Razina sacelšanās (1667.-1671.g.)
Kazaku un zemnieku sacelšanās Krievijas Pievolgā kazaku atamana Stepana Razina vadībā no 1667. līdz 1671.gadam.
Vasīlijs Uss pievienojās Razina karaspēkam 1670.gada vasarā un visai ātri kļuva par vienu no Razina uzticības vīriem. Pēc tam, kad dumpinieki ieņēma Astrahaaņu, Razins pilsētā par atamanu atstāja tieši Usu. Tas veiksmīgi tika galā ar uzdevumu nodrošināt raziniešu aizmuguri.
Sacelšanās norise.
Kaujas pie Simbirskas. 1670.gada septembra sākumā S.Razina vadītais zemnieku un kazaku karaspēks pienāca pie Simbirskas (mūsdienu Uļjanovska) Likās, ka nekādu lielo problēmu ar pilsētas ieņemšanu nebūs - tāpat kā ar Saratovas un Samāras ieņemšanām. Tobrīd valdības spēku situācija Pievolgā bija kritiska, jo razinieši ņēma pilsētas vienu pēc otras, bieži bez kaujas - ar vietējo iedzīvotāju palīdzību. Pie Razina pat ieradās delegācija no Ņižņijnovgorodas, kas arī apsolīja ielaist pilsētā raziniešu vienības.
Tomēr Razins uzreiz nepaspēja ieņemt Simbirsku, jo valdības karaspēka vienība kņaza Jurija Barjatinska (Юрий Барятинский) vadībā aizšķērsoja ceļu uz pilsētu raziniešiem. Sadursmē neviena no pusēm neguva pārsvaru. Barjatinskis atkāpās, lai salūkotu papildspēkus, bet raziniešu vienības ieņēma Simbirskas priekšpilsētas, bet nespēja ieņemt pilsētas cietoksni. Mēneša laikā cietoksnis tika sturmēts 4 reizes, taču visas - neveiksmīgi.
Septembra beigās J.Barjatinskis nolēma, ka nu jau spēku ir pietiekami, jai vēlreiz mērotos spēkiem ar Razinu. Oktobra sākumā abas armijas satikās kaujā pie Simbirskas. Skaitliskais pārsvars bija raziniešu pusē - apmēram 20 000 kazaku un zemnieku pret 5000 valdības karavīru. Tomēr Barjatinska kareivji bija krietni labāk sagatavoti par raziniešiem.
Kauja bija nikna. Sākumā razinieši teju vai metās bēgt, taču Razins spēja tos apturēt un doties pretuzbrukumā. Kauja ilga visu dienu, pats Razins divas reizes ievainots un gandrīz vai nokļuva gūstā. Dienas beigās kaujas laukā palika Barjatinska karaspēks. Tomēr razinieši vēl reizi mēģināja ieņemt Simbirsku un atkal nesekmīgi. Nosvērt militāro situāciju sev par labu Barjatinskim izdevās ar viltību - vienu savu pulku viņš nosūtīja dumpinieku aizmugurē, vēlēja sacelt pēc iespējas lielāku troksni, it kā ieradusies būtu vēl viena valdības armija. Šis gājiens izdevās un S.Razins, nenoskaidrojis apstākļus, pameta savus cīnītājus likteņa varā un aizbēga no Simbirskas ar Donas kazaku vienību. Barjatinskis pilnīgi sakāva dumpiniekus, kas bija palikuši bez vadības. Liela to daļa tika apkauta tieši bēgšanas laikā.
Pats Razins ar sekotājiem vēl vairākus mēnešus turējās Kagaļņickas pilsētiņā pie Donas.
Sacelšanās beigas. 1670.gada oktobrī, uzzinājis par Razina sakāvi pie Simbirskas, V.Uss aizsūtīja cilvēkus,kam bija jāpalīdz ievainotajam Razinam tiktpāri Donai. Tur razinieši cerēja savākt jaunu armiju, taču pārrēķinājās.
1671.gada aprīlī turīgie kazaki uzbruka Kagaļņickai, kur atradās Razins, jo baidījās, ka krievu valdības armija nopostīs Donas novadu Razina meklējumos. Vairums viņa piekritēju tika apkauti, bet pašu Razinu, viņa brāli Frolu un vēl vairākus cilvēkus izdeva cara varas iestādēm.
S.Razins tika sodīts ar nāvi 1671.gada jūnijā.
Pēc S.Razina sagūstīšanas karš Pievolgā vēl turpinājās vairākus mēnešus. Astrahaņā atradās atamani Vasīlijs Uss (Василий Ус) un Fjodors Šeluģaks (Федор Шелудяк), kas bezdarbībā laiku vis nevadīja. V.Uss jau vairākus gadus bija ļiti nepatīkams varas iestādēm: krievu-poļu kara dalībnieks, vairākas reizes braucis uz Maskavu mēģinot dabūt naudu munīciju un produktus Donas kazakiem. Tai pat laikā pa ceļam atamans savāca palielas vienības ar kazakiem un zemniekiem, tā ka iznākumā varas iestādes sāka pret viņu izturēties kā pret bīstamu buntavnieku.
Tā nu Vasīlijs Uss un Fjodors Šeluģaks nolēma veikt jaunu karagājienu. 1671.gada maija sākumā Šeluģaks lielas vienības priekšgalā devās uz Simbirsku. Viņš to aplenca, taču neveiksmīgi - bija spiests doties prom. Pavisam negaidīti bija saslimis un nomiris V.Uss. Cara hronikās esot rakstīts, ka atamans miris ļaunā nāvē ("злой смертью") no ādas slimības - "tārpi izēduši" ("черви изъели").
Nedaudz gan dīvaini, tomēr ziņa par Vasīlija Usa pēkšņo nāvi kļuva par sensāciju Eiropā. Piemēram, Holandē vietējās avīzes šim notikumam piešķīra lielu vērību. Atamanu pazina vēl pirms viņa iesaistīšanās Razina zemnieku karā. Bez tam Maskavijā notiekošais eiropiešiem likās interesants un eksotisks.
Par nākamo atamanu Astrahaņā kļuva Fjodors Šeluģaks. Pilsēta pretojās cara karaspēkam līdz pat 1671.gada decembrim un padevās tikai uz godpilniem noteikumiem. Vojevodas bijās represijas sarīkot uzreiz, jo nevēlējās jaunu sacelšanos. Pat F.Šeluģaks mierīgi dzīvoja Astrahaņā vairākus mēnešus. Izrēkināties ar dumpiniekiem aņēmās tikai 1672.gada vasarā, kad kļuva skaidrs, ka jaunas sacelšanās nebūs.
Avoti.
K.Markss, "Steņka Razins."
Saites.
Stepans Razins (?-1671.g.).
