Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Vācieši

Pašnosaukums - Deutsche.

Skaits.
Kopskaits - 88 000 000. (1975.g.)
VFR - ap 57 000 000, 95%.
VDR - ap 16 700 000, 99%.
ASV - 6 000 000, ieskaitot vācu imigrantu 3 paaudzes.
Rietumberlīnē - ap 2 000 000.
PSRS - 1 800 000, galvenokārt XVIII-XIX gs. kolonisti.
       Krievijā - Čeļabinskas apg.
Kanādā - vairāk par 1 000 000.
Brazīlijā - 600 000.
Rumānijas vidienē un DR - ap 420 000.
Francijā - 180 000.
Austrijā - 150 000. 
Čehoslovākijā - 120 000.
Austrālijā - 110 000.
Ungārijā - 100 000.
Beļģijas A - 100 000.
Nīderlandē - 100 000.
Argentīnā - 70 000.
Dānijas D - 30 000.
Čīlē - 30 000.

Izcelsme. Vācu tauta izveidojusies no seno ģermāņu  ciltīm, kas asimilēja vietējās ķeltu u.c. ciltis. Cilšu nosaukumi - švābi, bavāri, alemāņi, sakši, tīringi, - pa daļai saglabāti etnogrāfisko teritoriju grupu nosaukumos. Austreņu virzienā vācieši uzsūca arī dažas rietumslāvu (polabu un pomoriešu) un baltu (senprūši) tautas, kuru zemes sagrāba X-XIII gs. Vācu ekonomiskās un politiskās apvienošanās gaitā XIX gs. 2.pusē noslēdzās vācu nācijas konsolidācija.

Vēsture.
Sākums.
Vācijas kā valsts vēsture būtu sākama no 843.gada, kad Franku impērijas slavenā karaļa Kārļa Lielā mazdēli noslēdza Verdenas līgumu par impērijas sadalīšanu. Tādējādi tās teritorijā radās trīs valstis – Vācija, Francija un Itālija. Iesākumā gan Vācija nebija vienota, taču tieši šādi sākas tās vēsture.
Vācijā karali ievēlēja lielie feodāļi un viņš bija no tiem pilnīgi atkarīgs. Zeme bija sadrumstalota daudzās valstīs.
Feodāļi savstarpēji karoja, mēģinādami atņemt citiem zemi un zemniekus.
X gs. iekarošanas kari Itālijā. Vācu ķēniņi X gs. sāka rīkot laupīšanas karagājienus pret saviem kaimiņiem – Itāliju dienvidos un rietumslāviem austrumos.
Vācu feodāļi daudzas reizes iebruka Itālijā, kas tolaik bija viena no bagātākajām valstīm Eiropā. Sagrābis daļu Itālijas un Romu, vācu ķēniņš 962.gadā pasludināja sevi par Romas imperatoru. Vēlāk jauno valsti sāka dēvēt par Svēto Romas impēriju.
Imperatora vara gan šai laikā bija ļoti vāja. Lielie feodāļi tam nepakļāvās un pat bieži karoja pret to. Arī itāļi visu laiku uzvedās nepakļāvīgi un katram jaunajam vācu ķēniņam uz Itāliju bija jārīko karagājieni. Vācu feodāļi turēja Itāliju pakļautībā vairākus gadsimtus.
Pirmie kari ar slāviem. X gs. vidū vācu feodāļi sāka uzbrukt polabiešu un pomoriešu rietumslāvu ciltīm austrumos. Vācijas ķeizara kavalērija daudzas reizes devās pāri Labai un uzbruka slāvu ciemiem un rīkojās ārkārtīgi nežēlīgi. Apdzīvotās vietas tika izpostītas, vīri nogalēti, bet sievietes un bērni aizdzīti gūstā.
Reiz ķeizara vietvaldis ielūdza pie sevis ciemos 30 slāvu kņazus. Dzīru laikā viņš deva signālu saviem kareivjiem un tie nogalēja neapbruņotos viesus.
Slāvu pretestība iekarotājiem bija sīva, taču tie dzīvoja atsevišķās kopienās un nespēja izrādīt iekarotājiem centralizētu un labi organizētu pretestību. Iekarotāju uzbrukumu slāvi nespēja apturēt.
Tādējādi kā pirmie ar vācu agresiju saskārās rietumslāvi. Pakļautajiem apgabaliem bija jāmaksā mesli, slāvus kristīja. Slāvu zemēs vācu feodāļi ierīkoja savas muižas, būvēja pilsētas un cietokšņus. Vietējos iedzīvotājus atspieda uz mežu biezokņiem, viņu vietā ieradās vācu kolonisti.
983.gadā notika liela slāvu sacelšanās: dedzināja klosterus un cietokšņus, nonāvēja feodāļus un bīskapus. Slāvi Vācijas ķeizara karaspēku iedzina purvā un gandrīz pilnībā iznīcināja. Pēc hronista vārdiem aiz Labas „nepalika ne kristietības pēdu.”
Tādējādi uz gandrīz 200 gadiem pomorieši un polabieši ieguva brīvību un vācieši tur vairs nerādījās.
Vācu ordenis. Vācu ordeņa galvenais uzdevums bija cīnīties pret neticīgajiem un censties pievērst tos kristīgai ticībai. Kad Prūsija un Livonija bija kristītas un arī Lietuva pieņēmusi kristīgo ticību, ordenis savu uzdevumu bija paveicis. Nu tas uzņēmās vācu civilizācijas un kultūras aizstāvja funkciju Livonijā, kuru uzskatīja par vācu kultūras priekšposteni iepretim aziātiskajai Krievijai. Arī šī jaunā loma sākumā neradīja lielas problēmas: Lietuva paplašināja savu valsti uz Krievijas rēķina, kas bija sadalīta un vāja. Livonijas pierobežā ar Krieviju un Lietuvu laiku pa laikam izcēlās nelielas sadursmes, kuras ātri varēja likvidēt. Arī ordenis nevarēja paplašināt savas robežas viņpus Livonijas, bet spēja sekmīgi cīnīties par hegemoniju Livonijas konfederācijā, lai sasniegtu analogu stāvokli kā Vācu ordenis Prūsijā.
Vācijas sadrumstalotība. Laikā kad Anglijā un Francijā jau bija stipra karaļa vara, Vācija bija vēl sadrumstalota.
Vācija Svētās Romas impērijas laikā. Impērijas laikā Vācija bija galvenā tās daļa, lai gan bija vāja valsts un spēcīgāka bija Čehija. Lai gan tāpat kā visur, arī Vācijā auga pilsētas, neviena no tām nekļuva par tādu valsts centru kā Parīze Francijā vai Londona Anglijā. Atsevišķu Vācijas apgabalu savstarpējie sakari bija vāji.
Vācu imperatori siroja pa apkārtējām zemēm. To vara nebija stipra un tiem bija jāatzīst lielie zemes īpašnieki – firsti kā ļoti patstāvīgi. 7 varenāki firsti vēlēja pašu ķeizaru, starp tiem arī Čehijas karalis.
Svētās Romas impērijas laikā vācu feodāļi cīnījās paši ar savu dumpīgo provinci – Čehiju. Pret to 1420.gadā tika rīkots 100 000 vīru liels krustnešu karagājiens, taču nesekmīgi.
Kapitālisma sākums Vācijā. Vācijas saimniecība uzplauka XVI gs. sākumā. Lielajās pilsētās gar Reinu un Donavas augšteci sāka ražot audumus, papīru un stikla traukus. Palielinājās metālu – dzelzs, sudraba un vara – ieguve. Sudrabu Vācijā ieguva vairāk nekā visā pārējā Eiropā un raka līdz pat 300 m dziļas šahtas. Tik dziļās šahtās bija nepieciešams ierīkot ventilāciju un izsūknēt ūdeni – to ekspluatācija tādējādi bija dārga un tamdēļ tādu saimniecību varēja atļauties tikai ļoti turīgi ļaudis. Viņi plaši izmantoja algotu darbaspēku un tā kalnrūpniecībā un tekstilrūpniecībā sāka rasties manufaktūras.
Daudz naudas bija uzkrājuši Augsburgas un Nirnbergas tirgotāji ar tirdzniecību un augļošanu. Visbagātākā Eiropā bija kāda Fugeru ģimene, kuru parādnieki bija Romas pāvests, Vācijas ķeizars, daudzi citi karaļi un firsti. Fugeri un citi bagātnieki finansēja ekspedīcijas uz Ameriku un tirgojās kolonijās.
Tā Vācijā izveidojās pirmā buržuāzija, lai gan tā bija neliela salīdzinot ar Angliju un Franciju.
Sadrumstalotā Vācija XV gs. Vācija, atšķirībā no centralizētajām valstīm Anglijas un Francijas, bija sadalīta daudzos apgabalos. Tajā nebija kopēju likumu, valsts kases un armijas. Lielo firstu īpašumi un lielās pilsētas bija pilnīgi neatkarīgas. Mēdza teikt, ka „Vācieši aizmirsuši, ka viņiem ir ķeizars.”
Firsti ar algotņu palīdzību bieži karoja savā starpā. Viņi kala savu naudu, paši tiesāja iedzīvotājus un iekasēja no tiem nodokļus. Arī daudzu bruņinieku mazās muižas bija praktiski neatkarīgas. Par tādām mēdza jokot: „Kad šīs zemes īpašnieks liekas gulēt, viņa galva atrodas uz paša zemes, bet kājas – kaimiņa teritorijā.” Bruņinieki no savām nelielajām muižām saņēma arī nelielus ienākumus tādēļ piepelnījās aplaupot zemniekus un tirgotājus uz lielceļiem.
Reformācija Vācijā. Visiem Vācijas sabiedrības slāņiem bija piegriezusies Romas katoļu baznīcas diktētā dzīve un tie vēlējās izbeigt tās varu Vācijā. Pret induligenču pārdošanu un citām sliktām parādībām uzstājās izglītots mūks un Vitenbergas universitātes profesors Mārtiņš Luters. Viņš piesita pie universitātes durvīm savas slavenās „95 tēzes,” kurās aicināja uz diskusiju visus induligenču tirgošanas jautājumā. Tas radīja spēcīgu atbalsi vācu sabiedrībā.
Sākās pāvesta un Lutera pretimstāvēšana un reformācijas process, kas beigu beigās izraisīja arī tautas kustību Tomasa Mincera (1493.-1525.g.) vadībā.
Zemnieku karš.
Pirmais pasaules karš. 1914.gada 1.augustā Vācija pieteica karu Krievijai un divas dienas vēlāk arī Francijai. Pēc tam sekoja Lielbritānijas kara pieteikums Vācijai. Pasaules karš bija sācies. Tūlīt pēc kara sākuma Krievija veica sasteigtu un slikti izplānotu uzbrukumu Austrumprūsijā. Pēc sākotnējiem panākumiem krievu armiju pie Mazūru ezeriem apturēja pārgrupēti vācu spēki, kas ne tikai apturēja krievus, bet arī vairākās kaujās tos smagi sakāva un atsvieda pāri robežai. Vācieši turpināja savu uzbrukumu, un spiedās iekšā Lietuvā un Kurzemē. Fronte nostabilizējās tikai pie Daugavas.
Vācija visādi mēģināja vājināt Krieviju, ar ievērojamām naudas summām atbalstot gan ekstrēmos revolucionārus – kā Ļeņina boļševikus, gan pievērsās arī nacionālajām kustībām, sevišķi Somijā un Ukrainā. Igauņu un latviešu nacionālie centieni tomēr netika atbalstīti, jo šeit vācu „Austrumu politikas” veidotāji orientējās uz baltvāciešiem.
1918.gada 10.-11. novembrī vācu ķeizars bēga uz Holandi.
Brestļitovskas miers. Vācu ofensīva Vidzemē, kā arī Rīgas krišana 1917.gada 3.septembrī pastiprināja prasību pēc separāta miera ar Vāciju. Kad pie varas nāca lielinieki, decembrī Brestļitovskā tika ievadītas miera sarunas. Vāciešu nepiekāpīgo prasību un krievu taktisko manevru dēļ tās ritēja smagi.
Krievu delegācijas vadītājs Ļevs Trockis (Bronšteins) novilcināja sarunas ar propagandiskām atrunām un liekuļotu patosu.1918.gada februārī Trocka taktika vāciešiem apnika. 9.februārī tika noslēgts separāts miers ar ukraiņu valdību un vācu ģenerālštābs sāka jaunu uzbrukumu Pēterpilij (toreiz Petrograda).
Sākoties vācu uzbrukumam, politiskie notikumi guva jaunu ievirzi. 16.februārī Lietuva proklamēja savu patstāvību, tikai nevis uz šīs deklarācijas pamata, bet gan saskaņā ar agrāk – 1917.gada 11.decembrī – kādas provāciskas grupas izdotu dokumentu ar nolūku piesaistīt Lietuvu Vācijai. Vācu uzbrukuma laikā, pirms Tallinu bija ieņēmuši vācieši, arī Igaunija proklamēja savu patstāvību.
Pēc visas Latvijas un Igaunijas okupēšanas vācieši nosūtīja ultimātu Krievijas Tautas komisāru padomei, lai tā bez kavēšanās piekristu vācu diktētajiem miera noteikumiem. Ļeņins vēlējās panākt vienošanos, vienalga uz kādiem noteikumiem, un, neraugoties uz stipro opozīciju gan viņa paša partijā (Trockis un Buharins), gan no kreiso eseru puses, realizēja savu plānu.
3.martā tika parakstīts Brestļitovskas miera līgums.
Pēc šā miera līguma noteikumiem Latvija nonāca visgrūtākajā stāvoklī, jo bija sadalīta trijās daļās: Kurzemi un Rīgu ieguva Vācija, Vidzeme un Igaunija (ar visām salām) ieguva tiesības vācu kontrolē pašas noteikt savu likteni (tajās uz nenoteiktu laiku palika vācu karaspēks), bet Latgale palika Krievijai.
Latviešu Nacionālā padome protestēja un prasīja pašnoteikšanās tiesības visai Latvijai, bet šie protesti tika ignorēti. Saskaņā ar 27.augusta papildprotokolu Vācijai bija jāiegūst arī Vidzeme un Igaunija.
Vācieši svinēja pilnīgu uzvaru, bet arī Krievijā bija izglābts Ļeņina režīms.
Kara beigas. Par spīti miera līgumam ar Krieviju, Vācijai karā klājās arvien smagāk. 9.novembrī sākās revolūcija, un 11.novembrī vācieši Kompjenā parakstīja miera līgumu.
Revolūcija Vācijā (1818.gada 9.novembris).
Veimāras republika. 1919.gada 31.jūlijā Vācijas Nacionālā asambleja pieņem Veimāras konstitūciju.
Pauls fon Hindenburgs (1847.-1934.g.).
Feldmaršals, Vācijas reihsprezidents 1924.-1934.gadam.
Vācu un krievu sadarbība. Tai bija senas saknes. 20.gadu sākumā abas valstis atradās politiskā izolācijā, tāpēc abu savstarpējā sadarbība tām šķita vēlama.
Tā 1922.gada 16.aprīlī starp abām valstīm tika noslēgts Rapallo sadarbības līgums. Versaļas miera līguma nosacījumi kavēja Vācijai attīstīt savu aizsardzību, bet ar padomju palīdzību daļa militāro pētījumu tika pārcelti uz PSRS. Vācieši savukārt palīdzēja modernizēt padomju kara rūpniecību un armiju.
Vācu-krievu pieaugošo sadarbību Austrumeiropai vajadzēja uztvert kā brīdinājuma signālu, diemžēl tālākā attīstība rādīja, ka tas izpalika.
Padomija turpināja demonstrēt savu liekulīgi miermīlīgo attieksmi un 1934.gadā iestājās Tautu savienībā (kamēr Vācija un Japāna to atstāja). Tā kā Polija negribēja dot garantijas Baltijas valstīm kopā ar Padomju Savienību, Ļitvinovs mēģināj griezties pie Hitlera, bet saņēmis atteikumu.
1934.gada sākumā Ļitvinovs lika priekšā Francijai un Anglijai papildināt Lokarno paktu ar reģionālu austrumu paktu. Francijas ārlietu ministrs Luīss bartū bija šāda pakta dedzīgs piekritējs. Pēc viņa domām, pakts bija jāparaksta Padomju Savienībai, Vācijai, Polijai, Čehoslovākijai, Somijai un trim Baltijas valstīm. Taču ne Vācija, ne Polija neizrādīja ne mazāko interesi. Pat Latvijā valdīja šaubas: ja Vācija un Polija paktā nepiedalās, tad baltijas valstis pakta ietvaros bija atstātas PSRS varā. Bartū pēkšņi tika atrauts no austrumu pakta realizēšanas, jo 1934.gadā kļuva par atentāta upuri Marseļā. Tādejādi doma par austrumu paktu zaudēja aktualitāti.
1935.gadā Anglija un Francija par šo paktu mēģināja ieinteresēt Vāciju, bet Vācija tajā neredzēja nekāda politiskā izdevīguma. Oficiāli tika uzskatīts, ka austrumu pakts pārcelts uz vēlāku laiku, bet patiesībā tas grima aizmirstībā. Saglabāt status quo nebija ne Vācijas, ne PSRS interesēs.
Nacistu Vācija. 1934.gada 2.augustā Ādolfs Hitlers kļūst par Vācijas fīreru.
Pirms Otrā pasaules kara. 1935.gadā Hitlers lauza Versaļas līgumu un izrādīja arvien agresīvāku ārpolitiku. Angļu un franču politiķi vēlējās saglabāt mieru Eiropā, izpildot Hitlera „saprotamās drošības prasības.” Tikmēr vācieši ieviesa karaklausību un sāka intensīvu bruņošanos.
Austrijas anšluss. 1938.gada 12.martā vācu karaspēks iebruka Austrijā („anšluss”). Lai glābtu mieru, britu premjers Nevils Čemberlens devās uz Hitlera vasaras mītni Berhtesgādenē.
Minhenes miers un Čehoslovākijas okupācija. 1938.gada 29.septembrī tika parakstīts tā saucamais Minhenes līgums starp Čemberlenu, Hitleru, Daladjē un Musolīni. Līgums deva iespēju vāciešiem ieņemt Čehijas vācu apdzīvoto apgabalu Sudetiju. Neviens čehu pārstāvis netika pat aicināts. Čemberlens uzskatīja, ka izdevies nosargāt „mūsdienu mieru.”
1939.gada 15.martā Hitlera armija iebruka Prāgā un piespieda čehu prezidentu Dr. Emīlu Hahu parakstīt tā saukto protektoriāta līgumu, kas čehu provinces Bohēmiju un Morāviju (Čehiju un Morāviju) pārvērta par vācu protektoriātu un Slovākiju par valsti, kas atrastos „vācu aizsardzībā.”
Mēmeles atņemšana. 1939.gada 22.martā Lietuva bija spiesta atdot Vācijai Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu.
Attiecības ar krieviem pirms kara. Par spīti vārdu karam starp PSRS un Vāciju, Staļins vienmēr bija uzskatījis krievu-vācu sadarbību par savas ārpolitikas stūrakmeni. Tomēr Hitlera agresīvais antikomunisms tuvināšanos traucēja. Visu laiku Staļins atgādināja Hitleram, kas savstarpējā sadarbība, kāda pastāvēja Veimāras republikas laikos, var tikt atjaunota.
Martā, kā ieganstu minot vāciešu ieiešanu Čehoslovākijā, Maskava Berlīnei nosūtīja „spēcīgi” formulētu notu. Taču, tuvāk iedziļinoties, tajā nevar saskatīt pat formālu protestu. 17.aprīlī PSRS vēstnieks apmeklēja Vācijas ārlietu ministra palīgu fon Veiczekeru un sacīja, ka ideoloģiskās pretrunas nav ietekmējušas PSRS un fašistiskās Itālijas attiecības. Līdzīga sadarbība būtu iespējama arī ar nacionālsociālistisko Vāciju. Interesanti, ka tikai dažas dienas agrāk - 11.aprīlī, Maskavā bija sākušās sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par garantijām un par vienotu fron ti pret nacistu Vāciju.
Sākumā Hitlers neizrādīja interesi par krievu aktivitātēm. Viņa plānos bija ievilkt Poliju savā varas sfērā, lai pēc tam varētu vērsties pret PSRS. Tā kā Polija izturējās noraidoši, tad Hitlers izšķīrās par karu. Nu bija vajadzīga vienošanās ar PSRS. Tādēļ Hitlers pa diplomātiskiem kanāliem atbildēja apstiprinoši. Staļins reaģēja atbilstoši. Jau 1937.gadā viņš bija nomainījis žīdu tautības vēstnieku Berlīnē pret krievu. Nu bija pienākusi arī Ļitvinova kārta – 1939.gada 3.maijā viņu nomainīja pret krievu Vjačeslavu Molotovu (Skrjabinu), jo Hitleru nevarēja lieki kaitināt.
Berlīnes ieņemšana. Staļinbandīts gribēja ieņemt Berlīni līdz 1.maijam. Krievi dzina savus karavīrus uzbrukumos. Uzbrukumu Berlīnei veica ar 4,5 miljoniem karavīru (tas ir Ginesa grāmatā atzīmēts rekords).
1948.gada 24.jūnijā krievi bloķē Berlīnes pievadceļus - „aukstā kara” sākums.
VDR vēsture. 
Valtera Ulbrihta prezidentūra (1955.-1960.g.).

Valhalla. Slavas zāle ievērojamām vācu kultūras personām, ko atklāja Donavas krastos 1842.gada 18.novembrī.

Saites.
Vācija.