Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Čerkesi, adigejieši, kabardieši

Nosaukums. Ar kopēju vārdu "adigi" senāk tika sauktas daudzskaitlīgās Ziemeļkaukāza tautas, kas sevi sauca par adžige. Tās pazīstamas eiropiešu un austrumu viduslaiku literatūrā ar čerkesu nosaukumu. Krievu okupanti jau Staļina valdīšanas gados pēc principa "skaldi un valdi" adigus dzimtenē sadalīja  trijās atsevišķās "tautās" - kabardiešos, adigejiešos un čerkesos.

Skaits. Pasaulē kopumā esot ap 4 miljoni čerkesu.
Krievijā dzīvo Krasnodaras novada Adigejas AA - 109 000 (1979.g.).
Mūsdienās salīdzinoši liels skaits čerkesu mīt arī ASV, Kanādā un Austrālijā, bet lielākā daļa jeb 1,5 līdz 3 miljoni sastopami Turcijā.

Valoda. Adigejiešu, pieder abhāzu-adigu valodu grupai. Krievijā runā ap 104 000 (1979.g.).
4 dialekti: abadzehu, bžeduhu, šapsugu un temirgoju (literārās valodas pamatā).
Rakstība: 1918.-1927.gados pamatā arābu alfabēts, 1927.-1938.gados latīņu alfabēts, kopš 1938.gada krievu alfabēts.

Reliģija. Musulmaņi kopš XVIII gs.

Nodarbošanās. Zemkopība un lopkopība, daļa nodarbināta rūpniecībā.

Vēsture. Cēlušies no senajām adigu ciltīm.
Senatnē adigu ciltis apdzīvoja Ziemeļkaukāza rieteņu daļu – Piekubaņu un Melnās jūras piekrasti. Adigu pēdas Ziemeļkaukāzā atrodamas pat 10 000 gadu senos arheoloģiskos atradumos. Piekubaņas čerkesi seno autoru darbos parasti minēti ar meotu nosaukumu, bet dzīvojošie pie Melnās jūras – katrs ar savu nosaukumu. No tiem – zihi un kerketi kļuva par vispārinātiem nosaukumiem, kas ietvēra sevī arī meotus.
Krievu X-XIII gs. hronikās tie dēvēti par kasogiem, persiešu un arābu hronikās – par kašakiem un kešekiem.

Savu mērķu sasniegšanai sefevīdu-persiešu šahs Abāss I (1588.-1629.g.) sāka militāru un politisku reformu. Ja viņa priekšgājēji paļāvās uz vietējo rekrūšu armiju, tad Abāss I nokomplektēja armiju no čerkesu un gruzīnu guljamiem (guliami - "vergu gvarde," Ēģiptes mameluku analogs). Ar to pašu sefevīdu Persija tika paglābta no kizilbašu tjurku ietekmes.

Krievu sagrābšanas plāni. 1862.gada 22.oktobrī krievu patvaldniece un vienlaikus arī vāciete Katrīna II uzrakstīja 3 īsus vārdus - "Lai tā notiek" (krieviski - Быть по сему) uz Senāta ziņojuma  - "Par Mozdokas savrupienes atvēlēšanu kabardiešu apmetnei ar Mazās Kabardijas valdnieku K.Končokinu (A.Ivanovu) vadībā, cietokšna uzcelšanu toviet un Mozdokas pārvēršanu par rūpniecības un tirdzniecības centru" (Krievu oriģinālā - «Об отведении урочища Моздок для поселения кабардинцев во главе с владельцем Малой Кабарды К.Кончокиным (А.Ивановым), построении там крепости и превращении Моздока в центр распространения промышленности и торговли»). Tā ar vienu spalvas vilcienu imperatore apstiprināja Austrumčerkesijas (Kabardijas) teritorijas daļas aneksiju, ielikdama "stūrakmeni Kaukāza iekarošanai" (saskaņā ar galma vēsturnieka V.Potto rakstīto).

Krievu-čerkesu kari (1763.-1864.g.). Kaukāza tautu zemju iekarošana un kontroles nodrošināšana pār tām Krievijai bija nepieciešama, lai kontrolētu Melnās jūras piekrasti un spētu sacensties ar britu un franču impērijām par ietekmi Tuvajos Austrumos. Čerkesija atradās Ziemeļkaukāzā plašā teritorijā starp stratēģiski nozīmīgajām Melnās un Kaspijas jūras piekrastēm, liedzot krieviem tiešu piekļuvi Osmaņu impērijas un Persijas robežām.
Par Kaukāza karu sākumgadu var uzskatīt 1763.gadu, kad adigejiešu zemēs Terekas kreisajā krastā krievi nodibināja Mozdokas (mez degu - "tumšais mežs," "biezoknis" kabardiešu val.) cietoksni. Tas kļuva par pirmo punktu Azovas-Mozdokas nocietinājumu līnijā un tajā tika izmitināti kazaki. Mozdoka tika dibināta kabardiešu kņaziem piederošā zemē un par formālu ieganstu cietokšņa dibināšanai un un teritorijas pievienošanai Krievijas impērijai bija viena tāda kņaza pāriešana kristietībā. Par to krievi viņam piešķīra apakšpulkveža pakāpi ar attiecīgu atalgojumu, zelta medaļu un Čerkasu-Končohinas kņaza titulu.
Tādu rīcību neatbalstīja pārējie kabardieši un mēģināja atjaunot iepriekšējo lietu stāvokli. Jaunizceptais Čerkasu-Končohinas kņazs aizmuguriski tika notiesāts uz nāvi, viņa īpašums izsludināts ārpus likuma - ikkatrs varēja viņu aplaupīt, paverdzināt viņa ļaudis vai aizdzīt viņa lopus.
Lai sakautu labi karojošo kalniešu pretestību, tika izmantoti ne tikai skaitliski pārāki armijas pulki, kurus lielākoties veidoja Kubaņas kazaki, bet ikreiz, ieņemot jaunu teritoriju, tika pilnībā nodedzināti ciemi, nogalināti vai aizvesti mājlopi un paši iedzīvotāji spiesti atstāt savas dzimtās mājas. Savās atmiņās arī krievu pusē karojušie virsnieki stāsta kā desmitiem un simtiem tika nodedzināti kalniešu ciemi, tika iznīcināti visi - jauns vai vecs. Tiek uzskatīts, ka kopumā kara gados bojā gāja ap 800 000 čerkesu, un daudzas kalniešu ciltis tika iznīcinātas pilnībā.
Kabardija (Austrumčerkesija) tika iekarota 1825.gadā un par galveno cīņas arēnu tad kļuva Rieteņčerkesija, teritorija no Kubaņas līdz Melnajai jūrai.
Sākot no 1834.gada 5 gadu laikā krievi uzcēla virkni krasta fortu, kuriem būtu pilnībā jābloķē čerkesi no jūras. Citu starpā 1838.gadā tika likts pamatakmens arī Aleksandrijas fortam - tagadējiem Sočiem. Oficiāli Melnās jūras Krasta līnija tika atklāta 1839.gadā. 
Tomēr jau 1840.gadā lielāko daļu fortu ieņēma čerkesi. No dreļļiem izpirktais kazks Vasīlijs Korņejenko stāsta par to, kā kalnieši ieņēma Mihailovas nocietinājumu 1840.gadā: "No rītra, tūdaļ saullēktā, milzīgs kalniešu pūlis, domējams, vēl naktī sagūlis pie nocietinājuma, acumirklī pielēca kājās un metās uz vaļņiem. Visas būves piepeši aizdegās, pārtikas noliktavas un šķūņus aizdedzināja mūsējie. Kazakiem bija pa 30, bet kareivjiem pa 60 patronām, drīzi visas tās bija izšautas. Tad vienā minūtē kalnieši uzlauza durvis, uzlīda uz brustvēra un jumta. Es tiku savaņģots un mani dzina cauri pūlim. Un es redzēju kalniešu vidū daudz mūsu dezertieru, kuri visi bija bruņoti un darbojās ar viņiem uz vienu roku."
1850.gada pirmajā pusē kalnieši vēl vairākkārt jūtami paplucināja krievu armiju. 1851.gada pavasarī krievi pārgāja plašā pretuzbrukumā, tomēr Krimas kara laikā 1854.gada aprīļa beigās tika nolemts "Melnās jūras Krasta līniju vienkāršot, fortus uzspridzināt, bet garnizonus noņemt." To arī izdarīja mēneša laikā. Krievu karaspēks palika tikai Anapā un Novorosijskā.
1859.gadā ZA Kaukāzā tika sagūstīts Dagestānas un Čečenijas imams Šamils, tādejādi krievu iekarotājiem bija iespējas koncentrēt visus spēkus pret čerkesiem. Tika izmantotas tādas pat metodes kā Čečenijā. Karš ZR Kaukāzā pret čerkesiem turpnājās vēl 5 gadus. Carisms salauza vēl atlikušo adigu pretestību 1864.gadā, iznīcinājis simtiem tūkstošu kalniešu, gandrīz pilnībā iznīcinājis to materiālo kultūru un atņēmis labākās zemes.
1864.gada 21.maijā Kbādes (abazinu val.) jeb Artikjuažes (adigu val.) savrupienē, ko tagad sauc par Krasnopoļanu (krieviski - Красная Поляна) savienojās 4 krievu armijas, kas bija devušās iekarot Rietumkaukāzu no 4 dažādiem virzieniem.1864.gada 21.maijā Kbādā (tagad Krasnaja Poļana) notika kauja starp čerkesiem un krievu cara armiju, kas iezīmēja krievu – Kaukāza kara aktīvās fāzes beigas. Šo dienu tad arī pasludināja par Kaukāza kara beigu datumu. Lai atzīmētu Kaukāza vietvalža uzvaru pār adigiem, ķeizara brālis t.s. lielkņazs Mihails Nikolaja dēls (Михаил Николаевич) noturēja militāru parādi un svinīgu aizlūgumu.
Tiek lēsts, ka aptuveni simts gadus ilgušajā karā piedalījās līdz 200 000 Krievijas Impērijas karavīru, kuriem pretī stājās desmitkārt mazāki spēki jeb ap 20 000 čerkesu karavīru.
No krievu puses visa šī kara gaitā pretčerkesiem karoja: 5 imperatori, 1 princis, 50 ģenerāļi, 2 feldmaršali, 1 barons, 1 murza, 1 hans, 1 lielkņazs, 5 kņazi, 2 admirāļi, 3 grāfi, 1 marķīzs, 2 brigadieri un 7 atamani. Saskaņā ar krievu ķeizara avotu sniegtajām ziņām katru gadu karā Kaukāzā gāja bojā vairāk par 30 000 krievu kareivju un tika tērēta apmēram 1/6 daļa valsts kases budžeta. 

Krievu-čerkesu kara rezultāti. Šī kara rezultētā 93% adigu tika padzīti no savas zemes un pamatā tie devās uz Turciju. Atlikusajiem adigiem krievu okupācijas režīms radīja nepanesamus eksistences apstākļus bijušās Čerkesijas teritorijā. Tas noveda pie tā, ka emigrācija uz Turciju turpinājās līdz pat 1914.gadam.
Tāpēc mūsdienās miljoniem adigu bēgļu pēcnācēji dzīvo kādā desmitā valstu visā pasaulē. Pat savā okupētajā dzimtenē adigi izrādījās sadalīti trijās atsevišķās "tautās" - kabardiešos, adigejiešos un čerkesos.
Tika nodedzināts sekojošs skaits čerkesu ciemu:
      1787.gadā – 497
      1788.gadā – 5
      1790.gadā – 42
      1802.gadā – 4
      1804.gadā – 80
      1805.gadā – 4
      1809.gadā – 120
      1810.gadā – 201
      1818.gadā – 1
      1821.gadā – 3
      1822.gadā – 25
      1823.gadā – 12
      1824.gadā – 18
      1825.gadā – 11
      1826.gadā – 4
      1828.gadā – 220
      1829.gadā - 235
      1830.gadā – 231
      1831.gadā – 4
      1833.gadā – 2
      1834.gadā – 8
      1836.gadā – 6
      1837.gadā – 2
      1838.gadā – 2
      1841.gadā – 4
      1842.gadā – 150
      1845.gadā – 2
      1850.gadā – 12
      1851.gadā – 1
      1852.gadā – 6
      1853.gadā – 24
      1855.gadā – 2
      1856.gadā – 4
      1857.gadā – 3
      1859.gadā – 47
      1860.gadā – 68
      1861.gadā – 91
      1862.gadā – 20
      1864.gadā – 31
Tātad kopā no zemes virsas tika noslaucīti 2202 ciemi - tie ir mūsdienu vēsturnieku apkopoti arhīvu dati. Ziņu par dažiem iznīcinātajiem ciemiem nav.

Čerkesu iznīcināšana pēc kariem. Krievi čerkesus pamazām iznīcināja un atspieda kaujās, kas ilga no 1763. līdz pat 1864. gadam. 1864.gada 21.maijā Krievijas ķeizars Aleksandrs II paziņoja, ka karš ir beidzies, un Čerkesija ir pilnībā iekarota. Ņemot vērā čerkesu pretestību atteikties no islāma un pieņemt kristietību, kā arī viņu regulāros uzbrukumus krievu un kazaku kolonizatoru ciematiem, ķeizars vienlaikus izsludināja arī lēmumu deportēt visu čerkesu tautu.
Pirms 150 gadiem krievu iekarotāji iznīcināja gandrīz visus Čerkesijas iedzīvotājus – trešdaļu iznīcināja cara armija, trešdaļa aizbēga uz Turciju, kur tie mira no bada un slimībām, bet trešdaļa tika noslīcināta Melnajā jūrā, kur to kuģiem ar nodomu sataisīja sūces. Adigiejieši mēdza teikt, ka Melno jūru var pāriet sausām kājām līdz Turcijai pa viņu līķiem. Iesākumā to bija 1 500 000 (citur teikts, ka 2 miljoni), bet pāri palika tikai 5% (minēti arī 10%).
Ja līdz šim no mājām padzītie kalnieši tika pārcelti uz līdzenumiem vai aizbēga uz neiekarotajām Čerkesijas daļām, tad tagad viņu vienīgā iespēja bija doties pāri robežām. Čerkesi devās trimdā, lielākoties par savu jauno mītnes zemi izvēloties Osmaņu impēriju. Osmaņi pat sūtīja sūtņus, aicinot doties pie viņiem, cerot tādējādi palielināt musulmaņu īpatsvaru kristiešu apdzīvotajos reģionos.Daudzi no viņiem mira ceļā, bet vairākas ciltis klejoja pat vairākus gadu desmitus līdz nonāca mūsdienu Serbijā, Jordānijā vai Izraēlā. "Viņi tūkstošiem mira uz ceļiem, tūkstošiem mira no bada un slimībām. Piekrastes rajoni bija pilni ar mirušiem cilvēkiem vai tādiem, kuri bija uz nāves sliekšņa," grāmatā "Kaukāza kalnieši" aizpagājušā gadsimta beigās rakstīja krievu publicists Jakovs Abrāmovs.
Patiesa čerkesu pilsēta ir Soči. Krievi šo procesu sauca par „labprātīgo migrāciju” un Ziemeļkaukāzā palika tikai 1/20 daļa čerkesu. Dzimtenē palikušie, kādu bija aptuveni 200 000, tika pārcelti uz zemienēm, kur viņus bija vieglāk kontrolēt.
Čerkesi daudzus gadus savācas Kaitukinā (Divupē) pie kabardiešu ciema Psihureja (Псыхурей), lai aizlūgtu par čerkesiem, kas krituši 1779.gada Septiņu mēnešu karā. Šo masu slaktiņu veica krievu armija vairāku gadsimtu ilgo Kaukāza karu laikā. Šī diena čerkesiem ir traģiska, jo tad krievi izslepkavoja visu kabardiešu aristokrātiju 3000 cilvēku kopskaitā - 300 kņazus un vairāk kā 2000 muižniekus.
Kaukāza kara 100 gadu vēsture parādīja, ka čerkesi ļoti ātri attopas no sakāvēm, un burtiski jau dažus gadus pēc "pilnīgas sagrāves" ir spējīgi atkal karot, pie tam karot tikpat intensīvi kā pirms "sagrāves." Dagestāna un Čečenija pēc "nomierināšanas" no visām pusēm izrādījās Impērijas zemju ielenkumā un tās viegli varēja izolēt no ārējas ietekmes. Taču adigeju zemi rieteņos apskaloja Melnā jūra un bloķēt kalniešus no jūras puses krievi nebija spējīgi. Tātad, Impērijas ienaidnieki varēja no jūras puses ievest ieročus, izlūkus un aģitatorus, naudu sacelšanās finansēšanai, galu galā pat militāru desantu. Daudz grūtāk pret adigiem tādēļ arī izmanot ekonomiskas sankcijas nekā pret "iekšējiem" kalniešiem. Krievu okupanti labi saprata, ka karš var atkal uzliesmot ar to pašu spēku, nekur un nekad krievi nebija karojuši tik ilgi kā Kaukāzā.
Dmitrijs Miļutins (Дмитрий Алексеевич Милютин), grāfs un tā laika kara ministrs: "Pēdējos kara gados mums kaukāzā bija jātur milzīgi spēki: 172 regulāro kājnieku bataljonu. 13 bataljonu un 7 simti neregulāro kājnieku, 20 eskadronu dragūnu kavalērijas, 62 kavalērijas pulki, 5 eskadroni un 13 simti neregulārās kavalērijas, 242 lauka lielgabali. Kopējais gada patēriņš šī karaspēka uzturēšanai sasniedza 30 miljonus rubļu."
"Kara beigās Krievijas armija Kaukāzā bija 300 tūkstošu cilvēku skaitā, ikgadējie zaudējumi bija pa 30 tūkstošiem cilvēku. Karam tika patērēta sestā daļa visa valsts ienākuma" (D.Miļutins, "Atmiņas," 1856.-1860.g., 2004.g., 198.lpp.)
Plaša mēroga karadarbības atsākšanu Kaukāzā Krievijas impērijas ekonomika varēja arī neizturēt, pie tam nesen bija sākušās ekonomiskas reformas. Ņemot vērā visu to, ķeizara valdība pieņēma lēmumu Rietumkaukāzu pilnībā "iztīrīt" no vietējiem iedzīvotājiem. Pir o reizi šī genocidālā ideja tika noformulēta 1857.gadā - toreizējais vēl Kaukāza korpusa galvenā štāba priekšnieks D.Miļutins īpašā zīmītē "Par līdzekļiem krievu kazaku iedzīvotāju attīstībai Kaukāzā un par daļēju vietējo cilšu pārvietošanu" («О средствах к развитию русского казачьего населения на Кавказе и к переселению части туземных племен»).
1864.gada 21.maija apsveikuma vēstulē Aleksandram II saskaņā ar Kaukāza kara beigām vietvaldis Kaukāzā kņazs A.Barjatinskis (А.И.Барятинский) piedāvāja: "nezaudējot laiku un, cik vien tas būtu iespējams, izsūtīt uz Turciju kalniešus, un, ja reiz valsts no tiem būs attīrīta, mes nostiprināsim savu stāvokli uz visiem laikiem." [Русский архив. 1890, кн. 3, с. 389, цит. По: Ф.Бадерхан. Северокавказская диаспора в Турции, Сирии и Иордании (вторая половина XIX — первая половина XX века). М, Институт востоковедения РАН. 2001, с. 22]
Ģenerālmajors Rostislavs Fadejevs (1824.-1883.g., Ростислав Андреевич Фадеев), kauju dalībnieks pret čerkesiem, oficiāls kara vēsturnieks un pazīstams konservatīvas ievirzes publicists pirmajās pēcreformas desmitgadēs rakstīja: "Mērķis un darbības veids iecerētajā karā bija pavisam citi, nekā austreņu Kaukāza pakļaušana visos iepriekšējos karagājienos. Īpašais čerkesu puses ģeogrāfiskais stāvoklis eiropiešu jūras krastā, kas ļāvis tiem kontaktēt ar visu pasauli, neļāva aprobežoties tikai ar to apdzīvojošo tautu pakļaušanu parastajā nozīmē. Nebija nekādu citu veidu nostiprināt šo zemi neapstrīdamā veidā aiz Krievijas, kā tikai padarīt to patiesi par krievu zemi."
Tādejādi kolonizatoru izmantotie līdzekļi austreņu Kaukāzā nederēja rieteņu Kaukāzam. Krievi nolēma izraidīt un iznīcināt kalniešus no visas Melnās jūras austreņu piekrastes, tad arī atlikusī to daļa noliktu ieročus. 
"Kalniešu izdzīšana un krievu nometināšana rieteņu Kaukāzā - tāds bija kara plāns pēdējos četrus gadus. Krievu iedzīvotājiem bija ne tikai jāvainago novada pakļaušana, bet arī tiem pašiem bija jākalpo kā vienam no galvenajiem iekarošanas līdzekļiem. Aizkubaņas zemes bija nepieciešamas valstij, bet pēc viņiem pašiem nebija nekādas vajadzības (...)
Blīvās čerkesu iedzīvotāju masas aizņēma līdzenumus un priekškalnes: pašos kalnos iedzīvotāju bija maz. Galvenais čerkesu kara uzdevums bija tāds, lai izsistu ienaidnieka iedzīvotājus no mežainā līdzenuma un priekškalnu pauguraines un iedzītu tos kalnos, kur tiem būtu neiespējami ilgi iztikt, bet pēc tam pārnest pie kalniem mūsu pamatoperācijas (...)
Kalnieši cieta briesmīgu nelaimi: šajā nev ko liegties, jo savādāk būt nemaz nevarēja. Mēs nevarējām atkāpties no iesāktā un pamest Kaukāza pakļaušanu tikai tādēļ, ka kalnieši nevēlējās pakļauties.
Bija jāiznīcina puse no kalniešiem, lai piespiestu otru pusi nolikt ieročus. Tomēr ne vairāk par vienu desmito daļu krita no ieročiem; pārējos nopļāva bads un skarbās ziemas, kuras tie pērcieta mežos putenī un uz kailām klintīm. Īpaši cieta vājākā iedzīvotāju daļa - sievietes, bērni. Kad kalnieši savācās krastā izsūtīšanai uz Turciju, jau no pirmā acu uzmetiena bija redzama nedabiski mazā sieviešu un bērnu proporcija attiecībā pret pieaugušajiem vīriešiem.
Mūsu grautiņos daudz ļaužu bēguļoja pa mežu vienatā; citi paslēpās tādās vietās, kur cilvēka kāja iepriekš nebija bijusi." [Р.А.Фадеев. Письма с Кавказа к редактору московских ведомостей. СПб., 1865]
Kā redzams, tā laika krievu vēsturnieki un kara dalībnieki par tā koloniālā laika notikumiem rakstīja atklāti.

Čerkesu cilšu liktenis. Saskaņā ar oficiāliem krievu vēstures datiem karā gāja bojā vairāk kā 400 000 čerkesu, izsūtīti tika 500-900 tūkstoši. Savās vēsturiskajās zemēs palika ap 80 000. Turku dati ir savādāki: Turcijā ieradās 2 miljoni un 600 000 čerkesu, tātad arī nogalināto vajadzētu būt krietni vairāk, nekā atzinuši krievi.
1863.gadā čerkesu piejūras ciltis – šapsugus, sazdi (džigetus) un ubihus krievi iznīcināja gandrīz pilnīgi tikai par to vien, ka tie atteicās pamest savu zemi. Ubihus (pehus, vienu no adigu tautiņām) deportēja visus, izņemot 14 ciemus, kas neaizgāja pie otomaņiem. Tos pasludināja par "karagūstekņiem" un ģimenes izdalīja pa Kostromas guberņas ciemiem. Līdz ar čerkesiem tika izsūtīti arī 9/10 abhāzu (tuvākie adigu radinieki).
Lūk, kā šos 1863.-1864.gadu notikumus aprakstījis krievu armijas virsnieks Ivans Drozdovs (Иван Дроздов): "Februāra beigās Pšehas vienība devās uz Martes upīti, lai novērotu kalniešu izsūtīšanu, un, ja būs nepieciešams, ar var tos padzīt... Pārsteidzošs skats atklājās mūsu acīm pa ceļam: izmētāti bērnu, sieviešu, sirmjgalvju līķi, saplosīti, suņu pusapgrauzti; bada un slimību izmocītie pārceļotāji, knapi vilkdami kājas no spēku izsīkuma, krītoši no vārguma un vēl dzīvi esot kļuvuši par izbadējušos suņu laupījumu...
Diezin vai puse ceļā devušos uz Turciju nonāca galā.
Tāda nelaime un tādos apmēros reti uzbruka cilvēcei; taču tikai ar šausmām varēja ietekmēt kareivīgos mežoņus un izdzīt tos no nepieejamām kalnu aizām... Tagad Kubaņas apgabala kalnos var satikt lāci, vilku, taču ne kalnieti... Viss Melnās jūras ziemeļrieteņu krasts bija nosēts ar līķiem un mirstošajiem, starp kuriem gadījās nelielas dzīvo oāzes, gaidošas savu kārtu ceļam uz Turciju." [И.Дроздов. Последняя борьба с горцами на Западном Кавказе // Кавказский сборник. 1877. Т. 2. С. 548].
Ādolfs Beržē (Адольф Петрович Берже), krievu arheologs un Kaukāza pētnieks, tolaik Kaukāza vietvalža kancelejas ierēdnis un Kaukāza kara oficiālais vēsturnieks, kas bija piekomandēts krievu karaspēka komandiera grafa N.Jevdokimova (Н.И.Евдокимов) štābam, ta aprakstīja deportācijas: "Vēlāk, skaidra un aukstā gadalaikā, gandrīz pilnīgs iztikas līdzekļu trūkums un tīfa un baku epidēmijas, kas plosījās kalniešu vidū, padarīja viņu stāvokli izmisuma pilnu. Un patiesi, kura sirds gan nenodrebētu, redzot, piemēram, jaunu čerkesieti, rētās guļot uz mitras zemes zem klajas debess ar diviem mazuļiem, no kuriem viens cīnās ar nāvi pirmsnāves krampjos, kamēr tai pat laikā otrs meklē ka apmierināt badu pie jau sastingušās mātes krūts. Un līdzīgas ainas nebija retums..." [А.П.Берже. Выселение горцев с Кавказа // Русская старина. 1882. Т. XXXIII, январь. С. 170].
"Dzīvajiem un veselajiem nebija kad domāt par mirstošajiem; viņu pašu perspektīva nebija mierinoša; turku šķiperi alkatības dēļ sagāza kā kravu čerkesus, kas bija noalgojuši to siles līdz Mazāzijai, un, kā kravu izmeta pār bortu liekos pie mazākajām slimības pazīmēm... Tikko puse devušos uz Turciju nokļuva galā. Tāda nelaime un tados apmēros reti piemeklēja cilvēci." [И.Дроздов. Последняя борьба с горцами на Западном Кавказе // Кавказский сборник. 1877. Т. 2. С. 548].
Oficiala statistika bija nepilnīga. Kā raksta tas pats Beržē: "Izceļojušo dvēseļu skaitam... vajadzētu būt nozīmīgi lielākam par uzrādīto, tā ka visi pārceļotāji, kas uz sava rēķina devās turku silēs no ostām, kas nebija mūsu varā, lielakoties palika nezināmi oficialajām personām, bet tas sastāda visai būtisku labojumu." Osmaņu turku oficiālie dati tikai par 1865.gadu vēsta, ka Impērijā ieradušies 520 000 cilvēku. Kopā deportācija turpinājās gandrīz 7 gadus.

Pēc tam pret čerkesu tautu tika īstenots genocīds. Šeit parādīts kā samazinājās čerkesu cilšu skaitliskais lielums:
Abadzehi 260 000 - 14 660
Adamijevi 3000 – 230
Bžedugi 60 000 – 15 263
Žanajevieši 50 000 - 0
Mahoševieši 8000 – 1204
Natuhajevieši 240 000 - 175
Temirgojevieši 80 000 - 0
Ubihi 74 000 - 0 (pēdējais ubihs, kas prata savu valodu, mira Turcijā XX gs. 90.gados)
Hakučeji 50 000 - 0
Šapsugi 300 000 - 1983
Sadzi - pilnībā iznīcināti.

Kaukāza karam beidzoties, Krievijas impērijas sastāvā izveidoja trijus atsevišķus administratīvus iedalījumus - adigejiešu, kabardu un čerkesu, tādejādi sadalot vienu tautu.
Krievijas impērija palikušo adigu stāvoklis arī bija smags. Ilgā Kaukāza kara gadi radīja starp viņiem un kazakiem lielu naidu. Ne vieni,. ne otri nekad nelūdza žēlastību un arī nežēloja paši. Tagad kazaki atriebās par visu - par staņicu bailēm no nakts sirojumiem, par nogalinatahjiem un gūstā aizvestajiem biedriem.
"Kalnieši ir tiktāl pēdējo notikumu iebaidīti, ka neizrāda pretestību nevienam un nekad, lai ko arī ar viņiem nedarītu. Savukārt kazaki nav cēlsirdīgi un ar čerkesiem notiek kā fabulā par mirstošo lauvu, katrs viņam nodara gauži. No nesodītām slepkavībām līdz sīkiem pāridarījumiem, sisanas, tiem atvēlētās zemes sagrabšanas tiem nācās daudz izciest. Ta kā kazaki ārpus mājas ir bruņoti, bet kalnieši bez ieročiem, tad pirmie var viegli atļauties vardarbību; piekaut kalnieti bez iemesla daudziem liekas jautri. Kad kalnietis ierodas staņicā, lai pārdotu savus ražojumus, kazaks dod viņam ko iegribas, pusi, ceturtdaļu no tā, ko viņš prasa, un tad dzen to prom...
Zemes sagrābšanas notiek bez sirdsapziņas pārmetumiem to veic ne tikai kazaki, bet arī karaspēks, kas izpļauj sējumus, kā to izdarīja Stavropoles pulks un daudzas citas staņicas Kubaņā un Labā, vai pat priekšniecībai nodoto maizi, kā to izdarīja Krimas pulks... Mēdz būt arī lielāka vardarbība. Esmu dzirdējis par daudziem slepkavību un laupīšanu gadījumiem, ko kalniešiem nodarījuši kazaki." [Р. А. Фадеев. «Дело о выселении горцев», Собр. соч. СПб., 1890. Т. 2. С. 71]
"Līdztekus sabiedrības sadzīves sabrukumam Aizkubaņas čerkesi pēdējā laikā cietuši tādu neaprakstāmu tikumisku satricinājumu, ka tiem jau ir neiespējami no tā attapties, viņi nodoti Krievijas varā kā tādi mazi bērni.
Apzinoties savu bezspēku cīņai pret krievu impēriju, taču vēl neizprotot savas tiesības kā krievu pilsoņiem, čerkesi pakļāvušies savam liktenim un bez kurnēšanas piecieš nepārtrauktos spaidus un vardarbību no saviem kazaku kaimiņiem un jebkura sveša cilvēka. Pat lūkoties tie sākuši kā tādi poļu pana vergi.
Līdzīgas demoralizācijas nekad nav bijis. Visi tagadējie Aizkubaņas iezemiešu iedzīvotāji veido iebiedētu pūli, kam krievu valdība var dot ievirzi, kādu vien vēlas... Vairs nav jābažījas par iebaidītiajām un izmocītajām čerkesu iedzīvotāju atliekām." [Р. А. Фадеев. «Дело о выселении горцев», Собр. соч. СПб., 1890. Т. 2. С. 65].

Čerkesi Staļina laikos. Staļins XX gadsimta 30.gados uzsāka jaunu iekšējo mazo tautu iznīcināšanas politiku, jau tā daudz cietušo čerkesu tautu sadalot vēl sīkākos iedalījumos, atsevišķām cilšu grupām dodot jaunus nosaukumus. Šī "skaldi un valdi" politika daudziem lika zaudēt savas saknes, identitāti un liegusi apzināties sevi kā lielākas tautas daļu.

Čerkesi šodienas Krievijā. Šobaltdien čerkesi ir viena no mazākajām Krievijas kolonizētajām tautiņām – to palicis ir tikai daži simti ģimeņu. Toties čerkesi dzīvo 45 citās valstīs, visvairāk - Turcijā. Krievi apzināti bremzē viņu atgriešanos dzimtenē. Krievu kolonisti Krasnodaras novadu dēvē par "senām krievu zemēm."
Bijušais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins 1996.gadā atzina, ka karš Ziemeļkaukāzā bija traģēdija, un Kaukāza aizstāvjiem bija tiesības tur dzīvot. Tomēr ne viņš, ne arī kāds cits Krievijas līderis tā arī nekad nav atzinis, ka notikusī tautas padzīšana no kalniem un tās daļējā iznīcināšana vērtējama kā genocīds.
Savukārt pērn Krievijā, globālajai sabiedrībai uztraucoties par notikumiem Ukrainā, kā arī Krievijai Čerkesijas agrākajā teritorijā rīkojot Soču olimpiskās spēles, piemiņas dienas atzīmētāji pirmo reizi tika aizturēti uz aizdomu pamata par etniskā naida kurināšanu. Tam par pamatu bija arī plašie kalniešu pēcteču rīkotie protesti Turcijā.

Hadži Ismaīls Dogomuko (Hadži Berzeks) (1766.-1846.g.) - viens no pašiem pazīstamākajiem ubihu čerkesu līderiem, kas ilgu laiku vadīja Melnās jūras piekrastes čerkesu cīņu pret kolonizatoriem. 1840.gadā vadīja uzbrukumus krievu militārajiem nocietinājumiem Melnās jūras ZA piekrastē.
Triecienā tika ieņemti Banjamiņa (Вельяминовский), Lazareva (Лазаревский), Jaunmihaila (Новомихайловский), Nikolaja (Николаевский) forti. Krievu ķeizara karaspēkam bija jāpieliek lielas pūles, lai tos atkarotu.
Džeimss Bells viņu dēvēja par "čerkesu Vašingtonu." Viņš mira 1846.gadā, atgriežoties no svētceļojuma uz Meku. Pēc viņa nāves līderis bija tā slavenais brālēns Kerenduks Berzeks.

Svināmās dienas.
21.maijs - sēru diena. Čerkesi šai dienā piemin dzimtenes zaudēšanu. Kopš 1990.gada čerkesi 21.maiju pasludinājuši par tautas sēru dienu. To atzīmē lielākā daļa diasporu, kā arī tie aptuveni 700 000 čerkesu pēcteči, kuri mīt Krievijā bijušās Čerkesijas zemēs. Turcijā Melnās jūras piekrastē dzelmē nosūtīts tradicionālais ziedu vainags.

Avoti.
Čerkesu portāls - Aheku.net

Čerkesu mitoloģija.

Saites.
Adigeja.