Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Palestīnieši

Palestīniešu neatkarības cīņas - „Fath,” „PAO,” Jasirs Arafats u.c.

Problēmas vēsturiskā rašanās. Palestīna bija islāmiskās pasaules sastāvdaļa kopš VII gs. un tās centrs Jeruzālemē tika uzskatīts par 3.svētāko musulmaņu vietu. Šeit dzīvojošie žīdi gan omeijādu, gan abasīdu laikos netika vajāti un brīvi piekopa savus reliģiskos priekšstatus.
Tomēr vienlaikus Jeruzāleme bija arī Mozus ticīgo svētvieta, leģendāro jūdu ķēniņu vēsturiskā mājvieta. Un tā, jau 19.gs. aktīvs cionistu lobijs sāka aktīvi rīkoties.
Pirmās problēma parādījās 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, kad Tuvajos austrumos sāka ierasties pirmie žīdu imigranti. Iepazinušies ar žīdu plānoto scenāriju, kas bija izklāstīts Teodora Hercla grāmatā „Žīdu valsts” (1896.g.), daži arābi ne pa jokam sadusmojās.
Pēc 1.Pasaules kara Palestīna kļuva par britu mandāta teritoriju, un tieši tad arī izauga daudzas žīdu apmetnes.
1947.gadā žīdi sastādīja tikai 20% Palestīnas iedzīvotāji. Tomēr ANO, ASV spiediena rezultātā, kā arī nomierināta ar žīdu solījumiem, ka tiks ievērotas vietējo arābu iedzīvotāju tiesības, pieņēma rezolūciju, kas atļāva žīdu valsts dibināšanu.

Žīdu-arābu kari. Arābi uz to reaģēja nekavējoši. Trijos karos (1948., 1967. un 1973.g.) viņi kolektīvi mēģināja iznīcināt jauno Izraēlas Valsti, taču tas noveda tieši pie pretējā – jūdu valsts nostiprinājās un izpletās teritorijās.

Palestīniešu pretestības sākums. 1957.gadā Jordānijā, Irākā un Sīrijā radās pretizraēlas fedaji kustības šūniņas. Nasers Kairā atbalstīja arābu nacionālistus, kuru rindās bija arī Jasirs Arafats. Tie nodibināja kustību Fath – „Palestīnas Nacionālās atbrīvošanās kustību.”
Alžīrijā kustības Fath jaunradušās šūniņas pasludināja bruņotas cīņas likumību Palestīnas atbrīvošanas sakarā.
1965.gadā Fath kustības kareivīgais spārns „Vētra” (Al Asifah), nevēloties atdot iniciatīvu Palestīnas Atbrīvošanās frontei (dibināta 1964.gada maijā Jeruzālemē), veica diversijas pret žīdu militārajiem objektiem.
1968.gadā Izraēla neveiksmīgi mēģināja iznīcināt kustības Fath bāzi Jordānijā. Pēc tā Fath apvienojās ar „PAO.”
1970.gada augusta beigās Jordānijā izcēlas 10 dienas ilgs pilsoņu karš, kurā palestīniešu vairākums ar „PAO” atbalstu uzstajas pret karali Huseinu. Viņām tika izvirzīta vaina palestīniešu teritoriju zaudēšanā 1967.gada Sešu dienu karā. Tomēr karali atbalstīja jordāņu islāmisti, kurus neapmierinaja „PAO” sekulārisms un ideja par amerikāņu intervenci. Jasirs Arafats, kas nesen bija kļuvis par „PAO” vadītāju, uzstājās ka vidutājs sarunās par uguns pārtraukšanu.
Tomēr Jordānija atkal nonāca pasaules uzmanības centrā, kad palestīniešu kaujinieki sagrāba 3 pasažieru lidmašīnas – amerikāņu, šveiciešu un britu. Tās tika nosādinātas Ammanas lidostā. Lidmašīnas tika uzspridzinātas, bet pasažierus piedāvāja apmainīt pret saviem cietumos ieslodzītajiem biedriem. To starpā bija arī kāda Leila Haleda, bijusī studente no Amerikāņu universitātes Beirūtā – viņa bija piedalījusies ķīlnieku sagrabšanā pirms gada.
Pēc šīs diversijas Jordānijas varasiestādes ņēmās izsūtīt no valsts palestīniešu kaujiniekus, kas savā vairumā tagad apmetās Libānas dienvidos. Par atbildi palestīnieši 1971.gadā izveidoja kaujiniecisku organizāciju „Melnais septembris” - atriebei karalim Huseinam par palestīniešu izdzīšanu 1970.gadā.
1972.gadā „Melnais septembris” sagrāba beļģu lidmašīnu Telavivas Ben Guriona lidostā Izraēlā. 31.maijā radniecīga japāņu (?!) kaujinieku organizācija „Sarkanā armija” nogalinaja 24 mierīgos iedzīvotājus lidostas zalē. Septembrī „Melnais septembris” nogalinaja 11 žīdu sportistus Minhenes olimpiādes laikā. Televīzijas translācija to raidīja visā pasaulē. Kad trīs kaujiniekus aizturēja VFR policija, citi kaujinieki sagrāba Lufthansa aviosabiedrības lidmašīnu, un sagūstītos nacās atlaist.
Par atbildi sportistu nogalināšanai Izraēla bombardēja nometnes Libānas dienvidos, jo uzskatīja, ka tieši tur izvietotas kaujinieku bāzes. Spriedze žīdu un arabu starpa atkal pieauga, puses gatavojās jaunam karam.
1974.gada oktobrī arābu līderi sanāksmē Rabatā (Maroka) atzina PAO par vienīgo likumīgo Palestīnas tautas pārstāvi. 13.novembrī PAO izpildkomitejas priekšsēdētājs Jasirs Arafats vērsās ANO un strikti noteica organizācijas mērķus – neatkarīga Palestīnas valsts.
1976.gada jūnijā žīdu specvienība atbrīvoja palestīniešu kaujinieku sagrābto lidmašīnu Ugandas Entebbe lidostā.
1977.gadā Sadata Ēģipte bija pirmā no arābu valstīm, kas atzina Izraēlu un noslēdza ar to miera līgumu. Tikmēr situācija pašā Izraēlā palika aizvien sliktāka.
1983.gada 18.aprīlī kravas mašīna ar nāviniekiem un sprāgstvielām no kaujinieku organizācijas „Islāma džīhāds” ietriecās ASV vēstniecības ēkā Beirūtā, gāja bojā 46 cilvēki.
Tā paša gada maijā ASV administrācija pierunāja Izraēlu izvest visu karaspēku no Libānas, bet Sīriju – izvest karaspēku no Bekā ielejas. Jūnijā Sīrija piekāpās un savas bāzes atdeva PAP rīcībā ar Abu Masu rīcībā. Tāpat Sīrija arī palielināja atbalstu Libānas minoritātei šiītiem-drūziem.
Septembrī Libānas armijai uzbruka drūzi un PAO kontrolētas organizācijas. Francija un ASV veica militāru intervenci Libānā.
1985.gada 1.oktobrī Izraēlas gaisa spēki, ASV specdienestu atbalstīti, veica uzlidojumu Jasira Arafata vadītās PAO centrālajai mītnei Tunisā. Nedēļu vēlāk no PAO atdalījies grupējums „Palestīnas Atbrīvošanās fronte” (PAF) sagrāba itāļu jūras laineri Akille Lauro. Arafats iemantoja autoritāti, kad viņa vadītajai PAO izdevās pierunāt kaujiniekus atbrīvot ķīlniekus un padoties – gāja bojā tikai viens Izraēlas pilsonis.
1986.gada oktobrī organizācija „Islāma džihāds” sāka „terora kampaņu” pret militārajiem objektiem Izraēlā un uzbruka jauniesaukto žīdu kareivju grupai tieši pie Raudu mūra Jeruzālemē.

Intifādu sākums. 1987.gadā Izraēlā notika pirmie palestīniešu nemieri, kas vēlāk ieguva „Pirmās intifādas” („viļņošanās”) nosaukumu. Tie sākās 7.novembrī, un pauda neapmierinātību ar žīdu okupācijas turpināšanos Jordānas Rietumkrastā un Gazas sektorā. Iesākumā akcija bija vērsta pret PAO un Jasira Arafata piekopto „sekulārā nacionālisma” politiku. Partizāņu karš un diversijas pret Izraēlas varas iestādēm pieauga tik stipri, ka kļuva skaidrs – pretojas vairākas visai labi veidotas kaujinieku organizācijas – Hisballah, „Islāma džīhāds” un nesen izveidotā kustība HAMAS (Harakat al Mukavamah al Islamija – „Kustība par islāma atdzimšanu”) ar šeihu Ahmadu Jasīnu priekšgalā. Atšķirībā no citām organizācijām HAMAS saņēma atbalstu no palestīniešu vidusslāņa, kas dzīvoja Izraēlā. PAO pieņēma islāmiskāku nostāju, lai arī turpmāk varētu vadīt Palestīnas arābu cīņu. Tikmēr viena pēc otras nākušās labējās valdības Izraēlā nemaz necentās atzīt Palestīnas arābu valsti. Arafāts nonāca sarežģītā situācijā.
1988.gadā Tunisā sanākušie arābu valstu ministri pieņēma lēmumu materiāli atbalstīt intifādu.
1988.gada jūlijā Jasira Arafata vadītā PAO slēdza savu pēdējo bāzi Beirūtā. Mēneša beigās Jordānijas karalis Huseins oficiāli paziņoja par atteikšanos no Rietumkrasta. PAO operatīvi aizpildīja izveidojušos vakuumu. Jordānija pārtrauca skolu, slimnīcu finansēšanu, kas izsauca sabiedrības viļņošanos.
1988.gada augustā Izraēla izveda efektīvu kampaņu pret organizāciju „Islāma džīhāds,” kas tās rezultātā bija spiesta pārvākties uz Gazas sektoru. Tādējādi HAMAS palika intifādas priekšgalā.

1988.gada novembrī Jasira Arafata vadītā PAO pieņēma ANO rezolūciju Nr.242, izdotu 1967.gadā, kas apstiprinaja Izraēlas valsts tiesības uz eksistenci. PAO oficiali apstiprināja atteikšanos no „terorisma” kā taisnīgas cīņas veida, tomēr joprojām neuzstājās pret spēka pielietošanu Gazas sektorā un Rietumkrastā. Arafata cerības uz to, ka Izraēla atbildēs ar Palestīnas valsts atzīsanu, neattaisnojās.
1989.gadā, redzot intifādas pastiprināšanos, Izraēlas premjerministrs Ichāks Šamirs paziņoja, ka atsakas no arābu-palestīniesu autonomijas atzīšanas.
Tomēr 1989.gada 15.novembrī PAO pasludinaja Palestīnas valsts nodibināšanu ar gavaspilsētu Jeruzālemē, atsaucoties uz ANO rezolūciju – pieņemtu 1947.gadā.
1989.gada septembrī izraēliešu armijnieki sagūstīja un ieslodzīja HAMAS līderi šeihu Ahmadu Jasinu un vēl 200 palestīniešu kaujiniekus.
Pēc „Līča kara” ASV valsts sekretārs Džeimss Beikers reģionā sāka tā saucamo „žokļu diplomātiju,” kas bija vērsta uz žīdu-palestīniešu konflikta noregulējumu. Šai konfliktā saskatīja nerimstošās vardarbības cēloni reģionā. 1991.gada 31.oktobrī Madridē sākās starptautiskā miera konference, tomēr tās darbu apturēja dēļ debatēm protokola jautājumos.
Līdz ar pilsoņu kara izbeigšanos, 1991.gada augustā grupējums „Islāma džihāds” sāka atbrīvot rietumvalstu ķīlniekus, kas tika sagrābti Beirūtā vai tās tuvumā, apmaiņā pret ieslodzītajiem islāmistiem Izraēlā. Tika atbrīvoti: pirmie - britu žurnālists Džons Makartijs un amerikāņu zinātnieks Edvards Treisijs, pēc tam novembrī – brits Terijs Vaits un amerikānis Tomass Sazerlends.
1991.gada beigās frakcionālās nesaskaņas starp PAO, Hamas un „Islāma džīhāds” atviegloja Izraēlas drošības problēmu risināšanu.
1992.gada decembrī Izraēlas premjerministrs Ichāks Rabīns pavēlēja deportēt vairāk kā 400 grupējumu HAMAS un „Islāma džihāds” locekļu uz koncentrācijas nometni Dienvidlibānā. Starp deportētajiem bija daudz skolotāju, ārstu un citu profesionāļu. Tai pat mēnesī PAO līderis Jasirs Arafats sāka „slepenas” sarunas ar žīdu valdību par mierīgu noregulējumu.
1993.gada 13.septembrī pēc vairāku mēnešu daudzpusējām sarunām Izraēla un PAO parakstīja „Principu deklarāciju,” kas bija vērsta uz žīdu-palestīniešu konflikta mierīgu noregulējumu. PAO, kas līdz šim bija bāzējusies ārpus Izraēlas, saņēma atļauju izveidot centrālo mītni Palestīnā un saņemt pārvaldē divas pilsētas - Jēriku un Gazu. Žīdi loloja cerības, ka Jasirs Arafats, kas līdz šim tika uzskatīts par „mērenu,” kļūs par buferi starp žīdiem un tādām kaujinieciskām organizācijām kā HAMAS un „Islāma džīhāds,” kas stimulēja intifādu.
1994.gada 25.februārī Hebronā mošejā 30 palestīniesus nogalinaja žīdu kaujinieki. Sākot ar aprīli HAMAS saka izmantot nāviniekus uzbrukumiem izraēliešu objektiem. Par atbildi žīdu varasiestādes izdeva rīkojumu par abu palestīniešu pašpārvaldīto pilsētu blokādi un par to vietu aplenkšanu, kuros koncentrējās palestīniešu kaujinieki.
Neskatoties uz siem incidentiem Izraēla un PAO 4.maijā parakstīja „Oslo vienošanos,” kas bija turpinata „Principu deklaracijas” garā. 24.jūlijā PAO oficiāli pārņēma Palestīnas Valsts padomes funkcijas, kuras uzdevumos ietilpa arī HAMAS un citu nikno islamistu organizaciju darbības apspiešana un kārtības uzturēšana palestīniesu teritorijās. Tomēr palestīniesu kaujinieki nepieņēma izlīguma procesu ar Izraēlu nekadas formās, un tamdēļ turpinaja navinieku uzbrukumus. Tie bija visai sekmīgi un boja gāja arvien vairak izraēliešu. 18.novembrī Jasiram Arafatam pakļauta policija iznīcinaja 16 HAMAS kaujiniekus pie Lielās mošejas Gazā.
1996.gada maijā partiju bloka Likud labējais spārns nāca pie varas Izraēlā. Tās līderis bija „stingrās līnijas” piekritējs Benjamins Netanjahu, kaskļuva par premjerministru. Sākās žīdu apmetņu paplašināšana Golānas augstienēs un Jordānas Rietumkrastā.
1999.gada jūnijā Jordanijas karali Huseinu tronī nomainīja tā dēls Abdalla II, kas turpināja tēva politiku. Pasludināja par PAO atbalstu, pavēlēja arestēt HAMAS, „Islāma džihāda” u.c. kaujiniecisko palestīniešu organizāciju dalībniekus.

Otrā intifāda. 2000.gadā pēc Izraēlas aizsardzības ministra Ariēla Šarona Alaksas mošejas (Jeruzalemē) apmeklējuma septembrī atjaunojās intifāda, kas ieguva „Otrās intifādas” nosaukumu. Islāma kaujinieki sarīkoja sprādzienus naktsklubos, kafejnīcās, autobusos, viesnīcās. Pieauga to spradzienu īpatsvars, kurus sarīkoja nāvinieki. Pēc katra tāda spradziena žīdu valdība rīkoja atriebes akciju – parasti tas izpaudās ka karaspēka sūtīsana uz palestīniesu pilsētām Nablusu, Jeriku, Betlemi, Dženīnu u.c., kuras jau oficiali atradas Palestīnas Valsts padomes kontrolē. Tika veikti arī gaisa uzlidojumi. Izraēlas valdība apsūdzēja J.Arafātu efektīva kaujinieku neapkarošanā, bet savukart kaujinieki – ka tas necildinot revolucionaro mocekļu garu!
2001.gadā Jasirs Arafāts centās norobežoties no terora un publiski nodeva asinis palīdzībai 11.septembra upuriem. Tikmēr Otrā intifāda turpinājās un Izraēlas valdība meklēja veidus kā novērst no sevis kritiku par operācijām pret palestīniešiem, pasvītrojot, ka žīdi taču ved „karu pret terorismu.”
Jasirs Arafāts palielināta politiskā spiediena apstākļos saistīja savu darbību ar palestīniešu kaujiniekiem, un 2002.gada 31.martā paziņoja par savu gatavību kļūt par islāma mocekli.
2002.gada 2.aprīlī Izraēla veica plaša mēroga operāciju palestīniešu pilsētu Ramallas, Nablusas, Dženīnas, Bētlemes un Gazas sektora atbrīvošanā no „bruņotiem dumpiniekiem.” Šai dienā vairāk kā 200 palestīnieši, kuru skaitā ir arī 13 aizdomās turamie „teroristi,” rada patvērumu kristiešu Jēzus dzimšanas baznīcā Bētlemē. Žīdu kareivji ņēma baznīcu aplenkumā, kas turpinājās 5 nedēļas.
Visa 2002.gada laikā nenorima Otra intifāda pret Izraēlu. Saniknoti par Jasira Arafata nespeju /nevēlēšanos ierobežot palestīniešu nemierus, izraēļu armija uzbruka arvien lielakam objektu skaitam, kas piderēja Palestīnas Valsts padomei un veica „tīrīsanas” pilsetu rajonos, kur varētu bazēties kaujinieki. Intifādas rezultātā līdz augusta sākumam bija boja gājuši ap 2000 palestīnieši un 600 izraēļi, lielākoties tie bija mierīgie iedzīvotāji, to skaitā bērni.
Sarunas starp žīdiem un palestīniešiem pārtrūka 2010.gada rudenī, jo arābi iebilda pret žīdu kolonistu celtajām apmetnēm okupētajās teritorijās.
2011.gada septembrī Palestīnas pašpārvaldes vadītājs Mahmūds Abāss uzrunāja ANO Ģenerālo asambleju un iesniedza prasību atzīst Palestīnas valsti, neskatoties uz Izraēlas pretestību un ASV solījumiem lietot veto tiesības.
2011.gada oktobrī žīdu-palestīniešu sarunu rezultātā no gūsta Hamas atbrīvoja vēl 2006.gadā nolaupīto izraēļu kareivi Džiladu Šalitu. Apmaiņā pret to Izraēļas varas iestādes atbrīboja 1027 palestīniešu ieslodzītos.

Saites.
Arābi.