Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Olantaitambo

Nosaukums - „Olantaja atpūtas vieta.” Inku varonis Olantajs šeit gatavojās atvairīt spāņu uzbrukumu.
Pēc citas versijas gan nosaukums nācis no idiāņu "romeo un džuljetas" tipa stāsta. Kāds karavadonis vārdā Olantajs iemīlējis Inkas Pačakuti meitu, un tā viņu. Tomēr laulība nav bijusi iespējama, jo Olantajs bijis vienkāršas izcelsmes. Tad viņš pacēlis sacelšanos un karojis pret Inku impērijas karaspēku 10 gadus, kamēr panācis savu, apprecējis mīļoto meiteni, kas viņam dzemdējusi meitu. Galvenie šī stāsta notikumi risinājušies šeit, tapēc pilsētiņa arī nosaukta šī varoņa vārdā.
Šis mīlas stāsts bija saglabājies indiāņu folklorā, XVIII gs. par to iestudēja lugu teātrī un tagad to zina katrs indiāņu skolnieks.

Atrašanās vieta. Olantaitambas pilsētas drupas atrodas Peru, 30 km uz ZR no Kuskas, tikai 50 km attālumā no Mačupikčas un 60 jūdzes uz ZR no Saksavamānas. Stāvā kalna pakājē, vietā, kur satek upes – Urubamba-Vilkanota un Patakanča, atrodas ciemats.

Vēsture. Šīs senpilsētas izcelsme un īstenā vēsture ir mums pilnīgi nezināma.
Pēc tradicionāla un izplatīta vēsturnieku uzskata Olantaitambas citadeles celtniecība sākta ap 1460.gadu un bijis inku cietoksnis, arī templis.
Tomēr jaunākie pētījumi datējumu atvirza aizvien tālāk pagātnē. Nostiprinās viedoklis, ka sākotnējo Olantaitambas iekārtojumu nav veidojuši inki, bet gan kāda x-kultūra, kura pastāvējusi Peru pirms inkiem. Arheologiem nav nekas zināms par kompleksa cēlājiem. Tie pazūd pagātnes dzīlēs. Lai arī kas bijuši Olantaitambas celtnieki, viņi acīmredzot mums nezināmu iemeslu dēļ pārtraukuši būvdarbus.
Konkistas laikā 1536.gada vasarā spāņi cieta smagu sakāvi. Kad Pizaro spēki devās uzbrukumā kalna gala esošajam cietoksnim, indiāņi no apkārtējām klintīm apbēra spāņus ar akmeņu un bultu krusu. Turklāt indiāņi izmainīja Patakančas upes (visai strauja Urubambas pieteka) straumes tecējumu un nopludināja pieejas cietoksnim. Tādejādi Pizaro, pēc divu dienu sīvām kaujām bija spiests atkāpties no cietokšņa, ciešot visai prāvus zaudējumus.
Galu galā spāņiem tā arī vairs nebija vajadzības ieņemt šo masīvo kalnu cietoksni, jo konkistas laikā indiāņi to pameta paši.
Tomēr šai vietai piemīt kāds svarīgums. Vai gan citādi XX gs. otrajā pusē neformālā sapulcē šeit savākušies dažādu valstu indiāņi būtu pasludinājuši Olantaitambu par vispasaules indiāņu galvaspilsētu. 

Arhitektūra. Olantaitamba ir milzīgs megalītisks komplekss. Tā arhitektūrā var atšķirt inku stilu no megalītiskā stila, kas pieder Olantaitambas senākajam periodam. Senākās Olantaitambas stils līdzinās Tiavanakas daļas Pumapunkas stilam.
Megalītiskas celtniecības spilgts piemērs ir seši milzīgi granīta monolīti uz tempļa augšējās terases. Monolīti sver līdz pat 50 tonnām. Šie granīta monolīti iegūti akmeņlauztuvēs, kas atrodas ielejas otrā pusē augstu kalna nogāzē.
Akmeņlauztuves no Olantaitambas atrodas 4 km attālumā. Tomēr nav zināms monolītu transportēšanas veids, jo līdz pat 50 tonnām smagie akmens milzeņi bija jānogādā ielejā, tad jāpārved straujai upei un visbeidzot ielejas otrā pusē pāri citām tempļa terasēm bija jāuzvelk uz augšējās. Šie megalīti veido celtnes vecāko daļu.
Daudzas būves ir veidotas no poligonāliem blokiem, kas ir pat 300 t svarā. Ļoti labi salaisti kopā, starp tiem nevar iebāzt plānu asmeni. Milzīgā monolītā izcirsti vārti.
Inki apkārt megalītiskajai celtnei ir uzcēluši jaunākus mūrus, kas izpildīti inkiem raksturīgā akmens atlūzu mūrēšanas tehnikā. Ceļā no akmeņlauztuvēm uz templi ielejā atrodas tā sauktie "nogurušie akmeņi." Tie ir līdz pat 7 m gari monolīti, kas neapšaubāmi bija paredzēti transportēšanai uz Olantaitambu. "Nogurušie akmeņi" ir tik smagi, ka zem sava milzīgā svara ir daļēji iegrimuši zemē. Inki vēlāk šos monolītus nav spējuši izkustināt no vietas. Viņiem nācās turpināt darbu Olantaitambā daudz mazākās dimensijās.  

Objekti.
Citadele. Atrodas klints izvirzījumā starp divu upju ielejām un paceļas virs tam par veseliem 60 metriem. Klints izvirzījumam ir gandrīz vertikālas nogāzes, tāpēc cietoksnis ir viegli aizsargājams. 1536.gada vasarā to neveiksmīgi mēgināja ieņemt Pizaro konkistadori.
Citadeles sienas ir pārsteidzošs un fantastisks megalītiskās kultūras piemērs, kādu pasaulē nav daudz.
Vēsturnieki uzskata, ka cietokšņa autori ir inki, kas Citadeles būvniecību netika pabeiguši spāņu iebrukuma dēļ. Par to liecinot lielie akmens bloki, kas nekārtība guļ kompleksa teritorijā. Te nu gan vērā ņemama arī būtu hipotēze par to, ka šie bloki ir drupas, kas radušās lielas kataklizmas rezultātā.

Desmit nišu templis. Nosaukums no tā, ka šajā celtnē atrodama rinda ar 10 trapeces formas padziļinājumiem vienā rindā, skaisti megalītiskā sienā. Saglabājušās trapeces formas durvis.
Celtnei bijusi arī otra siena ar divām akmens rindām biezumā, kas sagruvusi. Vairāki akmens bloki no tās guļ mazliet zemāk. Arī šī situācija liecina nevis par nepabeigtu celtniecību, bet gan par gatavu, bet sagrautu celtni. Ja celtni būtu postījusi cilvēki, tad izlauztie akmens bloki visticamāk gulētu izpostītās sienas pakājē, kur ir vairākus metrus (gandrīz 2 m?) plata josla. Tomēr nē, tie ripojuši stipri tālu lejup, tātad būtu izlauzti, pēc tam nesti līdz malai un tad ripināti. No logikas viedokļa - pilnīgi bezjēdzīgs darbs.

Virakočas seja. Virakočas akmens seja virs Olantaitambo ir inku leģendas daļa: viņa izskats demonstrē, ka dievs radītājs vēl tagad vēro paša radītos cilvēkus. Tur ir vēl vairāk grupējumu: brāļi Salazari konstatējuši, ka ielejā zem Olantaitambas pirmais saullēkta stars krīt uz tā dēvēto Pacaritanpu („Rīta blāzmas māju”), kur dievi kļuva par „Dievu.” Šī struktūra ir grūti identificējama. Pirmajā acu uzmetienā, tur nav redzams nekas cits kā tikai apstrādāts lauks. Bet otrajā acu uzmetienā atklājās, ka viss lauks attēlo gigantisku piramīdu: vieta, kur saules stars sasniedz zemi ir skaidri iezīmēta struktūrā.

Olantaitambas megalīti.
Akmens apstrāde. Senpilsētas Citadeles sienas veidotas no izcili labi apstrādātiem akmens blokiem pat vairāku desmitu tonnu svarā. Bloku savstarpējie salaidumi ir ārkārtīgi precīzi, starp tiem nav iespējams iebāzt plānu naža asmeni. Vēl apbrīnojamāk tas ir tādēļ, ka akmeņi nav taisnstūra formas, bet gan daudzvirsmu, pie tam tās vērstas visdažādākajos leņķos.
Vislielākie akmens bloki apjož centrālo platformu un ir vairāk kā 4 m augsti.
Akmeņu pārvietošana. Lieli akmeņi novietoti dažādās grūti pieejamās vietās, kas liecina, ka liela smaguma objektu pārvietošana senajiem meistariem nav bijusi nepārvarama tehniska problēma.
Literatūrā tiek norādīts, ka ir zināma vieta, kur pilsētas celtnieki ņemuši akmeņus. Tā ir kāda nogāze kalnam, kas atrodas mazuliet uz leju pa Urubambas upi tās pretējā krastā. Akmenslauztuves no pilsētas neatrodas tālu: taisnā līnijā tie būtu kādi 4-5 km, pa ieleju kādi 8 km. Visdrīzāk tās patiesi arī ir akmenslauztuves, jo gar ceļa malām ir redzami apstrādāti akmens bloki, it kā gatavi transportēšanai, tomēr visi nelielu izmēru. Sastopami pie ceļa uz akmenslauztuvēm arī lielāki akmeņi, kurus te sauca par "Nogurušajiem akmeņiem." Tie ir ap 60 tonnu svarā un arī vēl lielāki. Viens no tādiem Nogurušajiem akmeņiem atrodas daļēji uz ceļa, un vietējie nav spējuši to aizvākt. Vēl divi citi "nogurušie" atrodas Olainantambas ciemā starp mājelēm.
Paliek atklāts jautājums par akmeņu pārvietošanu. Vēsturnieku gipotēze par velšanu ar akmens vai koka veltņiem arī ir apšaubāma, jo tiem var ieteikt pašiem to izdarīt pa 40-60 grādu stāvam nogāzēm. Tatad, iespejams, pa stāvām nogāzēm akmeņi ripināti, pa lēzenākām - velti. Vēl tie bija jadabū pari Urubambas upei, kas ir visai strauja. Attiecīgos gadalaikos tā var izplesties pat 1 km platumā pa ieleju.
Lai gan pasākums varbūt arī neliektos tika apgrūtinošs, tomēr jāatceras, ka viss tas noticis vairāk kā 3 km augstumā, kur jau var sākt sajust skābekļa nepietiekamību. Uz pašu akmenslauztuves vietu jauzkāpj vēl 800 m.
Žēl, bet laikam neviens interesents nav mēginājis piepacelt nevienu no "nogurušajiem akmeņiem," lai pārliecinātos, vai ta apakšā nav saglabājusies akmens rullīši vai koka veltņu pēdas. Tas tomēr būtu reāla iespēja noskaidrot ko vairāk par akmeņu parvietošanas metodēm. Eksperimentam pietiktu ar pāris svirām un parastu domkratu.
XX gs. beigās interesenti spēja pa raktuvju ceļu aiztransportēt akmens bloku, vienīgi žēl - tikai dažas tonnas smagu. Pie tam lejā jau dabūja, arī pāri upei dabūja, bet kalnā vairs neuzripināja un ar to eksperiments beidzās.
Materiāls. Rozā partīrs, pelēkais granīts. 

Atradumi.
Kāpņu simbols - atrasts uz viena no monolītiem.
T veida izgriezums – atrasts vienā blokā. Domājams tā paredzēta vara stiprinājuma skavai, kādas bijušas Tiavanakā un Saksavamanā.
Nogurušie akmeņi. Ar šādu nosaukumu Dienvidamerikas megalītu apgabalos tiek apzīmēti visai lieli mākslīgi apstrādāti akmens bloki, kas ta arī nav nogadāti celtnēs pēc piederības, bet nezināmu iemeslu dēļ pamesti pa ceļam uz būvi. Arī Olaintaitambā un tās apkārtnē ir šādi akmeņi.

Hipotēzes.
Iespējams, Bālbekas analogs Dienvidamerikā.
Citadele nav vis nepabeigta, bet gan daļēji sabrukusi lielas katastrofas rezultātā. Pie tam ta varētu nebūt arī zemestrīce, jo tās rezultata veidojas drupu kaudzes. Olaintaitambā turpretim - akmens bloki ir liela spēka izsvaidīti, ka sprādzienā, vai trieciena vilnī. Pie tam kopš spāņu ienākšanas rajonā bijušas 3 spēcīgas un desmitiem mazāk spēcīgas zemestrīces, kas nekādu ļaunumu pilsētas megalītiem nav nodarījušas. Lai tādā veidā izpostītu pilsētu, būtu nepieciešams speks, kas daudztonnīgos akmens bluķus spētu parvietot vairakus desmitus metru pa horizontāli. Tādu spēku varētu radīt, piemēram, lielas ūdens masas.
Tādejādi izteikta hipotēze, ka pilsēta gājusi bojā lielu plūdu rezultātā. Šai versijai par labu liecina arī tas, ka visi apkārtnes kalni ir pilni ar jūras gliemežvākiem. Daži vērīgāki pētnieki pat saskatījuši liela ūdens radītus izskalojumus senpilsētas kompleksa virsotnē. Tāpat par nāvējošo ūdens spēku liecina akmens bloki, kas iestiguši zemē ūdeņu tecēšanas virzienā.
Ūdens straume nākusi no Urubambas upes ielejas aiz kompleksa un savā ceļā sastapusi akmens izvirzījumu - Olaintaitambas pilsētu. Ūdens straume pāršļācās tam pāri slīpi attiecībā pret Saules tempļa platformu un pirmo savā ceļā noslaucījusi to gandrīz pilnībā. Ar šīs celtnes blokiem piemētāta visa senpilsēta. Izturējis tikai fragments no milzīgajiem vairāk kā 4 m augstajiem platformas apšuvuma blokiem.
Pārvēlies pari centrālajai Saules tempļa platformai, ūdens gāzās uz Desmit nišu templi. Ta mugureja siena atradās klints aizsardzība, bet priekšējā sabruka pilnīgi un arī tās bloki mētājas lejā. Interesanti, ka krītošie bloki ļoti logiskā kārtā bojāja nevis pirmās terases, bet gan visvairāk tieši pašu apakšējo un tālāko, kuras malās izsisti vareni robi. Šeit viss noticis pēc ūdens kustības fizikālajiem likumiem.
Cita ūdens straume noslaucīja megalītisko vārtu parsegus un visu, kas atradās virs tiem.
Interesanti, ka Urubambas upe šai vieta tek no austreņiem uz rieteņiem, bet baismīgā ūdens straume nākusi pretējā virzienā. Upe, tatad, pati nevarētu būt vainojama šai katastrofā, bet to varētu būt izraisījušas tās katastrofalas izmaiņas, kuras pieņemts apzmēt par Lielajiem plūdiem.
Protams, katastrofas izmēri izbrīna, jo Olaintaitamba atrodas 2800 m augstumā vjl. un taisnā virzienā līdz Klusajam okeānam ir 400 km. Iespējams, kāds pamatīgs cunami to varētu sasniegt.
Interesanti, ka tālāk pa Urubambas tecējumu atrodas Pisakas senpilsēta. Tā atrodas augstāk nekā Olantaitamba un tāda rakstura postījumu pēdas tajā nav konstatētas.