Tartēsa
Taršiša.
Saskaņā ar antīko tradīciju tā ir sena pilsēta tāda pat nosaukuma valsts centrā Dienvidspānijā.
Atrašanās vieta. Precīzi tās atrašanās vieta nav noteikta, lai gan apakšzemes netīrajās nogulās ir atrasti plaši ēku bloki.
Saskaņā ar Strabonu u.c. antīkajiem autoriem, Tartēsa atradusies Betisas upes (Gvadalkvivīras upes senais nosaukums) lejtecē, pie grīvas vai uz salas tieši grīvā, Spānijas rieteņos, Atlantijas okeāna piekrastē. Iespējams, ka vietā, kur delta kādreiz ir bijusi.
Krievu zinātnieks profesors N.Zirovs izteica domu, ka Tartēsa jāmeklē 500-600 km uz rietumiem no Gibraltāra jūras šauruma - tagadējā Pakava zemūdens arhipelāga rajonā. Vairums pētnieku mūsdienās tomēr dod priekšroku Gvadalkivīras upes grīvai.
Vēsture. Tartēsas pilsēta - sens augsti attīstītas kultūras centrs. Tartēsas kultūras radītāji bija prasmīgi zemkopji, vīndari un amatnieki, kas no vietējā vara, sudraba un zelta darināja lieliskus ieročus un rotas. Tartēsieši bija radījuši savdabīgu rakstību.
Pilsētas dibināšanas laiks nav zināms, bet, domājams, tas ir noticis līdz 1100.g.pmē. (Hadesas dibināšanas laiks saskaņā ar antīko tradīciju). Tāpat literatūrā sastopama informācija, tiesa gan - mazticama, ka Tartēsas pilsēta dibināta pirms 9000 gadiem.
Nav īsti skaidrs, kas to dibinājism reizēm mēdz rakstīt, ka dibinājuši tartēsieši, tomēr tas neko nepasaka par lietas būtību. Droši var teikt, ka feniķieši laikam tie nebūs vis, kaut gan viņi uz Tartēsu brauca jau II g.tk.pmē. Ir uzteikts arī pieņēmums, ka Tartēsu nodibināja Atlantīdas kolonisti. Bet tikpat labi tie varētu būt bijuši senās Ibērijas pamatiedzīvotāji.
Iespējams, ka Tartēsas valsts, kas aizņēma tagadējo Andalūzijas un Mursijas teritoriju, bijusi cilšu federācija ar tartēsiešiem priekšgalā.
No II g.tk.pmē. beigām līdz I g.tk.pmē. pirmajai pusei Tartēsa ar mainīgām sekmēm karoja pret feniķiešiem. Laiks no 700.-500.g.pmē. bija pilsētas uzplaukuma laiks.
Pēdējais Tartēsas ķēniņš Argantonijs valdīja 80 gadu.
533.g.pmē. to sagrāba Kartāgas feniķieši, un laikam arī sagrāva. Tartēsa un tās kultūra pazuda VI gs.pmē.
Iespējams, pilsētu Bībelē minējis Ecekiēls: „Tartēsa tirgojās ar daudzām un dažādām precēm, maksāja ar sudrabu un dzelzi, ar svinu un alvu.” Strabons teicis: „Viņi ir viscivilizētākie no ibēriešiem. Viņi prot rakstīt, un viņiem ir senas grāmatas, tāpat poēmas un likumu panti, kurus viņi uzskata par 7000 gadu veciem.”
Seno vēsturnieku ziņas par Tartēsu. Tartēsas vārds ir minēts Bībelē, Vecajā derībā. Pravietis Ecekiēls, uzrunādams feniķiešu ostas pilsētu Tīru, saka: "Tartēsa tirgojas ar tevi ar daudz un dažādu preci: sudrabu, dzelzi, alvu un svinu noveda tavos tirgos."
Uz Tartēsu gribēja aizbēgt arī pravietis Jona, taču Dievs to nepieļāva.
Tartēsu piemin arī "vēstures tēvs" Hērodots. Viņš rakstīja: "Pirmie grieķi, kas devās tālos ceļos, iepazina Ibēriju un pilsētu Tartēsu aiz Hērakla stabiem... atceļā no turienes daži pirmie tirgoņi guva lielāku peļņu nekā daži grieķi pirms viņiem..."
Ģeogrāfs Strabons no Amisas (64.g.pmē.-23.g.) par tartēsiešiem rakstīja: "Viņi ir viscivilizētākie no ibēriešiem. Viņi prot rakstīt un viņiem ir senas grāmatas, tāpat poēmas un likumu panti, kurus viņi uzskata par 7000 gadu veciem." Strabons neaizmirst pieminēt Tartēsas bagātības: "Par ibēru pārticību liecina, tas, ka turdetāņi (tartēsieši) lieto sudraba traukus un mucas. Var pat pieņemt, ka vietējie iedzīvotāji, it īpaši viņu vadītāji, tiek dēvēti par laimīgajiem viņu lielo bagātību dēļ."
Mūsu ēras II gs. dzīvojošais dzejnieks Aviens poēmā par kartāgieša Himilkona ceļojumu arī piemin Tartēsu.
Izpēte. 1905.gadā vācu arheologi - prof.Šultens, prof.Jesens, prof.Hermanis un prof.Henings, uzsāka izrakumus Gvadalkivīras upes grīvā - vietā, kur pēc seno autoru ziņām vajadzētu atrasties Tartēsai. Lai gan apakšzemes nogulumos tika atrakti plaši ēku bloki, tomēr tālāk izrakumus nebija iespējams veikt: celtņu drupas atradās pārāk tuvu ūdens līmenim. Izrakumi nav ļāvuši precīzi noteikt Tartēsas atrašanās vietu. Tartēsas drupas varētu atrasties zem ūdens, vai zem zemes.
Angļu-spāņu-amerikāņu arheoloģijas skolas direktore E.M.Visāvija šī jautājuma noskaidrošanai veltījusi 25 gadus. 27 pēdu dziļumā zem Seviljas ielām viņa atradusi Saules templi, tāpēc pieļauj domu, ka Tartēsa varētu būt "apbedīta" zem mūsdienu pilsētas.
Atradumi. Dažādas visai savrupas lietas un objekti, kas nosacīti varētu būt uzskatāmas par saistītām ar tartēsiešu kultūru.
Baltijas dzintars.
Tartēsas aplis. Tartēsiešu teksts, atradis Šultens uz apļa spāņu zvejnieku ciemā netālu no domājamās Tartēsas vietas. Pētnieks Spragū de Kamps domā, ka šie uzraksti varētu būt oriģinālajā basku valodā, pirms vēl tie pārņēmuši romiešu burtus.
Riotinto vara raktuves. Tās atzītas par 8000 vai pat 10 000 gadus vecām.
Hidrauliska inženierierīce Rondas tuvumā.
Iekšzemes osta pie Nieblas.
Citi seno ibēru uzraksti. Tos nozīmējusi E.M.Visāvija.
"Dāma no Elčes." Tas ir krūšutēls, kas atrasts pie Elčes Dienvidspānijā, apliecina seno ibēriešu augsto kultūras līmeni. Šo skulptūru daudzi pētnieki uzskatīja par Atlantīdas priesterienes portretu.
Teorijas par Tartēsu.
Atlantīdas teorija. Vācu profesors Jesens uzskatīja, ka Tartēsa bija Platona Atlantīdas modelis, respektīvi Tartēsas pilsētas bagātības un varenība bija pamatā leģendai par Atlantīdu. Viņš pedantiski salīdzināja savu pētījumu Tartēsā rezultātus ar Platona rakstīto par Atlantīdu un secinājumus vienpadsmit punktos apkopojis tabulas formā.
Tartēsa bija vācu kolonija. Šo teoriju izvirzīja vācu profesori Šultens un Henings. Viņi balstījās uz Tartēsas apkaimē atrasto dzintaru un uz cita vācu zinātnieka Redsloba teorijām, kuras apgalvoja, ka senās ģermāņu ciltis kuģojušas okeānā. Tipisks lieltautu uzpūtības piemērs - loģiskāk taču būtu uzskatīt, ka tā laika Eiropa bija apdzīvota ar vienveidīgiem eiropeīdiem, kuru izcelsme arī bija kopēja. Vācieši tak ir vēlāka laika produkts.
Tartēsa bija reāla Atlantīdas kolonija. Tā uzskatīja E.M.Visāvija.
