Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ārpuszemes civilizācijas

Civilizācijas, kas, iespējams, eksistē uz citām Saules sistēmas planētām un planētām kosmosā citās zvaigžņu sistēmās - eksoplanētām. Termins, kas ņemts no astronomijas, taču galvenokārt lietots ufoloģijā.

Saīsināti - ĀC.

Iespējamās cilvilizācijas, kas ir vecākas, daudzskaitlīgākas un tehnoloģiski attīstītākas par zemiešiem, mēdz saukt par "augsti attīstītām ĀC."

ĀC pastāvēšanu teorētiskais pamatojums. Pastāv visai reāla iespēja, ka saprātīga dzīvība eksistē ne tikai uz Zemes. Cilvēkuprāt, citplanētiešos būtu jābūt savienotām materiālajām un garīgajām vērtībām, tiem vajadzētu būt zinātnei un kultūrai, tātad tiem vajadzētu būt civilizācijai.

Markarjans noteica šo iespējamību kā stabilu vielas stāvokli, kas spēj novadīt datu analīzi par apkārtējo telpu, kā arī tieši par sevi pašu lai veidotu saglabājošas reakcijas. Šis nosacījums tika pieņemts 1.Pasaules seminārā, kas saistīts ar ĀC kontaktu nodibināšanu (notika Birakānas simpozijā 1971.gada septembrī).

ĀC vēsturiskie meklējumi. Pie labas vēlēšanās ziņas par ĀC iespējamo pastāvēšanu (arī ierašanos uz Zemes) var saskatīt daudzos senos vēstures avotos, piemēram, šumeru mītos par anunakiem, senindiešu epohālajos tekstos par Dievu karu tēmu, budisma misticismā u.c.
Ideja par ĀC eksistenci pirmo reizi rakstu darbos fiksēta IV gs.pmē. - pitagoriešu mācībā par dvēseļu pārceļošanu no vienas apdzīvotas pasaules uz otru. Šīs mācības iedvesmots XVI gs. zinātnieks Džordano Bruno izvirzīja hipotēzi, ka pie debesjuma redzamās zvaigznes ir tādas pašās kā mūsu Saule, un, iespējams, arī ap tām riņķo planētas, uz kurām var eksistēt dzīvība.
Ģeniālais izgudrotājs Nikolā Tesla 1896.gadā piedāvāja sazināties ar ĀC ar radiosignālu palīdzību. Pats viņš apgalvoja, ka savā laboratorijā uztvēris neparastus signālus no Marsa.

Ārpuszemes civilizāciju statistika. Mūsu Galaktika ir apmēram 200 miljardi zvaigžņu (citos avotos norādīts cits skaitlis). No tām aptuveni viens līdz četri miljardi zvaigžņu atbilst klasiskajiem saules tipiem no F-8 līdz K-5. Šās frekvenču joslas platumam - no F-8 līdz K-5 - atbilst tās saules, kuras vispār pieļauj bioģenēzi un cilvēkveida dzīvības rašanos (ja vien ap tām riņķo planētas). Daudzi eksobiologi gan spriež, ka klasifikācijā par dzīvībai labvēlīgajām saules sistēmām tās ierobežojamas tikai līdz tipam K-1. Mūsu Saule ir G-2 tips. Secinājums: tātad mūsu Galaktikā ir samērā biezi apdzīvota, ja vien šie teorētiskie aprēķini ir pareizi.
Astronoms profesors Frenks Dreiks uzskata, ka Visumā ir daudz apdzīvotu un apdzīvojamu pasauļu. Viņš bija pārliecināts, ka mūsu galaktikā eksistē ap 200 civilizāciju. Viņš 1960.gadā atklāja tā saukto Dreika formulu (vienādojumu).
Pēc šis formulas var aprēķināt Visumā esošo saprātīgo civilizāciju skaitu. Grīnbergā, Rietumvirdžīnijā, kur tolaik tika īstenota radioteleskopa programma „Ozma” citiešu signālu uztveršanai, profesors F.Dreiks organizēja slavenu zinātnieku diskusijas par ārpuszemes dzīvības varbūtību. Šeit Dreiks diskusijas dalībniekus iepazīstināja ar savu jaunatklāto vienādojumu. Zinātnieki, kas bija piedalījušies šajās diskusijās, sāka meklēt vērtības atsevišķām, Dreika vienādojuma komponentēm. Kad katrai komponentei bija aprēķināta vērtība, izrādījās, ka N ir vienāds ar L (N - saprātīgu civilizāciju skaits galaktikā, L - civilizāciju eksistences ilgums). Tātad civilizāciju skaits Galaktikā ir atkarīgs no to eksistences ilguma.
Nākamais solis bija noskaidrot civilizāciju vidējo eksistences ilgumu. Sākotnējais pieņēmums bija, ka civilizācijas eksistē tikpat ilgi cik zvaigznes, kas tās apgādā ar enerģiju miljardiem gadu. Tāda gadījumā civilizāciju biezība ir tik liela, ka atstatums starp apdzīvotām pasaulēm ir tikai daži gaismas gadi. Taču šo hipotēzi neapstiprina novērojamie dati. Pats galvenais trūkst brīnuma, kas pie tik lielas civilizāciju biezības būtu viegli pamanāms un atpazīstams (šeit gan Andris ir piesardzīgs, jo pastāv varbūtība, ka „brīnums” ir astronomu acu priekša, bet neviens nemāk to atpazīt). Ak, jā gandrīz aizmirsu radiosignālu uztveršanas mēģinājumus, kas tika realizēti programmas SETI ietvaros. Arī tie bija bez rezultātiem(?). Nemaz jau nerunājot par „svešām” zondēm. Tādēļ Breisvelam, fon Herneram un J.Šklovskim nācās atzīt, ka civilizāciju eksistences ilgums ir daudz īsāks par zvaigznes mūžu. Jā civilizāciju vidējais eksistences laiks ir simt miljoni gadu, tad statistiski visvarbūtīgākais divu civilizāciju savstarpējais attālums vienai no otras ir aptuveni 50 gaismas gadi. Taču arī šis aprēķins ir visai apšaubāms. Tāpēc minētie pētnieki pieņēma, ka civilizāciju vidējais pastāvēšanas laiks ir 10-20 tūkstoši gadu, tāda gadījumā attālums starp divām augsti attīstām civilizācijām būs tūkstoš gaismas gadi un līdz ar to kļūst saprotamas visas līdzšinējās neveiksmes (Staņislavs Lems, Summa Technologiae).
Paradokss ir tāds, ka, jo lielākam planētu skaitam Galaktikā piedēvējam spēju izraisīt bioģenēzi, kas noved pie psihozoja rašanās, jo īsāks mums ir jāpieņem atsevišķas civilizācijas vidējais eksistences laiks (psihozojs - ar šo jēdzienu Staņislavs Lems apzīmē ar saprātu apveltītas būtnes, kas hipotētiski mīt uz citām planētām Galaktikā). Tas ir nesaprotami: ja dzīvības pirmscivilizācijas formu evolūcija ilgst miljardiem gadu, tad kāpēc saprātīgajai dzīvības formai, kas ir spējusi radīt civilizāciju, jābeidzas pēc dažiem gadu tūkstošiem? Tas ir nesaprotami un dīvaini vēl jo vairāk, ja zinām, ka pat miljons gadu ir maza daļa no tā laika, kura robežās vidēja civilizācija varētu attīstīties, jo planētu sistēmas centrālā zvaigzne (saule) enerģiju civilizācijai spēj piegādāt daudzus miljardus gadu? Staņislavs Lems izsakās, ka ņemot to visu vērā, saprātīgu būtņu eksistence Visumā šķiet rets fenomens. Viņš piebilst: ka ne jau civilizāciju eksistence vispār ir rets fenomens, bet varētu būt maz civilizāciju, kas eksistē vienā laikā ar mums. Poļu rakstnieks saka, ka mūs interesē nevis cik miljardus civilizāciju ir radies un gājis bojā visā Galaktikas pastāvēšanas laikā (10-15 miljardi gadu), bet gan cik no tām koeksistē ar mums patlabam.

Atzīstot ārpuszemes civilizāciju īslaicīgumu par faktu, kas jāizskaidro, vācu astrofiziķis S. fon Herners minējis četrus šīs parādības cēloņus:

1) dzīvības pilnīga bojāeja uz planētas,
2) tikai augsti organizētu būtņu bojāeja,
3) psihiska vai fiziska deģenerācija,
4) zinātniski tehnisko interešu izzušana.

Katram no šiem cēloņiem piedēvējis patvaļīgi izvēlētu varbūtību, S. fons Herners izrēķināja, ka civilizācijas vidējais pastāvēšanas laiks ir 6500 gadu (Larsa A.Fišingera grāmatā „Dievu laiki” minēts, ka vācu astrofiziķis civilizāciju vidējo eksistences ilgumu aprēķinājis uz 4500 gadiem. Tā nu gadās, ka divos avotos tiek minēti atšķirīgi dati), vidējais attālums starp divām civilizācijām ir 1000 gaismas gadu. Pēc Hernera domām, civilizācijas, ar kuru mēs nodibināsim pirmo kontaktu, visvarbūtīgākais vecums varētu būt ap 12 000 gadu. Iespējamība, ka mūsu civilizācija nodibinās pirmo kontaktu ar civilizāciju, kuras zinātniski tehnoloģiskais attīstības līmenis ir tāds pats, ir tikai 0,5 %, tātad niecīga. Pie tam vācu astrofiziķis pieļauj iespējamību, ka uz vienas un tās pašas planētas civilizācija var rasties un iet bojā vairākkārt (nu, ko punkts katastrofu teorijas piekritējiem).
Šie statistiskie aprēķini zināmā mērā varētu izskaidrot līdzšinējo Visuma radionoklausīšanās mēģinājumu neveiksmes. Šeit parādās vēl viena problēma. Tā ir informācijas apmaiņas iespēja. Jo, ja S. fon Herneram ir taisnība, tad pēc jautājuma noraidīšanas atbildi nāktos gaidīt divus tūkstošus gadu.
„Fon Herners atzīst „pozitīvās atgriezeniskās saites” iespējamību, ja Galaktikas dzīvības izkliedes statistiskā rakstura dēļ rastos lokāla kosmisko civilizāciju kopa,” raksta Staņislavs Lems grāmatā Summa Technologiae. Šādas lokāla civilizāciju sablīvējuma robežās atbildes gaidīšanas ilgums būtu relatīvi neliels salīdzinot ar civilizācijas pastāvēšanas ilgumu un līdz ar to informācijas apmaiņa starp civilizācijām būtu efektīvāka. Tā palīdzētu civilizācijām ilgāk saglabāties (pieredzes apmaiņa u.tml.).
Šklovskis norādīja, ka šāds process atgādina organisma lavīnveida savairošanos labvēlīgos apstākļos. Jā lokālas ārpuszemes civilizāciju kopas veidošanās process kāda Galaktikas nostūrī reiz būtu sācies, tas varētu, aptverot arvien lielākus apgabalus, izveidot kaut ko līdzīgu „superorganisnismam,” kurā iekļautos aizvien vairāk galaktisko civilizāciju. Taču šķiet, ka nekas tāds līdz šim nav īstenojies. Lai gan fon Hernera katastrofu hipotēzes statistiskais raksturs nosaka, ka principā iespējama nelielas ļoti ilgi pastāvošu civilizāciju kopas eksistence. Jo pretējā gadījumā nāktos atzīt, ka itin neviena civilizācija nevar pastāvēt miljons gadu un tas nozīmē statistisku likumsakarību pārvērst par kaut kādu noslēpumainu fatālu determinismu. Mūsuprāt, vismaz nelielai daļai no miljongadīgajām civilizācijām jau sen vajadzēja apgūt plašus Galaktikas rajonus, kas aptvertu vairākas zvaigžņu sistēmas (kolonizācija?). Šādu civilizāciju kopai būtu vajadzējis kļūt par galaktiskās attīstības izšķirošo faktoru. Vācu zinātnieka postulēta „pozitīvā atgriezeniskā saite” būtu kļuvusi par realitāti. Tam bija jānotiek pirms daudziem simtiem tūkstošiem gadu. Kam bija jānotiek? Cik Andris saprot, runa ir par „Galaktikas kolonizācijas” modeli. Jā, kāda sena augsti attīstīta galaktiska civilizācija jau sen ir sasniegusi tādu zinātnes un tehnoloģiju līmeni, kas ļauj tai realizēt lidojumus hipertelpā, tad kāpēc mūsu Zemi neviens nav kolonizējis? Loģiski domājot ārpuszemes civilizācijas pārstāvji jau sirmos aizlaikos varēja apmeklēt mūsu planētu. Šādu varbūtību nevar noraidīt.
Uzmanības centrā jautājumi, ko vairākkārt savā grāmatā atkārtoti uzdevis Staņislavs Lems. Kāpēc mēs neuztveram viņu signālus? Kāpēc astronomi nav novērojuši viņu gigantiskās astroinženieriskās aktivitātes izpausmes? Kāpēc mūs nesasniedz viņu ražotas zondes, vairoties spējīgi automāti? Bet kā tad ir ar NLO?- Andris iestarpina savu jautājumu.

Skotu zinātnieka Dunkana Forgana aprēķini. Skotu zinātnieks Dunkans Forgans no Edinburgas universitātes gan ir pārliecināts, ka mūsu galaktika ir biezi apdzīvota. Pēc viņa aprēķiniem mūsu galaktikā eksistē vismaz 361 saprātīgas civilizācijas. Maksimālais civilizāciju skaits galaktikā varētu būt ap 38 000. Par iespēju nodibināt kontaktus ar citām civilizācijām skotu zinātnieks Dunkans Forgans izsakās skeptiski. Viņš saka, ka ir maz ticams, ka tas jebkad izdosies.
Skotu zinātnieks izveidojis mūsu galaktikai līdzīgu modeli un ļāvis tur veidoties saules sistēmām, ņemot par pamatu astronomijas datus par eksoplanētām. Pēc tam viņš piemērojis šim pasaulēm trīs iespējamos attīstības scenārijus:
1. Bioģenēze ir reta, bet, ja dzīvība rodas, tad tā attīstās labi. Tāda gadījumā mūsu galaktikā ir 361 saprātīgas civilizācijas.
2. Bioģenēze ir bieža, bet dzīvības formām ir grūti attīstīties līdz saprātīgām dzīvības formām. Tādā gadījumā var pastāvēt 31 513 citas dzīvības formas.
3. Dzīvība var tikt pārnesta no planētas uz planētu, pēc sadursmes ar asteroīdu. Pēc šī scenārija galaktikā būtu jāpastāv 37 964 civilizācijām.

Taču paliek atklāts jautājums, vai mums izdosies nodibināt sakarus ar kādu no šīm civilizācijām. Jāsaka, ka Dunkana Forgana secinājumi ir optimistiski. Un vieš cerības, ka tomēr, kādu dienu zinātniekiem izdosies Visumā atklāt citu civilizāciju eksistences pierādījumus.

2010.gadā astronoms Frenks Dreiks (SETI programmas dibinātājs). ierosināja kosmosa dzīļu skenēšanā izmantot t.s. Einšteina gravitācijas lēcu fenomenu. Šim nolūkam teleskops būtu jānosūta 82 miljardu km attālumā no Zemes.

Saites.
Ufoloģija.
SETI programma.