Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Paņgu

Raksturojums. Paņgu ķīniešu mitoloģijā ir pirmcilvēks, demiurgs. Paņgu auga līdz ar pasauli un palīdzēja tai attīstīties.
Mīts par Pāņģu ir vienīgais kosmogoniskais mīts Ķīnas tradīcijā. Analizējot nostāstus par Paņģu, zinātnieki saskata tajos arhaiskus elementus: priekšstatus par olveidīgu pasauli, vai par demiurga miršanu, kas norisinās, viņam sadaloties pa daļām. Šie nostāsti ir saistīti ar mitoloģiskajiem priekšstatiem par mikrokosma un makrokosma identitāti, kā arī ar to, ka cilvēka ķermeņa daļas (galva - viducis - ķermeņa apakšdaļa) un pasaules daļas (debesis - zeme - pazeme) veido vienu veselumu.
Taču daļa pētnieku šaubās, ka nostāstos par Paņģu atspoguļojās seno ķīniešu mitoloģiskie priekšstati. Šie pētnieki norāda, ka Paņģu vārds parādās avotos samērā vēlu - ap III gs.pmē. Nostāstu saturs, kā arī etnogrāfiski fakti liek domāt, ka Paņģu tēls sākotnēji izplatījies D - Ķīnas tautu vidū. Secinājums: ķīnieši šo nostāstu aizguvuši vēlāk.

Mīts par Paņģu. Ķīna plaši zināmais nostāsts par Paņģu ir izklāstīts Sjui Džena grāmatā „Saņulidzi” („Vēsturiskas piezīmes par trim valdniekiem un pieciem imperatoriem”). Senos laikos valdīja haoss. Zeme un debesis veidoja it kā vistas olu. Šajā olā piedzima Paņģu. Pagāja 18 tūkstoši gadu, debesis un zeme sāka atdalīties viena no otras. Gaišais un tīrais jans kļuva par debesīm, bet tumšais un netīrais iņš kļuva par zemi. Paņģu atradās pa vidu. Katru dienu notika deviņas pārvērtības. Gari sāka apdzīvot debesis, bet mošķi - zemi. Debesis katru dienu izauga par vienu džanu (aptuveni 3,2 m), zeme kļuva par vienu džanu biezāka. Aizritēja 18 tūkstoši gadu, līdz debesis bija kļuvušas ļoti augstas, zeme - ļoti bieza, Paņģu - ļoti garš. Citās grāmatās stāstīts, ka Paņģu pats vēl pastrādājis ar kaltu un āmuru, lai pilnībā atdalītu debesis no zemes.
Ma Su (1620.-1673.g.) grāmatā „Iši” („Vēstures izskaidrojumi”) raksta par Paņģu nāvi. Kad Paņģu nomira, viņa elpa kļuva par vēju, balss - par pērkona dārdiem, labā acs - par sauli, kreisā - par mēnesi. Viņa četras ekstremitātes un pieci skeleta kauli pārvērtās par četriem zemes galiem un piecām virsotnēm, asinis - par upēm, dzīslas un asinsvadi - par ceļiem, muskuļi - par aramzemi, mati - par zvaigznēm, zobi un kauli - par metāliem un akmeņiem, sēkla un kaulu smadzenes - par pērlēm un nefrītu, sviedr i- par lietu un rasu. Tiklīdz uzpūta vējš, visi kukaiņi uz ķermeņa kļuva par melnmatainajām tautām.
Minu dinastijas laikā (1368.-1644.g.) autors Duns Sidžans (1586.-1628.g.) sacerējumā „Guanbo udži” („Paplašinātais krājums par priekšmetu un gribu”) izklāsta citu tā paša stāsta versiju. Paņģu bija pūķa galva un čūskas ķermenis. Viņa elpa bija vējš un lietus, dvaša - zibens. Kad viņš atvēra muti, sākās diena, kad viņš aizvēra muti, iestājās nakts. Pēc nāves Paņģu kauli kļuva par kauliem un mežiem, miesa - par Jandzi upi un jūrām, asinis - Huanhes upi un kanāliem, mati - par zālēm un kokiem.

Paņģu kults. Žeņš Fans (460.-508.g.) grāmatā „Šuidži” („Brīnumu apraksti”) stāsta, ka viņa laikā D- Ķīnā Paņģu kults bija plaši izplatīts. Viņš vēl raksta par Paņģu templi, kurā pēc tautas ticējumiem, bija apglabāta Paņģu dvēsele. Pēc Žeņa Fana domām, Pāņgu līdzinājies cilvēkam. Paņgu bijusi pat sieva; abi radījuši iņu un jaņu. Viņu pēcnācēji dzīvoja Paņģu valsti.

Paņhu. Paņhu bijis brīnumsuns. Viņš tiek uzskatīts par dienvidu tautu ciltstēvu. Faņš Je (398.-445.g.) sacerējumā „Houhanšu” („Vēlākās Haņu dinastijas grāmatas”) stāsta par kādu valdnieku, kuram piederējis pieckrāsains suns Paņhu. Šis suns palīdzējis valdniekam pieveikt dumpiniekus. Pateicīgais valdnieks brīnumsunim Paņhu atdeva savu meitu par sievu. Ar šo laulību dienvidu tautas sāk savu vēsturi. Šim tautām raksturīgas pieckrāsainas drēbes. 

Saites.
Ķīniešu mitoloģija.