Polovcieši, kipčaki, kumani
Krievu - половцы, angļu - Polovtsi, vācu - Polowzer.
Austrumu avotos kipčaki: angļu - Qipchaq vai Kipchak, vācu - Kipchak vai Kiptschak, krievu - кипчаки.
Rietumu avotos kumani: grieķu - kο[υ]μάνοι, latīņu - comani; angļu - Cumans, vācu - Kumanen, franču - coumans, krievu - куманы vai команы.
Tjurku valodu grupas nomadu ciltis, kimaku grupas rietumu atzars, kas laikā no X līdz XIII gs. dominēja Eirāzijas stepē uz austrumiem no Dņepras līdz Irtišas upes baseinam.
Polovcieši parādījās stepēs starp Dņepru un Volgu XI gs. vidū un visai ātri padzina no turienes pečeņegus.
Polovciešu pirmie kari pret krieviem. 1054.gadā nomira Kijevas kņazs Jaroslavs Gudrais, kas bija pēdējais apvienotās Senkrievu valsts vadītājs. Bet 7 gadi pēc tam krievi pirmo reizi sadūrās ar polovciešiem. Līdz mongoļu-tatāru iebrukumam krieviem nebija niknāka ienaidnieka par polovciešiem.
Pirmo reizi polovcieši pie krievu robežām parādījās 1055.gadā. Viņus satika Pereslavļas kņazs Vsevolods (Всеволод Ярославич), un tikšanās beidzās visai miermīlīgi - ar dāvanu apmaiņām. Tobrīt polovcieši bija aizņemti ar karu pret pečeņegiem.
Dažos nākamajos gados šie klejotāji gandrīz ik gadus rīkoja sirojumus pa krievu zemēm. Visvairāk no tiem cieta Pereslavļas kņaziste (Переяславское княжество), kurā tolaik valdīja Jaroslava Gudrā ceturtais dēls Vsevolods. jau sešus gadus pēc pirmās tikšanās tas pats Vsevolods bija smagi sakauts un viņa kņaziste izpostīta.
Beidzot 1068.gadā trīs Jaroslava Gudrā dēli - Izjaslavs, Svjatoslavs un Vsevolods apvienoja savus spēkus un devās karā pret polovciešiem, taču cieta smagu sakāvi kaujā pie Altas upes. Vēlāk Svjatoslavs gan iespēja daļēji atspēlēties par šo sakāvi, sakaujot polovciešu hana Šarukana karaspēku un sagūstot viņu pašu. Tomēr šis panākums drīzāk bija kā izņēmums no kopējās situācijas.
Polovciešu sirojumi bija regulāri. Vēl vairāk - 1078.gadā kaujā pret polovciešiem gāja bojā Kijevas kņazs Izjaslavs (Изяслав Киевский). 15 gadu vēlāk (1093.g.???) kaujā pie Stugnas upes polovcieši pilnīgi sagrāva triju krievu kņazu (Svjatoslava I, Rostislava, Vladimira Monomaha) koalīciju, kuru starpā bija arī Vladimirs Monomahs - vēlākais klejotāju bieds,toreiz gāja bojā kņazs Rostislavs. Polvciešu uzbrukumus izdevās apturēt tikai tad, kad Svjatoslavs I apprecēja hana Tugurhana meitu.
Turpmākajos gados senkrievu kņazi mēdza piesaukt polovciešu palīdzību savās savstarpējās cīņās. Viens no pirmajiem šādu metodi izvēlējās kņazs Oļegs (Олег Святославич), kurš kopā ar brāļiem cīnījās par valdīšanu Čerņigovas kņazistē. Oļegs kļuva arī par vienu no pirmajiem krievu kņaziem, kas saradojās ar polovciešu haniem - pats aprecēja kāda hana meitu, bet pēc tam aprecināja arī savu dēlu. Vispār tādas laulības starp krieviem un polovciešiem kļuva par parastu lietu, lai gan notika tikai augstdzimušo ģimeņu starpā. Tādā veidā tika dibinātas savienības, kas gan nebija pilnīgi drošas.
Faktiski līdz pat kaujai pie Trubežas upes 1096.gadā krievi nespēja nopietni sakaut polovciešus. Tādejādi krieviem bija nepieciešami 3 gadu desmiti, lai spētu stāties pretim klejotājiem.
Vēsturnieki uzskata, ka klejotāju sirojumi veicināja Krievzemes iedzīvotāju pārceļošanu no valsts dienvidiem uz ZA, lai gan grūti novērtēt tās masveidību. iespējams, šis process ir bijis viļņveidīgs.
Krievi sāk atsist polovciešu uzbrukumus. Militārā situācija par labu krieviem izmainījās XI gs. beigās, kas notika vesela virkne krievu kņazu apspriežu un tajās tika pieņemti lēmumi par savstarpējo cīņu izbeigšanu. Krievu zemēs nodibinātais miers ļāva krievu kņaziem pievērst lielāku uzmanību polovciešu draudiem. Vēl jo vairāk - kauja pie Trubežas upes 1096.gadā bija parādījusi, ka polovciešus tomēr ir iespējams uzvarēt.
Īpaši daudz pūliņu šim jautājumam veltīja Kijevas kņazs Vladimirs Monomahs (Владимир Мономах), jo viņa pārvaldītās teritorijas robežojās ar Kipčaku stepi. Viņš kopā ar dēliem 1103.g., 1107.g., 1111.g. un 1113.gados devās viskrievu karagājienos pret polovciešiem.
Pirmais karagājiens pret polovciešiem notika 1003.gada pavasarī. Aprēķins bija tāds, ka polovciešu zirgi vēl nebūs paspējuši uzkrāt spēkus pēc ziemas, bet kavalērija bija galvenais polovciešu triecienspēks. Savukārt lielāko daļu krievu karaspēka sastādīja kājnieki. Šāds aprēķins attaisnojās - klejotāji cieta sakāvi un vairākus gadus neveica sirojumus krievu zemēs.
1007.gadā polovcieši vēlreiz mēģināja atjaunot uzbrukumus, tomēr Vladimirs Monomahs un Svjatopolks (Святополк Изяславич) uzbrukumu atsita, ta izjaucot visu polovciešu uzbrukuma vilni.
Izšķiroši notikumi risinājās 1111.gadā, kad krievu armija no jauna devās lielā karagājienā uz polovciešu zemēm. Monomaha karaspēks nogāja līdz Donai, tik tālu krievu vienības nekad vēl nebija bijušas. Hronikas ziņo, ka krievi ieņēmuši vairākas polovciešu pilsētas, to skaitā arī Šarukaņu (tā laikam sauca arī polovciešu hanu - Шарукан). Hana Šarukana aprēķins, ka krievi nogurs garajā karagājienā, neattaisnojās. Lai gan paši polovcieši veica pēkšņu uzbrukumu, tomēr ilgā un sīvā kaujā tie tika pilnīgi sakauti. Pēc šīs sakāves polovcieši bija spiesti aiziet uz dienvidiem.
Arī pēc tam, kad Vladimirs Monomahs kļuva par Kijevas kņazu, karagājieni uz Kipčaku stepi turpinājās. Galu galā tas noveda pie tā, ka polovcieši pameta ne tikai krievu pierobežas zemes, bet arī rajonus ap Donu.ie aizklejoja atpakaļ uz Kaukāza preikškalnēm un to sirojumi krievu zemēs izbeidzās uz ilgāku laiku. Pēc šīs sakāves polovcieši nespēja apdraudēt arī gruzīnus dienvidos - uzplauka Tamāras valsts.
1171.gadā Maskavas (???) kņazs Igors sakāva divu polovciešu hanu - Kobjaka un Končaka, vienības.
Igors ne reizi vien karoja pret polovciešiem kā arī pret citiem krievu kņaziem. 1184.gadā vairāku krievu kņazistu koalīcija sakāva lielu polovciešu karaspēku kaujā pie Orelas upes. Šī kauja bija pēdējā lielā sadursme ar polovciešiem pirms mongoļu-tatāru atnākšanas. Kņazs Igors kaujā pie Orelas upes nepiedalījās, lai gan mazliet vēlāk pārtvēra polovciešu vienību, kas devās sirojumā uz krievu zemēm.
Igora karagājiens pret polovciešiem. 1185.gada pavasarī kņazs Igors bija jau visai pieredzējis karavadonis, viņš savāca karaspēku un kopā ar brāli Vsevolodu un brālēnu Svjatoslavu (valdīja Riļskā) devās karagājienā pret polovciešiem.
Iespējams, tieši polovciešu sakāve kaujā pie Orelas upes kalpoja par ieganstu Igora karagājienam, tomēr savas spējas viņš bija pārvērtējis,savukārt polovciešus novērtējis par zemu. Lai gan šī sadursme pēc apmēriem bija krietni mazāka kā kauja pie Orelas upes, tomēr pazīstama daudz plašāk. Irizteikta vēl viena versija - Igors varētu būt vēlējies atjaunot XI-XII gadsimtos eksistējušo Tmutarakānas kņazisti (Тьмутараканское княжество) Krimas pussalas austreņu daļā un Tamaņā, kurā valdīja krievu kņazi. Igora karagājiena brīdī kņaziste neeksistēja jau vairākas desmitgades, tomēr to vēl atminējās. Protams, pierādīt šo versiju diezin vai kādreiz izdosies.
Pirmā sadursme ar polovciešu vienībām krieviem bija veiksmīga. Tomēr tad viņi sadūrās ar praktiski visu polovciešu dzimtu apvienoto karaspēku. Polovciešu skaitliskais pārsvars bija tik liels, ka krievu karaspēku uzreiz aplenca. Cīņa ar pārtraukumiem turpinājās trīs diennaktis - vismaz tā tiek apgalvots "Teiksmā par Igora karadraudzi." Igors būtu varējis izlauzties no aplenkuma, taču tas atteicās pamest kājniekus. Rezultātā viņš pats, brālis Vsevolods un brālēns Svjatoslavs nonāca gūstā. Daudzi karavīri krita kaujā un karagājiens bija pilnīgi izgāzies.
Pēc neveiksmīgā krievu karagājiena polovcieši iebruka kņaza pārvaldītajās zemēs, taču arī viņu uzbrukums tika atsists. Klejotāji ieņēma tikai vienu pilsētu - Rimovu.
Nonācis gūstā kopā ar savu dēlu Vladimiru 1185.gadā, Vladimirs apprecēja hana Končaka meitu.
Saites.
Tjurku tautas.
