Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Vācijas karaļi (843.-1918.g.)

Vācija radās no Kārļa Lielā impērijas austreņu daļas, un vācu ķēniņi būtu uzskaitāmi sākot ar 843.gadu, kad 3 Kārļa Lielā mazdēli noslēdza Verdenas līgumu par Franku impērijas sadalīšanu un tādējādi radās 3 valstis, no kurām viena bija nākamā Vācija (Austrumfranku valsts).

Austrumfranku valsts (vēlākā Vācija) karolingu karaļi. Iesākumā valdīja Kārļa lielā pēcteči.
      Ludviķis I Vācietis (843.-876.g.).
      Kārlis III Resnais (876.-887.g.).

Ludviķis III Bērns (900.-911.g.).
Biogrāfija. Dzimis 893.gadā.
Vācijas karalis no 900.-911.gadam, pēdējais no Karolingu dinastijas.

      Konrāds (911.-?).
Biogrāfija. Pēc Karolingu dinastijas izbeigšanās par Vācijas karali 911.gadā ievēlēja Frankonijas hercogu Konrādu un hercoga pienākumus uzņēmās viņa brālis Eberhards (pēc viņa nāves 939.gadā izbeidzās arī Frankonijas hercoga amats).
 

Sakšu dinastija (919.-1024.g.).
      Indriķis I Putnuķērājs (919.-936.g.).
      Otons I (936.-973.g.).

Indriķis II (1002.-1024.g.).
Biogrāfija. Vācijas karalis no 1002.-1024.gadam, pēdējais no Sakšu dinastijas.

Dzimis 973.gadā.
Kāpis tronī 1002.gadā. nesekmīgi cīnījās ar lielo feodāļu varu, balstoties uz baznīcu, kuru bagātīgi atalgoja ar zemēm un privilēģijām.
Cieta sakāvi karos ar Poliju, kas pastiprinājās Boļeslava I Drosmīgā valdīšanas laikā, un cieta sakāves arī no Polabas slāviem.
Kad nomira pēdējais Kārļa Lielā pēctecis, tad vācijas ķēniņus (karaļus) sāka vēlēt. Vācijas valdnieki iekaroja arī Itāliju un izveidoja Svētās Romas impēriju, taču viņiem neizdevās izveidot vienotu valsti un impērija pārvērtās par sīku valstu savienību.

Indriķis IV (XI gs.).
Cīņa ar Romas pāvestu. Pāvesti centās pakļaut savai varai Eiropas karaļnamus un tamdēļ tam izcēlās asa cīņa ar Vācijas ķeizaru Indriķi IV. Pāvests Gregors VII Hildebrands un ķeizars viens otru pasludināja par atceltiem. savu vēstuli pāvestam Indriķis IV beidza ar vārdiem: "Mēs, Indriķis, karalis no dieva žēlastības, ar visiem mūsu bīskapiem tev sakām - ej projām!"
Atbildot uz to, pāvests atbrīvoja vācu ķēniņa pavalstniekus no uzticības zvēresta ķeizaram. Vācu lielie feodāļi uzstājās pret Indriķi IV un ķeizars bija spiests samierināties ar pāvesta noteikšanu.
Indriķis IV ar nelielu svītu devās uz Itāliju, kur valsts ziemeļos Kanosas pilī uzturējās pāvests. trīs dienas Indriķis IV stāvēja pie pils mūriem grēku nožēlotāja tērpā - kreklā un basām kājām. Beidzot viņu ielaida pie pāvesta, un viņš, ceļos nometies, izlūdzās pāvestam piedošanu.

Indriķis V.
Biogrāfija. Atjaunoja Frankonijā hercoga amatu.

Sāliešu dinastija (1024.-1125.g.).

Hohenštērnu dinastija (1138.-1254.g.).
      Konrāds III (1138.-1152.g.).
      Fridrihs I Sarkanbārdis (1152.-1190.g.).
Otons IV (?-1215.g.). Biogrāfija. Kad sanaidojās ar pāvestu Inokentu III, tas uz Vāciju sūtīja vācu izcelsmes Svētās Romas imperatoru Frīdrihu II, kas viņu 1215.gadā padzina no troņa.
      Frīdrihs II (1212.-1250.g.).

Hābsburgu dinastija (1273.-?). Hābsburgi saprata, ka Vācija ir pārāk sašķelta, tāpēc tie centās izveidot padomi, kurā pastāvīgi pulcētos valstiņu pārstāvji un kas darbotos kā impērijas valdība. Hābsburgi centās ieviest impērijas naudu, izdot kopīgus impērijas ikumus un radīt kopīgu tiesu. Mazo valstiņu valdnieki tam pretojās. 
Lielākos panākumus guva hābsburgs Maksimiliāns I.
Zaudējuši Trīsdesmitgadu karā (1618.-1648.g.), Hābsburgi atteicās no Vācijas apvienošanas.

Rūdolfs I Hābsburgas (1273.-1291.g.).
Rudolf von Habsburg.
Dzīvesgājums. Dzimis 1218.gadā. Hābsburgas grāfs. Izmantojot savu varu, viņš ieguva zemes Austrijā, un tās kļuva par Hābsburgu varas centru.
Kāpis Vācijas tronī 1273.gadā.
1274.gadā karalis deva ordeņa mestram laicīgo jurisdikciju pār rīdziniekiem. Tad sākās ilgas ķildas starp arhibīskapu un ordeni. Rīgas pilsoņi izmantoja šo sāncensību, lai izkarotu sev lielāku patstāvību.

Kārlis IV (~1356.g.).
Biogrāfija. Kopā ar Zviedrijas karali 1356.gadā apstiprināja visas Rīgas arhibīskapa Fronholda no Fifhūzenas tiesības, kādas agrāk ķeizari bija devuši Livonijas bīskapiem.

Sigismunds (~1415.g.).
Biogrāfija. Svētās Romas impērijas ķeizars.
1415.gada jūlijā viņa vadītais Konstances (Dienvidvācijā) koncils piesprieda nāvessodu sadedzinot čehu sludinātājam Janam Husam, ar kuru aizsākās spēcīgā husītu kustība Čehijā.

Frīdrihs III (1440.-1493.g.).

Maksimiliāns I (1493.-1519.g.). Svētās Romas impērijas ķeizars. Guva lielākos panakumus no Hābsburgiem.

Kārlis VII (?-1745.g.).

Francis I Stefans (1745.-1765.g.).
Dzīvesgājums. Vācu ķeizars no 1745.-1765.gadam.
Dzimis 1708.gadā.
1729.gadā viņš mantoja no sava tēva Lotringas hercogisti, bet, sakarā ar Polijas troņa mantošanas kara iznākumu, 1737.gadā apmainīja to pret Toskānas lielhercogisti. 
1736.gadā Francis I apprecējās ar ķeizara Kārļa VI meitu Mariju Terēziju un bija viņas līdzvaldnieks, kad tā pēc tēva nāves kļuva par Austrijas zemju valdnieci.
Pēc Kārļa VII nāves Francis I 1745.gadā kļuva par Vācijas ķeizaru, bet valdības darbus Vācijā viņš vairāk uzticēja savai enerģiskajai sievai, pats nododamies zinātnes un mākslas kā arī rūpniecības pacelšanai Austrijas zemēs.

Leopolds II (?-1792.g.).

Francis II Jozefs Kārlis (1792.-1806.g.).
Radniecība. Tēvs - Leopolds II.
Vectēvs - Francis I.
Dzīvesgājums. Vācijas ķeizars no 1792.-1806.gadam un no 1806.-1835.gadam Austrijas ķeizars.
Dzimis 1768.gadā. 
Valdīšanas sākumā viņš bija spiests turpināt sava tēva Leopolda II iesākto karu pret revolucionāro Franciju. Pēc napoleona Bonoparta uzvarām itālijā karš beidzās ar Kampo-Formio miera līgumu 1797.gadā. 
Pēc tam Francis II veda vēl trīs neveiksmīgus karus pret Franciju, gan sabiedrībā ar citām valstīm (1799.-1801.g., 1805.g.), gan arī viens pats (1809.g.), zaudēdams pie tam savas valsts plašus apgabalus.
Personiski ienīzdams Napoleonu, Francis II politisku motīvu dēļ  jutās spiests viņam dot savu vecāko meitu Mariju Luīzi par sievu.
Pēc Napoleona neveiksmīgā karagājiena uz Krieviju Francis II 1813.gadā atkal piedalījās koalīcijā pret Franciju un, pēc uzvaras pār to, Austrija 1814.gadā atguva atpakaļ visus senāk zaudētos zemes gabalus.
Franča II iekšpolitika, ko noteica Meternihs, bija augstākā mērā reakcionāra. Gara spēju ziņā Francis II bija visai ierobežots un ļoti šaursirdīgs, bet ar savu patriarhāli labsirdīgo izturēšanos tautā ieguva zināmu popularitāti.

Maksimiliāns II (~1861.g.).
1861.gadā pēc karaļa Maksimiliāna II pavēles Ešenbahas tirgus laukumā tika uzcelts pieminēklis par godu dzejniekam-templietim (?) Volframam fon Ešenbaham.

Vilhelms I (?-1888.g.). Pirmais apvienotās Vācijas karalis un arī Prūsijas karalis.
Rdniecība. Dēls - Frīdrihs III, nākamais imperators.
Dzīvesgājums. Žīdu komunisti neveiksmīgi mēģināja nogalināt Vilhelmu I 1878.gadā uz Untendenlindena ielas Berlīnē (tā kā Bismarku).

Frīdrihs III (1888.g.). Friedrich.
Hohencollernu dinastijas Prūsijas un Vācijas karalis, kas 1888.gadā valdīja tikai 99 dienas: no 1888.gada 9.marta līdz 15.jūnijam.
Radniecība. Tēvs - Vilhelms I, iepriekšējais imperators.
Dzīvesgājums. Dzimis 1831.gada 18.oktobrī.
Frīdriha III 99 dienu valdīšanas laikā pēdējo reizi tika pagarināts "Izņēmuma likums pret sociālistiem," izdoti likumi par reihstāga un prūšu landtāga pilnvaru laika pagarināšanu no 3 līdz 5 gadiem.

Vilhelms II (1888.-1918.g.). 
Radniecība. Vecmamma - Viktorija. Brālēni - Nikolajs II un Džordžs V.
Sieva – Auguste Viktorija.
Dzīvesgājums. Pēdējais Vācijas monarhs.
Dzimis 1859.gadā.
Kāpis tronī 1888.gadā.
Turneja pa Tuvajiem Austrumiem. Vilhelms II ar sievu Augusti Viktoriju ieradās Bālbekā savas karaļpāra Austrumu vizītes noslēgumā 1898.gadā. Viņa brauciena galvenais iemesls bija Savoiras baznīcas (church of Savior) Jeruzālemē, taču šī bija arī laba iespēja stiprināt attiecības ar turku-otomaņu sultānu Abdulhamidu II.
1898.gada 10.novembrī ķeizariskais pāris ar Damaskas-Malagas (Mallaqa) vilcienu ieradās Zahles stacijā. No šejienes tie jāšus devās uz Bālbeku. Svarīgie viesi senvietā uzturējās pavisam neilgi. 11.novembra rītā tie aplūkoja drupas, un atklāja turku sultāna dāvātu piemiņas plāksni. Tai pašā dienā viņi devās uz Beirutu, un no turienes – mājup uz Vāciju.
Īsajai vizītei bija paliekoši rezultāti. Par Bālbekas diženumu sajūsminātais monarhs tūdaļ pat 1989.gadā nosūtīja divus arheologus ar pavēli novērtēt izrakumu iespējamās izmaksas. Sevišķi iespaidots monarhs bija no tā sauktās Baha svētnīcas. Bija zināms, ka tā celta romiešu imperatora Antonija Pija valdīšanas laikā, kas vācu imperatoram prezentēja ideālu impērijas modeli. Tas arī bija iemesls, kādēļ turku sultāna sagādātā un uzdāvinātā piemiņas plāksne tika piekārta tieši Baha svētnīcai.
Pirmajā pasaules karā (1914.-1918.g.). Interesanti, ka sākoties šim karam, Vācijas, Krievijas un Lielbritānijas valdnieki bija radinieki - visi britu karalienes Viktorijas mazdēli.
Vilhelms II vēlējas ekonomiski un politiski dominēt Eiropā. Bija teritoriālas pretenzijas pret Krieviju un Franciju (Āfrikā), intereses Tuvo Austrumu reģionā.
Rīgā vācu armija iegāja 1917.gada 3.septembrī. 3 dienas vēlāk – 6.septembrī Rīgu apmeklēja vācu ķeizars Vilhelms II, kas teica: „...zemi, kur vācu ērglis iecirtis savus nagus, viņa [Vācija] tura cieši...”
Vilhelms II un Latvija. Šajā sakarā vācu ģenerālštābs 1918.gada 12.aprīlī izdeva pavēli Rīgā sasaukt zemes padomes (landrāta) sapulci. Bez 44 vācu delegātiem piedalījās arī 13 latviešu un igauņu kolaboranti, kurus bija izraudzījusi okupācijas vara. Šī „Igaunijas, Vidzemes, Rīgas un Sāmsalas apvienotā zemju padome” nosūtīja vēstuli „Viņa majestātei, vācu ķeizaram, Prūsijas karalim.” Tajā tika pausta „vēlēšanās, lai Vidzeme, Igaunija un Kurzeme ar salām un Rīgu veidotu konstitucionālu monarhiju ar vienotu pārvaldi un konstitūciju un pievienotos vācu valstij ar Prūsijas karaļa personālūniju.”
1918.gada 17.jūnijā vācu militārā pārvalde izdeva „Nolikumu par zemes piešķiršanu un nometināšanu Kurzemē.” Šim „agrārajam nolikumam” vajadzēja kļūt par izejas punktu nesaudzīgai un plašai vācu kolonistu iepludināšanai. Tika nodibināta kolonizācijas apvienība „Kurzeme.” Tai vajadzēja pārņemt, pārvaldīt un sadalīt visu landrāta un arī „bezsaimnieka” zemi. Tālāk šī apvienība ieguva pirmpirkuma tiesības ar visiem nekustamajiem īpašumiem Kurzemē līdz pat 1948.gadam. Strīdīgus jautājumus vajadzēja risināt īpašai vācu komisijai, arī sākumkapitālu dotu Vācijas valsts. Bija aplēses par vairāk nekā 2 miljonu kolonistu izvietošanu Kurzemē vien.
Vācijā tomēr nepastāvēja vienots viedoklis par to, kā vajadzētu izturēties pret zemju padomes prasību. Tāpēc Vidzemes landmaršals tikai 17.oktobrī saņēma ķeizara vēstuli, kurā viņš neizteica nekādus iebildumus pret Baltijas hercogistes dibināšanu tad, kad Vācijas liktenis būs izšķirts Rietumu frontes kaujas laukos.
Gāšana no troņa. 1918.gadā atteicās no troņa.un aizbēga uz Holandi.
Atradumi.
Piemiņas plāksne Bālbekā. Pēc Pirmā pasaules kara 1918.gadā Bālbekā ieradās britu ģenerālis Alenbijs (Allenby), kas pavēlēja noņemt vācu monarhu piemiņas plāksni un izdzēst to vārdus. Plāksni paņēma Palmyra Hotel īpašnieks Maikls Alovs (Michael Alouf) un viesnīcā to saglabāja. 1970.gadu sākumā to atrada vācu sūtnis Hans Kristiāns Lanke (Hans Christian Lankes). Viņš uz plāksnes atjaunoja ķeizariskā pāra vārdus un saņēma atļauju to atkal piekārt Baha svētnīcas iekšienē.
Aplūkojamie objekti.
Kilimandžaro. No 1902.-1918.gadam augstāko Āfrikas virsotni dēvēja par Ķeizara Vilhelma smaili.
Vilhelma II medību rezidence. 50 km uz ZR no Berlīnes - Potsdamā. Vilhelms II pat uzcēla dzelzceļa līniju, kas to savienoja ar Berlīni. VDR laikā te bieži atpūties tās vadītājs Ērihs Honekers ar sievu Margotu. Tagad namā ierīkota viesnīca un Honekera numuriņā var pārnakšņot katrs par 89 eirām. 
Nospiedums civilizācijā. 
Takši. Takši kļuva par Vācijas simbolu I Pasaules kara laikā, pateicoties ķeizaram Vilhelmam II, un stāsta, ka ASV un Lielbritānijā tie uz ielas apmētāti ar akmeņiem, tā izrādot naidu pret Vāciju.

Saites.
Vācieši.