Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Talebāņi

Septiņu gadu nestabilitātes periods (1989.-1996.g.). Pēc padomju okupantu aizvākšanās valstī 7 gadus ilga nestabilitātes periods.
1989.gadā vara Kabulā palika marionetei Muhamadam Nadžibulam, kurš pamazām, bet pārliecinoši kapitulēja modžahedu spiediena priekšā. Tomēr modžahedu starpā auga augumā nesaskaņas, to grupējumi savstarpēji naidojās.
1990.gadā daudzi zemnieki pievērsās opija magoņu audzēšanai. Rezultātā Afganistāna, līdzīgi Mjanmai, kļuva par vienu no lielākajiem narkotiku ražotājiem pasaulē.
1991.gada aprīlī nepuštunu tautu modžahedu grupējums ar Ahmadšahu Masudu (tadžiks) un Rašidu Dustumu (uzbeks) priekšgalā ieņēma Kabulu, gāžot Muhamada Nadžibulas sociālistisko valdību. Pats Nadžibula patvērās ANO misijā Kabulā.
Par Afganistānas prezidentu kļuva Burhanudīns Rabani, kas veidoja islāmisku valdību. Tomēr nemieri valstī nerimās – Gulbedīns Hekmatijārs uzstājās pret jauno valdību, savukārt Ismaīlhans nodibināja atsevišķu šiītu kņazisti trijās rieteņu provincēs.
1994.gada janvārī cīņa starp modžahedu grupējumiem pieņēma jaunu pavērsienu – Rašīds Dustums sarāva savienību ar Ahmadšahu Masudu un pieslējās Gulbedīnam Hekmatijāram.
1994.gada oktobrī parādījas Taleban.

Talibu valdīšana. Pirmo reizi uz Afganistānas politiskās skatuves grupējums Taleban parādījās 1994.gada oktobrī, kad šis mazpazīstamais puštunu formējums sagrāba 10 000 Kalašņikova automātus un citus ieročus, kas atradās Gulbedina Hekmatijāra rīcībā Spinbuldakā (tuvu Pakistānas robežai). Ar Pakistānas specdienestu, Saūda Arābijas un amerikāņu CIP finanšu palīdzību talebāņi sagrāba Afganistānas otru lielāko pilsētu Kandagāru. Te viņu rokās nokļuva tanki un pat veseli 6 PSRS ražotie iznīcinātaji Mig.
ASV atbalstīja talebāņus, jo tie solīja mieru un Afganistānas apvienošanu. Līdz ar to amerikāņi cerēja realizēt savus imperiālistiskos naftas plānus, kā arī izmantot Afganistānu kā platformu no PSRS atkritušo jauno Vidusāzijas valstu „apgūšanai.”
1995.gada 5.septembrī talibu rokās krita Afganistānas lielākā rieteņu pilsēta un šiītisma centrs – Herata. Ismaīlhans bēga uz Irānu, kur valdība to pieņēma. Oktobrī talebāņi aplenca Kabulu, kuru aizsargāja tadžiki Ahmadšaha Masuda vadībā.

Turpmāk. 1996.gada 4.aprīlī pasaules sabiedrības atraidītais mulla Omārs kā talibu galvenais līderis uzstājās Kandagārā pravieša apmetnī un pieņēma uzticības zvērestu.
Tomēr, tā kā tie savās rindās neuzņēma citas tautības, tad tā arī nespēja nodibināt kontroli pār visu Afganistānas teritoriju. Bez tam, tie izrādīja viesmīlību izceļotājam no Saūda Arābijas – Osamam Bin Lādenam un viņa vadītajai organizācijai „Bāze” (Al Qaeda), kas 1996.gadā ASV spiediena rezultātā tika izraidīti no Sudānas. Osama apmetās Afganistānā kā talebāņu „viesis.” 26.augustā viņš pasludināja džihādu pret „amerikāņu svēto vietu apgānītājiem” – amerikāņu bāzēm Saūda Arābijā. Ilgi gaidīt nenācās – jūnijā islāmistu kaujinieki nogalināja 19 amerikāņu kareivjus ASV GKS bāzē Hobarā.
1996.gada 10.septembrī talebāņi ieņēma Dželalabādu uz austreņiem no Kabulas. Šis panākums līdzēja arī pašas Kabulas ieņemšanā 26.septembrī. Galvaspilsētā talebāņi sagrāba sociālistisko prezidentu Muhamedu Nadžibulu, kas slēpās ANO misijā, kastrēja to, spīdzināja un nogalināja.
Talebāņu pozīcijas vēl vairāk nostiprināja tas, ka novembrī Pakistānā pie varas atgriezās Navazs Šarifs.

Režīms. Un tā, 1996.gada Kabulā pie varas nāca mazpazīstamais puštunu grupējums, kas nosauca sevi par „reliģiozajiem studentiem” (talibi). Viņu izveidotā valdība izcēlās ar galēju nežēlību un neiecietību, ko varēja salīdzināt tikai ar Sarkano khmeru režīmu Kampučijā. Tomēr bija vajadzīgi vairāki gadi, līdz pasaules sabiedrība sāka izprast šī necilvēcīgā režīma būtību. Arī talebāņu daudzinātais supratraibālisms bija tikai fikcija, jo organizācijā varēja tikt uzņemti tikai puštuni. Atraidīti tika hazāri (šiīti), uzbeki, tadžiki – tie tika vajāti un pilsoņu karš turpinājās.
Vairums talebāņu vadoņu bija izgājuši apmācību slavenajā Deobandas medresē Pakistānā periodā, kad modžahedi karoja pret krievpadomju invāziju. Tieši tur nākamie talebāņu vadoņi ar mullu Omāru priekšgalā pieņēma islāma stingri puritānisko paveidu. Nākot pie varas, talebāņi ieviesa Afganistānā šariata likumus – aizliedza tādas nekaitīgas nodarbošanās kā dejas, mūzika, gaisa pūķu laišana, šahs, fotografēšana un daudzus sporta veidus. Vienīgā iedzīvotāju izklaide bija roku ciršana, publiska pēršana un nošaušana no Kalašņikova automāta. Politiskos oponentus kāra uz telegrāfa stabiem pilsētu ielās. Visiem vīriešiem bija obligāti jānēsā bārda, bet sievietēm – blīva čadra. Sievietēm nebija tiesības strādāt ārpus mājas, viņas nedrīkstēja arī iet skolā.
Savu reliģisko īpatnību dēļ talebāņi nespēja arī noregulēt valsts dzīvi mierīgos apstākļos. Talebāņu vadoņi bija vienlaikus valsts amatpersonas un lauka komandieri. Viņu prombūtnē valsts nefunkcionēja. Ekonomikā nekādus uzlabojumus panākt nespēja – vienīgi ražoja opiju un veicināja kontrabandu uz bijušājām PSRS Vidusāzijas republikām.
Rezultātā talebāņi izveidoja pilnīgi bandītisku valsti, kuras visa valsts kase cietā valūtā glabājās alvas kastē zem mullas Omāra gultas.

Pilsoņu karš Afganistānas ziemeļos. Tikmēr Ahmadšahs Masuds organizēja talebāņiem pretspēku – tā saucamo „Ziemeļu aliansi.” Tā apvienoja nepuštunu izcelsmes lauku komandierus ar modžahediem, zināmākais – Rašids Dustums, kas komandēja uzbekus. Galvenais Alianses nocietinājums bija cietoksnis Mazarišarifas pilsētā. Aliansi atbalstīja Turcija, Krievija, Indija, Uzbekija, Kazahija, Kirgīzija un Tadžikija.
1997.gada 19.maijā talebāņi ieņēma Mazarišarīfu, taču pēc 4 dienām pilsētā sākās sacelšanās un masu slepkavības. Talebāņi zaudēja ap 3000 kaujinieku un bija spiesti no pilsētas atkāpties.
1997.gada 28.septembrī talebāņu policija aizturēja 19 rietumu žurnālistus, kā arī ES pilnvaroto humānās palīdzības jautājumos Emmu Bonīno. Visus gan atlaida, taču šis incidents piesaistīja starptautiskās sabiedrības uzmanību sieviešu stāvoklim talebāņu valstī. ASV Valsts sekretāre Madlēna Olbraita un prezidenta sieva Hilarija Klintone kopā ar feministu lobijiem Vašingtonā pārliecināja Bilu Klintonu mainīt politiku pret talebāņu režīmu.
1998.gada februārī Bin Lādens paziņoja par „Starptautiskās islāma frontes” nodibināšanu, kas cīnīsies pret „žīdiem un krustnešiem.”
ANO 8.februārī vadītā Starptautiskā sieviešu diena tika „veltīta” talebāņu režīma apspiestajām sievietēm (īsti rietumnieciska stulbība!). Talebāņi par atbildi jūlijā slēdza rietumnieku palīdzības dienestu aģentūras.
1998.gada 8.augustā talebāņi no jauna ieņēma Mazarīšarifu un Ziemeļu alianse atkāpās. Atriebjoties par iepriekšējo sakāvi, uzvarētāji pēc "labākajām" viduslaiku tradīcijām pilsētā nogalināja līdz pat 6000 iedzīvotājiem – daudz no tiem bija hazāri. Ap 400 hazāru sievietes tika aizvestas uz Kabulas harēmiem par piegulētājām. Bez tam talibi nogalināja arī 11 irāņu diplomātus, kas, droši vien, bija iesaistīti ieroču piegādē Ziemeļu aliansei. Šā iemesla dēļ Irāna izskatīja kara sākšanas iespēju, tomēr to atturēja ASV atbalstītās Pakistānas pretuzbrukuma varbūtība.
2001.gada 19.janvārī ANO Drošības padome pieņēma 1333.rezolūciju, kas paredzēja embargo ieroču piegādēm talebāņu režīmam un noteica ekonomiskās sankcijas, kā arī saturēja prasību izraidīt Osamu Bin Lādenu.
2001.gada 10.maijā par milzīgām šausmām visas pasaules vēsturniekiem, arheologiem un pasaules sabiedrībai, talebāņi ar sprāgstvielām un lielgabaliem iznīcināja divas lielās Bamjānas Budas statujas, uzskatot tas par pagāniskiem simboliem. Statujas par godājamām uzskatīja hazāru šiīti.
2001.gada 5.augustā tika arestēti 8 ārvalstu strādnieki un apsūdzēti kristietības izplatīšanā.
2001.gada 8.septembrī divi talebāņu diversanti, uzdodamies par žurnālistiem, iekļuva Pandžšēras aizā Afganistānas pašos ziemeļos un nogalināja vienu no Ziemeļu alianses līderiem – Ahmadšahu Masudu.

Talibu režīma krišana. 11.septembrī musulmaņu kaujinieki uzbruka Ņujorkai, taranējot nozīmīgus objektus ar 4 nolaupītām pasažieru lidmašīnām.
15.septembrī toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs atbildību pilnībā uzvēla uz Osamu Bin Lādenu un viņa kaujinieku grupējumu Al Qaeda. Tad viņš pasludināja „krusta karu” (visai neveiksmīgs apzīmējums!), vēlāk „karu pret terorismu.” Valdošajam talebāņu režīmam tika izvirzīts ultimāts: Osamas neizdošanas gadījumā piedraudēts ar talebāņu režīma iznīcināšanu. Talebāņi amerikāņiem atteica un sākās iebrukuma gatavošana Afganistānā.
18.septembrī ANO Drošības padome atbalstīja ASV un apstiprināja atbalstu savai 1333.rezolūcijai. NATO valstis, kā arī Kanāda, Austrālija un Jaunzēlande, izveidoja „pretterorisma koalīciju.” Visai drīz arī Krievijas diktators Vladimirs Putins apliecināja atbalstu ASV iebrukumam Afganistānā, jo saprata, ka tas viņam atbrīvos rokas jautājumā ar dumpīgo Kaukāzu, īpaši Čečeniju.
Divas no bijušajām PSRS Centrālāzijas padomju republikām, kas robežojās ar Afganistānu – Uzbekija un Tadžikija atļāva koalīcijas spēkiem izmantot savu gaisa telpu un aviācijas bāzes apmaiņā pret solījumu sniegt palīdzību. Uz tādiem pat noteikumiem atbalstīt koalīciju piekrita arī Pakistāna ar prezidentu Pervezu Mušarafu priekšgalā, lai gan iepriekš viņš bija ticis iekļauts „melnajā sarakstā” kā diktators. Tomēr situācija Pakistānā bija ārkartīgi sarežģīta, par palīdzību „neticīgajiem” draudēja izraisīties sacelšanās. Nopietni mēģinājumi piesaistīt koalīcijas pusē Irānu netika veikti, jo ASV Valsts departaments spītīgi atteicās izsvītrot Irānu no „teroristisko valstu” saraksta, lai gan Irāna konsekventi pamazām virzījās lielākas sabiedriskās brīvības virzienā.
No 2001.gada septembra beigām Afganistānā jau darbojās nelielas speciālo uzdevumu vienības.

Koalīcijas uzbrukums talebāņiem. Tika pasludināta operācija „Taisnīgums bez gala,” kuru vēlāk pārdēvēja par „Stipras brīvības operācija” musulmaņu protestu dēļ. Tā sākās 7.oktobrī, kad no Indijas okeānā peldošajiem aviācijas bāzes kuģiem pacēlās lidmašīnas un deva triecienus pa „Alkaidas” nometnēm un talebāņu objektiem Afganistānā. Koalīcija darbojās saskaņoti ar Ziemeļu aliansi, kas, būdama jau gandrīz vai talebāņu iznīcināta, saņēma finansējumu un ekipējumu, sturmēja talibu pozīcijas un pilsētas uz sauszemes no ziemeļiem.
9.oktobrī talebāņu līderis mulla Omārs, kas atradās Kandagārā un tika godāts kā „Afganistānas Islāma emirāta īstenticīgo komandieris,” atteicās izdot Osamu Bin Lādenu, tā vietā piesaukdams džihādu pret ASV un tās sabiedrotajiem.
26.oktobrī Afganistānā ieradās gāztā karaļa Zahīršaha sūtnis – bijušai lauka komandieris un modžaheds Abduls Huks. Talebāņi viņu sagūstīja, spīdzināja un nogalināja.
9.novembrī Ziemeļu alianse ieņēma Mazarišarifu. 700 talebāņi, kas bija patvērušies pašā pilsētā, tika nogalināti, atriebjoties par talebāņu slepkavībām iepriekš pilsētā.
11.novembrī Ismaīlhans ieņēma Heratu.
13.novembrī Ziemeļu alianses spēki ģenerāļa Fahima vadībā iegāja Kabulā.
25.novembrī krita talebāņu cietoksnis Kunduzā.
Novembra beigās vairāk kā 400 sagūstītie talebāņi sadumpojās Kalai-Džanghi (cietoksnis uz ziemeļiem no Kabulas). Lielākā daļa buntavnieku gāja bojā no Ziemeļu alianses rokas un amerikāņu bumbošanas. Pāri palikušo 84 talebāņu vidū izrādījās arī kāds amerikānis – Džons Vokers. Viņš tika izvests uz ASV un tiesāts kā nodevējs.
6.decembrī padevās pēdējā lielā talebāņu pilsēta – Kandagāra. Lauku rajonos daudzviet laupīja bandīti. Kaujas turpinājās Afganistānas ZA, kur koalīcijas spēki mēģināja Osamu Bin Lādenu un viņa „Alkaidu” izsist no Toraboras kalnu nometnes. Sagūstītos nosūtīja uz Gvantanamas cietumu Kubā – tiem nepiestādīja apsūdzību un arī netiesāja.
2002.gada karadarbībā Rietumu koalīcija turpināja „karu pret terorismu” - vajāja talebāņus un alkaidiešus pa visu Afganistānu, taču panākumi vairs nebija tik spoži. Osamu Bin Lādenu un mullu Omāru tā arī neizdevās notvert. Iespējams, Bin Lādens tika ievanots uzbrukumos Toraboras kalnu nometnei, un tagad slēpās pierobežā vai pat Pakistānā. Rietumos analītiķi arvien vairāk apšaubīja operācijas turpināšanas lietderību, jo arvien vairāk cieta afgāņu mierīgie iedzīvotāji.
2002.gada 23.janvārī musulmaņu kaujinieki Karači (Pakistāna) nolaupīja amerikāņu žurnālistu Daniēlu Pērlu no Vallstreet Journal. Pēc dažām nedēļām amerikāņu diplomātiem tiek piesūtīta videokasete ar žurnālista nāvessoda ierakstu. Aprīlī pakistāņu varas iestādes žurnālista nāvē par vainīgu atzina britu pavalstnieku Ahmadu Omāršeihu un notiesāja to uz nāvi.

Pēctalibu periods (2002.-šodien). 2002.gada jūnijā Kabulā savācās visas Afganistānas cilšu un līderu Lielā padome – Loija Džirga, ar mērķi izveidot visas valsts jauno valdību. Pēc ilgam debatēm par prezidentu pārejas laikā apstiprināja Hamīdu Karzaju, kurš ieņēma prezidenta amatu sākot ar decembri. Kabulā no Romas atgriezās bijušais karalis Zahīršahs, kam piešķīra goda nosaukumu „nācijas tēvs.” Neskatoties uz šīs valdības veseliem trijiem mēģinājumiem atjaunot Afganistānas vienotību, daudzi valsts apgabali palika zem vietējo lauku komandieru varas. Afganistānā turpinājās alkaidiešu un talebāņu organizētas slepkavības un diversijas. Savukārt amerikāņu aviācija ik pa laikam bombardē talebāņu pulcēšanās vietas Pakistānas pierobežā un arī pašā Pakistānā, kas izraisa lielu neapmierinātību šai lielajā musulmaņu valstī. Pašas Pakistānas iedzīvotāji, īpaši puštunu cilšu rajonos Vaziristānā, simpatizē talibāņiem un tos visādi atbalsta.
Tikmēr daudzi sagūstītie talebāū karotāji kādas vēsturiskā likteņa ironijas dēļ tika nogādāti uz "brīvības salu" Kubu, kur ieslodzīti Gvantanamas cietumā. Tas notika ar nolūku, lai sagūstītie nebūtu paklauti amerikāņu likumiem, kas uzliktu par pienākumu saprātīgos termiņos uzrādzīt apsūdzības un tos tiesāt. Cietums tika atvērts 2002.gada janvārī un tāds paliek līdz pat šim brīdim. Kulminācijas brīdī tur atradās ~600 ieslodzīto, bet 2012.gada sākumā vairs tikai 171 ieslodzītais. Prezidenta Obamas mēģinājumiem slēgt cietumu aktīvi pretojās Kongress.
2011.gada 2.maija militārajā operācijā Pakistānas teritorijā tika nogalināts Osama Bin Lādens. iespējams, ka tas ko dos sitācijas normalizēšanā.
Tomēr patlaban karadarbība turpinās ar pieaugošu intensitāti no talebāņu puses, līdz šodien Rietumi ir gatavi jau sarunām ar talebāņiem, kas norisināsies Dohā (Katara). 

2013.gadā naktī uz 30.jūliju talebāņi uzbruka cietumam Deraismaīlhānas pilsētā Pakistānā un atbrīvoja 250 cietumnieku, tostarp arī 30 ieslodzītus talebāņu kaujiniekus  ar diviem saviem komandieriem.
3013.gadā no slimības mira talebāņu līderis mulla Muhameds Omārs

2014.gada aprīlī talebāņu uzbrukumamā cietumam Bannas pilsētā atbrīvoja 380 cietumniekus.
2015.gadā talebāņi pakāpeniski atguva kontroli pār Afganistānu, piemēram, visu pierobežu ar Tadžikiju. Šī gada jūlijā tika nogalināts organizācijas dibinātājs un garīgais līderis mulla Muhameds Omārs (???).
Tā vietā stājās mulla Ahtars Mansūrs, kas pēc daudzu gadu jukām spēja savākt organizāciju stingrā kontrolē un spēja organizēt plašus uzbrukumus Afganistānas drošības spēkiem. Viņa vadībā talibi pirmo reizi 15 gadu laikā sagrāba lielu pilsētu  - kandagāru(?). 2016.gada 21. vai 22.maijā ASV drona triecienā tika nogalināts A.Mansūrs.
 

Saites.
Padomju invāzija Afganistānā.