Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Aļoša

Neparasts pundurveida humanoīds radījums, kas ticis uziets Kištimas pilsētiņā Krievijā 1996.gada augustā. Pēc neilga laika tas miris un tā atliekas kļuva par dažādu interesentu izziņas mērķi, līdz esot nonākuši izpētei Japānā.

Skeptiķi gan uzskata, ka tas nav nekas cits kā vien kārtējā aborta atlieka un visa ažiotāža ap to ir uzpūsta sensācija. Katrā ziņā pārliecinošas skaidrības par šo notikumu joprojām nav.

Saites.
Atnācēju ķermeņu atliekas.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Vārds: Aļoša, saukts arī par Kištimas punduri vai Kištimas humanoīdu.

Suga: Pēc Roberta Hjū citplanētiešu klasifikācijas sistēmas pieder humanoīdu 3.apakšklasei - ne-Pelēču punduriem.

Apraksts:
1) galva - proporcionāli liela, rozā krāsā;
2) maza mutīte bez lūpām, tajā kaut kas līdzīgs zobiem;
3) mēlīte kā lāpsta, šaudīga kā čūskai;
4) acis - mandeļu formas bez plakstiņiem, bez zīlītēm;
5) āda pelēkā krāsā;
6) nav dzimumpazīmju;
7) ķermenis plakans;
8) rokas un kājas garas, ar sešiem pirkstiem;
9) auguma garums 25-30 cm
(apraksts pēc aculiecinieku stāstījuma).

Notikums. Tas notika Krievijā, Čeļabinskas apgabala pilsētā Kištimā 1996.gada augustā. Kādas dienas vakarā pensionāre Tamāra Prosvirina bija aizgājusi uz Kištimas pilsētas kapiem. Tai vakarā notika kas neparasts - vecā sieviete pēkšņi ieraudzīja spilgtu gaismas uzliesmojumu, un pēc tam izdzirdēja vaidus un kunkstienus. Kad Tamāra nonāca vietā, no kuras nāca dīvainās skaņas, viņa ieraudzīja mazu cilvēkveida būtni bezpalīdzīgā stāvoklī. Taču tas nebija cilvēkbērns! Tas bija humanoīds! Lai gan radījums mēināja bēgt, tomēr večiņa pacēla radījumu, ietina lakatā un aiznesa uz mājām. Jau pa ceļam humanoīdu viņa nokristīja par Aļošu. Savām draudzenēm un paziņām viņa klāstīja, ka nu viņai ir mazdēls (viņas dēls sēdēja cietumā, bija arī vedekla). Pats Aļoša stipri svīda un izdeva klusas svilpjošas skaņas.
Tie, kas bija redzējuši Aļošu, deva padomu večiņai Aļošu parādīt ārstiem un zinātniekiem. Taču Tamāra par to negribēja dzirdēt. Viņa par Aļošu rūpējās ar lielu mīlestību un baroja viņu ar iebiezināto pienu, rīvētiem burkāniem un biezpienu. Produktus neiedomājamos daudzumos viņai nesa apmeklētāji, kas no visas apkārtnes nāca paķolēt uz šo brīnumu. Interesanti, ka neviens no vietejiem ta arī īsti nemēgināja noskaidrot, kur tāds varēja rasties.
1996.gada septembrī Tamāra saslima un viņai bija jāliekas slimnīcā. Aļošas aprūpi viņa uzticēja kaimiņienēm. Diemžēl draudzeņu nolaidības dēļ Aļoša gāja bojā. Kamēr Tamāra ārstējās slimnīcā, viņas dzīvoklī bija iekļuvuši dzērāji. Kāds nejauši uzsēdās Aļošam virsū un viņš nomira. Pēc citas versijas, Aļošu vairs nebaroja un tas nomira no aprūpes trūkuma. Tamāra diez vai spēja aptvert notikušo. Viņai jau labu laiku ar galvu kaut kas nebija kārtībā.
Jautājums par Tamāras veselības stāvokli paliek atklāts jautājumā, vai tas būtu saistāms ar Aļošas parādīšanos. Viņa sinhroni ar savu vedeklu redzējusi savādus sapņus. Visbiežāk abas sievietes sevi vērojušas no malas un Aļoša bijis grandiozu izmēru. Aļoša levitējis uz zvaigžņotas debess fona un klusi un maigi lūdzies, lai tās dotos tam līdzi tālu tālu projām no Zemes.
Lai nu kā, bet humanoīda līķi, kas bija mumificējies, nozaga Vladimirs Nurdinovs, kas vairākkārt iepriekš bija jau sēdējis cietumā par dzīvokļu zādzībām. 1996.gada septembrī aizdomās par zādzību Nurdinovu aizturēja milicija. Vīrietis, gribēdams atpirkties, piedāvāja milicijas darbiniekiem Aļošas mirstīgās atliekas. Pats recidīvists uzreiz bija sapratis, ka viņa priekšā "nav cilvēks, bet kut kas cits, ko var izdevīgi pārdot ārzemniekiem," un Aļošas līķīti glabāja ledusskapja saldētavā līdz pat milicijas apciemojumam.
Aļošas ķermenis nonāca milicijas kapteiņa un Kištimas VPID izmeklētāja Vladimira Bendlina rīcībā (nav zināms vai Nurdinovam tādējādi izdevās izvairīties no cietuma. Visdrīzāk ka ne, bet tas arī nav svarīgi). Viņš to kādus mēnešus divus glabāja ledusskapī. Bendlins Aļošu arī nofilmēja. Šos nofilmētos kadrus varēja redzēt Krievijas dokumentalo filmu seriālā "Neizskaidrojami, bet fakts."

Pētījumi. Kapteinis V.Bendlins humanoīdu parādīja Kištimas pilsētas ārstiem: tur bija pieredzējuši patologanatomi, akušieri, biologi. Ārsti četrdesmit minūšu laikā izpētīja Aļošas ķermeni. Ārstu slēdziens - tas nav cilvēka bērns. Aļošu nevar uzskatīt par neiznēsātu bērnu. Humanoīdam bija pilnībā izveidojies skelets. Arī galvaskausa forma Aļošam atšķīrās no cilvēka.
Aļošas galvaskausam bija šādas īpatnības:
1) viens pieres kauls,
2) viens pakauša kauls,
3) nav deniņu,
4) galvaskausa forma atgādina senlaiku spēkavīra ķiveri.
Taču Kištimas slimnīcas aparatūra ārstiem neļāva veikt sarežģītākas analīzes. Viņi pat aizmirsa paņemt no Aļošas ādas gabaliņu DNS analīzēm.
Tad Vladimirs Bendlins sazinājās ar ufologiem, kuri nez ka bija uzradušies, un nodeva Aļošu viņu rīcībā. Visaktīvākā bija kāda Gaļina Semeņkova, kas apgalvoja Aļošu no Centaura Alfas atbraukušu, un dikti vēlējās saņemt viņa mirstīgās atliekas pētīšanai. Bendlinā tads apgalvojums izraisīja smieklus, bet Aļošu viņs tomēr atdeva. Piebildīsim, ka atpakaļ viņs to vairs nesaņēma.
Ufologi vairākus mēnešus informēja Bendlinu, ka notiek Aļošas ķermeņa izpēte, līdz beigās atzinās, ka humanoīda pie viņiem (pie tās pašās Semeņkovas taču laikam?) nav. Ufologi milicijas kapteinim pastāstīja izdomātu stāstu par to, kā Aļoša esot pazudis. Viņi esot izbraukuši no Kištimas, kad tos apžilbinājusi spilgta gaisma un mašīnai noslāpis motors. Ufologi izkāpuši no mašīnas, lai noskaidrotu neparastās parādības cēloni. Kad atgriezušies mašīnā, Aļošas vairs nebija! Acīmredzot Aļošu pievāca citplanētieši - stāstījumu nobeidz ufologi. Tie ir meli! To savā izmeklēšanā noskaidroja raidījuma "Neizskaidrojami, bet fakts" vadītājs Sergejs Družkovs. Atlika vēl versija, kas likās ticamāka, ka humanoīdu paņēmuši Krievijas specdienesti.
Tikmēr par Aļošu ieinteresējās japāņi - pareizāk sakot vairāku japāņu TV sabiedrību režisori, starp tiem bija arī bagātā Asahy TV. Japāņi par mūmiju piedāvāja šokējoši lielu summu. Japāņu zinātnieki izteica vēlmi tikties ar notikuma galveno liecinieci Tamāru Prosvirinu, jo bija redzējuši Bendlina amatiera video un uzskatīja, ka te noteikti ir darīšana ar ārpuszemes radību. Biologs Kamidzama Tije paziņoja, ka japāņiem ir nepieciešams Aļošas DNS. Sakritība vai ne, bet dienu pirms japāņu pētnieku ierašanās Kištimā, Tamāru sabrauca mašīna, un viņa mira notikuma vietā. Šis fakts, šķiet, apliecināja specdienestu saistību ar Aļošas pazušanu. Tomēr tas bija tikai nelaimes gadījums, kaut gan daudzi cilvēki, kas saistījušies ar šiem neradījumiem, ir piedzīvojusi personiskas tragēdijas. Kas zin`...
Sergejs Družkovs noskaidroja, ka ufologi humanoīdu būs pārdevuši kādam uzņēmējam.
Par laimi Vladimiram Bendlinam bija palicis auduma gabals, kurā Aļoša bija ievīstīts. Viņš to nodeva sabiedriskajai organizācijai Kosmopoisk, kura nodarbojas ar paranormālo fenomenu izpēti. Uz auduma bija saglabājušās daļas no humanoīda. Tās nodeva kādam Maskavas ģenētikas instituūtam DNS analīzēm. Rezultāti bija sensacionāli! Humanoīda DNS netika atrasti ne cilvēku gēni, ne arī kadu citu dzīvu būtņu gēni!
Citas ziņas! Pēc vietējo ekspertu viedokļa tas bija spontānā vai izraisīta abortā priekšlaicīgi dzimis, apmēram 20 līdz 25 nedēļas vecs cilvēka embrijs. Pie šāda secinājuma, pēc tam, kad bija izpētījuši viņiem nosūtīto auduma gabalu ar Aļošas DNS paraugu, nonāca arī Maskavas ģenētiķi. Viņi turklāt norādīja, ka embrijam bijušas smagas ģenētiskas mutācijas, kuras varētu būt izraisījusi mātes saskare ar radioaktīvajām vielām, kas nokļuva apkārtējā vidē, kad 1957.gadā netālu esošajā kodoldegvielas ražošanas un pārstrādes rūpnīcā, uzsprāga liela radioaktīvo atkritumu glabāšanas tvertne, izraisot pasaules vēsturē trešo smagāko kodolnegadījumu aiz Fukušimas un Černobiļas katastrofām.

Citi Aļošas šai rajonā. Interesanti, ka ir fakti par Aļošam līdzīgu radījumu parādīšanos Kištimas rajonā arī iepriekš. Gadījumi, kad tādi "Aļošas" dzīvo ar cilvēkiem zem viena jumta varētu būt zināmi ap pusotra desmita. Šos faktus mēgināja izdibināt japāņu TV studijas darbinieki.
XX gs.30.gados šeit tik ļoti jau bija pierasts pie mazo "lielgalvaino" cilvēciņu apmeklējumiem, ka no tiem gandrīz vai pārstāja bīties un pat uzcienāja ar medovuhu.
Satriecošākais tai visā bija tas, ka meitas dzemdēja naktī, to bērni visai bieži "bija ļoti vārgi, ar zaļi pelēku ādu, kas sasniedot septiņu gadu vecumu kļuva gluži normāla, taču saglabājās problēmas ar kustību un balsta aparātu, ar domāšanu un uzmanību - izklaidīgi, lēnīgi un ļengani."
Pensionāre Margarita Suvorina pastāstīja japāņiem (par 250 dolāriem), ka kās radījums - nu gluži Aļošas kopija, ik nedēļu gaismas kūlīša veidā parādījies viņas mātes mājas pagalmā, ilgi klusējot sēdējis istabā. Tapat devies prom - gaismas kūlī caur krievu krāsns skursteni. Šādu kontaktu rezultātā viņas māte Pelageja kļuvusi gaišredzīga: ar precizitāti līdz minūtei viņa paredzējusi nāvi, negadījumus, ugunsgrēkus un tiesvedību iznākumus. Taču tikai tad, ja tas nav skāris personīgi viņu pašu, bet tikai cieminiekus. Ar viņas māti, kas nomira 87 gadu vecumā piepilnas veselības un prāta " neparasti jaunavīga" līdz pat 1991.gadam tikās padomju zinātnieki - psihiatri, biologi, fiziķi un gerontologi. Tos interesēja ne tikai Pelagijas Ivanovnas neparastās pareģes spējas, bet arī tas, ka ta bija kā "ēsma" pelēkajiem punduriem un pēc vēlēšanas varējusi izsaukt gaismas parādibas naksnīgajās debesīs. Meita vēsta, ka pateicoties viņas mātei zinātnieki iemūžinajuši kinolentēs "milzumu anomālu fantasmagoriju un pat noķert divus izdzimtenīšus."

Pēdējās ziņas. 2008.gada maijā biologs Kamidzava Tije beidzot atzina, ka Kištimas humanoīda atliekas atrodas pie viņiem - japāņiem. Pētījumos kļuvis skaidrs, ka Aļošas uzbūve radikāli atšķiras no cilvēku uzbūves.
Masīvs NLO uzlidojums rajonam esot bijis 1956.gadā, neilgi pirms netālu esošajā "Čeļabinskā-40" kaut kas ir sprādzis un palielinajies apkaimes radiācijas fons. Šīs radības no 1957.-58.gadiem ātri apguva runas māku, adaptējās vidē. Tie pat spēja ietekmēt cilveku psihi, pie kā tās uzturējās, pie tam jebkuru - līdz pat suicīdam.