Vācijas karaļi (843.-1918.g.)
Vācija radās no Kārļa Lielā impērijas austreņu daļas, un vācu ķēniņi būtu uzskaitāmi sākot ar 843.gadu, kad 3 Kārļa Lielā mazdēli noslēdza Verdenas līgumu par Franku impērijas sadalīšanu un tādējādi radās 3 valstis, no kurām viena bija nākamā Vācija (Austrumfranku valsts).
Austrumfranku valsts (vēlākā Vācija) karolingu karaļi. Iesākumā valdīja Kārļa lielā pēcteči.
Ludviķis I Vācietis (843.-876.g.).
Kārlis III Resnais (876.-887.g.).
Ludviķis III Bērns (900.-911.g.).
Biogrāfija. Dzimis 893.gadā.
Vācijas karalis no 900.-911.gadam, pēdējais no Karolingu dinastijas.
Konrāds (911.-?).
Biogrāfija. Pēc Karolingu dinastijas izbeigšanās par Vācijas karali 911.gadā ievēlēja Frankonijas hercogu Konrādu un hercoga pienākumus uzņēmās viņa brālis Eberhards (pēc viņa nāves 939.gadā izbeidzās arī Frankonijas hercoga amats).
Sakšu dinastija (919.-1024.g.).
Indriķis I Putnuķērājs (919.-936.g.).
Otons I (936.-973.g.).
Indriķis II (1002.-1024.g.).
Biogrāfija. Vācijas karalis no 1002.-1024.gadam, pēdējais no Sakšu dinastijas.
Dzimis 973.gadā.
Kāpis tronī 1002.gadā. nesekmīgi cīnījās ar lielo feodāļu varu, balstoties uz baznīcu, kuru bagātīgi atalgoja ar zemēm un privilēģijām.
Cieta sakāvi karos ar Poliju, kas pastiprinājās Boļeslava I Drosmīgā valdīšanas laikā, un cieta sakāves arī no Polabas slāviem.
Kad nomira pēdējais Kārļa Lielā pēctecis, tad vācijas ķēniņus (karaļus) sāka vēlēt. Vācijas valdnieki iekaroja arī Itāliju un izveidoja Svētās Romas impēriju, taču viņiem neizdevās izveidot vienotu valsti un impērija pārvērtās par sīku valstu savienību.
Indriķis IV (1084.-1105.g.).
Cīņa ar Romas pāvestu. Pāvesti centās pakļaut savai varai Eiropas karaļnamus un tamdēļ tam izcēlās asa cīņa ar Vācijas ķeizaru Indriķi IV. Pāvests Gregors VII Hildebrands un ķeizars viens otru pasludināja par atceltiem. Savu vēstuli pāvestam Indriķis IV beidza ar vārdiem: "Mēs, Indriķis, karalis no dieva žēlastības, ar visiem mūsu bīskapiem tev sakām - ej projām!"
Indriķis IV pat vēlāk izdeva pavēli, ka var atgriezties savā ticībā tie, kurus vardarbīgi piespieduši ticību mainīt.
Atbildot uz to, pāvests atbrīvoja vācu ķēniņa pavalstniekus no uzticības zvēresta ķeizaram. Vācu lielie feodāļi uzstājās pret Indriķi IV un ķeizars bija spiests samierināties ar pāvesta noteikšanu.
Indriķis IV ar nelielu svītu devās uz Itāliju, kur valsts ziemeļos Kanosas pilī uzturējās pāvests. trīs dienas Indriķis IV stāvēja pie pils mūriem grēku nožēlotāja tērpā - kreklā un basām kājām. Beidzot viņu ielaida pie pāvesta, un viņš, ceļos nometies, izlūdzās pāvestam piedošanu.
Indriķis V.
Biogrāfija. Atjaunoja Frankonijā hercoga amatu.
Sāliešu dinastija (1024.-1125.g.).
Hohenštērnu dinastija (1138.-1254.g.).
Konrāds III (1138.-1152.g.).
Fridrihs I Sarkanbārdis (1152.-1190.g.).
Otons IV (?-1215.g.). Biogrāfija. Kad sanaidojās ar pāvestu Inokentu III, tas uz Vāciju sūtīja vācu izcelsmes Svētās Romas imperatoru Frīdrihu II, kas viņu 1215.gadā padzina no troņa.
Frīdrihs II (1212.-1250.g.).
Hābsburgu dinastija (1273.-?). Hābsburgi saprata, ka Vācija ir pārāk sašķelta, tāpēc tie centās izveidot padomi, kurā pastāvīgi pulcētos valstiņu pārstāvji un kas darbotos kā impērijas valdība. Hābsburgi centās ieviest impērijas naudu, izdot kopīgus impērijas ikumus un radīt kopīgu tiesu. Mazo valstiņu valdnieki tam pretojās.
Lielākos panākumus guva hābsburgs Maksimiliāns I.
Zaudējuši Trīsdesmitgadu karā (1618.-1648.g.), Hābsburgi atteicās no Vācijas apvienošanas.
Rūdolfs I Hābsburgas (1273.-1291.g.).
Rudolf von Habsburg.
Dzīvesgājums. Dzimis 1218.gadā. Hābsburgas grāfs. Izmantojot savu varu, viņš ieguva zemes Austrijā, un tās kļuva par Hābsburgu varas centru.
Kāpis Vācijas tronī 1273.gadā.
1274.gadā karalis deva ordeņa mestram laicīgo jurisdikciju pār rīdziniekiem. Tad sākās ilgas ķildas starp arhibīskapu un ordeni. Rīgas pilsoņi izmantoja šo sāncensību, lai izkarotu sev lielāku patstāvību.
Kārlis IV (~1356.g.).
Biogrāfija. Kopā ar Zviedrijas karali 1356.gadā apstiprināja visas Rīgas arhibīskapa Fronholda no Fifhūzenas tiesības, kādas agrāk ķeizari bija devuši Livonijas bīskapiem.
Sigismunds (~1415.g.).
Biogrāfija. Svētās Romas impērijas ķeizars.
1415.gada jūlijā viņa vadītais Konstances (Dienvidvācijā) koncils piesprieda nāvessodu sadedzinot čehu sludinātājam Janam Husam, ar kuru aizsākās spēcīgā husītu kustība Čehijā.
Frīdrihs III (1440.-1493.g.).
Maksimiliāns I (1493.-1519.g.). Svētās Romas impērijas ķeizars. Guva lielākos panakumus no Hābsburgiem.
Kārlis VII (?-1745.g.).
Francis I Stefans (1745.-1765.g.).
Dzīvesgājums. Vācu ķeizars no 1745.-1765.gadam.
Dzimis 1708.gadā.
1729.gadā viņš mantoja no sava tēva Lotringas hercogisti, bet, sakarā ar Polijas troņa mantošanas kara iznākumu, 1737.gadā apmainīja to pret Toskānas lielhercogisti.
1736.gadā Francis I apprecējās ar ķeizara Kārļa VI meitu Mariju Terēziju un bija viņas līdzvaldnieks, kad tā pēc tēva nāves kļuva par Austrijas zemju valdnieci.
Pēc Kārļa VII nāves Francis I 1745.gadā kļuva par Vācijas ķeizaru, bet valdības darbus Vācijā viņš vairāk uzticēja savai enerģiskajai sievai, pats nododamies zinātnes un mākslas kā arī rūpniecības pacelšanai Austrijas zemēs.
Leopolds II (?-1792.g.).
Francis II Jozefs Kārlis (1792.-1806.g.).
Radniecība. Tēvs - Leopolds II.
Vectēvs - Francis I.
Dzīvesgājums. Vācijas ķeizars no 1792.-1806.gadam un no 1806.-1835.gadam Austrijas ķeizars.
Dzimis 1768.gadā.
Valdīšanas sākumā viņš bija spiests turpināt sava tēva Leopolda II iesākto karu pret revolucionāro Franciju. Pēc napoleona Bonoparta uzvarām itālijā karš beidzās ar Kampo-Formio miera līgumu 1797.gadā.
Pēc tam Francis II veda vēl trīs neveiksmīgus karus pret Franciju, gan sabiedrībā ar citām valstīm (1799.-1801.g., 1805.g.), gan arī viens pats (1809.g.), zaudēdams pie tam savas valsts plašus apgabalus.
Personiski ienīzdams Napoleonu, Francis II politisku motīvu dēļ jutās spiests viņam dot savu vecāko meitu Mariju Luīzi par sievu.
Pēc Napoleona neveiksmīgā karagājiena uz Krieviju Francis II 1813.gadā atkal piedalījās koalīcijā pret Franciju un, pēc uzvaras pār to, Austrija 1814.gadā atguva atpakaļ visus senāk zaudētos zemes gabalus.
Franča II iekšpolitika, ko noteica Meternihs, bija augstākā mērā reakcionāra. Gara spēju ziņā Francis II bija visai ierobežots un ļoti šaursirdīgs, bet ar savu patriarhāli labsirdīgo izturēšanos tautā ieguva zināmu popularitāti.
Maksimiliāns II (~1861.g.).
1861.gadā pēc karaļa Maksimiliāna II pavēles Ešenbahas tirgus laukumā tika uzcelts pieminēklis par godu dzejniekam-templietim (?) Volframam fon Ešenbaham.
Vilhelms I (?-1888.g.). Pirmais apvienotās Vācijas karalis un arī Prūsijas karalis.
Radniecība. Dēls - Frīdrihs III, nākamais imperators.
Dzīvesgājums. Žīdu komunisti neveiksmīgi mēģināja nogalināt Vilhelmu I 1878.gadā uz Untendenlindena ielas Berlīnē (tā kā Bismarku).
Pirms dažiem gadiem franču-prūšu kara laikā Krievijas impērija faktiski bija atbalstījusi vāciešus karā pret Napoleonu III, tomēr kancleram Oto fon Bismarkam ar to bija par maz - 2 gadus pēc kara beigām Bismarks nopietni apsvēra iespēju sākt jaunu karu. Lai gan Vācija šai karā bija ieguvusi Elzasu un Lotringiju, franči ātri atjaunoja savu armiju pēc sakāves un nevēlējās ar to samierināties. Tomēr šoreiz kanclera plāniem traucēja Krievija, jo Aleksandru II un viņa galmu sāka uztraukt jaunās Vācu impērijas pārlieka nostiprināšanās. Tadejādi Aleksandra II valdīšana dažnedažādi izvairījās no tiešas atbildes par to, vai arī šoreiz atbalstīs Vāciju. Iesākumā mēģināja tirgoties - izzināja no vāciešiem, vai tie atbalstīs krievus gadījuma, ja pēdējie izteiks pretenzijas uz Konstantinopoli. Taču arī vācieši izvairījās no tiešas atbildes. Tā nu arī Bismarkam neizdevās iegūt Krievijas atbalstu savos plānos pret Franciju.
Tā nu 1875.gadā Aleksandrs II apmeklēja Berlīni, kur kopā ar kancleru Aleksandru Gorčakovu (Александр Горчаков) un tur tikās ar vācu ķeizaru Vilhelmu I un sarunās precizēja savas pozīcijas. Krievija atteica atbalstu Prūsijai karā pret frančiem. Pēc atgriešanās no Berlīnes Gorčakovs izsūtīja krievu sūtniecībām visā pasaulē telegrammu, no kuras varētu secināt, ka jauns karš nav sācuies tikai pateicoties Krievijas pūliņiem. Protams, ka tā tas nebija, jo faktiski Bismarks bija nonācis izolācijā - arī Vīne un Londona nevēlējās saglabāt neitralitāti.
Frīdrihs III (1888.g.). Friedrich.
Hohencollernu dinastijas Prūsijas un Vācijas karalis, kas 1888.gadā valdīja tikai 99 dienas: no 1888.gada 9.marta līdz 15.jūnijam.
Radniecība. Tēvs - Vilhelms I, iepriekšējais imperators.
Dzīvesgājums. Dzimis 1831.gada 18.oktobrī.
Frīdriha III 99 dienu valdīšanas laikā pēdējo reizi tika pagarināts "Izņēmuma likums pret sociālistiem," izdoti likumi par reihstāga un prūšu landtāga pilnvaru laika pagarināšanu no 3 līdz 5 gadiem.
Hohencollernu dzimtas sadarbība ar nacistiem. Šī dzimta devusi trīs Vācijas imperatorus un 9 Prūsijas karaļus.
Vēsturnieku vidū nav vienprātības par šo jautājumu. Daļa uzskata, ka dzimtai nav bijusi nekāda loma nacistu režīma tapšanā. Citi piesauc paazīstamo fotogrāfiju, kurā redzami Hitlers kopā ar kroņprinci Vilhelmu (Vilhelma II vecākais dēls) 1933.gadā Potsdamā. Periodiski kroņprincis tika redzēts SA trieciennieka formas tērpā.
Pateicoties personīgai Vilhelma II iejaukšanās darbībai britu-vācu pretžīdiski noskaņotais Hjūstons Stjuarts Čemberlens (Gēbelss viņu dēvēja par "mūsu gara tēvu") saņēma Vācijas pilsonību. Vēl neilgi pirms bēgšanas no valsts 1916.gadā ķeizars Čemberlenam paspēja piešķirt Dzelzs krustu. Pats Čemberlens iestājās nacistu partijā, salīdzināja Hitleru ar M.Luteru. Čemberlena bērēs 1927.gada janvāra sākumā klāt bija Vilhelma II dēls Vilhelms Augusts, Ādolfs Hitlers, Rūdolfs Hess.
Saites.
Vācieši.
