Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Sahalīna, Sahalīnas sala

"Sala dieva mutē "(Kamui kara putoja mosir) - ainu nosaukums.
Karafuto - japāņu nosaukums, kas cēlies no ainu.

Sala Tālajos Austrumos, Āzijas austreņu piekrastē, lielākā Krievijas impērijai piederošā sala - administratīvi sahalīnas apgabalā.

Platība - 76 400 kvkm.
Garums - 948 km.
Augstums - līdz 1609 m, Lopatina kalns.
Lielākā pilsēta - Južnosahaļinska; citas - Korsakova, Holmska, Aleksandrovska-Sahaļinska, Poronaiska.
Iedzīvotāji - krievi, ukraiņi, korejieši, balkrievi, atāri, oroči, nivhi.

Ģeogrāfija. To apskalo Ohotskas un Japāņu jūras. No Āzijas kontinenta atdala Tatāru un Neveļskoja šaurumi, bet no Japānas Hokaidas salas - Laperūza šaurums.
Austrumsahalīnas un Rietumsahalīnas kalni, ko atdala Timas-Poronajas un Susujas zemiene.
Ziemeļos - Ziemeļsahalīnas līdzenums.

Vēsture. Ilgu laiku eiropieši uzskatīja, ka Sahalīna ir pussala, bet japāņi - ka sala. Punktu šim strīdam pielika 1849.gada Neveļska ekspedīcija, kas pirmā izbrauca pa jūras šaurumu starp salu un kontinentu.
No pirmo kontaktu nodibināšanas starp Krievijas impēriju un Japānu, kā arī krievu-japāņu līguma parakstīšanas 1855.gadā starp abām valstīm regulāri radās teritoriālas dabas domstarpības - vienbrīd lielākā problēma bija Sahalīna. XIX gs. vidū krievi uzsāka aktīvu salas kolonizāciju. Pēterpilī savas intereses salā uzskatīja par tik svarīgām, ka visiem spēkiem lika to manīt japāņiem. Piemēram 1859.gadā japāņu Edo ostā viesojās krievu jūras kara flotes eskadra, kuras demonstrācijai vajadzēja radīt iespaidu uz japāņiem sarunu laikā. Tomēr krievi karot ar japāņiem Sahalīnas dēļ nebija gatavi vis. To saprata arī japāņi, tādēļ sjogana valdība toreiz nekādu vienošanos nenoslēdza. Tomēr japāņi saprata arī, ka militāri Krievija ir daudz spēcīgāka.
Sarunas atsākās 1862.gadā un  japāņi piedāvāja salu sadalīt uz pusēm. Krievi tomēr vēlējās visu salu un apmaiņai japāņiem tika piedāvātas visas Kuriļu salas. Apspriest tādu apmaiņu japāņi atteicās. Salas nenoteiktās piederības jautājums bija jārisina steidzami. Japāņi no savas puses stimulēja japāņu ieceļošanu salā, lai gan nevar apgalvot, ka process notika aktīvi.
1867.gada martā krievi un japāņi Pēterpilī parakstīja kopēju konvenciju, kas tomēr jautājumu neatrisināja. Saskaņā ar šo dokumentu abām valstīm bija vienādas tiesības uz salu. Gan krievi, gan japāņi drīkstēja apmesties salā un būvēties. Vienā no dokumenta pantiem bija atrunāta iespēja japāņu valdībai jebkuru brīdi uzsākt sarunas par Sahalīnas salas apmaiņu pret Kuriļu salām.

Pēterpils līgums (1875.g.). 1875.gadā Japānas valdība patiesi šo paredzēto punktu arī izmantoja, uz Krievijas impēriju kā sūtnis tika nosūtīts Enomoto Takeaki un Krievijas impērijas galvaspilsētā tika parakstīts līgums. Saskaņā ar to tika veikta Sahalīnas un Kuriļu salu apmaiņa. Ar šo līgumu Japānā vēl joprojām argumentē savu Kuriļu salu piederību.

Krievpadmju karaspēks sagrābj Dienvidsahalīnu (1945.g.). Pēc Hitlera Vācijas kapitulācijas 14.augustā Japāna parakstīja Potsdamas deklarāciju un 2.septembrī Japāna oficiāli paziņoja par kapitulāciju. Tomēr krievpadomju karaspēks turpināja uzbrukumu - sagrāba Sahalīnas dienvidu daļu un 4 Kuriļu arhipelāga ziemeļu salas. Rezultātā radās teritoriālā "ziemeļu teritoriju" problēma, kas nav noregulēta vēl šodien. Uz Sibīriju izsūtīja ap 600 000 japāņu karavīru no Mandžūrijas un citiem reģioniem. Skarbajos apstākļos ap 60 000 japāņu gāja bojā. 

Lielākā pilsēta uz salas ir Južnosahaļinska, kas izveidojās 1882.gadā no katordznieku ciemata Vladimirovkas.
1932.gada 20.oktobrī Sahalīnā un Kuriļu salās nodibināja PSRS Sahalīnas apgabalu.
Pēc II Pasaules kara Sahalīnas apgabalam pievienoja arī no japāņiem okupētās 4 Dienvidkuriļu salas.
Staļina laikā notika gatavošanās tuneļa izbūvei no kontinenta uz salu, taču celtniecības darbi beidzās līdz ar Staļina nāvi 1953.gadā. Viss, kas pašlaik atlicis no Staļina mēģinājumiem savienot Sahalīnu ar kontinentālo Krieviju, ir piespiedu darba nometnes drupas. 2017.gada rudenī parādījās informācija, ka V.Putins plānojot veikt šo Staļina projektu.

"Boinga" notriekšana (). 19??.gadā virs Sahalīnas tika notriekta Dienvidkorejas "Boing" lidmašīna ar 269 pasažieriem un apkalpes locekļiem uz borta, kas visi gāja bojā.
Krievi uzskatīja, ka lidmašīna ielidojusi PSRS gaisa telpa izlūkošanas nolūkos un amerikāņi ciniski "piesegušies" ar civilajiem pasažieriem. Tāds notikums ar "nomaldījušos" dienvidkorejiešu lidmašīnu bija gadījies jau dažus gadus iepriekš - 1978.gada aprīlī tāpat "nomaldījusies" bija reisa Parīze-Abkoridža-Seula lidmašīna, kas korejieši atradas virs stratēģiskas vietas Kolas pussalā. Krievu iznīcinātājie piespieda Boingu nosēsties, pēc rūpīgas nopratināšanas visus atlaida. Krievi uzskatīja, ka nomaldīšanās par 500 km esot "absurda," kādu nav varējusi sasniegt reisa lidmašīna, kas rutinēti lido pa vienu un to pašu maršrutu. Pie tam lidmašīna lidojusi virs tādiem kamčatkas, Kuriļu un Sahalīnas rajoniem, kur krieviem bija svarīgi stratēģiski objekti. Tāpat aizdomīgi bija arī tas, ka lidmašīnas lidojums bija sinhronizēts ar amerikāņu izlūkošanas pavadoņa lidojumu.
Liela vaina tanī, ka lidmašīna tika notriekta, bija Boinga pilotam. Kad tas ielidoja PSRS gaisa telpā, saskaņā ar reglamentu, viņa pārtveršanai pacēlās iznīcinātājs. Pietuvojoties pasažieru lidmašīnai, tas pašūpoka spārnus, tā liekot noprast korejietim, ka tam jāpamet Padomjzemes gaisa telpa. Tomēr Boinga pilots ne tikai neņēma vērā šo norādi, bet tieši pretēji - sāka pacelšanos augstāk, lidojot dziļāk iekšā PSRS teritorijā. Tad iznīcinātājs veica brīdinājuma šaušanu. Attiecīga korejiešu rcība atkal nesekoja, un tikai tad tika pieņemts lēmums par dīvainā Boinga notriekšanu.
Krievi atzīmē, ka nevarējuši arī zināt, kas tieši atrodas uz lidmašīnas borta, vai pasažieri tur vispār ir. Kā nekā Aukstais karš bija pašā plaukumā. Vēlāk noskaidrojās arī, ka Boinga ekipāžas komandieris agrāk izbijis kā Dienvidkorejas vadītāja Paka Čžona Hi personīgais pilots, un tam bija cieši sakari ar ASV izlūkdienestiem.

Ģeoloģija. Galvenokārt smilšakmeņi un slānekļi.
Biežas zemestrīces.
Izrakteņi: nafta, akmeņogles, dabasgāze, zelts.

Klimats. Musonu.
Nokrišņi 400-750 mm/g.

Hidroloģija. Lielākās upes - Tima, Poronaja.
Ezeri - Tunaičas, Ņevas.

Daba. Taiga. Mežos egles, lapegles, bērzi.
Rietumsahalīnas kalnos bambusu audzes.
Lāči, lapsas, vilki, lūši, caunas, vāveres. Piekrastē jūras dzīvnieku apmenes, upēs daudz zivju.

Aplūkojamie objekti.
      Ļeguškas dabas taka. Esot anomāla zona. 1992.gadā vietējie ufologi te esot satikuši Atnācēju/s. Ļeguškas kalns ir 8 m augsta klints. Saskaņā ar leģendu 100 gadu atpakaļ vietējā šamane tieši uz šīs klints upurējusies, lai viņas tautu liktu mierā ļaunie gari.

      Sievasmātes mēle. (Тещин Язык, дорога у Весточки) AP vieta.
      Dienvidkirinas gāzes atradnes. No šejienes krievi 2023.gadā sāks piegādāt gāzi Ķīnai.

Saites.
Krievijas impērija.
Japāna.
Aini.