Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Hērakls

Grieķu: Ἡρακλῆς. „Izslavētais varonis.”

Varonis pusdievs sengrieķu mitoloģijā.

Radniecība. Tēvs - Zevs.
Māte – Alkmēne.
Bērni. Dēls – Tlepolēms. Hēras uzsūtītā prāta aptumsumā Hērakls esot nogalinājis 8 savus bērnus.
Sieva – Dejanīra.
Mīļākās – Omfāla, Līdijas ķēniņiene, kāda no viņas galma dāmām.

Apraksts. Hēraklam pēc nostāstiem esot izkrituši arī pastāvīgie zobi un to vietā iznākuši trešie. Interesanti, ka šādi gadījumi ir bijuši arī cilvēkiem.

Grieķi ļoti godājuši Hēraklu. Dorieši uzskatīja viņu par savu senci un ļoti lepojās ar to.

Hērakla izcelšanās. Zevs parādījās Alkmēnes vīra tēlā un viņi ieņēma bērnu.
Saskaņā ar sengrieķu mitoloģiju Zevs savu dēlu Hēraklu noguldījis līdzās dusošajai dievei Hērai, lai tas iepazītu dievietes krūti. Tomēr Hēra pamostoties atgrūdusi svešo bērnu - vairākas lāses uzšļakstījās debesīs un radīja mūsu galaktiku - Piena ceļu (gala - "piens").
Nogurusi no vīra neuzticības, Hēra aizsūtīja divas čūskas, lai tās nožņaugtu bērnu, bet jaundzimušais jau bija pietiekami spēcīgs, un nogalināja tās.
Senie grieķi uzskatīja, ka visi varoņdarbi Hēraklam bija jāveic tikai sieviešu intrigu dēļ.  Kad viņš atgriezās prātā no Hēras uzsūtītā trakuma, viņš gribēja attīrīties no grēkiem un vērsās pie Delfu orākula. Pītija nolēma, ka Hēraklam vajadzēs kalpot 12 gadus savam brālēnam titānam Eiristejam izpildot visas viņa pavēles. Dieviete Hēra ar viltu piespieda savu vīru Zevu dot zvērestu, ar kuru viņš savu vēl nedzimušo dēlu Hēraklu nodeva titāna Eiristeja, kurš arī vēl tobrīd nebija nācis pasaulē, varā.
Zevs padarīja grūtu nākamo Hērakla māti Alkmēni, kad viņas vīrs bija devies karā tālu no mājām. Zevs pieņēma it kā viņas vīra izskatu un parūpējās, lai nakts, kuru viņi pavadīja kopā, būtu trīsreiz garāka nekā parasti. Greizsirdīgā Hēra, ko Zeva mīlas piedzīvojumi vienmēr satracināja, nolēma atriebties, liekot vīram vilties cerībās, ko viņš loloja sakarā ar Hēraklu.
Zevs zvērēja Hērai, ka viņa dēls valdīs pār visiem Perseja pēcnācējiem. Ievērojamais grieķu varonis Persejs arī bija augstākā Olimpa dieva un mirstīgas sievietes Danajas dēls, taču tolaik jau sen miris. Hēra viltīgi lika Zevam zvērēt, ka pirmais Perseja pēcnācējs, kurš nāks pasaulē pirms nakts iestāšanās, kļūs par grieķu Valdnieku Valdnieku.

Dzīvesgājums. Interesanti, ka iesākumā helēņi Hēraklu uzskatīja par ēģiptieti. Hērakls pats bijis no Tīrintas, lai gan Pausānijs runā par „Hēraklu no Kanopas,” kas ieradies Delfos kā esošu pirms grieķu Hērakla.
Pētnieki atzīmē, ka ir liela līdzība ar Gilgamešu, iespējams, ka Hērakla tēls cēlies tieši no tā.
Jaunībā Hērakls sastapa savā ceļā Netikumu un Labdarību divu jauku sieviešu izskatā. Ja pirmā staroja un vilināja tūkstoš veidos, tad otrā aicināja iet pa šauru un līkumainu taciņu. Hērakls, visai netipiski savam vecumam, izvēlējās otro.

Argonautu eposā. Senākajā epa variantā tieši Hērakls bija argonautu vadonis.
Iesākumā kopā ar Jāsonu uz kuģa Argo devās pēc Zelta aunādas uz Kolhīdu. Pa ceļam Mazāzijā devās meklēt Hilas, ko aizvilināja strauta nimfa, tādējādi atdaloties no komandas. Rodas Apolonijs savā darba „Argonautika” apgalvo, ka komandā bijis Hērakls. Hērakla klātbūtne ceļojumā arī ir visai apšaubāma – tā izskatās pēc vēlāka laika iestarpinājuma, kur viņš uzaicināts kā tā laika zvaigzne lielākai stāstījuma popularitātei.
Te, Mazāzijā viņš veica jau kaut kādus varoņdarbus.
Bijis Hiperborejā. Atbrīvoja Prometeju no Kaukāza klints važām (pēc leģendas tāda klints ir netālu no mūsdienu Sočiem).

12 varoņdarbi.
1.varoņdarbs. Ieguva Nēmejas lauvas ādu. Milzīgs lauva uzbrucis cilvēkiem un lopiem. Tam bijusi tik cieta āda, ka no tās atlēkušas bultas ar bronzas uzgaļiem. Hērakls nolauzis ozolu un pagatavojis no tā milnu, ko nespējuši pacelt pat 20 parasti cilvēki. Ar to viņš devies uz lauvas alu. Lauva tam uzbrucis, bet Hērakls to apdullinājis ar sitamo un vēlāk nožņaudzis ar rokām. Novilkto lauvas ādu Hērakls nēsājis bruņu vietā.

2.varoņdarbs. Lernes hidras nogalēšana. Čūska ar 9 galvām un spīdošām zvīņām. Tā dzīvojusi staiganā Lernes purvā Argolīdā, no kura pa reizei izlīdusi un aprijusi veselus ganāmpulkus. Hērakls ar to cīnījies, taču katras nocirstās galvas vietā izaugušas divas jaunas, bet viena no galvām vispār bijusi nemirstīga. Tad Hērakls licis jauneklim, kas viņu pavadījis, apdedzināt nocirstos hidras kaklus ar degošām pagalēm. Galvas vairs nav ataugušas un Hērakls briesmoni uzvarējis.

3.varoņdarbs. Noķēra Kirēnes briežumāti. Šī briežumāte bija ar zelta ragiem un mita Peloponēsas pussalas ziemeļos Kirēna kalnā. Hērakls to notvēra.

4.varoņdarbs. Noķēra Erimanta mežakuili.

5.varoņdarbs. Iztīrija Augeja staļļus. Ķēniņam Augejam bijuši 5000 vēršu. To kūtis neviens neesot tīrījis, un tās bijušas pilnas ar mēsliem. Hērakls apsolījis izmēzt kūtis vienā dienā. Kamēr ķēniņš dzīrojis pa viesiem, Hērakls aizsprostojis divas tuvumā esošas upes. Tās pārplūdušas un straujie ūdeņi aizskalojuši no kūtīm visus mēslus.

6.varoņdarbs. Nogalinājis Stimfālas putnus ar dzelzs nagiem Arkādijā, kas ēduši cilvēkus Stimfālā.

7.varoņdarbs. Noķēra Krētas vērsi.

8.varoņdarbs. Sagūstīja Diomēda ķēves. Tās baroja ar cilvēku gaļu.

9.varoņdarbs. Ieguva amazoņu valdnieces Ipolitas jostu. Melnās jūras krastā devās pie Ipolitas – amazoņu valdnieces, pēc jostas. Tā bija Briareja („Stiprā”) meita.

10.varoņdarbs. Atveda uz Mikēnām Hēriona govis.

11.varoņdarbs. Iegva zelta ābolus no Hesperīdas debesu dārza, kur tos sargājis pūķis Ladons.
Hesperīdu debesu dārzs atradies Marokā netālu no tagadējās Tanžēras. Ābolus aizsargāja Antejs, Tanžēras dibinātājs ko Hērakls cīņā uzvarēja. Pēc seno vēsturnieku domām šī cīņa ir vēsturisks fakts. Kamēr milzis Atlants plūcis ābolus, Hēraklam bijis jātur debesu jums. No lielā smaguma kājas viņam līdz ceļiem iestigušas zemē, kauli krakšķējuši un sviedri tecējuši aumaļām. Hērakls Mikēnu valdnieka Eristeja uzdevumā devās uz milža Atlanta zemi, lai paveiktu savu divpadsmito varoņdarbu. Viņam no Atlantam piederošajiem Hesperīdu dārziem bija jādabū trīs zelta āboli. Šos dārzus apsargāja uguni spļaujošs pūķis, kurš nekad neaizvēra ciet savas acis.

Hērakls, protams, nezināja ceļu uz Hesperīdu dārziem. To nezināja neviens. Lielais Zeva dēls izstaigāja visu Āziju un Eiropu, taujādams ceļu uz titāna Atlanta zemi. Tikai nonācis tālu ziemeļos, zemē, kur tecēja Eridianas upe, Hērakls no nimfām uzzināja, ka ceļu uz Atlanta īpašumiem zina viedīgais jūras vecis Nerejs.
Citur teikts, ka ceļu pie hesperīdām Hēraklam parādīja Prometejs. Par to Hērakls nogalināja ērgli un atbrīvoja Prometeju, kas bija piekalts pie Kaukāza klints.
Tomēr arī tad Hēraklam bija jāpiedzīvo daudz grūtību un briesmu ceļā uz Hesperīdu dārziem. Nerejs jau arī no laba prāta nevēlējās atklāt Hēraklam ceļu. Tikai tad, kad nokļuva Hērakla dzelžainajās rokās, Nerejam atraisījās mēle un viņš galu galā izstāstīja ceļu uz Atlanta zemi.
Beidzot pēc ilgiem klejojumiem Hērakls nonāca tālu rietumos, kur milzis Atlants uz saviem pleciem turēja debesjumu. Hērakls nekavējoties, bez aplinkiem, pateica kādā nolūkā ieradies.
Atlants bija ar mieru izpildīt Zeva dēla lūgumu, tik palūdza Hēraklam paturēt uz saviem pleciem debesjumu, kamēr viņš aizies pēc zelta āboliem. Hērakls bija ar mieru un nostājies Atlanta vieta, uzņēma uz saviem pleciem debesjumu. Saspringa Hērakla varenie muskuļi. Šausmīgs smagums nospieda Zeva dēla plecus. Tomēr, pateicoties savam pārcilvēciskajām spēkam un dievietes Atēnas palīdzībai, Hēraklam izdevās noturēt debesjumu, līdz Atlants atgriezās ar zelta āboliem.
Atlants gribēdams uz visiem laikiem tikt vaļā no sava grūtā darba, ķērās pie viltības. Viltīgais titāns teica Hēraklam, ka viņš varot arī aiznest zelta ābolus Mikēnu valdniekam, ja vien Zeva dēls paturēšot debesjumu vēl kādu brīdi. Hērakls uzreiz saprata, ka Atlanta laipnajos vārdos slēpjās viltība un pret viltību viņš lietoja viltību. Hērakls sacīa Atlantam, ka ir ar mieru, tikai lai ļaujot viņam sev pagatavot spilvenus, lai debesjuma smagums tik briesmīgi nespiestu plecus. Tiklīdz Atlants atkal nostājās savā vecajā vietā, Hērakls ātri pacēla savu loku un bultnesi ar bultām, zelta ābolus un devās prom.

12.varoņdarbs. Atveda Cerberu no mirušo valstības. Lafistiona kalnā pie Orhomēnas pilsētas no elles kopā ar Cerberu iznāca Hērakls. Šai vietā tika uzcelta Hērakla Ugunīgās acs svētnīca.

Ar saindētām bultām nogalināja kentaurus un cilvēki uzelpoja. Tiesa gan, sašāva arī cēlo Heironu, kas cieta šausmīgas mokas un tādēļ lūdza dieviem atņemt tam nemirstību.

Attēlojums.
Aristofāns savā komēdijā „Putni” tēlo Hēraklu kā rīmu, kas gatavs darīt visu, lai tikai šo pacienātu ar labām pusdienām.

Hērakla gals. Grieķu variantā Hērakls tik ļoti ir Līdijas valdnieces Omfālas skaistuma valdzināts, ka aizmirsis visus savus varoņdarbus un apkārtklaiņošanas noslieci – vārdu sakot, ticis skaistules piejaucēts. Kamēr viņa iemīļotā piemērīja viņa bruņas un vicināja leģendāro vāli, tikām Hērakls pats, pārklāts ar sieviešu tērpu, mēģināja vērpt vilnu un lauza adāmadatas pie savas skaistās pavēlnieces kājām, par ko tika viņas iepļaukāts. Tādejādi šī epizode parāda varu kādu pār vīrieti, pat varoni, var iegūt sieviete. Tomēr viss ticamības robežās.
Abi divi pārģērbušies ceļoja. Omfāla arī pati aizmirsa savas valstiskās lietas un uz nakti Hēraklu aizveda kaut kādā alā, tālu no pils.
Tomēr kādā jaukā dienā Hērakls piekrāpa Omfālu un iemīlējās kādu no tai pietuvinātajām. Tur bija jauni Hērakla mīlas piedzīvojumi.
Galu galā tas viss apnika Hērakla sievai Dejanirai, kas nosūtīja viņam kentaura Nesa tuniku, ko pati uzskatīja par tādu kā talismanu, kas spētu viņai atgriezt neuzticīgo vīru. Tunika pielipa Hērakla augumam un bija nenoplēšama. Tās sagādātās mocības bija tik lielas, ka Hērakls izšķīrās par pašnāvību. Viņš sakrāva milzīgu ugunskuru un iemetās tajā.

Vēl lietas, ko piedēvē Hēraklam. Vouraikos upes kanjonu Ziemeļgrieķijā savulaik esot izracis Hērakls.

Samsona stāsta salīdzinājums ar Hērakla stāstu. Pastāv visai lielas aizdomas, ka Samsona notikumu sacerējušie žīdu levīti gluži prastā veidā visādas detaļas „nospieduši” no grieķu Hērakla. Viena no tādām detaļām ir tas pats ēzeļa apakšžoklis ar ko Saulainītis noslaktēja veselu tūkstoti filistiešu.
Melnsvārči gan šai sakarā mēģina iegalvot, ka tieši grieķu pagāni ņēmuši šos notikumus no Bībeles un pārstāstot tos izkropļojuši. Nu tad palūkosim kā tad ir ar hronoloģiju. Baznīca apgalvo, ka Soģu grāmata tikusi pravieša Samuēla sarakstīta jūdu ķēniņa Zaula laikos. Nu bet grieķiem taču Hērakla epopeja bija cieņā jau pirms Trojas kariem (tas bija tik sen, ka paši grieķi tad vēl nebija grieķi!). Starp abiem šiem notikumiem varētu būt kādi 200 gadi.
Bez tam grieķu Hērakla stāsts veidots daudz smalkāk, tajā nav tādu acīmredzamu glupību. Hērakla gals nav tik bezjēdzīgs kā Samsona, lai gan arī savā ziņā pelnījis līdzjūtību.

Aplūkojamie objekti.
Hērakla grota Spānijā. Leģendāra vieta.

Saites.
Sengrieķu mitoloģija.