Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Bušmeņi

Cilšu grupa, kas mūsdienās dzīvo galvenokārt Kalahari tuksnesī un Etošas ieplakā Namībijā, Botsvānā, arī Angolā un DĀR.

Skaits. Kopskaits - ap 50 000. (1970.g.)

Etnoģenēze. Bušmeņi ir vissenāko Dienvidāfrikas un Austrumāfrikas iedzīvotāju pēcteči. Agrāk bušmeņi dzīvoja visā Dienvidāfrikā, bet bantu tautas no ziemeļiem un eiropiešu kolonizatori no dienvidiem tos atspieda vai iznīcināja. 
Tanzānijā pie Ejasi ezera dzīvo hadzapi - ap 1000 cilvēku, kas ir bušmeņu cilšu atliekas Austrumāfrikā. Kopā ar hotentotiem bušmeņi veido īpašu rasi, kurai negroīdās pazīmes (ļoti stiprs matu sprogojums) apvienotas ar dažām mongoloīdām iezīmēm (dzeltena āda, plakana seja, epikants).

Uzskata, ka lauva var pārvērsties par cilvēku.
Bušmeņi savos klejojumos pārvarējuši lielus attālumus.
Šodien ir palikuši vēl bušmeņi Namībijā un Kalahari. Tanzānijā pie Ejasi ezera dzīvo hadzapi - ap 1000 cilvēku, kas ir bušmeņu cilšu atliekas Austrumāfrikā.

Sani. Iespējams, ka tieši sanu bušmeņi (vai to senči) zīmējuši Apolona-11 alā – pirms apmēram 27 000 gadu, kas ir vecākie klinšu zīmējumi Āfrikā. Sanu klinšu gleznojumi atsākās tikai pēc 10 000 gadiem, un turpinājās līdz pat XIX gs., kad sanu kultūru iznīcināja baltie. XIX gs. iespējams, ka tādu ilgu laika periodu sanu bušmeņi pavadīja kur citur Āfrika dēļ klimata izmaiņām.
Sani vienmēr bijuši mednieki un vācēji, jau no akmens laikmeta, un šis dzīvesveids tiem bija saglabājies līdz pat XIX gs.

Kopdzīve ar bantu valodas citīm. Jaunāki ienācēji no ziemeļiem bija šīs ngunu ciltis (kosi, zulusi, tembi), kas runāja bantu valodās. Vairāgu gadsimtu ilga līdzāspastāvēšana bija mierīga. Tās laikā bušmeņi pārņēma ko no ngueniem, bet ngueni – no bušmeņiem. Lai gan kultūras atšķirības bija jūtamas, tie tomēr kopīgi vadīja reliģiskus rituālus.

Sanu bušmeņu iznīcināšana. Balto valdīšana Dienvidāfrikā līdz pat 1927.gadam atļāva burtiski izšaut bušmeņus kā tādus lopiņus. DĀR baltie iedzīvotāji varēja nesodīti nogalināt bušmeņus, pie tam nogalināto ķermeņus izstādīja kā tādas medību trofejas. Tāda likumīgā rasisma un genocīda apstākļos sanu kultūra galīgi izzuda XX gs. vidū. Palika vien vecīši, kas atrada mājvietu kaimiņu cilšu – zulusu, kosu, sotu, tembu u.c. vidū, kas runāja bantu saimes valodās. Kad nomira arī šī pēdējā paaudze, tad sanu valoda kļuva par mirušu valodu, zuda tūkstošiem gadu rūpīgi glabātā mitoloģija un folklora. Klusums nolaidās arī pār viņu klinšu zīmējumiem. Mazliet līdzēja tika eiropiešu etnogrāfu pieraksti.

Sanu kultūras pārmantošana. Sanu kultūra bija laika gaitā spējusi ietekmēt arī jaunākās no ziemeļiem atnākušās ngunu grupas ciltis (zulusus, tembus, kosus u.c.), kā rezultātā ngunu valodā parādījās no saniem pārņemtas klakšķošas skaņas. Kosiem, piemēram, šīs skaņas aizņem apmēram 1/6 daļu valodas.
Bez tam sanu bušmeņi savas zināšanas nodevuši arī jaunajiem atnācējiem – dziedniecību, zāles, arī narkotiskos halucinogēnus: „Saskaņā ar ngunu nostāstiem, sanu šamaņi deva šīs cilts mācekļiem kādas zāles, kas pēdējiem ļāvušas saprast sanu valodu... Tad šamaņi deva mācekļiem citas zāles, ar kuru palīdzību tie spēja „skaidrāk redzēt sapnī.” Sapņu laikā un transa stāvoklī šamanis un viņa mācekļi devās garu pasaulē un tur kopā redzēja savvaļas zvērus... Pēc ngunu vārdiem, daži no šiem radījumiem bijuši īsti briesmoņi, kas nebija parastu ļaužu redzei samanāmi.”
Sanu bušmeņu šamaņi regulāri pievienojušies ngunu ciltīm lietus izsaukšanas rituāla laikā.
Vairums sanu zīmējumu veikti ar minerāliem pigmentiem, tā, ka tos nav iespējams datēt.

Bušmeņu valodas. Runā dažādās bušmeņu valodās, kas veido savrupu valodu grupu, kā arī bantu valodās.

Etnogrāfija. Atstājuši daudz prasmīgu klinšu zīmējumu, kas darināti ar dabā sastopamām krāsvielām un saglabājušies DĀR, Lesotā, Dienvidrodēzijā un Namībijā. To tapšanas laiks ir dažāds: senākiem ir daži gadu tūkstoši, bet jaunākie no XIX gs.
Bušmeņi klejo nelielās grupās pa 50-100 cilvēkiem. Nodarbojas ar medībām un vākšanu.

Sanu reliģija. Saglabājuši pirmatnējus animiskus ticējumus. Daļa bušmeņu ir kristīgi - protestanti.
Kagens. Augstākā dieva-radītāja vārds saniem ir Kaggen, kas burtiski nozīmē „dievlūdzējs.” Sākotnēji viņš tika attēlots cilvēka veidolā (kā šamanis vai mednieks), taču nav izslēgts, ka tas varētu būt attēlots kā teriantrops – cilvēks ar dievlūdzēja galvu (sievietes-dievlūdzēja attēls no Brandhekas alas Rietumkapas provincē DĀR). Kādā aizā karu reģionā klinšu zīmējumā Kagens attēlots brīdī, kad tas pārvēršas no cilvēka par lielu dievlūdzēju.
Kagens var parādīties arī kā čūska, ērglis vai kanu antilope, tātad ir sastopams ļoti daudzos veidolos.
Lietus izsaukšana. Sanu šamaņi iegāja transā, pēc tam iegāja garu pasaulē. Tur tie saķēra „lietus dzīvnieku” (saniem tas bija kas sajaukts no vērša un nīlzirga) un atveda to uz Zemi. Tur tas tika „nokauts” vai „izslaukts” virs apgabala, kas cieta no sausuma.

Kalahari bušmeņi - Ju/boansi.
Dzīvo Kalahari tuksnesī (Botsvānā un Namībijā). Tie laikam ir vienīgie bušmeņi, kas izdzīvojusi līdz mūsdienām.

JuX(kaut kāds ķeburs slīpa Siguldas spieķa veidā)boansi, vēl pazīstami arī kā !Kung.
Viņi runā citā valodā nekā to dienvidu kaimiņi sani. Bez tam tiem nav arī tādu māksliniecisko tradīciju.
Tomēr viņiem eksistē tā pati deja, ar kuras palīdzību arī senatnē bušmeņi nonāca IAS. Viņiem apmēram ½ pieaugušo vīriešu un 1/3 pieaugušo sieviešu ieskaitāmi šamaņu kategorijā.

Etnogrāfiskie pieraksti.
Blika un Loidas. Sanu bušmeņu etnogrāfiskie pieraksti bija ierakstīti ~100 burtnīcās ar ~12 000 lapaspusēm. Visas sarunas bija notikušas XIX gs. 80.gados Keiptaunas rajonā. Par aptaujājamiem kalpoja sanu bušmeņu vecākie no Labās cerības raga kolonijas. Pierakstu un sarunu autori – vācu filologs Vilhelms Blanks un viņa svojačeņica Lūsija Loida. Abi šie pētnieki bija novērtējuši sanu kultūras iznīkšanas briesmas un tādēļ darīja visu, lai sanu kultūru saglabātu nākamajām paaudzēm.
Tādēļ viņi savā mājā nometināja cilšu vecākos, kas bija arestēti par lopu zagšanu un citiem „noziegumiem” pret baltajiem. Tā vairāku gadu laikā vecajie stāstīja ko zināja.
Pēc V.Blanka nāves 1975.gadā iesākto turpināja L.Loida. diemžēl viņai nebija nepieciešamās pieredzes un sakaru, tādējādi tā nepiesaistīja pietiekamu zinātnieku uzmanību. Tādēļ kopumā pieraksti tā arī palika nepublicēti, izņemot nelielu fragmentu 1911.gadā. 1914.gadā nomira arī L.Loida un viss tika piemirsts līdz pat XIX gs. 30.gadiem, kad kāds Eiropā visai mazpazīstams dienvidafrikāņu žurnāls publicēja vēl vairākus pierakstu fragmentus. Tad atkal sekoja miera periods, līdz beidzot par pierakstiem 60.-70.gados ieinteresējās nopietnā zinātne. Pamatojoties uz šais pierakstos atrodamām ziņām dienvidafrikāņu paleoarheoloģijas speciālists Deivids Luīss-Viljams izvirzīja alu zīmējumu „Neiropsiholoģisko teoriju.”
Patlaban šie pieraksti tiek glabāti (saukti par „Blika un Loidas dokumentiem”) Keiptaunas Universitātes bibliotēkā. Katrs buš’meņu stāstītais notikums pierakstīts bušmeniski (tās rakstu valodu-transskripciju izdomāja pats Bliks) un turpat ir tulkojums angliski.
Arbuses un Doma. XIX gs. 30.gados franču misionāri Toms Arbuse un Frānsiss Doma savos pierakstos aprakstīja sanu rituālus un paražas.

Orpēna pieraksti. XIX gs. 70.gados. Angļu ierēdnis Džozefs Milards Orpēns vairākus mēnešus ceļoja pa Drakona kalniem kopā ar pavadoni – sanu bušmeni vecajo vārdā Kings. Tie bieži apmetās naktsguļai nomaļās vietās ar bagātīgiem klinšu gleznojumiem. Kings par zīmējumu jēgu un dažādiem saistītiem notikumiem bija stāstījis, dažādus zīmējumus Orpēns bija centies pārzīmēt.
Stova pieraksti. XIX gs. 70.gadi. ģeologs Džordžs Viljams Stovs, kam bija labas zīmētāja dotības, nokopēja daudzus sanu klinšu zīmējumus. 1875.gadā šos zīmējumus nosūtīja uz Keiptaunu Vilhelmam Blikam, kas par to bija šausmīgi priecīgs. Blika sanu stāstnieki par šiem zīmējumiem uzreiz izteicās, sniedza komentārus un vairumam jēgu varēja izskaidrot.

Sanu bušmeņu valoda. XIX gs. beigās tajā runāja vairs tikai daži simti cilvēku. To prata arī vācu filologs Vilhelms Bliks.
Tagadiņ tā ir mirusi valoda.

Bušmeņu reliģija un šamanisms. Pateicoties vācu filologu Blika un Loidas, kā arī citu autoru etnogrāfiskajiem pierakstiem, tapa zināms, ka klinšu un alu zīmējumus radījuši sanu bušmeņu burvji/šamaņi - !gi:ten („pārdabiska spēka pilnie”).

Zīmējumu funkcija bija saites atainošana starp cilvēku un garu pasaulēm (atbilstoši XIX gs. sanu bušmeņu vecajo stāstītajam). Tās bija – klimata kontrole (pirmām kārtām lietus izsaukšana), dzīvnieku migrācijas kontrole (tā atviegloja medības), māka uzmeklēt draugus un radiniekus (reizēm tie atradās simtiem kilometru tālu), dziedniecība (pamatīgas zināšanas augu farmakoloģijā – šādas zināšanas, pēc bušmeņu domām, varēja iegūt tikai garu pasaulē).

Vissenākā tauta. Pēc šodien visatzītākās teorijas cilvēks izceļojis no Āfrikas pirms 200 000 gadu. Daži no mūsu senčiem palikuši dzīvot tur, un, tā kā dzīves vide nav būtiski mainījusies pa šo laiku, domājams, arī viņi nav mainījušies. No ģenētikas viedokļa senākie cilvēki varētu būt sani jeb bušmeņi. Sanu vīriešiem konstatēta pati pirmatnējākā Y hromosomas versija no visām, kādas atrastas dažādām pasaules tautām. Reizē vissenākā ir arī viņu mitohondriju DNS versija, kas tiek pārmantota pa mātes līniju. Taču ir iespējams, ka sanu kultūra attīstījusies pavisam nesen, lai gan arheologi konstatē, ka nemainīga kultūras forma šai apvidū eksistējusi 30 000 gadu. 

Bušmeņu zīmējumu vietas.
Twyfelfontein. Seni bušmeņu klinšu zīmējumi un gravējumi.

Saites.
Namībija.
Dienvidāfrikas Republika.