Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Peijota

Šo nosaukumu kaktusam devuši acteki.
To sauc par „kaktusu, kas atklāj spokus.”

Šo narkotisko kaktusaugu ceremonijas lieto Ziemeļamerikas un ASV DR indiāņi.
Peijotas kults ir viens no senākajiem uz Zemes un mērāms gadu tūkstošos.

Kulta praktizētāji uzskata, ka kaktusu var lietot visu mūžu, taču iepazīt līdz galam to nevar, jo tas vienmēr parāda ko jaunu. To sauc par kaktusu, kas „atklāj spokus.”
Amerikāņi tā arī nesaprata iezemiešu nodošanos peijotam, tādēļ arī šī tūkstošiem gadu senā nodarbe tika aizliegta kopā ar visām citām narkomānijām XX gadsimta 60.gados Teksasā un citās pavalstīs. Šo aizliegumu pavadīja mēģinājumi peijotas kaktusa kultu iznīcināt vispār.

Botānika. Otrs tā nosaukums – loloflora.
Kaktusa augšpusē izaug butoni, kas satur psihotropu vielu – meskalīnu. Peijotas butonus griež sīkos riņķīšos jeb „podziņās” un žāvē saulē vairākas dienas. Tad samaļ un pārlej ar verdošu ūdeniun iegūst ko līdzīgu tējai.

Farmakokinētika. Tipiska halucinogēnu aina: uztveres saasināšanās, spilgtas krāsainas ilūzijas ģeometrisku figūru veidā (tie paši mūsu „vecie draugi” fosfēni!) – tās pat ietekmējušas mūsdienu tradicionālo meksikāņu glezniecību. Aktīva zemapziņas darbība, kas parastām lietām piešķir neparastu redzējumu. Milzīgs iekšējās enerģījas pieaugums un organisma slēpto rezervju aktivizācija. Tāda estētisko, fizisko un intelektuālo pārdzīvojumu gamma rada pārcilvēcīgas atklāsmes iespaidu.
Tomēr, atšķirībā no citām narkotikām, indiāņiem peijota nerada atkarību, negrauj personību un rezultātā nenoved pie degradācijas un sociālā statusa zaudēšanas. Tas, visdrīzāk, tamdēļ, ka tie kaktusu lieto stingri pēc priekšrakstiem un ceremoniālos nolūkos. Tikām neprašām tas var radīt psihisku traumu.
Indiāņi kaktusu lieto arī ārstnieciskos nolūkos kā zāles pret it visām kaitēm (tikai pret „ūdeni ceļgalā” nepalīdz!). Izrādās, peijotas kaktusam piemīt antibakteriālas īpašības, kaktusa ekstrakts darbojas pret vairumu no patogēnajiem mikrobiem, to skaitā arī pret zeltainā stafilokoka dažādiem štammiem.

Ceremonija. Daudzu simtu gadu laikā ceremonija izstrādāta visos sīkumos.
Tā notiek tikai reizi gadā, un tiek ievadīta ar daudzdienu gavēni. Peijota sakrāli saistīts ar totēma dzīvnieku – briedi (reizēm to sauc arī par „dieva-brieža jaunāko brāli”). Jāšus uz svētā brieža var tikt līdz pat augstākajām kosmiskajām sfērām.
Rituāls sākas ar došanos kalnos, lai savāktu kaktusu. Vācēju komandas vadībā ir šamanis, kas spēj kontaktēt ar peijotas dievu – Tetevaru (pirmšamanis, kas pagalam sen vadījis pirmo sakrālo gājienu pēc kaktusa). Ceļā pēc kaktusa gājiena dalībnieki ievēro stingru tikumisku kārtību. Katram no dalībniekiem ir īpaša šņorīte ar mezgliņiem, kuros tādā interesantā veidā fiksēti viņa seksuālie sakari.
Atrodot pirmo kaktusu, šamanis pēc teatralizēta uzveduma „nogalina” to ar bultu, un pats pēc tam apraud „dieva brāļa” bojāeju. Tad kaktusu apgraiza no visām pusēm, katrs no gājiena dalībniekiem saņem svētā auga gabaliņu. Tiklīdz pietiekams kaktusa daudzums ir savākts, gājiens dodas atpakaļceļā. Tā laikā tiek medīti brieži, kuru gaļu indiāņi uzturā parasti nelieto.
Rituāla vietā tiek iedegts milzīgs ugunskurs. Tajā gājiena dalībnieki pēc grēksūdzes met savas šņorītes ar mezgliņiem. Pēc tā seko bagātīgs mielasts, lielos daudzumos tiek ēsta brieža („dieva brāļa”!) gaļa. Visu svētku nakti tiek griezti mežonīgi danči, skaļi dziedāts, indiāņi lec kā traki un visādi jautrojas.
Kopumā svētki turpinās trīs dienas. Ceturtajā dienā knapi dzīvie svinētāji dodas mājās un atkal nedēļu gavē.

Šis kaktuss bija pirmais enteogēnais augs, ko eiropieši uzgāja Jaunajā pasaulē. Tas notika konkistas laikā ap 1577.gadu. Kāds konkistas dalībnieks rakstīja: „...indiāņi ēd sakni, ko sauc par pejotlu un to pielūdz, kā tādu dievību.”
Pirmais kaktusa lietošanas apraksts saglabājies no XVI gs. pateicoties franciskāņu mūkam Bernandīnam de Saagunam, kas to apraksījis grāmatā „Jaunās pasaules vispārējā vēsture.” Raksta tā: „...šī velnišķā sakne izsauc šausmīgas vai jautras vīzijas tiem, kas to ēd vai dzer.” Mūkam iebilda spāņu karaļa Fīlipa II leibārsts Francisko Hernandess: „Šai saknei piedēvē apbrīnojamu iedarbību... Tas, kas to lieto, iegūst dievišķas spējas pareģot nākotni.”
Augstāk aprakstīto kaktusa īpašību dēļ nemaz nav dīvaini, ka Baznīcai tas neiepatikās un tika nodēvēts par „sātanisku” augu. Peijotas lietošana tika iekļauta grēku sarakstā un grēku izsūdēšanas laikā tika uzdots arī jautājums – „Vai dzēri pats, vai devi arī citiem dzert peijotu, lai atklātu noslēpumus jebšu atrast nozaudētu vai nozagtu mantu?”
Par spīti baznīcas pretestībai indiāņi turpināja lietot šo halucinogēno augu. Savukārt Amerikas baltajiem kolonistiem tas ieguva aizliegtā augļa” statusu, un tādējādi kļuva pievilcīgs. Tā peijota tika atklāta arī eiropiešiem.
Tomēr tie indiāņi, kas pieņēma kristīgo ticību, sāka saistīt peijotas spēku ar sātanu, un krustījās to redzot.
Baznīcai, protams, neizdevās iznīdēt peijotas kultu. Galu galā 1911.gadā Oklahomas pavalstī tika organizēta „Iedzimto amerikāņu baznīca,” kurā iekļāvas daudzie peijotas lietotāji.
Šīs baznīcas lietu turpinātāji šodien ir „Amerikāņu iezemiešu baznīca” ASV un arī daļēji Kanādā. Tajā ir ap 250 000 „indiāņu kristiešu,” kas noskaņoti pret alkoholu, toties kulta vajadzībam lieto peijotu. Šīs Baznīcas mācība ir indiāņu šamanisma un kristietības mikslis. Indiāņi pieņem peijotu tāpat kā kristieši Kristus „miesu un asinis” vīnā un dievmaizītēs. Viņi to dara tādēļ, lai iegūtu spēku apa (hana). Caur peijotas lietošanu indiāņi iegūst garīgās zināšanas.
Indiāņi peijotisti saka tā: „Baltais cilvēks runā par Jēzu. Mēs – runājam ar Jēzu,” un „Vienīgais veids mācīties no peijotas – lietot viņu pašu.”

Labāk par visiem peijotas specifiku atklājis viens no mūsdienu peijotisma garīdzniekiem - Leonards Krojs Dogs: "Peijotas spēks - tā ir dieva izzināšana caur peijotu. Dievs - tas ir Vakans Tanka, Lielais Gars. Mums ir Bībele un Pīpe... Un Tev, mans draugs, mēs ne reizi nejautāsim, kam tu tici. Galu galā, tam nav nozīmes. Jēzus un Vakans Tanka ir vienlīdzīgi. Dievs un Sieviete - Lielā Bizoņmāte, Kristus un šis akmens manā somā,petrolejas lampas gaisma un Svētais Gars - viss ir vienots. Saproti? Ēd peijotu, un tad sapratīsi visu."

Oldosa Hakslija pieredze. Šis pazīstamais rakstnieks piekrita lietot meskalīnu (peijotas aktīvā halucinogēna viela) un piedalīties sava drauga psihologa Hemfrija Osmonda (termina psihodēlija ieviesējs) eksperimentos. Transa laikā pārdzīvotais vēlāk atspoguļots grāmatā „Uztveres durvis,” kas vēlāk kļuva par hipiju apziņas revolūcijas rokasgrāmatu.
Hakslijs raksta tā: „...es redzēju to, ko redzēja Ādams savā radīšanas dienā – mirklis pēc mirkļa atkailinātās esības brīnuma... Es, likās, apjautu kavlitatīvu elpošanas ekvivalentu, ...nepārtraukta plūsme no skaistuma uz skaistumu, vēl vairāk pacelta, no dziļa uz vēl dziļāku jēgu. Prātā nāk tādi vārdi kā Svētlaime un Pārveide...”

Karlos Kastaneda un peijota. Kastaneda stāsta: „Suns sāka dzert. Es... ieraudzīju, ka suns kļuvis caurspīdīgs. Ūdens arī bija zaigojošs caurspīdīgs šķidrums... Es redzēju, kā tas tek caur suņa rīkli ķermenī... Suns kļūst draudzīgs. Stipra gaisma nāk no viņa ķermeņa... Augstākā laime pārpildīja manu ķermeni...”

Dažu sajūtas gan nav tik patīkamas. Tā piemēram, franču rakstnieks Žans Pols Sartrs apraksta ka viņa lietussargs pārvērties par līķi, bet kurpes – par skeletiem. Polīpi un audzēji viņam kropļoja ģīmi, mājas uz viņu lūkojušās sakostiem zobiem. Šādu stāvokli pats Šartrs nosauca par „halucinatoras psihozes robežu.”

Saites.
Narkotiskie kulti.
Narkotiskie augi.