Vladimirs Monomahs (1113.-1125.g.)

Krieviski - Владимир Мономах.
Kijevas kņazs no 1113. līdz 1125.gadam.

Radniecība. Romānovi uzskata, ka cēlušies no viņa pa sieviešu līniju, bet kaut kas tur neštimmē???
Tēvs - Vsevolods, Jaroslava dēls.
Māte - Marija, domājams, Bizantijas imperatora Konstantīna IX Monomaha meita. No tās viņš saņēmispievārdu "Monomahs."
Divi(?) dēli - Mstislavs (nākamais Kijevas lielkņazs), Jurijs un Jaropolks.

Dzīvesgājums. Dzimis 1053.gadā.
Īpaši daudz pūliņu veltīja cīņai pret polovciešiem, jo viņa pārvaldītās teritorijas robežojās ar Kipčaku stepi. Monomahs kopā ar dēliem 1103.g., 1107.g., 1111.g. un 1113.gados devās viskrievu karagājienos pret polovciešiem.
Sākumā Vldimirs bija sava tēva un tēvoču vasalis - valdīja Rostovā, Smoļenskā, Volīnijā, Čerņigovā un Pereslavļā. Šais gados ieguva laba karavadoņa slavu.
1076.gadā devās karagājienā uz Silēziju un Čehiju.
1077.gadā ņēma dalību Vsevoloda pusē karā pret Polockas Vseslavu.
1070.gadu beigās un 1080.gadu sākumā veica 12 veiksmīgus karagājienus pret polovciešiem, bet 1080.gadā - pret torkiem.
No 1093.gada Vladimirs Monomahs bija Kijevas lielkņaza Svjatopolka Izjaslava dēla (Святополк Изяславич) sabiedrotais un ņēma dalību visos viņa rīkotajos karagājienos.
Bija divu kņazu sapulču - Lubečas (1097.g.) un Uvetičas (1100.g.) dalībnieks - tām bija jādara gals savstarpējām kņazu cīņām.
1096.gadā notika liels polovciešu iebrukums Krievzemē. Vladimirs monomahs sakāva Dņeprā pie Zarubinas brasla hanu Tugorkanu (Tugoru?).
Pirmais karagājiens kopā ar Svjatopolku pret polovciešiem notika 1103.gada pavasarī. Aprēķins bija tāds, ka polovciešu zirgi vēl nebūs paspējuši uzkrāt spēkus pēc ziemas, bet kavalērija bija galvenais polovciešu triecienspēks. Savukārt lielāko daļu krievu karaspēka sastādīja kājnieki. Šāds aprēķins attaisnojās - klejotāji cieta sakāvi un vairākus gadus neveica sirojumus krievu zemēs.
1107.gadā polovcieši vēlreiz mēģināja atjaunot uzbrukumus, tomēr Vladimirs Monomahs un Svjatopolks kopā ar citiem knaziem uzbrukumu atsita, sakaujot hanu Boņaku un tā izjaucot visu polovciešu uzbrukuma vilni. Tieši Monomaha karagājienu aikā Krievzeme pārgāja no aizsardzības uzbrukumā plovciešiem.
1108.gadā Vladimirs Monomahs uzcēla cietoksni 990.gadā dibinātajā Vladimirā. Pilsēta bija grūti ieņemama ienaidniekiem - apjozta augstām sienām, vaļņiem un grāvi.
Izšķiroši notikumi risinājās 1111.gadā, kad kijeviešu armija no jauna devās lielā karagājienā uz polovciešu zemēm. Monomaha karaspēks nogāja līdz Donai, tik tālu krievu vienības nekad vēl nebija bijušas. Hronikas ziņo, ka krievi ieņēmuši vairākas polovciešu pilsētas, to skaitā arī Šarukaņu (tā laikam sauca arī polovciešu hanu - Шарукан). Hana Šarukana aprēķins, ka krievi nogurs garajā karagājienā, neattaisnojās. Lai gan paši polovcieši veica pēkšņu uzbrukumu, tomēr ilgā un sīvā kaujā tie tika pilnīgi sakauti. Pēc šīs sakāves polovcieši bija spiesti aiziet uz dienvidiem.
1113.gadā nomira Kijevas kņazs Svjatopolks, Kijevā sacēlās tauta. 4.maijā Vladimirs Monomahs tika lūgts Kijevā uz troni, viņš tika uzņemts kijevā ar lielu godu. Sacelšanāspamazām norima, taču Vladimiram ar likumdošanas palīdzību bija jāuzlabo sabiedrības zemāko slāņu stāvoklis. Tika publiskoti "Vladimira Monomaha statūti" («Устав Владимира Мономаха» jeb «Устав о резах»),kas tālākālaika gaitā tika iekļauti "Krievu taisnībā" («Русскaя правдa»). Šo darbību rezultātā tika ierobežota augļotāju peļņa, noteikti saistību noteikumi. Šie notikumi neapdraudēja feodālisma pamatus, taču atviegloja kalpu un citu līdzīgo sabiedriskā stāvokļa cilvēku likteni.
Savu dēlu Jaropolku iecēla par kņazu dzimtajā Dienvidu Pereslavļā, kur tas paklausīgi realizēja tēva politiku.
Arī pēc tam, kad 1113.gadā Vladimirs Monomahs kļuva par Kijevas kņazu, karagājieni uz Kipčaku stepi turpinājās. Galu galā tas noveda pie tā, ka polovcieši pameta ne tikai krievu pierobežas zemes, bet arī rajonus ap Donu. 1120.gadu sākumā tie aizklejoja atpakaļ uz Kaukāza preikškalnēm un viņu sirojumi krievu zemēs izbeidzās uz ilgāku laiku. Pēc šīs sakāves polovcieši nespēja apdraudēt arī gruzīnus dienvidos - uzplauka Tamāras valsts.

Izglītība un zinātne. 1116.gadā Monomaha uzdevumā Vidubicas klostera (Выдубицкий монастырь) igumēns sagatavoja "Pagājušo gadu hronikas" («Повесть временных лет») otro redakciju. 1118.gadā tika laista klajā 3.redakcija, bet 1119.gadā presbiters Vasīlijs, kas bija pietuvināts Monomaham, sarediģēja arī 4.versiju. Tieši 4.hronikas versija tad arī ir nonākusi līdz mūsdienām 1377.gada Laurenča hronikas (Лаврентьевскaя летопись) sastāvā.
Pats Monomahs sarakstījis bērniem un visiem, "kas izlasīs," domātās "Pamācības" («Поучения»). Šis sacerējums sastāvēja no trim daļām: "Pamācībām" (1099.g.), karagājienu un citu darbu "Hronika" («Летопись», ap 1117.g.) un "Vēstulēm" («Письма», 1096.g.) Oļegam, Svjatoslava dēlam (Олег Святославич), kas arī tika iekļautas Laurenča hronikā. Pēc būtības "Pamācības" kļuva par Monomaha politisko programmu. Tā bija vērsta uz Senkrievu valsts federatīvā rakstura saglabāšanu ar plašu kņazistu autonomiju un kopēju krievu vienotību.

Vladimira Monomaha valdīšanas periods kļuva par pēdējo stiprināšanās periodu Kijevas Krievzemes vēsturē. Viņš ar saviem dēliem kontrolēja 3/4 tās teritorijas. Valsts varas stiprums balstījās uz Monomaha autoritāti, ko tas bija iemantojis cīņās ar polovciešiem. Tādēļ viņam bija izdevies apvienot savā varā lielāko daļu zemju. Savas valdīšanas gados Vladimirs Monomahs iespēja ovērst polovciešu uzbrukuma draudus uz vairākām desmitgadēm, izveidot patiesu Krievzemes politisko vienotību, sakārtot likumdošanu un dot ieguldījumu arī senkrievu literatūrā.

Atradumi.
Monomaha cepure. Kronis, krievu lielkņazu un caru varas regālija, viens no patvaldības simboliem Krievijā. Tā ir asu stūru filigrāni izstrādāta zelta galvassega, kas pagatavota Vidusāzijā XIV gs., virspuse no sabuļādas, izrotāta ar dārgakmeņiem un pašā virspusē atrodas krusts. Nostāsts, kas vēsta, ka šo cepuri citu regāliju starpā atsūtījis bizantiešu imperators Konstantīns IX Monomahs savam mazdēlam lielkņazam Vladimiram Monomaham, radies XV gs.beigās-XVI gs. sākumā sakarā ar zemju apvienošanu ap Maskavu un Maskavijas valsts izveidi. Tam bija galvenā loma politiskajā teorija par Maskavu kā "trešo Romu," saskaņā ar kuru krievu caru valdīšana atvasināta no Bizantijas imperatoriem.
Monomaha cepurē pirmo reizi Ivans III laulāja uz troni savu pēcteci, Ivans IV laulājas cepurē uz troni. Ivana IV valdīšanas laikā leģendu par Monomaha cepuri iemūžināja gravējumā Uspenskas katedrāles "cara vietā" Maskavas kremlī.
1721.gadā kronēšanas galvassegas funkcijas no Monomaha cepures pārgāja uz imperatora troni.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).