Štermera efekts
- Detaļas
- Skatīts: 1519
Neizskaidrota "radioatbalss," ko fiksējis norvēģu zinātnieks Karls Štermers 1928.gadā. Viņš eksperimentēja ar īsviļņu radiosignālu noraidīšanu un tā laikā pamanīja neparastu efektu it kā kāds viņa sūtītos radiosignālus atstarotu atpakaļ un tie pēc vairākām sekundēm nonāk atpakaļ uz Zemes. Štermeram par šo neparasto parādību pastāstīja radioamatieris Jorgens Halss, kas bija to novērojis jau gadu agrāk. Pētnieki veica visai vienkāršus aprēķinus un konstatēja, ka "atstarotājs" atrodas tādā attālumā no Zemes, kas līdzinās 10 attālumiem starp Zemi un Mēnesi.
Štermera efekts tā arī palicis neizskaidrots. Britu astrofiziķis Lūnens 1973.gadā vecis izmēģinājumus, kas bia analoģiski Štermera veiktajiem. Iegūtos rezultātus viņš attēloja grafiski. Uz tāda grafika vienas ass bija atzīmēti impulsa kārtas numuri, bet uz otras - "atgrieztā" signāla pienākšanas laiks. Liels bija zinātnieka izbrīns, kad šādas zīmēšanas rezultātā viņam iznāca 13 000 gadu senas zvaigžņotās debess attēls.
Ar vienu no Štermera efekta izpausmēm 1960.gados iznāca satikties kādai zinātnieku grupai, kas veica pētījumus ASV GKS uzdevumā un pētīja tālu vadu sakaru iespējamību. Tie bija novietojuši veselu jūdzi garu antenu gar amerikāņu piekrastes kontinentālo šelfu, bet atklātā jūrā atradās pētniecības kuģis ar hidrolokatoriem, kas spēja pieņemt milzu antenas raidītos signālus. Šis eksperiments radīja apjukumu zinātniekos, jo sākumā uz kuģa piefiksēja signālu, tad pienāca tā atkārtojums, bet pēc tam - nesaprotams ziņojums, kas līdzinājās šifrējumam. Šī šifrētā sūtījuma kodu nav atšifrējuši vēl šodien, par spīti ātrajai un dinamiskajai skaitļošanas tehnikas attīstībai.
