Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Sfinksas erozija, Gīzas

Kā viena no lielākajām eģiptoloģijas un arī arheoloģijas kopumā mīkla ir stipri erodētais Gīzas Sfinksas kaļķakmens, kas, pēc ģeologu uzskatiem, liecina par daudz lielāku pieminekļa vecumu, nekā to gatava atzīt mūsdienu akadēmiskā zinātne.

Kaļķakmens stāvoklis. Statuja izcirsta no veselas kaļķakmens klints, tādējādi ap to atrodas pakava formas grāvis ar izņemto kaļķakmens materiālu. Sfinksas kaļķakmeņa tips - tā sauktais margeļa kaļķakmens, kas ir izturīgs un labs būvmateriāls.
Daļa no izcirstā materiāla ap statuju tikusi Sfinksas templim. Rajons ap statuju būtībā ir karjers. Līdz ar to Sfinksas ķermenis atrodas zemāk par sākotnējo līmeni, bet galva varētu būt veidota no prominenta ciļņa. Tādēļ telpa ap to ātri aizpildās ar smiltīm. Tās akmens pamata lielākā daļa, bet varbūt arī viss pamats, bija apmūrēts ar akmeņiem. 1979.–1980.gados zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka akmeņi tika apmūrēti jau labu laiku pēc statujas izciršanas, kad tā jau stipri bija cietusi no erozijas. Amerikāņu arheologs Marks Leiners no Čikāgas universitātes uzskata, ka akmeņu apmūrējums bija veikts Jaunās valsts laikā t.i. ap 1500.g.pmē.

Erozijas problēma. Statujas virsma stipri nodilusi, erodēta, caurausta plaisām un birstoša. No erozijas stipri cietuši statujas sāni, no ķepām vispār maz kas palicis pāri - mūsdienās tās labotas ar akmens blokiem. Lai noturētu Sfinksas galvu uz pleciem, ir nācies izveidot visai neveiklu cementa "apkakli."
Šodien visai pamatota kļuvusi doma, ka lielā Sfinksas pamatu tik izteikta erozija kļuvusi iespējama tādēļ, ka tai apkārt skalojies ūdens (R.Templs), kas tur bijis pat pastāvīgi, gan varbūt arī tikai epizodiski spēcīgu Nīlas palu laikā. Ja tā, tad ik pa laikam ūdeni vajadzēja nolaist un iztīrīt Sfinksas apkārtni no smiltīm. Tādējādi, Sfinksas apkārtējā kaļķakmens pamatnē varot skaidri saskatīt atbilstošus izskalojumus. Arī fakts, ka statujas rietumu daļa ir labāk saglabājusies, ir izskaidrojams. Proti, šeit grāvis bija visšaurākais, tādēļ smiltis uzkrājās visātrāk un aizsargāja Sfinksas pamatu pret eroziju.
Sfinksas nožogojuma otrā pusē izveidotas XXVI dinastijas faraonu kapenes, uz kurām nav erozijas pēdas.
Nožogojuma rietumu siena sevī slēpj divu fāzu būvniecību. Šai nožogojuma daļā redzamas divas sienas, no kurām ieguva kaļķakmeni. Augstākā, novietota vairāk uz rietumiem, ir ar dziļu eroziju un plaisām. Domājams, tā veidota vēl tad, kad klimats Ēģiptē bijis mitrs un lietains, t.i. ilgi vēl pirms Senās valsts. Otrā siena, daudz zemākā – tai ir daudz mazāki erozīvie bojājumi. Tā izcirsta daudz vēlāk kā pēdējā no visām nožogojuma daļām, kad klimats jau bija sauss – visdrīzāk Senās valsts laikā. Tieši pie šīs zemākās sienas pamata iet rietumu seismiskā līnija, ar erozijām 4 pēdu dziļumā.
Šoha aprakstītā divpakāpju būvniecība izskaidro arī citu Sfinksas anomāliju: dīvainie izmēri un to disproporcija ar galvu – profilā tā izskatās pārāk maza. Uz galvas Šohs atradis visai nesenas – Agrīnās un Senās valsts laika atzīmes un instrumentu pēdas. Senā galva bijusi daudz lielāka, un, iespējams, lauvas nevis cilvēka galva, tāpat kā viss tās ķermenis. Galva varētu būt tikusi pārtaisīta agrīnā Pirmsdinastiskajā periodā. Pārtaisīšana ir bijusi noteikti, jo uz galvas ir pavisam niecīgas erozijas pēdas. Galvas senāko izskatu restaurēt nekādi nav iespējams.

Sfinksas erozijas pētījumi.

Švallers de Lubičs (Schaller de Lubicz R.A.). Savā 1961.gada grāmatā franču valodā "Teokrātiskais valdnieks" (Sacred Science: The King o Pharaonic Theocracy, 1982.gada angļu tulkojums) pirmo reizi izteica domu, ka Sfinksas erozijas pēdas uz tā ķermeņa ir vertikālas - proti, tās ir no stiprām lietavām: "...tās [Sfinksas] ķermenim, atšķirībā no galvas, ir skaidri samanāmas ūdens erozjas pēdas" un "Parasti tiek uzskatīts, ka erozijas iemesli ir vēji, kas pūš no tuksneša. Patiesībā par erozijas iemeslu varēja kļūt tikai rietumu vējš, taču no tā Sfinksas ķermenis ir droši pasargāts. Turpretī galva, kas atklāta tuksneša vējiem, no erozijas cietusi nav."

Šīs divas nelielās frāzes pamudināja pētnieku Vestu veikt savus, jau detalizētākus pētījumus.

Džona Antonija Vesta (West John Anthony) erozijas pētījumi. Šis pētnieks 20 gadu pētīja erozijas pēdas uz Sfinksas.
1978.gadā viņš otrais pēc Lubiča pievērsa uzmanību tam, ka Sfinksas erozijas pēdas ir vertikālas – tās izsaucis stiprs un ilgstošs lietus. Ilgstoši lieti Ēģiptē nav bijuši kopš pēdējā Ledus laikmeta apmēram 10 000 gadu atpakaļ. Vesta domas par šo tēmu pirmo reizi publicētas žurnālā Second Luk 1979.gada jūnija numurā ar nosaukumu "Iemiesotā metafizika: harmonija un proporcijas Senajā Ēģiptē" (Metaphysics bu Design: Harmony and Proportion in Ancient Egypt). Tai pat gadā iznāca arī Vesta grāmata "Debesu pūķis: Senās Ēģptes slepenā zinība" (Serpent in the Sky: The High Wisdom of Ancient Egypt). Diemžēl grāmata bija visai vāji rediģēta un kompilēta, tādēļ neguva tādu atzinību kādu īstenībā būtu pelnījusi. Atšķirībā no Lubiča viņš kā bīstamāku gan uzskata dienvidu vēju - hamsinu.
Pēc Vesta domām Senās Ēģioptes civlizācija radsies 32-25 tūkstošus gadu atpakaļ un ir Atlantīdas civilizācijas mantiniece. Toties ārpuszemes civilizāciju iejaukšanos viņš uzskata par absurdu.
Šis viņa vertikālās erozijas atklājums ir ievadījis niknu diskusiju, pat ķīviņu, periodu Sfinksas pētīšanā.

Roberta M.Šoha vecuma pētījumi. Amerikāņa Šoha brigāde no Bostonas universitātes 1991.gadā uzstādīja zemē vairākus seismiskos raidītājus. Tad zemes dziļumos raidīja spēcīgus viļņveida impulsus, kuri ļāva „redzēt” grunts apakšzemes struktūru. Mūsdienās šādu metodi plaši izmanto ģeoloģijā. Iegūtos datus apstrādāja datorā, tas bija izsmeļošs Sfinksas apraksts. Šādu metodi bija izstrādājis ģeofiziķis Tomass L.Debeiki (Dobeckis) no Hjūstonas.
2,4 m dziļumā tika konstatētas vēja erozijas pēdas. Tikpat dziļa erozija tika konstatēta citās karjera vietās ap Sfinksu, taču tādu nebija uz citiem kaļķakmens objektiem Gīzas kompleksā (piemēram, kaļķakmens kapenes uz dienvidiem no Sfinksas). Šī erozija izveidojusies dēļ stiprām un pastāvīgām lietavām, kas faraona Hufu laikā netika novērotas. Erozija ir labi datējama un tika noteikts Sfinksas vecums – vismaz 5 -7 tūkstosi gadu. Tā paša laika produkts ir arī Sfinksas templis starp būtnes priekšķepām. Tāpat zinātnieki nonāca arī pie slēdziena, ka Sfinksas pamatnē atrodas ūdens kanālu gultnes, kuras tikai vairākas tūkstošgades vēlāk aizgruvušas ar akmeņiem.
Bostonas universitātes ģeologs pētīja Sfinksu kopā ar citiem kolēģiem. Secinājums – tā ir vecāka vismaz par 5000 gadu, nekā agrāk tika uzskatīts – tātad vismaz 9500 gadu. Šohs secināja, ka Sfinksa, tās templis un Ielejas templis ir uzbūvēti ilgi pirms faraona Hufu valdīšanas laika, vēl tad, kad lietus bagātīgi lijis šais zemēs. Vēlākā laikā Hufu sāka darboties šajā Gīzas plato iecirknī būvējot tempļus un pārtaisīja Sfinksu. Šohs uzskata, ka faraons padziļinājis horizontu pie rietumu sienas, tā vairāk atdalot Sfinksu no monolītās klints.
R.Šohs mēģina noteikt Sfinksas vecumu šādā veidā: apmēram 4500 gadu bija nepieciešams, lai erozija pašā jaunākajā nožogojuma vietā rietumu daļā sasniegtu 4 pēdu dziļumu. Trijās citās pusēs šādas erozijas pēdas ir par 50-100% dziļākas, tātad būtu loģiski atzīt, ka šo vietu izstrāde arī norisinājusies 50-100% , t.i. par 2200–4500 gadiem agrāk, nekā rietumu pusē. Ja pieļauj, ka Hafres valdīšanas laiks apmēram sakrīt ar rietumu sienas izveidošanas laiku, tad par Sfinksas radīšanas laiku var uzskatīt no 6700–9000 gadu senu pagātni.
Šohs un Tomass Dobeckis nonāca pie vēl viena interesanta atklājuma: zem Sfinksas kreisās priekšķepas, iespējams, atrodas telpa, kuru daži uzskata par atlantu „Slavas zāli.”
Kad pētījumi tika publicēti, sākās pretdarbība no oficiālās zinātnes puses. Zinātnieku grupu varas iestādes padzina no plato, par laimi pētījumi jau bija pabeigti. Ģeologi Šoha atziņu pieņēma bez iebildumiem 1991.gada oktobrī ikgadējā Ametrikāņu ģeologu biedrības sapulcē Sandjēgo. Erozijas pēdas tika uzskatītas par klasiskām un acīmredzamām. 1992.gadā Amērikas zinātnes atbalsta asociācija noturēja apspriedi Čikāgā un vesela diena tika veltīta Sfinksas vecuma jautājumam. Dažādu zinātnieku mēģinājumi izskaidrot Sfinksas seno eroziju citādi nepārliecina.
Šoha uzskatus apstiprina arī ģeologa Devida Koksilla raksts, kas publicēts 1998.gadā žurnālā InScription. Viņš atzīst, ka Sfinksa celta spēcīgu lietavu periodā un ir daudz vecāka nekā līdz šim pieņemts uzskatīt. Tiesa, konkrētāku statujas vecumu viņš nemin.

Kolins Raiders. Londonas universitātes absolvents inženieris ģeologs Kolins Raiders arī nonācis pie tādiem pašiem secinājumiem kā Robers Šohs savā 2001.gada rakstā žurnālā Archaeometry. Ģeologs veicis skrupulozu Gīzas plato un tur esošo celtņu izpēti. Viņš atzīmē, ka Gīzas plato ir mazliet slīps no ziemeļiem un rietumiem, tādējādi no turienes senatnē tecējuši arī nokrišņu ūdeņi tieši uz Sfinksas nožogojumu un pēc tam uz Nīlu.

Marka Leinera pētījumi. Viņu 1978.gadā piedalīties izrakumos uzaicināja Zahi Havass. Tādejādi nākamos 4 gadus viņš vadīja projektu, kura uzdevums bija smalki un precīzi reģistrēt Sfinksas formu ar fotogrammetrijas metodi (uz stereofotogrāfiju balstīta metode). 
Pats Leiners uzstājas pret Šoha izdarītajiem secinājumiem. Viņš apgalvo, ka Šoha konstatētajām kaļķakmens erozijas pēdām ir industriāls iemesls – skābie lieti, kas reizēm šeit gadās ziemā, veicina kaļķakmens nolobīšanos. Tāpat uzskata arī Luisvilas universitātes ģeoloģijas pasniedzējs K.Lals Gauri. Tam tomēr nevarētu piekrist, jo erozijas pēdas ir tikai uz trim senajām būvēm, bet to nav uz citām.

Faruks el Bazs. Zinātnieks–ģeologs, kas vada dziļās ģeoloģiskās izpētes centru Bostonas universitātē. Viņš uzskata, ka Sfinksa ir tipisks „kareivis” – par tādiem ģeologi sauc pakalnu vai klintsbluķi, kas ir daudz cietāks nekā apkārtējā vide. Zinātniski tādus iežus sauc par jardangiem. Tādēļ uz tiem vērojamas senas erozijas pēdas. Taču viss Sfinksas ķermenis izņemot galvu atrodas zem plato līmeņa, un viņa apsvērumi var attiekties tikai uz galvu.

Zahi Havass. Šis ēģiptietis apgalvo, ka Sfinksa tikusi izveidota no tik sliktas kvalitātes kaļķakmens, ka gandrīz uzreiz pēc tās izveidošanas, bija nepieciešami remontdarbi. Tādi patiesi senatnē ir notikuši, taču jāprecizē to notikšanas laiks. Pašos senākajos remontos izmantoja kaļķakmens blokus, kas līdzinājās Senās valsts celtnieku izmantotajiem. Havass apgalvo, ka remontdarbi arī notikuši Senās valsts laikā, kam noteikti nepiekrīt M.Leiners, kurš saka, ka Jaunās valsts mūrnieki tikai izmantojuši senos blokus. Šai strīdā patiesība laikam gan ir Havasa pusē un Sfinksas remonti tiešām veikti jau Senās valsts laikā. Taču nekādi nav skaidrs, kā gan kaļķakmens tai laikā būtu jau tik stipri erodējis. 

Saites.
Gīzas Sfinksa.