Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

 

Alu māksla, petroglifi

Seno cilvēku gleznojumi alās un uz klintīm, kas tiek uzskatīti par pašu senāko mūsdienu cilvēka māksliniecisko izpausmi. Tie sastopami gandrīz visos Zemes kontinentos, varbūt izņemot Antarktīdu, jo ledus traucē. Ilgu laiku paši senākie tādas mākslas paraugi bija atrodami Eiropā, pēc tam sekoja Āfrika un Austrālija. Tomēr viss mainījās 2014.gadā, kad vissenākie šādi gleznojumi tika datēti alā Indonēzijā.

Alu/klinšu glezniecība Eiropā. Vissenākā alu glezniecība ir konstatēta Rietumeiropā Fumanes alā Itālijā un Šovē ala Francijā - ap 32 000 gadu sena. Saskaņā ar pēdējiem datējumiem Šova alas zīmējumi ir ap 37 000 gadu veci. Kopumā Eiropā pazīstamas ap 300 alas ar senajiem zīmējumiem. 
Pēc tam alu glezniecības līmenis nemainījās līdz pat Agrīnajam Magdalēnas periodam (17-15 000 gadu atpakaļ), kad agrīnie gleznotāji sāka izrādīt interesi par dziļiem alu kompleksiem, galvenokārt Francijā un Spānijā. Šis process kulmināciju ir sasniedzis Vidējā Magdalēnas periodā (15-13 000 gadu atpakaļ), bet Vēlīnajā Magdalēnas periodā ap 12 000 gadu senā pagātnē šī interese par alu gleznojumiem pamazām izzuda. 
Pretēji dažādām sākotnējām teorijām tā arī nav konstatēta šo zīmējumu tehnikas evolucionāra attīstība laikam ejot. To pilnīgi pierāda 37 000 gadu vecie zīmējumi Šovē alā, kas ir tikpat smalki veidoti kā Laskas alā (20 000 gadu veci).
Pēdējā Ledus laikmeta beigās vispār bija vērojams Eiropas cilvēku darbības aktivitātes uzliesmojums: alu mākslas rašanās, astronomisko priekšstatu parādīšanās (Laskas ala), saules kalendārs Ķīnā, reliģiozās simbolikas rašanās, transatlantiskie ceļojumi (Solitras un Klovisas kultūru līdzības). Šis spējais kultūrsprādziens allažiņ izraisījis pētnieku izbrīnu un visdažādāko teoriju rašanos.

Alu/klinšu glezniecība Āfrikā. Dienvidāfrikā – visvecākā, patlaban zināmi ap 20 000 gravējumi un gleznojumi. Ap XX gs. 80.gadu sākumu, pateicoties D.Luīsa-Viljama pētījumiem, kļuva skaidrs, ka afrikāņu alu mākslai piemīt izteikti šamanisks raksturs.

Alu/klinšu glezniecība Austrālijā. Arī visai veca, bet patlaban Mazais Zaļais neko tuvāk nevar pastāstīt.

Alu/klinšu glezniecība Dienvidamerikā. Amazones baseina tukanu indiāņi savā lietišķajā mākslā (audumi, muzikālie instrumenti, mājas) lietoja/lieto ģeometriskos ornamentus un abstraktas zīmes no ja-he (tā tukanu indiāņi sauc ajauasku) transos redzētajām. Antropologa lūgti indiāņi pēc atmiņas ar krāsainiem zīmuļiem zīmēja sekojošus simbolus: trijstūrus tuvumā vertikālām līnijām, kas beidzās ar spirālēm; rombus un taisnstūrus, kas aizpildīti ar paralēlu līniju rindām; musturi no horizontālām viļņainām līnijām; visi iespējamie ovālus; „U” veida figūras; mazus riņķīšus un punktu rindas; restes; zigzaga līnijas; savienoti taisnstūri; līknes udc. Un tml. Tukanu indiāņi šīs zīmes atainoja uz klintīm ZR no Amazones, kombinējot ar reālistiskiem dzīvnieku attēliem.

Mākslinieciskie paņēmieni. Visi šie zemāk uzskaitītie paņēmieni vienlīdz plaši izmantoti gan Eiropas, gan Āfrikas paleomākslā, lai gan reģioni ir ļoti šķirti gan ģeogrāfiski, gan hronoloģiski. 
Veikli izmantots dabiskais klinšu sienu reljefs. Izciļņi, plaisas, caurumi, kalcīta notecējumi. Reizēm dzīvnieki tēloti tikai daļēji, mākslinieciski radot iespaidu, ka atlikusī daļa slēpjas aiz klints izciļņa, plaisā vai kā citādi (nav jāskaita tie gadījumi, kad daļa zīmējuma izdzisusi laika gaitā). 
Izlīšana caur dabiskiem klints izciļņiem. Barklīstā (uz Kapas provinces robežas) uz klints sienas attēlota himēra – ragaina čūska ar antilopes galvu. No šī radījuma deguna pil asins. Milzīgās čūskas platums ir veseli 4 m! pēc apmēram 4 m tās ķermenis „izzūd” aiz dabiska klints izciļņa, bet pēc tam parādās no jauna izciļņa otrā pusē (līdzīgi izzūd sarkano punktu līnija Laskas alā). 
Roku plaukstu nospiedumi. Tādi ir divu veidu - apvilkta kontūra vai arī visa roka notriepta ar krāsu nospiesta uz klints pamatnes. Pēdējā laikā parādījušās ziņas, ka tās atstājuši senie bērni. Interesanti, ka šāds paņēmiens sastopams arī Sahāras Tasili reģiona gleznojumos. Vēl šodien Ziemeļāfrikas tautām ir apgrozībā paradums savu plaukstu iespiest virs durvīm uzcelta mājas vēl mīkstajos mālos, lai tā apzīmētu savas īpašumtiesības. 

Eiropas un Āfrikas paleomākslas līdzības. Gan Eiropas, gan Āfrikas māksliniekiem bija raksturīga liela gleznoto objektu dažādība. Tiem visai maz nozīmējuši iepriekšējie gleznojumi, jo zīmēts pa virsu iepriekšējam ticis uz nebēdu. 
Nekur nav vērojama bāzes jeb horizonta klātbūtne, tamdēļ sanāk it kā gleznotās radības „peld” bezgalīgā telpā. 
Paleomākslā abās pasaules daļās ir pilnīgi ignorēts samērīgums – lieli dzīvnieki var tikt attēloti kā maziņi un maziņi – kā lieli, lai gan tie atrodas pilnīgi blakus. 
Abās pasaules daļās attēloja tikai daļu dzīvnieku, bet atlikušos pilnīgi ignorēja un nezīmēja. Nekad nav dzirdēts par zaķu vai lapsu zīmējumiem. Apgalvots, ka tikuši zīmēti tie dzīvnieki, kurus senie cilvēki nemedīja (vai patiesi? – kaut kas neatbilst...). 
Abās zīmējumu kultūrās sastopami vieni un tie paši geometriskie musturi - restes, kāpnes, taisnstūri, loki, zigzaga līnijas, "zirnekļu" tīkli. Par tām tuvāk esejā par Zīmēm (vēl nav tapusi!). Tieši šī līdzība ir vispārsteidzošākā un patlaban tiek mēgināts to skaidrot ar Deivida Luīsa-Viljama "Neirofiziologiskās hipotēzes" palīdzību.
Abām kultūrām raksturīga arī ģeometrisko zīmju kombinācija ar reālistiskajiem dzīvnieku attēliem.
Motīvu 8 līdzības:
1) teriantropi;
2) himēras;
3) briesmoņi;
4) abstraktie un ģemetriskie musturi, kombinācjā ar portretiskajiem zīmējumiem;
5) tipiski uzskatīt klints sienu par kaut ko caurejamu, kas, iespējams, atdala no mums Citpasauli;
6) zīmēšana pa virsu vecajiem zīmējumiem;
7) horizonta un proporciju neievērošana;
8) dīvaini "ievainoto cilvēku" attēli. 
Izmantoja 4 krāsas – dzelteno un sarkano okras, melno mangānu un akmeņogli, kas arī ir melna. 
Bez tam cilvēki gandrīz nekad neapmetās uz dzīvi tajās alās un klinšu aizsegos, kuros gleznoja. Tas varētu liecināt, ka šīs vietas tikušas uzskatītas par svētnīcām, un šeit ieradās tikai noteiktu rituālu veikšanai.

Eiropas un Āfrikas paleomākslas atšķirības. 
Hronoloģiskās – Eiropas paleomāksla ir krietni vecāka. Tā beidzās pirms apmēram 12 000 gadiem, bet pēdējie afrikāņu mākslas eksemplāri tapuši pat tikai pirms 100 gadiem. 
Gleznojumu atrašanās vietas – Eiropā tās bija tumšas un apslēptas alas (pie tam bieži to paši tālākie nostūri), bet Āfrikā – atklātas un gaišas vietas (tomēr vienlaicīgi grūti piekļūstamas kalnos). 
Cilvēka figūru zīmējumu skaits – Āfrikā ir ļoti liels zīmēto cilvēku skaits (šodien tādi pazīstami vairāki desmiti tūkstošu), kamēr Eiropas apmēram 300 alās tādu neatradīsies pat 100. Eiropā dzīvnieku gleznojumi pilnībā dominē pār cilvēku gleznojumiem. 
Tik liela radniecība šo hronoloģiski un ģeogrāfiski tālo kultūru starpā tiešām rosina nopietnas pārdomas. 

Seno cilvēku priekšstati, kas izriet no alu glezniecības:
1) cilvēkiem vienlaicīgi var piemist gan cilvēku, gan dzīvnieku īpašības. Pie tam cilvēks spēj pārmiesoties dzīvniekā – par to liecina teriantropiskie (cilvēkdzīvnieku) attēli;
2) dzīvnieki spēj pārvērsties citos dzīvniekos jebšu vienlaicīgi būt vairāku dzīvnieku sajaukums – par to liecina himēriskie attēli;
3) kaut kādi mums neizprotami priekšstati saistās ar „ievainotā cilvēka” fenomenu (ir konstatēts tāds šķēpiem sadurstīta cilvēka zīmēts motīvs), kurš bieži tiek bultu un šķēpu caurdurts tieši pārvēršanās stadijā par dzīvnieku;
4) daudz ģeometrisko simbolu, kuru nozīme un jēga mums nav zināma.

Paleomākslas izpēte.
Paleoarheoloģijas sākumi.
 XIX gs. 70.gados Francijas alās jau bija uzieti akmens laikmeta sadzīves priekšmeti, pārsvarā griezti no kaula. Tos pilnīgi pareizi arī datēja ar paleolīta senāko laiku. Taču tā laika cilvēkiem vēl ne sapņos nebija rādījies, ka senie cilvēki ir bijuši spējīgi uz tādiem alu mākslas šedevriem kā pirmajā atklātajā alā – Altamīrā, kuru atklāja kaut kad uz XIX gs. kaut kad laikā no 1868.-1972.gadam.

Konservatīvā zinātne aplauž zobus pret Altamīru. Nozare spēji sakustējās pēc Altamiras alas paleogleznojumu atklāšanas Spānijā. Atklājējs bija kāds fermeris Modests Kubilas, kas rikojās vietējā zemesīpašnieka Marselīna Sanca de Sautuola (Marcelino Sanz de Sautuola) uzdevumā. Reiz pamanījis šos zīmējumus (to gan pirmā esot pamanījusi viņa 8 gadus vecā meita Marija!), Sautuolam ātri pielēca to patiesā nozīme. Daudz ceļojis, viņš jau bija iepazinies ar franču alu akmens laikmeta lietiņām, kurās bieži bija izgriezti tā laika dzīvnieki, tādēļ saprata, ka arī šie zīmējumi attiecas uz to pašu laiku. Viņš konstatēja, ka tie arī veidoti līdzīgā manierē.
Pētnieki nesteidzās priecāties līdz ar spāņu amatieri-arheologu. Šeit riebīgu lomu nospēlēja tas, ka lielais atklājums bija spāņa veikts Spānijā, tādēļ franči metās viņu norakt! Kā nekā vadošie speciālisti nozarē bija tieši franči.
Kamēr zinātnieki ēdās, masu informācijas līdzekļi izbazūnēja Altamiru kā vietu ar pasaulē vecākajiem zīmējumiem (kas arī bija pilnīga taisnība). Alu sāka apmeklēt daudzi viesi, pat Spānijas karalis Alfons XII. Tāda popularitāte vēl vairāk noskaņoja pret Sautuolu franču zinātniekus.
Dons Marselīns de Sautuola 1880.gada septembrī publicēja visai saturīgu rakstu par atradumiem Altamirā – Breves Apuntes Sobre Alguno Objectos Prehistoricos de la Provincia de Santander. Raksts īsteni vēsturisks, jo tas bija pirmais par uzietajiem akmens laikmeta gleznojumiem. Pēc tā uzbrukumi viņam tikai pastiprinājās.
Tālāk tai pat 1880.gadā viņa uzticīgākais atbalstītājs profesors Vilanova (tolaik vadošais spāņu speciālists šai jomā) no Madrides Universitātes nolasīja ziņojumu par atklājumu IX Starptautiskajā antropologu un arheologu kongresā Lisabonā. Klausītāju vidū bija arī Emīls de Kartaljaks (Emile Cartailhac) un Gabriēls de Mortije (Gabriel de Mortillet) – divi tā nākamie niknie pretinieki. Tā kā savā ziņojumā viņš aizstāvēja prastu amatieri, tad kongress to uzņēma ar naidīgu klusumu. Neviens no deputātiem nepieņēma ielūgumu apmeklēt alu.
Sautuolam pārmeta rupju viltojumu, viņam nikni uzbruka presē un kritizēja tā, ka tas destruktīvi ietekmēja visu viņa dzīvi.
1883.gadā Gabriēls de Mortije publicēja lielu aizvēsturiskās kultūras apskatu Le Prehistorique. Gandrīz vai lieki atzīmēt, ka par Altamiru tajā nebija ne vārda.
Altamīras atklājumu apmelošanas kampaņu sāka Gabriēls de Mortije – liels sausiņš un skeptiķis, taču tolaik franču vadošās vēstures skolas vadītājs. Būtisku palīdzību un sadarbību tajā visā viņam izrādīja neviens cits kā Emīls de Kartaljaks, kam tas būs jānožēlo pēc ilga laika un pašam publiski jāapliecina gleznojumu autentiskums.
Veselus 23 gadus Eiropas mācītie prāti gluži prastas iedomības un aprobežotības pēc atteicās vispār pētīt šos gleznojumus, to diskreditēšanai izmantojot pat pilnīgi amorālas metodes! Tādējādi gleznojumi neguva pelnīto ievērību līdz pat līdzīgu alu atklāšanai Dienvidfrancijā.

Kapitulācija Altamīras priekšā. XIX gs. 90.gados tika atklātas arvien jaunas alas – Figuijas grota 1890.gadā, Lamuta 1895.gadā, Marsula 1897.gadā, Lekomba un Fondehoma 1901.gadā. Nu jau ar zīmējumiem, kurus sāka akceptēt. Tā kā šīs alas kalpoja par pierādījumiem Altamiras īstumam, tad Kartaljaks ņēmās diskreditēt arī tās. 1897.gadā viņš pievienojās zinātnieku grupai, kas izsmēja hipotēzi, ka Marsulas alas gleznojumi nāk no akmens laikmeta – tos mūslaikos esot sazīmējuši bērni! Visbeidzot, būdams ietekmīga žurnāla redaktors, viņš līdz pēdējam pretojās skolotāja Fēliksa Reno raksta publicēšanai, kurā pārliecinoši tika pierādīts zīmējumu senums.
Turpmāk līdzīgu faktu plūsma tikai pieauga. 1896.gadā atklāja Pernonpēras alu ar gravīrām Francijā. Gleznojumi alā daļēji atradās zem akmens laikmeta nogulumiem, kas pierādīja to senumu.
1898.gadā no vecuma jau nevarīgais Mortijē burtiski uz nāves gultas atzina, ka atradumi Pernonpēras alā tomēr piespieduši viņu mainīt savu pozīciju.
Kartaljaks gan vairākus gadus vēl spirinājās. Tas gan nebija viegli, jo viņš pats, veicot izrakumus Lamunas alā, notīrīja akmens laikmeta nogulumus no alas gleznojumiem. To senumu gluži vienkārši vairs nebija iespējams noliegt.
Tomēr par pēdējo pilienu kļuva Fondegomas un Lekombrelas alu atklāšana 1901.gadā – dabiski, ka ar zīmējumiem!
1902.gadā Altamīras alu apmeklēja Emīla de Kartaljaka vadīta ekspedīcija, kuras sastāvā bija arī nākamais slavenais alu mākslas pētnieks abats Anrijs Brails (Henri Breuil). Šis gads tiek uzskatīts par oficiālu paleomākslas arheoloģijas rašanās gadu.
Ekspedīcija alā strādāja veselu mēnesi, pēc kā nāca klajā ar paziņojumu, ka alu gleznojumi ir patiesi veci un veidoti paleolītā. Kartiljaks krasi mainīja savu viedokli 1902.gadā publicēdams žurnālā L’Anthropologie eseju Mea Culpa d’un sceptique. Tajā viņš ar atbruņojošu atklātību rakstīja, ka „veselus divdesmit gadus biju maldījies, un par to tagad paziņoju visiem dzirdot... Zinu, ka man jānoliec galva patiesības priekšā un jāatzīst, ka M.de Satuoulam bija taisnība.”
Uzreiz pēc tam Eiropā oficiāli ņēmās pētīt alas ar gleznojumiem. To galvgalī stājās tie paši Breils un Kartaljaks, kas kļuva par jaunās mācības centrālo personu. Viņš pat nopirka paša iepriekš kritizēto Marsulas alu, lai saglabātu to nākamo paaudžu pētniekiem.
Kartiljaks kapitulēja pilnīgi. 1902.gada 6.oktobra intervijā laikrakstam El Cantabrico viņš sacīja, ka Altamiras gleznojumi „ir apbrīnojami skaisti un atstāj pašu spēcīgāko iespaidu... Spānija var lepoties ar tādu brīnišķīgu vietu un tai jāparūpējas par tās saglabāšanu, lai pētnieki no visas pasaules arī turpmāk gūtu iespēju to pētīt.”
Pēc trīs dienām 9.oktobrī viņš rakstīja savam draugam: „Gan es, gan abats Breils vēlētos, lai Jūs būtu ar mums Altamirā. Tā ir pati brīnišķīgākā, pati neparastākā no visām alām, kas rotātas ar zīmējumiem...”
Altamīras atklāšana sagrāva visas tai laikā valdošās teorijas. Bez tam tā laika pētniekus stipri mulsināja alas gleznojumu mākslinieciskais augstvērtīgums – viņi bija gaidījuši prastākus, kas labi atbilstu teorijai par mežonīgajiem un primitīvajiem cilvēkiem.

Abata Breila laikmets. Kartaljaks nomira 1921.gadā, lai gan no vēstures skatuves viņš nogāja jau agrāk, atstādams nozares pārziņu savam palīgam abatam Breilam.
Tālāk pētījumi virzījās pateicoties šai neordinārai personībai. Savā ziņā viņš bija vēl stingrāks, pašapzinīgāks un valdonīgāks savās izpausmēs, nekā aizgājušais priekštecis. Kopumā nozarei tas nenāca par labu. Tādējādi vairākas franču paleoarheologu paaudzes burtiski verdziskā veidā iztapa Breila idejām. Mūsdienu zinātne tās nospiedošā vairumā ir atmetusi kā īstenībai pilnīgi neatbilstošas. Tomēr liels breila nopelns ir milzīga faktoloģiskā materiāla uzkrāšana. Pārsvarā visas sastopamās alu zīmējumu reprodukcijas grāmatās un tīmeklī kā reizīti nākušas no Breila.
Interesanti, ka Breils bija pazīstams arī afrikāņu senajiem gleznojumiem, jo kādu laiku pavadīja Āfrikā, nevis nacistu okupētajā Francijā. Šeit spilgti parādījās viņa rasistiskie aizspriedumi. Namībijas sanu bušmeņu gleznojumus viņš piedēvēja feniķiešiem – viņaprāt sani bijuši pārlieku primitīvi, lai ko tādu sagleznotu.
Abata Breila personīgā autoritāte bija liela, laikabiedri pat dēvēja viņu par „senvēstures tēvu.” Tā izvērsās par dogmu viņa „Medību maģijas hipotēze.”
Pēc ilga un knauzerīga darba Breilam patiesi izdevās izdalīt divus atsevišķus alu mākslas periodus: auriņjakas-perigordejas un solūtrijas-madlēnas. Tas bija nozīmīgākais Breila perioda teorētiskai atklājums (Mazais Zaļais tā īsti nesaprata vai šis dalījums ir spēkā šodien).
Līdz ar A.Breila nāvi 1961.gadā beidzās viņa pārstāvētā senvēstures skola.

Andrē Leruā-Gurana fantāziju laikmets. Pēc abata Breila nāves nāca Andrē Leruā-Gurans, kas bija Breila skolnieks un skolotāja teoriju samainīja ar savējo.
Leruā-Gurāns radīja savu „Alu mākslas struktūras teoriju,” kas katru alu ar tās dažādajiem zīmējumiem uzlūkoja kā vienotu, pēc īpaša plāna radītu mitoloģisku kompleksu. Šī pilnīgi izfantazētā teorija, lai cik tas nebūtu dīvaini, uz diviem gadu desmitiem kļuva par vadošo zinātnisko hipotēzi alu aizvēstures pētījumos.
Šis paleomākslas pētīšanas periods beidzās 1986.gadā līdz ar Leruā-Gurana nāvi.

Tālāk. Pēc viņa nāves arheologu vidū tā arī neatradās nevienas spēcīgas personības, kas paleomākslas izpēti spētu vest tālāk. Rezultātā šī mazā pētnieku sabiedrība sašķēlās vairākās savstarpēji konfliktējošās grupās. Vienīgais, par ko tie bija vienisprātis, bija tas, ka Breila un Leruā-Gurana vadībā pavadīti 84 gadi „pa tukšo.” Tika gan uzkrāts liels faktoloģiskais materiāls, saskaitīti un nokopēti attēli, taču tā arī nebija izdevies izvirzīt pārliecinošu teoriju, kas ļautu izskaidrot aizvēsturisko mākslu.
Sākot ar 1986.gadu tika pasludināts „izskaidrošanas moratorijs,” kas velkas līdz pat mūsdienām.

Izvirzītās un atmestās teorijas.
Dzīvnieki-totēmi. Tā pauda, ka sencilvēki izvēlējās atsevišķus dzīvniekus kā pielūgsmes objektus – totēmus, un tos arī zīmēja. Tomēr pētnieki visai aši aptvēra, ka tas tā nav, jo tad vajadzētu būt vienveidīgiem zīmējumiem alās, piemēram, ibeksu (kalnu āžu) ala, lāču ala vai bizoņu ala. Taču zīmējumi ir ļoti dažādi, jaukti un pat kombinēti.
Estētiskā hipotēze. To izvirzīja Gabriēls de Mortije, pieļaujot, ka alu gleznojumi (un arī citi alās atrastie mākslas priekšmeti) radīti estētisku apsvērumu dēļ. Tādējādi cilvēki to veikuši tāpat vien, un nav nepieciešams še meklēt kādu dziļāku jēgu. Tātad „māksla mākslas dēļ”! Neparasti, bet viņam tomēr nepiekrita Kartiljaks. Tomēr apgāzt šo hipotēzi izdevās jau tikai Breilam. Kopā ar tādiem zinātniekiem kā Kapitāns un Salomons viņi norādīja, ka daudzi zīmējumi gleznoti virsū citiem (tipisks piemērs pilnīgi sagleznots mudžeklis Truafrēras alā). Pie tam – blakus atradās pilnīgi neskarti un potenciāli apgleznojami laukumi.
Otrs arguments pret šo hipotēzi – gravīru un gleznojumu esamība visattālākajās un tumšākajās alu vietās. Nu kāda gan tur estētiskā sajūta!
Medību maģijas hipotēze. To izvirzīja pats Breils. Breila kolēģis grāfs Beguens (Truafrēras alas īpašnieks) 1929.gadā šo hipotēzi raksturoja tā: „...tas [alu cilvēks] cerēja ar attēla palīdzību nodibināt kontroli pār dzīvniekiem, kā to mēdz darīt vēl līdz pat šai dienai daudzās primitīvās kultūrās.”
Šai hipotēzei piekrita lielais vairums tā laika pētnieku, Breila autoritātes iespaidā šī teorija drīz izvērtās par īstu dogmu. Visi apstākļi tika mēģināti pielāgot šai teorijai. Piemēram, seno mākslinieku izteiksmes līdzeklis izmantot klinšu sienas reljefu arī tika skaidrots kā mēģinājums dzīvnieku attēlus pārvērst no divdimensiju un trīsdimensiju – līdzīgākus tiem, kurus cilvēki medīja. Zīmes – "tīklus," "trepes" u.c. – skaidroja kā zvēru ķeršanas tīklus, melnos un sarkanos punktus no virtenēm – ar mešanā iztērēto akmeņu skaitu (nu tā kā robi snaiperenes laidē par nokniebtajiem pretiniekiem!).
Šai teorijai par labu tomēr stipri runāja arī medību ainas, kurās patiesi dzīvniekos bija sadurti šķēpi un bultas. Tomēr Leruā-Gurams precizēja arī šo aspektu: lai gan Breils apgalvoja, ka tādu attēlu ir daudz, tomēr sīkāka analīze parādīja, ka tikai 3-4% agrāk domāto šādu attēlu patiesi attēlo dzīvniekus ar saspraustiem medību rīkiem (tie reizēm atrodas arī blakus dzīvniekiem). Visvairāk „sasprausto” ir bizoņu vidū (līdz 15% no tādiem dzīvniekiem). Bez tam ir alas, kur tāda tipa zīmējumu vispār nav.
Tas viss lika atmest šo teoriju kā nepareizu, jo tās pareizības gadījumā medību ainām būtu jābūt lielā skaitā un ļoti pārliecinošām.
Teoriju par kļūdainu oficiāli atzina tikai pēc abata Breila nāves 1961.gadā, kad tā bija jau nokalpojusi 50 gadu!
Ja tiešām būtu šādi „medību maģijas” elementi, tad dzīvniekiem, kas zīmēti, vajadzētu būt apmēram tādiem pašiem, kas medīti un tātad to atliekas tiktu uzietas alās izrakumu laikā. Tomēr Leruā-Gurāns pēc Breila nāves izveda tādus statistiskus pētījumus un atbilstība izrādījās minimāla: „kauli, kas tika uzieti izrakumos, ļoti reti atbilda tiem dzīvnieku veidiem, kas tika atainoti uz alu sienām.” Tā piemēram, Laskas alā visvairāk uzgāja ziemeļbriežu kaulus, taču visā alā ir tikai viens tāds zīmējums (ziemeļbriedis ar peldplēvi starp nagiem!).
Alu zīmējumu evolūcija. Arī abata Breila izvirzīta, tika atzīta arī pēc viņa nāves. Pēc ilga un knauzerīga darba Breilam patiesi izdevās izdalīt divus atsevišķus alu mākslas periodus: auriņjakas-perigordejas un solūtrijas-madlēnas.
Alu mākslas struktūru hipotēze. Leruā-Gurāna hipotēze, kas atkal kļuva par dogmu – kalpoja no XX gs. 60.gadu vidus līdz pat tās izvirzītāja nāvei 1986.gadā.
Saskaņā ar to visas alas bija ierīkotas pēc kādiem slepeniem sencilvēku kritērijiem. Mūsdienās tos iespējams „atkost” tikai pēc ārkārtīgi sīkas zīmējumu analīzes un statistikas. Šo teoriju atbalstīja arī kāda cita autoratīva tā laika pētniece – Anete Lamīna-Amperēra. Šī sieviete akal apgalvoja, ka zirgu attēli nozīmē „sievišķo sākumu,” bet bizoņu – „vīrišķo sākumu.” Pēcāk gan viņa pati no šīs idejas atkāpās. Vietā nolika to, ka atminējums slēpjas pirmatnējās sabiedrības struktūrā un tās mītos par pasaules radīšanu. Tā kā nekas par šīm tēmām nebija zināms, tad tāds akadēmiskais „čiks” vien tas bija un tīrākās fantāzijas.
Tikmēr pats Leruā-Gurāns no 66 alām saskaitīja un sagrupēja visus dzīvniekus, tad visai vaļīgā veidā tās sadalīja 4 grupās: 1. – zirgi un ziemeļbrieži, 2. – zubri un bizoņi, 3. – mamuti, brieži, ibeksi, 4. – lāči, degunradži un kaķu dzimtas plēsēji. 1.un 2.grupām pierakstīja dziļi simbolisku nozīmi – attiecīgi vīrišķo un sievišķo esību. Katru alu viņš sadalīja 4 zonās – ieeja, centrālā daļa, sānu alas un tālās, pašas tumšākās alu vietas. Pēc tam viņš mēģināja izskaitļot katras dzīvnieku grupas īpatsvaru sadalītajās alas zonās. Pašam viņam likās, ka atradis kādas likumsakarības, un tā radīja grandiozu teoriju pēc kuras eksistēja ideāls jeb standarta plāns alu ierīkošanā. Tajā kā „prokrusta gultā” tika ievietota katra no atklātajām alām.
Leruā-Gurāna hronoloģiskais dalījums. Pētnieki (sākumā abats Breils, pēc tam Leruā-Gurans) iedalījuši alu mākslu periodos pēc senuma:
1) senākais 40-25 000 gadu sens – to raksturo rupjas un stūrainas figūras, kas atradās tikai alu vai aizu gaišajās vietās;
2) vidējais 25-20 000 gadu sens – zīmējumi ir daudz dabiskāki, tomēr zināms raupjums bija arī tajos;
3) jaunākais 20-15 000 gadu sens, tātad Senākais Magdalēnas periods (17-15 000 gadu atpakaļ) – šā perioda gleznojumi veikti jau pašās tumšākajās un attālākajās alu vietās. Periodam raksturīgi arī visai dīvaini dzīvnieki (piemēram, Pešmerles alas zirgi ar mazajām galvām);
4) pavisam jaunais 15 000 līdz alu glezniecības beigām – paši tehniski smalkākie zīmējumi un pašās tumšākajās un attālākajās vietās.
Tomēr ar laiku tiešā zīmējumu datēšana parādīja šīs hronoloģijas aplamību (Pešmerles alas zirgi izrādījās 24 000 gadu veci). Galīgi to sagrāva atradumi Šoves alā, kurā visi gleznojumi runāja pretī šai hronoloģijai: degunradžu un lauvu figūras bija attēlotas centrālajā alas daļā, taču tām bija jābūt visur kur, tikai ne še. Nu un vēl tas, ka Šoves zīmējumi bija 32 000 gadu veci, bet tikpat rafinēti kā krietni jaunākie (piemēram, 20 000 gadu vecie zīmējumi Laskas alā).
Tātad zīmējumu evolūcijas nostādne, kas tādā vai citādā veidā bija spēkā visu XX gadsimtu, arī bija aplama.

Mūsdienas. Visus XX gs. pirmos 80.gadus nozīmīgi panākumi tā arī netika sasniegti. Eiropas valstu valdības visādi sekmēja un atbalstīja nozari. 90% alu tika publiskiem apmeklējumiem slēgtas, lai tās saglabātu nākamajām paaudzēm. Alu mākslas nostādņu traktējumā pētnieku starpā nebija nekādu domstarpību, valdošās bija divas ortodoksālas francūžu skolas.
Tā nu XX gs. 90.gadu sākumā abata Breila idejas jau bija aizmirstas, un arī no Leruā-Gurana „strukturēto alu” teorijas atteicās. Sākot ar 1986.gadu Eiropas un Dienvidāfrikas seno gleznojumu pētnieku vidū ieviesa brīvprātīgu „izskaidrošanas moratoriju.” Visi cerēja, ka savācot pietiekami daudz faktiskā materiāla, pareizā teorija „uzprasīsies" pati.
Ap XX gs. 80.gadu sākumu, pateicoties D.Luīsa-Viljama pētījumiem, kļuva skaidrs, ka afrikāņu alu mākslai piemīt izteikti šamanisks raksturs.
Neskatoties uz „moratoriju,” daži pētnieki tomēr centās izvirzīt hipotēzes, piemēram, Kembridžas arheologs Ens Sivkins mēģināja skaidrot ar sociālo un teritoriālo iedalījumu, kā arī sezonālo sencilvēku pārvietošanos. Sauthemptonas Universitātes arheoloģijas profesors Klīvs Gembls minēja, ka tādējādi (zīmējot alās un uz klintīm) izpaudis sencilvēku uzkrātās informācijas daudzums.
Bet tas viss nebija tas - īsta visaptveroša teorija tā arī "neuzradās."
Pēdējā laikā uz tādu sāk pretendēt populāra kļuvusī Deivida Luīsa-Viljamsa (Lewis-Williams) neiropsiholoģiskā teorija: senā alu māksla radusies senu narkotisko kultu redzējumu iespaidā. Tai jo gadus, jo lielāks atbalstītāju skaits. Tiek nikni kritizēta.
Patlaban pasaulē ir vairāki simti paleomākslas speciālisti. Patlaban valdošais uzskats ir tāds, ka tiks savākti kritiskā daudzuma fakti un tad vajadzīgā izskaidrojošā teorija manifestēs pati.

Jauni atklājumi par senākajiem zīmējumiem un to autoriem. Zinātnieki guvuši pirmos pārliecinošos pierādījumus tam, ka senākos zināmos alu zīmējumus radījuši neandertālieši - šeit. Atklājums mudina domāt, ka neandertāliešiem bijusi līdzīga mākslas izjūta (līdz arī to arī attīstīta simboliskā domāšana), kā mūsdienu cilvēkam. Alu zīmējumi, kuriem zinātnieki pievērsušies jaunajā pētījumā, radīti vidējā paleolīta beigās, laikā kad lielu daļu ziemeļu puslodes klāja apledojums, un tie atrodami trīs dažādās alās Spānijā - Pasjegas, Maltreviesas un Ardales alās. Zīmējumos attēloti dažādi dzīvnieki, ģeometriski motīvi, roku nospiedumi.
Līdz šim tika uzskatīts, ka visus alu zīmējumus radījuši Homo sapiens pārstāvji jeb kromaņjonieši, taču jaunā pētījuma autori uzskata, ka šis apgalvojums ir nepatiess un to radījusi neprecīza gleznojumu vecuma datēšana.
Britu un vācu pētnieki Spānijas alu zīmējumu vecuma noteikšanai izmantoja urāna-torija datēšanu, kas tiek uzskatīta par ļoti precīzu datēšanas metodi.
Datēšanā zinātnieki izmantoja sīkos karbonātu nogulumus, kas laika gaitā uzkrājušies uz gleznojumiem. Nogulumi satur radioaktīvos elementus urānu un toriju, kas ļauj noteikt nogulumu vecumu un līdz ar to - minimālo vecumu jebkam, kas atrodas zem nogulumiem.
Urāna-torija datēšanas rezultāti liecināja, ka zīmējumu vecums Spānijas alās ir vairāk nekā 64 tūkstoši gadu. Tas nozīmē, ka tie radīti apmēram 20 tūkstošus gadu pirms Homo sapiens ieradās Eiropā.
Turklāt iegūtie datēšanas rezultāti liecina, ka tie varētu būt pasaulē vecākie alu gleznojumi. Pētījuma autori uzskata, ka pastāv iespēja līdzīgus gleznojumus atrast arī citās alās Rietumeiropā, kur neandertālieši dzīvojuši, taču tam nepieciešami turpmāki pētījumi. 

Eiropa.
Basku zeme.
      
Arminktses ala. Spānijas okupētajā daļā.
Francija.
      Altkseras alas.
      Ardales ala.
      Arsisurkjūras ala.
      Barabao ala.
      Bediljakas ala.
      Blančardas grota.
      Figuijas ala.
      Fondegomas ala.
      Gabillas ala.
      Gargas ala.
      Goijes ala.
      Kambarejas ala.
      Kombarelas ala.
      Koskes ala.
      Kunjakas ala.
      Lamutas ala.
      Laskas ala.
      Lauvas galvas ala.
      Lazaretas ala.
      Laportelas ala.
      Maltreviesas sala.
      Marsulas ala.
      Mazdazilas ala.
      Montespānas ala.
      Nio ala.
      Oriņjakas grota.
      Pepnonpēras ala.
      Perguzas ala.
      Pešmerles ala.
      Rufiņjakas ala.
      Savojas Alpu ala.
      Sugranjakas ala.
      Šovē ala.
      Tjūdodoberas ala.
      Truafrēras ala.
      Valonē ala.
      Viljonēras ala.
      Viljaras ala.

Spānijas alas.
      Abauntas ala.
      Altamiras ala.
      Goremas ala.
      Hornosdelapelas ala.
      Kasaresas ala.
      Kastiļjas ala.
      Kulaveras ala.
      Loskazāres ala.
      Pasjegas ala.

Itālijas alas.
      Eljuijas ala.
      Fumanes ala.

Vācijas alas.
      Fogelherdas ala.
      Haisenklosterles ala.
      Holefelsas ala.
      Holenštainas-Štādeles ala.
      Švābijas Juras ala.

Maguras ala Bulgārijā. 
Indricas ielejas ala Slovēnijā.
Alepotripas alas Grieķijā.
Čērčhoulas alas Britu salās.

Āfrika.
      Apolona-11 ala.
      Bišu ala.
      Blombas ala.
      Brandhekas ala.
      Čārlija Brauna ala. 
      Debesu ala.
      Drakonu kalnu alas.
      Dvīņu upes alu sistēma.
      Šamaņu ala.

Āzija.
      Duņhuaņas alas.
      Šanidāras ala.

Austrālija un Okeānija.
      Keipjorkas alas.

Dienvidamerika.

Alas ar zīmējumiem esot Brazīlijā.

Ziemeļamerika.

Raksti.
Zinātnieki atklāj, ka alu gleznojumos attēlota iepriekš nezināma bizonu suga.
Neandertālieši, līdzīgi kā mūsdienu cilvēki, spējuši radīt mākslu.

Saites.
Narkotiskie kulti.
Neirofiziologiskā teorija. 
Alas.