Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Odins

Odins - senislandiešu vai sennorvēģu Oδinn.

Odins skandināvu mitoloģijā ir augstākais dievs. Kara dievs, karavīru un karadraudžu aizstāvis. Viņš ir arī gudrības, dzejas un poēzijas dievs.

Sinonīmi un analogi. Iespējams, senēģiptiešu - Tots.
Analogs rietumģermāņu – Votanam vai Vodanām.  
„Eddās” Odins tiek visvisādi godināts, un viņam piedēvē tos pašus atribūtus ko Indram, Jahvem, Zevam, Jupīteram un pat Merkūrijam. Tāpat kā Zevs, viņš bieži brauca uz Zemi un palīdzēja cilvēkiem. Ja cilvēki viņu atpazina, viņš spēja mainīt izskatu vai palikt neredzams.

Radniecība. Dieva Bora un jotuna Veltorna meitas Bestlas dēls.
Odina brāļi bija Villijs un Vē.
Odina sieva - Friga (Holda?).
Baldrs - Odina un Frigas dēls.
Odinam bija mīlas sakari ar citām dievietēm un jotunu (milžu) meitām. No šiem kreisajiem sakariem Odinam bija vairāki pēcnācēji. Šeit minams Gridas dēls Vidars, Jerdas dēls Tors (Odina vecākais dēls). Dievu sargu Heimdālu Odinam visas kopā dzemdējušas deviņas jotu meitenes, kuras Odins bija atradis aizmigušas jūras krastā (konkrētāk, no deviņām Ēgira meitām.

Raksturojums. Tautā Odinu iztēlojās kā godājamu personu ar sirmu bārdu un platmali, kuras malas aizsedza seju.

Odina vārdi un epiteti. Odina vārds liecina par senu izcelsmi un ir saistāms ar šamanisma tradīcijām. Alfedrs - „visu tēvs,” Hars - „augstais,” Igs - „briesmīgais,” Grimnirs - „zem maskas slēptais,” Hrofts, Herjants - „vadītājs - einheriju galva,” Harbards - „sirmā bārda” un citi Odina vārdi. „Dievišķais rūnu zinātājs.”

Odina atribūti. Astoņkājainais zirgs Sleipnīrs.
Mīmira galva, kas pareģoja nākotni.
Rūķu darinātais šķēps Gungnirs.
Maģisks zelta gredzens Draupnirs, no kura katru devīto nakti parādījās astoņi jauni gredzeni.

Biogrāfija. Kopā ar brāļiem uzvarēja ļauno milzi Imiru, no kura asinīm pagatavoja Zemi. Odins noteica Saules, Mēness un zvaigžņu gaitu, radīja uz Zemes klimatu. Odins sēdēja zelta tronī centrālajā zālē Valgallā, debesu pilsētā Asgardā. Tronī Odins bēdīgi un vientulībā prātoja par ļaužu bezprātu. Vielu viņa drūmajām pārdomām piegādāja divi kraukļi, kas sēdēja uz viņa pleciem, un laiku pa laikam aizlidoja uz Zemi pēc jaunumiem.
Jaunībā Odins bija ziedojis vienu aci, lai padzertos no Gudrības akas. Odinam piemita liels maģiskais spēks: viņš izgudroja seno rūnu rakstību, deva cilvēkiem civilizāciju. Viņš lidoja kopā ar vēju, tā apmeklēdams arī zemi. Bieži auļoja uz savas astoņkāju ķēves Sleipneras. Viņam bija burvju šķēps. Tāpat kā Zevs, viņš bieži brauca uz Zemi un palīdzēja cilvēkiem. Ja cilvēki viņu atpazina, viņš spēja mainīt izskatu vai palikt neredzams.

Vēsturiskā attīstība. Votanu/Odinu aprakstījis romiešu vēsturnieks Tacits. Viņš to sauc par Merkuru. Par Odinu vēsta VI-VIII gs. tapuši dažādie uzraksti. Šeit viņš ir saistīts ar Vodana vārdu. 10.gs. pierakstītajos Otrajos burvju vārdos Vodans/Odins ir galvenais maģiskā spēka iemiesotājs. Vodanu/Odinu godājušas vairākas ģermāņu ciltis: franki, sakši, angļi, vandāļi, goti.
Literatūrā atrodams uzskats, ka Odins sākotnēji bijis dēmons, karavīru aizbildnis. Ar Odinu ir saistīti senie karavīru iniciācijas rituāli.
Odins sākotnēji neietilpa ģermāņu panteonā. Citiem dieviem, piemēram, Tīu - Tīram ir konkrēti analogi indoeiropiešu mitoloģijā. Odinu var salīdzināt ar Varunu vai Rudru indiešu mitoloģijā vai Lugu ķeltu mitoloģijā, taču galu galā Vodans/Odins pārstāv garīgo varu un gudrību - dievu pirmo funkciju trīsfunkciju sistēmā (kareivīgs spēks un bagātība, auglība). Odins par augstāko dievu kļuvis priekšstatu evolūcijas ceļā. Odina pārvēršanos par debesu un augstāko dievu noteica ne tikai karadraudžu nozīmes palielināšanās un to nozīmības nostiprināšanās sabiedrības dzīves, kas dabiski palielināja tā dieva īpatsvaru, kas bija šo militāro apvienību aizstāvis, bet arī pārmaiņas pirmatnējos priekšstatos par aizkapa dzīvi. Teiksmās parādījās īpaša karavīru paradīze - Valhalla, kurā nokļūst vienīgi kaujās krituši varoņi. Tāda veidā Odins būdams Valhallas saimnieks atņēma Tīram un Toram debesu un kara dieva funkcijas. Odina pārvēršanās par galveno dievu beigusies Skandināvijā. Šeit Odina vārda ietekme atklājās toponīmikā (ūdenstilpju un kalnu nosaukumos).
Līdz mūsu dienām nonākušajos skandināvu mitoloģijas avotos (abās Edās) Odins neapšaubāmi ir skandināvu panteona galva, pirmais un galvenais āss.

Odins ģermāņu un skandināvu mītos. Odins bieži mainīja savu veidolu. Dzīvoja viņš Asgardā. Šeit viņam bija trīs mājokļi: Gladsheima, kur notika dievu sanāksmes, Valaskkjalvā atradies Odina tronis Hidskjalvs, no kura bija pārredzama pasaule, Valhallā, kur ap Odinu pulcējušies einheriji. Valhāllā mitušas arī valkīras, kuru pienākums bija sadalīt uzvaru un sakāvi kaujas laukā.
Savos klejojumos cilvēka izskatā Odins staigājis zilā apmetnī un zemu par pieri novilktā platmalē. Tomēr Odins bija saglabājis arī sākotnējos htoniskā dēmona vaibstus.
Odinam kalpoja htoniski zvēri - kraukļi un vilki. Edā minēti to vārdi: kraukļi Hugins un Munins („domājošais" un "atminīgais”), vilki Geri un Freki („alkatīgais" un "rijīgais”). Abi kraukļi attēloti sēžam uz Odina pleciem, tie laiku pa laikam devušies uz Zemi uzzināt jaunumus.
Tāpat nenoliedzami htoniskas iezīmes saglabājās arī Odina astoņkājainajam zirgam Sleipniram, kuru dzemdēja Lokijs (kā tas iespējams, bet kas gan dieviem nav iespējams?!).
Kopā ar brāļiem uzvarēja ļauno milzi Imiru, no kura asinīm pagatavoja Zemi. Odins noteica Saules, Mēness un zvaigžņu gaitu, radīja uz Zemes klimatu. Odins sēdēja zelta tronī centrālajā zālē Valgallā, debesu pilsētā Asgardā. Tronī Odins bēdīgi un vientulībā prātoja par ļaužu bezprātu.
Odins bija vienacains (spriežot pēc dažiem epitetiem pat akls). Mīts vēsta, ka Odins atdevis vienu aci, lai varētu padzerties no Mimīra gudrības avota.
Odins bija kara un karadraudžu dievs, atšķirībā no Tora, kas simbolizēja apbruņoto tautu. Odins bija ne tikai karotāju aizstāvis, bet ari pats nereti sēja ienaidu, lai izraisītu karu. Odinam piederēja rūķu izgatavots šķēps Gungnirs, kas vienmēr trāpīja mērķī.
Iemetot šķēpu vānu karapulkā Odins iesāka pašu pirmo karu - karu starp vāniem un āsiem.
Ir teorija, ka Odins bija apslēpts sava dēla Baldra nāves vaininieks. Baldra nogalināšana tiek skaidrota kā rituāls upuris. Slepkavības akta tiešie izpildītāji Lokijs un aklais Hēds esot tikai Odina hipostāzes. Odins bija aizbildnis gan kareivīgajām iniciācijām, gan cilvēku upurēšanai - Odinam domātos upurus caururba ar šķēpu vai pakāra kokā. Odinam upurēja karagūstekņus.
Tāpat Odins bija Hedīna un Hegnes strīda iniciators. Šis strīds aizsāka tā saukto hjadingu kauju, kas tāpat kā Odina karadraudzes einheriju cīņas ilga/ilgs līdz pasaules galam (ragnarjokam - "dievu mijkrēslim"). Kritušie karotāji katru rītu atdzīvojās, lai no jauna mestos cīņā.
Vairāki zinātnieki, piemēram J.Meļetinskis, uzskata, ka Odina būtības pamatā ir viņa šamaniskā funkcija, kas izpaužas gan Odina dievu un cilvēku starpnieka lomā, gan viņa saistībā ar pasaules koku - svēto osi Igdrasilu, kura vārds nozīmē „Iga ērzelis," "zirgs” („uz kā Igs drasē”). Odins sava šķēpa caururbts, deviņas dienas un naktis karājies svētajā Igdrasila kokā (šajā laikā Odins iemācījies deviņas (vēlāk minēts 18) maģiskas dziesmas un rūnas). Tā Odins it kā pats sevi upurējis. Šī upurēšana bija nevis kareivja, bet tipisks šamaniska iniciācija. Tas ir mīts par pirmā šamaņa iesvētīšanu. Odina šamaniskais aspekts izteikts ziemeļos, iespējams somu-sāmu etnokultūras ietekmē. Šamanisks raksturs ir arī Odina braucienam uz Hēlu, kur viņš uzmodinājis gaišreģi, lai uzzinātu dievu likteni. Odina gudrība zināmā mērā izriet no šamaniskas ekstāzes. Pēc karāšanās Igdrasilā Odins remdējis slāpes ar svēto medu, ko saņēmis no sava vectēva - milža Veltorna rokām. Milža dāvātais svētais medus, šamaniskās ekstāzes dzēriens, citos kontekstos ir identisks poēzijas medum (to gatavojuši cvergi). Tas norāda, ka Odins bija arī dzejas dievs, skaldu aizgādnis.
Taču Odina gudrībai bija ne tikai ekstātisks, bet arī stingri intelektuāls raksturs, par ko arī liecina vēstījums, ka viņš no Velturna saņēmis arī rūnas - gudrības nesējas.
Senākās Edas „Dziesmas par Vaftrudnīru” vēsta, ka sacenšoties gudrībā, Odins uzvarējis Vaftrudnīru - gudrāko no milžiem. Jāteic, ka Odina atsevišķie gudrības aspekti nav šķirami cits no cita. Intelekts viņā savijies ar šamanisko intuīciju, maģijas mākslu un viltību.
Odinam patikuši ļauni joki, viņš bieži izsmēja vientiesīgo spēkavīru Toru (Senākā Eda, „Dziesma par Harbardu”). Odinam piemītošā ļaunā viltība viņu tuvināja Lokijam. Bieži vien tieši Odins bija Lokija ļauno darbu iniciators (Freijas rotas - Brisingamenas nolaupīšana).
Sākot ar senākās Edas pirmo teiksmu, kā arī turpmākajos tekstos Odins parādās visā ciklā - no pirmā kosmogoniskā mīta līdz pēdējai eshataloģiskajai kaujai - ragnarjokam. Odins kopā ar pārējiem Bora dēliem piedalījās zemes radīšanā un Midgardas celtniecībā (Midgarda tika radīta no nogalinātā milža Īmira ķermeņa daļām). Odins, galvenais āsu trijotnē (kopā ar Hēniru un Lokiju) atrada un atdzīvināja pirmā cilvēku pāra koka pirmveidus - Asku un Emblu.
Kosmoģenēzes un antropoģenēzes procesos Odins darbojās kā kultūrvaronis. Viņš ieguva svēto medu, rūnas, dibināja zinātnes, izdeva likumus un radīja lielu valsti.
Odins uzvarējis neskaitāmas kaujas, bet pēdēja kaujā - ragnarjokā, kas notikusi Vigrida zemienē, Odins cīnījies ar vilku Fenriru un zaudējis viņam. Tas Odinu aprijis (te nu vietā ir jautājums par dievu ķermeniskumu. Dēnikens saka: „Ja gadījumā Odins bija gars, Fenrirs būs norijis tukšu gaisu vai to, kas var palikt pāri no šādas dieva materializēšanās.” Vai šajā gadījumā runa nav par būtnēm ar miesu un asinīm? Skandināvu mitoloģijā dievus - gan āsus, gan vānus bija iespējams nogalināt). Tēva bojāeju atrieba viņa dēls Vidars, kas pārplēsa Fenriru uz pusēm. Šajā pēdējā karā bojā gāja lielākā daļa dievu un cilvēku. Dzīvi palika daži jaunākās paaudzes dievi - āsi, un pavisam nedaudz cilvēku, no kuriem radusies mūsdienu civilizācija.

Odins kā valdnieks. Odins bija debesu un zemes valdnieks, galvenais āss. Senie skandināvi un senie ģermāņi uzskatīja Vodanu/Odinu par ideāla valdnieka prototipu. Gan eposā, gan arī seno hronistu darbos Odins minēts kā seno valdnieku dinastiju ciltstēvs. Ar Vodanu/Odinu savas cilts pirmsākumus saistīja anglosakšu valdnieki. Pēc anglosakšu eposa „Beovulfs” dāņu karaļu cilts Skjeldungi savu izcelšanos saistīja ar Skjeldu, kas bija Odina dēls. „Sāga par Volsungiem” vēsta, ka tiešs Odina pēctecis bija arī Sigurds (Zigfrīds). 

Kults. Skandināvi upurēja Odinam karagūstekņus. „Eddās” Odins tiek visvisādi godināts, un viņam piedēvē tos pašus atribūtus ko Indrai, Jahvem, Zevam, Jupiteram un pat Merkuram.

Atradumi.
Roskildes figūriņa. Nepilnus 2 cm gara. Darināta no sudraba ap 900.gadu. Iespējams, tas ir Odins, lai gan citi uzskata, ka tā ir Freija

Saites.
Skandināvu mitoloģija.