Žakērija (1358.g.)
Žakērija. Francijai grūtajos apstākļos Simtgadu kara sākumā feodāļi no zemniekiem prasīja arvien jaunus nodokļus. Tie mēdza sacīt: „Žakam vientiesim ir plata mugura, viņš visu var panest.”
Plaši izplatītais franču vārds Žaks (latviski – Jēkabs) tad arī kļuva par sinonīmu lieliem tautas nemieriem. Muižnieku nicinātie „žaki” Francijas ZA 1358.gadā sāka plašu sacelšanos, kas vēsturē iegājusi kā žakērija. Sacelšanās bija stihiska un sākās bez sagatavošanās. Tautas naids pret feodāļiem bija tik liels, ka tie grasījās „iznīcināt visus muižniekus līdz pēdējam.” Masveidā tika ieņemtas muižas un pilis, dedzinātas tās un nogalēti to īpašnieki.
Par sacelšanās vadoni kļuva Giljoms Kals. Hronikas liecina, ka viņš esot bijis labs orators, pieredzējis cilvēks, staltu augumu un skaistu seju. Viņš mēģināja apvienot „žakus.” Taču zemnieki dzīvoja izkliedētās kopienās un nelabprāt vēlējās apvienoties. Bieži vien visa sacelšanās aprobežojās ar cīņu pret savu vietējo feodāli. Zemniekus atbalstīja arī trūcīgie pilsētu iedzīvotāji, bet bagātie aizslēdza pilsētu vārtus zemnieku vienību priekšā.
Tā laika hronikas saka: „Gan tie algotņi, kas cīnījās Francijas karaļa pusē, gan arī tie, kas cīnījās Anglijas karaļa pusē, iedzīvojās bagātībā, izlaupoīdami pilsētas un pilis. Un bieži algotņiem gadījās slaveni piedzīvojumi, un viņi ieguva tādas bagātības, kas līdzinās brīnumam.
Drīz izcēlās apbrīnojams un liels dumpis daudzos karalistes apgabalos. Viņi [dumpinieki] nodedzināja un pilnīgi sagrāva vairāk nekā 60 labas mājas un stipras pilis, un, ja dievs nebūtu nācis palīgā, tad šie ļaundari būtu tā savairojušies, ka būtu aizgājuši bojā visi dižciltīgie karavīri, svētā baznīca un visi bagātie cilvēki visā karalistē.”
Cita hronika: „Zemnieki bija nonākuši visšausmīgākajā nabadzībā, jo senjori līdz malām piepildījuši viņu ciešanu kausu, atņemdami viņiem gan mantu, gan nabadzīgo iedzīvi. Kaut gan lopu bija atlicis ļoti maz, senjori tomēr prasīja maksājumus par katru galvu, 10 solīdus par vērsi un 4 vai 5 solīdus par aitu.
Var sacīt, ka ir attaisnojusies fabula par suni un vilku. Reiz bija stiprs suns, un gan scerēja, ka tas drosmīgi aizsargās viņa aitas pret vilka uzbrukumu. Taču vilks kļuva par tuvu draugu sunim, kas viņam atļāva nesodīti aiznest aitas. Kad vilks un suns bija vieni paši meža malā tālu no gana acīm, tad viņi kopīgi mielojās ar aitas gaļu.
1358.gada vasarā zemnieki, redzēdami nelaimes un spaidus, kas viņiem tika sagādāti no visām pusēm, ar ieročiem rokās sacēlās pret franču dižciltīgajiem. Viņi izklīda pa visu apgabalu un bez žēlastības iznīcināja visus dižciltīgos vīriešus. Muižnieku cietokšņus nolīdzināja līdz ar zemi.”
Lai gan feodāļi bēga no dumpīgajiem apvidiem, tie sapulcēja lielu karaspēku. Tiem piepalīdzēja arī angļi, jo sacēlusies tauta bija arī viņu ienaidnieks.
Pirms izšķirošās kaujas Giljoms izvietoja savus pulkus uz pakalna. Redzēdami, ka zemnieki sagatavojušies prettriecienam, feodāļi nolēma tos piemānīt. Viņi Gijomu uzaicināja uz pārrunām, bet to laikā zemnieku vadoni sagrāba un iekala ķēdēs.
Palikuši bez vadītāja „žaki” tika pilnīgi sakauti. Gijomam pirms nāvessoda galvā uzlika nokaitētu dzelzs stīpu: „Tā mēs kronējam zemnieku karali.”
Sacelšanās tika apspiesta un feodāļi nežēlīgi atriebās zemniekiem. Ciemi un labības lauki tika dedzināti, zemniekus kāra kokos un būdiņu durvīs. Daudzi Ziemeļfrancijas apgabali kļuva pustukši.
Tomēr dumpim bija arī kādas pozitīvas sekas – paātrinājās zemnieku brīvlaišana no dzimtbūtnieciskās atkarības, kas bija sākusies jau iepriekš. Brīvībā izpircies zemnieks varēja aiziet no muižas un feodālim nebija tiesību jaukties tā ģimenes dzīvē. Taču zeme palika feodāļu īpašumā un par tās lietošanu bija jāmaksā sālīti.
Tamdēļ daudzi brīvlaistie zemnieki nonāca brīvajās pilsētās un tās skaitliski auga.
