Septiņgadu karš (1756.-1763.g.)
Liels karš Eiropā.
Politiskais un militārais stāvoklis pirms kara. XVIII gs. vidū Eiropā norisinājās tā saucamā Diplomātiskā revolūcija - bruka vecās politiskās alianses, to vietā radās jaunas. Frīdriham II šajos procesos bija visai nozīmīga loma, kurš bija apdomīgs un aprēķina politiķis. Tomēr, attiecībā uz Krieviju, viņš pārrēķinājās.
Tolaik Krievijas sabiedrotā bija Anglija. Saskaņā ar līgumu Krievijai bija jāsūta vajadzības gadījumā karaspēks Hanoveras aizsardzībai - Anglijas karaļu valdījums Vācijā. vairākas desmitgades Krievijas ienaidnieks bija Francija. Ķeizariene Elizabete I bez īpaša entuziasma vēroja Prūsijas karaļa aktivitātes, kas radīja ne mazums raižu austriešiem. Ar austriešu apdraudējumu krievi, iespējams, arī samierinātos, taču prūši radīja apdraudējumu arī Krievijas impērijas teritorijām Baltijas jūras austreņu krastā. 1750.gados arvien iespējamāks kļuva jauns liels karš Eiropā, un tieši tad arī Frīdrihs II izdarīja kļūdu.
Lieta tā, ka Krievijas impērija un Anglija nespēja vienoties par palīdzības noteikumiem Hanoverai. Krievi īsti nebija ar mieru nosūtīt karaspēku pēc pirmā pieprasījuma no Londonas. Elizabete I un tās ministri nevēlējās, ka krievu karavīrus angļi izmantotu cīņai pret Franciju, lai arī dēļ Hanoveras aizstāvēšanas iegansta. Nespēdami vienoties, angļi vērsās pie Prūsijas pēc palīdzības. Tad Frīdrihs II nosprieda, ka ir iespēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu - dabūt sabiedrotajos gan Angliju, gan Krieviju, jo nebija novērtējis Krievijas impērijas politikas patstāvības līmeni. Tā bija diezgan neparasta kļūda, jo Frīfrihs II bija visai reāli domājošs politiķis. Krievija noslēdza savienību ar Austriju un savu veco ienaidnieci Franciju, bet Frīdrihs II nākamajā karā vairākas reizes tika krietni sakauts no krieviem, kas stipri noskaidroja viņam realitāti.
1757.gadā Francijas valsts kase bija nonākusi grūtībās. Tad leģendārais Kazanova, kas bija aizbēdzis no Venēcijas un dzīvoja Parīzē, liekot lietā savas finansista dotības, izcīnīja atļauju sarīkot grandiozu loteriju, kas Francijai ļāva finansēt Septiņgadu karu (1756.-1763.g.). Par valsts glābšanu Kazanovam piedāvāja Francijas pavalstniecību, lielu pensiju un augstu amatu finanšu ministrijā, taču Kazanova izvēlējās brīvību un no finanšu ministra posteņa un Goda pilsoņa titula atteicās.
Kauja Septiņgadu kara laikā 1759.gada 12.augustā pie Kunersdorfas ciema Vācijā, kurā krievu-austriešu armija sakāva prūšu ķēniņa Frīdriha II vadīto karaspēku.
Karš beidzās 1763.gadā ar Parīzes mieru.
Kara rezultāti. Tika gatavots Augsburgas miera kongress.
Austrumprūsijas atdošana Prūsijai (1761.g.). 1761.gadā Krievijas impērija visai droši kontrolēja Austrumprūsiju, ieskaitot Karalaučus un tās iedzīvotāji zvērēja uzticību Krievijas imperatorei Elizabetei (to Frīdrihs II nespēja saviem padotajiem piedot līdz pat nāvei). Tolaik Pēterpilī uzskatīja, ka Krievijai ir neapstrīdamas tiesības uz Austrumprūsiju (krievi to bija atkarojuši no Prūsijas, kas pati bija pieteikusi Krievijai karu) un prūšiem to atgriezt neviens netaisījās. Krievijas un Austrijas sabiedotā - Francija, piedāvāja noslēgt mieru ar Prūsiju bez teritoriāliem ieguvumiem, bet krievi paziņoja, ka netaisās respektēt Frīdriha II intereses. Elizabetes ierēdņiem bija plāns atdot Austrumprūsiju Rečpospoļitai apmaiņā pret Kurzemes hercogisti.
Noteikums krievu dalībai miera kongresā Augsburgā kā reizīti bija Krievijas impērijas varas atzīšana pār Austrumprūsiju. Tikmēr prūšu karalis Frīdrihs II kā pretpiedāvājumu bija sagatavojuši naudas kompensāciju par Austrumprūsiju. Līdz pilnīgai tās samaksai krievu armijai būtu jākontrolē Austrumprūsijas ostas. Tomēr kongresa gtavošanas pašā karstumā 1762.gada 5.janvārī nomira imperatore Elizabete un Krievijas tronī kāpa ārkārtīgs Frīdriha II cienītājs - vācietis Pēteris III. Viņš uzreiz izjauca visus aprēķinus un Pēterpilī noslēdza miera līgumu ar Frīdrihu II, atsakoties no visām pretenzijām uz Austrumprūsiju un no visa cita, kas tika Krievijas iekarots Septiņgadu karā. Pāvils III nepaskaidroja savu darbību, lai gan bija skaidrs tas, ka viņš gluži vienkāršin sajūsminājās par Frīdrihu II un šī viņa sajūsma tādejādi ietekmēja valsts lietas.
Austruprūsijas atdošana bez atlīdzības Prūsijas karalim Frīdriham II ir viens no zināmākajiem Pētera III darbiem. Ar to pašu Krievijas impērija praktiski atteicās no visiem Septiņgadu kara panākumiem, kuri nāca par dārgu cenu. Grūti ir iedomāties neveiksmīgāku rīcību savas valdīšanas sākumā. Ar šo rīcību Pēteris III uzreiz noskaņoja pret sevi padotos - arī gvardi. Jaunā imperatora nelabvēļi uzskatīja Pēterpils miera līgumu par nacionālo pazemojumu.
Pēc apvērsuma un Katrīnas II Lielās nākšanas pie varas viņa nemainīja sava lauleņa Pētera III lēmumu un formāli Austrumprūsija tika atgriezta Frīdriham II tieši Katrīnas II valdīšanas laikā, kas izveda krievu armiju no Austrumprūsijas.
Rezultātā Prūsija (tāpat kā Anglija) no kara izgāja kā uzvarētāja, turpmāk tā ietilpa vadošo Eiropas valstu skaitā.
Pēc kara Prūsija sāka piekopt Krievijai draudzīgu politiku. Tieši Frīdrihs II Lielais izteicās: "Mums izdevīgi ir draudzēties ar šiem barbariem." Toties pret Austrijas impēriju Prūsija pēc kara kļuva noskaņota naidīgi, izņemot revolucionāro karu un karu pret Napoleonu I laikā.
Kēnigsbergā gan Fridrihs II sava mūža laikā tā arī neparādījās - viņš nespēja piedot pilsētniekiem uzticības zvērēšanu krievu ķeizarienei.
