Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Sīriuss

Lieklā Suņa alfa.
Šī ir viena no leģendārākajām zvaigznēm Zemes debesīs, kas atrodas Lielā suņa zvaigznājā, tādēļ senatnē to bieži dēvēja arī par Suni vai Suņa zvaigzni.

Šī zvaigzne gan nav pati tuvākā mums (2.67 parseki jeb 8.7 gaismas gadi), bet tā ir spožākā no tuvajām zvaigznēm - 1,5 zvaigžņu spožumā. Tieši tādēļ tā ieņem svarīgu vietu turpat vai visu seno civilizāciju kosmogonijā.
Dubultzvaigzne.

Vēsture. Senatnē Sīriusa zvaigznei piešķīra lielu nozīmi. Pēc viņa heliakālā lēkta senie ēģiptieši sāka savu Jauno gadu.
Siriusa heliakālais lēkts attēlots arī babiloņu cilindriskajos zīmogos.
Ar Sīriusu un Atnācējiem no Sīriusa saistītas daudz senās un arī mūsdienu leģendas. Kontaktieru ziņojumos tieši uz Sīriusa esot izvietots citplanētiešu savienības štābs.

Pētījumi. Jau tūkstošiem gadu atpakaļ Āfrikas dogonu ciltis no Malijas zināja Sīriusa zvaigznāja uzbūvi. Viņu zināšanas ir liela mīkla šodienas pētniekiem.
Senie ēģiptieši Sīriusam savā mitoloģijā un kosmoloģijā piešķīra lielu nozīmi. Kad naksnīgajās debesīs pirmo reizi iespīdējās Sīriuss, sākās Nīlas pali. Sotis nosaukums senēģiptiešu valodā, grieķu transskripcijā. Ēģiptiešiem to sauca par Spd vai Spdt, reizēm Sept.
Savu atklājumu astronoms veica ja 1834.gadā. 1844.gadā vācu astronoms Johans Frīdrihs Besels pavisam neilgi prms savas nāves izteica pieņēmumu, ka Sīriusam jābūt neredzamam dvīnim. Besels ilgstoši rūpīgi pētīja Sīriusa lēnās kustības, un pamanīja tā gaitā nelielas deformācijas, kas varētu būt radušās neredzamā kaimiņa gravitācijas dēļ.
1862.gadā pirmo reizi blāvo Sīriusa pavadoni pamanīja amerikāņu teleskopu meistars Alvens Klārks. Viņš pret to pavērsa savu pašu lielāko teleskopu un blakus Sīriusam A ieraudzīja vāru spīdošu punktiņu. Tā tika atklāts Sīriuss B.
1915.gadā U.S.Adamss no Maunas Vilsonas observatorijas izmērīja Sīriusa B temperatūru – 8 000 grādu. Tas ir apmēram 1.5 rezes vairāk kā Saulei Arī izstarojums no tā ir 3-4 reizes intensīvāks kā Saulei.
Pēcāk izdevās arī noteikt Sīriusa B izmērus – tas ir 3 reizes lielāks kā Zemei. Sīriusamasa izrādījās gandrīz vienāda ar Saules masu. Pateicoties šiem atklājumiem tika izstrādāta jaunu zaigžņu – balto punduru, teorija, un arī atrastas citas, līdzīgas zvaigznes.
Līdz 1970.gadam visi mēģinājumi nofotografēt balto punduri Sīriusu B bija nesekmīgi.
1970.gadā to atklāja un nobildēja Irvins Lindenblads no ASV Jūras kara observatorijas Vašingtonā, kas izstrādāja fotografēšanas metodiku, kas ļāva to izdarīt. Sīriusa B attēls tika nomākts no ārkārtīgi spožā kaimiņa – Sīriusa A. Izmantojot sešstūrainu lēcu (diametrā ap 26 collām jeb 66 cm), Lindenblads spēja dzēst centrālās zvaigznes gaismu vairākos iecirkņos. Mainot lēcas orientāciju viņš panāca, ka vienā no šiem iecirkņiem nonāca arī Sīriuss B. Tā arī to izdevās nofotografēt.
Tomēr Sīriuss A uz bildes aizņēma tik daudz vietas, ka Lindenblads nespēja noteikt attāluma starp to un Sīriusu B. Tādējādi viņš veica visai sarežģītus aprēķinus, lai varētu noteikt tieši kurā rajonā pie Sīriusa A atrodas Sīriuss B. Tāpat radās arī grūtības ar emulsiju („emulsijas saraušanās efekts” jeb Rossa efekts).
Vairāki pētnieki uzskata, ka zvaigznājā eksitē vēl arī 3.zvaigzne – Sīriuss C. Astronms Fokss apgalvoja, ka viņš to ir novērojis 1920.gadā. 1926., 1928. un 1929.gados šo zvaigzni pamanīja Savienības observatorijā zinātnieki Boss, Finsens un citi. Pēcāk tomēr zvaigzni neviens vairs nav redzējis. Astronomi Zagars un Volē apgalvoja, ka par 3.zvaigznes esamību liecina Sīriusa A kustības īpatnības. Zvaigznes esamība tapa pierādīta tikai 1995.gadā – astronomi Djuvans un Benē. Siriuss C tiek uzskatīts par pirmo atklāto balto punduri.

Zvaigznāja uzbūve.
Lielo Sīriusu dēvē par Sīriusu A, bet tā neredzamo pavadoni – par Sīriusu B. Apriņķošanas periods – 49.1 Zemes gads. Sīriuss B kustas pa eliptisku orbītu
Sīriuss A spožuma ziņā pārspēj Sauli 28 000 reižu (citur teikts, ka 35.5 reizes), bet tā masa ir 2.5 reizes lielāka par mūsu Sauli. Temperatūra uz Sīriusa A ir 1.7 reizes lielāka nekā mūsu Saulei. Sīriusa A diametrs ir 1.5 reizes lielāks par mūsu Saules diametru.
Sīriuss B ir tipisks „baltais punduris” – t.i. izdzisusi zvaigzne, neliela izmēros, bet ar prātam neaptveramu blīvumu, tātad arī ar lielu gravitāciju. Sīriuss A ir apmēram 10 000 reižu spožāks par Sīriusu B. Tādēļ pirmo Sīriusa B fotogrāfiju izdevās iegūt tikai Irvinam Lindenbadam 1970.gadā.
Sīriusa B masa ir apmēram 1.053 no mūsu Saules masas. Sīriusa B vielas kubikcentimetrs sver 75 kg uz Zemes. Sīriusa B blīvums apmēram 65 000 reizes pārsniedz ūdens blīvumu.

Dzīvība Sīriusa zvaigznājā. Mūsdienu pētniekiem par to nav nekādu ziņu. Taču dogonu ciltis apgalvo, ka no Sīriusa ieradušās amfībījveiida būtnes, kuras tie sauca par Nommo.
Tā kā Sīriuss A emitē lielāku radiāciju, tad dzīvība būtu iespējama uz tādām planētām, kas atrodas krietni tālāk no Sīriusa A, nekā Zeme no Saules. Varbūt tieši tādēļ Sīriusa zvaigznājā mīt zemūdens būtnes.