Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Mēness anomālijas

Astronomiska anomālija. Pati lielākā Mēness anomālija ir pats Mēness. Nevienai no Saules sistēmas planētām nav tik milzīga pavadoņa (kā citu piemēru gan mēģina minēt Plūtonu).

1958.gadā krievpadomju profesors Kozirevs (tolaik strādāja Pulkovas observatorijā) pavēstīja, ka krātera Alfonss centrālā daļa vairākas stundas ilgi bijusi segta ar lielu sarkanas krāsas mākoni (vulkāniska aktivitāte uz Mēness esot beigusies kādu miljardu gadu atpakaļ). Parādībai tā arī šodien vēl nav gūts izskaidrojums.
Pēc pirmajiem lidojumiem uz Mēnesi cilvēki visā pasaulē pamanīja, ka ap mūsu pavadoni notiek kas dīvains. Vairāku gadu laikā desmitiem astronomu ziņoja, ka uz Mēness var novērot dažādas neparastas parādības. Uz Mēness virsmas dažādās vietās parādījās spilgti uzliesmojumi, kas laistījās dažādās nokrāsās. Uzliesmojumi atšķīrās pēc izmēriem un mirdēšanas ilguma, pārvietojās uz dažādām pusēm.
Interesenti norādīja, ka uz Mēness virsmas var pamanīt dažādas ēnas, kas arī nepārtraukti pārvietojas.
Pašas neticamākās lieības vēstīja, ka no Mēness virsmas paceļas visai lielu izmēru spoži lidojoši objekti. Tie pacēlās orbītā, pārlidoja zināmus attālumus un atkal nosēdās uz pavadoņa virsmas.
Lai noskaidrotu šīs neparastās parādības uz Mēness pirms "Apolona" misijas sākšanās, NASA 1965.gadā nodibināja īpašu zinātnisku sabiedrību tieši šo anomāliju pētīšanai.
1968.gadā NASA izdeva Mēness notikumu hronoloģisku katalogu. Visā pētījumu laikā tika konstatēti 579 neparasti notikumi uz un ap Mēnesi. Starp tiem bija:
      -  kustoši un spīdoši objekti;
      -  krāsainas pagarinošas tranšejas;
     -  gigantiski kupoli, kas mainīja savu krāsu;
     -  izzūdoši krāteri;
     -  ģemetriskās figūras (tās minējis vēl britu astronoms Viljams Bjorts 1871.gadā personīgā Mēness noslēpumu katalogā).

Zeme bez Mēness? Pie tam pastāv aizdomas, ka tas Zemei "pievienojies" pavisam nesen - jau cilvēces rakstītās vēstures laikā. Šādu versiju radījusi Mēness kā pavadoņa anomalitāte, jo tas ir par lielu priekš tās. Tā radās hipotēzes par Mēnesi kā mākslīgi novietotu orbītā ap Zemi, jeb pat kā citplanētiešu kuģi.
Tas sasaucas ar dažām ziņām no senatnes. Tā, piemēram, X-XI gs.pmē. ķīniešu astronomu aprakstos par dabas spīdekļiem Mēness nekur nav pieminēts. Arī citu zemju zvaigžņu kartēs to nevarot sameklēt.
Piemēram, Aristotelis savā "Vēstulē par Arkādiju" runā Zeme jau bijusi aizņemta, kad debesīs parādījies Mēness. Arī Rodas Apolonijs runā par laiku, kad ne visas bumbas jau bijušas pie debesīm. Čibču indiāņi no Kolumbijas arī runā par laiku, kad Mēness pie debesīm vēl nebija. Zulusu leģendas runā par to, ka Mēness atvests savā vietā kaut kur no tālienes.
Ir lasīts, ka Mēness parādījies Zemei pirms 12 000 gadu, kā rezultātā esot sākusi mainīties visa planēta (ūdens paisumi un bēgumi, gravitācijas izmaiņas). Mazais Zaļais nekādi nevar saprast, cik visi šie minējumi ir pamatoti.
Tādejādi, iespējams, ka Mēness novietots orbītā ap Zemi apzināti tieši šādā pozīcijā, lai stabilizēu dzīvību uz planētas.

Uzliesmojumi uz Mēness. Laikam pirmo reizi par uzliesmojumiem uz Mēness sāka runāt pēc tam, kad kāds pētnieks Markonijs Tesla mēģināja noraidīt radiosignālus uz Mēnesi. Pēc tam britu, franču un amerikāņu astronomi sāka ziņot par uzliesmojumiem un pat kustīgām ugunīm uz Mēness virsmas. XX gs. 30.gados tā laika presē varot uziet visai daudz šādu ziņojumu.
50. un 60.gados civilie astronomi atkal novēroja dīvainas pārvietošanās pa Mēnesi, gaismas anomālijas, pastāvīgas gaismas avotus (tie parasti atrodas krāteru iekšpusē), dīvainus krusta veida uzliesmojumus.
1953.gadā tādu uzliesmojumu novēroja Stjuarts, kas to uzņēma foto.

Tektoniskas anomālijas. Vairākās NASA zondu fotogrāfijās redzamas tektoniskas anomālijas. Viena no tādām atrodas tā sauktajā Krīžu jūrā, un par to ziņoja kādas Bāzeles avīzes darbinieks Lūks Burgīns.
Cits nesaprotams veidojums atrodas Iztvaikojumu jūrā, un ir novērojams no Zemes ar parastu teleskopu. Tā koordinātes ir 16,5 grādi ziemeļu platuma un 4-6 grādi austrumu garuma. Šai vietā pa nelīdzano Mēness virsmu stiepjas taisna josla, līdzīga ceļam. Liekas, ka tā pat šķeļ klintis. Katrs tās gals izskatās kā perpendikulāri nogriezts. Šis veidojums ir gandrīz 30 km garš. Mazticama tā dabiskā izcelsme.

Mēness krāteri. Ar tiem nosēta visa Mēness virsma, kas radušies no meteorītu triecieniem daudzu gadu gaitā. Tomēr dīvaini, ka tie ir ļoti vienveidīgi, jo dziļuma ziņā tiem vajadzētu stipri atšķirties, taču tā nav.

Ukertas krāteris. Mēness krāteris, kas atrodas Mēness diska centrā, Zemei tuvākajā punktā. Fotouzņēmumos krātera rajonā var saskatīt gigantisku pakalnu, kas paceļas līdz pat 11 km augstumā. Saskaņā ar I.Carjova (И.Царев) no "Fenomena" ("Феномен") publicētajiem datiem šis objekts sastāv no vairākiem "torņiem." "Torņu" virsmu apgaismošanas datoranalīze parādīja neparastu lietu - visapgaismotākie izrādījās iecirkņi, kas atrodas veidojuma iekšpusē, nevis ārpusē. Zinātnieki uzskata, ka šādu fenomenu var izskaidrot tad, ja "torņi" pilnībā sastāv no caurspīdīga materiāla, līdzīgi kristālam vai dimantam, kam gan ir visai grūti noticēt. Cita versija - torņi ir mākslīgi veidojumi, kas ir saprātīgu būtņu uzcelti pirms miljoniem gadu.

Apollo-13 Mēness foto, 20.04.1972.

Iespējamās būves. Pirmās tādas laikam atklāja NASA. Pēc tam XX gs. 50. un 60.gados tādas sāka fotografēt padomju un amerikāņu kosmosa kuģi Mēness orbītā.
13 jūdžu garš tilts. XX gs. 50.gadu pašā sākumā tolaik autoratīvs gaisa parādību speciālists Palitcers Praizs publiski paziņoja par to, ka uz Mēness virsmas uziets mākslīgas izcelsmes "tilts." Tādu "tiltu" esot pamanījuši arī citi pētnieki - veselu 13 jūdžu garumā. Agrāk tai vietā tāds neesot bijis, un pēc laika arī esošais pazudis.
Stēla. Kosmiskie aparāti, kas riņķojuši ap Mēnesi, safotografējuši tādas kā stēlas vai spices. Tās veido regulāras ģeometriskas figūras, saiet kopā ar noslēpumainiem taisniem ceļiem un pēdām, kas iet cauri krāteriem un ielejām, pāri pakalniem un akmeņu kaudzēm nenogriežoties.
Berda krāterī atrodas 6 km augsta stēla.
Siena. Citā vietā ir 300 m augsta siena.
Kvadrātveida būve. Vēl citā vietā - kvadrātveida būve.
Pilsētu un kupolu atliekas. Ir uzņēmumi, kuros redzamas it kā pilsētu atliekas ar ielām. Ir ziņas arī par kupolu atliekām, kas šīs pilsētas aizsargājuši. Pirmo reizi šos kupolus ieraudzījuši un par to paziņojuši plašai sabiedrībai franču astronomi ap 1963.gadu. 33 tādas kupolu fotogrāfijas atsūtīja Lunar Orbitter-3, tās tika publicētas bez komentāriem 1967.gadā Vašingtonā. 300 Mēness krāteru fotogrāfijas ar kupoliem atsūtīja amerikāņu kosmosa kuģis Reinger-3. Ap Mēnesi riņķojošie kosmiskie aparāti ir novērojuši uzliesmojošu gaismu kupolos.
Piramīda. Kāds esot redzējis tādu/as NASA fotogrāfiju/as no Mēness neredzamās puses, kurā redzama piramīda. Neko tuvāk nezinām.
"Stikla" celtnes. Milzīgu izmēru (vairāku tūkstošu metru augstumā) it kā celtnes no stikla tikušas novērotas uz Mēness. Domājams, tās ir mākslīgas, bet to funkcija nesaprotama. Tām ir ļoti regulāra forma, tādēļ ir pamats uzskatīt tās par mākslīgām.
Pirmo reizi tās pamanīja un aprakstīja 1930.gadā, bet 1960.gadā tās bija jau vairāk par 200. Pēc tam tās nofotografējuši Survevor-6, Apollo-10, Klementina, Orbiter-2 un Apollo-16.
"Šķemba." (The Shard) NASA oficiālā fotogrāfija ar numuru LO-III-84-M. Tajā redzams stateniska stiklveida stēla 1,5 jūdzes augstumā. Virs tās gala krustveida objekts, Šoreiz NASA nevar to apzīmēt ar savu parasto "optisko ilūziju," jo šis objekts ir bijis pilnīgi reāls - par to liecina ēna, ko tas met uz Mēness virsmas.
Tornis. Tā augstums ir ap 11 km.

NASA-s attieksme. NASA šos objektus pasludinājusi par optiskām ilūzijām un gaismēnu spēli, citos gadījumos - ar nepietiekama asuma fotoattēliem.
Dīvaini, bet šādas fotogrāfijas ar nesaprotamiem objektiem un citām dīvainībām, pati NASA bez īpašās slēpšanas (un arī bez komentāriem) visai viegli nodeva atklātībai. Iespējams, ka iesākumā tur vienkārši par tādu problēmu neiedomājās, īpaši jau tādēļ, ka daudzi noslēpumainie objekti kļuva jaušami tikai lielā palielinājumā. Atradās zinātnieki, piemēram, Freds Steklings, kas "civilajai aģentūrai" pieprasīja paskaidrojumus.

Optiski fenomeni.
Maltas krusts.
1957.gadā kādā amerikāņu žurnālā bija ievietota krātera Fra Mauro fotogrāfija, kur Mēness virsmas gaismēnās kontrastaini izdalājās precīzs Maltas krusts, kas pēc kāda laika izzudis. Šis fotoattēls pēc tam tika pārpublicēts daudzos pasaules izdevumos.
Balti un sarkani plankumi. Astronomi, kas nepārtraukti novēro Mēnesi, tur ierauga gan baltus plankumus, kas maina izmērus, gan sarkanus apļus, kas vai nu dalās, vai savienojas vienā veselā.
Līnijas. Neizprotamas izmaiņas novēro krāteros, kur parādās un pazūd noslēpumainas līnijas, mainot krāsu un formu.
Mākoņi virs krāteriem. 1958.gadā krievpadomju astronoms Kozirevs virs Alfonsa krātera divas stundas novēroja sarkanu mākoni, kas pārklāja visu centrālo daļu. Spektra analīze rādīja, ka mākoņa sastāvā ir ogļskābā gāze. Tā kā vulkāniskā darbība uz Mēness bija izslēgta, tad vienīgais izskaidrojums - mākslīgi izraisīts sprādziens.
Tieši tādu pašu mākoni viņš novēroja 1961.gadā virs Aistīda krātera.
1969.gadā amerikāņu astronauti novēroja, ka no Aistīda krātera pret debesīm tika raidīts spēcīgs gaismas stars.
Uzliesmojumi uz Mēness. 1953.gadā tādu novēroja Stjuarts, kas to uzņēma foto.
Vairākās NASA zondu fotogrāfijās redzamas tektoniskas anomālijas. Viena no tādām atrodas tā sauktajā Krīžu jūrā, un par to ziņoja kādas Bāzeles avīzes darbinieks Lūks Burgīns.
Cits nesaprotams veidojums atrodas Iztvaikojumu jūrā, un ir novērojams no Zemes ar parastu teleskopu. Tā koordinātes ir 16,5 grādi ziemeļu platuma un 4-6 grādi austrumu garuma. Šai vietā pa nelīdzano Mēness virsmu stiepjas taisna josla, līdzīga ceļam. Liekas, ka tā pat šķeļ klintis. Katrs tās gals izskatās kā perpendikulāri nogriezts. Šis veidojums ir gandrīz 30 km garš. Mazticama tā dabiskā izcelsme.

Apollo-13 Mēness foto, 20.04.1972.

Apollo-14 sensacionāla bilde - ar milzīgo "S" burtu.

Mēnesim tukšs vidus? Karls Sagāns savā 1966.gada grāmatā "Saprātīgā dzīvība Visumā" paziņoja, ka Mēness kā dabisks Zemes pavadonis nevar būt dobs, un vairums zinātniskās sabiedrības tam piekrita. 
Tomēr 1969.gada 20.novembrī, kad uz Mēness virsmas nometa "Apolona-12" nosēšanās moduļa pacelšanās pakāpi (citur teikts, ka 12 t smagu izlietotas degvielas konteineru), uz Mēness novietotā seismiskā stacija (laikam tā bija nosūtīta jau kādas iepriekšējās "Apolona" misijas laikā?) reģistrēja mēnestrīci - reverberāciju, Mēness atlieku skanēšanu. Mēness ne vien tikai ieskanējās kā zvaniņš, bet gan darīja to ilgāk par stundu. 
Nākamā lidojuma laikā ("Apolons-13"?) uz Mēness virsmas atkal tika nomesta liela krava - šoreiz efekts bija vēl lielāks un Mēness "skanēja" vairāk kā 3 stundas.
Tas viss radīja versiju, ka Mēnesim ir tukšs vidus. 70 km dziļumā zem Mēness grunts ir metāla garoza, kas apjož visu planētiņu. Vēl vairāk - tas radīja aizdomas arī par Mēnesi kā mākslīgu objektu un pat kā par Citplanētiešu kosmosa kuģi. Par metāliskās joslas pastāvēšanu liecināja arī no seismogrāfa saņemtie dati par ķīmisko analīzi. Ticis arī uziets, ka no Mēness dzīlēm ik pēc pusstundas izlaužas 1 minūti ilgs augstfrekvences signāls.
Neskatoties, ka šādi pārsteidzoši rezultāti tika iegūti pašas NASA-s darbības rezultātā, aģentūra vēlākajos laikos šim faktam nepiešķīra gandrīz nekādas uzmanības. Vismaz atklātībā nekādas ziņas par to nav nonākušas.

NLO un Mēness. Fiksēti daudz NLO lidojumu pa un ap Mēnesi. Japāņu astronoms Midzusima ar fototeleskopu fiksēja 20 km lielu lidojošu objektu. Tas uz Mēnesi meta platu ēnu, pēc kuras aprēķināja lidojuma ātrumu - 200 km/st.
Daudzi XX gs. 50.gados novērotie NLO no Zemes atgriezās uz Mēness. To trajektorijām izdevies izsekot ar ASV valdības tehniskajām sistēmām, kas bāzētas Nevadas un Arizonas tuksnešos, kā arī no pazemes bāzēm kalnos.
Seržants Vilards Vanaīls, kas izmeklēja NLO piezemēšanos Oahā, ir demonstrējis 8 vai 10 skaidras glancētas fotogrāfijas, kurās redzami sudrabaini kosmiskie kuģi planējam virs Mēness virsmas. To izmēri tika vērtēti vairāku jūdžu garumā, domājams, tie bijuši mātes jeb bāzes kuģi.
Par redzētajiem NLO stāsta astronauti no Mēness misijām Apollo un Gemini.
Tā, piemēram, astronauts Gordons Kūpers publiski atzinis, ka novērojis ārpuszemes izcelsmes lidaparātu (ir uzņēmis foto!).
Džeimss Makdivits arī nofotografējis NLO apriņķojumā ap zemi.
Apollo misijas astronauti visai bieži tikuši pavadīti ar NLO.
Apollo-11 dialogs.
Apollo-12 fotogrāfija. Oficiāla NASA forogrāfija, kurā labi redzams NLO, kas karājas virs pa Mēness virsmu ejoša astronauta.
Krievpadomju lunohodu misijās tos pastāvīgi neslēpdamies pavadīja NLO. Šokējošās fotogrāfijas tika uzrādītas Ņ.Hruščovam. Īsi pēc tā pat esot notikusi slepena Kenedija un Hruščova, kurā Kenedijs piedāvājis apvienot spēkus Mēnes apgūšanai un kontaktiem ar citplanētiešiem. Sīkāk par sarunu nav zināms, taču padomju līderis esot atteicis. Pusotru gadu vēlāk jautājums tika pacelts vēlreiz - šoreiz Hruščovs piekritis kopējai Mēness programmai.
Dažās NASA fotogrāfijās esot bijis redzams liels cigāra formas objekts, kas gulējis uz Mēness virsmas. tomēr vēlāk tā nav bijis uz citām tās pašas vietas fotogrāfijām.

Kosmonautu un vadības centra sarunas. Apolona misijas laikā bija radiosarunas starp astronautiem un vadības centru Hjūstonā. Gandrīz lieki atgādināt, ka sarunām līdzi sekoja tūkstošiem un tūkstošiem radioamatieru visā pasaulē. Tad arī daudzi no tiem pievērsa uzmanību astronautu neparastajiem ziņojumiem - nedabisku atturību un neparastu astronautu intonāciju svarīgajos lidojuma brīžos, it kā tie kaut ko nepateiktu līdz galam tiešajā ēterā
10 gadus pēc pirmā lidojuma uz Mēnesi (1978.g.?) Moriss Šatlens (Maurice Chatelain - bijušais NASA-s darbinieks, viens no misijas radioaparatūras konstruktoriem) izdeva grāmatu "Mūsu senī, kas ieradušies no kosmosa" (Nos Ancetres Venus du Cosmos). Tajā viņš raksta, ka bijis personīgi klāt radioseansa laikā, kad Nīls Ārmstrongs stāstījis par nelieliem nezināmas izelsmes objektiem, kurus tas redzējis zināmā attālumā no "Apolona." Pē tam šai ziņojumā tika stāstīts par kaut kādiem akmens blokiem, kas bijuši netālu no nosēšanās vietas.

"Vēstules no Andromēdas." Tekstu šai grāmatai telepātiski saņēmis kāds Alekss Kalvērs. Tajā viņš apgalvo, ka Mēness bijis gigantisks kosmosa kuģis, kas ieradies pirms miljoniem gadu un atvedis kaut kādus reptīļus, ko izlaist uz Zemes. Mēness esot dobs, tam patiesi esot metāla apvalks. Iekšā esot citplanētiešu bāzu atliekas pēc kara, kas noticis pirms 113 000 gadu. Bāzes aizņemot Slepenā Zemes valdība, kas sadarbojoties ar ārpuszemes civilizācijām.

Bāzes uz Mēness. Alekss Kalvērs nav vienīgais, kas to apgalvo. Ir bijis vesels vilnis tādu paziņojumu.

Izdotas grāmatas.
Par Mēness anomālijām izdevis grāmatu "Mēs uz Mēness atklājām svešas bāzes" F.Šteklings, kas ar datoru izanalizēja daudzus Mēness fotoatēlus. Grāmatā ievietotajās fotogrāfijās redzamas apaļas, olveida un cilindriskas formas celtnes.
Anglis Patriks Mūrs visas Mēness anomālijas ir sistematizējis katalogā "Īslaicīgie Mēness fenomeni." Tur fiksēti ~700 gadījumi Šis pētnieks, tāpat kā daudzi citi ufologi, uzskata, ka Mēness ir Citplanētiešu bāze.

Cilvēki, kas uzskata, ka uz Mēness ir citplanētieši.
Alens Haineks - ASV GKS konsultants NLO jautājumos;
Donalds Keihoa - majors;
Timotija Huda - pētniece;
Kristofers Krafts - bijušais NASA direktors;
Farida Iskioveta - bijusī NLO jautājumu konsultante ANO;
Misters Inglišs - noslēpumaina persona, veicis kaut kādu slepenu fotografēšanu NASA-i un astronautiem;
Marks Hārbers - bijušais jūras kara izlūkošanas komandieris;
Vilards Vanāls - seržants;
Veins Ehovs - būdams kara izlūkošanas darbinieks, iesniedza ASV kongresam NLO izpētes materiālus;
Džeimss Hjūrakss - doktors no NASA kosmiskās programmas.

Iespējams, ja ASV un citas pasaules valdības ir atradušas citplanētiešu bāzes uz Mēness, tad tagad tās nodarbinātas ar šo faktu slēpšanu. 

Saites.
Mēness.
Apollo misijas un NLO (1967.-1972.g.).