Teofīls II (829.-842.g.)
Theophilus.
Amoriešu dinastijas 2.Bizantijas imperators no 829. līdz 842.gadam.
/Teofils.jpg "Imperators Teofīls, Jāņa Skilita hronika")
Dzīvesgājums. Bizantijas imperators no 829.-842.gadam.
Kāpa tronī 829.gadā pēc Toma Slāva vadītās sacelšanās apspiešanas. Briestošā feodāļu šķira sagrupējās ap imperatora varu.
Teofīls II cīnījās pret ierēdņu korupciju, atbalstīja amatniecību, mākslu un zinātni.
Regulārās sadursmes ar arābu kalifātu noveda pie tā, ka 829.gadā Teofīla II valdīšanas laikā Bizantijā aizliedza islāma mācības propagandu.
837.gadās100 000 bizantiešu karaspēka uzbruka, sagrāba Zapetru u.c. arābu cietokšņus. Toreiz arābi nespēja atbalstīt savus ticības brāļus, jo bija aizņemti ar Babeka sacelšanās apspiešanu.
Amorijas zaudēšana (838.g.). Tikām 838.gadā arābi ieņēma Amorijas pilsētu.
Pēc Babeka sacelšanās apspiešanas Al Mutasims nolēma visus savus spēkus vērst pret Bizantiju. Šo militāro kampaņu arābi veica kā atbildi uz asiņaino Zapetras ieņemšanu gadu iepriekš. Arābu hronikas vēsta, ka pēc uzvaras pār Babeku Al Mutasims vaicājis: "Kāds no Bizantijas cietokšņiem ir pats nepieejamākais un labākais?" Viņam atbildējuši: "Amorija. Tajā nav bijis neviena musulmaņa kopš islāma rašanās laikiem; tas ir kristietības pamats un acs; bizantieši to godā vairāk nekā Konstantinopoli."
838.gada aprīļa sākumā Al Mutasims 80 000 armijas priekšgalā devās karagājienā no Samarras. Avangarda priekšgalā atradās turks Ašnass un Muhameds ibn Musaba, labo spērnu komandēja turks Itahs, kreiso - Džafars al Haijats, centrā atradās Udžeifs ibn Anbass. Pretim no Konstantinopoles devās imperators Teofīls ar karaspēku. Uzzinājis par daudzskaitlīgo arābu karaspēku, Teofīls nolēma nostiprināt Amoriju un uzticēja tās aizsardzību pieredzējušiem karavadoņiem.
Kalifs Mutasims, nolēmis iebrukt Bizantijā no vairākām pusēm, nosūtīja Afšina Haidara ibn Kausa komandēto vienību uz Serudžas pilsētu, Ašnasa vienību - uz Safsafuvas pilsētu, bet pats tai pat laikā sataisījās doties uz Ankīru, pēc kuras ieņemšanas jau sākt karadarbību pret Amoriju. Emīra al Fergani jātnieku vienība, kas bija Anšasa karaspēka sastāvā, saņēma gūstekņus, no kuriem uzzināja, ka Teofīls jau vairāk nekā mēnesi gaida ierodamies musulmaņus un nu jau devies pretim Afšina vienībai pie Serudžas.
Mutasims pirmām kārtām nolēma par bizantiešu tuvošanos paziņot Afšinam, tomēr musulmaņu izlūki nepaspēja nodot ziņu, jo Afšins bija jau iegājis pārlieku dziļi bizantiešu valdījumos. Vairāk kā mēnesi nebija nekādu ziņu par Afšina vienību. Tikai jūlija beigās Mutasims uzzināja, kas bija noticis ar Afšinu pēc Ankīras ieņemšanas. Gūstekņi pastāstīja, ka Afšīna komadētie musulmaņu karotāji sakāvuši imperatora karapulku, kas atkāpies uz Nīkeju. Drīz pienāca ziņa no Afšina, kurā bija teikts, ka viņš atgriežas. Patiesi, nākamajā dienā Babeka un Teofīla uzvarētājs pie Ankīras savienojās ar kalifa Mutasima karaspēku.
Afšina uzvara bija stipri ietekmējusi Teofīlu, kas zaudēja kaujassparu. Aizmirsis par savu uzvarošo karagājienu pagājušajā gadā, imperators nosūtīja ziņnešus pie Mutasima ar pazemojošiem paskaidrojumiem un solījumiem. Teofīls paziņoja, ka Zapetras ieņemšanā viņa padotie pārcentušies, apsolīja par saviem līdzekļiem atjaunot izpostīto pilsētu, atdot kalifam ne tikai sagūstītos Zapetras iedzīvotājus, bet visus gūstā esošos arābus un pat savus cilvēkus, kuri plosījušies ieņemtajā pilsētā. Mutasims nepievērsa uzmanību imperatora paskaidrojumiem, pasmējās par sūtniecību un apsūdzēja bizantiešus gļēvulībā - bizantiešu sūtņus paturēja pie sevis līdz pat Amorijas ieņemšanai, lai tie būtu pilsētas aplenkuma liecinieki.
Kalifs ar karaspēku devās uz Amoriju un pēc septiņām dienām - 31.jūlijā (223.gada ramadāna 5.datuma pēc hidžras) arābu kalifāta karaspēks paša Mutasima vadībā ieradās pie viena no stiprākajiem bizantiešu cietokšņiem - Amorijas, kas bija arī Bizantijas imperatora Teofīla dzimtā pilsēta. Viņa karaspēks bija sadalīts trijas kolonnās: centrā atradās pats Mutasims; kreiso kolonnu vadīja Ašnass; labo - Afšins. Amorija tobrīd pārdzīvoja savu lielāko uzplaukumu. Bizantijā valdīja dinastija, kas bija cēlusies no Amorijas, tā bija arī imperatora Teofīla dzimtā pilsēta. Iepriekšējais imperators Mihails II savu pilsētu bija iecēlis metropoļu godā, tai bija pakļautas Pesinuntas, Sinādas un Antiohijas provinču daļas. Stiprajā Antiohijas cietoksnī slējās 44 torņi.
Pirmais ieradās Ašnass un izvietojās divas jūdzes prom no pilsētas; pēc viņa ieradās Mutasims; trešajā dienā - Afšins. Katram musulmaņu karavadonim tika aplenkumam iedalīts savs pilsētas mūra iecirknis - no viena līdz pat 20 aizsargtorņiem.
838.gada 1.augustā sākās Amorijas aplenkums, kam musulmaņi bija sagatavojušies visai nopietni. Savukārt pilsētas aizstāvji nolēma pretoties un izrādīja sīvu pretestību kalifa karaspēkam. Abas puses cieta jūtamus zaudējumus. Bija brīdis, kad arābi jau gribēja pārtraukt aplenkumu un doties prom. Tomēr aplenkuma izšķirīgā brīdī Amorijas iedzīvotāju vidū atradās cilvēks, ka palīdzēja kalifa karaspēkam - tas bija bizantiešu gūstā kritis musulmanis, pievērsts kristietībai. Aplenkuma laikā viņš slepus pameta pilsētu, ieradās pie kalifa un norādīja vājo vietu pilsētas aizsargsienā. Neilgi pirms aplenkuma stiprs lietus bija izskalojis daļu sienas, ko Teofīls bija pavēlējis Amorijas pārvaldniekam tūdaļ atjaunot. Tomēr tas nebija izpildījis pavēli. Uzzinājis, ka Teofīls dodas šurp no Konstantinopoles, baidoties viņa dusmu, uz ātru roku aizmeta robu mūrī tikai skata pēc, augšā gan uzlikdams parastos mūra robus.
Iegūtās ziņas arābiem izrādījās ārkārtīgi vērtīgas. Pēc niknām un ilgām cīņām Amorija tika ieņemta. Tā laika kristiešu avoti ziņoja, ka ar nāvi tikuši sodīti 30 000 pilsētas iedzīvotāji.
883.(?!) gadā izdeva ediktu, kas slēdza visus klosterus apdzīvotās vietās.
Bija pēdējais no bizantiešu imperatoriem, kas veica aktīvu ikonu darināšanas politiku.
