Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Smoļenska

Pilsēta Krievijā.

Vēsture. 1238.gadā mongoļu iebrukumā ZA Krievija Smoļenska netika ieņemta. 
Tai pašā 1238.gadā nomira Smoļenskas kņazs Svjatoslavs Mstislavovičs (Святослав Мстиславич) un viņa vietu ieņēma brālis Vsevolods (Всеволод). Viņš valdīja neilgi - 1239.gadā Smoļenskai uzbruka leiši un bez īpašām grūtībām Vsevolodu padzina.
Pēc dažiem avotiem Mihaila Vsevolodoviča karaspēks palīdzējis Jaroslavam atbrīvot Smoļensku no leišiem 1239.gadā. 
No XIV gs. beigām Lietuva mēģināja pakļaut Smoļensku, tam aktīvi pretojās Rjazaņas kņazs Oļegs - viņš vairākas reizes leišiem iztraucēja. Galu galā 1404.gadā, kad Oļegs bija miris, Vītauts Dižais tomēr ieņēma pilsētu, kas pēc tam bija leišu varā gandrīz 40 gadu. 
1440.gadā sacēlās Smoļenskas iedzīvotāji un padzina leišu garnizonu. Vairākus leišu uzbrukumus gandrīz divu gadu garumā smoļenskieši atsita, bet 1441.gada rudenī pie Smoļenskas ieradās vēl viena leišu armija, vislielākā no armijām, kas jebkad stāvējusi pie Smoļenskas sienām. To vadīja jaunais Lietuvas dižkunigaitis Kazimirs un pilsēta triecienā tika ieņemta.
1449.gadā Kazimirs IV ar Vasīliju II Tumšo noslēdza līgumu, kurā maskavieši uz "mūžīgiem laikiem" atsacījās no pretenzijām uz Smoļensku. Pēc tam Maskavas kņazi vairāk kā 50 gadu nemēģināja sagrābt Smoļensku.
Kņaza Ivana III valdīšanas pašās beigās karā pret leišiem maskavieši Smoļensku gan aplenca, taču ieņemt nespēja.
1514.gada vasarā Vasīlijs III pēc trešā aplenkuma Maskavijai pievienoja Smoļensku. Tā gada vasarā maskavieši iegāja pilsētā un 70 gadu ilgajai leišu valdīšanai pilsētā pienāca gals. Tas bija viens no lielākajiem Vasīlija III panākumiem, kas gan nedevās viegli. Viņa 1512. un 1513.gadu karagājieni beidzās ar neveiksmi, pat neskatoties uz to,ka 1513.gadā maskaviešu armija sakāva Smoļenskas garnizonu kaujā un nopostīja pilsētas aizsargbūves.
Juku laikos Smoļensku ieņēma poļu armija pec gandrīz 2 gadu aplenkuma. Stabili iekļauta Maskavas valstī Smoļenska tika vien XVII gs. vidū ķeizara Alekseja Mihailoviča valdīšanas laikā.
Napoleona I Krievijas karagājiena laikā (1812.g.). Krievi atkāpās valsts iekšienē un pie Smoļenskas apvienojās Barklaja de Tolli komandētā I Rieteņu armija ar Bagrationa komandēto 2.Rieteņu armiju.
II Pasaules kara laikā (1941.-1945.g.). Vācu ģenerāļi Smoļensku uzlūkoja kā "vārtus uz Maskavu," ko labi saprata arī krievi.  Pēc tam, kad krievpadomju karaspēks tika padzīts no Minskas un lielākās daļas Baltkrievijas teritorijas, vācu virspavēlniecība plānoja aplenkt no sagrāves izglābušos Rietumu frontes spēkus. Vienlaicīgi padomju pavēlniecība turpināja izvietot spēkus otrajā aizsardzības ešelonā, bet pabeigt pilnībā šo procesu līdz vācu uzbrukumam neizdevās.
1941.gada jūnija vidū vācu karaspēks nonāca Smoļenskas piekājē. Krievu mēģinājumi apturēt vērmahta uzbrukumu Baltkrievijā nevedās. Pēc tam Rieteņu frontes komandieris Semjons Timošenko (Семен Тимошенко) pavēlēja Smoļensku aizsargāt ģenerālleitnanta Mihaila Lukina (Михаил Лукин) 16.armijai, krieviem bija cerība, ka tā spēs atvairīt vācu uzbrukumu.
Tomēr Lukinam nebija pietiekamu spēku pilsētas aizstāvēšanai, viņa armijā bija tikai divas divīzijas, kas jau bija iesaistītas smagās kaujās pie Smoļenskas. Pašā pilsētā bija palikušas tikai rezerves un speciālās daļas - kopā ap 6500 karavīriem, kas pilnīgi noteikti nespētu apturēt vācu tankus.
1941.gada 10.jūlijā sākās kauja par pilsētu un turpinājās divus mēnešus. Pirmās uzbrukumā devās mobilās vācu daļas. Lukins mēģināja vācu motorizētajām divīzijām likt pretim mobīlas prettanku vienības, bet tas bija velti. Jau 16.jūlijā Heinca Guderiāna 2.tanku grupas 29.motorizētā divīzija ielauzās Smoļenskā (krievi paši raksta, ka pilsēta tika pilnībā ieņemta 15.-16.jūlijā). Sākās ilgākas kaujas par pilsētu, tomēr pēc dažām dienām vācieši ieņēma Jeļnu un vairākas krievpadomju armijas no otrā stratēģiskā ešelona izrādījās operatīvā aplenkumā. Vāciešu panākumi rādījās acīmredzami un tie jau sāka plānot uzbrukumu Maskavai - šos plānus gan nācās atlikt.
21.jūlijā pēc Staļina pavēles tika sākta uzbrukuma operācija ar mērķi pārraut 16. un 10. armiju aplenkumu pie Smoļenskas. krieviem neizdevās realizēt šo mērķi un abu armiju atliekas izgāja no aplenkuma tikai 4.-5.augustā. Smoļensku krievi atstāja jau 28.jūlijā. Tomēr tika apturēta tālākā vāciešu virzīšanās.
Organizēta krievu pretošanās nebija izdevusies, ko pēcāk atzina arī Sarkanās Armijas komandieri. Tika secināts, ka pilsētas aizsardzības kaujas bija pretošanās vāciešiem notika tikai atsevišķās vietās. Vēl sliktāk - vācu tanku un motorizēto daļu izlaušanās rezultātā Smoļenskas rajonā uzreiz trīs armijas (16., 19. un 20.) nonāca aplenkumā. Ziņu par Smoļenskas krišanu skarbi uztvēra arī Staļins. 16.jūlija Valsts komitejas pavēlē jau tika runāts par "evakuācijas noskaņām," kas bija pārņēmušas Rieteņu frontes karaspēka daļu komandierus, atkāpšanās tika nosaukt par nepieļaujamu, kas robežojas ar nodevību. Tika pavēlēts pilsētu vāciešiem neatdot, lai gan faktiski tobrīd vācieši Smoļensku bija jau ieņēmuši.
Šādai pavēlei tomēr bija nozīme - sarkankrievi veica vairākus pretuzbrukumus, ieņēma pat vairākus Smoļenskas rajonus. Rieteņu frontes komandēšanu 19.jūlijā pārņēma ģenerālleitnants Andrejs Jerjomenko (Андрей Еременко). Tomēr jāsaka, ka šīs cīņas par pilsētu veda galvenokārt tās armijas, kas bija nonākušas aplenkumā. Krievi mēģināja arī debloķēt savas aplenktās armijas un šo operāciju vadīja ģenerālmajors Konstantīns Rokosovskis (Константин Рокоссовский), šis mēģinājums cieta neveiksmi.
Kaujas par Smoļensku turpinājās līdz pat jūlija beigā. 28.jūlijā pēdējās krievu daļas atstāja pilsētu. Maršals Timošenko gan pieprasīja atgūt pilsētu, taču novārdzinātajām sarkankrievu karaspēka daļām tas nebija pa spēkam. 16. un 20.armiju atliekas iespēja pātcelties pāri Dņeprai pateicoties Rokosovska armijas grupas rīcībai - tā atkaroja vāciešiem Jarcevu un pārceltuves pāri upei. Tomēr krievi pie Smoļenskas bija cietuši sakāvi.
Kaujas par Smoļensku neļāva vācu ģenerāļiem realizēt Maskavas ātru sagrābšanu un tieši tad vācu ģenerāļi pirmo reizi sāka šaubīties par zibenskara izdošanos - vācieši bija spiesti dot pavēli pāriet aizsardzībā. Hitlers izrīkoja Hermaņa Gota un Heinca Guderiāna tanku grupas atdot pa vienai grupai "Ziemeļi" un "Dienvidi" Ļeņingradas un Kijevas ieņemšanai. Gots pēcāk uzskatīja, ka šis lēmus kļuva par neizdošanās cēloni pirmējam uzbrukuma plānam Maskavai, kas paredzēja uzbrukumu caur Smoļensku.
Tomēr Smoļenskas kauju nevar nosaukt arī kā Sarkanās Armijas panākumu, jo tā pie Smoļenskas bija cietusi sakāvi. 1941.gada augusta otrajā pusē Rietumu, rezerves un Brjanskas frontu karaspēki mēģināja uzbrukt vācu armijas grupai "Centrs." Niknas kaujas turpinājās vairākas nedēļas un tajās tika zaudēti pēdējie pilnasinīgie Sarkanās Armijas mehanizētie korpusi. Toties panākumi bija pieticīgi - pats redzamākais bija Jeļnas ieņemšana 1941.gada 6.septembrī. Pēc tam visu triju krievpadomju frontu karaspēki pārgāja aizsardzībā. Krieviem neizdevās pārtvert iniciatīvu no vāciešiem. 

Saites.
Smoļenskas kņaziste (?-1441.g.).
Smoļenskas apgabals.