Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Neirofizioloģiskā teorija

Dienvidāfrikāņu zinātnieka Deivida Luīsa-Viljama hipotēze, ar kuras palīdzību mēģināts izskaidrot paleolaikmeta alu mākslu. Viņš šo teoriju sāka attīstīt XX gs. 80.gados, kopā ar Tomasu Dousonu stādīja to priekšā zinātnieku iztirzāšanai rakstā ar nosaukumu „Visu laiku zīmes,” publicētu 1988.gadā visai prestižā akadēmiskā žurnālā Current Anthropology. Teorijas būtība ir tā, ka liels daudzums alu laimeta zīmējumi veikti izmainītas apziņas stāvokļos, tādejādi attēlojot objektus un parādības, kādas materiālajā realitātē nemaz nepastāv - teriantropus, himēras, entopiskos fenomenus u.c.

---------------------------------------------------

Deivida Luīsa-Viljama hipotēze. Šī teorija ir patīkams izņēmums alu arheoloģijas jomā, kas pierādīja savu nozīmību jau uzreiz pēc franču alu mākslas vadošā speciālista Leruā-Gurāna nāves 1986.gadā – laikā, kad citi pētnieki bija izsludinājuši „moratoriju” uz alu laikmeta mākslas skaidrojumiem, jo vienkārši nespēja neko izskaidrot.
Galvenais tās pārstāvis ir profesors Džeimss Deivids Luīss-Viljams (James David Lewis-Williams), kas šo teoriju sāka attīstīt XX gs. 80.gados. Šīs dienvidafrikāņu zinātnieka izstrādātās teorijas būtība bija bija tā, ka senie alu laikmeta mākslinieki savā arhaiskajā mākslā attēlojuši savu mistisko pieredzi, kas iegūta ceļojot Citpasaulēs izmainītas apziņas stāvokļos. Bez šaubām, tā ir apvērsums arheoloģijā un visas cilvēces vēstures izpratnē. Īpašu ievērību raisa apstāklis, ka D.L.V. ir pavisam īsts un nopietns zinātnieks, ar lielu akadēmiskā un praktiskā darba pieredzi, kas viņa pretiniekiem neļauj atstāt šo teoriju bez pienācīgas uzmanības un novērtējuma.
Savu teoriju viņš kopā ar Tomasu Dousonu pirmo reizi stādīja priekšā zinātnieku iztirzāšanai rakstā ar nosaukumu „Visu laiku zīmes,” publicētu 1988.gadā visai prestižā akadēmiskā žurnālā Current Anthropology.

Teorijas avoti. Nozīmīgas teorijas reti rodas no nekā. Tā arī šai gadījumā tās avoti ir vairāki:
- profesora dziļās zināšanas Eiropas alu mākslā;
- profesora dziļās zināšanas Dienvidāfrikas bušmeņu klinšu/alu zīmējumu mākslā;
- balstoties uz diviem pirmajiem punktiem – spēja šīs mākslas salīdzināt;
- dziļa neapmierinātība ar esošo pētījumu traktējumu;
- XIX gs. zinātnieku (Vilhelma Blanka, Lūsijas Loidas, Džozefa Milarda u.c.) pieraksti par bušmeņu etnogrāfiju;
- Kalahari dzīvojošo bušmeņu tradīciju pētījumi – Lorna un Elizabete Māršalas, Ričards Katcs, Megana Bizele u.c.;
- kolumbiešu antropologa Žerarda Reičela-Dolmatova (Gerard Reichel-Dolmatoff) zinātniskais darbs, kas aprakstīja Amazones baseina indiāņu dzīvi, burvestības un halucinogēno augu nozīmi tajās;
- daudzu citu pētnieku fakti un faktiņi, kas tikuši savākti dažās XX gs. desmitgadēs un liecina par īpašajiem neiropsiholoģiskajiem stāvokļiem – tā sauktajiem „transa” jeb „izmainītās apziņas" stāvokļiem.

Teorijas izstrāde.
Faktu uzkrāšana.
Apmēram no 1967.gada D.L.V. noņēmās ar sanu bušmeņu zīmējumu pētījumiem Dienvidāfrikā, īpašu uzmanību veltot Drakonu kalnu zīmējumiem. Tolaik, kā jau vairums pētnieku, atradās Leruā-Gurāna (tā laika vadošais alu arheoloģijas speciālists Francijā) „strukturālisma” skolas ietekmē. Dienvidāfrikas zinātniece Patrīcija Vinnikomba, vadoties no tās, bija izstrādājusi attiecīgu uzkrāto faktu sazortēšanas sistēmu. Tai laikā D.L.V. sāka jau apjaust gan „Struktūru hipotēzes” gan arī attiecīgas pētījumu metodikas trūkumus un pat bezjēdzību.
Pateicoties Andrē Leruā-Gurāna rīkojumiem, D.L.V. 1972.gadā varēja kā viens no pirmajiem apmeklēt lielu skaitu alu Francijas DR. Tai pat gadā nāca klajā viņa eseja par sanu bušmeņu gleznojumiem žurnālā South Africa Archeological Bulletin, kurā jau tieši un atklāti apgalvoja, ka kvantitatīvā metode vienkārši nedarbojas: „...vienīgā iespēja noskaidrot [alu mākslas] sižetus, kuriem bija tik liela nozīme aizvēsturiskajiem bušmeņiem, ir sanu mitoloģijas izpēte, lai arī fragmentāra...”

Bušmaņu etnogrāfisko pierakstu izpēte. Tomēr, tā kā sanu bušmeņu kultūra bija balto iebrucēju iznīcināta pirms apmēram 100 gadiem, tad nācās sanu mitoloģiju pētīt no etnogrāfiskajiem pierakstiem. Par laimi, tādi bija, lai gan par tiem zināja tikai daži pētnieki. Šie pieraksti bija tapuši XIX un XX gadsimtu mijā, īsi pirms sanu iznīcināšanas.
Iesākumā arī pats D.L.V. neizprata šo pierakstu nozīmi, un līdz pat 1975.gadam turpināja nodarboties ar faktu kvantitatīvu analīzi – šai laikā viņš darbojās Barkliīstas apgabalā (Austreņu Kapas provincē DĀR). Tai laikā viņa kolēģi šeit detalizēti bija aprakstījuši 2361 attēlu no 38 dažādām vietām. „Taču, lai cik arī laika mēs nepavadītu šais vietās – stundas, dienas vai nedēļas, - šo attēlu jēga joprojām palika mums mīkla.”
Par izrāviena platformu kļuva V.Blika un L.Loidas pieraksti bušmeņu etnogrāfijā, kas bez īpašas ievērības bija nogulējuši no XIX gs. 80.gadiem. Pats D.L.V. par pierakstu burtnīciņām izteicās kā par tādām, kas „izraisa trīci.” Šie materiāli kardinālā veidā izmainīja pētnieka priekšstatus par sanu glezniecību, jo sanu mitoloģija brīnišķīgi papildināja klinšu zīmējumus.

Mīklas sāk atklāties! Tā, XX gs. 70.gados Blika, Loidas u.c. pētnieku pierakstu izpēte sāka dot savus augļus. XIX gs. dzīvojošie bušmeņu informatori lieliski apzinājās klinšu zīmējumu tradīciju jēgu, par ko arī labu prātu stāstīja. Seno zīmējumu autori bija sanu šamaņi/burvji - !gi:xa (viensk.) vai !gi:ten (daudzsk.) – pirmās zilbes priekšā esot jānoklakšķina mēle.
D.L.V., pateicoties etnogrāfisko piezīmju izpētei, uzzināja būtiskas un svarīgas lietas par klinšu/alu zīmējumiem: sani ar ilgstošas intensīvas dejas palīdzību iegāja transā, teriantropi attēloja šamaņu ieiešanu IAS un Citpassaulēs, cilvēki un teriantropi ar no deguna pilošām asinīm arī attēloja šamaņus transā (transa laikā šamaņiem bieži sākās asiņošana no deguna). Bez tam kļuva skaidra kāda liela, resna un kombinēta dzīvnieka nozīme – tas bija „lietus dzīvnieks,” ko saitītē veda cilvēki un teriantropi, bieži ar asinīm pilošām no deguna.
Tātad tapa skaidrs, ka, iespējams, klinšu/alu zīmējumu pamatā ir šamanisms un IAS fenomens. D.L.V. radās doma, ka arī Eiropas alu/klinšu gleznojumu pamatā varētu būt tie paši motīvi.
Ļoti palīdzēja arī !Kung bušmeņi, kas mūsdienās dzīvo Kalahara tuksnesī Namībijas un Botsvānas teritorijās. Teoriju izdevās pilnveidot ar to etnogrāfisko pētījumu palīdzību, ko pie šiem bušmeņiem bija veikuši Lorna un Elizabete Māršalas, Ričards Katcs, bet pēdējā laikā – Megana Bizele.
Lai gan tie runā citā valodā nekā sani un tiem nav arī pašiem savas klinšu un alu apgleznošanas tradīcijas, tomēr, neskatoties uz ārējām atšķirībām, šo bušmeņu kultūru starpā bija fundamentālas līdzības. Piemēram - tie bija saglabājuši to pašu seno un trako deju ar ko nokļūt IAS.
Ar šo bušmeņu palīdzību izdevās ātri un efektīgi atrisināt dažas mīklas, piemēram, zīmējumu nozīmi, kas attēloja saliekušos cilvēku (uz priekšu saliecies, atpakaļ rokas atmetis). Pētnieki nosprieda, ka šai pozai ir kāda rituāla nozīme, bet precīza atminējuma nebija. 19.gs. etnogrāfi arī par to nebija uzrakstījuši. Beidzot, 1975.gadā pats Luīss-Viljams kopā ar amerikāņu antropologi Meganu Bīzeli Kalahara tuksnesī iztaujāja šamaņu grupu. Megana tulkoja, jo zināja bušmeņu valodu. Pēkšņi viens no vīriešiem nostājās minētajā pozā – lūk tā, teica vīrietis, dejo šamaņi, kad vēlas no dieviem izprasīt lielāku maģisko spēku. „Tas bija viens no tiem retajiem, bet tai pat laikā brīnumainajiem brīžiem, kad pagātne it kā saskārās ar tagadni,” - tā D.L.V. savās atmiņās.

Kolumbiešu antropologa darbs. 1975.gadā, tai pat laikā, kad D.L.V. jau sāka izprast sīkāk dažādus bušmeņu klinšu/alu mākslas aspektus, kolumbiešu antropologs Žerards Reičels-Dolmatovs (Gerardo Reichel-Dolmatoff) publicēja savu grāmatu-monogrāfiju ar nosaukumu „Šamanis un jaguārs: narkotisko līdzekļu, ko lieto Kolumbijas tukanu indiāņi, izpēte.” Faktiski ar „narkotiskajiem līdzekļiem” šeit tika domāta tā pati ajauaska, ko lietoja ap 70 indiāņu tautu un kultūru Amazones baseinā. Interesantākais no antropologa atklājumiem bija tas, ka tukanu indiāņi savā lietišķajā mākslā (audumi, muzikālie instrumenti, mājas) lietoja ģeometriskos ornamentus un abstraktas zīmes no ja-he (tā tukanu indiāņi sauc ajauasku) transos redzētajām. Antropologa lūgti indiāņi pēc atmiņas ar krāsainiem zīmuļiem zīmēja sekojošus simbolus: trijstūrus tuvumā vertikālām līnijām, kas beidzās ar spirālēm; rombus un taisnstūrus, kas aizpildīti ar paralēlu līniju rindām; musturi no horizontālām viļņainām līnijām; visi iespējamie ovālus; „U” veida figūras; mazus riņķīšus un punktu rindas; restes; zigzaga līnijas; savienoti taisnstūri; līknes udc. un tml. Tukanu indiāņi šīs zīmes atainoja uz klintīm ZR no Amazones, kombinējot ar reālistiskiem dzīvnieku attēliem. Luīsam-Viljamam ar tā savākto faktu bagāžu ap šo brīdi kolumbieša pētījumi ierosināja uz jaunu savas teorijas aspektu pētīšanu.
Tālāk, pamatojoties uz kolumbiešu antropologa un Maksa Knolla veiktajiem pētījumiem, kā arī neiropsihologu atziņām par entopiskajiem fenomeniem – „fosfēniem,” D.L.V. izvirzīja domu, ka Eiropas, Āfrikas un arī pārējā klinšu/alu mākslā vērojamās ģeometriskās figūras nāk no viena avota un varētu būt tie paši „fosfēni.” Tādējādi, ar viai lielu ticamības pakāpi, iespējams, ir noskaidrota ģepmetrisko simbolu un zīmju klātesamība Eiropas, Āfrikas u.c. klinšu/alu mākslā. Tomēr tas neskaidro himēru un teriantropu klātesamību, jo tie nekādi nevar „ielogoties” „entopisko fenomenu” kategorijā, jo nevar taču vienkārši uzrasties acs iekšienē.
D.L.V. atskārta, ka arī šo neradījumu izcelsme senajā mākslā ir nākusi no viena kopēja avota. Tā diez vai varētu būt kāda hipotētiska kopēju māksliniecisko ideju izplatība pasaulē, bet gan kas daudz fundamentālāks – izmainīti apziņas stāvokļi (IAS). Droši vien tik „zemiskam” speciālistam kā arheologam nebija viegli pieņemt šādu viedokli, taču viņš spēja. Līdz ar to pētījumi iegāja jaunā fāzē – tie kļuva „neirofizioloģiski.”

Kopīga avota meklējumi. Dažādu reģionu alu un lietišķajā mākslā tika uzietas bāziskas līdzības, piemēram, Dienvidamerikas tukanu indiāņu (Kolumbija) un bušmeņu māksla Dienvidāfrikā. Tas viss vedināja uz domu par kopīgu avotu. Tam par labu liecināja arī pētījumi ar rietumnieku brīvprātīgajiem, kuri, pēc iziešanas no transa, zīmēja apmēram tādus pašus simbolus kā tukanu indiāņi un bušmeņi. Šīs figūras un ornamenti ir labi zināmi mūsdienu neiropsihologiem un tiek saukti par fosfēniem (arī par „formu konstantēm” vai „entopiskajiem fenomeniem”). Šos fosfēnus varēja iegūt ieejot transā, kas izraisīts ne tikai ar elektriskiem impulsiem (laboratoriskajos eksperimentos ar rietumniekiem), bet arī lietojot narkotiskas vielas (LSD, ajauasku). D.L.V. koncentrējās tieši uz fosfēniem, jo izskatījās, ka tie nav saistīti ar atsevišķu tautu kultūrziņu, bet gan ir viena no mūsu smadzeņu universālām īpatnībām visiem cilvēkiem. Zinātnieks cerēja, ka viņam izdosies uziet šo šauro „neiroloģisko tiltiņu,” kas savienotu tautas cauri laikam un ģeogrāfiskajiem attālumiem. Balstoties uz tādu neiropsihologu un psihiatru kā H.Klūvera (pētīja XX gs. 20.gados) un M.Gorovica, R.K.Zīgeļa (pētīja XX gs. 70.gados) veiktajiem pētījumiem un sastādīto entopisko fenomenu sarakstu, D.L.V. izdalīja no tiem 6 fosfēnu kategorijas, kas stabili tika novērotas kā „zaigojoši, kustoši, rotējoši, bet reizēm arī izmēros pieaugoši simboli.”
Bez tam pētnieks izdalīja arī 7 entopisko fenomenu īpašības:
1) reprodukcija – ar to domāta 6 fosfēnu pamatveidu producēšana;
2) fragmentācija – pētījumi ir parādījuši, ka entopiskie fenomeni spēj „sabrukt” veselā virknē sastāvdaļu;
3) integrācija – fosfēnu spēja kombinēties, piemēram, „reste” kopā ar zigzaga līnijām;
4) uzklāšanās – fosfēni viens otram pa virsu;
5) saskaņošana – dažādi fosfēni var atrasties blakus;
6) atkārtošanās – sākumā radies atsevišķs simbols turpmākā gaitā var pārvērsties par veselu sēriju ar tādiem, kas veido, piemēram, festonus;
7) rotācija – entopiskie fenomeni rotē/griežas cilvēka redzes laukā.
Zīm. No 241.lpp. (atvainojiet, pašreiz vēl nav, jo skaneris sajājies!)

Tālāka teorijas attīstība. Dienvidāfrikas zinātnieki ņēma par pamatu 6 entopisko fenomenu veidus un sāka tos skrupulozi salīdzināt ar sanu (Dienvidāfrika) un koso (Kalifornija) klinšu zīmējumiem. Tika uzieta neapstrīdama visu 3 sistēmu līdzība, kas jau bija pārsteidzoši pats par sevi.
Tabula no 247.lpp. (nu, tas pats!)
No tabulas redzams, ka abu tautu klinšu mākslā bagātīgi atrodami visi 6 fosfēnu veidi. Tāpat šais zīmējumos izpaužas arī iepriekš uzskaitītās 7 fosfēnu īpašības. Kaut kādā veidā pētnieki apgalvo, ka esot arī stipras līdzības simbolos pa transa stadijām.
Galu galā šī salīdzinošā analīze visai nopietni runāja par labu D.L.V. neiropsiholoģiskajai teorijai.
Tādu secinājumu iedrošināti, D.L.V. un Dousons saņēmās drosmi šo salīdzinošo metodiku pielietot arī attiecībā uz Eiropas alu mākslu. Par to tika rakstīts viņu darba nobeigumā, kas tika publicēts 1988.gadā. Tā arī bija – 6 pamatfosfēnu kategorijas aktīvi izmantoja senie Eiropas mākslinieki. Pie tam tie bija attēloti ne tikai uz alu sienām, bet arī uz mazajām tā laika greznumlietiņām. Tā viņi abi secina: „Visu sešu [entopisko formu] esamība ļauj izdarīt pieļāvumu, ka vismaz daļa zīmējumu un gravīru tikušas radītas izmainītas apziņas stāvoklī.” Tāpat arī ar 7 uzskaitītajām fenomenu īpašībām – arī tās figurē Eiropas senmākslā.

Teorijas nodošana apspriešanai. Kopā ar Dousonu 1988.gadā zinātniskajai pasaulei nodeva savu teoriju apspriešanai zinātniskas publikācijas veidā. Nu D.L.V. savu teoriju bija noformulējis un plašajai pētnieku sabiedrībai būtu jānosaka, vai šī neiropsiholoģiskā padarīšana būtu piemērojama Eiropas un Āfrikas alu zīmējumu izskaidrošanai. Viņš nekavējās to darīt arī pats – izvēlējās sanu bušmeņus (Dienvidāfrika) un koso indiāņus (Ziemeļamerika, Lielā Kalifornijas baseina rajons). Par abām cilvēku grupām bija etnogrāfiskas ziņas šamanismā.
Savu rakstu viņs raksturoja visai pieticīgi kā „...paleolīta laikmeta mentālo tēlu izpētes mēģinājums.” Pirmo reizi tika piedāvāta visaptveroša un labi izstrādāta alu mākslas izskaidrojuma teorija.”

Teorijas kritika. Jaunā koncepcija jau no paša sākuma iekaroja plašu zinātnieku atzinību, bet, protams, atradās arī kritiķi. Tomēr D.L.V. bija profesionāls arheologs ar 40 gadu stāžu, Klinšu gleznojumu izpētes institūta dibinātājs Vitvotersrendas universitātē un tādējādi no viņa nevarēja tik viegli „atkratīties” ka savulaik no Altamīras atklājēja Sautuolas.
Tomēr vesela grupa zinātnieku konservatīvo zinātnieku iebilda. Galvenie jaunās teorijas pretinieki bija/ir britu arheologs Pols Bans un psihologs Patrīcijs Helvenstons.
Helvenstons apgalvo:
- tikai tās halucinācijas, kas rodas LSD, psilocibīna vai meskalīna ietekmē, atbilst teorijas neiropsiholoģiskajiam modelim (2002.gada rakstā „Halucinogēno augu rūpīgos meklējumos” (Desperately Seeking Trance Plants) un 2003.gada rakstā „Visu transa stadiju modeļa pārbaude”). Teorija ir maldīga tādēļ, ka Eiropas alu nogulumos nav uzietas nekādas narkotisko augu pēdas. Bez tam paleolīta Eiropā vispār nebija tādu augu. Tomēr Helvestons kļūdās - Eiropā bija pieejamas halucinogānās sēnes!
Skaidrs, ka mednieku un vācēju sabiedrības pastāvēšanas laikos ar to varēja nodarboties tikai šamaņi. Viņi devās ceļojumos pa „citādo pasauli” un atgriezās no turienes ar zināšanām, kas palīdzēja viņam izārstēt savus ciltsbrāļus.

Teorijas atzīšana. 1996.gadā D.Luīss-Viljams kopā ar vadošo šīs jomas franču speciālistu Žanu Klotu apmeklēja vairākus dučus franču alu. Tādējādi francūzis varēja tiešā veidā konstatēt, ka dienvidafrikāņu zinātnieka teorija ir piemērojama arī Eiropā. Klots jutās tiktāl iedvesmots no šīs teorijas, ka drīzumā kopā ar dienvidafrikāni laida klajā grāmatu „Senās vēstures šamaņi.”
Visas šīs mērķtiecīgās darbības noveda pie tā, ka pat pēc prestižā žurnāla Cambridge Archaeological Journal vārdiem „[teorija] izgājusi priekšplānā.”

Teorijas būtība. Publicētajā rakstā abi zinātnieki apgalvoja, ka uzgājuši alu mākslas izskaidrojuma „atslēgu” – tā slēpjoties cilvēka apziņas fenomenā. Tātad teorija būtu nosaucama par „neiropsiholoģisku teoriju.”
Abās zīmējumu kultūrās sastopami vieni un tie paši ģeometriskie musturi - restes, kāpnes, taisnstūri, loki, zigzaga līnijas, "zirnekļu" tīkli. Tieši šī līdzība ir vispārsteidzošākā un patlaban tiek mēgināts to skaidrot ar Deivida Luīsa-Viljama "Neirofiziologiskās hipotēzes" palīdzību. Jāsaka, ka tie paši simboli konstatēti arī ārpus Āfrikas un Eiropas – Dienvidamerikas tukanu indiāņu kultūrā (Ž.Reičela-Dolmatova pētījumi). Tātad, runa varētu būt par šo zīmju universālo raksturu.
Visām kultūrām raksturīga arī ģeometrisko zīmju kombinācija ar reālistiskajiem dzīvnieku attēliem. Bez tam, savā 1988.gada rakstā abi autori izvirzīja arī ideju, ka senās alu mākslas iedvesmas avoti meklējami Citpasaulē.

Teorijas pamatojums.
Cilvēka smadzeņu nemainīgums.
D.Luīss-Viljams pirmais aizdomājās līdz tam, ka šo teoriju apstiprina tas, ka cilvēka smadzenes vismaz pēdējos 50 000 gadus (bet varbūt par 196 000 – kopš modernais cilvēks uzradās Āfrikā!) nav mainījušās. Tam piekrīt vai visi zinātnieki. Šis apstāklis ir ārkārtīgi svarīgs, jo tad ir visai pieļaujama iespēja, ka mēs spējam vispār saprast sencilvēka domu gājienu. Un ne tikai tas - tātad šie senie cilvēki spējuši ieiet arī izmainītas apziņas stāvoklī (IAS)! Vēl vairāk – esot IAS viņi, visdrīzāk, redzējuši tos pašus entopiskos ornamentus, ko mēs šodien.

Ģeometrisko ornamentu universālums. Brīvprātīgie, kas tika iesaistīti eksperimentos, ziņoja, ka noteiktā transa brīdī tie sākusi redzēt visdažādākos abstraktus ģeometriskus ornamentus. Svarīgi, ka šiem redzējumiem piemīt universāls raksturs – t.i., tos neizdevās sasaistīt ar individuālo kultūru. Tātad – šādus līdzīgus simbolus un musturus („formu konstantes,” „fosfēnus,” „entoptikus”) redz gan Amazones indiānis, gan Londonas baņķieris, gan, domājams, arī Bolderājas sētnieks. Tātad būtu visai loģiski pieņemt, ka šis fenomens ir raksturīgs cilvēka neiropsiholoģiskajai sistēmai.

Ajauaskas vīziju transa stadijas. Šī ideja pamatā ir Luīsa-Viljama doma, ka jebkura halucinogēnā pieredze ir iedalāma vairākās stadijās. Piemēram, tukanu indiāņi stāsta, ka pēc ja-he (ajauaskas) iedzeršanas tie iziet 3 vīziju fāzēm, kuras visai būtiski atšķiras viena no otras:
1.stadija. Nospiedošā vairākumā še redz tās abstraktās ģeometriskās zīmes un simbolus, kurus tie lieto savā lietišķajā mākslā – restes, viļņainās līnijas, acs formas figūras, daudzkrāsaini koncentriski apļi, bezgalīgas mirdzošu punktu līnijas. Stāstot par šiem fenomeniem indiāņi lieto terminu nomeri. Ar to tiek domāts jebkurš zaigojošs ornaments, taču šo apzīmējumu var lietot arī kā darbības vārdu. Galu galā nomeri pazūd, dodot vietu nākamajai stadijai.
2.stadija. Tajā vērojami daudz lielāki tēli – līdzīgi cilvēkiem, dzīvniekiem un dažādiem neradījumiem. Indiāņi apgalvo, ka šai stadijā pieredzējuši šamaņi spēj ieiet garu pasaulē, un ta nereti tiek aprakstīta kā vieta, kas „atrodas zem ūdens.” Te šamaņi sastop pārdabisku un visspēcīgu būtni, ko dēvē par „Savvaļas zvēru pavēlnieku.” Citi, kam ajausakas lietošanā vēl nav tādas pieredzes, šais stadijās redz milzīgas čūskas, jaguārus un dažnedažādus briesmoņus.
3.stadija. Tajā cilvēku apņem miers un gandarījums, to nereti pavada „klusa mūzika ar debesīs peldošiem mākoņiem.”

Fosfēni. Mūsdienu neiropsihologi pēta simbolus, kas ieguvuši „fosfēnu” vai arī „formu konstanšu” un „entopisko fenomenu” nosaukumu. Transu laikā redzamās ģeometriskās figūras un simboli tās stipri atgādina. Fosfēnu apjaušana nav atkarīga no ārējās gaismas avota, tie rodas smadzeņu un acs iekšienē – tādējādi tos var uzskatīt par kopīgiem visiem cilvēkiem. Izsenis jau zināms, ka fosfēnu parādīšanos stimulē halucinogēnu (LSD, psilobicīna, meskalīna, bufoteīna, harmalīna) lietošana. D.Luīss-Viljams nosacīti izdalījis 6 fosfēnu veidus.
Makss Knolls pētīja fosfēnu rašanos pēc tam, kad vairāk kā 1000 brīvprātīgajiem uz smadzenēm iedarbojās ar elektriskiem impulsiem. Lielā mērā tie līdzinājās tukanu indiāņu redzētajiem simboliem ajauaskas transa 1.stadijā. Vēl lielāku vērtību Knolla eksperimentam piešķir tas, ka vienādus simbolus redzēja gan Amazones indiāņi, gan arī rietumnieku brīvprātīgie.
Ž.Reičels-Dolmatovs: „Šīs paralēles ir tik uzskatāmas, ka ir neiespējami tās pierakstīt parastai sakritībai. Līdzīgi zīmējumi uzskatāmi liecina par to, ka tēli, ko novēro tukanu indiāņi ja-he iedarbībā, īpaši tie, ko novēro pirmajā stadijā, ir fosfēni. Un jau pēc tam, atkarībā no kulturālā konteksta, tiem piedēvē īpašu nozīmi.”

Fosfēnu uztveres veidi. D.Luīss-Viljams noteicis tādus 7 veidus:
1) reprodukcija – ar to domāta 6 fosfēnu pamatveidu producēšana;
2) fragmentācija – pētījumi ir parādījuši, ka entopiskie fenomeni spēj „sabrukt” veselā virknē sastāvdaļu;
3) integrācija – fosfēnu spēja kombinēties, piemēram, „reste” kopā ar zigzaga līnijām;
4) uzklāšanās – fosfēni viens otram pa virsu;
5) saskaņošana – dažādi fosfēni var atrasties blakus;
6) atkārtošanās – sākumā radies atsevišķs simbols turpmākā gaitā var pārvērsties par veselu sēriju ar tādiem, kas veido, piemēram, festonus;
7) rotācija – entopiskie fenomeni rotē/griežas cilvēka redzes laukā.

Līnija, par kuru tālāk neiet pat D.L.V. Lai gan D.L.V. teorija bija revolucionāra, līdz galam tomēr viņš nebija gatavs iet. Proti, viņš nebija gatavs pats ieiet „izmainītas apziņas stāvokļos.” Tāpat viņš arī bija/ir pilnīgi pārliecināts, ka citas pasaules neeksistē, un mūsu senči tikuši maldināti ar halucinācijām.
Tālāk variācijas par D.L.V. radītās teorijas tēmām risināja publicists un pētnieks Grems Henkoks grāmatā "Pārdabiskais: tikšanās ar cilvēku sabiedrības skolotājiem" (SUPERNATURAL: Meetings with the Ancient Teachers of Mankind).
Tajā G.Henkoks tomēr aizstāv domu, ka Citpasaule ir reāla un tieši no turienes pirmatnējā cilvēku sabiedrība ir smēlusies iedvesmu šamaniskajai reliģijai un civilizācijai.

Šo teoriju atbalsta:
Deivids Vitlijs – viens no vadošajiem ziemeļamerikāņiem klinšu zīmējumos;
Žans Klots – franču vadošais speciālists alu mākslā u.d.c.

Visi tie uzskata, ka pirmie priekšstati par nemateriālo garu pasauli sakņojas pirmo šamaņu narkotiskajās vīzijās. Vēlāk šie priekšstati transformējās dažādās pasaules reliģijās.

Luīsa-Viljama teorijas kritika.
Kritika no Citpasauļu aizstāvja viedokļa.
Visai viegli ir piekrist Viljamam par to, ka pirmreliģiju virzošs un formējošs spēks bijušas halucinatorās vīzijas izmainītos apziņas stāvokļos. Tomēr tiek kritizēts tas Viljama uzskats, ka viņš nosaucis par nereālām šo vīziju nemateriālās pasaules un to iemītniekus.
Pie tam Viljams entopiskos fenomenus atzīst par universāliem cilvēka nervu sistēmai, bet pilnvērtīgas portretiskas halucinācijas transa trešajā stadijā par tādām neuzskata vis. Viņš uzskata, ka portretiskie redzējumi ir pārāk atkarīgi no cilvēka personības un tā kultūras uzslāņojuma.
Šai sakarā jāmin, ka neiropsiholoģiskajā literatūrā jau bija aprakstīti ne mazums piemēri, kas tomēr liecināja par trešās transa stadijas halucināciju universalitāti. Šie piemēri liecina ka šīs halucinācijas ir visai līdzīgas, neskatoties uz kultūrkontekstu. Piemēram jau 1977.gadā doktors R.K.Zīgels (viens no tā laika vadošajiem amerikāņu speciālistiem psihiatrijā) publicēja žurnālā Scientific American (Siegel, „Hallucinations,” Scientific American, Vol.327) secinājumus par vairāk nekā 500 halucināciju izpēti, kas radušās LSD lietošanas rezultātā. Pats Luīss-Viljams visai bieži atsaucas uz Zīgelu, tomēr šis raksts palicis viņa „neievērots.”
Tad, lūk, rakstā doktors skaidri pasaka, ka 79% aptaujāto novērojuši līdzīgas halucinācijas. Tādu redzējumu skaitā ļoti bieži bija reliģiski simboli, cilvēku un mazu dzīvnieciņu figūras. Luīss-Viljams nekādi nevarētu nezināt to, ka alu/klinšu mākslā bieži sastopamie teriantropi redzami tādēļ, ka tieši tie ir bieži halucināciju tēli. Tomēr profesors izvairījies atzīt ši faktu, ka teriantropu rādīšanās nav kulturāli determinēti. Neolīta Eiropā tas bija bizoņcilvēks, Dienvidāfrikā – antilopcilvēks, bet maiju Jukatānā – jaguārcilvēks.
R.Bednarika „neironu arhīva” hipotēze. Šī Viljama „izvairīšanās” nav palikusi nepamanīta arī zinātniskajā vidē. 1990.gadā Roberts Bednariks no Austrālijas Klinšu zīmējumu asociācijas par to paziņoja publiski savā kritiskajā rakstā žurnālā Current Anthropology (Robert G.Bednarik, „On Neuropsychology and Shamanism in Rock Art,” Current Athropology, Vol.31, Nr.1, februāris, 1990.g.). Rakstā analizēti ajauaskas redzējumi un secināts, ka tā iespaidā arī novēro līdzīgas vīzijas. Tomēr, patiesības labad jāsaka, ka Bednariks postulē to, ka šie koptēli visdrīzāk nāk no „kolektīvās bezapziņas” sfēras. Tas gan būtu pavisam mulsinoši, jo tad sanāk, ka šī „bezapziņa” sevī glabā milzum daudz tēlu un simbolu, pēc kuriem nav itin nekādas praktiskas vajadzības, jo tiem nav ne mazākās saskares ar reālo dzīvi. Tādējādi šo nevar uzskatīt vis par problēmas atrisinājumu, bet gan par jaunas hipotēzes izvirzīšanu.
Interesanti arī, ka Bednarika hipotēze ir visai līdzīga Džeremija Nārbija hipotēzei. Nārbijs uzskata, ka Kaut Kādas saprātīgas būtnes ierakstījušas mūsu DNS noteiktu vēstījumu. Tieši tādēļ transos cilvēki redz vienu un to pašu.

Saites.
Alu māksla.
Šamanisms.
Citpasaules.