Delfu orākuls
- Detaļas
- Skatīts: 8697
Senakjos Delfos esošs orākuls, caur kuru dievlūdzēji varēja uzklausīt dieva Apolona vārdus.
Apolona trijkājis — Apolona orākuls.
Pie orākula varēja ierasties tikai vīrieši. Tie samaksāja attiecīgu naudas nodokli - pelanos un savu jautājumu Apolonam nodeva ar priesteru starpniecību.
Pītijas. Apolons runāja ar vairāk nekā 50 gadus vecas priesterienes jeb pītijas muti. Lūdzēji maksāja nodokli pelanos un uz altāra upurēja dzīvnieku. Jautājumus pītijai uzdeva priesteris vīrietis. Pītija atbildēja atrazdamās transā. Pītija sēdēja uz augsta bronzas trijkāja Apolona tempļa vissvētākajā vietā, tā saucamajā aditonā, kas visticamāk bija ala. No trijkāja apakšas cēlās tvaiki - "Apolona elpa," visdrīzāk etilēna tvaiki, kas izraisīja transu.
Leģenda vēsta, ka tvaiki nākuši no zemes plaisas. Taču arheologi veicot izrakumus Apolona svētnīcas drupās, neatrada nekādas pazīmes, kas liecinātu, ka tur zemē būtu bijusi kāda plaisa, no kuras būtu varējusi izplūst skurbinoša gāze. Tāpēc tiek pieņemts, ka grotas dziļumā tika gruzdināts vīraks un pareģi ietinuši skurbinoši dūmi, kas noveda viņu savdabīgā transā (pītija pie reizes košļāja lauru lapas). Ģeologi paziņojuši, ka tempļa rajonā atklātas ģeoloģisku lūzumu zonas, zem kurām atrodas ogļūdeņražus saturoši slāņi. „Šādas formācijas bieži izdala tādas gāzes, kā etilēnu, metānu vai sērūdeņradi.” Šīs gāzes pītiju novedušas „sava veida reibuma stāvoklī un stimulējušas viņas vīzijas.”
Laikam jau neviens nezina, kas patiesībā notika Apolona templī. Orākulu procedūru aprakstījis arī sengrieķu vēsturnieks Plūtarhs, kurš, starp citu, pats bijis Apolona tempļa priesteris. Tāpēc arī uz viņu attiecās tas pats, kas uz citiem Delfu priesteriem, proti, klusēt par to, kas noticis dieva mājoklī.
Pītija uz jautājumiem atbildējusi ar nesakarīgu vārdu birumu. Īpaši priesteri - pareģi no šiem vārdiem sacerēja heksametros mīklaina vai daudznozīmīga satura vārsmas. Tādejādi orākula atbildes bieži vien bija divdomīgas.
Cilvēki Delfu orākulam jautāja visu ko. Vieni gribēja zināt, ar ko precēties, citi jautāja par parādiem un ceļojumiem. Vēl citi gribēja zināt kāda būs raža vai arī kad var cerēt uz mantojumu pēc bagātā tēvoča nāves. Tika jautāts arī par apslēptu mantu, bija arī tādi, kuri nevarēja izvēlēties amatu.
Pie Delfu orākula pēc padoma griezās ne tikai privātpersonas, bet arī grieķu pilsētas un valstis daudzos jautājumos konsultējās ar to pirms katra svarīgāka lēmuma pieņemšanas, piemēram, pirms jaunas kolonijas izveidošanas vai pirms karagājiena, kā arī reliģiskos jautājumos. Delfu orākula pakalpojumus izmantoja pat ārvalstis. Hrestomātisks piemērs ir Līdijas valdnieka Krēza vēršanās pie Delfu orākula ar jautājumu vai var viņš karot pret Persiju. Dažām valstīm Delfos bija tādi kā pastāvīgi sūtņi, kuri katru sarežģītu jautājumu iesniedza Delfu priesteru viedīgajai izlemšanai. Var teikt, ka Delfu orākulam bija starptautiska autoritāte, to atzina arī ārpus Grieķijas. Gadījumos, kad valsti piemeklēja kāds posts (sausums, zemestrīce, sērga), kuru uzskatīja par dievu sodu, Delfu orākuls norādīja, kas jādara, lai izlūgtos dievu žēlastību (tas atspoguļojās arī grieķu mītos un varoņteikās).
Delfi bija visas grieķu pasaules centrs un paši grieķi Delfus uzskatīja par zemes centru (tas ir tik pašsaprotami!). Upuri un dāsni ziedojumi nāca no Maķedonijas, no Ēģiptes, Ponta krastiem (Ponts Eiksīns - Melnā jūra), no Marseļas, no kontinentālās Grieķijas un no visām tās salām, no Āzijas pilsētām un no D-Itālijas. Delfu svētnīcas remontam vai rotājumu atjaunošanai finansējumu devušas visas hellēņu valstis.
Par pītiju sākotnēji izraudzīja jaunavu no labas Delfu ģimenes. Viņai vajadzēja dot šķīstības zvērestu. Vēlāk gan par pītiju izvēlējas vecākas sievietes. Tam bija savs iemesls - jaunas sievietes nereti tika izvarotas.
Orākula simboliskais koks – lauru koks. Virs tempļa ieejas esot karājies „E” burts. Agrāk tas esot bijis kā akmens bareljefs. Tā nozīme vairs nav zināma. Par šo tēmu Plūtarhs uzrakstījis traktātu „Par „E” nozīmi Delfos.” Pats Plūtarhs izvirza kādas 7 hipotēzes par burta nozīmi. Jāpiebilst, ka šis burts ir piektais pēc kārtas grieķu alfabētā, un tiek izrunāts kā „ei.” Bez tam ar to reizēm saprot skaitli „5."
Delfu orākuls gan atradās ap 3,5 km no tās vietas, kuru šodien apmeklē tūristi (šis teikums mums pašiem nav saprotams, tomēr tādu dīvainu apgalvojumu esam sastapuši).
Maķedonijas Aleksandrs kāpa tronī sava sazvērinieku noslepkavotā tēva Filipa II vietā 336.g.pmē. Uzreiz pēc tam 20 gadu vecumā viņš devās uz Delfiem pie orākula. Tas viņam pareģoja vispasaules slavu, bet visai īsu mūžu.
Delfu orākuls darbojās no 1400.g.pmē.-381.g., kad to slēdza imperators Teodosijs.
Delfu Sibilla. Delfu Sibilla bija leģendāra personība, kura Apolona svētnīcas teritorijā, Delfos, Parnasa kalna nogāzē izteica savus pravietojumus. Saskaņā ar vēlākajiem avotiem Sibillas māte bija Poseidona meita Lamija. Delfu Sibillai nebija nekāda sakara ar Apollona orākulu un viņu nevajag sajaukt ar pītiju.
Saites.
Delfi.
