Amerikas atklāšana
Cilvēks, par spīti visiem saviem netikumiem, ir ārkārtīgi žiperīgs radījums, kas nu nekādi nav varējis nosēdēt uz vietas. Tadēļ sakrājušies šādi tādi atradumi un izvirzītas visai padaudz hipotēzes par to, ka cilvēki no Eiropas u.c. tālām vietām sasnieguši Jauno pasauli vēl ilgi pirms Kolumba un vīkingiem. Šeit apkopoti materiāli par tādām iespējām.
Amerikas atklājēji pirms Kolumba
Mormoņu Amerikas ceļojums. "Mormoņu grāmatā" aprakstīts semītu cilšu ceļojums īpaši darinātos kuģos pāri okeānam uz Ameriku Bābeles torņa laikos. Šis materiāls gan tiek ļoti apšaubīts, bet tomēr - ir arī fakti, kas liecina par labu šim neticamajam stāstam. Vairāk par to esejā Mormona grāmatas stāsts par Amērikas atklāšanu.
Senie ēģiptieši Amerikā. Kādā seno ēģiptiešu papirusā ir brīdinājums nebraukt Rietumu jūrā, jo tur braukušie nav atgriezušies. Tas liek secināt, ka šādi braucieni ir bijuši - kaut vai II dinastija faraona sūtītā ekspedīcija Atlantīdas meklēšanai. Tādējādi ir pavisam iespējams, ka daļa no kuģotājiem nonāca Jaunajā pasaulē un varbūt pat ietekmēja turienes kultūras.
Ir arī šādi tādi atradumi, kas par to liecina. Tuvāk lasiet esejās Senie ēģiptieši Amerikā un Senēģiptiešu kapu komplekss Lielajā kanjonā.
Grieķu zināšanas par Ameriku. Sengrieķu filozofs Platons ap 360.g.pmē. sarakstījis savus slavenos dialogus "Krītijs" un "Tīmajs," kuros aprakstīta Atlantīdas bojāeja. Cita starpā tur teikts, ka Atlantīda atradusies aiz Hērakla stabiem (t.i. Gibraltāru) pusceļā uz lielo kontinentu! Tātad grieķi ir zinājuši par "lielā kontinenta" - Amerikas pastāvēšanu! Tiesa gan, skeptiķi norāda, ka ar vārdiem "lielais kontinents" var būt domāta Āfrika.
Feniķieši Amerikā. Daži grieķu avoti vēsta, ka V gs.pmē. feniķiešu jūrnieki ar saviem izturīgajiem ciedru koka kuģiem visai tālu braukuši Atlantijas okeānā.
Hamilkona ceļojums. Mūsu ēras II gadsimtā dzīvojošais dzejnieks Aviēns kādā savā darbā apraksta kartāgieša Himilkona ceļojumu uz Estrimīdu salām. Himilkons Estrimīdu salās nonācis, pārvarot lielas grūtības. Jūra ap šīm salām esot ļoti mierīga, tajā aug daudz ūdenszāļu, kas apgrūtina kuģošanu, tā arī ir sekla. Pašās salas esot bagātas ar alvu un svinu. Daži pētnieki pat pieņēma, ka Himilkons ap 530.-520.g.pmē. sasniedzis Saragasu jūru. Daudzas detaļas Aviēna aprakstā it kā to apstiprina, piemēram, nekustīga jūras virsma, ūdenszāļu pārpilnība, sekla jūra. Tomēr Saragasu jūrā nav ar svinu un alvu bagātu salu. Visticamāk, ka Himilkons tomēr burāja uz Britu salām, nevis pāri Atlantijas okeānam. Tomēr iespējams arī, ka kartāgietis Himilkons aizbraucis līdz Īrijai un tad devies iekšā Atlantijas okeānā. Viņš šķērsojis zālēm aizaugušu jūru (Saragasu jūru?) un devies tālāk. Pētnieki pieļauj iespēju, ka viņš sasniedza Centrālameriku.
Feniķiešiem piedēvē uzrakstus Dienvidamerikā ("Paraības uzraksts").
Baski Amerikā. Britu dēkainis Filips Bīls minējis, ka ceļu uz Ameriku esot atklājuši arī basku zvejnieki.
Acteku un maiju leģendas. Šo indiāņu ciltis stāsta par baltiem un bārdainiem vīriem, kas esot ieradušies pa jūru no austrumiem un solījuši atgriezties. Šādas nostādnes pauž mīti par Ketcalkoatlu. Daži pētnieki domā, ka tās varētu būt atmiņas par vikingu apciemojumu.
Neparasti atradumi Jaunajā pasaulē.
Vecās pasaules monētas Amērikā.
Venecuēlā atrakta romiešu monētu glabātava ar naudiņām, kuras kaltas ne vēlāk par 350.g.pmē. (un Mainā!?).
Romiešu monētas uzietas arī ASV Teksasas pavalstī indiāņu apbedījumu uzbērumkalnā - Apaļajā klintī (Round Rock). Apbedījums datēts ap 800.g.pmē. (interesanti gan - Roma dibināta tikai 753.g.pmē.!).
Monētu no Sirakūzu pilsētas Sicīlijā 1957.gadā laukā uzgāja mazs zēns netālu no Fēniksas pilsētas ASV Alabamas pavalstī. Monēta kalta ap 490.g.pmē.
Bronzas tetradrahma no Antiohijas pilsētas Sīrijā tika uzieta 1976.gadā Heveneras pilsētā ASV Oklahomas pavalstī. Tā bja no mūsu ēras 63.gada un uz tās bija attēlots imperatora Nērona profils.
1882.gadā fermeris ASV Ilinoisas pavalstī Kaskountas (Cass County) pilsētā nejauši atrada bronzas monētu, kuru speciālisti identificēja kā Sīrijas ķēniņa Antioha IV monētu. Viņš valdīja no 175.-164.g.pmē., un ir pat pieminēts Bībelē.
Podniecība. II gs. romiešu stila keramikas trauki uzieti Meksikā.
Vecās pasaules uzraksti Amerikā:
Krētas lineārā rakstība - 1966.gadā vīrs vārdā Manfrēds Metkalfs ASV Džordžijas pavalstī nejauši uzdūrās akmenim ar uzrakstu. Rakstības veids izrādījās ļoti līdzīgs Krētas salas "Lineārajai A un B rakstībai."
Pensilvānijas asīriešu uzraksts - kāds Elvuds Hammels Pensilvānijā makšķerējot 1921.gadā Saskvehanas upē netālu no Vinfīldas, dzidrajā ūdenī pamanīja nelielu plakanu priekšmetu ar uzšvīkātiem zīmējumiem. Tuvāk aplūkojot tā izrādījās māla plāksnīte. Makšķernieks šo plāksnīti iebāza ķešā un atnesa mājās. Tikai pēc 37 gadiem, kad mazbērni to atrada starp makšķerēšanas piederumiem un par to sāka uzdot jautājumus, viņš nolēma to nosūtīt to Čikāgas muzeja direktoram. Vēsturnieki iztulkoja vēstījumu: tie secināja, ka plāksnīte vēsta par kredītu, ko aptuveni 1800.g.pmē. ņēmis kāds asīriešu tirgonis Kapadokijā.
Brazīlijas džungļu uzraksti - tos 1900.gadā uzgāja brazīļu kaučuka ieguvējs Bernardo da Silva Ramoss. Džungļos ir daudz lielu izmēru aprakstītas klintis. Uzraksti, skaitā vairāk par 2000, vēsta par Veco pasauli.
Riodežaneiras uzraksts - atrodas netālu no Riodežaneiras pilsētas Brazīlijā visai augstu uz vertikālas klinšu sienas. Tas vēsta: "Tīra, Feniķija, Badezīrs - Jetbāla pirmdzimtais." Tas tiek datēts ar IX gs.pmē.
Paraības (Parahyba) uzraksts - atrodas netālu no Paraības pilsētas Brazīlijā. Tulkojumā no feniķiešu valodas tas skan aptuveni tā: "Mēs esam Kanaānas dēli no Sidonas, ķēniņu pilsētas. Tirdzniecība mūs atvedusi šai tālajā krastā, kalnu zemē. Mēs ziedojām jaunēkli cēlajiem dieviem un dievēm deviņpadsmitajā Hīrāma, varenā ķēniņa, valdīšanas gadā. Mēs izkuģojām no Ecionas-Geberas [tagadējā Akaba Jordānijā] pie Sarkanās jūras un peldējām ar desmit kuģiem. Mēs divus gadus kuģojām kopā apkārt Hama zemei [Āfrikai], bet ar Bāla roku [vētrā] tikām šķirti, un nu mēs vairs neesam kopā ar biedriem. Tā mēs ieradāmies šeit, divpadsmit vīri un trejas sievas šai... krastā, kuru es - Vadonis, pārvaldu. Bet auspiciously dievi un dieves ir mums labvēlīgi."
Kensingtonas akmens - tas uziets Kensingtonā, ASV Minesotas pavalstī 1898.gadā. Tā uzraksts apraksta kāda Norsemena ceļojumu Ziemeļamērikas iekšienē. Tiek lēsts, ka ekspedīcija notikusi ap 1300.gadu.
Kolorado ķeltu raksti - tādus 1980.gadā ASV Kolorādo pavalstī ieskrāpētus uz klintīm atrada Leonards un J.L.Glenns no Hoglas Zoo Soltleiksitijā. Viņi uzskatīja, ka šīs savādās zīmes ir brīnišķīgi Consainne Ogam rakstības piemēri, kas ir tipiska senajiem ķeltiem. Viens no daudzajiem uzrakstiem vēsta: "Ceļrādis: uz rietumiem ir robežpilsēta ar stāvakmeņiem robežas vietā."
Nešvilas akmens - apaļš dūres lieluma akmens tika atrasts XIX gs. 90.gadu beigās ASV Tenesijas pavalsts Nešvilas kapsētā. Uz tā attēlotie simboli ir visai līdzīgi lībiešu rakstu zīmēm, kuras lietoja pirms 100.gada. To var tulkot kā: "Ķīlas izpirkums."
Dž.H.Hūpera atradumi - šis fermeris Tenesijas pavalsts Bredlijas apgabalā atradis ar dīvainiem simboliem apzīmētu akmeni. Pārmeklējot savu zemes īpašumu viņš uzgājis arī garu pazemes mūri, kuru klāja neskaitāmas austrumnieciskas rakstu zīmes, cipari (kādi?) un dzīvnieku attēli.
Los Lunas Dekaloga akmens.
Batkrīkas akmens.
Kapenes.
Akmens kameras Jaunanglijā. Tādas apvidū sastopamas visai daudz, taču arheologi uzstāj, ka kameras nesenā pagātnē ierīkojuši vietējie fermeri kā kartupeļu glabāšanas pagrabus. Citi pētnieki to apstrīd un norāda, ka būves ir pārlieku sarežģītas tik viekāršai funkcijai. Viena no tām celta Aptonas (Upton) kalna nogāzē Masačūstetas pavalstī ASV, tās sarežģītie carbelling (angļu val.) padara to līdzīgu senajām ibēru vai īru kamerām. Teorētiski tiek pieļauta iespēja, ka tās būvējuši eiropieši ap 700.g.pmē.
Palenkes apbedījums. Kāds no šeit atrastajiem sarkofāgiem (kurš?) esot stilā dikti līdzīgs seno feniķiešu gatavotajiem.
Grieķu-romiešu parauga statuetes galva. Šo artefaktu uzgāja arheologs Hosē Garsija Paijons (Jose Garsia Payon) 1933.gadā līdz tam neskartā apbedījumā Kalikstlavakas (Calixtlahuaca) rajonā Mehikā. Tā bija maza izgrebta galviņa ar svešzemju vaibstiem. Antropologa Roberts Heine Gelderns to vēlāk identificēja kā neapstrīdamu(!) grieķu-romiešu skulpturālisma paraugu, kas tapis ap 200.gadu. Patreizējā atrašanās vieta nav zināma.
Vecās pasaules kuģu atradumi.
Tipiskas romiešu konstrukcijas kuģa vraka atliekas uzgāja 1886.gadā Galvestonas līcī Teksasas pavalstī ASV.
Kāda paveca atraitne Kalifornijā, netālu no Meksikas piekrastes kanjona dibenā atradusi senu kuģa korpusu, pie kura bortiem bijuši piestiprināti skandināviska paskata vairogi. Par to raksta Breds Viljamss un Korals Pepers grāmatā "Noslēpumainie Rietumi."
1933.gadā slavenie senatnes pētnieki Luiss un Mērtla Botsi no Džuliānas Kalifornijā uzgāja, iespējams, vikingu kuģa pūķi. Tas rēgojās no sienas kanjonā, kas atradās netālu no Akvakalientespringsas Meksikas piekrastes ASV pusē. Tomēr, pirms viņi paguva izrakt kuģa priekšgalu, zemestrīcē nogruva klints, un pieeja kanjonam tika aizšķērsota.
Romiešu lelle no koka un vaska tika atrasta maiju pilsētas Čičenicas Upurakā. Uz tās bija uzraksts romiešu valodā (tātad latīņu?).
Romiešu darbarīki Arizonā. Tos 1924.gada 13.septembrī uzgāja Čārlzs Meinijs Silverbelroudā, kas atrodas uz ZR no Taskonas Arizonā. Atrasto priekšmetu klāstā bija dažas romiešu svina senlietas, 26 kg smags krusts, zobens, nūjas, šķēpi un tiem līdzīgi ieroči.
Arheologi un kalnrūpniecības inženieri, kuri bija klāt izrakumos, konstatēja, ka priekšmetus klāj Čīles salpetra kārta, kāda ķīmiskas reakcijas rezultātā veidojas daudzu gadu laikā uz tuksneša zemes. No šīs kārtas biezuma būtu jāsecina, ka priekšmetiem jābūt visai seniem.
Pēc salpetra kārtas noņemšanas uz daudziem no atrastastajiem priekšmetiem tika uzieti uzraksti latīņu valodā, burti un grafiskie simboli. Arheologi noteica lietu vecumu laikaposmā no 800.-560.g.pmē.
Jāpiebilst, ka tas ir pats Romas valsts sākums, Ķēniņu periods, kad valdīja etrusku valdnieki. Tādējādi nosaukt atrastos priekšmetus par romiešu ir visai diskutabli.
Džubas II apbedījums. Tādu hipotēzi izvirzīja Filips Kopens - Ilinoisas pavalsts indiāņiem esot kāda leģenda, ka viņu zemēs apglabāts kāds ķēniņš, kas nav no Amerikas. Kopens šo leģendāro ķēniņu saista ar Romas provinces Mauritānijas (mūsdienu Alžīrijā) ķēniņu Džubu II, kas valdīja 1.gs. vidū. Ir zināms, ka Džuba II Tipāzā pasūtīja zelta sarkofāgu. Romas varas iestādes turēja ķēniņu aizdomās par nodevību un viņam nācies bēgt. Iespējams, ka tas šķērsojis Atlantijas okeānu un nonācis Amerikā. Šeit viņa apbedījums atrasts tā saucamajā Berouza alā.
Zīloņu attēli.
Aijovas kapulauks. Kādā indiāņu kapulaukā Aijovas pavalstī ASV uzieta zīloņa figūriņa no kaula.
Viskonsīnas kapulauks. Šis indiāņu kapulauks viskonsīnas pavalstī ASV pēc formas veidots kā zīlonis. Tā arī tas tiek saukts - par Zīloņa kalnu.
Tiavanakas Saules vārti. Arī uz šī slavenā objekta attēloti zīloņi. Tiesa gan, visdrīzāk tie tomēr ir mastodonti, kuru atliekas bagātīgi uzietas apkaimē. Tādējādi, tas visdrīzāk liecina nevis par Amerikas "atklāšanu," bet gan par lielo Tiavanakas vecumu.
Zīloņa attēls Palenkē. Ēriks fon Dēnekens tādu attēlu saskatījis uz kāda bareljefa Palenkē.
Zīloņa attēls Ikstapā.
Zīloņa attēls Kopanā. Ļoti līdzīgs indiešu stila zīlonim.
Neparasti atradumi Vecajā pasaulē.
Pompeju pilsētā Itālijā izrakumu laikā arheologi freskās atklāja ananāsu un īpašas sugas ķirbju attēlus, kuri tolaik auga tikai Amerikā.
Īri Amērikā. VI gs. pirmajā pusē dzīvoja īru mūks Sv.Brandans. 10.gs. uzrakstītajā "Svētā Brandana jūrasbraucienā" (Navigatio Sankti Brandani) aprakstīts, ka šis mūks un daži viņa pavadoņi sasnieguši Ziemeļameriku.
Vēlāk angļu burātājs Tims Severīns braucot laivā, kas būvēta pēc 1400 gadus veciem plāniem, izdevās pierādīt, ka ar īru kuģiem varēja šķērsot Atlantijas okeānu.
Vikingi atklāj Ameriku.
Vinlande. Sāgas vēstīja, ka, 980.gados sasnieguši Grenlandi, vīkingi drīz vien uzsāka tālāko ūdeņu izpēti. Pirmais Ziemeļamerikas krastu no sava kuģa 985.gadā ieraudzīja kāds Grenlandei vētras garām aizpūsts īslandiešu tirgotājs Bjarns Herjolfsons. Bjarnam pašam nebija intereses izpētīt jauno zemi, taču, nokļuvis Grenlandē, viņš par atklājumu pastāstīja Leifam Eriksonam, kurš ap 1000.gadu devās vairākās ekspedīcijās uz Ameriku, un tur nodibināja Vinlandes koloniju, kas savu nosaukumu ieguva no tur augošiem savvaļas vīnogulājiem. Tie vēl šodien sastopami savvaļā Masačūsetsas pavalstī Ņujorkas un Bostonas platuma grādos. Indiāņus vikingi sauca par skrēlingiem. Par Leifa Eriksona darbiem sacerēta sāga)
Jaunatklātās zemes vīkingi nosauca par Helulandi (Helluland), Marklandi (Markland) un Vinlandi (Vinland). Helulandi jeb Plakano akmeņu zemi pētnieki novieto vistālāk ziemeļos - Bafina salā. Bafina salas skarbā vide Leifam Eriksonam nešķita piemērota apmetnes ierīkošanai un viņš devās uz dienvidiem, tur, domājams Labradoras pussalas piekrastē, atrodot zemi ar jau daudz labvēlīgāku klimatu - Marklandi. Marklandē auga vīkingiem tik nepieciešamie koki un meži bija bagāti ar kažokzvēriem. Turpinot ceļu uz dienvidiem, Leifa kuģi nonāca līdz apvidum, kur pēc XIII gs. pierakstīto sāgu ziņām augušas vīnogas. Iespējams, tā bija Ņūfaundlenda, kuras pašā galējā ziemeļaustrumu galā - vietā, ko mūsdienās sauc par L'Anse aux Meadows - atrodas līdz šim vienīgā zināmā ziemeļnieku apmetne, bet nav izslēgts, ka vīkingi sasnieguši teritorijas daudz tālāk dienvidos, tās visas saucot par "vīna" vai "pļavu" (sakne vin ir abu šo senziemeļnieku valodas vārdu pamatā) zemi Vinlandi.
1121.gadā kolonijā ieradās Īslandes bīskaps Erihs Gnupsons, jo uzskatīja to par savu diacēzi. Šī kolonija ar pārtraukumiem pastāvēja līdz pat XV gs. sākumam, kad beidza eksistēt sakarā ar klimata pasliktināšanos.
Tomēr ir arī informācija, ka Vinlandes atklāšana notikusi ap 967.gadu.
Vikingu apmetnes. Vikingu nometnes drupas tika atrastas 1960.gadā pie Melnās Pīles strauta ietekas jūrā, netālu no nelielā zvejnieku ciemata L’Ance au Meadow Kanādā, Ņūfaundlendā. Pēc citiem datiem atrasto seno skandināvu nometņu skaits ir lielāks un tās izvietojas Ņūfaundlendā un Laboradoras pussalas ziemeļos. Vikingu klātbūtne Jaunajā pasaulē ir neapstrīdama un arheoloģiski pierādīta.
Vikingu klātbūtne Klusajā okeānā. Grāmatā "Pēdējais seri" D. un M.R.Kūlidži izsaka domu, ka X un XI gs. valdījušas augstākās temperatūras kopš pēdējā Ledus laikmeta, tādējādi vikingiem bijusi iespēja apbraukt Ziemeļameriku starp daudzajām salām un nonākt Klusajā okeānā. Par to liecinot seri indiāņu nostāsti: tie vēstot, ka skandināvi apmeklējuši Tiburonas salu (kur tāda ir?) un pat Kalifornijas līci: "vīri, kas nākuši no tālienes, kuģojuši ar garu laivu, kam bijusi galva kā čūskai... pirms ilgiem laikiem, kad Dievs vēl bija mazs zēns (no Ronalda L.Aivza 1953.gada referāta nolasīta Toronto meterologu konferencē). Saskaņā ar indiāņu nostāstiem, atnācējiem bijuši balti mati un bārdas, bet viņu sievas bijušas rudas.
Tālāk indiāņi vēsta, ka svešinieki līcī medījuši vaļus un pēc tam krastā cepuši. Tad viņi burājuši tālāk uz dienvidiem, bet kuģi drīz sašķaidījuši lieli viļņi. Dzīvi palikušie izpeldējuši krastā, kur viņiem palīdzējuši maiju indiāņi (kur gan viņi radās Klusā okeāna piekrastē?). Svešinieki beigās apprecējuši jaunās indiāņu sievietes. Līdz šai dienai maijiem reizēm dzimst bērni ar gaišiem matiem un zilām acīm. Indiāņi saka, ka tie esot "vīru no tālienes" pēcteči.
Vikingu karte. Tā ir 1440.gadā izdota karte, kurā atzīmēti vikingu 10.-11.gs. veiktie atklājumi. Kartē atzīmēta Vinlande ("vīnogu zeme"), Helilande ("klinšu zeme") un Marklande ("mežu zeme"). Karte kopš 1957.gada ir Jēla universitātes īpašums. Kāds pat ir aprēķinājis tās vērtību - 25 miljoni ASV dolāru.
Tomēr jaunākie pētījumi parādījuši, ka karte ir viltojums, par ko bija pārliecināti daudzi vēsturnieki un kartogrāfi jau iepriekš. Tas atklāts Smitsona institūtā Vašingtonā, gatavojoties izstādei par vikingiem. Veicot kartes tintes ķīmisko analīzi un salīdzinot to ar citām autentiskām 15.-16.gs.kartēm, fiziķis Duglass Maknotons atklājis, ka, visticamāk, karte tapusi tikai 20.gs. sākumā pēc 16.gs. portugāļu karšu parauga. Par to liecinot kartes stils un tinte, kurā uzietais titāna dioksīds liecinot par 20.gs. rūpniecību.
Viens no viltojuma pierādījumiem ir tas, ka tajā attēlotās Ziemeļatlantijas krastu un salu līnijas pārsvarā sakrīt ar Dženovas kartogrāfa Nikolo Kaneiro 1503.-1505.gados radīto karti, kas tolaik bija slepens dokuments un atklātībā nonāca tikai krietni vēlāk.
Lai vai kā, tomēr vairāki eksperti tomēr aizstāv viedokli, ka karte radīta viduslaikos. Ķīmiķe un Smitsona materiālu izpētes centra speciāliste Žaklīna Olina uzskata, ka titāna dioksīda klātbūtne tintē var būt izveidojusies laika gaitā, kartei novecojot.
Tādējādi kartes autentiskums paliek atklāts jautājums.
Sjerrahuasas alas. Šajās Paragvajas alās esot gleznojumi, kas, iespējams, attēlojot vikingus - tāda hipotēze izvirzīta 1970.gadā.
Antropologi apgalvojot, ka nelielās huaijaku cilts indiāņi (Dienvidamerikas?) ir vikingu pēcteči, jo tiem ir daudz gaišāka āda un mati nekā kaimiņu indiāņiem.
Pētījumi. XX gs. 60.gados norvēģu pētnieks un rakstnieks Helge Ingstads kopā ar sievu Annu Stini un arheologu grupu Kanādas ZA Ņūfoundlendā atklāja Leifa Eiriksona vikingu nometni. Atklājums tika publiskots 1968.gadā. Par to Britu Karaliskā ģeogrāfiskā biedrība viņu apbalvoja ar zelta medaļu, bet Norvēģija - ar savu augstāko apbalvojumu svētā Olava karalisko ordeni. Ingstads vadīja vairākas ekspedīcijas uz mežonīgajiem novadiem Aļaskā, Kanādā un Grenlandē, pavadot vairākus gadus kā kažokzvēru mednieks un tirgotājs.
Vikingu šodienas mantojums. Viena no vikingu kuģa - Fyrdraca, kopija tika pagatavota vikinga Leifa Eiriksona ceļojuma 1000-gades svinībām.
Avoti.
Magnusson, Magnus, Hermann Pa'lsson. "The Vinland Sagas: The Norse Discovery of America." Harmondsworth, UK: Penguin, 1965.g.
RakstI.
Bafina salā atklāj otru vīkingu apmetni Amerikā.
Velsieši Amerikā. ASV Misūri pavalstī dzīvojošie mandanu indiāņi runā vecvelsiešu dialektā. Mandanu valoda ir jau gandrīz aizmirsta, jo mazā tautiņa faktisi izmira baku epidēmijā 1838.gadā. Līdzību var izskaidrot teorija, ka mandani ir bijuši Velsas prinča Medoka līdzgaitnieku pēcnācēji.
Viņa vārds saglabāts Velsas abatiju arhīvos. Velsiešu princis kritis valdnieka nežēlastībā un izšķīries pamest dzimteni ar domubiedriem. 1170.gadā viņš devies jūrā meklēt rietumu kolonijas un vairs nav atgriezies.
Vēsturnieki par viņa eksistenci šaubījās, tomēr situāciju noskaidroja kāds 1477.gada rokraksts, kas glabājas Britu muzejā. Tajā fiksēta velsiešu ģimeņu ģeneoloģija, to skaitā arī Gvindlu dzimta, pie kuras piederējis Medoks. Arī laiks, kad viņš dzīvojis, sakrīt ar domājamo emigrācijas gadu.
Domā, ka Medoka kuģi piestājuši Floridā, no kurienes arī sāka jau no zemju apgūšanu.
Arheoloģiskās liecības.
Forti. Par velsiešu klātbūtni liecina vairāki pirmskolumba laikmeta forti Alabamas, Džordžijas un Tenesijas pavalstīs. Ilgu laiku tie bija vēsturiskas mīklas, līdz Kentuki zinātnieks Arturs Grifits aizbrauca uz Velsu un uzmeklēja Gvindlu dzimtas pili. Tā izrādījās precīzi tāda paša plānojuma kā mīklainie forti Amerikā.
Apbedījumi. Raksturīgs Velsas apbedījums. Datēts ar 1186.gadu.
Velsiešu vairogi. Uzieti apbedījuma tuvumā, laikam vairāki. Uz tiem bija attēlotas nāras un arfas - Velsas karotāju simboli.
Etnogrāfiskās liecības. XVII gs. angļu mākslinieks Dž.Ketlins dzīvojis mandanu ciltī un pamanījis daudzas līdzības ar velsiešiem. Ar to viņš pamatoja, ka mandani uzskatāmi par velsiešu kolonijas atliekām, kas saplūdušas ar vietējiem iedzīvotājiem.
Ļoti līdzīgas ir velsiešu un mandanu laivas: tās darina no jēlādas, kas uzstiepta uz vītola zaru karkasa. Līdzīga bija keramika un daži mūzikas instrrumenti. Mandanu keramika ļoti atgādināja ķeltu ornamentētos traukus. Bez tam indiāņi darināja arī skaistas lūgšanu krelles no ziliem dārgakmeņiem, tādas pašas darināja arī senie meistari Britu salās.
Nostāsti. Indiāņu (mandanu?) nostāsti vēsta, ka velsieši ieradušies no jūras puses un apmetušies uz dzīvi Ohaijas upes krastos, kur ilgu laiku dzīvojuši mierā un saticībā. Tomēr vēlāk sākušās sadursmes ar indiāņiem, kuru pusē bija pārspēks. Lielākā daļa velsiešu tikuši nogalināti, bet pārējie saņemti gūstā un aizvesti uz ziemeļiem.
Morgana Džonsa stāsts. Šo stāstu 1621.gadā pierakstījis angļu ģeogrāfs Džons Smits. M.Džonss vairākus gadus tika pavadījis tuskaroru indiāņu gūstā, kas runājuši ar vaņģenieku novecojušā velsiešu valodā.
Skoti atklāj Amēriku. Skotu masonim un templietim Henrijam Sinkleram reiz radās doma peldēt uz austrumiem no Īslandes un Grenlandes, lai atklātu jaunas zemes. Kopā ar venēcieti Antonio Zeno, kurš cēlies no dodžu dzimtas, viņi aprīkoja flotili no 12 kuģiem. 1398.gada jūnija sākumā nelielā eskadra izmeta enkuru pie Jaunās Skotijas krastiem. Henrijs Sinklers un daļa ļaužu nolēma pārziemot jaunatklātajā zemē, bet Zeno ar pārējiem atgriezās. Iespējams, ka tad templieši radīja savu slēpni Oukailendā. Par šo ekspedīciju ir zināms pateicoties abu ceļotāju sarakstei.
Vēlāk Henrijs Sinklers atgriezās Eiropā un 1400.gadā krita kaujā ar angļu karaļa Henrija IV Skotijā iebrukušo karaspēku.
Angļu iebrukuma draudu dēļ, templieši-masoņi rekrutēja pirmšķirīgus būvniekus un aprīkoja veselu floti ar venēcieti Zeno priekšgalā.
1398.gadā viņš, domājams, devās no Orkneju salām uz Amēriku ar 12 nelieliem un izturīgiem kuģiem un 200–300 vīru lielu komandu. Ceļojuma maršruts vedis gar Fēru salām, Īslandi, Grenlandi, Ņūfaundlendu līdz tagadējai Jaunskotijai Kanādā un Jaunanglijai ASV.
1558.gadā venēcietis Nikolo Dzeno publicēja manuskriptu, kurā aprakstīts šis ceļojums, un karti, kas pazīstama kā „Dzeno ziemeļu karte.” No tā izriet, ka Nikolo vecvectēvs Antonio Dzeno bijis kapteinis uz Sinklera flagmaņkuģa un aizvedis floti uz Amēriku. Antonio Dzeno sīki apraksta ceļojumu, astoņas dienas ilgušo vētru okeānā un visbeidzot brīdi, kad tika sasniegta zaļojoša zeme. Sinklers un viņa ļaudis vispirms to noturējuši par salu, bet, kad mēģinājuši tai apbraukt apkārt, konstatējuši, ka tā ir liela sauszeme. Viņi nodibināja kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem un tika sirsnīgi uzņemti. Sinklers izlēma tur palikt un no savas apmetnes devās vairākās ekspedīcijās zemes iekšienē un gar krastu dienvidu virzienā. Šo ekspedīciju laikā esot miruši vairāki vīri. Vēl pirms ziemas iestāšanās Antonio ar daļu flotes sūtīts atpakaļ, turpretī Sinklers tur palika vēl gandrīz divus gadus.
Argumenti pret „Dzeno ziemeļu karti.”
Šaubas rosina tas, kādēļ Antonio Dzeno piezīmes tika publicētas tikai pēc 150 gadiem?
Par šo ceļojumu nav nekādu norāžu Sinkleru klana vēsturē.
Ir apšaubāms, ka atklātā zeme bijusi Ziemeļamerika, jo tikpat labi tā varēja būt arī Grenlande.
Argumenti par „Dzeno ziemeļu karti.”
Venēciešu stikla krelles Aļaskā. Aļaskas Fērbenkas universitātes arheologi atklājuši 3 dažādās Aļaskas vietās venēciešu gatavotas stikla kreļļu bumbiņas, gatavotas renesanses laikā. Tas ir nopietns arguments par labu tam, ka laikā starp vīkingiem un Kolumbu, Amerikā pabijuši arī citi eiropieši. Krellītes atrastas 3 dažādās vietās pie Bruksa ūdenskrituma Aļaskā, kur agrām mituši eskimosi. krellītes bija uzietas jau iepriekš, bet šoreiz bez krellītēm bija arī rokassprādzes riņķi un aukliņu, savītu no augu šķiedrām - pēc tās varēja datēt atradumu. Tas bija laiks no 1397.-1488.gadiem. Venēcija tolaik bija Eiropas stikla ražošanas centrs. No turienes tas izplatījās pa visu pasauli, ar karavānām nonāca Krievijas Tālajos austrumos un no turienes - uz Aļasku.
Mikmaku indiāņu fenomens. Indiāņu cilts, kas dzīvo Jaunskotijas provincē, un ar kuriem Henrija Sinklera ekspedīcija pavadīja kopā gandrīz divus gadus. Mūsdienu mikmaku indiāņiem ir leģenda par balto skolotāju Gloskapu, kurš senos laikos ieradies pāri jūrai ar „peldošu pilsētu.” Atbraucējs iemācījis tiem virkni noderīgu lietu, kā piemēram – zvejniecību ar tīklu. Leģendai bija paralēles ar Sinklera ceļojumu. Pēc zinātnieku domām Gloskaps bijis visai līdzīgs Henrijam Sinkleram. Zinātniekiem izraisīja interesi mikmaku hieroglifi, kas stipri atgādina senēģiptiešu (varbūt šeit runa ir par lemūriešiem?). Kā šodien zināms, templieši tos pārzināja. Bez tam daudzi mikmaku indiāņu vārdi ir visai līdzīgi Eiropas ziemeļtautu vārdiem, kādus varētu būt lietojuši Sinklera ekspedīcijas ļaudis.
Ņūportas tornis. Tas atrodas Jaunskotijas vidienē starp Zelta un Gaspero upēm. Tornis bijis apaļš un stila ziņā atbilst ziemeļu romānikas arhitektūrai. Šodien no tā pāri palicis tikai akmeņu un zemes pakalns. Drupas atrodas privātīpašumā, un pētījumi un izrakumi vēl nav tikuši veikti. Līdz ar to nav zināms arī torņa vecums, taču līdzīgi torņi Skandināvijā un Skotijā celti laikā no 1150. – 1400.gadam.
Vestfordas bruņinieks. Atrodas ASV Masačūsetsas pavalstī. Netālu no Bostonas pie Vestfordas pilsētiņas ir akmens ar iegravētu bruņinieka tēlu. Ilgu laiku Vestfordas iedzīvotāji akmeni uzskatīja par indiāņu roku darbu, un nepievērsa tam uzmanību. 1940.gadā zīmējumu ieraudzīja kāds vīrs vārdā Viljams B.Gudvins, kurš izpētīja to rūpīgāk, it īpaši vairāk cietušās vietas,un izteica pieņēmumu, ka zobens un ctas detaļas varētu būt eiropeiskas izcelsmes. Vēlāk Konektikutas Arheoloģijas biedrības prezidents Frenks Glinns zobena attēlu nosūtīja uz Kembridžas universitātes Arheoloģijas un etnoloģijas muzeju tā vadītājam profesoram T.K.Līsbridžam. Glinns uzskatīja, ka tas varētu būt vikingu ierocis, taču Līsbridžs atzina, ka tieši šāda tipa zobeni bijuši izplatīti 14.gs. un tas esot seno skotu platais zobens. Zobena īpašnieks, iespējams, gājis bojā, jo zobens attēlots pārlauzts. Uz viņa vairoga attēlots Gannu ģērbonis, kas norāda uz piederību Gannu klanam, kuram bija radnieciskas saites ar Sinkleru dzimtu. Bruņinieks tur templiešiem raksturīgu zobenu.
1997.gadā 5.-7. septembrī Orkneju salās Kērvelā notika pirmais zinātniskais simpozijs par sera Henrija Sinklera ceļojumu uz Amēriku. 17 dažādu nozaru speciālisti diskutēja par savāktajiem pierādījumiem un demonstrēja arī savu pētījumu rezultātus. Lai gan bija nesaskaņas detaļās, kopumā simpozijā tika atzīts ka šāds ceļojums ir noticis.
Apsverot visu augstākminēto, pavisam ticama sāk likties versija, ka slavenā Oukailendas "Naudas bedre" ir bijusi šīs Sinklera ekspedīcijas mērķis – proti, skoti šo slēptuvi ir uzbūvējuši, lai tur kaut ko noglabātu.
Rozlinas kapela. Tā atrodas Skotijā netālu no Edinburgas. Cēlusi Sinkleru dzimta no 1446.-1486.gadam. Pati kapela izrotāta ar daudziem dīvainiem akmenī kaltiem simboliem, kuru starpā ir trīs augi - aloje, kāda puķe un kukurūzas vālītes, - kas visi tolaik auga Amerikā, bet Eiropā vēl nebija pazīstami.
Ķīnieši Amerikā.
Mūka Heišaņa ceļojums. Mūks Heišaņs un vēl 5 budistu mūki bijuši kādā zemē 10-12 tūkstošus km tālu.
Čo Hu karte. 1763.gada tapušajā kartē redzama visa pasaule, ieskaitot abas Amerikas un Antarktīdu. Piezīmē norādīts, ka tā ir 1418.gada kartes kopija. Ja izdosies to pierādīt, tad taps skaidrs, ka ķīniešu jūrasbraucējs sasniedzis Ameriku pirms Kolumba.
Kolumba ceļojums. Dženovas tirgotāja dēls Kristobals Kolons 1492.gadā aizkuģoja līdz Amerikai - 12.oktobrī tas sasniedza Bahamu salas.. Sākās tās masveidīgas kolonizācijas laikmets.
Pirms brauciena viņš pētījis visas ziņas par Atlantijas okeāna šķērsošanas gadījumiem. Saglabājies kāds viņa pierakstīts stāsts par diviem mirušiem vīriem garā un šaurā dreifējošā laivā. Tie uzieti Īrijas rieteņa piekrastē pie Golvejas. Nez kādēļ literatūrā tie nosaukti par ķīniešiem(!?).
Vācijas sarkanādainie ļaudis pēkšņi garā kanoe laivā parādījās Vācijas Ziemeļjūras piekrastē I gs. imperatora Augusta valdīšanas laikā. Tos sagūstīja romiešu kareivji un uzdāvināja Romas prokonsulam Gallijā Publijam Matellusam Cellaram, kurš tos paturēja kā vergus. Atbraucējiem bijusi vara krāsas āda, viņi runājuši nesaprotamā valodā. Nemitīgi ar rokām rādījuši uz laivu un tad rietumu virzienā. Šis vēstures fakts gan varbūt īsti neiederas šai rakstā, jo te indiāņi ir atklājuši Eiropu, bet par zināmiem sakariem starp pasaules daļām tie tomēr liecina.
Viena ceļotāja krūšutēls ir ticis pagatavots un saglabājies līdz mūsdienām. Tajā redzama viņa līdzība ar Amerikas indiāņiem.
Azoru salu jātnieka statuja. Agrīnie pētnieki akmens jātnieka statuju atraduši Korvo salā. Portugāles karalis XVI gs. pavēlējis to novākt un strādnieki to sasituši. Statuja zudusi. Senie apraksti liecina, ka tās jātnieka roka rādījusi uz rietumiem. Vietēji iedzīvotāji (kas tie tādi!?) teikušies to saucam cates („sekot” vai „iet šo ceļu” no kečvu valodas vārda cati). Uz statujas pamatnes bijis uzraksts nezināmā valodā. Šī statuja varētu liecināt, ka senajiem cilvēkiem itin labi bijis pazīstams jūras ceļš uz rietumiem.
Pirī Reisa karte. Šī XVI gs. turku admirāļa uz antilopes ādas pārzīmētā karte citu apbrīnojamu zinību starpā arī satur Ziemeļu un Dienvidu Amerikas austrumu krastu precīzas līnijas. Tuvāk par to esejā Pirī Reisa karte.
Saites.
Amerika.
