Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Nanmadola

Megalītiska bazalta bluķu senpilsēta Karolīnu salās, kas būvēta uz mākslīga arhipelāga 92 salām.

Nan Madol – „vieta starp.” Salas nosaukums Ponpei – „uz altāra.”

Tūristam! Lai gan kanāli ir lielākoties sekli un tos iespējams pārbrist, apskatei labāk tomēr izmantot laivu.

Atrašanās vietas raksturojums. Klusā okeānā Mikronēzijas Karolīnu arhipelāga Ponpejas salā. Salu 1991.gadā iekļāva Mikronēzijas Federatīvajās Valstīs. 2300 jūdzes uz dienvidiem no Japānas un 1000 jūdzes uz ziemeļiem no Jaungvinejas. Sala atrodas apmēram pusceļā no Havajām uz Filipīnām. Starp ekvatoru un 11.paralēli.
Pilsētas drupas neatrodas tikai uz koraļļu rifa vien, iepretim Madolenihmw līcim, bet arī pašā Ponpejas salā un dažās tuvējās saliņās.
Grūti iedomāties vēl kādu vietu, kas būtu tik ļoti nost no kuģu tirdzniecības ceļiem. Taču no apmēram 500 Karolīnu arhipelāga salām tieši Ponpejas (vēl arī Kosras) sala tikusi izvēlēta par būvniecības vietu. Tas izraisa pētniekos tikai un vienīgi neizpratni.
Ponpejas sala ir ovālas formas ar 12 un 14,5 jūdžu izmēriem. Pārsvarā klāta mangrovju audzēm, bez pludmalēm. Tajā atrodas „Lielais kalns” (Totolom, Tolocome vai Nahnalaud) 2595 pēdu augstumā. Salai riņķī ir koraļļu rifs un 23 mazas saliņas. Veģetācija ir visai koša – papardes, liānas, orhidejas udc., jo nokrišņu daudzums ir liels (195-200 collu gadā).
Salas ziemeļu galā atrodas vienīgā Ponpejas pilsēta – kolonija ar apmēram 2000 iedzīvotājiem.

Vēsture un mitoloģija. Tagadējiem saliniekiem nav nekādu teiku par Nanmadolu. Paši viņi no šīs vietas izvairās, uzskatīdami to par nelabu. Stāsta, ka tur kādi ļaudis pēc tumsas iestāšanās tiek nogalināti no ļauno garu puses vai vienkārši pazuduši. No XIX gs. beigām šīs vietas apmeklēšana ir tabu.
Vietējiem iedzīvotājiem un to senčiem nebija un nav nekādu tehnoloģisko darba iemaņu, kas varētu sekmēt tādas pilsētas celtniecību.
Lai gan visur tiek uzsvērts, ka tagadējiem saliniekiem nav nekādu leģendu par dīvaino pilsētu, tomēr kaut kādas neskaidras atmiņu atblāzmas tomēr vērojamas. Tiek stāstīts par 17 vīriešiem un sievietēm, kas ieradušies no tālas zemes dienvidos un radījuši Ponpejas salu, samezdami uz koraļļu rifa milzīgus akmens bluķus. Ar laiku tie sajaukušies ar vietējiem iedzīvotājiem.
Vēl tiek stāstīts mīts par cilvēku vārdā Kideumanjens, kas atlidojis no Sokehas provinces Ponpejas salas rietumos uz burvju kints, kas pakļāvās viņa pavēlēm. Nonācis Nanmadolas būves vietā, pavēlēja milzu bluķim sastingt gaisā, pēc tam to uzmanīgi nolaidis paredzētajā vietā Madol Powe celtnē. Šis bluķis veica aizsardzību pret jūru. Šo operāciju tautas atmiņa saglabājusi kopā ar burvju vārdiem Kindakan Nan Mwoluhsei.
Cits iezemiešu mīts vēsta par ierīci Peirot mākslīgajā Peikapw salā. Spriežot pēc aprakstiem, tā bijusi kāda novērošanas sistēma, kas Saudeleuru ķēniņiem ļāvusi redzēt notiekošo visā plašajā pasaulē.
Šodienas gidi gan stāsta kā vietējie iedzīvotāji pārvietojuši akmens bluķus primitīviem līdzekļiem, kā balstu izmantojot noliektus palmu stumbrus.
Tad, jau krietni vēlāk pēc 17 vīriešiem un sievietēm, „milzīgā kanoe” salā ieradušies dvīņi Olosipa un Olosopa – šoreiz gan no zemes rietumos. Mīts par šo rietumu zemi, sauktu visdažādākajos vārdos, bija visai izplatīts Okeānijas tautu vidū.
Viens no tādiem nosaukumiem ir Kanamvaiso. Tā bijusi liela valsts, kuras iedzīvotājiem piemitusi milzīga vara un tie krustu šķērsu kuģojuši pa Kluso okeānu. Krītošas zvaigznes un zemestrīces izpostījušas Kanamvaiso, ķēniņvalsts nogrima jūrā un to līdz pat šai dienai apdzīvojot bojā gājušo dvēseles.
Olosipa un Olosopa bijuši brīnumdari un gudrajie – svēti cilvēki. Tāpat abi bijuši ļoti liela auguma (vai milži?). Iesākumā tie izkāpuši malā Ponpejas salas ziemeļos, bet nez kādēļ atzinuši to par nepiemērotu saviem plāniem. Tad tie trijas reizes mēģinājuši apmesties salas austrumu piekrastē pie Neta, Nankopworemen un U kalnu virsotnēm. Vietējie gidi vēl šodien rāda to darbības atstātās pēdas.
Katru reizi kaut kas nebija apmierinājis atbraucējus. Tad nu visbeidzot, pēc rūpīgiem meklējumiem par piemērotu tika atzīts Sounahlengs – rifs pie Temvenas salas, kur abi atbraucēji arī uzcēla Nanmadolas pilsētu ar „lidojoša pūķa” palīdzību. Pēc tam, kad „pūķis” sagrieza koraļļu rifu un izveidoja kanālus, brīnumdari sāka pacelt gaisā milzīgus bazalta „baļķus” un likt tos pa vietām. Viss darbs esot aizņēmis tikai vienu dienu. Interesanti, ka stāsti par milzīgu akmens bluķu pārvietošanu pa gaisu izplatīti daudzās pasaules vietās (slavenākais piemērs – britu Stounhendža, kur sarsēnu bluķus pārvietojis burvis Merlins).
No tā laika Nanmadola kļuvusi par svēto pilsētu un administratīvo centru, no kurienes brāļi Olosipa un Olosopa pārvaldīja apkārtni. Viņi valdīja kopīgi daudzus gadus, līdz Olosipa nomira no vecuma. Tālāk Olosopa valdījis viens un pieņēmis titulu „Deleuras ķēniņš” (Saudeleura) – tā senāk tika saukta sala.
Viņš apprecēja vietējo sievieti un tā lika pamatu 19 saudeleuru paaudzēm. Tie miermīlīgi un prātīgi valdījuši pār valsti līdz pat mūsdienu salinieku senču ienākšanai.
Mūsdienu ponpejiešu senčus vadījis virsaitis no dienvidiem vārdā Izokelkels. Viņš nogalināja pēdējo no Saudeleuru dinastijas – Saudemvolu. Uzvara bijusi viegla, jo Nanmadolas ķēniņi nekad nav bijuši kareivīgi. Pēc uzvaras ķēniņš Izokelkels atzina pakļautās zemes augsto kultūru un saradojās ar pakļautajiem.
Vēsture saglabājusi jaunās Nahnmwarki dinastijas ķēniņu vārdus, lūk daži: Luhk en Mwei, Luhk en Mwer un Luhk en Mwei. Jaunā Izokelkela dinastija valdīja Ponpejas salā daudzus gadsimtus, pat neskatoties uz svešvalstu okupācijas periodiem un līdz pat 1984.gadam, kad Ponpeja kļuva par Mikronēzijas Federatīvo valstu galvaspilsētu. Pēdējais ķēniņš bija Semjuels Hedli, kas šo titulu pieņēma 1986.gadā.
Nav skaidri Nanmadolas atstāšanas iemesli. Tiek apgalvots, ka pilsētu ieņēmis ienaidnieks. Vēl citi apgalvo, ka vietējie iedzīvotāji izmiruši kādā epidēmijā, ko ievazājuši svešinieki. Trešie apgalvo ka spēcīga viesuļvētra iznīcinājusi visus salinieku pārtikas avotus un tie bijuši spiesti pamest šo vietu.
Eiropiešiem nenācās Nanmadolas pilsētu ieraudzīt visā tās krāšņumā, jo tā tika pamesta vēl pirms gadsimtiem.
Ponpejas sala bija ķeizara Vilhelma valdījumā līdz pat Vācijas sakāvei I Pasaules karā.
Pēc tam salu pārņēma imperatora Japāna.

Atklāšana un izpēte. Pirmie eiropiešu jūrasbraucēji, kas nonākuši šeit XVIII gs., bijuši tik ļoti izbrīnīti par seno pilsētu, ka nosaukuši to par "Mikronēzijas Venēciju."
Doktors Kempbels bija viens no pirmajiem eiropiešiem, kas apmeklēja Ponpejas salu XIX gs. sākumā: Nanmadolas drupām „ir senāks izskats nekā Ēģiptes piramīdām.”
1836.gadā salas pie salas izmeta enkuru britu kuģis „Lembtons.” Tā ārsts Kempbels savās piezīmēs pierakstīja, ka Nanmadola „bija tādu cilvēku darba auglis, kas tālu pārspējuši tagadējo paaudzi.”
Etnologs Viljams Čerčils, kas salā bijis XX gs. sākumā, nācis pie secinājuma, ka pilsētas celtniecība bija „pilnīgi neiespējams uzdevums tagadējiem saliniekiem.”
Vēl pirms japāņiem Nanmadolā tika uzieti platīna priekšmeti.
1919.gadā arheologi no Tokijas Universitātes veica vairākus ieniršanas mēģinājumus un arī izrakumus pašā Nanmadolā. Diemžēl viss viņu savāktais materiāls un atskaites gāja bojā Otrā Pasaules kara gados. Tomēr tie uzgāja tādas fantastiskas lietas kā milža kaulus un 8 pēdu garas platīna kastes/sarkofāgus. Sarkofāgi esot atrasti arī zem ūdens (neskaidra informācija!).
Šis tas no salas mītiskās vēstures noskaidrojās 1928.gadā, kad japāņu arheologi uzgāja cilvēku skeletu atliekas vairākās aizvēsturiskās apmetnēs Ponpejas salā. Skeleti gan bija ļoti nepilnīgi saglabājušies. Taču daži desmiti atrasto kaulu bija pilnīgi pietiekami, lia noteiktu, ka tā bijusi tauta, kas antropoloģiski krasi atšķīrusies no pašreizējiem saliniekiem. Tie bijušie lielāki un spēcīgāki augumā (par cik lielāki?).
Par augumu atšķirību ar saviem senajiem senčiem liecina arī tas, ka salā vēl līdz šim tiek lietoti metamie šķēpi 12 pēdu garumā un tas esot mantojums no Saudeleūru laikiem. Tikām citur Mikronēzijā metamie šķēpi ir tikai 5-7 pēdu gari. Tas varētu liecināt par senču Olosipa un Olosopa lielajiem augumiem.
1970.gadu sākumā pilsētu apmeklējis Ēriks fon Dēnikens. Viņš par tagadējiem salas iedzīvotājiem rakstīja kā par „nabadzīgiem, nedziedināmi slinkiem, kas neizrāda nekādu interesi par izdevīgiem priekšlikumiem.”
ASV iekšlietu ministrijas ziņojumā cita starpā teikts: „...Ponapes nerakstītā vēsture liecina par to, ka Nanmadola celta ar tādu cilvēku dalību vai vadību, kas nav piederējuši šīs salas kultūrai.”
Čailderss uzskata, ka Nanmadolas projekts ir milzīgs un to var salīdzināt ar Lielo Ķīnas mūri vai Lielo piramīdu pēc izmantotā materiālu daudzuma un ieguldītā darba. Daži bazalta bluķi te esot smagāki kā jebkurš no Lielās piramīdas blokiem (domāti droši vien Lielās piramīdas apvalka bloki dažu tonnu svarā, jo iekštelpām izmantotas lielākās granīta plāksnes ir pat veselas 70 t svarā).
1980.gadu beigās kopā ar jau pieminēto Čaildersu šeit ieradās arī Mičiganas universitātes fiziķis Rendels Finstons, kas prātuļoja par „akmens bluķu lidošanu.”
Zinātnieki mēģinājuši veikt aprēķinus – cik īsti cēlāju būtu nepieciešams Nanmadolas uzcelšanai. Rezultāts ir 20-50 000 cilvēku, kas nekādi nav savietojams ar vietējo iedzīvotāju skaitlisko daudzumu.
1995.gadā Discovery kanāla dokumentālās filmas uzņemšanas laikā mēģināja restaurēt lielo bluķu pārvietošanas metodi. 1 t smagu bazalta kolonnu uzsēja kokospalmu plostam, taču, neskatoties uz daudzajiem mēģinājumiem, neko pārvietot neizdevās. Iezemiešu manierē sasietie plosti spēja pārvadāt akmeņus, kas nebija smagāki par 200-300 kg.
Tāpat pētnieki nav spējuši arī tā īsti pamatot kādā veidā bazalts ir iegūts un apstrādāts. Parastā teorija – sakarsēja bazaltu ar uzkurtu uguni, tad aplēja ar aukstu ūdeni. Pēc vairākiem tādiem cikliem no kopējā ieža atdalījās celtniecībai piemēroti gabali. Tīra teoretizēšana, jo nav ziņu, ka šāda metode te būtu tikusi pielietota.
Pašlaik pilsēta lēni, bet neatvairāmi iet bojā. Džungļi ieaug akmeņu starpās un izceļ tos.

Zemūdens pētījumi. 1919.gadā arheologi no Tokijas universitātes veica vairākus ieniršanas mēģinājumus.
Zemūdens pētījumus pilsētā veica 1970.gados Oregonas universitātes doktors Artūrs Sakss ASV Aizbilstamo teritoriju pārvaldes uzdevumā. Par iemeslu zemūdens pētījumiem kalpoja tas, ka tapa zināms par garajiem pazemes (zemkoraļļu?) tuneļiem, kas veda uz alām. Tamdēļ amerikāņi nolēma papētīt piekrastes ūdeņus. Sakss ar nirējiem uzgāja vienādu akmens bluķu līniju, kas veda perpendikulāri zemūdens kraujai Madolenihmw līcī 85 pēdu dziļumā. Līnija izbeidzās 10 pēdu dziļumā smilšainā dibenā.
Tad pētnieki uzgāja akmens bluķu sablīvējumu starp Pieniot un Nahkapw salām, un tiem kļuva skaidrs (kāpēc?), ka tā ir mākslīgi radīta. Pēc vietējiem nostāstiem tieši šeit atradušās nogrimušas drupas, kas pazīstamas ar Kahnihmw Namkhet nosaukumu.
Sakss 10-60 pēdu dziļumā uzgāja akmens kolonnu rindu augstumā no 17-25 pēdām. Salinieki viņam pastāstīja arī par kādu citu zemūdens monumentu ar milzīgiem vārtiem dziļajā tunelī starp Nahkapw un Nanmwoluhei. Tur tika uzietas arī citas kolonnas, gan stateniskas, gan jau nokritušas. Lielos vārtus tomēr tā arī neizdevās atrast. Kopumā zem ūdens Nanmadolas apkārtnē Sakss aprakstīja 12-15 zemūdens stāvakmeņus.
Pēc vairākiem gadiem japāņu ūdenslīdēji savas TV uzdevumā uzgāja vēl vairākus desmitus kolonnu zem ūdens divās rindās Madolenihmw līča ostas dibenā. To uzzinājusi, austrāļu televīzija nosūtīja savu zemūdens filmētāju grupu, lai te apsekotu jūru ap Nahkapw salu. Tur koraļļiem apaugušās kolonnas (jau Saksa aplūkotas) novietoja jaunā vietā (kāda joda pēc?) un izmantotas „Noslēpumainā Ponapes sala” filmēšanā. Pēc filmas izrādes vienu eksemplāru uzdāvināja Kolonijas vietējās koledžas direktoram.
Vairākas zemūdens izpētes 20.gs. 80. un 90.gados vadījis Deivids Hetčers Čailderss. 90.gados Čailderss diezgan apņēmīgi mēģināja uzmeklēt Kahnihmw Namkhet un lielo vārtu zemūdens drupas, kas kādreiz atradušās starp Nahkapw un Nanmwoluhei salām. Tomēr tās netika uzietas. Tā vietā viņi konstatēja vairāku zemūdens būvju paliekas salas dienvidos – taisnu akmens sienu atliekas, vairākas akmens kolonnas apmēram 10 t svarā katra. Bēguma laikā dažu kolonnu augšējie gali parādījās virs ūdens.
Zemūdens pētījumi galu galā apliecināja plašas Nanmadolas pilsētas daļas nonākšanu zem ūdens. Kolonnas sastopamas līdz pat 75 pēdu dziļumā, bet dziļākā būve ir Saksa konstatētā struktūra 92 pēdu dziļumā. Tādējādi par maksimālo būvju atrašanās dziļumu pieņēma 100 pēdas.

Pilsētas vecums. 1960.gadā Smitsona institūta arheologi pēc C metodes datēja kāda bruņurupuča atliekas, kas tika uzietas vecā malkas krāsnī, un ieguva apmēram 1285.gadu. Papildus sodrēju analīze no tās pašas krāsns norādīja uz laiku par 200 gadiem senāku.
1970.gadā Klusā okeāna pētījumu institūtam no Honolulas (Havaju salās) termoluminiscences metodi datēšanai pielietoja Stīvenss Ešenss. Viņš analizēja keramikas lauskas, kas tika uzietas zem mākslīga smilšu uzbēruma Nanmadolā. To vecums – vismaz 2000 gadi. Dīvaini bija tas, ka mūsdienu saliniekiem nav nekāda priekšstata par keramiku.
Būtībā šīm datēšanām tā arī nav nekādas lielās nozīmes – kāds tikai ēdis bruņurupuci XIII gs. un „gāzis podus” jau Kristus laikā.
Liela izpētes problēma ir tā, ka salā ir grūti iegūt drošus izpētes materiālus dēļ lielā klimatiskā mitruma, jo bioloģiskais materiāls visai ātri sapūst.
Tādējādi zinātniskā laika datēšana nav sniegusi atbildi uz jautājumu par Nanmadolas vecumu.
Zināmas cerības ir saistāmas ar jūras ūdens līmeņa celšanās izpēti. Jau 1885.gadā bija zināms, ka pilsētas sienas atrodas 1 pēdas dziļumā zem ūdens, kā tas droši vien nebija bijis pilsētas uzcelšanas laikā. Dziļākā būve ir Saksa konstatētā struktūra 92 pēdu dziļumā. Tādējādi par maksimālo būvju atrašanās dziļumu pieņēma 100 pēdas. Bluķu rinda, kas stiepās starp Pieniot un Nahkapw salām, varētu būt uzstādīta 12 000 gadu atpakaļ, jo tad jūras līmenis bija zemāks par 100 pēdām nekā tagad. Šodienas ūdens līmenis iestājās apmēram 5000 gadu atpakaļ.
Pilsētā vispār nav arī liecību, ka tā būtu tikusi kādreiz biezi apdzīvota: trūkst kapsētu, nav uzieti instrumenti, nav sadzīves priekšmetu un nekā tāda, kas liecinātu par tirdzniecību.
Kaut kādi atradumi tomēr liecinot, ka pilsēta tikusi apdzīvota līdz pat IV g.tk.pmē. Kad tā pamesta, nav zināms, taču tas noticis vismaz vairākus gadsimtus pirms eiropiešu ierašanās.

Arhitektūra. Uzbūvēta uz koraļļu rifa un patlaban slejas kādas 5 pēdas virs ūdens. Sastāv no 92 mākslīgi formētām koraļļu salām, kas iegūtas sadalot rifu mākslīgi. Galvenā sala – Doronga, centrālajā daļā ar kolosāliem torņiem. Aizņem vairāk kā 80 ha (11 kvadrātjūdzes) lielu platību. Būves ir 25 pēdu augstumā, iespējams agrāk tās bijušas vēl par 10-20 pēdām augstākas. Katrai no salām ir bijusi sava funkcija: uz vienas bijušas dzīvojamās mājas, citās gatavots ēst, būvētas kanu laivas, rituāli dejots. Visas šīs mākslīgās salas un saliņas atšķīrās savā starpā pēc lieluma un formas - visbiežāk sastopamas trijstūrainas, futbola laukuma izmērā. Vairums no salām tagad klātas ar džungļu veģetāciju. 
Tātad sadalītais rifs kalpoja par nanmadolas celtņu pamatu. Uz tā tika sakrāmēti bazalta monolīti. 
Pēc savas uzbūves Nanmadolai nav līdzinieces, ja neskaita daudz cietušās Insaras drupas netālajā Kosras salā. Raksturīgākās pilsētas īpatnības: precīza un utilitāra plānošana, vienādas ēkas bez logiem, nav celtņu ar noliktavu funkcijām un trūkst jebkādu māksliniecisku rotājumu.
Zemūdens pētījumi parādīja, ka Nanmadolas komplekss plešas arī zem ūdens, pie kam zemūdens daļa ir vēl plašāka par sauszemes. Uzskata, ka zem ūdens atrodas vecākā pilsētas daļa. Tajā atrodamās kolonnas nav atrodamas pilsētas virszemes daļā. Tomēr zemūdens monumenti pēc uzbūves ir visai līdzīgi virsūdens daļai. Tādējādi visai iespējams, ka pašreiz aplūkojamā Nanmadola celta uz vēl vecākas pilsētas bāzes.
Pilsētā iztrūkst vairāku posmu celtniecības – izskatās, ka tā radīta ļoti mērķtiecīgi, pēc vienota plāna un uzreiz gatavā formā.
Senajos laikos tajā varēja nokļūt tikai ar peldlīdzekļiem. Tie nonāca centrālajā ejā, ko no visām pusēm ierobežoja mākslīgi formētās saliņas. Centrālā eja beidzās monumentālas kāpnes, kas veda uz centrālo laukumu. Tādējādi nav brīnums, ka Nanmadolu sauc par „Klusā okeāna Venēciju.”
Salas. Centrālajā pilsētas daļā tādas esot veselas 92 gabalas – mākslīgi formētas. Daudzas no tām tikušas akmens sienu apjoztas, to augstums – 5-6 pēdas. Uz salām nav ielu, to funkcijas laikam pildīja kanāli.
Sienas. Arī visa Nanmadola bija apjozta ar 16 pēdu augstu mūri Nan Mwolubsei („tur, kur beidzas ceļojums”), kura kopējais garums kādreiz bijis 2811 (laikam trūkst kāds cipars?) pēda. Tā fragmenti saglabājušies tikai pavisam nedaudz vietās. Viena tāda garums ir 1500 pēdas, citam – turpat trijas reizes vairāk. Dažu sienu biezums pārsniedz 12 pēdas. Sienu funkcija nav īsti skaidra, jo tā nav tikusi izmantota aizsardzības nolūkos.
Nan Mwolubsei vietējā tradīcijā nozīmē arī vārtus, kas ved uz nogrimušo Kanamvaiso pilsētu.
Kanālu sistēma. Salas savstarpēji saistītas ar vienāda platuma kanāliem 37 pēdu platumā. To dziļums sasniedz 4 pēdas paisuma laikā. Kanālu plānošanā izmantotas dabiskās ejas koraļļu rifos.
Mājas. Nevienā no domājamām mājām nav logu.
Tuneļu sistēma. Tāda vesela sistēma tika uzieta zem pilsētas. Tuneļi savieno savā starpā visas nozīmīgākās Nanmadolas salas. Daži no tiem iet zem koraļļu rifa un iekļauj sevī dabiskas alas. Visgarākais tunelis ir ap jūdzi garš, iet no pilsētas centra un beidzas tieši jūrā.
Būvniecības materiāls. Tas ir bazalts – viens no blīvākajiem un smagākajiem kalnu iežiem, arī magnetizēts.
Daži aprēķini pauž, ka pilsētas izveidošanai izmantoti 250 miljoni tonnu prizmatiskā bazalta, 4-5 miljoni garenu bazalta kolonnas. Bazalta garenie bluķi guldīti līdzīgi kā baļķi guļbūvēs. Nekur nav izmantota saistviela. Bazalta kolonnu garums variē no 3–12 pēdām. Katrs tāds vidēji svarā ir 5 tonnas, paši lielākie ir 20–25 tonnas. Taču ir arī veselas 60 t smags monolīts.
1980.gadu beigās kāds pilsētas pētnieks esot tuvinājis bazaltam kompasu, kas nav mitējies griezties. Magnētisms bazalta bluķiem ir normāla parādība.
Pilsētas celšanas veids. Liela mīkla mūsdienu speciālistiem ir veids kādā pilsēta uzcelta. Pārvietot daudztonnīgos akmens bluķus un novietot tos arī visai lielā augstumā virs zemes (30-50 pēdas) varētu būt visai sarežģīts uzdevums arī mūsdienu inženieriem, apbruņotiem ar mūsdienu tehniku, īpaši, ja ņem vērā, ka darbi nenotika uz cietzemes, bet gan jūrā.
Bazalta ieguves vieta. Mūsdienu pētniekiem nav izdevies noteikt arī bazalta bluķu iegūšanas vietu. Paši salinieki rāda vietas salā, kur iegūstami prizmatiski bazalta stieņi – pie Sokehrokas apdzīvotās vietas Kolonijas tuvumā un arī salas rietumu daļā. Taču nevienā no šīm vietām nav vērojamas intensīvas darbības pēdas. 250 miljoniem tonnu bazalta būtu jānorok visas salas bazalta atradnes.
Senajās leģendās minēts, ka pilsētas cēlāji brāļi Olosopa un Olosipa akmens bluķus pārvietojuši pa gaisu.

Materiāls. Nanmadolas celtnes sakrāmētas no bazalta prizmām. To izskats ir tik fantastisks, ka pirmie senpilsētas pētnieki nosprieda - tās izcirtis no bazalta cilvēks. Vēlāk tomēr tika noskaidrots, ka monolītiem ir dabiska prizmātiska forma - skaldņu skaits ir no 5-8.
Nanmadolas celtniecībai bija nepieciešami tūkstošiem tādu monolītu. Daži no tiem sasnidza 5 m garumu un sver vairāk par 5 tonnām. Viens no pamatu stūrakmeņiem pēc speciālistu vērtējuma sver veselas 50 t. Interesanti, ka tik neliela dziļuma kanālā plosts ar tādu smagumu iegrimtu līdz kanāla dibenam.
Tuvākās bazalta iegulas atrodas Ponapes salas otrā galā, un nav skaidrs kā lielie akmens bluķi pārvietoti un uzstādīti. 

Nanmadolas kanāli. Pilsētā viss bija pielāgots kustībai un pārvietošanai pa ūdeni. Mazie kanāli pēc platuma līdzinās automaģistrālēm ar 4 kustības joslām. Paisuma laikā ūdens kanālos ir apmēram tikai līdz jostas vietai, tā ka ienaidnieku kuģiem ši sdziļums varētu būt nepietiekams. Iespējams, šis apstāklis Nanmadolu ir aizsargājis no uzbrukumiem pa jūru. 

Aplūkojamie objekti.
Darongas sala. Galvenā no 92 pilsētas salām. Mākslīgi izveidota, arī savienota ar pazemes tuneļiem. Iespējams, daži no tiem iet zem koraļļu rifa un sasniedz dabiskas alas. Uz salas ir mākslīgs ezeriņš (pilsētā tādi ir vairāki), kas iežogots ar akmens kārtojumu. Kāds tunelis iet tieši no šī ezeriņa un izzūd jūrā. Leģendas vēsta, ka šais ezeriņos senie ķēniņi turējuši svētos zušus, kam piemitis burvju spēks. Iespējams ar to domāta zuša elektrība?

Mirušo Māja. Tādā nosaukumā to dēve vietējie pavadoņi. Pilsētas galvenā celtne.Te tikuši uzieti lieli kauli (laikam jau milža!). Japāņu veiktajos izrakumos zem celtnes akmens grīdas tika veikts patiesi unikāls atklājums – no platīna izgatavoti 8 pēdu gari sarkofāgi.

Pahnvi sala. Lielāka par Darongas salu un tās izveidē iztērēti 20 000 m3 koraļļu kaļķakmens un bazalta.

Pankadiras sala. Viena no mākslīgajām saliņām. Vietēji nostāsti to daudzina par Nanmadolas kompleksa garīgo centru un pat vēl tagad iezemieši to apzīmē kā „aizliegto pilsētu.” Saudeleuru dinastijas ķēniņi esot šeit veikuši dažādus rituālus. Šeit esot atradusies Zemes Mātes (Nan Sapwe - „dārgā zeme”) svētnīca (Nan Kieil Mwahu).

Mupt. Taisnstūrveida būve, kas atrodas Ponpejas salas DR daļā.

Turpat, vienu māju uz rietumiem atrodas jūras vārti – Mupteniulli. Austrumu pusē norobežojas ar jūras sienu Muptalap ārpusē un iekšējo sienu – Pon Mu-itak.

Nanduvass. (Nan-Duvass) Dobs kvadrātformas tornis, kas ir vislabāk saglabājies, laikam 8-9 m augsts. Būvēts no 15 pēdu garām sešstūrainām bazalta kolonnām, kas guldītas horizontāli starp rupji tēstiem akmens bluķiem. Nocietinājumā var iekļūt pa majestātisku ieeju, kas izveidota 3-4 m biezajā sienā. Sala, uz kuras atrodas tornis, apjozta ar divkāršu sienu. Tās būvei iztērēti 13 500 m3 koraļļu kaļķakmens un 4500 m3 bazalta. Uz salas ir vēl arī dažas citas celtnes, bet tornis salā dominē. Torņa DA pusē atrodams lielākais no torņa akmeņiem – 60 t svarā.
Zem torņa ir veikti izrakumi un arheologi bija ļoti izbrīnīti, kas atklāja, ka ticis uzlikts uz īpaši nogremdētas akmens platformas.
Otrs pētnieku izbrīns bija saistīts ar tāda tuneļa atklāšanu, kas gāja no Nanduvasa centra un bija izcirsts koraļļu rifa masā. Tunelis savienojās ar pazemes tuneļu kopējo sistēmu.

Atradumi. Nanmadolas gadījumā pirmām kārtām būtu jārunā drīzāk par to, kas nav ticis atrasts.
Un tā: nav atrasts neviens bareljefs, neviens petroglifs vai kāda cita rakstu zīme. Nav ne rituālo objektu ne arī elku, nav nekādu skulptūru. Nav uzieti pat mazie akmens amuleti, kas ir populāri visā Mikronēzijā, kā arī Polinēzijas centrālajā un rietumu daļā. Tāpat nav uzieti nekādi ieroči vai darbarīki. Tādējādi ir visai grūti ko spriest par pilsētas cēlājiem.
Zīmes. Čaildress un viņa nirēji dažas zīmes (krusti, kvadrāti, slēgti un atvērti taisnstūri) bija uzgājuši 9 pēdu dziļumā. Līdzīgas zīmes tika uzietas arī salas kalnienē.
Platīna priekšmeti. Salā nav platīna iegulu. Dārgmetāli vispār nav iegūstami nevienā Okeānijas salā.
Platīna sarkofāgi. Tās uzgāja japāņu arheologi vēl pirms Otrā pasaules kara centrālajā kompleksā tā saucamajā Mirušo mājā. Kastes bija aizdrīvētas ar ūdens necaurlaidīgu massu un izrādījās pavisam tukšas. Kā jau imperetoram piederošu īpašumu, sarkofāgus tūdaļ nosūtīja uz Japānu. Par šo atradumu japāņi pastāstīja tikai 1939.gadā uz Japānu atbraukušajam vācu ceļotājam un rakstniekam Herbertam Ritlingeram. 1944.gada Tokijas briesmīgās bombardēšanas laikā platīna kastes zuda bez vēsts. Tuvākās platīna atradnes Ponpejas salai atrodas 2200 jūdzes uz DR no Borneo.
Sudraba lietņi.
Milža kauli. Uzgāja japāņu arheologi Mirušo mājā(?).
Apdegušu zušu paliekas. Tādas esot uzietas piedegušas pie akmeņiem. Arheologi saka, ka tās ir Saudeleuru ķēniņu maltītes atliekas. Tomēr salas leģendas stāsta, ka elektriskie zuši lielos daudzumos turēti seno ķēniņu baseinos un kalpojuši kaut kādam elektriskam procesam.

Citi objekti Nanmadolas apkārtnē.
Kalnos netālu no Salapwuk apdzīvotās vietas tika uzieta taisnstūra akmens būve ar izmēriem 46x33 pēdas. Tajā pa diagonāli iekšā stiepās siena 3 pēdu augstumā. Katrā no izveidojušamies „pagalmiem” 1520 kvadrātpēdu platībā ir platformiņas 1 pēdas augstumā. Tāpat kā Nanmadolā celtniecībā izmantoti rupji aptēsti bazalta bluķi un prizmātiskie stabi.
Vairākas līdzīgas būves atrodas arī Ponpejas salas DR piekrastē. Viena no tām pašā 720 pēdu augstā pakalna galā un ir divkāršas sētas apjozta. Abas sētas 5 un 7 pēdu augstās daļas ir savienotas bruģētiem celiņiem ar vairākām platformām terašu veidā.
Kapenes pie Nagatanas. 1978.gadā izrakumos Ponpejas salā (tai pašā, kurā atrodas Nanmadolas pilsēta) netālu no Nagatanas apdzīvotās vietas, amerikāņu pētnieki William S.Ayres, Alan E.Haun un Craig Severance atrada trīs apbedījumus ar cilvēku atliekām, kuri pārsniedz parasta cilvēka augumu divas reizes. Par to savā filmā stāsta bijušais grupas Mašina vremeņi solists Makarevičs. Viņš bija uzgājis pat ekspedīcijas atskaites oriģinālu. Tajā tiešām uzrādīti atrastie kauli, taču pie tiem klāt nav izmēru, tādējādi sanāk, ka amerikāņi par atklājumu noklusējuši. Toties par milzu cilvēkiem labi atcerējās Makarēviča gids, kurš kā pusaudzis bija piedalījies toreizējos izrakumos. Amerikāņi kaulus atlika atpakaļ tais pašās kapenēs, kur tie atrodas vēl šobaltdien.
Kapenes veidotas no neliela izmēra akmeņiem, kā papildu elements tajās izmantoti arī bazalta „baļķi.” Salinieku leģendas stāsta par milžiem, taču tie nav bijuši Nanmadolas kompleksa autori, jo bijuši agresīvi un primitīvi. Tos beidzot visus apsitis kāds salinieks un tad no viņiem bijis miers.
Kapenes. Ceturtdaļjūdzi uz DR Ponpejas salā tika uzietas vairākas akmens „kapenes” 12,5–14,8 pēdu garumā, taču nekādas apglabāto pēdas tajās nav uzietas, un to īstā funkcija palikusi neskaidra.
Tuvāk piekrastei Diadi rajonā ir bazalta nožogojums ar 1600 kvadrātpēdu platformu.
Alauso apkaimē ir divpakāpju piramīda ar 340 kvadrātpēdu pamata laukumu atrodas pavisam netālu no jūras, pie Kitirokas akmens platformas 24 kvadrātpēdu platībā, kas balstās uz 4 bazalta kolonnām.
Sokehas salu, kas no Ponpejas salas atdalīta ar mangrovju purviem, šķērso daudzas akmens takas, kas savieno platformas.

Mīklas, mīklas, mīklas.
Līdzīgas celtnes nav uzietas vairs nekur pasaulē. Vērojamas tikai pavisam nelielas līdzības ar olmeku kultūru Meksikā, jo savās kapenēs tie arī izmantoja bazalta „baļķus.”
Nav saprotams, kā varējusi pastāvēt pilsēta bez māju logiem, bez ielām un bez mākslas priekšmetiem.
Salas ģeogrāfiskais novietojums nekādi neizskaidro tādas grandiozas struktūras būvniecību kā Nanmadola.
Sakarā ar teoriju par „akmens bluķu pārvietošanu pa gaisu” izteicies fiziķis Rendels Finstons: „Gravitācijas lauku, kas ir Einšteina Vienotā lauka neatņemama daļa, raksturo ar zināmām frekvencēm. Kristāliskā bazalta blokiem vien vajadzētu rezonēt ar 10-12 Hz frekvenci, jebšu frekvencē starp īsajiem radioviļņiem un siltuma starojumu, lai zustu to svars. Kristāli, pat bazalta, ideāli der tādai rezonansei. Ja tieši iekš tā arī slēpjas akmens bluķu „Burvju” transportēšanas veids pa gaisu, tad tos būtu jāpagriež uz augšu un austrumu virzienā [kā leģendas arī vēsta] zemes griešanās dēļ. Zemes griešanās kustības izraisītais centrbēdzes spēks liktu akmeņiem pacelties. Tādējādi cilvēki varētu lidot uz akmens bluķiem un līdzēt tiem nogulties paredzētajās vietās Nanmadolā, atkarībā no tā, ka mainītos vibrācijas un akmeņi no jauna iegūtu svaru.”

Elektriskās parādības. Sala atrodas seismiski nestabilā rajonā. Visai bieži pa to izplatās seismiskās svārstības. To rezultātā Nanmadolā rodas spoku ugunis, no kurām ļoti baidās vietējie. Viņi uzskata, ka, ja nakšņos tukšajā pilsētā, tad noteikti ies bojā no garu atriebības. Šis efekts zinātnei ir pazīstams un nosaukts par „Andu spīdēšanu,” jo visbiežāk novērots Dienvidamerikā. Seismiski saspiežot kristāliskos iežus rodas elektriskas dabas parādības – pjezoefekts.
Kopumā parādība ir nekaitīga, taču dažos gadījumos no tā spēj rasties lodveida zibens, un tas jau vairs nav joks.
Ponpejas salas daudzas paaudzes stāsta notikumus par „spoku ugunīm” virs Nanmadolas bazalta iežiem. Tās ir novērojuši ļoti daudzi un ne tikai vietējie, tādējādi ar māņticību tam nav nekāda sakara. Pēc tumsas iestāšanās neviens no vietējiem tur nepaliek, jo uzskata, ka gari aiz atriebības noteikti nogalinās.
Kādus 60 gadus atpakaļ Ponpejas vācu gubernators sataisījās vienatnē pārlaist nakti drupās. No rīta uzgāja viņa līķi bez redzamām vardarbības pazīmēm un nāves cēlonis tā arī netika noskaidrots. Elektrības sistiem ļaudīm dažkārt arī nev nekādu ārēju bojājumu.
Nanmadolas pētniekam Čaildersam par tādu novērojumu stāstījis Miera korpusa veterāns. Tas no Temvenas salas kaimiņos lūkojies uz Namadolu un redzējis dīvainu spīdošu objektu basketbola bumbas lielumā, kas kustējās virs drupām. Nākamajā rītā viņš sākumskolas skolēniem (strādāja tajā par skolotāju) jautāja: „Uzminiet, ko es vakar redzēju Nanmadolā?” un visi skolēni korītī klieguši – „Tu redzēji gaismu!”

Hipotēzes.
Pilsēta nav bijusi domāta dzīvošanai. Izteikta tāda doma, jo trūkst kapsētu, nav uzieti instrumenti, nav sadzīves priekšmetu un nekā tāda, kas liecinātu par tirdzniecību.
Rituālais centrs. Šai teorijai pretī runā tas, ka nav atrasti kulta priekšmeti un nekas pilsētā nelīdzinās kulta celtnēm.
Saistība ar Lemūriju/Mu. Interesanti, ka viens krusts un vairāki kvadrāti tika nofotografēti arī Jonaguni zemūdens kompleksā. Tātad abās zemūdens struktūrās vērojamas vienādas zīmes.
Nanmadolas kolonnām līdzīgas ir uzietas arī pie Guamas salas (450 jūdzes uz ziemeļiem no Ponpejas salas) – tās sauc par lat’te. Tās pētījis tas pats Deivids Čaildress. Kolonnas ir arī Kosras salā (350 jūdzes uz DA) – tā ir Karolīnu arhipelāga sala, kas novietota vistālāk uz austrumiem, platība – 42 kvadrātjūdzes. Vairums būvju šai salā atrodas uz mākslīgās Lelu salas, tās ir līdzīgas Nanmadolas būvēm.
Meteoroloģiskā hipotēze. Hipotēzes būtība ir tā, ka Nanmadola un Insara ir gigantiska meteoroloģiskā laika kontroles iekārta, kas novērš tropisko vētru rašanos.
Varbūt kādu lomu Nanmadolas būvēšanas vietas izvēlē spēlējis apstāklis, ka Ponpejas salas apkaimē (300 jūdžu zonā starp Ponpejas un Kosras salām) izceļas daudzi Klusā okeāna ZA daļas viesuļi. Pati sala parasti netiek postīta tieši tādēļ, ka viesuļi šeit vēl nav pieņēmušies spēkā. Ja pieņem, ka galvenais taifūnu veidošanās iemesls ir elektromagnētiskas dabas, tad iespējams, ka Nanmadolas un Insaras funkcija ir novērst to rašanos.
Kaut kādā veidā tas varētu tikt novērsts ar pilsētu veidojošā bazalta palīdzību, kas ir magnetizēts. Lai gan ģeologi ir vienisprātis, ka bazalta magnētisms ir pilnīgi dabisks, tomēr kristāli parasti esot magnetizēti vertikāli. Nanmadolas (arī Insaras) gadījumā magnētisma veids ir ļoti īpatns. Kompasa bultiņa nebeidz riņķot.
Analizējot izkaisītus datus par Nanmadolas elektriskajām īpašībām, iespējams var nākt uz pēdām patiesajai kompleksa sūtībai. Iespējams, ka mākslīgajos ezeriņos patiesi tikuši audzēti elektriskie zuši (kā stāsta leģendas). Iespējams, ka tie tur turēti tūkstošiem. Tie radīja spēcīgu, taču nepatstāvīgu elektrisku lādiņu, kas ar platīna sarkofāgu (japāņu atrasto) kaut kādā veidā mijiedarbojās ar magnetizēto bazaltu.
Viss šis komplekss pievilcis bīstamās Zemes un debess enerģijas. Taču, lai tanī pašā nenotiktu īssavienojums, tad tikuši izmantoti šie platīna „sarkofāgi” kompleksa centrā.
Radies taifūns pieņēmās spēkā un sasniedza zināmu jaudu, starp Nanmadolu un Insaru izveidojās polaritāte. Starp poliem notika energoapmaiņa un tā izsauca īssavienojumu taifūna viducī. Negaisa mākoņi nolija lietus veidā un izkliedējās.
Teorijas izstrādātāji uzskata, ka šī metereoloģiskā aizsardzība ir vērsta uz lauksaimniecības terasu sistēmu Lusonā, Filipīnās.
Cunami.

Saites. 
Insara.