Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Saladins (1171.-1193.g.)

Saladins, pēc tautības bija kurds.
Tā arābu vārds - "Godprātība Jāzepa, Jova dēla, ticībā" (Salah-ad-Din Jusufs ibn Aijubs).

Dzīvesgājums.
Jaunība. Saladins dzimis Tikrītā (tagadējā Irāka, bet toreiz - fatimīdu Sīrija) 1138.gadā Ajubīdu dzimtā - dižciltīgā ģimenē. Bērnība un jaunība tam pagāja Alepā un Damaskā.
14 gadu vecumā viņš pievienojās pārējai dzimtai, kas atradās Sīrijas valdnieku Imadi ad Dīna Zengi, pēc tā nāves dzīvoja pie tēvoča Asada ad Dīna Širkuha. Tomēr, iespējams, ka viņa uzskatus formēja atrašanās Nuradina dienestā. 

Nākšana pie varas Ēģiptē. Laikā starp 1164. un 1169.gadiem piedalījās trijos karagājienos Ēģiptē, lai palīdzētu turienes fatimīdu valdniekiem cīņās pret krustnešiem. Ēģiptieši nosūtīja pie Nuradina sūtni ar lūgumu pēc palīdzības cīņā ar Jeruzālemes karaļvalsti. Viņiem tika nosūtīts spējīgākais no Nuradina karavadoņiem – Saladins. No tā brīža arī sākās Saladina pacelšanās un Nuradina atkāpšanās no varas.
Saladins bija arī veikls diplomāts un pamazām vienu pēc otra novāca no ceļa ietekmīgākos ļaudis. 
Ēģiptes fatimīdu vezīrs Šavars, vēlēdamies novērst sunnītu ietekmi, noslēdza savienību ar Jeruzālemes kristiešu karali Amalrihu I. Saladins šādu paktu uzskatīja par amorālu un tādēļ 1169.gadā viņš nobīdīja no varas Šavaru un sagrāba varu Kairā. Ēģiptes fatimīdu kalifs tika iztrūcies no mērķtiecīgās Saladina darbības un ļāva tam pieņemt ķēniņa (al malika) titulu, kaut gan vairāk Saladins tika dēvēts par sultānu. Bez tam Saladins pārņēma fatimīdu karaspēka komandēšanu Sīrijā un skaidri lika saprast, ka gatavs pieteik džihādu Palestīnas kristiešu valstiņām.
Pēc tam Saladins pievērsās pašam Nuredinam, kas nomira visai mīklainos apstākļos.
Tā 1171.gadā Saladins lika galu Ēģiptē valdošo fatimīdu varai veicot apvērsumu, un sāka tur valdīt pats, nodibinādams Ajubīdu dinastiju. Izmailītu kalifāts beidza savu pastāvēšanu un Saladins Ēģiptes islāmu atgrieza sunnismā. Viņš nosūtīja emisārus uz Bagdādi un apliecināja abasīdu kalifam Al Mustadi savu lojalitāti. Par atbildi Bagdādes kalifs atzina Saladinu par pilntiesīgu Ēģiptes valdnieku.

Saladina valsts paplašināšana. Pēc nostiprināšanās Ēģiptē Saladins sāka realizēt savu 12 gadu plānu savas valsts paplašināšanai. Viņš pacietīgi un metodiski stiprināja savus militāros spēkus, iedibināja stingru disciplīnu, apelēja pie musulmaņu vienotības. Šāda armija efektīvi varēja stāties pretim frankiem, normaņiem un bizantiešiem.
Turpmāko dažu gadu laikā Saladins saviem valdījumiem pievienoja teritorijas Sīrijā un Palestīnā, kas nebija kristiešu kontrolē, kā arī Augširāku, tādējādi ielencot kristiešu pārvaldītās teritorijas. 
1171.gadā Saladins sāka militāru ofensīvu pret krustnešiem.
Tomēr Saladins nebija novērtējis templiešus un 12 gadīgo Nuredina dēlu Al Salihu, kas pēc tēva nāves Alepā turpināja valdīt. Al Salihs ar "kristiešu suņu" templiešu palīdzību nepielaida Saladinu tēva citadelei. Templieši uzņēmās šefību pār jauno kalifu un palīdzēja tam nosūtīt pa Saladina pēdām slepkavu-asasinu grupu. Par Saladina slepkavību jaunā valdnieka vārdā ar asasiniem vienojās templieši.
Kādu nakti pie Saladina tā Alepas mītnē ieradās neaicināti ciemiņi. Assasiniem izdevās nogalināt vienu no Saladina miesassargiem, taču pašam Saladinam palaimējās un viņš guva tikai vieglu ievainojumu. Taču kāds efekts no neveiksmīgā atentāta tomēr bija – Saladins izbijās un pilnīgā šokā lika saviem ļaudīm atkāpties no Alepas.
Tiesa, šoks nevilkās ilgi un jau pēc gada Saladins ar karaspēku atkal bija klāt. Šoreiz viņš bija ļoti uzmanīgs un ārkārtīgi rūpējās par savu drošību. Apkārt tika izlikta sardze, bet apkārt savai teltij viņš lika izbērt krītu un sodrējus, lai pamanītu uzbrucēju pēdas. Assasini tomēr iemanījās iekļūt nometnē un blakus dusošā Saladina spilvenam atstāt pīrādziņu ar draudu vēstuli. Vai nu prom iet Saladins, vai atnāks viņi un Saladinu nogalināt. Pēc tāda spiediena Saladins laidās prom atpakaļ neskatoties. Un nu gan viņš septiņus gadus vairs nerādījās pie Alepas sienām.
Tā Saladins brīnumainā kārtā pārdzīvoja divus assasinu organizētos atentātus. Esot zināms, ka uzbrukumu Saladinam (kuru?) veicis Sīrijas asasinu galva šeih al džabal ("Kalna vecais").

Saladina triumfa laiks. 19 gadu vecumā 1181.gadā Al Salihs mīklainos apstākļos (tāda mode laikam toreiz bija!) gāja bojā un bija sācies Saladina laiks. 1183.gadā Saladins ieņēma Alepu, ar to aizsākdams Sīrijas un Palestīnas atņemšanu kristiešiem. Tai pašā 1183.gadā Saladins sāka jaunu džihādu pret Jeruzālemes karaļvalsti.
1187.gadā arābu karavadonis Saladins sāka džihāda karu pret Palestīnas kristiešu valstīm un rezultāti bija ātri. Viņš iebruka Jeruzālemes karaļvalstī un 1187.gada 4.jūlijā sakāva kristiešu armiju pie Hatinas (Galilejā, Tiberiādes tuvumā). Kaujas priekšvakarā viņa pusē pārgāja 6 karavadoņi no kristiešu nometnes. Pēc kaujas pie Hatinas (Hitīnas?) Saladina spēki aplenca Tiberiādi. Ieņemot pilsētu, viņa rokās nonāca daudzi templieši kopā ar lielmestru Žerāru de Rūdolfu. Daži avoti tieši apgalvo, ka Lielmestrs izpircis savu dzīvību tikai ar to, ka pieņēmis islāmu un kļuvis pat par asasinu. Tikai tā var izskaidrot, ka visi pārējie templiešu gūstekņi tika nogalināti un izdzīvoja tikai viņš viens. Šais kaujās gāja bojā liels daudzums labāko kristiešu karotāju. Uzvaras rezultātā Saladins ieguva kontroli pār veselu rindu kristiešu pilsētu un cietokšņu - Beirūtu, Sidonu, Nācareti, Nablusu, Jafu un Askalonu.
2.oktobrī pēc 90 krustnešu valdīšanas gadiem Saladins ieņēma Jeruzālemi un kā tāds iekļuva vēsturē. Saladina armija pēc pilsētas ieņemšanas uzvedās savaldīgi. Masveida kristiešu slaktiņš nenotika, taču, neskatoties uz to, kristieši bēga no Jeruzālemes, un tikai etiopiem Saladins atļāva veikt dievkalpošanu Tā Kunga Kapa baznīcā Jeruzālemē un citur.
Pēc šīs spožās uzvaras Saladins aši iekaroja gandrīz visas atlikušās kristiešu valstiņu teritorijas un nodibināja savu galvaspilsētu Damaskā. Krustnešiem atlika vairs tikai daži cietokšņi un nocietinātās pilsētas, piemēram, Tīra, kuras Saladinam tomēr neizdevās ieņemt.
Saladina militārie panākumi radīja paniku Eiropā, un steidzīgi tika organizēts Trešais Krusta karš.

Saladins Trešajā krusta karā (1189.-1192.g.). 1189.gadā Rietumu krustneši ieradās Trešajā Krusta karā un mēģināja atgūt Jeruzālemi no Saladina. Saladins tika Ričarda I Lauvassirds sakauts 1191.gadā pie Arsufas, taču bez sabiedrotajiem angļu karalis Jeruzālemi ieņemt nespēja.
Tas tā arī neizdevās un Ričards I Lauvassirds saņēma vien nelielu piekāpšanos - pēc dažādiem militāriem un diplomātiskiem spiedieniem 1192.gadā Saladins piekrita, ka krustnešu karaļvalsts saglabās zemes gar Sīrijas-Palestīnas Vidusjūras piekrasti, taču Jeruzāleme palika musulmaņu kontrolē.
Neapšaubāmi, Trešajā Krusta karā Saladins bija un palika uzvarētājs, jo krustneši savus mērķus nesasniedza.

Saladina reliģiskā darbība. Saladins bija teologu aīzbildnis, visu mūžu cēla mošejas. Jaunībā viņš veltīja sevi nevis mīlas piedzīvojumiem, bet gan reliģijas studijām. Eduards Gibons savā darbā "Romas impērijas noriets un krišana" rakstīja, ka "...[Saladins] lasīja korānu sedlos sēdēdams, ko var uzskatīt par liecību, lai arī ārēju, viņa godprātībai un vīrišķībai."

Saladina nāve. 1193.gada 4.martā Saladins nomira no slimības Damaskā. Stāsta, ka viņš pēc sevis neesot atstājis pat tik daudz naudas, lai par to iepirktu atbilstošu zemes gabalu kapenei. Neskatoties uz savu varonību un daudzajām uzvarām, viņš bija mierīgs un pieticīgs cilvēks. Līdz mūsdienām nonākusi leģenda par to, ka jau esot uz nāves gultas, Saladins pasaucis savu karognesēju un lika tam iziet cauri Damaskai ar kaujas vimpeli, kas uzvilkts šķēpa galā. Tam vajadzējis nozīmēt to, ka Visu Austrumu Pavēlnieks sev kapā neņem līdzi neko, kā tikai šo skrandu.
Islāma pasaulē Saladina vārds kļuvis par varonības un taisnīguma simbolu. Kā vēsturisks personāžs, Saladins iemantojis nedalītu musulmaņu cieņu. Apglabāts Damaskā kapenē blakus Omeijādu mošejai.

Šodien. Kad 1991.gadā Sadams Huseins iekaroja Kuveitu un apsolīja pasaulei "visu kauju virskauju" ar ASV un tās sabiedrotajiem, atradās islāma pasaulē karstgalvji, kas nodēvēja viņu par "jauno Saladinu."

Aplūkojamie objekti.
Saladina kaps Damaskā. Tas atrodas kapenēs, kas izbūvētas pie Omeijādu mošejas sienas un ir ar atsevišķu ieeju. Kapenēs izvietoti divi sarkofāgi, no kuriem vienā atrodas paša Saladina pīšļi, bet otrs ir tukšs - to uzdāvinājis Vācijas ķeizars Vilhelms II XX gs. sākumā. Uz Saladina zārka uzraksts: "Saladins - iekarotājs."
Lai gan uzraksts vēsta, ka fotografēt nav atļauts, paši arābi knaulē ka nemetas un sēdoši-snauduļojošam sargam nekas nav iebilstams. Kapene ir ļoti populāra sīriešu un citu musulmaņu vidū, Saladins kā vēsturiska persona iemantojis viņu nedalītu cieņu.

Saladina piemineklis Damaskā. Krāsainā metāla piemineklis, kas novietots pie vecās Damaskas mūra un tiek uzskatīts par pilsētas ģeogrāfisko centru. Musulmaņu pasaulē personām uzstādīti pieminekļi vispar ir ārkārtīgs retums, tādēļ šis tāds ir.

Ajubīdu dinastija. Pēc Saladina nāves Ēģiptē turpināja valdīt viņa iedibinātā Ajubīdu dinastija. Varu tās pēdējam pārstāvim Al Saliham atņēma Ēģiptes mameluku karotāji.

Saites.
Ajubīdu dinastija (1171.-1250.g.).
Krusta kari.