Aliens

Trešā reiha mistika

Laikam paejot, Trešā reiha nacistiem ar Hitleru priekšgalā sāk piedēvēt dažādas dīvainas lietas. Pēkšņi atklājas viņu "lidojošo šķīvīšu" programma, ceļojumi uz mistiskajiem austrumiem, izrakumi templiešu vietās Eiropā un dažādu mistisku mūku ordeņu dibināšana. Šai šķirklī mēģināsim apkopot ziņas par Trešā reiha mistisko aspektu, ja vien to tā vispār var nosaukt.

Mistiskais Trešais Reihs. Pirms Pirmā pasaules kara Vīnē misticisms bija ārkārtīgi populāra teoloģijas forma. Masveida interese par okultismu un senajām mācībām bija laba augsne daudzu brālību, mācību un ordeņu radīšanai un atdzimšanai.
Tas ietvēra brīvmūrniekus un līdzīgas organizācijas, kuras bija lojālas templiešu bruņinieku filozofijai. Kopējs sakars šīm brālībām bija viņu apsēstība ar "nākamā Zelta laikmeta plānošanu un gatavošanu."
Hitlers lasīja visas grāmatas par misticismu un ar to saistītām tēmām, kādas vien viņš varēja atrast. Tas ir zināms fakts, ka Adolfs Hitlers lasīja rožukrustiešu lielmeistara E.Balvera-Litona (E.Bulwer Lytton) grāmatu „Nākošā rase” (The Coming Race): tā bija grāmata par zemzemes rasi, kurai piederēja pārdabiskas tehnoloģijas un, kuriem, saskaņā ar romānu, bija nodoms vienā jaukā dienā iznākt Zemes virspusē. Iespējams, ka viņu valdzināja okulti leģendāri un noslēpumaini stāsti - tādi, kā piemēram, budistu tradīcijā milzīgā zemzemes pasaule, saukta par Agharti un hiduisma leģendas par rāpuļu alām, sauktas par Patalu u.c.
Hitlers kļuva apsēsts ar romānu un bija acīmredzot fanātiski pārliecināts par zemzemes rases nenovēršamo invāziju virszemē nākotnes perspektīvā un gribēja veidot savienību ar šo zemzemes rasi, tā, ka reiz viņiem parādoties, viņš varēs valdīt pasaulē, vienlīdzīgā stāvoklī. Daži ir ierosinājuši neparastas teorijas, ka zemzemē dzīvo pamatā dzīvo trīs tipu cilvēkveida būtnes: cilvēkiem līdzīgie burvji, reptiļu humanoīdi, kuri attīstījušies no aizvēsturiskā plēsīgā tipa bipedālajiem zauriem, kuri aizvēsturē notikušajā zauru bojāeja izglabās zemezemes valstībā, un maza auguma, pelēcīgi kibernētiski drones.
Periods bija bagāts ar jauniem atklājumiem un progresu zinātnē. 1917.gadā Vīnē sanāca pazīstamākie mēdiji, piloti, divi okultisti, un arī vecākie Templiešu bruņienieku ordeņa biedri, lai iztirzātu savas domas par Jaunā laikmeta atnākšanu.
Viņi pārrunāja slepenas atklāsmes un iespēju kontaktēties ar seno ģermāņu un babiloniešu dieviem.
Šīs sanāksmes rezultātā, iespējams, izveidojās slepenā Tules biedrība, kura deva sākotni Vācu Nacionālsociālistu partijai, SS un Vril biedrībai.
Viņu spēka avots bija „Melnā saule.” Tās neredzamā iekšējā uguns, kura vienmēr apveltī un ir gatava nodrošināt tos, kuri zina tās noslēpumu, ar bezgalīgu enerģiju. Melnās saules simbols parādījās daudzās senajās civilizācijās, tai skaitā Babilonijā.
Zināmie fakti ļauj apgalvot, ka nacisti ar principiāli jaunu lidaparātu palīdzību tiecās pakļaut laiku. Tāpēc viņi mēģināja iegūt no senajiem Zemes iedzīvotājiem, kuriem pēc nacistu ieskatiem bija zināmi teju vai visi pasaules noslēpumi, zināšanas. Nacisti neizslēdza iespēju kontaktēties ar ārpuszemes civilizāciju. Gadījumā, ja nacistiem būtu izevies tikt pie ekstraordinārām tehnoloģijām, pasaules vēsture būtu citādāka.

Tules biedrība 1917.gadā. Tules biedrību 1917.gadā izveidoja trīs cilvēki. Atradusies Minhenē. Organizācija bija daudzu ordeņu kausēšanas katls. 1921.gadā Hitlers šajā biedrība iesaistījās kā orators un Tules biedrības uzskati iedvesmoja viņa plānu par tūkstošgadu Reiha dzimšanu.

Vācu kontaktieri. Ir pārsteidzoša informācija, ka vācieši jau 1919.gadā kontaktējušies ar nordiskajiem citplanētiešiem. 1919.gada decembrī mežsarga mājā Alpu priekškalnē sapulcējās slepenās biedrības Tule - Teitoņu bruņinieku ordeņa „filiāles“ - biedri. Viņu vidū bija divi pieredzējuši mediji, kuri sanākušajiem pastāstīja, ka transa stāvoklī viņi ir sazinājušies ar Vērša zvaigznāja civilizāciju. Šī civilizācija kontaktieriem nodeva informāciju kā uzbūvēt lidojošu aparātu, kas spēj mainīt laiku sev apkārt. Tehniskos parametrus un rasējumus, kurus mediji bija uzzīmējuši pēc kontakta, bruņinieki nodeva labākajiem vācu zinātniekiem.

Vril biedrība 1919.gada. Krietni daudzas grupas izjuka. Viena grupa izveidoja Vril biedrību. Tas notika 1919.gadā. Šajā grupā iekļāvās mēdiji un antīkās filozofijas un seno rakstu eksperti, it īpaši tādi, kuri bija specializējušies seno šumeru un babiloniešu tekstu pētniecībā. Vril biedrībā iesaistījas arī divi zinātnieki, kas bija ļoti kompetenti alternatīvajās enerģijās(?!). Viņu mērķis bija sazināties ar pagātnes spīdekļiem un pat ceļot laikā.

Laika mašīna 1922.-24.gadā. Pēc šis neparastas sanāksmes Alpu namiņā, grupa izstrādājusi savādu plānu, izmantojot savas zināšanas konstruēt laika mašīnu. Tā bija paredzēta viņu transportēšanai Visumā un laikā plašumos, lai sastaptos vaigu vaigā ar saviem dieviem.
Eksperimenti ar laika mašīnu ilga divus gadus un kā beidzās, nav zināms. Taču 1922.gadā vācu zinātniekiem tiešām esot izdevies uzbūvēt kuģi. Lidaparāts sastāvēja no trim paralēli novietotiem diskiem, kas darbības laikā radīja spēcīgu antigravitācijas lauku un efektu.
Šis neparastais lidaparāts kalpojis par pmatu nakamajiem vācu "lidojošajiem šķīvīšiem" jau Ādolfa nacistu laikā - Vril, Haunebu, V7. Ar disku radīšanu nodarbojās organizācijas "Tule" un "Vril," kā arī nacistu tehniskie dienesti vēlāk.
Visa informacija par tiem liekas tada ne īpaši droša, bet sīkāk par tiem esejā Nacistu NLO.

Rūdolfs Hess. Rūdolfs Hess bija Tules biedrības biedrs un mudināja vācu zinātniekus turpināt savus pētījumus jauno tehnoloģiju jomā.

Viktors Šaubergers. Izgudrotājs Viktors Šaubergers (Viktor Schauberger), kā uzskata, arī bija saistīts ar ezotērisko, mistisko grupu. Viņš izstrādāja daudzus lidojošus prototipus, kuru pamatā bija levitācijas teorija. Šo pētījumu pamatā bija elektrības, gravitācijas un tachometric(?) enerģija, harmoniskā rezonanse un harmoniskās proporcijas. Ezotēriķi uzskata, ka Šaubergers izmantoja slepenas pitagoriešu matemātiskas formulas, kuras bija saglabājuši templiešu bruņinieki. Kaut kada veida viņš esot spējis ģenerēt tīru un neierobežotu enerģiju. Hitlers Šaubergeram esot prasījis iepazīstināt viņa cilvēkus ar saviem atklājumiem.

Vācieši kosmosā? Vācijas Nacionālo filmu kompānija (German National Film Company) radīja vācu filmu par kosmosa ceļojumiem. Filmas nosaukums bija "Pirmā sieviete uz Mēness" (First Woman on the Moon). Pirmo kosmosa raķeti/raķešdzinēju konstruēja fon Brauna vadītā komanda. Vēlāk Vācija pieteica reaktīvā dzinēja pašgājējlidaparātu.
SS un tās par jaunu izveidotā Melnās saules biedrība demonstrēja ieienteresētību Vril biedrības darbā un sāka pētīt alternatīvās enerģijas. Tas bija primārais, tātad viņi varēja kļūt neatkarīgi no pasaules naftas piegādātājiem (bet kāpēc tad nekļuva neatkarīgi? Varbūt Hitlers neticēja alternatīvajām enerģijām?). Pētniecības organizācijas spārns tika nosaukts par SS E4. SS E4 ātri attīstīja savas pašu lidmašīnas.

RFC-4/Haunebu-1 – 1939.gads. Aptuveni 1938.gada beigās RFC-4 gaisa skrūves piedziņas apļveida lidaparātos tika izstrādāta, parbaudot kā diska formas objekti uzvedas lidojumā.
RFC5 vai Haunebu-1 tika konstruēts 1939.gadā. Tā diametrs bija 65 pēdas. Pirmais izmēģinājuma lidojums notika augustā.
1940.gada beigās RFC2 ražošana tika attīstīta un izmantota militārajā izlūkošanā. Tāpat bija parādījušies Haunebu-2 (RFC 6). Tas bija diska formas lidaparāts, diametrā 26-36 m, augstums 9-11 m.
1941.gada jūlijā tika konstruēts vertikāli startējoš, ar reaktīvo dzinēju darbināms žiroskopisks gaisa kuģis. Testēšana sākās 1942.gada beigās. Tie parādīja, ka prototipam bija sērija konstruktīvu trūkumu.
Interesanti, ka ”lidojošo šķīvīšu" Haunebu sērijās radīšānā tika izmantotas dažas seno indiešu idejas un tehnoloģijas. Man nav jākomentē, no kurienes senie indieši šis zināšanas varēja iegūt. Protams, ka no dieviem.

Vril-1 - 1942.gads. 1942.gada ziemā Vril-1 (300) tika testēts Vril lidlaukā. Tas bija vienvietīgs lidaparāts ar vispārējo garumu - 36 pēdas. Tas bija apbruņots ar trim lielgabaliem, kas bija izvirzīti no korpusa.
Tas deva sākumu lidaparātu attīstībai, kurus pazīst kā NLO. Tas ietvēra lidapārātus, kas pazīstami kā Bolenzo, Shriever un Miethe.
Diska formas RFC 7t ražošana sākās 1942.gadā. Zinātnieku komanda, kura bija strādājuši šajā projektā bija laimīga, ka viņiem izdevies konstruēt drošu un funkcionālu, vieglu lidaparātu.
SS acīmredzot bija arī plāni masveidā ražot Haunebu kosmosa kuģus ar diametru - 400 pēdas. Ir arī ziņojumi, ka viņi sekmīgi pārbaudīja , kura garums bija 2330 pēdas. Tas varēja būt mātes kosmsosa kuģis, kas bija spējīgs transportēt vairākus mazākus Haunebu.

Operācija "Alderbarans“ - 1943/44. gads. 1943.gadā Vril biedrība sanāca kopā un apsprieda operāciju "Alderbarans."Mistiķi bija uzņēmuši sakarus, kur ieguva informāciju par planētu sistēmu, kuru apdzīvojot dievi. Šī informācija acīmredzot arī ietvēra tālo pasauļu karti.
Vril un Tules biedrības uzskatīja, ka Alderbarana solārā sistēma atrodas 60 gaismas gadu attālumā no Zemes.
Sauli Alderbaranu apriņķojot divas apdzīvotas planētas.
1944.gada 3. un 4.janvārī sanāksmē, kā uzskata, notika diskusija Vril biedrībā starp Hitleru un Himleru un viņu plāns bija uzbuvēt tuneli, kas būtu neatkarīgs no gaismas ātruma un izgrūst caur to kosmosa kuģi uz Alederberanu. Daži apgalvo, ka vācieši ar savu kosmosa kuģi veiksmīgi veica ceļojuma laikā un nonākuši Babilonijas laikos un tikušies ar „baltajiem dieviem“ no šumeru un babiloniešu leģendām.

Andromēdas mašīna. Kara beigās SS NLO stacijā konstruēja Andromedas mašīnu. Tajā izmantoja Vril gravitācijas sistēmu.

V7 - 1945.gads. 1945.gada 17.aprīlī Hitlers tika informēts par cita lidaparāta V7 izmēģināšanu Baltijas gaisa telpā. V7 bija virskaņas helikopters ar 12 BMW turbo dzinēju. Acīmredzot te izmantoja netradicionālus enerģijas avotus. V7 savā otrajā lidojumā sasniedza 80 000 pēdu augstumu.

Lidojošā šķīvīša izmēģinājumi. Pēc kara iegūtie dokumenti apstiprina, ka vācieši izstrādājuši superslepenas dažādu modifikāciju lidmašīnas-diska projektu. Šiem lidaparātiem nebija nekādu izvirzītu detaļu, un tos vadīja jaudīga turbīna vai reaktīvais dzinējs.
Līdzīgu izstrāžu liecinieks bija kāds KP-A4 nometnes, kas atradās Baltijas jūras krastā netālu no Pēnemindes, kur Otrā pasaules kara laikā bāzājas Trešā reiha raķešu un citas slepenās tehnikas izmēģinājumu poligons, bijušais ieslodzītais. Viņa liecība: “Četri darbinieki izripināja aparātu, kura centrā bija pilienveidīga kabīne un kas izskatījas pēc apgāztas bļodas ar maziem piepūšamiem ritenīšiem. Neliela auguma smagnējs cilvēks, acīmredzot, vadītājs, pamāja ar roku, un dīvainais aparāts, ko satricināja katra vēja pūsma, sāka šņākt kā lodlampa un atrāvās no betona laukuma. Aptuveni piecu metro augstumā tas sastinga. Lidojums, spriežot pēc aparāta šūpošanās, noritēja nestabili. Kad no Baltijas jūras puses sāka pūst īpaši spēcīgs vējš, aparāts gaisā apgriezās un sāka zaudēt augstumu. Atskanēja sitiena troksnis un lūstošu detaļu čirkstoņa. Atsedzās vēl šņācošais reaktīvais dzinējs un tūlīt pat atskanēja blīšķis - acīmredzot uzsprāga degvielas tvertne.” Konkrētajā piemēra aprakstīts neveiksmīgs lidojošā šķīvīša izmēģinājuma lidojums.

ASV palīdzība nacistiem. Nesen tīmekli parādījusies ziņa, ka ASV specdienesti pēc Otrā Pasaules kara palīdzējusi daudziem nacistiem atrast patvērumu - vairāk par to lasiet šeit: http://zinas.nra.lv/pasaule/35362-asv-palidzejusas-nacistiem.htm.

Operācija Paper Clip un Verners fon Brauns. 1946.gada martā saistībā ar vāciešu materiālu krājumiem tika sākti jauno tehnoloģiju pētījumi. Operācīja, kas zināma kā Paper Clip tika iesaistīti vācu zinātnieki, kuri ASV izstrādāja „brīnumu ieroču sistēmas.“ Šo grupu vadīja Verners fon Brauns.

Dr.Hermanis Orberts. Verners fon Brauns bija izcilā kosmosa pioniera Dr.Hermaņa Orberta skolnieks. Orberts, kuru uzskata par vienu no trim „Kosmosa laikmeta“ tēviem, savā paziņojumā ir apstiprinājis mājienus par sakariem ar ārpuszemes intelektu. "We cannot take the credit for our recordadvancement in certain scientific fields alone; we have been helped,” - izteicies Dr.Hermanis Orberts. Uz jautājumu, - “Kas palīdzēja?” - vācu kosmosa pionieris gluži vienkārši atbildējis: “Cilvēki no citām pasaulēm.”
1954.gadā Dr.Hermanis Orberts rakstīja: “Tā ir mana tēze, ka NLO ir ir kosmosa kuģi no citām solārajām sistēmām. Es domāju, ka iespējams viņus pilotē inteleģenti novērotāji, kas pieder rasei, kura jau gadsimtiem pēta mūsu Zemi. Viņi varbūt izmantojuši Marsu vai citas planētas kā stacijas savā ceļā.” Verners fon Brauns kādreiz atzīmējis, ka Dr.Hermanis Orberts, “has always been twenty to forty years ahead of the rest of us.”
1955.gadā Verners fon Brauns uzaicināja Dr.Hermani Orbertu uz ASV, kur viņš strādāja pie raķešu, raķešdzinēju izstrādes, sākuma Armijas Ballistisko raķešu aģentūrā (Army Ballistic Missile Agency), vēlāk NASA.

Nacistu kosmiskās bāzes uz Mēness un nacistu bāzes Antarktīdā. Lai kā, daudzi nespēj aptvert, ka ne tikai raķešu dzinējspēks, bet arī antigravitācijas dzinējspēks bija nacistu kosmosa projekta daļa. Vai nacisti varēja sasniegt Mēnesi pirms amerikāņiem? Ir ziņas par nacistu kosmosa bāzēm uz Mēness un nacistu bāzēm zem kalniem Jaunajā Švābijā Antarktīdā (Protams, ka tas visdrīzāk ir fufelis. Lai gan, kas zina).
Pēc Otrā pasaules kara izplatījās stāsti par nacistu lidojošajiem diskiem. Stāstīja pat, ka viens disks ticis noslīcināts Austrijas ezera dibenā. Vispopulārākās teorijas apgalvo, ka vāciešiem bija slepeni rajoni Dienvidamerikā, it īpaši Antarktīdā. Daži apgalvoja, ka Arktikā arī atrodoties vācu NLO bāzes. Par hipotētiskajām nacistu bāzēm lasiet esejā Bērda ceturtā ekspedīcija.

Asiņu politika un misticisms.

Ahnenerbe - visslepenākais Trešā reiha dienests. Ukraiņu strādnieki atrada savādus kapus, ceļot vienu no pilsētām Ukrainas dienvidos. Kapi bija atrasti divu vai divarpus metru dziļumā.
Sākumā viņi domāja, ka tā bija seno skitu kapsēta. Tad kāds viena no zārkiem ieraudzīja vācu karavīra medaljonu. Atklāti bija vācu karavīru kapi. Lai kā, kad atraduma vietā ieradās arheologi, viņi bija satriekti par to, ko ieraudzīja. Dažiem no cilvēku skeletiem apbedījumā bija viņu mugurkauli zāģēti gareniski. Kādam no viņiem nebija galvas, kamēr pārējiem galvaskausi bija trepanēti. Citiem skeletiem bija mazi uzurbti caurumi cannon- kaulos. Tur tika atrasti desmitiem citu kapu. Viņi visi bija nosegti ar kaļķiem un kalcija hlorīdu. Dažām no cilvēku mirstīgajām atliekām bija saglabājušās ķīmiskās iedarbības pēdas. Kāds bija mēģinājis kāda virsnieka galvā atrast trešo aci: viņa galvaskauss bija atvērts vairākās vietās. Eksperti noteica, ka atrastajos kapos bija Ahnenerbes aktivitāšu pēdas. Tā bija visslepenākā Trešā Reiha organizācija. Patiesie āriešu rases cilvēki bija tās upuri. Ahnenerbes ārsti uzskatīja, ka medicīnisku testu un eksperimentu rezultātā radīsies jauna cilvēcisku būtņu suga.
Skitu lauki nebija vienīgā vieta, kur nacistu mistiķi veica savus briesmīgos testus. Viņu ekspedīcijas ceļoja pa visu pasauli. Ahnenerbes ("Senču mantojums") organizācija tika izveidota 1933.gadā (wikipēdijā minēts 1935.gads). Pēc Hitlera režīma nodibināšanas Vācijā, Ahnenerbei uzticēja izpētīt tradīcijas, indoģermāņu nordiskās rases iezīmes, kā arī veikt pētījumus okultajā sfērā. 1937.gadā Ahnenerbe tika pievienota SS. Seno ģermāņu vēstures pētījumi tika veikti tikai ar vienu mērķi: pierādīt nacistu mācību par āriešu rases pārākumu.
Pirmšķirīgi zinātnieki ņēma līdzdalību pētījumos. Viņi devās ekspedīcijās uz Tibetu, Vidējiem Austrumiem un Ukrainu. Otrajam pasaules karam sākoties seno ģermāņu kultūras pētījumi vairs tik intensīvi netika veikti. Jaunie projekti bija pilnībā veltīti antropoloģiskajiem pētījumiem, ietverot apkaunojošos, zemiskus pētījumus Dahavā (Dachau) un Aušvicā.
Ahnenerbes dibinātāji bija filozofs Frīdrihs Gilšers (Friedrich Gilscher) un Dr.Hermanis Hirts (German Hirt). Interesanti, ka profesors Gilšers nekad nekļuva par Nacionāsociālistiskās Vācu Strādnieku partijas biedru. Viņam bija draudzīgas attiecības ar ebreju filozofu Mārtinu Buberu. 1940.gada sākumā Hirts tika iecelts par Anatomijas institūta priekšsēdētāju Strasburgā. Institūts strādāja pie zinātniskas rasu teorijas pamatojuma. 1944.gada vasarā Hirtam pavēlēja iznīcināt savu labaratoriju. Viņš to neizdarīja kā nākas, jo sabiedroto karaspēks atrada līķus ar nocirstām galvām. Hirts pazuda vēlāk. Cilvēki sacīja, ka viņš manīts Čīlē un Paragvajā.
Karls Marija Viliguts (Karl Maria Willigut) bija visredzamākā persona organizācijā. Viņš bija pazīstams, kā ievērojams speciālists melnās maģijas laukā. Viņš tika dēvēts par „Himlera Rasputinu,“ dēļ milzīgās ietekmes uz augsto nacistu amatpersonu. Viņa uzvārds tiek tulkots kā „gribas dievs“ (god of will). Saskaņā ar mistisko terminoloģiju, tas ir sinonīms “kritušajām enģelim” (saldais ēdiens Golemam. Ceru, ka šī rindkopa Golemam patiks. Parējo jau viņš kritizēs). Karls Viliguts mira 1946.gadā; viņš nekad netika saukts pie atbildības par savām darbībām.
Tas ir pieminēšanas vērts fakts, ka Ahnenerbe uzturēja kontaktus ar Tibetu. Kad padomju karaspēks 1945.gadā iegāja Berlīnē, viņi bija ļoti pārsteigti atrodot tūkstoš tibetiešu līķu SS uniformās. Šis jautajums gan ir stipri diskutabls, jo tie varetu nemaz nebūt tibetiesi, bet gan Waffen SS Austrumu legiona karavīri, kur ieskaitīja visus aziātus (uzbekus, kalmikus un varbūt arī tibetiešus to skaitā).
Ahnenerbes biedri bija liela auguma, muskuļaini, blondi vīrieši. Viņu laulībā vajadzēja ievērot rases tīrību. Ahnenerbi nodarbināja tādi paši jautājumi kā PSRS Cilvēku smadzeņu institūtu. Viņi mēģināja izgudrot psihotropos ieročus, ar kuriem varētu iegūt kontroli par cilvēku prātu. Eksperimenti un testi tika izpildīti uz cilvēkiem. Ahnenerbe nodarbojās arī ar okultisma studijām, cilvēku vivisekciju, spiegošanu, atriebības ieroča izgudrošanu un tā tālāk.
Kara beigas Vācijā bija deviņi zinātniski uzņēmumi, kas apstiprināja lidojošo disku projektus. Daži zinātnieki teikuši, ka Ahnenerbei bijusi liela bāze Antarktīdā. Runā, ka šī bāze vēl aizvien eksistē. Saskaņā ar citām baumām, Antarktīda atrodas pazemes pilsēta, saukta par Jauno Berlīni, kurā dzīvojot divi miljoni iedzīvotāju. Jaunās Berlīnes iedzīvotāji nodarbojās ar gēnu inženieriju un kosmosa izpēti. Netieši pierādījums tādas pilsētas eksistencei ir fakts, ka NLO bieži novēroti Dienvidpola rajonā. 1976.gadā japāņi redzēja 19 objektus. Šie objekti nolaidās Antarktīdā no kosmosa un pazuda no radaru ekrāna. Turklāt zinātnieki atklājuši dažādus nevienai kosmosa lielvalstij nepiederošos satelītus riņķojam orbītā ap Zemi.
Kristāla galvaskausi ir vieni no visnoslēpumainākajiem 20.gadsimta atradumiem. Galvaskausi tika uzieti Centrālamerikā labi pazīstamā angļu arheologa Alberta Mitčela ekspedīcijas laikā. Galvaskausi tika nodoti Brazīlijas muzejam. Ahnenerbes aģenti tika aizturēti pēc tam, kad viņi 1943.gadā mēģināja aplaupīt muzeju. Nopratināšanas laikā viņa sacīja, ka viņi uz Dienvidameriku tika nosūtīti ar īpašu uzdevumu: iegūt kristāla galvaskausus. Nacisti cerēja, ka zināšanas par āriešu senčiem tiem ļaus radīt pārcilvēkus un pakļaut citas tautas viņu kundzībai. Daži eksperti bija teikusī, ka šie kristāla galvaskausi bija izgatavoti Atlantīdā. Ja tas tā patiešam ir, tad ir saprotama nacistu interese par tiem. Kad karš bija beidzies, lielākā daļa Ahnenerbes biedru bija nozuduši bez pēdam.

Vril. Vril ir vārds no Eduarda Bulvera-Litona zinātniski fantastiskā romāna “Vril: nākamās rases enerģija” (Vril:The Power of the Coming Race), kas izdota 1870.gadā. Grāmatā Vril ir enerģija, kuru izmanto ārkārtīgi varenā zemzemes rase. Grāmata bija ļoti populāra 19.gadsimta beigās un šāja laikā vārds vril tika saistīts ar dzīvību dodošu enerģiju. Patiešām populārais angļu dzēriens Bovril savā nosaukumā savienoja divus vārdus Bovine un Vril.
Krietni daudz lasītāju uzskatīja, ka grāmata nav zinātniskā fantastika un tā tika tika saistīta ar teoriju par nacistu pilotēto "lidojošo disku" (Flugscheiben), Vril - pašgājēju KSK (Kraftstrahlkanone), transmisijas stieni, kas ražoja stipru enerģijas starojumu, jezuītu “garīgajiem vingrinājumiem,” un nedaudzi ar atlantu vārdu.
Vairāki autori apgalvo, ka Vril biedrība (Vril Gesellschaft) vai “Gaismas lodža” bija slepena okultistu kopiena Berlīnē pirms nacistu nākšanas pie varas. Berlīnes Vril biedrība īstenībā bija Tules biedrības iekšejā apļa veids. Tiek uzskatīts, ka tai bija cieši kontakti ar angļu grupu, kas bija zināma kā hermētiskais Zelta Donas ordenis(Hermetic Order of the Golden Dawn). Nekādas pārbaudāmas biedrības eksistences liecības nav publicētas.
Ir tikai viens galvenais informācijas avots par Vril biedrību: raķešu inženieris Villijs Lejs, kas 1933.gadā aizbēga uz ASV. 1947.gadā Lejs publicēja rakstu ar nosaukumu Pseudoscience in Naziland.
L.Pauela un Ž.Beržjē grāmata Aufbruch ins dritte Jahrtausend: von der Zukunft der phantastischen Vernunft tika izdota 1967.gadā Šveicē. Tur viņi rakstīja arī par Vril biedrību. Bet autoriem neizdodas paskaidrot, vai tas ir fakts vai zinātniskā fantastika. Jaunas publikācijas parādījas 1990.gadā; vācu labējā autora Jana Udo Holeja (Jan Udo Holey) raksti; viņš izmantoja pseidonīmu Jans van Helsings (Jan van Helsing).
Minētie autori aprakstot Vril biedrību, iekļauj daudzus vispārējus konspirāciju teoriju elementus:
· Slepenie kungi/slepenā valdība (Vril biedrības biedri un antagonisti - ebreju pasaules sazvērestība).
· Hitlera un nacistu elites bēgšana uz Antarktīdu.
· Lidojošie šķīvīši, slepens nacistu izgudrojums un psihiski virzīta enerģija.
· Citplanētieši no Alderberāna (nordisko citplanētiešu tips).

Tiek apgalvots, ka Karls Hausfofers bija Vril biedrības galva.
Saskaņā ar šiem autoriem, Vril biedrība 1921.gadā tika dibināta kā ”visu vācu metafizikas biedrība,” ar mērķi pētīt āriešu rases izcelsmi. To veidoja grupa sieviešu dzimuma psihiskie mēdiji, kuras vadīja Tules biedrības mēdije Maria Orsitsch (Orsic) vai Zagreb, kura apgalvoja, ka ir saņēmusi vēstījumu no āriešu citplanētiešiem, kas dzīvo uz Alfa Tauri, Alderberāna sistēmā. Iespējams, ka šie citplanētieši senatnē bija apciemojuši Zemi un apmetušies Šumerā un vārds Vril atvasināts no seno šumeru vārda Vri-ill (”līdzīgs dieviem”). Otrais mēdijs bija pazīstams ar vārdu Sigruna, vārds etimoloģiski saistīts ar valkīru Sigruni, kas bija viena no Vodana (Odina)deviņām meitām skandināvu leģendās.
Vril biedrībā mācija koncentrēšanās vingrinājumus, nolūkā atmodināt Vril spēku un viņu galvenais mērķis bija veikt Raumflug (kosmiskos lidojumus), lai varētu sasniegt Alderberanu. To darot Vril biedrība pievienojās Tules biedrībai un DHvSS (Melnā akmens cilvēks) ieguldot līdzekļus ambiciozā programmā, izgudroja interdimensionālas lidojošas mašīnas, balstoties uz psihes atklāsmēm no Alderberāna.
1922.gadā Tule un Vril konstruēja Minhenē, Vācijā pirmo lidojošo disku JFM (Jenseitsflugmaschine) vai ”citas pasaules lidojošo mašīnu,” lidojuma testi ilga divus gadus. Projektu vadīja V.O.Šūmans (W.O.Schumann) no Minhenes Tehniskās universitātes, bet projekts tika apstādināts 1924.gadā, lidaparātu demontēja un mašīnas daļas nosūtīja uz Messerschmitt`s, Augsburgā.
Vril biedrības locekļi bija Ādolfs Hitlers, Alfrēds Rozenbergs, Heinrihs Himlers, Hermanis Gērings un Hitlera personīgais ārsts Tomass Moreli. Tie bija sākonēji Tules biedrības locekļi, kas, domājams, 1919.gadā pievienojās Vril biedrībai. Vienu gadu vēlāk, 1920.gadā Tules biedrība radīja NSDAP (Nacistu partīju). Nacistu karoga autors Dr.Krons (Dr.Krohn) bija tulists.
Ar Hitlera nākšanu pie varas 1933.gadā Tules un Vril biedrības domājams saņēma oficiālu valsts atbalstu turpināt izstrādāt disku programmu, abas organizācijas tiecas apgūt kosmosa lidojumu tehnoloģijas un iespējams izstrādāja kara mašīnas.
Jauna RFZ (Rundflugzeug) vai “apļveida lidmašīnu” sērija sākas 1937.gadā pēc tam, kad Vril biedrība bija nopirkusi neattīstīitās zemes, kas ieskāva Arado-Brandenburgu. RFZ diski 1, 2, 3, 4 un 6 tika testēti tur zem Vril biedrības kontroles, kamēr Tules biedrībai palīdzēja īpaša SS nodaļas tehnikas vienība E-IV, kuras uzdevums bija attīstīt alternatīvās enerģijas. No 1935.gada Tules biedrība strādāja pie sevišķa diska noslēgtā vietā Vācijas ZR, iespējams Hauneburga. Kā tāds viņu produkts bija zināms kā H-Gerät (Hauneburga), bet tas tika 1939.gadā saīsināts par Haunebu, kādreizējā diska Triebwerk (vācu dzinējs) uzlabojums. Haunebu vēl īsi apzīmē kā RFZ-5, kad Tules biedrība to pārvietoja no Hauneburgas uz Arado-Brandenburgu.
Tules Triebwerk bija revolucionārs EMG (Elektromagnētiskais gravitācijas) dzinējs, pazīstams arī ar terminu Tachyonator 7. To izmantoja modificēta Hansa Kolera Magnetstromapparat (gravitācijas brīvas enerģijas baterija) pārveidošanā par strāvas pārveidotāju, kas tika sakabināts ar Vandegrāfa (Van De Graaf) dzensiksnas ģeneratoru un Markoni dinamomašīnu. Reiz aktivizēts Triebwerk radīja spēcīgu rotējošu elektromagnētisko lauku, kas ietekmēja gravitāciju. Rotējošais lauks arī grieza dinamomašīnu, radot masas samazināšanos.
Vril arī izstrādāja pati savu Triebwerk 1941.gadā līdzās RFZ-7.
Pēc 1941.gada Hitlers aizliedza slepenas biedrības, tā Tules un Vril biedrības tika dokumentētas zem SS E-IV vienības. Vril arī kļuva zināma kā Die Kette, kas norādīja uz garīgu/mentālu saikni tās locekļu starpā. Vril bija spēcīgi kontakti ar Canaris of the Abwehr, Ahnenerbi (SS okultajām nodaļām) un strādāja kopā ar inženieriem pie Arado.
Tules un Vril biedrības ar lidojošo disku konstruēšanu nodarbojās laika posmā no 1939.-1945.gadam. Tules biedrība izstrādāja Haunebu I-III milzīgu disku sēriju, kamēr Vril sērija vairāk bija saistīta ar vadāmas lidošanas apgūšanu. 1944.gadā vadāmā lidojošā diska Vril 7 Geist konstrukcija bija pabeigta, kā arī tika uzbūvēts milzīgs 139 m garš, cilindrisks mātes kosmosa kuģis, saukts par Andromeda-Gerät ("Andromedas modelis").
Luftwaffe bija izveidojusi speciālu vienību sauktu par Sonderbüro 13 (speciālo nodaļu), kuras oficiālais mērķis bija izpētīt nezināmas atmosfēras parādības virs Trešā Reiha, bet neoficiālais radīšanas mērķis bija slēpt ziņojumus par lidojošajiem diskiem un cigāriem (no kontaktieru liecībam izriet, ka arī nordiskajiem citplanētiešiem bija cigāra formas kosmosa kuģi. Vai tā ir tikai sakritība?). 1944.gada septembrī ME-262 reaktīvas lidmašīnas pilots noķēra redzeslaukā vienu no Andromedas kuģiem un ziņoja par to. Sonderbüro 13 nekavējoties mēģināja par šo incidentu radīt dezinformāciju.
Vril maģiskā acs bija mistiska nacistu spiegošanas un izsekošanas ierīce, kas domājams tika izstrādāta 1945.gadā. Stāsta, ka Rolf Engel no Vril biedrības izstrādāja miniatūru elektromagnētisko-gravitācijas dzinēju un ierīkoja to viegli bruņotas un melones formas ķermenī, kura diametrs bija apmēram 1 pēda. Ķermenim bija uztverējantena, maza televīzijas kamera, ierocis, un teleskopa kājiņa, kas turēja citu miniatūru kameru un mikrofons.
Maģiskās acis varēja negaidīti parādīties un nozust. Tādas ierīces varēja būt noderīgas plašā amplitūda militārajās operācijās, kas ietvēra, gaisa telpas, zemūdeņu aizsardzību un it sevišķi spiegošanu. Kamēr galvenais zondes ķermenis palika neredzams, teleskopa kājiņa varēja nolaist citu kameru un mikrofonu mūsu dimensija un spiegot. 

Trešais reihs un citplanētieši. Adolfs Hitlers un citi nacistu bonzas ņēma vēra pagānu priesteru pareģojumus un astrologu prognozes. Bet mazāk ir zināms par Citplanētiešu līdzdalību Trešajā Reihā. Ufologs Vests uzskata, ka rezultāts bija mērķtiecīgi slēpts noslēpums, tāpēc, ka lielu priekšzīmīgās armijas daļu un nacistu tehnoloģisko mantojumu sagrāba valstis no antihitleriskās koalīcijas.
Daudzi rietumu vēsturnieki un ufologi var teikt, ka tas skan pārāk fantastiski un absurdi.
Nacistu pētnieki guva sekmes atombumbas un cita modernā bruņojuma attīstīšanā, kā arī sasniedza ļoti augstu vispārējo tehnoloģijas līmeni. Tiek pieņemts, ka šādi panākumi bija pateicoties kontaktiem ar citplanētiešiem, kuri bija gluži regulāri.
Pirms Hitlers nāca pie varas, nacionālsociālisti bija izstrādājuši projektu āriešu izcelsmes vietas un leģendārās Šambalas meklēšanai. Viņi gribēja iegūt kaut kādas slepenas superzināšanas, kuras varētu izmantot, lai pārņemtu varu par pasauli. Slepenas ekspedīcijas tika nosūtītas uz Tibetu un Himalajiem. Tādu ekspedīciju skaits pieauga, nacistiem nākot pie varas 1933.gadā.
Slepenie projekti bija īpaši aktīvi 1938.-1939. gadā un laikam ekspedīcijas tika vēl pat sūtītas pēc militārās kampaņas sākuma Eiropā. Bet visi dokumenti attiecībā uz šiem projektiem un ekspedīcijām tika iznīcināti pirms Nacistiskās Vācijas kapitulācijas vai varbūt vēl aizvien tie atrodas neatklātās slēptuvēs.
Ufologi dažādos laikos pieņēma, ka dažas nacistu ekspedīcijas varbūt uzgāja NLO vraku un sazinājās ar tā komandu (ir ziņas par NLO avāriju Melnajā mežā pie Freiburgas Vācijā 1936.gadā). Tas iespējams notika ļoti augstu Himalajos. Vai varbūt vācieši ņēma ārpuszemes komandas gūstekņus, vai ieradās citplanētiešu bāzes.
Lai kā, vairums pētnieku uzskata, ka kontakts starp vāciešiem un NLO avārijā izdzīvojušās ekipāžas locekļiem bija abpusēji labvēlīgs. Citplanētieši saņēma materiālus savu kosmosa kuģu remontam, bet vācieši ieguva jaunas zināšanas un tehnoloģijas no citplanētiešiem. Tāda veidā Vācijas zinātniskā pētniecība guva sekmes pateicoties informācijai, ko ieguva no ārpuszemes civilizācijas. Ir tāds uzskats.
Patiešām, izcili zinātnieki pameta Vāciju un nacionāli zinātniskās skolas apstādināja savu darbību Otrā pasaules kara laikā. Un tas ir maz ticams, ka zinātniskie un tehnoloģiskie sasniegumi, kuri Vāciju nostiprināja, bija iespējami ņemot situācijas novērtējumu Vācijas nacionālajā zinātnē. Moderno tehnisko zinātņu darbības lauks Vācija bija sen pirms tās pamata kara ienaidniekiem - ASV un PSRS, kuras ietvēra milzīgu zinātnisku potenciālu.
Neviens nevar būt pārliecināts, vai nacistiem īstenībā bija kontakti ar citplanētiešiem, vai nebija. Aizsardzības tehnoloģiju un ekonomikas eksperti konstatējuši, ka 20.gadsimta 30.gadu beigās Vācijai piederēja tikai 57 zemūdenes, un četru Otra pasaules kara gadu laikā tā savas kuģu būvētavas uzbūvēja 1163 modernas, tehnoloģiski augsti attīstītas zemūdens un vēl pat ekspluatēja. Kā tas bija iespējams, kad Vācijai trūka materiāla karošanai un sabiedroto spēki bombardējot stāvokli padarīja vēl ļaunāku. Var tikai brīnieties, kāpēc nacisti ar ārpuszemes intelekta palīdzību neradīja vēl modernākas tehnoloģijas. Tas ir fakts, ka Vācija izmantoja tehnoloģijas, kuras tā saražoja īsā periodā.
Nacisti radīja pirmo iznīcinātāju ar reaktīvo dzinēju, kas spēja attīstīt līdz pat 1000 km/st. un bija daudz pārāka par jebkuru lidmašīnu antihitleriskajā koalīcijā. Tas ir noslēpums, kā Vācija spēja saražot 2000 jaunu kaujas mašīnu dažos 1945.gada mēnešos un vēl pat tās apgūt.

Otrā pasaules kara lidotāju liecības par sastapšanos ar NLO. ASV kara arhīvi un britu gaisa spēku arhīvi glabā lielu skaitu kara lidotāju ziņojumu, kur teikts, ka viņi sastapušies ar neparastiem lidojošiem aprātiem, kas atgādināja britu militārās bruņucepures, kad lidojuši pāri Vācijai. Amerikānis Kenets Arnolds, kas pazīstams, kā NLO atklājējs 1947.gadā, nebija pirmais, kurš debesīs redzējis lidojošos šķīvīšus. Britu un amerikāņu lidotāji ar šo fenomenu saskārās Otrā pasaules kara laikā. Lidotāji, protams, atklāja uguni, kas nekādu ļaunumu tādiem objektiem nenodarīja.
1942.gada 25.martā poļu kapteinis Romāns Sobiņšķis stratēģisko bombardētāju eskadriļā īstenoja nakts reidu virs Vācijas pilsētas Esenes. Paveikusi uzdevumu, lidmašīna devās atpakaļceļā, paceļoties 500 m augstumā. Tiklīdz lidmašīna bija pametusi Vācijas gaisa telpu, ložmetējnieks satraukti signalizēja: lidmašīnai seko nezināms aparāts. Drīz vien visa ekipāža vēroja dīvainu objektu, kas laistījās spilgti dzeltenās gaismās. Sobiņšķis domādams, ka tas ir jauns vācu ierocis, deva pavēli ložmetējniekam atklāt uguni. Ekipāžai par lielu brīnumu lidaparāts ne tikai nereaģēja, bet pat neguva nekādus bojājumus. Samulsušais ložmetējnieks pārtrauca apšaudi. Dīvainais objekts ceturdaļstundas sekoja lidmašīnai, tad gluži kā zibens uzlidoja gaisā un pazuda.
1943.gada 14.oktobrī britu gaisa spēku majors R.T.Holms (R.Holmes) ziņo, ka Šveinfurtes (Schweinfurt) bombardēšanas laikā viņš redzējis dažādus „lielus spožus diskus.” Un objekti nereaģēja uz palaistajiem šāviņiem.
24.oktobrī angļu militārais resors nosūtīja izlūkdienestam pieprasījumu par notikušo. Atbilde pienāca pēc trim mēnešiem: „Dīvainajiem spīdošajiem objektiem nav nekā kopīga ar Lufwaffe vai kādiem citiem gaisa spēkiem uz šīs zemeslodes.”
Slavenās Kurskas tanku lielkaujas laikā starp Vāciju un PSRS 1943.gada vasarā tika novēroti dažādi NLO. Tie parādījās virs Padomju karaspēka daļām. Lūk, bijušā kara lidotāja apakšpulkveža A.Kovaļčuka no Minskas liecība: "Ar visādiem nezināmiem lidojošiem objektiem kara laikā "saruna" bija īsa: "Notriekt! Šaut!" Ja kas lidoja no austrumiem - savējie, no rietumiem - svešinieki. Mēs labi pazinām lidmašīnu tipus, neko nevarējām sajaukt... No lidojuma es atgriezos ar pēdējiem degvielas pilieniem un bez kaujas ieroču komplekta. Tikko piezemējos - trauksme! Kaimiņi ziņoja, ka uz mūsu pusi virzas bumbvedēju eskadriļa. Tie, kas varēja, uzreiz pacēlās gaisā, tādā situācijā tur drošāk. Vienīgi mans "putniņš" palika uz lidlauka. Taču bumbvedēji lidoja garām, bet aiz tiem no meža "uzpeldēja" milzu dirižablis 100-150 metru garumā! Lidoja tieši mums virsū, ļoti zemu - ap puskilometru. No tādas nekaunības bijām apstulbuši - to varēja notriekt pat no ložmetēja. Dirižablis, nekad neredzēts, līdzens, gluds, sidrabains. Beidzot zenītnieki "pamodās," sāka šaut no visiem stobriem. Bet dirižablim nekas nekaitēja. Tas aizlidoja uz mežu..." Mistiskais dirižablis, kas pēkšņi parādījās virs Kurskas kaujas laikā, neapšaubāmi bija NLO - tātad ne no šīs pasaules.
Amerikāņu virspavēlniecība ziņojumu par nezinām spīdošām lodēm saņēma no amerikāņu bombardētāja V-29 ekipāžas, kas bāzējas Dižonā, Francijā. 1944.gada 23.novembrī, lidojot virs Vācijas teritorijas, bombardētāja komandieris leitnants Freds Ringolds tālumā pamanīja vairākus spīdošus punktus, kas līdzinājās zvaigznēm. Pēc kāda laika punkti pietuvojās un pārvērtās par 8-10 oranžas krāsas lodēm, kas nedabīgi ātri traucās pa gaisu nu jau paralēli lidmašīnai. Radars šo objektus nefiksēja. Pēc komandiera pavēles pilots pagrieza lidmašīnu un lidoja tieši dīvaino objektu virzienā. Bombardētajam tuvojoties, lodes izgaisa. Kad lodes atkal parādījās zināmā attālumā, komandieris atkal deva pavēli tām pietuvoties. Šoreiz lodes pazuda pavisam.
ASV gaisa spēku pārtvērējiznīcinātāja pilots, kurš 1945. gada ziemā lidojis pāri Vācijas teritorijai arī redzējis NLO.
Šā laika posma, daži autori neatlaidīgi apgalvo, iepriekšminētas liecības pierāda, ka Trešā reiha rīcībā bijuši slepeni ieroči. Viņi atsaucās arī uz vācu konstruktoriem Schriever, Habermol, Miethe un Belluzzo, kuri teikuši, ka nodarbojušies ar lidojošajiem diskiem kopš 1941.gada. Bet ievērojamākie aviācijas eksperti neatzīst šo versiju. Viņi saka, ka pat mūsdienu tehnoloģijas nepieļauj lidojošu aparātu ražošanu, kas būtu tikpat neievainojami un ātri kā šie objekti (NLO). Patiešām ekspertiem bija pilnīga taisnība, bet viņi neņēma vēra faktu, ka Vācija spēja radīt šādus aparātus pēc kontakta ar citplanētiešiem.

Raūls Streičers - nacistu astronauts? 85 gadus vecais Raūls Streičers (Raul Streicher) sagatavoja sensacionālu ziņojumu Der Spiegel, kas tika publicēts 2000.gadā. Kapteinis neatlaidīgi apgalvoja, ka īstenībā viņam pienākas pirmā kosmonauta gods, nevis PSRS kosmonautam Jurijam Gagarinam. Viņš piebilda, ka viņa pirmais orbitālais lidojums noticis 1945.gadā(!!!). Tas izklausījās pilnīgi neticami un Der Spiegel uzsāka rūpīgu gadījuma izmeklēšanu un izpētīja Trešā Reiha klasificētos arhīvus. Pētījumu rezultātā tika pierādīts, ka kapteinis nav melojis.
Pirms Otrā Pasaules kara Vācija izveidoja slepenu pētniecības institūtu tīklu, kas strādāja pie jaunu ieroču radīšanas un uzlabošanas, kā arī izstrādāja cilvēku ietekmēšanas metodes. 1938.gadā specializēts raķešu dzinēju pētniecības institūts tika dibināts netālu no Wēvelsburgas, kur atradās SS galvenā pārvalde/štābs. Trešā Reiha maršals Gerings bija institūta kurators, kas konstruēja panzerfaust, Panzerknakke izšaujamus kabatas granātu cilindrus un dažādas kaujas raķetes, ietverot Fau-3 raķešu komplektu. Nacisti lika lielas cerības uz pēdējiem, kā, piemēram, A9/A10 raķešu izmēģinājuma lidojumiem, kas bija daļa no kompleksa, ko varētu izmantot arī kā transkontinentālas vai kā kosmosa raķetes (Hitlers bija plānojis 1945.gada vasarā iznīcināt Ņujorku).
Testa raķešu lidojumi kosmosā tika uzsākti 1943.gadā, bet izgudrojums vēl bija tehniski nepilnīgs un 16 no 18 startējušajām raķetēm eksplodēja vai nu paceļoties, vai arī gaisā. Nākamajā gadā pētniecības institūts konstruēja apmēram 40 uzlabotas raķetes. Tajā pašā laikā fīrers pavēlēja komplektēt militāros astronautus no vācu čempionu vidus. Jaunā ekskadra, kas sastāvēja no 100 līdz 500 pilotiem, tika izveidota 1944.gada martā. Raūls Streinčers arī biju viņu vidū.
Pēc atsevišķu veiksmīgu raķešu pārbaudes 1944.gadā galīgā astronautu atlase bija pabeigta. Hitlers izraudzījās divus kandidātus, vērtējot viņu horoskopus, jo viņš astroloģijai ticēja. Tie bija Mārtins von Dulens un Raūls Streičers.
Raķete ar Dulenu tajā bija pirmā, kas startēja 1945.gada 18.februāri un aptuveni trīs minūtes pēc starta raķete eksplodēja. Sešas dienas vēlāk cita raķete ar Raūlu Streičeru tajā, veiksmīgi startēja; tā iegāja orbītā un piezemējās ūdenī pie Japānas krastiem. Tā, Raūls apgalvo, ka viņa lidojums 1945.gada 24.februārī bija sākums kosmosa pētīšanai.
Kad nacisti aptvēra, ka viņu zibens karš ir zaudēts, viņi nolēma uzspridzināt nelielo kosmodromu netālu no Vēvelsburgas, un plānoja pētījumu rezultātus noslēpt pilī Karpatu kalnos. Šajā pilī nolēma patverties arī slepenā institūta pētnieki. Institūta vadītājs bija šās pils īpašnieks. Viņš cerēja, ka tur pēc kara beigām varēs turpināt pētījumus un pēc kāda laika revanšēties. Bet straujš sabiedroto spēku uzbrukums izjauca šos plānus. Amerikāņi sagūstīja institūta vadītāju Verneru fon Braunu, bet padomju karaspēka rokās nonāca daži institūta projekti. Vēlāk tie tika izmantoti PSRS kosmosa tehnoloģija izstrādāšanā un attīstīšanā.

Post scriptum: Diez cik pārliecinoši nevar apgalvot, ka nacistiem jaunu tehnoloģiju radīšanā palīdzēja citplanētieši. Taču šī tēma noteikti tiks turpināta. Šis raksts ir tāds kā ievads.