Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Itāļi

Viena no romāņu tautām, Itālijas pamatiedzīvotāji.

Skaits. Itālijā - ap 55 000 000, 98% no valsts iedzīvotāju kopskaita. (1975.g.)
Citās Eiropas valstīs - vairāk kā 2 500 000.
Ziemeļu un dienvidu Amerikās - ap 7 000 000.
Ziemeļāfrikā - ap 200 000.
Austrālijā - vairāk kā 200 000. 
Nedaudz Āzijas zemēs.

Izcelsme. Etnoģenēze sarežģīta. Lielā daļā Apenīnu pussalas I g.tk.pmē. dzīvoja senitāļu ciltis. Viena no tām - latīņi, kas dzīvoja Lacijā un bija dibinājuši Romu, VI-VII gs.pmē. pakļāva pārējos senitāļus, kā arī etruskus, ligūrus, venetus, ķeltus (pussalas ziemeļos), grieķus, kartāgiešus un sikulus (Itālija dienvidos, Sicīlijā, Sardīnijā, Korsikā).
Jau I-II mē. gadsimtā visi pussalas iedzīvotāji runāja t.s. tautas latīņu valodā. Pirmajos mūsu ēras gadsimtos sākās romanizēto iedzīvotāju intensīva sajaukšanās ar ievestajiem dažādas izcelsmes vergiem, bet no V gs. - ar ģermāņu ciltīm (vestgotiem, vandāļiem, ostgotiem, langobardiem). 
Vēlāk VI-X gs. dažus Itālijas apgabalus iekaroja bizantieši, franki, arābi, ungāri, normaņi. Saplūstot vietējiem iedzīvotājiem un dažādām ienākušajām etniskajām grupām, XI-XIII gs. izveidojās itāļu tautība. Par vienotas valodas pamatu izvirzījās Toskānas dialekti.
Itāļu nācijas izveide noslēdzās tikai XIX gs. 2.pusē līdz ar Itālijas politisko apvienošanu. Tomēr saglabājās atšķirības kultūrā un sadzīvē starp ziemeļu centriem un dienvidu apgabaliem, kā arī salām (sicīlīešiem un sardīniešiem).

Vēsture.
Langobardi.
Bizantijas ārpolitiskie panākumi izrādījās īslaicīgi - 568.gadā Ziemeļitāliju un Vidusitāliju ieņēma langobardi.
Bizntiešu kundzība Apenīnu pussalā pastāvēja līdz 568.gadam, kad langobardi atspieda impērijas karaspēku līdz dienvidu rajoniem.
Sākums. Itālijas kā valsts vēsture būtu sākama no 843.gada, kad Franku impērijas slavenā karaļa Kārļa Lielā mazdēli noslēdza Verdenas līgumu par impērijas sadalīšanu. Tādējādi tās teritorijā radās trīs valstis – Itālija, Vācija un Francija. Iesākumā gan Itālija nebija vienota, taču tieši šādi sākas tās vēsture.
Kari ar arābiem. 663.gadā arābu spēki pirmo reizi veica uzbrukumu Sicīlijai.
827.gadā Ifrīķijā valdošie Abasīdi sāka Sicīlijas iekarošanu, kas turpinājās 50 gadu. Arābu iekarotāji un kolonisti veica uzbrukumus Ziemeļitālijai, kur radās nelielas musulmaņu kolonijas. Islāma spēki nostiprinājās tagadējās Lombardijas zemēs.
831.gadā Ahlabīdu arābu-berberu armija ieņēma Palermo pilsētu Sicīlijā.
945.gadā Sicīlijā nostiprinājās arābu fatimīdi.
Otons II turpināja tēva Otona I iekarošanas politiku un mēģināja sagrābt Dienviditāliju. Tomēr satika Bizantijas un arābu pretdarbību, kā rezultātā 982.gadā tika sakauts Kalabrijā.
1052.gadā Pizas pilsētas karaspēks izdzina arābu musulmaņus no Sardīnijas salas.
1060.gadā normaņi veica pirmo uzbrukumu Sicīlijai. No šī brīža turpmākos 30 gadus viņi turpināja izspiest arābu musulmaņus no salas un galu galā tur nodibināja neatkarīgu karalisti. Sicīlijas iekarošanu normaņi pabeidza 1091.gadā. Sicīlijas zaudējums nozīmēja arābu ietekmes pazušanu Dienviditālijā.
1087.gadā Pizas un Dženovas apvienotā flote ieņēma Mahdijas ostas pilsētu Ziemeļāfrikā, ko izmantoja par bāzi musulmaņu pirāti. Tā rezultātā vājinājās musulmaņu ietekme Vidusjūras austreņu daļā.
Iekļaušana Svētās Romas impērijā. Vācu karalis Otons I veica vairākus karagājienus uz Itāliju – 951., 961.-962.gados. To rezultātā iekaroja ziemeļu un vidus Itāliju, ar to pašu likdams sākumu tā saucamajai „Svētās Romas impērijai.” Romas pāvests faktiski kļuva atkarīgs no vācu imperatora.
Sicīlijas-Bizantijas karš (1147.-1158.g.). 1147.gadā Sicīlijas karalistes dibinātājs Rožers II nosprieda saviem valdījumiem pievienot arī bizantiešiem piederošās grieķu salas, lai neatgrieztos mājās tukšām rokām. Tā sākās 11 gadu ilgais karš starp Sicīliju un Bizantiju.
Vācu feodāļu iebrukums X gs. Vācu feodāļi daudzas reizes iebruka Itālijā, kas tolaik bija viena no bagātākajām valstīm Eiropā. Sagrābis daļu Itālijas un Romu, vācu ķēniņš 962.gadā pasludināja sevi par Romas imperatoru. Vēlāk jauno valsti sāka dēvēt par Svēto Romas impēriju.
Imperatora vara gan šai laikā bija ļoti vāja. Lielie feodāļi tam nepakļāvās un pat bieži karoja pret to. Arī itāļi visu laiku uzvedās nepakļāvīgi un katram jaunajam vācu ķēniņam uz Itāliju bija jārīko karagājieni. Vācu feodāļi turēja Itāliju pakļautībā vairākus gadsimtus.
Itālijas sadrumstalotība. Tā bija bagāta, bet sadrumstalota un iekšējo karu plosīta. Regulāri svešzemnieku iebrukumi postīja zemi.
Itālija Krusta karu laikos. Pēc Pirmā krusta kara noslēgšanās 1104.gadā Bizantijas Aleksejam I Komninam imperatoram radās domstarpības ar krustnešu vadoni Otrantas Boemundu. Tās izvērsās kā bizantiešu karaspēka nosūtīšana uz Sicīliju, kur sagrāba jau krustnešu ieņemtās pilsētas. Imperators uzskatīja, ka krustnešu ieņemtajām zemēm vajag atgriezties Bizantijas valdījumā. Sicīlijas krustnešu vairums bija normaņi, un tie uzskatīja savādāk.
1106.gadā bizantiešus no Sicīlijas padzina Jeruzālemes karaļvalsts krustnesis Tankreds.
1416.gadā Venēcija, kas bija satraukta par osmaņu turku iejaukšanos Vidusjūras tirdzniecības lietās, sūtīja floti pret tiem un sakāva turkus Dardaneļos. Pēc tādas sakāves Muhameds I atjaunoja venēciešu tradicionālās tirdzniecības tiesības.
Renesanse Itālijā. Itālija bija pirmā no Eiropas valstīm, kurā sākās kultūras uzplaukums. Jau 15.gs. bagātajās Itālijas pilsētās strauji attīstījās amatniecība un tirdzniecība, radās pirmās manufaktūras un sāka veidoties buržuāzija kā šķira.
Katoļu baznīcas nosodītā un iepriekšējos gadsimtos aizmirstā senā kultūra atdzima it kā no jauna – tamdēļ tā ieguva nosaukumu renesanse („atdzimšana”).
Par vienu no renesanses centrim kļuva Florences pilsēta Ziemeļitālijā. 13.gs. beigās varu pilsētā sagrāba pilsētnieki un feodāļiem atņēma tiesības piedalīties valsts pārvaldē. Pilsēta saimnieciskās rosības rezultātā kļuva dikti bagāta, aizdeva naudu augstmaņiem un pat karaļiem. Bagātie cilvēki atbalstīja māksliniekus un dzejniekus – deva tiem pasūtījumus un labi maksāja par mākslas darbiem.
Florence kļuva par visas Itālijas kultūras centru. Ar izciliem meistariem kļuva pazīstamas arī Roma, Venēcija un Milāna.
Diemžēl mākslas ziedu laiki Itālijā turpinājās neilgi, jo valsts bija sadrumstalota un vāja. 16.gs. sākumā to sagrāba spāņi un franči, valsts tika izpostīta.
XX gs. sākums. No Itālijas ekonomisku apsvērumu dēļ emigrēja ap 30 miljoniem cilvēku.
Otrā pasaules kara priekšā. 1938.gada 29.septembrī tika parakstīts tā saucamais Minhenes līgums starp Čemberlenu, Hitleru, Daladjē un Musolīni. Līgums deva iespēju vāciešiem ieņemt Čehijas vācu apdzīvoto apgabalu Sudetiju. Neviens čehu pārstāvis netika pat aicināts. Čemberlens uzskatīja, ka izdevies nosargāt „mūsdienu mieru.”
Benito Musolīni diktatūra (1926.-1945.g.).

Itāļu valoda. Pieder inoeiropiešu saimes romāņu grupai.
XI-XIII gs. izveidojās itāļu tautība. Par vienotas valodas pamatu izvirzījās XIII-XIV gs. Toskānas dialekti. Viens no tiem - Florences dialekts XIV gs. kļuva par itāļu literārās valodas pamatu.
Senākie rakstu pieminekļi itāļu dialektos nāk no X-XII gs.  Literatūra no XIII gs. latīņu alfabētā.

Etnogrāfija. Daudzveidīga un bagāta tautas māksla - dziesmas, dejas, mutvārdu poēzija, dekoratīvā māksla. Itāļi devuši milzīgu ieguldījumu pasaules mūzikas kultūrā, literatūrā un tēlotājmākslā.

Reliģija. Katoļi.

Tradīcijas.
Coperto - maksa par apsēšanos krogā pie galdiņa. Tā radusies viduslaiks, kad trūcīgie tavernās ēduši līdzpaņemtu pārtiku un no krodzinieka neko nepirka. Tagad bieži vien iekļauta cenrādī.

Nacionālā virtuve. Itāļi var lepoties ar 220 aizsargātiem noteiktas ģeogrāfiskās izcelsmes pārtikas produktiem.
Picas.
Nacionālais ēdiens - kaprēze.
Limončello.
Parmas reģions slavens ar parmigiano sieru un prosciutto šķinķi.

Saites.
Itālija.