Transseksuālisms, transseksuāļi
Viena no mūsdienu Rieteņu sabiedrību plosošajām masu psihozēm.
Transvestīti ir cilvēki ar tieksmi valkāt pretējā dzimuma apģērbu.
Transseksuāļi ir cilvēki ar tieksmi ar dažādu procedūru palidzību kļūt par pretējā dzimuma personu, kas gan pēc būtības nav iespējams.
Cilvēki, kuru ķermenis ir viena dzimuma, bet izjūta, ka tas ir pretējā dzimuma vai hromosomas ir pretējā dzimuma.
Patoloģijas apraksts. Cilvēki ar pareizām savam dzimumam atbilstošām hromosomām XX vai XY un šrēji atbilstošām dzimumpazīmēm tomēr uzskata sevi par pretējā dzimuma pārstāvi. Smadzenes šim cilvēkam apgalvo, ka viņš ir vīrietis, tomēr ķermenis viņam is no sievietes - vai otrādi. Patlaban nav zināms šādas patoloģijas cēlonis un īsti zināma nav arī izplatība.
Cīņa par jaunāko no legalizējamām seksopatoloģijām noris ar vēl nepieredzētu niknumu un kaismi. Pat policija Rietumvalstīs jau sāk interesēties par cilvēkiem, kas neatzīst, ka vīrieši var pārtapt par sievietēm un otrādi.
Vēsture. Ovīdijs aprakstījis vairākkārtēju dzimumu maiņu stāstā par Tirēziju.
Indijā pastāv t.s. hidžri - tā ir jau vairākus simtus gadu pastāvoša transvestītu un hermofrodītu kopiena.
Taizemē pazīstami ir katoi - sievišķīgi vīrieši, kas sevi neuzskata nedz par sievietēm, nedz par vīriešiem.
Samoa salās dzīvo fāfafini - vīrieši, kuri ģērbjas un dzīvo kā sievietes.
Šādas atkāpes no dzimumu uzvedības normām pastāv arī musulmaņu zemēs. Piemēram, Afganistānā pastāv bačapoša tradīcija - cilvēki, kuriem nav dēla, var izvēlēties dēla lomu vienai no esošajām meitām.
1960.gadu sākumā ajatolla Homeini Irānā legalizēja dzimummaiņas operācijas. Pēc 1979.gada revolūcijas gan Irāna kļuva par reģiona līderi šo operāciju jomā, jo pediņiem tā bija vienīgā iespēja izvairīties no šausalīgā soda par pederastiju.
Agrīnas t.s. "dzimummaiņas operācijas" notika Kasablankā (Maroka), kur tās veica Žoržs Buru.
Džeimsa Morisa stāsts. Viens no pirmajiem speciālistiem, kas pētījis transseksualitātes feonomenu ir Ņujorkas endokrinologs Harijs Bendžamins, Viņa un vēl dažu kolēģu pētījumi apstiprināja, ka ir neliela daļa cilvēku, kas patiesi jūtas piedzimuši pretējā dzimuma ķermenī. Tādejādi viens no pirmajiem cilvēkiem, kuram operatīvi un arī konservatīvi mainīja dzimumu, bija Džeimss Moriss (pēcāk - Džena Morisa), kas dzīvoja visai saskanīgā laulībā ar sievieti un bija 5 bērnu tēvs. Viņa pāreja par sievieti sākās 1960.gados un beidzās ar t.s. "dzimummaiņas operāciju" 1972.gadā. Viss ar to saistītais aprakstīts viņa paša (pašas?) grāmatā "Sarežģīts jautājums," kas joprojām tiek uzskatīts par vienu no pārliecinošākajiem šīs tēmas stāstiem.
Pirms operācijas viņš izšķīrās no savas sievas Elizabetes, bet 2008.gadā, kad Lielbritānijā tika kegalizētas viendzimumu laulības, viņi abi atkal "apprecējās."
1977.gadā Stenforsa universitātes Dzimummaiņas klīnika paziņoja, ka tās veiktā divpakāpju dzimummaiņas prcedūra sevī vidēji ietver 3,5 operācijas un vismaz 50% pacientu rodas tādas kompilkācijas, kuru dēļ tiem visu alikušo mūžu regulāri jāapmeklē ārsts.
Dž.Maikla Beilija pētījumi. Ziemeļrietumu universitātes psiholoģijas profesors Dž.Maikls Beilijs savā grāmatā "Vīrietis, kurš vēlas būt karaliene: transvestītisma un transseksuālisma zinātne" izvirzījis hipotēzi, ka viena dzimuma smadzenes ieslodzītas pretējā dzimuma ķermenī (tā atšķiroties no dominējošās hipotēzes!?). Balstoties Kanādas Atkarību un psihiskās veselības centra speciālista Reja Blanšāra pētījumos, viņš izvirzīja hipotēzi, ka vēlme mainīt dzimumu varētu būt izplatīta noteikta tipa sievišķīgu pediņu vidū. Būtu visai loģiski uzskatīt, ka homoseksuāļi, kas nespēj piesaistīt heteroseksuālus vīriešus (saprotams, jo ir vīrieši!), vēlas pārtapt par sievietēm, tā gūstot vairāk izredžu saistīt vīriešu uzmanību. R.Blanšārs šos cilvēkus nodēvēja par "homoseksuāliem transseksuāļiem."
Beilijs pētīja arī citu cilvēku grupu, kas uzskatīja sevi par transseksuāļiem - tie bija stabili heteroseksuāli vīrieši, kas bieži vien ir precējušies un ir tēvi. Tieši tādēļ viņu vēlme pārtapt par sievietēm ir sevišķi šokējoša.
Beilija pētījumi un izvirzītā hipotēze ļoti nepatika transseksuāļu aktīvistiem, kas mēģināja deseksualizēt un depatoloģizēt transseksuāļa tēlu. Tie sāka vērsties pret viņu kā pētnieku, tā arī personiski. Beiliju ārkārtīgi šokējusi tāda ekstrēma vēršanās pret viņu.
Transseksuāļu propagandonu uzbrukums zinātnei. Transseksuāļu izvērstā terora dēļ mūsdienās kļuvis par nepieņamu uzskatīt, ka transseksuālisms jebkādi būtu saistāms ar seksuālas baudas gūšanu, respektīvi - ar autoginefīliju. Tā uzskatīt esot smags apvainojums un seksualizējoša nomelnošana, un viņiem neinteresē, ka tāds uzskats ir zinātniski nepamatots. Tomēr transseksuāļu pretestība ir saprotama - būs visai grūti pārliecināt sabiedrību mainīt visas pieņemtās sociālās un lingvistiskās normas, lai izdabātu kādas pavisam nelielas sabiedrības daļīņas seksuāliem untumiem.
Transseksuālisma virzieni:
- Interseksuālisms. Viņu ģenitālijas neļauj precīzi noteikt dzimumu vai arī ietver pretējā dzimuma iezīmes. Piemēram, neparasti liels klitors vai ārkārtīgi maza pipelīte. Šādas ārējās dzimumpazīmes vedina domāt, ka šie cilvēki apvieno sevī abus dzimumus. Retākos gadījumos ārējās ģenitālijas liecina par vienu dzimumu, bet organismā ir arī pretējā dzimuma orgānu aizmetņi. Piemēram, cilvēki ar permanento Millera kanāla sindromu ir dzimuši ar vīrišķām ģenitālijām, tomēr viņiem ir arī tādi sievišķie vairošanās orgāni kā olvadi un pat dzemde. Tiešī šīs grupas cilvēki, piemēram, "bārdainās sievietes," tika izrādītas cirkā. Apmēram 1/2000 ASV jaundzimušo ir ar neskaidrām dzimumpazīmēm un 1 no 300 šo bērnu nepieciešama speciālista palidzību.
Šajā diagnozes grupā ietilpst pēc ārējām pazīmēm sievietes ar vīriešu hromosomu (Y pārī ar X) un sēkliniekiem, kurām neatbilstoša dzimumhromosomām ķermeņa veidošanos nosaka šūnu nejutības mutācija uz vīrišķo hormonu iedarbību. Viņas ir neauglīgas, jo nav olnīcu. Pie transpersonām pieskaita arī indivīdus, kuriem ir dzimumsistēmas un ķermeņa atbilstība, bet ar izjūtu, ka ir piederība pretējām dzimumam. Arī šim fenomenam ir eksperimentāls pamatojums. Dzimuma identitāti nosakošie smadzeņu kodoli rodas jau agrīnā embrioģenēzē vīrišķo vai sievišķo hormonu ietekmē. Ja šajā laikā hormonu līmenis ir izjaukts, arī identitātes izjūta var būt neatbilstoša ķermeniskajam dzimumam. Taču ne vienmēr uz izjūtu pamata ir skaidri nosakāms, ka mums vajadzētu būt pretējām dzimumam, it sevišķi bērnībā vai agrā jaunībā. Tagad, kad dzimuma maiņas operācijas vairs nav unikālas, ir īpaši svarīgi nekļūdīties pieņemot lēmumu. Ja cilvēks pieņem lēmumu uz izjūtu pamata, piemēram, mainīt dzimumu ar ķirurģisku operāciju, tā var būt traģiska kļūda. Šādi operētiem cilvēkiem, kuru jaunā statusa saglabāšana prasa intensīvu hormonālo stimulēšanu, bieži rodas smagas problēmas (nomāktība, depresija, vēlme atgriezties iepriekšējā dzimumā, paaugstināta vēža rašanās varbūtība, pašnāvību tieksme u.c.), turklāt zaudēta ir arī reproduktīvā spēja.
Lai cilvēku paklauti medicīniskai dzimuma transformācijai, būtu nepieciešams:
1) jāpārliecinās, vai viņš ir psihiski vesels;
2) pacients nedrīkstēja pamest cilvēkus, kuri bijuši no viņa atkarīgi, kad viņš vēl bija iepriekšējā dzimumā;
3) sākumā jāveic ilgstoša hormonu "terapija" un vairākus gadus jāiedzīvojas pretējā dzimuma lomā.
Kārenas Vaitas gadījums - idiotisma kalngals! Tas bija notiesāts izvarotājs, kurš identificējās kā sieviete, un, pēc paša lūguma, tika ieslodzīts sieviešu cietumā. Tajā, izmantojot dabas dotos vīrišķības atribūtus, izvaroja vēl 4 ieslodzītās.
Grāmatas.
Džeimss Moriss/Džena Morisa. "Sarežģīts jautājums." Gramatā aprakstīta viņa paša/pašas pieredze, transformācijā no vīrieša par sievieti. Tā joprojām tiek uzskatīta par vienu no pārliecinošākajiem šīs tēmas stāstiem.
Dž.Maikls Beilijs. "Vīrietis, kurš vēlas būt karaliene: transvestītisma un transseksuālisma zinātne. (J.Michael Bailey, "The Man Who Would Be Queen: Science of Gender-Bending and Transsexualism"), 2003.g. Beilijs ir Ziemeļrietumu universitātes psiholoģijas profesors, grāmata tapusi pēc ilgu gadu pētījumiem.
Saites.
Dzimums.
Dzimumpatoloģijas.
