Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ņūtons, Īzaks (1643.–1727.g.)

"Ja Īzaks Ņūtons būtu sēdējis zem kokospalmas, tad cilvēces progress fizikas laukā būtu nedaudz aizkavējies."

Slavens angļu dabaspētnieks, vispasaules gravitācijas likuma noformuletājs.

Dzīvesgājums. No 1703.gada ieņēma Karaliskās biedrības prezidenta posteni.
1692.gadā smagi saslima, viņam tad bija 50 gadu. Viņš zaudēja jebkādu interesi par zinātniskiem pētījumiem. Viņam novēroja atmiņas zudumu, viņu mocīja bezmiegs un ēstgribas trūkums, rādījās spoki un piemita vajāšanas mānija. Šo Ņūtona biogrāfijas posmu dēvē par „melno laiku.” Pasaules gravitācijas teorijas autors rakstīja dīvainas vēstules Dievam.
Nomira 1727.gadā 84 gadu vecumā.

Darbība. Radīja modernās fizikas pamatus. Viņa sasniegumi: atklājumi mehānikā, optikā, astronomijā un matemātikā (binoma formula, integrālie un diferenciālie aprēķini, Visuma griešanās pulksteņrāža virzienā). Viņš veica lielus soļus pretī pasaules uzbūves izzināšanai – gravitācijas likuma noformulēšana (kas nemaz neesot pareizs).
1691.gadā Īzaks Ņūtons formulēja kustības likumus, kas tagad pazīstami kā Ņūtona likumi.
Ņūtons uzskatīja, ka Ēģiptes Lielajā piramīdā iekodēts Zemes apkārtmērs un viņš to var izskaitļot. Bet viņam nekādi neizdevās izzināt piramīdas malas garumu, ko slēpa smilšu un šķembu kaudzes. Tādēļ viņš pieņēma par pareizu kāda franču mērnieka 1671.gadā visai precīzi noteikto grāda lielumu - 69,1 jūdzi. Tā viņš izskaitļoja Zemes apkārtmēru.
Tādējādi Ņūtons uzskatīja, ka Lielā piramīda ir ārpus laika esošs Visuma simbols.

Ņūtons par Visumu. Viņš kā gravitācijas spēka atklājējs nonāca pie negaidīta slēdziena – tā kā Visuma telpā sastopamās masas savstarpēji pievelkas, tās virzās uz centru, un kosmosam tātad vajadzētu savilkties „kamolā.” Tādējādi to saspiestu paša pievilkšanās spēks. Ņūtons paziņoja, ka Visums ir bezgalīgs un tam nav nekādu ārēju ierobežojumu. Ja Visumam nav robežu, tad nav arī nekāda centra.

Ņūtons kā alķīmiķis. Džons Loks daļu porcijas, kuru bija saņēmis mantojumā no ķīmiķa Roberta Boila, nodeva tālāk – draugam seram Īzakam Ņūtonam. Kā vairums tai laikā, oficiāli Ņūtons alķīmiju izsmēja, bet slepeni to praktizēja. Pēc viņa nāves izrādījās, ka daudz pierakstu sadedzināti, citi bija atzīmēti kā nepublicējami un glabājās ģimenē. Lielu daļu sava laika Ņūtons veltīja hermētiskās un alķīmiskās literatūras izpētei. Alķīmiskās darbības apmēri atklājās tikai 1936.gadā, kad šie papīri tika izstādīti Londonas izsolē un tos iegādājās ekonomists Džons Meinards Keinss. 121 no tiek bija veltīts alķīmijai (tā bija apmēram 1/10 daļa no viņa traktātiem). Viņš bija burtiski apsēsts ar domu, ka senajos Svētajos rakstos slēptas slepenās gudrības. Atklājās šo eksperimentu dominējošais raksturs Ņūtona darbībā, kurš ticēja, ka „senajiem kādreiz bija zināmi visi noslēpumi.” Viņš apgalvoja, ka jau senajos laikos bija zināma Saules sistēmas heliocentriskā uzbūve.
Sevišķi viņš pētījis VD Daniēla grāmatu un JD Jāņa evaņģēliju, jo uzskatīja, ka šie futūristiskie darbi sarakstīti hieroglifiskā un simboliskā valodā, un to izprašana prasa pavisam citu interpretāciju. Tādēļ viņš apguva ivritu un izpētīja 20 dažādas Atklāsmes versijas. Pēc tam tikpat rūpīgi viņš izstudēja arī Ecekiēla grāmatu. Šīs grāmatas informāciju viņš izmantoja detalizētai Jeruzālemes tempļa restaurācijai, jo bija pārliecināts, ka šā tempļa arhitektūrā bija ieprogrammētas kādas fundamentālas ziņas par Visumu.

Ņūtona reliģiskie uzskati. Zinātnieks bija ieintriģēts par to, ka senajām tautām bija kopējas leģendas par Plūdiem. Izrādīja interesi par Vecās derības apgalvojumu, ka Noāss ir visas cilvēces tēvs. Neskatoties uz savu dziļo reliģiozitāti, liekas, Ņūtons Kristu uzskatīja drīzāk kā par apdāvinātu cilvēku un Dieva mērķu tulkotāju, nevis Dieva dēlu. Par centrālo teoloģisko figūru viņš uzskatīja Mozu, alķīmijas meistaru un divkāršas Dieva atklāsmes liecinieku. Uzskatīja, ka Mozus zinājis par vielas uzbūvi no atomiem. Izskatīja Mozus Pasaules radīšanas aprakstu VD kā alķīmiska procesa alegorisku aprakstu. Ņūtons ticēja, ka Visums ir „Visvarenā uzrakstīta kriptogramma.”
Ņūtonam pieder ideja arī par „elkoņa” mērvienības izmantošanu Lielās piramīdas būvē.

Biogrāfi. Betijs Dobss – pētījis šos dokumentus.

Darbi.
Zālamana tempļa plāns. Tas saglabājies Bebsona koledžas bibliotēkā.

„Sākumi.”  Šai darbā izklāstīts gravitācijas likums, un Ņūtons saka, ka tas nav nekas jauns un bijis zināms un pilnīgi atšifrēts jau sensenos laikos. Pats pie tā nonācis atšifrējot seno laiku vēstījumus.

Avoti.
Džona Meinarda Keina eseja par Ņūtonu. Keins kļuva par Kembridžas universitātes vienas koledžas rektoru, un atrada dokumentus, kurus Ņūtons 1769.gadā aizejot pensijā no rektora amata, bija noslēpis. Lielākā daļa rakstu bija veltīti teoloģiskai ezotērikai.

Pētījumi. Amerikāņu un britu pētnieki ar ļoti jūtīgas neironu aktivācijas metodes palīdzību izpētīja zinātnieka matus. Analīze parādīja, ka tajos ir liels daudzums dzīvsudraba – no 75-200 g/t. Var tikai minēt kur tas tur gadījies.

Ņūtons un ābols. Zinātnieks savam laikabiedram Hekalejam reiz atklāja, ka tieši dārzā aizdomājies par to, kāpēc āboli krīt perpendikulāri. Šķetinādams šī novērojuma nozīmi, Ņūtons drīz izstrādāja mehānikas pamatlikumu, definēja masas jēdzienu, kustības daudzumu, inerci un spēku un galu galā arī vispasaules gravitācijas likumu.
Internetā publicēts XVIII gadsimta manuskripts, kurā tiek izstāstīts slavenais gadījums par to, kā krītošs ābols palīdzēja Īzakam Ņūtonam izstrādāt gravitācijas teoriju.
Ņūtona sadursme ar ābolu ir viens no slavenākajiem zinātnes starpgadījumiem, kuru pierakstīja fiziķa laikabiedrs Viljams Staklijs. Šo dokumentu kopā ar pārējo 100 lapaspušu garo Staklija manuskriptu ilgus gadus glabāja Lielbritānijas Karaliskā biedrība dabaszinātņu attīstībai, kas tagad to pilnībā publiskojusi savā mājaslapā.
Kā norādīja Karaliskās biedrības bibliotekārs Kīts Mūrs, stāsts par ābolu tik ilgi saglabājis savu pievilcību, jo tajā ir tik daudz kas pateikts - tas gan ilustrē, kā darbojas modernā zinātne, gan ietver sevī atsauci uz Saules sistēmu, gan mājienu uz Bībeli. "Kad Ņūtons apraksta, kā viņš novēro krītošu ābolu un cenšas uzminēt šīs parādības principu, viņš apraksta zinātnisko metodi," paskaidroja Mūrs. "Turklāt ābola forma atgādina planētu, un, protams, ābola krišana no koka liek atgriezties pie stāsta par Ādamu un Ievu, un Ņūtonam kā reliģiozam cilvēkam tas šķistu ļoti piemēroti."
Tas noticis XVII gadsimta 60.gados, kad Ņūtons bija atradis patvērumu savas ģimenes mājās Anglijas ziemeļos pēc mēra uzliesmojuma Kembridžas universitātes tuvumā. Karaliskās biedrības publiskotajā manuskriptā Staklijs atceras 1726.gada pēcpusdienu, kad Ņūtons, dzerot tēju ābeļu paēnā, pavēstīja viņam šo stāstu. "Viņš man teica, ka atradās tādā pašā situācijā, kad viņam iešāvās prātā gravitācijas jēdziens," - rakstīja Staklijs. "Tas notika, krītot kādam ābolam, kamēr viņš sēdēja apcerīgā noskaņojumā. Kāpēc āboli vienmēr nokrīt perpendikulāri zeme, viņš domāja pie sevis. Kāpēc tas nekrīt sānis vai augšup? Bet vienmēr uz zemes centru? Bez šaubām, iemesls ir tāds, ka to pievelk zeme. Te jābūt iesaistītam kādam pievilkšanās spēkam."
Līdzās Staklija manuskriptam Karaliskās biedrības mājaslapā lasāmas Ņūtona laikabiedra un sāncenša Roberta Huka piezīmes.

Objekti.
Ņūtona ābele. Pie Trinitijas koledžas (Kembridžas universitāte) augošais koks esot izaudzēts no tā dēvētās "Ņūtona ābeles," no kuras reiz nokritušais ābols ļāva viņam apjaust gravitācijas spēku.

Saites.
Fizika.