Aliens

Ījaba grāmata

Interesanti, ka Ījaba grāmatas 40.nodaļā, iespējams, aprakstīts dinozaurs - saukts par "behemotu."

Autors. Talmudiskajā traktātā "Baba Batra" sacīts: "Mozus uzrakstījis piecas Mozus grāmatas un Ījaba grāmatu."

Grāmatu tulkojis arī Uldis Bērziņš - Rīgā: Zinātne, 1997. Skat. JG 214:46-47. 

-------------------------------------------

1.nodaļa

1 Uca zemē mita kāds vīrs, vārdā Ījabs. Šis vīrs bija sirdsskaidrs un taisns, jo viņš bijās Dieva un vairījās no ļauna.
2 Viņam bija dzimuši septiņi dēli un trīs meitas.
3 Un viņam piederēja septiņi tūkstoši sīklopu, trīs tūkstoši kamieļu un pieci simti jūgu vēršu, arī pieci simti ēzeļu māšu un ļoti liels skaits darba roku. Šis vīrs bija viscildenākais starp visiem ļaudīm, kas dzīvoja austrumos.
4 Viņa dēli bija paraduši ikviens savā namā pēc kārtas kopā sanākt un rīkot dzīres. Tie mēdza aicināt un ielūgt arī savas trīs māsas, lai tās kopā ar viņiem ēstu un dzertu.
5 Kad kārtējo dzīru laiks bija apkārt, tad Ījabs sūtīja viņiem savu atgādinājumu un ieteica pašiem svētīties. Viņš svētīja viņus arī pats. Viņš cēlās nākamā dienā agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus, atbilstoši viņu skaitam, jo Ījabs mēdza spriest tā: "Varbūt mani dēli ir grēku darījuši un savā sirdsprātā zaimojuši Dievu." Tā Ījabs darīja allažiņ.
6 Un notika, kādu dienu kad Dieva dēli[A] nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arīdzan sātans atnāca viņu vidū.
7 Un Tas Kungs sacīja sātanam: "No kurienes tad tu nākdams?" Un sātans Tam Kungam atbildēja un sacīja: "No ceļojuma un no klejojuma pa visu zemes virsu."
8 Un Tas Kungs sacīja sātanam: "Vai tu esi ievērojis Manu kalpu Ījabu, ka nav virs zemes neviena tāda kā viņš? Šis vīrs ir sirdsskaidrs un taisns; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna."
9 Tad sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: "Vai Ījabs Dievu velti un bez kāda apsvēruma bīstas?
10 Un vai Tu pats arī neesi gan ap viņu, gan ap viņa namu, gan ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargžogu? Tu esi viņa roku pūliņu svētījis, un viņa ganāmpulki ir izpletušies pāri visai zemei.
11 Bet izstiep Savu roku un pieskaries visam tam, kas viņam pieder, - tiešām atklāti viņš no Tevis atsacīsies."
12 Tad Tas Kungs sacīja sātanam: "Labi, viss, kas tam pieder, lai ir tavā varā, tikai neizstiep savu roku pret viņu pašu." Un sātans aizgāja projām no Tā Kunga vaiga.
13 Un notika, kādu dienu, kad viņa dēli un viņa meitas ēda un dzēra sava pirmdzimtā brāļa namā,
14 tad kāds vēstnesis atsteidzās pie Ījaba un sacīja: "Patlaban vērši vilka tīrumā arklus, bet ēzeļu mātes atradās līdzās viņiem ganos.
15 Pēkšņi lopiem uzbruka sabieši un tos paņēma, bet jaunos kalpus viņi nokāva ar zobena asmeni; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
16 Un, kamēr tas vēl skaidroja, ieradās kāds cits un sacīja: "Dieva uguns krita no debesīm un sadedzināja gan sīklopus, gan arī jaunos ganu zēnus, tos pilnīgi aprīdama; es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
17 Un, kamēr šis vēl stāstīja, nāca kāds cits un sacīja: "Kaldeji izvirzījās trijos pulkos, un tie uzbruka kamieļiem un tos aizveda, bet kalpus tie nogalināja ar zobena asmeni. Es viens pats izglābos, lai tev to paziņotu."
18 Kamēr tas vēl runāja, atnāca kāds cits un sacīja: "Tavi dēli un tavas meitas ēda un dzēra vīnu sava pirmdzimtā brāļa namā.
19 Un redzi, liela vētra nāca no tuksneša un sagrāba namu aiz visiem tā četriem stūriem; tas sagruva uz jauniešiem, un tie bija pagalam. Es vienīgais izglābos, lai tev to paziņotu."
20 Tad Ījabs piecēlās un saplēsa savu virsvalku, viņš noskuva kailu savu galvu, nometās zemē un noliecās uz sava vaiga pie zemes,
21 un sacīja: "Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!"
22 Pie visa tā Ījabs nekādu grēku neizdarīja un neizteica nekādu aplamību pret Dievu.

2.nodaļa

1 Un notika, kādu dienu, kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arī sātans nāca viņu starpā, lai nostātos Tā Kunga priekšā.
2 Un Tas Kungs sacīja sātanam: "No kurienes tu nākdams?" Un sātans atbildēja Tam Kungam: "Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju."
3 Un Tas Kungs sacīja sātanam: "Vai tu esi piegriezis vērību Manam kalpam Ījabam, ka nav neviena tāda virs zemes, kāds ir viņš? Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas sirds skaidrības, kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu."
4 Un sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: "Ādu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību.
5 Ja Tu Savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesu aizskartu, viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!"
6 Tas Kungs sacīja sātanam: "Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!"
7 Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem.
8 Viņš sev paņēma šķembu, lai ar to kasītos, un apsēdās pats pelnos.
9 Un viņa sieva tam sacīja: "Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!"
10 Bet viņš tai sacīja: "Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?" Visos šais piemeklējumos Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.
11 Kad trīs Ījaba draugi dzirdēja par šo nelaimi, kāda pār viņu bija nākusi, tie sataisījās ceļam, ikviens no savas dzīves vietas, - temanietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars. Un tie vienojās savā starpā kopā noiet pie Ījaba, lai viņu pažēlotu un mierinātu.
12 Un tie pacēla savas acis no tālienes, bet tie viņu vairs nepazina. Tad tie pacēla savas balsis un raudāja. Un tie katrs saplēsa savu virsvalku un kaisīja pīšļus uz savām galvām, tos mezdami pret debesīm.
13 Un tie sēdēja pie viņa zemē septiņas dienas un septiņas naktis; neviens no tiem ar viņu nerunāja ne vārda, jo tie redzēja, cik ļoti lielas bija viņa sāpes.

3.nodaļa

1 Un Ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis.
2 Un Ījabs izsaucās un sacīja:
3 "Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns!
4 Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri!
5 Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu!
6 Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu skaitā!
7 Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks!
8 Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu!
9 Tumšas lai paliek tās rītausmas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu,
10 jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatienam.
11 Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai gājis bojā, kad es iznācu no mātes klēpja?
12 Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai zīstu?
13 Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta
14 kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem - tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas,
15 vai kopā ar lieliem kungiem, kuriem bija zelts un kas savus namus pildīja pilnus ar sudrabu;
16 vai atkal līdzīgi nelaikā dzimušam bērnam manis vairs nebūtu, vai es būtu izzudis kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis.
17 Tur pat bezdievīgie ir mitējušies trakot savās dusmās, un tur atdusa tiem, kuru spēki ir galā,
18 tur apcietinātie gūstekņi visi kopā atrod mieru, tie nedzird darba uzrauga balsi.
19 Tur mazs un liels ir tas pats, un kalps no sava kunga top brīvs.
20 Bet kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība?
21 Tiem, kas ilgodamies gaida nāvi, un tās nav? Tiem, kas rok pēc tās vairāk nekā pēc apslēptas mantas?
22 Tiem, kas priecātos par kapa akmeņu kopu, kas gavilētu, ja būtu atraduši savu kapa vietu?
23 Kāpēc Viņš to nedod tam stiprajam vīram, kam viņa ceļš ir naktī apslēpts un kam Dievs izeju ir noslēdzis?
24 Jo, iekāms es vēl savu maizīti ēdu, jau atskan manas nopūtas, un manas vaimanas plūst kā ūdens.
25 Šausmas, kuras es bijos, ir mani aizsniegušas, tas, no kā es vairījos, ir mani sagrābis;
26 un nu man nav miera, man trūkst elpas, un es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām."

4.nodaļa

1 Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja:
2 "Vai ņemsi ļaunā, ja tev kādu vārdu teiksim? Bet kas gan spētu klusu ciest?
3 Redzi, tu esi daudzus uzmudinājis, nogurušo rokas stiprinājis.
4 Tavs padoms lika uzcelties pakritušam, tu pats iedvesi slābani kļuvušiem ceļiem spēku.
5 Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis, tad tu esi nokāris galvu, kad tevi pašu tas skar, tad tu esi iztrūcinājies!
6 Vai tava Dieva bijāšana nav arī tava cerība? Un tava dzīves ceļa nevainība - tava paļāvība?
7 Lūdzams apdomā, kas tad, nevainīgs būdams, ir aizgājis bojā? Un no kura laika ir tikuši iznīcināti taisnie?
8 Tik tālu, cik es redzu, tie, kas nelaimei vagu dzinuši un kas varas darbus sējuši, tie tos dabūjuši arī pļaut.
9 Proti, tie iet jau bojā no Dieva dvašas vien, un no Viņa bardzības gara tie iznīkst.
10 Lauvas rūkoņa, vecā lauvas balss ir apklususi, un ir izlūzuši jauno lauvu zobi,
11 bet, ja vecajam lauvam pietrūkst laupījuma, tad tas nobeidzas, un lauvas mātes mazuļiem jāizklīst.
12 Bet pie manis slepeni piezagās vārds, un manas ausis no tā uztvēra tikai čukstus
13 kopā ar nakts parādību ierosinātājām domām laikā, kad miegs pakļauj cilvēkus savai varai;
14 tad mani sagrāba bailes un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus,
15 kāds gars gāja man garām, un visi mani galvas mati sacēlās stāvus!
16 Bet tad tur stāvēja kāda parādība manu acu priekšā, bet es to nepazinu sejā; tā palika bez kustībām stāvot, bet balsi es dzirdēju čukstam:
17 vai cilvēks var būt taisns Dieva priekšā un mirstīgais šķīsts sava Radītāja priekšā?
18 Redzi, Viņš pat Saviem kalpiem neuzticas, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu -
19 cik vēl vairāk tiem, kas mīt mālu graustā, kas no pašiem pamatiem ir veidojums no pīšļiem, kas ātrāk par kodi tiek sadragāti?
20 Visu laiku no rīta līdz vakaram tie top dauzīti un drupināti, un, neviena nepamanīti, tie pazūd uz visiem laikiem.
21 Vai tā nav? Tik tiešām ir tā: ja viņu telts atbalsta mietu un virvi izrauj, tad viņi mirst, paši nezinādami, kā.

5.nodaļa

1 Sauc vien, varbūt radīsies kāds, kas tev atbildēs? Uz kuru no svētajiem eņģeļiem tu gribi savu skatu vērst?
2 Tik tiešām, nelgu nokauj sirdēsti, un vientiesīgo nogalina viņa pārmērīgā dedzība.
3 Es esmu gan redzējis arī nelgu iesakņojamies, bet drīz vien man bija jānolād viņa miteklis.
4 Viņa bērniem nebija nekāda atbalsta, tiesas priekšā vārtos tie tika samīti, jo nebija neviena glābēja.
5 Viņa pļāvumu apēda trūkuma cietējs, pat no ērkšķu vidus tie to izņēma, un plēsīgie tvēra pēc viņa mantības.
6 Jo nelaime neizaug no zemes pīšļiem, un ciešanas nedzen asnus no druvas,
7 bet cilvēks pats rada ciešanas, un kā dzirkstis tās uzlido jo augstu.
8 Bet es gan censtos iet klāt Dievam, un savu lietu es celtu priekšā Dievam,
9 Tam, kas dara jo varenas lietas, kuras nav izdibināmas, un brīnuma darbus bez skaita,
10 Viņam, kas liek lietum nolīt pār zemes virsu un kas pavēl debesu veldzei sniegt spirdzinājumu druvām līdzīgi tam,
11 kā Viņš liek augstāk pacelties zemajiem un liek kādreiz noskumušajiem priecāties par augstāko laimi;
12 Viņam, kas neliek izdoties viltnieku nodomam, tā ka viņu rokas negūst panākumu;
13 Viņam, kas notver gudros viņu viltībās, tā ka viltīgie pārsteidzas paši savos viltus nolūkos:
14 dienu tie saduras ar tumsu, un pašā dienas vidū viņi grābstās kā nakts laikā.
15 Viņš ir tas, kas izglābj no zobena, no viņu mutes, un nabago no stiprā rokas.
16 Un tā nelaimīgajam atkal rodas cerība, jo aplamība pati aizdara savu muti.
17 Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības,
18 jo Viņš gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina.
19 Sešos grūtumos Viņš tevi paglābs, bet septītajā vairs bēdas tevi neskars.
20 Un bada dienā Viņš tevi izglābs no nāves, bet kara laikā no zobena varas.
21 No ļaunām mēlēm tu būsi drošs, un tev nebūs jābīstas no izpostīšanas, ka tā tevi sasniegs.
22 Tā tu drīkstēsi smieties par postu un dārgiem laikiem, un no lauku zvēriem tev nebūs ko bīties,
23 jo tev ir sava draudzība ar tīruma akmeņiem, bet plēsīgie zvēri sadzīvo ar tevi mierā.
24 Un tagad tu atzīsi, ka tava telts ir drošībā, un, kad tu apstaigā savu pagalmu, tu redzi, ka tev nenieka netrūkst,
25 un tu piedzīvosi, ka tavu pēcnācēju būs daudz, un to, kas no tevis būs cēlušies, ir tik, cik zāles virs zemes.
26 Un vecuma pilnbriedā tu ieslīgsi kapā, kā top ievākts nobriedumu sasniedzis kūlītis.
27 Redzi, to mēs esam izdibinājuši, klausi to un paturi labi vērā!"

6.nodaļa

1 Ījabs atbildēja un sacīja tā:
2 "Ak, kaut jel manas nepatikas svērtin tiktu svērtas un arī manas sāpes kopā ar tām tiktu liktas svaru kausos!
3 Tad tās izrādītos smagākas nekā smiltis jūras malā, un tāpēc mani vārdi izskan aplami.
4 Paša Visuvarenā bultas ir ieurbušās manī, un viņu indi dzer mans gars. Dieva iedvestās šausmas ir pret mani.
5 Vai tad meža ēzelis zviedz kā badā, ja tas stāv uz zaļa maura? Un vai vērsis mauj aiz neēšanas, ja tam ir sava barība?
6 Vai tad sāju ēdienu var ēst bez sāls? Vai ir kāda noteikta garša olas baltumā?
7 Mana dvēsele atsakās tam pieskarties, un tam līdzīgs ir manas barības negaršīgums.
8 Kaut notiktu, ko es lūdzos, un kaut Dievs manu cerību piepildītu!
9 Kaut vai Dievam labpatiktu mani sadragāt vai kaut Viņš paceltu Savu roku, lai pārgrieztu manas dzīvības pavedienu!
10 Tad tas man tomēr būtu apmierinājums, es un vēl savās nežēlīgās sāpēs, kas nemitas, palēktos gaisā, ka es neesmu aizliedzis Svētā vārdus.
11 Cik liels tad vēl ir mans spēks, ka es vēl spētu izturēt? Un kāds būs mans gals, ka manai dvēselei būtu vēl jāpaciešas?
12 Un, ja mans spēks būtu akmens stiprumā, ja mana miesa būtu no vara,
13 tad tomēr man pašam sevī nav nekāda padoma, un atbalsta un glābiņa iespējas man visas ir atrautas.
14 Izmisuma pilnajam pienākas mīlestība no savu tuvinieku puses, pat ja viņš atsakās no bijības Visuvarenā priekšā.
15 Mani draugi mani neuzticībā pievīluši kā kalnu strauti, kā kalnu strautu gultnes, kuras lietus laikā plūst pāri,
16 kuras plūst duļķaina ledus ūdens pilnas, kad tajās ieplūdis izkusušais sniegs,
17 bet kas brīdī, kad tās skar saules versme, izsīkst: kad paliek silts, tad tās ir bez pēdām pazudušas.
18 Līkumodamas izvijas viņu tecējumu tekas, izgaro tukšajā gaisā un izzūd.
19 Pēc šiem strautiem meklē pakaļ Temas karavānas, uz tiem liek savas cerības Sabas ceļotāju pulki,
20 bet ar tādu cerību viņi paliek kaunā, un, nonākuši galā, viņi redz sevi vīlušos.
21 Tiešām, arī jūs man tagad neesat vairs it nekas: jūs redzat briesmas un esat bezspēcīgi!
22 Vai es jebkad esmu sacījis: piešķiriet man kaut ko un atnesiet man kādas dāvanas no savas pārticības,
23 un izglābiet mani no ienaidnieku rokas, un izpērciet mani no varmācīgo varas, kā arī no nežēlīgo augļotāju nagiem?
24 Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un, kur esmu izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt!
25 Cik iespaidīgi ir taisnīgā izteicieni, bet ko panāk jūsu rājiena nopēlumi?
26 Vai jūsu nodoms ir izteikt manus vārdus pareizāk? Bet vai tad kāda izmisuma pilna cilvēka vārdi nav vējam teikti?
27 Jūs jau esat pat ar mieru mest likteņa meslus par bāreni, un savus draugus jūs esat gatavi pārdot par naudu!
28 Bet tagad esiet labi un uzlūkojiet mani, jo jums sejā es nestāstīšu melus!
29 Pagrieziet šurpu savu vaigu, lai man nenotiek netaisnība! Pagriezieties jel šurp pret mani: taisnība vēl ir manā pusē!
30 Jeb vai tad jau uz manas mēles būtu aplama runa? Vai es būtu zaudējis spēju atšķirt taisnību no netaisnības?

7.nodaļa

1 Vai cilvēkam zemes virsū nav sīvi jācīnās, vai viņa mūža dienas nav kā algādža dienas?
2 Kā vergs ilgojas pēc ēnas, kā algādzis, kas cerē uz savu algu,
3 tā es sev īpašumā ieguvu vilšanās mēnešus, un man piedevām pielika klāt naktis ar bēdām.
4 Tiklīdz apguļos, man jādomā: cik ilgs laiks paies, kad es atkal piecelšos? Tad seko bezgala gari izstiepusies nakts, un man galīgi apnikusi mana grozīšanās un valstīšanās līdz pašai rīta stundai.
5 Manas miesas ietērps ir tārpu sagrauzti puveši un netīras vātis; mana āda te sacietē un te atkal pūžņo.
6 Manas dienas lido ātrāk nekā audēja spole un izgaist bezcerībā.
7 Piemini, ka visa mana dzīve ir tikai dvesma, manām acīm nebūs vairs lemts skatīt laimi kā sendienās!
8 Tā cilvēka acs, kurš mani vēl redz, mani drīz vairs neredzēs; kad Tavas acis mani meklēs, tad manis vairs nebūs.
9 Kā mākonis izjūk un izgaist, tā arī tas, kas aizgājis mirušo valstī, vairs neuzkāpj atpakaļ zemes virsū.
10 Tas vairs otrreiz neatgriežas savā namā, un viņa dzīves vieta vairs neko nezina par viņu!
11 Tad arī es savu muti vis neapklusināšu, bet runāšu savas dvēseles izmisumā, es žēlošos savā sirds rūgtumā, savās sirds bailēs.
12 Vai tad es esmu jūra vai kāds jūras pūķis, ka Tu mani aplenc ar izliktiem sargiem?
13 Kad es domāju: mana gulta mani nomierinās, manas cisas dalīsies ar mani bēdās, -
14 tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un Tu mani iztrūcini ar parādībām.
15 Tad es labāk gribētu noslāpēts būt, labāk nāvi nekā te tādas mokas!
16 Es esmu apnicis, es negribu te tā mūžīgi dzīvot, atstājieties jūs no manis, jo vairs tikai neilga gaisa pūsma ir manas dienas!
17 Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel un ka Tu viņam esi pievērsis Savu sirdsprātu un Savu acu zīles,
18 un Tu viņu piemeklē ik rītu, un Tu viņu pārbaudi ik acumirkli.
19 Kādēļ Tu nenogriezies nost no manis un nepamet mani uz brīdi, ļaudams man norīt savas siekalas?
20 Ja es esmu grēkojis, ko es ar to Tev esmu kaitējis, Tu, cilvēka sargs un novērotājs? Bet kāpēc Tu mani esi Sev izvēlējies par piemeklējamo, ka es sev pašam esmu kļuvis par nastu?
21 Kādēļ Tu nepiedod man manus grēkus un neatlaid manu noziegumu? Jo tad es varētu atgulties pīšļos, Tu mani meklētu, bet manis vairs nebūtu."

8.nodaļa

1 Un šuahietis Bildads atbildēja un sacīja:
2 "Cik ilgi vēl tu gribi turpināt šādas runas, un cik ilgi vēl plūdīs no tavas mutes vārdi, kas līdzīgi vētrai?
3 Vai lai Dievs pārgrozītu tiesu? Un Visuvarenais lai maina taisnību?
4 Tikai ja tavi bērni pret Viņu grēkoja, tad Viņš ir licis ciest viņiem savu pārkāpumu sekas.
5 Bet, ja tu nopietni Dievu meklē un ja tu esi nācis žēlastību lūgties pie Visuvarenā,
6 ja esi šķīsts un taisns, tad tādā brīdī Viņš atkal atvērs pār tevi Savas acis un atjaunos tavu mitekli kā taisnības mājokli.
7 Tad tavs iepriekšējais laimes līmenis tev izliksies niecīgs salīdzinājumā ar tavu stāvokli vēlāk.
8 Tādēļ pajautā taču aizgājušai paaudzei un ievēro nopietni, ko tavi tēvi ir izdibinājuši,
9 jo mēs paši esam te tikai kopš vakardienas un nenieka nezinām: mūsu dienas ir tikai kā ēna virs zemes;
10 bet viņi gan varēs tevi droši pamācīt, varēs to tev skaidri pateikt. No saviem atziņu dziļumiem viņi liks izraisīties vārdiem:
11 vai niedre aug, kur nav purva, vai ašķi aug, kur nav ūdens?
12 Kādu brīdi tās vēl ir svaigā plaukumā, tās vēl nav ienākušās nogriešanai, un tomēr tās sakalst ātrāk par jebkuru citu zāli.
13 Tādas ir arī pēdējās gaitas visiem tiem, kas Dievu aizmirsuši, un negodīga viltnieka cerība izgaist,
14 jo viņa paļāvība ir kā atvasaras tīklojums pļavās, un tas, uz ko viņš cer un balstās, ir līdzīgs zirnekļa tīklam.
15 Viņš atslienas pret savu namu, bet tas nestāv stingri, viņš gan stipri pie tā turas, bet tas nenoturas.
16 Kā augs pilns augsmes spēka viņš ir, saulei spīdot, un pāri paša dārzam izplešas tā asni,
17 tā saknes vijas apkārt akmens kaudzēm, tās urbjas iekšā pat akmens mūros,
18 bet, tiklīdz Dievs to iznīdē no viņa vietas, tad tā viņu noliedz: es tevi nekad neesmu redzējusi!
19 Redzi, tāds ir viņa dzīves ceļa prieks, un no pīšļiem ātri vien citi izaug viņa vietā.
20 Saproti, Dievs neatmet sirdsskaidro, bet Viņš nesniedz Savu palīga roku nevienam ļaundarim:
21 līdz kamēr atkal reiz Viņš tavu muti piepildīs ar smiekliem un tavas lūpas ar skaļām gavilēm,
22 tavi ienaidnieki un pretinieki stāvēs ietērpti kaunā, un ļaundaru telts vairs nepastāvēs."

9.nodaļa

1 Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Patiesi, es jau zinu, ka tas tā ir, un kurš cilvēks ir taisns Dieva priekšā?
3 Tiešām, ja kāds gribētu tiesāties ar Viņu, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem.
4 Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kurš gan būtu tāds, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā?
5 Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka Savās dusmās Viņš tos apgāž.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes.
8 Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem.
9 Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu, un zvaigznes pret dienas vidu.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
11 Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš paiet garām, bet es Viņu nesamanu.
12 Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: ko Tu dari?
13 Dievs neliks Savām dusmām mitēties, Viņam pakļāvās pat Rahaba palīgi.
14 Ak kā gan tad es varētu Viņam dot atbildi, kā lai es Viņa priekšā atrastu vārdus?
15 Un, kaut ar man būtu taisnība, taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību!
16 Jebšu es arī sauktu un Viņš man atbildētu, es tomēr nevarētu ticēt, ka Viņš uzklausa manu balsi.
17 Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis.
18 Viņš nedod manam garam atspirgt, bet Viņš mani piesātina ar rūgtumu un ciešanām.
19 Ja spēka vajag, redzi, tad Viņš ir varens, un, ja ir runa par tiesu, kas gan Viņu sauks tiesas priekšā?
20 Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un, ja es būtu bez vainas, tad Viņš mani tomēr padarītu par vainīgu.
21 Es tiešām esmu sirdsskaidrs! Es daudz neievēroju savu dvēseli, mani daudz nesaista mana dzīve, un savu esmi šai pasaulē es nestatu augsti!
22 Viss viena alga, tāpēc es saku: Viņš izdeldē sirdsskaidro līdzīgi bezdievim.
23 Ja Viņš piepeši kādus nevainīgi nonāvē ar sitienu, tad Viņš izzobo tos, kas nevainīgi pārdzīvo izmisumu.
24 Ja Viņš kādu zemi ir nodevis kāda bezdievja rokā, tad Viņš aizsedz zemes tiesnešu acis. Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?
25 Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26 Tās aizslīd kā niedru pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību.
27 Ja es arī domāju: es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, būt līksms, -
28 tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēļ; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu.
29 Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties?
30 Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu,
31 taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēļ pat manas drēbes sajustu riebumu.
32 Jo Dievs jau nav cilvēks - tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas.
33 Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem.
34 Kaut Viņš atvilktu no manis Savu rīksti un neļautu Saviem biedinājumiem mani vēl vairāk iztrūcināt,
35 tad es gribu runāt un nebīties no Viņa, kaut arī tomēr pats sevī es apzinos joprojām sajūtam bailes Viņa priekšā.

10.nodaļa

Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā!
2 Atklāti es gribu sacīt Dievam: nepazudini Tu mani! Ļauj man zināt, kādēļ Tu pret mani esi iesācis cīņu?
3 Vai Tu ar to celies, ka Tu pielieto varu, ka Tu atmet Savu roku darbu, ka Tu bezdievju nodomiem pāri liec mirdzēt Savam spožumam?
4 Vai tad Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēki redz?
5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki,
6 ka Tu taujā pēc maniem pārkāpumiem, ka Tu izseko maniem grēkiem,
7 kaut gan Tu pats zini, ka es neesmu neticīgs un ka man no Tavas rokas nav glābiņa?
8 Tavas rokas ir mani veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu, bet tagad Tu noņemies ar to, ka Tu varētu mani iznīcināt.
9 Piemini, lūdzams, ka Tu mani kā mālus esi veidojis, un vai tad Tu mani jau gribi pārvērst par pīšļiem?
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, tagad Tu man liec sarikt gabalos kā sieram?
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, un ar kauliem un dzīslām Tu mani viscaur esi izstiegrojis.
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu.
13 Tomēr visu šo te Tu esi Savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stāvēja, proti:
14 kā vien es grēkošu, tā Tu mani novērosi, un Tu mani nepadarīsi šķīstu no manas vainas.
15 Ja es būtu bijis vainīgs - gals tad man! Un, ja arī es izrādītos taisns, tomēr es nepaceltu savu galvu, es būtu kauna piesātināts un savas nelaimes izjūtas caurcaurēm pārņemts.
16 Un, ja es paceltu augstāk savu galvu, tad Tu kā lauva mani vajātu, un Savu varu Tu liktu man atkal un atkal sajust,
17 un atjaunoti Tu pret mani izraudzītu Savus lieciniekus, un Tu vēl vairāk pret mani pastiprinātu Savas dusmas, un Tu nomainīdams vestu cīņā pret mani jaunus ciešanu pulkus.
18 Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt!
19 Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts!
20 Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu,
21 pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē -
22 zemē, kur bieza tumsība, kur nāves ēna un nekārtība, kur gaisma līdzīga tumsai."

11.nodaļa

1 Tad naamatietis Cofars atbildēja un sacīja:
2 "Vai šī vārdu plūsma lai paliek bez atbildes, un vai lai šim valodīgajam vīram būtu taisnība?
3 Vai lai tavas bezjēgas valodas dēļ vīri klusē, ka tu vari izteikt apvainojumus, un nevaid, kas tevi apkaunina?!
4 Tu gan apgalvo: mana mācība ir skaidra, un Tavās acīs es biju šķīsts!
5 Bet kā būtu, ja Dievs kādu vārdu pasacītu un ja Viņš Savas lūpas atvērtu pret tevi?
6 Tad Viņš gan tev atklātu gudrības un atziņu apslēptos dziļumus, cik vispusīgi tie ir īstu zināšanu ziņā, tad tu saprastu, ka Dievs nepieskaita tev par ļaunu vēl visus tavus grēku parādus!
7 Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visuvarenā pilnībai?
8 Tā ir tik augsta kā debesis - ko tu tur sasniegsi? Dziļāka nekā elle - cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?
9 Tās garums ir garāks nekā zeme; tās platums platāks nekā jūra.
10 Kad Viņš uzbrūk un gūsta un sauc kādu tiesas priekšā, kas Viņam to liegs?
11 Taisni Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, pat neveltīdams tai sevišķu uzmanību.
12 Te jau pat tukšgalvim jākļūst prāta pilnam un pat meža ēzelim jāpārdzimst par cilvēku.
13 Ja nu tu pats savu sirdi saved kārtībā un gribētu plaši izplest savas rokas pret Viņu,
14 ja tu ļaunumu ar savu paša spēku turi tālu nost no sevis un ja tu savā teltī nedod vietas nekādai netaisnībai,
15 tad tādā brīdī tu gan savu vaigu bez vainas apziņas varētu pacelt, tu stāvētu nesatricināms, kā no vara izliets, tev ne no kā nebūtu jābīstas,
16 jo tad tu aizmirstu savas grūtības un ciešanas un atminoties tās tev šķistu kā ūdens, kas aiztecējis.
17 Un tava dzīve tev būtu gaišāka nekā pusdiena, un, ja tevi kādreiz apņemtu tumsa, tā būs kā rīta gaisma.
18 Tu būsi iepriecināts ar to, ka tev vēl ir cerība, un, apskatoties visapkārt, tu jutīsies atbrīvots no bēdām un rūpēm, un tu varēsi mierīgi dusēt.
19 Tā tu gulēsi, un neviena nebūs, kas tevi izbiedē, un daudzi meklēs tavu atbalstu un tev glaimos.
20 Bet bezdievīgo acis izīgs: patvērums tiem iet bojā, un viņu cerība uz dzīvi iznīkst, un vienīgā cerība paliek - izlaist garu."

12.nodaļa

1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Patiesi gan, jūs esat īstie ļaudis, un ar jums kopā izmirs visa gudrība!
3 Bet man arī ir sirdsprāts, tāds pats kā jums; es nebūt neesmu zemāks nekā jūs; un kas gan nezinās lietas kā šīs te?
4 Par izsmieklu jau es esmu kļuvis saviem draugiem, es, kas esmu agrāk piesaucis Dievu un esmu Viņa uzklausīts! Taisnais un sirdsskaidrais arvien ir par izsmieklu!
5 Kauns nelaimei - pēc laimīgā domām; grūdiens vēl lai tam, kam kāja jau tā grīļojas!
6 Varmācīgo teltis paceļas klusā mierā, un tiem, kas Dievu izaicinājuši, klājas labi, tie dzīvo drošumā, un tā ikviens, kas jūtas, itin kā Dievs būtu ielikts viņa paša rokās.
7 Bet prasi dzīvniekiem, tie tevi pamācīs, un debesu putniem, tie tev pavēstīs,
8 vai jautā zemes tārpiem, un tie tevi pamācīs, un jūras zivis tev to izstāstīs:
9 kas gan no visiem tiem to nezinātu un neatzītu, ka Tā Kunga roka it visu pasauli ir darījusi,
10 ka Viņa rokās ir visu dzīvo dvēseles un visu cilvēku miesu gars!
11 Vai tad auss runas nepārbauda un vai tad mute maizi nenogaršo?
12 Sirmu vīru galvās mītot gudrība, un ilgs mūžs cilvēkam dodot īstu atziņu!
13 Nē! Viņā mīt gudrība un varens spēks, Viņam ir padoms un saprašana!
14 Redzi, ja Viņš noplēš, tad neviens to neuzcels, ja Viņš ko noslēdz, tad neviens neatvērs.
15 Redzi, ja Viņš aizsprosto ūdeņus, tad tie izsīkst, un, kad Viņš tos palaiž vaļā, tie pārplūdina zemi.
16 Viņam ir vara un padoms; Viņam pakļauts tas, kas maldās, un tas, kas maldina.
17 Viņš padomdevējiem liek aiziet projām basām kājām, un tiesnešus Viņš noliek nelgu lomā.
18 Viņš ir tas, kas atraisa ķēniņu varmācības važas un apmet viņiem rupjas virves galu ap viņu pašu gurniem.
19 Viņš ir tas, kas priesteriem liek aiziet bez amata tērpa basām kājām un augstos amatos nosirmojušiem liek piedzīvot bojā eju.
20 Piedzīvojušiem gudru vārdu teicējiem Viņš atņem runas spējas, pat vecajiem Viņš atrauj veselīga sprieduma spējas.
21 Viņš izgāž kauna pilnas paļas pār cienīgiem un atraisa varmākām viņu zobenu siksnas.
22 Viņš ir tas, kas atsedz tumsas atvarus, izceļ no tiem tur dziļi noslēpto un tumšu nakti ieved gaismas mirdzumā.
23 Viņš ir tas, kas liek tautām kļūt lielām un atkal tās iznīcina, kas tautām liek izplatīties un kas liek tās aizvest verdzībā.
24 Viņš ir tas, kas apstulbina valdnieku saprātu un viņus tik tālu maldina, ka tiem nav vairs ceļa,
25 ka tie grābstās apkārt kā tumsā, ka gaismas tiem nevaid, ka tie apmaldās paši kā piedzēruši.

13.nodaļa

1 Redziet, to visu manas acis ir redzējušas, manas ausis to ir dzirdējušas, tās to ir apjautušas.
2 Ko jūs zināt, to arīdzan es zinu, es neesmu mazāk nozīmīgs kā jūs.
3 Patiesi, vienīgi uz to Visuvareno es gribētu runāt; mana vēlēšanās ir tiesāties ar Dievu.
4 Tiešām, jūs neesat nekas vairāk kā melu izgudrotāji, jūs visi esat nederīgi ārsti.
5 Ak, kaut jel jūs pavisam klusētu, tad to jums varētu atzīt par īstu gudrību!
6 Klausiet manu attaisnošanos; uzmaniet manas mutes iebildumus!
7 Jeb vai jūs viltu gribat nest Dieva priekšā un Viņam melosit?
8 Vai jūs Viņu gribat aizbildināt un būt Dievam aizstāvji?
9 Vai tad būs labi, ja Viņš jūs caurcaurēm pārbaudīs, jeb vai jūs varat Viņu tā vieglprātīgi vilt, kā nereti parasts pievilt cilvēkus?
10 Ar visu stingrību jau gan Viņš jūs sodītu, ja jūs slepeni būtu nostājušies Viņa pusē.
11 Vai Viņa parādīšanās vien un nostāšanās augstu pāri par jums jūs galīgi neapmulsinātu, un vai jūs nepārņemtu bailes Viņa priekšā?
12 Jūsu atziņu izpaudumi ir tik nesaturīgi kā pelni, un jūsu nocietinājumi ir vienkārši mālu savēlumi!
13 Kaut reizi esiet klusi manā priekšā, es taču arī gribu runāt, lai pār mani nāktu kas nākdams!
14 Kālab man savu miesu iemiegt savos zobos un savu dvēseli nest vaļēji savās rokās?
15 Viņš jau mani tā kā tā nokaus, man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt, tikai savus ceļus es gribu Viņa vaiga priekšā aizstāvēt.
16 Jau tas vien nāktu par labu manai glābšanai, jo neviens bezdievis nevar nākt Viņa vaiga priekšā.
17 Tad klausīt klausieties manu runu un ar savām ausīm vērīgi uzņemiet manus apgalvojumus!
18 Redziet, te nu es esmu sagatavojies uz manu tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība.
19 Kas tad ir tas, kas varētu ar mani tiesāties? Patiesi, tad es labāk ciestu klusu un mirtu!
20 Ak, lūdzams, tikai divi lietas nenodari ar mani, tad man nav jānoslēpjas Tava vaiga priekšā:
21 lai Tava roka paliek tālu no manis, un lai Tavas iedvestās šausmas mani neizbiedē!
22 Tad sauc, un es atbildēšu, vai arī es runāšu, un Tu man atbildi!
23 Cik lieli ir mani pārkāpumi un mani grēki? Dari man zināmus manus grēkus un manus pārkāpumus!
24 Kāpēc tad Tu apslēp Savu vaigu, un kālab Tu mani turi par Savu ienaidnieku?
25 Vai Tu vēju nestai lapai vēlies iedvest bailes vai sakaltušus rugāju salmus vajāsi,
26 ka Tu man paraksti tik rūgtas zāles un liec man nožēlot pat manas jaunības noziegumus un maldus?
27 Tu iespied manas kāju pēdas siekstā, un Tu cieši vēro visas manas gaitas un laupi manām kājām katru kustības brīvību,
28 man, cilvēkam, kas tomēr izjūk kā tārpu sagrauzts rīks, kā drēbes, ko kodes saēdušas.

14.nodaļa

1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.
2 Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.
3 Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā!
4 Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne!
5 Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt,
6 tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis!
7 Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj.
8 Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst,
9 no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.
10 Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek?
11 Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst,
12 tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts.
13 Kaut Tu mani mirušo valstī, Šeolā, apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu!
14 Bet, kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji.
15 Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc Savu roku darba.
16 Ja tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs,
17 bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus Savā somā; un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom.
18 Tomēr ne, arī kalni reiz sevī sabrūk un sašķīst, pat klintis var tikt izkustinātas no savas vietas.
19 Pat akmeņus ūdens izgrauž, un viņa plūsmas aizskalo zemes pīšļus, un tā Tu izdeldē cilvēka cerību.
20 Tu pārvari viņu pilnīgi, un tad viņam no šīs pasaules ir jāaiziet; Tu pārvērt viņa ārējo izskatu un liec viņam doties galīgi projām.
21 Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var arī tikt nicināti, bet viņam to nemanīt.
22 Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi."

15.nodaļa

1 Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja:
2 "Vai tad gudram pieklājas neskaidras, vējīgas atziņas dot atbildei, un vai tas savu krūti tiešām piepūtis ar austrumu vēju?
3 Vai viņš var izlikties nopietni atbildam ar nenozīmīgām runām un nelietderīgiem vārdiem?
4 Tiešām tu gribi sagraut bijāšanu un traucēt pielūgšanu Dieva priekšā?
5 Taču tava paša vainas apziņa liek tavai mutei tā runāt, tu pats sev esi izraudzījis viltnieku valodu.
6 Tava mute, bet ne es, tevi nosoda, un tavas lūpas tevi apsūdz, tās liecina pret tevi.
7 Vai tu esi kā pirmais cilvēks piedzimis, vai esi vēl pirms kalniem nācis pasaulē?
8 Vai tu slepeni esi noklausījies Dieva padomu un Tā gudrību piesavinājies sev?
9 Ko tad tāda tu nu zini, ko mēs nezinām? Ko tāda tu saproti, kas nebūtu arī mūsu atziņu krājumā?
10 Arī mūsu starpā ir gan sirmas galvas, gan galīgi veci ļaudis, kas ir vēl ar daudz garākiem mūžiem nekā tava tēva dzīves laiks.
11 Vai tik maz vien tev nozīmē Dieva mierinājumi un vārds, kas tev laipnībā un mīlestībā teikts?
12 Kāpēc tevi aizrauj tavs paša dedzīgums, kālab tavas acis raugās īgni,
13 ka tu pret pašu Dievu vērs savu dusmu svelmi un izverdi tādu valodu no savas mutes?
14 Kas tad ir cilvēks, ka tas šķīsts pastāvētu un ka no sievas dzimušais būtu taisnīgs?
15 Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas,
16 bet cik daudz vairāk atmetams un nolādams ir cilvēks, šis šausmonis un izdzimums, kas ļaunumu dara tā, it kā viņš ūdeni dzertu!
17 Es tevi pamācīšu, un tu uzklausi mani; ko es esmu garā redzējis, to es tev izskaidrošu, proti,
18 ko gudrie māk vēstīt, kas tiem viņu tēvu priekšā nav bijis jāslēpj,
19 viņi, kuriem vienīgi zeme bija nodota un kuru vidū vēl nebija apmeties neviens svešinieks:
20 bezdievis visu mūžu ir pakļauts bailēm, tāpat kā varmākam ir jau iepriekš noteikts viņa gadu skaits.
21 Viņa ausīs atbalsojas briesmu balsis, tieši mierīgas laimes brīdī viņam uzbrūk viņa iznīcinātājs.
22 Viņam nav nekādas cerības izkļūt no tumsības, tāds domā, ka viņš ir paredzēts zobenam.
23 Viņam ir jāklīst apkārt pēc maizes. Bet kur to atrast? Viņš zina tumsības dienu sev tuvu klāt esam.
24 Viņu šausmina bailes un nemiers, un tie viņu nomāc tā kā ķēniņš, kas ir spēcīgi apbruņojies cīņai.
25 Tā kā tas savu roku bija pacēlis pret pašu Dievu un bija parādījis savu nepakļāvību Visuvarenajam,
26 tad tas metās pret viņu ar izslietu kaklu un ar sava vairoga stiprajām bruņām,
27 jo cilvēks pats savu seju ir apklājis ar saviem taukiem un uzbriedinājis sev resnu vēderu,
28 un jau dzīvo ārpus likuma izsludinātās pilsētas namos, kas nav apdzīvojami, kurus bija paredzēts pārvērst par drupu kaudzēm.
29 Tā viņš nekļūs bagāts, viņa labklājībai nav pamata, un viņa vārpas neliecas pie zemes, nekāds stāsts par viņa laimi neizpaudīsies pa viņa apdzīvoto zemi.
30 Viņam neizbēgt tumsas, un viņa atvasēm jānokalst karstā vēja pūsmā, un viņš pats izzudīs dusmu pilnās Dieva mutes dvesmā.
31 Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš tikai pieviļ pats sevi, jo nelietība būs viņa alga:
32 iekāms vēl viņa laiks nav pilns, nāk viņa alga, tā ka viņa paša galotnes palmas zars nepagūst sazaļot.
33 Kā vīnakoks tas nokratīs neienākušos savus ķekarus, un kā olīvkoks tas nometīs savus ziedus.
34 Jo neauglīga ir bezdievīgo saime, un uguns aprij teltis dāvanu izspiedējiem.
35 Kas dzemdina grūtumu, tur piedzimst ļaunums, un tā klēpis rada vienīgi vilšanos."

16.nodaļa

1 Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Tamlīdzīgu runu es jau esmu dzirdējis, jūs visi esat man ļauni un nožēlojami mierinātāji!
3 Vai tukšām runām nu ir pienācis gals, vai kaut kas tevi tirda, ka tev vēl jārunā?
4 Es arī runātu līdzīgi jums, ja vien jūsu dvēseles būtu manas dvēseles vietā; es pret jums virpinātu vārdus un šūpotu savu galvu pār jums.
5 Es jūs stiprinātu ar savu muti, un es jūs iepriecinātu ar savu lūpu līdzjūtību!
6 Manas sāpes nerimst, kad es runāju, un, kad es klusēju, vai tad tās nostājas?
7 Bet tagad Viņš mani ir līdz pagurumam izmocījis ar slimību, un Tu esi izputinājis visu manu iedzīvi un visu manu tuvāko draugu pulku.
8 Tu mani sagrābi, un šim apstāklim jābūt pret mani par liecinieku. Mans slimīgums un mana atstātība tieši uzstājas pret mani un man tieši sejā izsaka savu apsūdzību.
9 Viņa dusmas mani saplosījušas un padarījušas mani nīstamu, tās man rāda savus zobus; kā mans pretinieks Viņš met ar Savām acīm bultas uz mani.
10 Platām mutēm viņi mani izsmej, nievās tie man sit pa maniem vaigiem; tie visi arvien sapulcējas atkal vienkopus pret mani.
11 Tā Dievs mani izdevis neliešu pulkam, un Viņš mani iegrūž bezdievīgo rokās.
12 Es savu dzīvi pavadīju laimē, bet Viņš mani izbiedēja un salauza, Viņš mani sagrāba pie mana skausta, notrieca pie zemes un lika man atkal piecelties; Viņš mani ir izlicis par tēmēkli savām šautrām.
13 Viņa bultas švirkst man visapkārt, Viņš urbj šķēpus manās nierēs un nemaz nežēlo, Viņš izlej zemē manas sirds asinis, Viņš izkrata man no manām iekšām manu žulti.
14 Viņš manī rada vainu pēc vainas, gabalu gabalos Viņš mani salauž, Viņš man uzbrūk kā varonīgs karavīrs.
15 Es savai ādai pāri pārvilku maisu, savu spēka ragu es iedūru pīšļos.
16 Mans vaigs ir sarkans kļuvis no manām raudām, un pār maniem acu plakstiem guļ nāves ēnas,
17 kaut gan viltību neesmu nekad rokā ņēmis, un mana lūgsna ir nevainojami šķīsta.
18 Ak, zeme, neapsedz manas asinis, un lai itin nekad neapklust manas vaimanas!
19 Un kaut tā, tad tomēr debesīs jau mīt viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks.
20 Kaut vai tieši mani draugi ir tie, kas mani izzobo, tad tomēr uz Dievu vien es paceļu savas asaru pilnās acis,
21 lai Viņš mirstīgajam piešķirtu taisnību nesaskaņās ar Dievu un lai Viņš izšķirtu nesaskaņas starp cilvēku un viņa draugu.
22 Vairs jau paies tikai nedaudzi gadi, un es aiziešu pa teku, no kuras es vairs atpakaļ neatgriezīšos.

17.nodaļa

1 Mans gars ir salauzts, manas dienas ir galā, tikai kapa vieta vien mani gaida.
2 Patiešām, tikai mēdītāji ir man visapkārt un uz viņu ķildošanos jānoraugās manām acīm!
3 Es lūdzu, ieliec jel pats pie Sevis ķīlu manis labad, jo kas gan cits kā galvinieks varētu man dot solījumu?
4 Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis, un tādēļ Tu nevari atļaut viņiem arī uzvarēt.
5 Ja kāds savus draugus nodod, lai kaut ko iegūtu no viņu mantas, tad tādēļ izīgst viņa bērnu acis!
6 Un mani Viņš ir nolicis tautām par apsmieklu, un man jāpieļauj, lai man spļauj sejā.
7 Sāpju dēļ manas acis ir kļuvušas tumšas, un visi mani locekļi līdzinās vairs tikai ēnai.
8 Un tālab taisnie izsamist, un šķīstais ir sašutis par neganto.
9 Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa; kam ir tīras rokas, tas arvienu pieaug spēkā.
10 Bet lai jau arī jūs visi atgrieztos pie manis; es lūdzu, nāciet, tomēr es jūsu vidū neredzu nevienu gudru.
11 Manas dienas ir aiztecējušas, mani nodomi ir sabrukuši, mani svētākie sirds centieni!
12 Manu nakti viņi taisās pārvērst par dienu, jo man taču gaisma esot tuvāka nekā tumsa!
13 Bet, ja jau es gaidu uz nāves valstību kā uz savu nākamo mitekli, kurā tumsa jau uzklājusi man guļasvietu,
14 ja jau es kapu esmu nosaucis par savu tēvu, bet tārpus par savu māti un māsu,-
15 jā, kur tad un kāda lai vēl būtu mana cerība, jā, tiešām cerība, un kas var to saskatīt?
16 Tā ved mani lejup pie nāves valstības vārtiem, kaut arī tur miesai pīšļos būs atdusa."

18.nodaļa

1 Un šuahietis Bildads atbildēja un sacīja:
2 "Kad jūs reiz mitēsities risināt savus tukšo vārdu savārstījumus? Apdomājieties taču, un pēc tam apspriedīsimies!
3 Kāpēc mūs pielīdzina neprātīgiem lopiem un mēs no jums tiekam uzskatīti par galīgiem bezprāšiem?
4 Tu, kas pats sevi saplosi savās dusmās, vai lai tevis dēļ zeme paliek tukša no ļaudīm un vai klints lai izkustas no savas vietas?
5 Tiešām, bezdievīgo gaisma izdzisīs, viņa pavarda uguns liesma nespīdēs;
6 viņa paša teltī gaisma kļūs tumša, un pār viņa galvu izdzisīs gaismeklis.
7 Viņa kādreiz stingrie soļi kļūs slābani, un viņa paša nodomi gāzīs viņu,
8 jo viņa kailās kājas ievada viņu sprostā, un pinekļos iet viņš pa pasauli!
9 Viņa pēdas aptver valgs, un sprosta cilpa tur viņu ciet.
10 Zemē paslēptas guļ ķeramās auklas, un viņu gaida slepeni uz ceļa izlikti slazdi.
11 Pēkšņi viņu no visām pusēm aptver nāves bailes un vajā viņu ik uz soļa.
12 Nelaime jau alkst pēc viņa, un iznīcība ir sataisījusies viņu gāzt.
13 Tā saēd viņa miesas locekļus, un viņa locekļus aprij arī nāves pirmdzimtais[A].
14 No savas telts, no savas drošās vietas viņš tiek izrauts, un kaut kas viņu dzen pie šausmu ķēniņa.
15 Viņa teltī dzīvos kaut kādi, kam ar viņu nav nekāda sakara, un sērs tiks kaisīts pār viņa mītni.
16 Viņa lejas galā kaltīs viņa saknes, bet viņa galotnē nožūs viņa zari.
17 Viņa piemiņa no zemes iznīkst, un nekāda slava viņam nepaliek pasaulē.
18 No gaismas pēkšņi Dievs viņu iestums tumsā, to izraidīs laukā no pasaules.
19 Viņam nebūs nedz zara, nedz kādas atvases savā paša tautā, un neviena pārpalicēja nebūs viņa līdzšinējās mītnēs.
20 Viņa pēcnākamos pārņems šaušalas par viņa mūža dienām, un ļaudis rietumos un austrumos pārņems par viņu izbailes.
21 Tiešām, lūk, tāda nu ir ļaundara dzīves vieta; tādi ir mitekļi tiem, kas neatzīst Dievu!"

19.nodaļa

1 Un Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos?
3 Jau desmitkārt jūs mani niecinājāt, un jums nebija par kaunu man sāpes darīt!
4 Un, ja es patiešām būtu maldījies, tad šie maldi vispirmām kārtām skartu mani pašu.
5 Bet, ja patiešām jums ir ļauts pacelties man pāri, tad vai varat man pierādīt mana kauna iemeslu?
6 Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!
7 Redzi, ja es iekliedzos par varmācību, tad es atbildes vis negūstu; ja es saucu pēc palīdzības, tad nav nekādas tiesas varas.
8 Manam ceļam Viņš ir licis šķēršļus, lai es netieku tālāk, un pāri manām tekām Viņš ir klājis tumsu.
9 Viņš mani piespiedis novilkt manu godu, Viņš man noņēmis no manas galvas goda vainagu.
10 Viņš mani salauzījis visās malās, es eju bojā; man manas cerības Viņš izrāvis kā koku ar visām saknēm.
11 Viņš iekvēlinājis Savu bardzību pret mani, pie Saviem ienaidniekiem Viņš mani ir pieskaitījis.
12 Viņa karapulki visi kopā ir sanākuši pret mani, savus uzbrukuma ceļus viņi uzbēruši un apmetuši nometni apkārt manai teltij.
13 Bet mani brāļi ir tīšām no manis tālu, mani paziņas man ir sveši kļuvuši.
14 Mani radi uzturas kaut kur tālumā, un mani uzticamie draugi mani aizmirsuši.
15 Kas mīt manā paša namā, kā arī manas kalpones, mani skaita pie svešiem ļaudīm: svešinieks es esmu kļuvis viņu acīs.
16 Ja kalpam es dodu pavēli, tad tas neatbild, tas man ar savu muti mīļi jālūdzas.
17 Mana dvaša riebj pat manai sievai, es jau nelabi ožu pie manas cilts piederīgiem vīriem, pat maniem brāļiem.
18 Pat draiskulīgi zēni mani muļķo: kad es ar pūlēm mēģinu piecelties, viņi zobojas par mani.
19 Visiem maniem uzticamiem draugiem es derdzos, un tie, ko es mīlēju, ir man pagriezuši muguru un ir man naidīgi.
20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un no maniem zobiem atlikusi vienīgi āda.
21 Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani, jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi!
22 Kāpēc jūs mani vajājat kā tas stiprais Dievs, un kāpēc jūs nemitaties plosīt manas miesas?
23 Ak, kaut manas runas tiktu uzrakstītas rakstos, kaut tās taptu iezīmētas grāmatā!
24 Kaut vārdi ar dzelzs irbuli tiktu iegrebti svinā un pēc tam iecirsti klintī par mūžīgu piemiņu!
25 Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem,
26 un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.
27 Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!
28 Kad jūs sakāt: kā mēs to vajāsim un ka tā vaina meklējama manī pašā, -
29 tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vēl pastāv tiesa!"

20.nodaļa

1 Tad naamatietis Cofars atbildēja un sacīja:
2 "Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts.
3 Es dzirdu apvainojuma pilnu pamācību, bet savā gudrībā mans gars zinās atbildēt.
4 Vai tad tu nezini to patiesību kopš senseniem laikiem; tiem laikiem, kopš cilvēks mīt zemes virsū,
5 ka tikai īsu laiku ilgst bezdievīgo gaviles un tikai mazu mirkli pastāv negodīgo ļaužu prieki?
6 Kaut arī līdz pašām debesīm sniegtos viņu iedomība un kaut vai ar savu galvu viņi pieskartos mākoņiem, tad tomēr
7 līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā, un tie, kas viņu bija redzējuši, prasīs: kur viņš palicis?
8 Viņš izgaist līdzīgi sapnim, un vairs to nevar atrast; kā nakts parādība tas tiek aizbaidīts:
9 tā acs, kas viņu tikko bija skatījusi, viņu turpmāk vairs nekad neredzēs, un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs.
10 Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod.
11 Lai gan vēl tā kauli pildīti ar jaunības spēku, tiem tomēr ar viņu pašu ir jānogulstas pīšļos.
12 Un kaut arī vēl ļaunums viņa mutei liekas garšojam saldi, tā ka tas to ilgāk mēdz slēpt zem savas mēles,
13 to taupīdams glabā un nevēlas šķirties no tā, bet joprojām cenšas to paglabāt piespiestu pie aukslējām,
14 tad viņa ēstais maizes rieciens tomēr viņa iekšās pārveidosies, kļūdams viņā par rūgtu čūskas indi.
15 Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj ārā, pats Dievs to dzen ārā no viņa vēdera.
16 Čūskas indi viņš zīdīs, odzes dzelonis viņu nokaus.
17 Viņš nenoraudzīsies vairs sev par prieku plūstošos strautos, viņu neiepriecinās vairs bagātie piena un medus plūdi.
18 Viņam tā pūliņu panākumi ir jāatdod, tam tos baudīt nav lemts, viņš nepriecāsies par iegūtām mantām, lai cik daudz to būtu,
19 jo viņš nomācis nabagos un atstājis viņus bez palīdzības, tas pievācis sev namus, bet nepaguva tos mājīgi ierīkot.
20 Viņš pats nepazina nekādu ierobežojumu savā rijībā, tādēļ tas arī neko no saviem dārgumiem nepaņems līdzi.
21 Nekas nepagāja secen viņa ēstgribai, tāpēc arī viņa labklājībai nav pastāvības.
22 Savas bagātības pārpilnībā viņš tomēr jūtas nomākts: viss nelaimes smagums tomēr gulstas uz viņu.
23 Un lai tas gūtu sev apmierinājumu, tad Dievs liek uzliesmot Savai dusmu kvēlei pret viņu un liek šai kvēlei kā Savai barībai plūst pār viņu.
24 Un, ja tas izbēgtu no dzelzs bruņām, tad tomēr vara bulta caururbs viņa sirdi.
25 Un, ja tas to izvelk, no viņa muguras laukā iznāk duncis, no viņa žults uzšļakst asins strūkla, nāves izbailes sabrūk pār viņu.
26 Visādas nelaimes apdraud viņa krājumus: uguns, kas ne cilvēku kurta, aprīs tos un iznīcinās pārpalikumu viņa teltī.
27 Debesis atsedz viņa grēku pārkāpumu, un arī zeme pastāvīgi saceļas pret viņu.
28 Viņa nama krājumi aizies projām, Dieva dusmības dienā tie viņam izšķīdīs.
29 Šī ir bezdievīgam cilvēkam Dieva piešķirtā daļa un Visuvarenā viņam nolemtais mantojums."

21.nodaļa

1 Ījabs atkal atbildēja un sacīja:
2 "Klausaities, klausaities manu runu, un lai tā aizstāj man jūsu mierinājumus!
3 Atļaujiet man runāt, un pēc maniem vārdiem tad tu vari, cik gribi, zoboties!
4 Vai tad mana sūdzība vēršas pret cilvēkiem, bet vai man nav iemesla savā garā būt nepacietīgam?
5 Pagriezieties šurp pie manis - un jūs sastingsit un liksit roku uz savas mutes!
6 Pat man, tiklīdz es to tikai pieminu, ir jāizbīstas, un manu miesu sagrābj šaušalas!
7 Kāpēc bezdievīgie paliek dzīvi, top veci un pieņemas pat vareni spēkā?
8 Viņu vaigu priekšā ir nostiprinājušies to pēcnācēji, un viņu acu priekšā ir viņu atvašu atvases.
9 Viņu nami stāv neapdraudēti, tiem nevaid it nekādas bailes, un viņus neskar Dieva rīkste.
10 Viņu vērsis aplec un neatstāj teles ālavās, viņu govs atnesas, tā neizmetas.
11 Tie savus mazos zēnus izlaiž kā avju pulkus, un viņu bērni lēkā bariem.
12 Tie ir līksmi ar bungām un cītarām un priecājas ar stabuļu skaņām.
13 Tie savas dienas vada brangi pārtikuši un mierā ieslīgst mirušo valstī.
14 Un, lūk, tomēr tie ir, kas saka Dievam: atkāpies no mums, mums nav nekādas patikas zināt Tavus ceļus!
15 Kas tad ir tas Visuvarenais, ka mēs lai Viņam kalpojam, un ko tas līdz, ka mēs Viņu pielūdzam?
16 Redziet, viņu laime un labklājība tomēr nav viņu rokās, un lai no manis tālu paliek bezdievīgo domāšanas veids!
17 Bet cik bieži tad gadās, ka izdziest bezdievīgo gaismeklis un viņus skar iznīcības pirksts, ka Viņš viņiem piešķir likteņus saskaņā ar Savām dusmām,
18 ka tie kļūst kā salmi vēja varā, kā pelavas, ko virpuļos aiznes lielā auka?
19 Dievs pataupa, jūs sakāt, viņa nelaimi viņa bērniem. Taču Dievam vajadzētu to atmaksāt viņam pašam un tā, lai viņš to mana,
20 ka lai viņa paša acis redz savu postu un lai viņš dzer malku no Visuvarenā bardzības!
21 Un kāda gan tam bēda pēc paša dzīves par savu namu pēc tam, kad pārtraukts viņa ritošo mēnešu skaits?
22 Vai kāds dos pamācības Dievam, Viņam, kas tiesā pat visaugstākos?
23 Te viens nomirst pilns spēka visā mierā, pilnīgi bez rūpēm;
24 viņa slauktuves un podi ir pilni piena, un smadzenes viņa kaulos ir barības spēcinātas;
25 un citam jāmirst dvēseles sarūgtinājumā, un tas nemaz nav baudījis laimes labumus.
26 Un abi vienādi tie guļ kapa smiltīs, un pāri tiem sedzas iznīcība.
27 Redziet, es labi zinu jūsu slepenos sirds nodomus, jūsu aizmugurisko viltu un paņēmienus, ar kādiem jūs man darāt pāri.
28 Ja jūs sakāt: kur tad palicis dižciltīgā mājoklis, un kur ir bezdievīgo telts un iedzīve? -
29 vai tad jūs neesat jautājuši tiem, kas tālus ceļus staigā un kuru zīmes jūs neatstājat bez ievērības?
30 Proti, ka ļaunais glābjas nelaimes dienā un bardzības dienā top pasargāts.
31 Un kas viņam atklāti acīs viņa ceļu pārmet, kas viņu soda, kad tas ko dara?
32 Nē, viņu vēl svinīgi pavada uz pēdējo dusas vietu un izliek pie viņa kapa vēl sardzi.
33 Maigi sedz viņu ielejas velēnas, un viņa dzīves gaitas turpina tālāk visa pasaule, tāpat kā bezgala daudz ir bijis viņam priekšgājēju.
34 Kālab tad jūs mani mierināt ar neīstu patiesību? Jūsu atbildes ir un paliek tikai māņi."

22.nodaļa

1 Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja:
2 "Vai Dievam no cilvēka ir kāds labums? Nē, ja cilvēks ir prātīgs, tad atlec gan labums pašam.
3 Vai Visuvarenajam ir kāds labums, ka tu esi taisnprātīgs, jeb vai Viņš ko pelna, ka tu nesodīts staigā savus ceļus?
4 Vai tu domā, ka tavas Dieva bijāšanas dēļ Viņš tevi sodītu un ietu ar tevi tiesā?
5 Vai drīzāk jau tava ļaunprātība nav pārāk liela un taviem pārkāpumiem nav gala?
6 Bieži taču tu bez pamata esi izpārdevis tev parādā palikušo tautas brāļu mantu un licis puskailiem novilkt viņu drēbes.
7 Tu netiki izslāpušo ar ūdeni dzirdinājis, tu atrāvi maizes kumosu izsalkušam.
8 Tikai tev kā dūres un spēka vīram piederēja zeme, un tikai augsti cienījamie drīkstēja tajā dzīvot.
9 Tu pats aizraidīji projām tukšā atraitnes, un visam, kas bija bārabērnu rīcībā, tu liki aiziet zudumā.
10 Un tāpēc tev tagad ir izliktas visapkārt lamatas un pēkšņi tev sāk uzmākties bailes.
11 Gaisma tev kļuvusi tumsa, tā ka tu vairs neredzi, un veseli ūdens blāķi klājas pār tevi.
12 Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis? Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas!
13 Un tomēr tu vēl spried: ko gan Dievs zina? Vai Viņš caur tumšiem mākoņiem spēj tiesāt?
14 Viņam taču skatu aizsedz padebeši, Viņš neko nevar redzēt, un Viņš kustas vienīgi šurpu turpu pa debesu izplatījumu.
15 Vai tu gribi turēties pie agrākās pasaules ceļiem, pa kuriem ļauni ļaudis reiz staigājuši?
16 Tie, kas priekšlaikus bojā gājuši, kuru dzīves pamatus aizskalojuši plūdi,
17 kas mēdza atkārtoti sacīt uz stipro Dievu: nost no mums! Ko gan mums Visuvarenais var nodarīt?
18 Un taču Viņš bija pildījis viņu mājas ar svētību. Bet bezdievīgo domāšanas veids lai būtu tālu no manis!
19 Taisnie to redz un priecājas, un bezvainīgais smejas par tiem:
20 tiešām, mūsu ienaidnieki ir iznīcināti un uguns aprijusi visu, kas no viņiem pāri palicis!
21 Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, no tā tev nāks labums.
22 Uzklausi pamācību no Viņa mutes un ieslēdz Viņa vārdus savā sirdsprātā!
23 Ja tu atgriezīsies pie Visuvarenā, tad tu varēsi tikt atkal uzcelts no jauna, ja tu attālināsi grēkus no savas telts.
24 Tiešām, aizmet prom pīšļos neapstrādātā zelta gabalus un apstrādāto dārgo Ofīras zeltu iegremdē upju zvirgzdos,
25 lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts un Viņa bauslība lai būtu tavs sudrabs,
26 tikai tad tu pilnā mērā iepriecināts varēsi paļauties uz Visuvareno un pret Dievu uzticībā pacelt savu vaigu.
27 Tu Viņu lūgsi, un Viņš tevi paklausīs, un savus īpašos solījumus Viņam tu varēsi izpildīt.
28 Ja kādu nodomu tu uzsāksi, tad tas tev izdosies, un pār taviem ceļiem spīdēs gaisma.
29 Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt: augšup! - Un pie zemes piespiestiem, bēdīgiem, pazemīgiem Viņš palīdz tikt atkal uz kājām.
30 Pat to, kas nav bez vainas, Viņš izglābs - un izglābs viņu tavu roku šķīstuma dēļ."

23.nodaļa

1 Un Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Arī vēl tagad manu žēlošanos jūs uzskatāt par nepielaidību, un tomēr smagi ir nogūlusies pār mani Viņa roka, smagāk, nekā es to varu izteikt savās žēlabās.
3 Ak, kaut es mācētu Viņu atrast, ka es varētu nonākt pie Viņa troņa!
4 Tad es pats izkārtotu savu lietu Viņa vaiga priekšā, un ar pierādījuma vārdiem es turētu pilnu savu muti.
5 Tad es arī dabūtu zināt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un tad es saprastu, ko Viņš man saka.
6 Vai Viņš tad ar visu Savas varas pilnību cīnītos ar mani? Ak, droši vien ne! Viņš tikai Savu vērību piegrieztu man.
7 Tad kā taisnais es atbildētu Viņam, un uz visiem laikiem es būtu brīvs no sava tiesneša.
8 Bet tomēr, ja es eju uz austrumiem, tad Viņa tur nav, un, ja es eju uz rietumiem, tad es Viņu nepamanu.
9 Ja Viņš darbojas ziemeļos, tad es Viņu nesaredzu, ja Viņš pagriežas uz dienvidiem, tad es Viņu tāpat nesaredzu.
10 Taču manis ieturamo ceļu Viņš zina itin labi, un, ja Viņš mani pārbaudītu, es tiktu atrasts zeltam līdzīgs.
11 Pie Viņa gaitām sējās klāt manu kāju soļi, un Viņa ierādīto ceļu es esmu allaž ieturējis, nenovirzīdamies no tā.
12 No Viņa lūpu dotām pavēlēm es neatrāvos, savās krūtīs es noslēpu Viņa mutes dotos norādījumus.
13 Taču Viņš paliek arvienu tas pats: kas Viņam var pretoties? Un, kad Viņš uz ko pastāv, kas var atbildēt: nē? Ko Viņa prāts vēlas, to Viņš arī piepilda.
14 Tādēļ Viņš arī īstenos, ko Viņš par mani nolēmis, un daudz tādu lietu Viņam arvien ir prātā.
15 Tādēļ es esmu nobijies un trīcu Viņa skata priekšā; visu to pārdomājot, man pat rodas bailes no Viņa!
16 Tas tiešām ir Dievs, kas ir atņēmis drosmi manai sirdij, un Visuvarenais ir man licis drebēt.
17 Un ne ārējo bēdu tumsas dēļ es jūtos iznīcināts un arī ne manis paša dēļ, ko Viņš ietērpis ciešanu tumsā.

24.nodaļa

1 Kādēļ gan nav apslēpti no Visuvarenā laiki, un kādēļ tie, kas Viņu pazīst, nedabū redzēt Viņa dienas?
2 Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem.
3 Tie aizdzen prom bārabērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi.
4 Viņi nostumj nabaga ļaudis no dzīves ceļa, un zemes nelaimīgajiem visiem kopā ir jāpaslēpjas.
5 Redzi, līdzīgi meža ēzeļiem tiem jāiziet tuksnesī savos darbos, lūkojoties pēc laupījuma; klajums dod viņiem barību viņu bērniem.
6 Tīrumos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna dārzus.
7 Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, pat bargā salā tiem nav segu.
8 Tos izmērcē kalnu aukstās lietus gāzes, un, bez pajumtes būdami, tie pieglaužas klintīm.
9 Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus.
10 Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus.
11 Tie izspiež eļļu starp celtņu biezajiem mūriem, tie min vīna spiedes un paši cieš slāpes.
12 Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas!
13 Citi ir kļuvuši gaismas pretinieki; viņi atstāj bez ievērības Viņa ceļus un neturpina tālāk Viņa tekas.
14 Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies; tas nokauj kā apspiesto, tā nabago, un naktī zaglis piekopj savu tumšo darbu.
15 Un laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas, jo tas domā: mani neviens pats neieraudzīs! - un viņš sev uzliek sejas aizsegu.
16 Tie laužas iekšā namos, nākot tumsai, bet dienā tie noslēdzas, jo tie nekā negrib zināt no gaismas.
17 Un tas visiem ir kopīgs, ka tiem rīts aust tumsā, nāves ēnā, un tiem visiem labi zināmi nakts tumsas briesmu darbi.
18 Ātri viņš aizslīd pa ūdens virsu; viņa druva ir nolādēta te virs zemes, tas nevar vairs virzīt savu ceļu uz saviem vīna dārziem.
19 Kā sausums un bula laiks izkusušo sniegu, tā nāves valsts aprij tos, kas ir grēkojuši!
20 Pat mātes klēpis tādu ātri aizmirst, kā salda bauda viņš paliek vienīgi tārpiem, neviens viņu nekad vairs nepiemin, un kā koks top bezdievīgais nocirsts,
21 viņš, kas izputinājis neauglīgo, to, kas nav dzemdējusi, un nav nekā laba darījis nevienai atraitnei!
22 Tāpat ar Savu spēku Dievs paildzina dzīvi varmācīgiem; no slimības gultas pieceļas dažs labs, kas jau pilnīgi bija zaudējis cerības dzīvot.
23 Viņš piešķir tam stiprumu un drošību, ļauj tam stāvēt stingri, un Viņa acis stāv nomodā pār tāda cilvēka ceļiem.
24 Tie jūtas gan augstu pacelti, bet mazu, tikai mazu acumirkli, un viņu vairs nav. Un, arī ja tie uzvedas pazemīgi, tiem jāiet bojā kā visiem pārējiem, un viņus nogriež kā vārpu stiebra augšgalā.
25 Vai tad tā nav? Kas mani sodīs savās dusmās? Vai es esmu melus teicis, un vai manis sacīto var pārvērst par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu?"

25.nodaļa

1 Tad šuahietis Bildads atbildēja un sacīja:
2 "Vai valdonīga vara un baisma nav tikai pie Viņa, kas gādā par mieru Savā debesu augstībā?
3 Kas var izskaitīt Viņa karapulkus? Un kam pāri nepaceļas Viņa gaisma?
4 Kā tad gan cilvēkam lai būtu taisnība sacensībā ar Dievu, un kā cilvēks Viņam līdzās varētu izlikties taisns un šķīsts, kā no sievas dzimis?
5 Lūk, pat mēness nespīd pienācīgi gaiši, un arī zvaigznes nav pietiekami šķīstas Viņa acīm -
6 un cik mazāk tad vēl cilvēks, kas ir nieka kode, un cilvēka bērns, kas ir zemes tārps!"

26.nodaļa

1 Un Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Kā tu nu esi palīdzējis tam, kam pašam nav spēka, kā esi atbalstījis to, kā elkonis ir vājš!
3 Kādu padomu tu nu esi sniedzis tam, kam nav paša gudrības, un cik lielā pārpilnībā tu viņam esi cēlis priekšā savas zināšanas!
4 Kā priekšā tu esi uzstājies ar pamācīgu runu, un kā gars ir runājis no tevis?
5 Mirušo ēnas pat trīc izbailēs Dieva priekšā zem ūdeņiem un visi tie, kas tur mīt.
6 Mirušo valstība ir kaila Viņa priekšā, un nav pat apsega nāves bezdibenī.
7 Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā.
8 Viņš savos mākoņos saņem ūdeni, un padebeši tomēr aiz šā ūdens svara nesaplīst gabalos.
9 Viņš aizsedz skatam Savu goda krēslu, tam pāri pārklājot Savus mākoņus.
10 Viņš pāri ūdeņiem nospraudis galējo robežu, kur saskaras gaisma un tumsa.
11 Un debesu balsti sāk grīļoties un trīcēt, kad Viņš rājas.
12 Ar Savu spēku Viņš apklusina jūru, un ar Savu gudrību Viņš satriec Rahabu.
13 Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi.
14 Redzi, tās ir tikai Viņa valdīšanas pamales, un cik klusa čukstoņa ir tas, ko mēs no Viņa dzirdam! Tomēr pērkona dārdus kā Viņa varas izpausmi - kas gan tos var izprast?"

27.nodaļa

1 Un Ījabs turpināja savu sakāmo un sacīja:
2 "Tik tiešām, ka Dievs ir dzīvs, kas man manu taisnību atrāvis, un Visuvarenais, kas līdz izmisumam sarūgtina manu dvēseli,
3 tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma,
4 nekad manas lūpas nerunās nepatiesību un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos!
5 Man ne prātā nenāk piešķirt jums taisnību, un līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!
6 Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!
7 Maniem ienaidniekiem lai klājas kā ļaundariem, maniem pretiniekiem kā netaisnajiem!
8 Uz ko tad vēl bezgodim cerēt, kad Dievs pārgriež viņa dzīvības pavedienu un atprasa viņa dvēseli?
9 Vai Dievs uzklausīs viņa kliegšanu, kad pāri viņam nolaidīsies posts?
10 Un vai tāds gan var droši paļauties uz Visuvareno, vai viņš var piesaukt Dievu ikkatrā laikā?
11 Es jums labprāt pamācīšu, kāda ir Dieva rīcība, un es neapslēpšu, kam ir nozīme un svars Visuaugstākā acīs.
12 Redzi, jūs visi jau par to paši esat pārliecināti; kāpēc tad jūs tai pašā laikā atrodaties tādu tik tukšu iedomu varā?
13 Lūk, šāds ir Dieva noliktais ļaunā cilvēka likteņa lēmums, un varas darītāji to pašu saņems kā mantojumu no Visuvarenā:
14 ja bērnu pulks tiem vairojas, tad vēl tikai zobenam, un viņu atvašu atvasēm nebūs maizes, ko ar sātu paēst.
15 Kas no tām paliks sveikā, to aizraus kapā mēris, un viņu atraitnēm nebūs pat ko apraudāt.
16 Ja viņam arī sudrabs būtu kā pīšļi kaudzē sabērts un drēbju gabali būtu kā māli grēdās sakrauti,
17 tad, lai gan viņš tās būs krājis, bet taisnie tās apģērbs, un nenoziedzīgie sadalīs viņa sudrabu.
18 Viņš savu namu ir uzcēlis kā kode, kā sargs, kas sastatījis savu būdu.
19 Gan viņš apgulstas kā pārticis vīrs ar visu savu naudu, bet, kad viņš savas acis atdara, tam nekā vairs nav.
20 Dienu viņu moka baiļu nojautas, un nakts laikā viņam visu aizrauj tuksnešainā auka.
21 Austriņa vējš viņu paceļ gaisā, tā ka tam jālido, un strauji aizpūš viņu prom no viņa dzīves vietas.
22 Bez žēlastības raida Dievs uz viņu Savas šautras, un par visu varu viņš gribētu aizbēgt no Viņa rokas.
23 Bet jautrā un ļaunā zobgalībā ļaudis vēl sit par viņu plaukstas, un svelpšana pavada viņu, viņam aizejot no viņa līdzšinējās dzīves vietas.

28.nodaļa

1 Tiešām, sudrabam ir savas atradnes, kur to rok, un zeltam sava vieta, kur to skalo.
2 Dzelzi rok no zemes, un vara iezi pārkausē tīrā varā.
3 Tumsai cilvēks nospraudis beigas, un līdz galējiem dziļumiem cilvēks meklē akmeņus, tumsas un nakts apslēptus.
4 Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved; tur viņi karājas un šūpojas virvēs tālu no cilvēkiem.
5 Un zeme, tā pati, no kuras izaug zaļā labība, tagad tiek savos pamatos apgriezta otrādi kā uguns laikmetā.
6 Iežos ir safīri, un zemes putekļos ir zelta graudi.
7 Teku uz turieni nepazīst ērglis, tā apslēpta arī vērīgā vanaga acij.
8 Lepnie zvēri neizmanto šo ceļu, un arī jauns lauva neiet pa to.
9 Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus - no pašiem to pamatiem.
10 Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij.
11 Viņš aizver apakšzemes ūdens dzīslas, lai no tām nekas neraso un nesūcas cauri, un tā izceļ gaismā apslēptās bagātības.
12 Bet gudrība - kur to atrod, un kur mājo atziņa?
13 Neviens cilvēks nezina ceļus pie tās, un velti to meklēt dzīvo zemē.
14 Un jūras dzelme saka: manī tās nav, - un jūras viļņi runā: ar mums kopā tā nedzīvo.
15 Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt, un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams.
16 To nevar iegūt ne par Ofīras smalko zeltu, nedz arī pret vērtīgiem oniksiem un safīriem.
17 To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem, to nevar iemainīt pret augstvērtīga zelta izstrādājumiem.
18 Par pērlēm un kristālu nav ko runāt, jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm.
19 To nevar pielīdzināt Etiopijas dzeltenajam topāzam, un tā nav pārdodama par vistīrāko zeltu.
20 Bet gudrība - no kurienes tā nāk, un kur mājo atziņa?
21 Tā ir apslēpta katra dzīva radījuma acīm, un pat debesu putniem tā paliek noslēpta.
22 Elles un nāves dziļumi saka par to: tikai baumas par tās lielo slavu ir nonākušas līdz mūsu ausīm.
23 Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu,
24 jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm.
25 Kad Viņš reiz deva vējam sparu un kad Viņš lika noteiktu mēru ūdeņiem,
26 kad Viņš deva Savus likumus lietum un ierādīja ceļu pērkonam un zibeņiem,
27 tad Viņš to redzēja, iedarbināja to, nodibināja tās pamatus, attīstīja, izdibināja un arī izpētīja to.
28 Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: redzi, bijība Tā Kunga priekšā - tā ir gudrība, un vairīties no ļauna - tā ir atzīšana!"

29.nodaļa

1 Un Ījabs turpināja savu sakāmo un sacīja:
2 "Kaut būtu ar mani vēl tā kā agrākos mēnešos, kā dienās, kad mani sargāja Dievs,
3 kad Viņa gaismeklis vēl spīdēja pār manu galvu, kad Viņa gaismā izstaigāju tumsu,
4 tā, kā tas bija ar mani manās brieduma dienās, kad Dieva padoms valdīja pār manu telti,
5 kad Visuvarenais vēl bija manā pusē un apkārt ap mani bija mani jaunieši,
6 kad mani soļi, manas gaitas ritēja kā pa taukiem, kad klints, man tuvojoties, pārvērtās eļļas straumēs!
7 Kad es toreiz pa vārtiem izgāju uz pilsētas galveno ielu un pēc tam ieņēmu sēdekli tirgus laukumā,
8 tad, mani ieraudzījuši, jaunie ļaudis bija pilni bijības; pat sirmgalvji, kas bija jau vecākos gados, piecēlās un palika stāvot.
9 Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes.
10 Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām,
11 jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi.
12 Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma.
13 Svētība no tā mutes, kas iet bojā, nāca pār mani, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi.
14 Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvassega mani pušķoja mans taisnīgums.
15 Aklam es biju acis, un kājas es biju klibajam.
16 Apspiestajiem es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kurus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt.
17 Es sadragāju netaisnā žokļus, es izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Un es spriedu tā: ar savu ligzdu es miršu; kā smiltis es vairošu savas dienas.
19 Manas saknes ir iesniegušās dziļumā un izpletušās līdz ūdeņiem, un rasa paliek pa nakti manos augstajos zaros.
20 Mana cieņa manī paliks vienumēr jauna un nesamazināta, un mans stops labi darbosies manā rokā.
21 Un ļaudis mani ne tikai klausīja, bet arī sāka gaidīt, un tie manu padomu ņēma pretī, godbijībā klusēdami.
22 Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi.
23 Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietusgāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu.
24 Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu.
25 Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.

30.nodaļa

1 Bet tagad savukārt par mani smejas, kas gados jaunāki par mani. Es viņu tēviem pat nebūtu ļāvis kļūt par darbabiedriem maniem suņiem manos ganāmpulkos.
2 Un ko man arī būtu līdzējis viņu roku spēks, jo viņu darba krietnuma spējas jau bija zudušas un viņu labākie spēka gadi bija pagājuši?
3 Trūkuma un izsalkuma novārdzināti, viņi kļūst par neauglīgās zemes grauzējiem, kas savu kailo dzīvību cenšas izvilkt sausā vietā un krūmājos.
4 Tie plūc sev balandas un nātres zem dadžiem, un tuksneša krūma sakne tiem ir viņu dienišķā barība.
5 Tie padzīti no sadraudzes, par viņiem kā par zagļiem runā ļaunu.
6 Viņi dzīvo baigās upju izskalotās gravās, putekļainās alās un klinšu spraugās.
7 Starp ērkšķiem viņi brēc pēc barības, un tie sanāk kopā lielā skaitā zem lielajiem ērkšķu un dadžu krūmiem.
8 Nelgas viņi ir, pie malas nostumts negodīgs pūlis, kas ar sitieniem izdzīts ārā no zemes.
9 Bet tagad es esmu kļuvis par viņu apdziedāšanas dziesmu, es esmu kļuvis par parunu starp tiem.
10 Mani viņi uzskata par biedēkli, ar riebumu viņi turas tālu no manis un nebūt nekautrējas rupji nospļauties manā priekšā.
11 Un tāpēc, ka Dievs mana loka auklu ir padarījis slābanu, mani pašu noliecis pie zemes, viņi atļaujas manā priekšā dažādas nelietības.
12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas, un taisa savu nelaimes nesēju ceļu uzbērumus, lai mani samaitātu.
13 Viņi ir izpostījuši manas tekas, viņi sniedz palīdzību tiem, kas mani taisās iznīcināt, jo nav, kas tiem ko noliedz.
14 Tie ievelkas iekšā itin kā pa platu plīsumu mūrī, tie veļas pāri drupām un spiež mani nost.
15 Vesels varmācīgu nolūku pārņemts pūlis ir vērsies pret mani, kā ar vētru ir aizpūsta mana godība, kā mākonis izgaist mans kādreizējais laimes pilnais stāvoklis!
16 Tā nu tagad žēlabās par mani pašu noasiņo mana sirds un iztvīkst mana dvēsele, mans posta laiks mani tur savā gūstā.
17 Pat naktī nemitas manas kaulu sāpes, un nemaz negrib rimties sāpes, kas mani grauž!
18 Ar augstāku spēku ir izķēmots manas miesas ārējais apvalks - mana āda: tik cieši kā bruņas tā iežņaudz mani.
19 Dievs iemetis mani dubļos un izskatā padarījis mani līdzīgu pīšļiem un putekļiem.
20 Es Tevi piesaucu kā glābēju, bet Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības.
21 Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības; Tu mani apkaro ar Savas rokas spēku.
22 Tu pacel mani vējā un liec vētrai mani nest un man iet bojā.
23 Jā, es labi zinu - Tu ievedīsi mani nāvē, visu dzīvo sapulcēšanās vietā!
24 Bet, patiešām, vai nemēdz izstiept roku pēc palīdzības, kad cilvēks apbērts un atrodas zem drupām vai slīkst? Un vai tad, kad ļaudīm uzbrūk nelaime, tie nesauc pēc palīdzības?
25 Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem?
26 Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un, kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa.
27 Manas iekšas gulkst un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt.
28 Es staigāju melns, bet ne no saules, es ceļos kājās draudzes vidū, lai kliegtu pēc palīdzības.
29 Es tagad esmu kļuvis par brāli šakāļiem un tuvinieks strausiem.
30 Mana āda ir kļuvusi melna un lobās nost, mani kauli deg drudzī.
31 Un vairs tikai sēru dziesmai ir mana arfa, bet raudu dziesmām derīga mana stabule!

31.nodaļa

1 Es noslēdzu derību ar paša acīm, ka es neuzlūkošu nevienu jaunavu,
2 jo kādu tad atmaksu man Dievs piešķirtu no augšienes un kādu mantojumu Visuvarenais no debess augstumiem?
3 Vai tas nav posts negodīgam un nelaime tam, kas dara ļaunus darbus?
4 Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš gan neskaita visus manus soļus?
5 Ja es kādreiz ar netaisnību esmu gājis kopā un ja manas kājas steigušās, lai kādu apkrāptu,
6 tad lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu nenoziedzību!
7 Ja jebkad mani soļi būtu novērsušies no taisnā ceļa un ja manas acis būtu devušas vielu sirds iekārei, un ja kaut nieks ir spējis pielipt manām rokām,
8 tad liec man sēt, un lai cits to ēd, un lai ar saknēm top izrauti visi mani iedēsti!
9 Ja mana sirds būtu aizrāvusies pēc kādas citas sievas vai ja es būtu glūnējis kaimiņos pie svešām durvīm,
10 tad lai mana sieva maļ miltus citam, un lai citi noliecas pār viņu!
11 Tik tiešām tā būtu negantība un kauna lieta, un tas būtu pārkāpums, kas tiesnešiem sodāms.
12 Jo uguns ir tā, kas rij līdz pat pazemei; tā būtu iznīcinājusi visu manu guvumu.
13 Ja es sava kalpa vai savas kalpones tiesības nebūtu pasargājis, kad viņiem radās nesaskaņas ar mani,
14 ko tad es spētu darīt, ja pret mani celtos pats Dievs? Ja Viņš lietu izmeklētu, ko es atbildētu Viņam?
15 Vai Viņš, kas mani mātes miesās radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš nav mūs mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu?
16 Vai es gan esmu viņu iekāroto liedzis nabagiem, vai es esmu pieļāvis, ka atraitnes acis īgtu?
17 Vai es savu maizes riecienu esmu viens pats ēdis, vai arī bārabērns no tā neēda?
18 Nē, no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis.
19 Vai es esmu vienaldzīgi noraudzījies, ja kāds bez apģērba gāja bojā vai kad apspiestam nebija ar ko apsegties?
20 Un vai es no viņa gurniem būtu guvis svētījumu, ja manu jēru ādas tos nebūtu allaž sasildījušas,
21 un, ja es jebkad savu roku stingri būtu pacēlis pret bāreni, būdams pārliecināts, ka es tiesā atradīšu atbalstu,
22 tad lai mans plecs atkrīt no mana skausta un lai mana roka tiek nolauzta no pleca!
23 Un kā šausmas tad pār mani būtu nācis Dieva sods, Viņa varenības un diženuma priekšā es nebūtu varējis pastāvēt.
24 Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu jeb vai smalkam zelta izstrādājumam es būtu teicis: tu tas esi, uz ko es paļaujos;
25 ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus;
26 ja es saules gaismā būtu raudzījies, kad tā spīdēja, vai mēnesī, kad tas savās gaitās spoži tecēja,
27 vai slepeni savā sirdsprātā es būtu ļāvies samulsināties un savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis, tos godinot, -
28 arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms, jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību.
29 Un, ja es būtu līksmojies sava ienaidnieka posta dēļ, ka es būtu bijis sajūsmināts par to, ka viņš tagad saņēmis sodu,
30 nē, tomēr es savai mutei neatļāvu grēkot, ka es būtu lādējis viņa dvēseli, ka mana mēle ar lāstu būtu kārojusi pēc viņa dzīvības.
31 Un vai manas paša telts vīri neiebilstu: kas kaut vienu ir atradis, kas nebūtu bijis paēdis no viņa gaļas bļodas?
32 Nē, svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam.
33 Ja es būtu slēpis savus pārkāpumus, kā parasts ļaužu starpā, tos glabādams savās krūtīs,
34 tāpēc ka es baidītos no lielā ļaužu pulka vai no savu radu nicinājuma, tad es būtu izturējies klusu un pat nebūtu gājis laukā pa durvīm.
35 Ak, kaut jel būtu kāds, kas mani uzklausītu! Lūk, še ir mans paraksts, lai man atbild pats Visuvarenais. Ak, kaut man būtu tā grāmata, ko rakstījis mans pretinieks!
36 Tiešām, es to celtu uz saviem pleciem un iznestu visiem parādīt, es to sev aptītu ap deniņiem kā galvas rotu!
37 Tad es ar prieku viņam paziņotu savu soļu skaitu un sniegtu arī to pamatojumu; kā kāds augsts vadonis es tad tuvotos viņam!
38 Un, ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas,
39 un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem - druvas arājiem,
40 tad lai man kviešu vietā izaug dadži un miežu vietā nikna vārpu zāle!" Tā noslēdzas Ījaba vārdi.

32.nodaļa

1 Kad šie trīs vīri mitējās atbildēt Ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu,
2 tad iedegās Ēlihus, Barahēla dēla, no Būzas, dusmas pret Ījabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka Ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, jā, pat taisnīgāku par Dievu;
3 un arī pret Ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai Ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši.
4 Ēlihus tomēr bija nogaidījis, lai runātu ar Ījabu, jo tie bija gados vecāki nekā viņš.
5 Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nav atbildes, tad viņš iekaisa savās dusmās.
6 Un tad atbildēja Ēlihus, Barahēla dēls, no Būzas, un sacīja: "Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevī sadugu un baidījos jums izteikt savas atziņas.
7 Es domāju: lai runā lielie mūža gadi, - jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji!
8 Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķir atziņas un ieskatus.
9 Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība.
10 Tādēļ es nospriedu: veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savās zināšanās.
11 Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos saklausīt jūsu runās saprātīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus,
12 es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet, redziet, neviens neapgāza Ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi.
13 Tādēļ jums nav jāsaka: mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks!
14 Pret mani vēl viņš savus vārdus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem.
15 Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu!
16 Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā?
17 Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; arī es gribu parādīt savas zināšanas,
18 jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt.
19 Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki.
20 Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu.
21 Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam,
22 jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu brīdi mani neaizrautu projām no šejienes.

33.nodaļa

1 Bet toties tu pats, Ījab, uzklausi tagad manu runu un uzņem visus manus vārdus ar labi plati atvērtu ausi!
2 Ievēro, ja es tagad atveru savu muti un mana mēle liek sevi visvairāk dzirdēt,
3 tad mani vārdi ir vaļsirdīgi un atklāti kā mana sirds, un, ko manas lūpas zina, to tās arī izrunā neviltoti un nopietnībā.
4 Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību.
5 Ja tu to spēj, tad atspēko mani; apbruņojies ar stingriem pierādījumiem un dodies pret mani cīņā!
6 Redzi, es esmu tāds pats kā tu, ja nākas stāties Dieva priekšā, arī es esmu ņemts no zemes.
7 Nē, mana bardzība lai nesabaida tevi, un pārmetumi, kādus es pret tevi vēršu, lai nav tev par smagiem!
8 Tu jau esi pats runājis, manām ausīm klausoties, un es esmu skaidri sadzirdējis atskanam no tavas mutes šādus tavus vārdus:
9 es esmu nevainīgs, bez jebkāda nozieguma, šķīsts, man nav nekādu pārkāpumu!
10 Tiešām, Viņš atrod iemeslu, lai būtu pret mani; Viņš uzskata mani par Savu ienaidnieku.
11 Viņš manas kājas liek siekstā, stingri uzmana visus manus ceļus. -
12 Redzi, tur tev nav taisnības, man tev ir jāatbild, jo Dievs ir daudz augstāks nekā cilvēks.
13 Kādēļ tu esi izteicis pret Viņu pārmetumus, ka Viņš tev uz taviem vārdiem nedodot nekādu atbildi?
14 Patiesībā Dievs runā vienreiz un arī vēl otrreiz, bet to vairs ļaudis neievēro.
15 Sapnī, nakts parādībās, kad jo dziļš miegs nolaidies pār cilvēku, kad tas īsā snaudā iemidzis savā guļasvietā,
16 tad vienumēr Viņš atver cilvēka ausi un brīdina ļaudis ar biedinājumu, apstiprina ar zīmogu, tiem iedveš bijību,
17 lai cilvēku atturētu un atrautu no nodomātā ļaunā darba un īstu vīru pasargātu no lepnības un pārmērīgas pašiedomības,
18 lai paglābtu viņa dvēseli no apakšzemes un viņa dzīvību no bojā ejas caur nāves zobenu vai nāves šautru.
19 Viņš to audzina un pārmāca arī ar ilgstošām un smagu ciešanu pilnām sāpēm uz tā gultas, lauzīdams viņam visus viņa kaulus,
20 tā ka viņam riebj paša dzīvei nepieciešamā dienišķā maize un viņa ēstgribai pat viņa mīļākais ēdiens;
21 viņa miesa izdilst, ka tur nepaliek ko redzēt, un viņa kauli izspiežas, kas citkārt nebija redzami.
22 Tiešām, viņa dvēsele ir jau tuvu klāt pie kapa un viņa dzīvība vietai, kurā valda tikai nāves vara.
23 Un, ja nu tad pār viņu stāv kāds eņģelis kā aizbildnis, kā viens no tūkstošiem, lai nodotu liecību par cilvēka taisnīgumu,
24 un ja tas tad par viņu apžēlojas un saka: izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, jo es esmu atradis izpirkšanas maksu, -
25 tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās.
26 Viņš tad nāk ar lūgšanām pie Dieva, un Dievs viņu iepriecina; Dievs ļauj viņam skatīt lielā sirdspriekā Savu vaigu, un Dievs tad atdod cilvēkam viņa taisnību.
27 Tāds tad jūtas cilvēku starpā uz taisnas takas un atzīstas: es biju grēkojis, aizskāris taisnību, bet tomēr tas nav man pieskaitīts par ļaunu!
28 Dievs izglāba manu dvēseli no bojā ejas kapā, un mana dzīvība priecājas, skatīdama gaismu! -
29 Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs un dara to cilvēkam divun trīskārt,
30 lai viņa dvēseli atturētu no kapa, lai dotu viņam iespēju dzīvības gaismas apstarotam tikt.
31 Ievēro labi, Ījab, uzklausies mani, esi klusu un ļauj man runāt!
32 Ja tev kas ko sacīt, tad atspēko mani; runā, jo man būtu patīkami tevi attaisnot!
33 Bet, ja tev nav iespējams neko teikt, tad klausi mani; ciet klusu, un es tev mācīšu gudrību!"

34.nodaļa

1 Un Ēlihus turpināja un sacīja:
2 "Dzirdiet, gudrajie, manu valodu, un uzklausiet, zinātāji, mani!
3 Jo auss pārbauda runāto, tāpat kā mute pārbauda ēdamo.
4 Tagad mēs stāsimies pie taisnības pārbaudes, lai mūsu pašu acīm kļūst skaidrs, kas īsti ir labs.
5 Redziet, Ījabs ir apgalvojis: es esmu taisns, bet Dievs tomēr neatzīst man manu taisnību.
6 Neraugoties uz manu taisnību, es esot melis! Sāpīgi duras manī Viņa šautra, kaut es pats esmu bez jebkāda pārkāpuma! -
7 Kur atrast tādu vīru, kāds ir Ījabs, kas nopaļāšanu dzer kā ūdeni,
8 kas stājas sakaros ar ļaundariem, kas labprāt iet vienu ceļu ar bezdievīgiem ļaudīm?
9 Jo viņš saka: tas cilvēkam neko nepalīdz, ka viņš vēlas būt draudzīgs ar Dievu. -
10 Tāpēc, ak, vīri, kam saprāts ir savā vietā, uzklausiet mani! Nekad Dievs nedomā darīt ļaunu, nedz tas Visuvarenais - viltu!
11 Nē, bet gan - kāds kura darbs, tādu Viņš tam piešķir laimi; kāda kura gaita, tāds tam tiek novēlēts liktenis.
12 Nē, patiesi, Dievs neliek notikt ļaunam, un Visuvarenais nesagroza tiesu.
13 Kam ir uzticēta pasaule, ja ne Viņam, un kas ir izveidojis visu plašo izplatījumu?
14 Un, ja nu Viņš visu laiku būtu domājis tikai par Sevi, Savu Garu un Savu dvašu būtu paturējis tikai Sev pašam,
15 tad visa radība kopā iznīktu un cilvēkam būtu jākļūst atkal par pīšļiem.
16 Bet, ja tev ir saprašana, tad paklausi to, ko es saku, un ievēro, kā skan mani vārdi!
17 Vai tas spēj vadīt, kas ienīst taisnību? Jeb vai tu gribi nosodīt un pat izraidīt trimdā Visutaisnīgo, Visuspēcīgo?
18 Viņu, kas saka ķēniņam: necienīgais, - un dižciltīgajiem: ļaundari!
19 Kas neuzlūko valdnieka vaigu, kas neieredz lielo un bagāto vairāk nekā nabagos, jo tie visi ir Viņa roku darbs.
20 Acumirklī viņi nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un satricinātas un iet bojā. Arī varenos Viņš nobīda pie malas, nemaz cilvēku roku nepakustinot.
21 Viņa acis taču ir nomodā pār cilvēku gaitām, un Viņš allaž redz visus viņu soļus.
22 Un nav tādas krēslas, nedz tik biezas tumsības, lai ļauno darbu darītāji spētu tanī paslēpties.
23 Jo Viņam cilvēks nemaz ilgi nav jānovēro, lai tas būtu spiests ierasties uz tiesu Dieva priekšā:
24 nē, Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas, un Viņš pats viņu vietās ieliek pēctečus.
25 Tā Viņš jo labi pazīst viņu darbus, Viņš izdara nakts laikā apvērsumu, tā ka viņi top samalti druskās.
26 Viņš tos izsmej un soda kā ļauna darba darītājus tādā vietā, kur visi to redz,
27 par sodu tam, ka tie no Viņa atkrita un novirzījās, nesekodami Viņa pēdām, un ka tie neprata ievērot visus Viņa ceļus un Viņam sekot,
28 ļaudami nabagu vaimanu kliedzieniem nokļūt pie Viņa, un Viņam bija jāsadzird apspiesto un nomākto kliegšana.
29 Bet, ja Viņš pats ir mierā un izturas mierīgi, kas tad Viņam varētu to pārmest? Un, ja Viņš Savu vaigu apslēpj, kas var Viņu skatīt? Tā valda Viņš tiklab pār veselām tautām, kā arī pār atsevišķiem cilvēkiem vienādā veidā,
30 lai nevalda negodīgi cilvēki, lai nebūtu tādu, kas tvarsta ļaudis ar viltu un kas paši būtu kā slazdi savai tautai.
31 Jeb vai uz Dievu būtu jāsaka: man bija jācieš, es esmu maldījies, es turpmāk vairs negrēkošu;
32 bet to, ko es neredzu, to māci man, ja es esmu darījis netaisnību, tad es to turpmāk vairs nedarīšu.
33 Vai lai Dievs atlīdzina un soda pēc tava prāta, ja tu neesi mierā? Jeb vai Dievam būtu jāsaka: tev - cilvēkam ir jānosaka, kas ir pats labākais un kas vislabāk būtu darāms, ne Man; tātad - ko tu zini, to pasaki atklāti!
34 Prātīgi vīri man piesliesies, un ikviens gudrs vīrs, kas dzirdējis mani, sacīs:
35 Ījabs runā bez dziļākas ieskatīšanās lietu būtībā, un viņa vārdi nav bijuši labi pārdomāti.
36 Lai tad taču pārbauda Ījabu līdz galam, jo viņš ir runājis kā nelietīgs vīrs,
37 jo viņš savam grēkam pieliek vēl arī pārkāpumu; viņš ņirgājas mūsu vidū un vairo savu vārdu skaitu pret to stipro Dievu."

35.nodaļa

1 Tad Ēlihus turpināja un sacīja:
2 "Vai tev šķiet esam pareizi, ka tu saki: mana taisnība iet pār Dieva taisnību,
3 ka tu spried: ko man būs iegūt? Kāds man labums, ka esmu tīrs no grēka? -
4 Es tev to paskaidrošu ar vārdiem un arī taviem draugiem, kas pie tevis.
5 Uzlūko debesis un raugies augšup mākoņos, kas ir augstu pār tevi!
6 Ja tu grēko, ko tu ar to tieši Viņam nodari? Un, ja tu pavairo savu pārkāpumu skaitu, kādu zaudējumu tad tu ar to sagādā Viņam?
7 Un, ja tu esi taisns, kas Viņam no tā tiek? Jeb vai Viņš saņem sev kaut ko tavas rokas dāvinātu?
8 Tikai cilvēkam, kāds tu esi, var ko nozīmēt tavs ļaunums, un tikai tev, cilvēka bērnam, tavs taisnīgums var būt par svētību.
9 Ļaudis gan vaimanā par neskaitāmiem spaidiem un skaļi sūdzas par lielo cilvēku varmācību,
10 bet nemēdz gan jautāt: kur ir pats Dievs, mans Radītājs, kas pat naktī iedveš slavas dziesmas,
11 kas iemāca mums vairāk nekā zemes zvēriem un kas dara mūs gudrākus par debesu putniem?
12 Tad nu cilvēki brēc par ļauno ļaužu augstprātību, bet Viņš neveltī tam nekādu uzmanību.
13 Tiešām! Tukšām žēlabām Dievs nepiegriež vērību, un Visuvarenais tās pat neuzlūko.
14 Un vēl tu pat izsakies, ka tu Viņu neredzot; tava lieta gan guļot Viņa priekšā, bet tu velti gaidot Viņa izšķīrēju spriedumu.
15 Un nu tieši tagad, kad Viņa dusmas nesoda un Viņš neveltī daudz uzmanības pārgalvīgiem vārdiem,
16 Ījabs plaši atver muti tukšām izrunām un izplūst bez dziļāka ieskata lietu būtībā pārgalvīgos vārdos."

36.nodaļa

1 Un Ēlihus turpināja un sacīja:
2 "Pacieties vēl mazu brīdi, lai es tevi pamācu, jo man jautājumā par Dievu vēl vairāk kas sakāms.
3 Es gribu ar savām plašajām zināšanām jautājumu aptvert plašāk, lai palīdzētu savam Radītājam gūt taisnību,
4 jo, tiešām, mana runa nav aplama: tavā priekšā ir vīrs, kam netrūkst zināšanu un atziņu.
5 Redzi, Dievs ir varens un tomēr neatmet, Viņš ir varens Savā sirdsspēkā.
6 Viņš neatstāj dzīvu bezdievīgo, un Viņš piešķirs taisnību arī apspiestajiem.
7 Viņš neatrauj Savu acu skatu no taisnā, un ķēniņiem tronī Viņš nodrošina paļāvīgu sēdēšanu, lai viņi būtu paaugstināti.
8 Bet, kad viņi iesaistīti važās un guļ gūstā ieslēgti siekstās,
9 tad Viņš ar to ceļ viņiem acu priekšā viņu pašu rīcību un arī viņu pārkāpumus, ka tie sevi bija iecerējuši pārāk varenus;
10 un tā Viņš atdara viņu ausis brīdinājumiem un atgādina viņiem atrauties no ļaunā.
11 Ja nu tagad tie Viņam klausa un pakļaujas, tad viņi savas mūža dienas noved labā galā,
12 bet, ja tie neklausa, tad tie iet bojā pēkšņā nāvē un nomirst bez īstas atziņas.
13 Tad nu tādi, kuriem ir bezgodīga sirdsprāta domas, iedegas dusmās un nesauc pēc glābēja, kaut gan Viņš pats viņus sasējis važās.
14 Tad viņu dvēsele mirst jau zēnu gados, un viņu mūžs beidzas kā netikliem vīriem.
15 Cietējus turpretī Viņš tieši izglābj viņu ciešanu dēļ un atver viņu ausis kā atlīdzību par viņu ciešanām.
16 Viņš arī tevi cenšas izraut no bēdu rīkles plašumā, kur nav bēdu, un tavs galds būs pilns ar tauku, bagātīgu uzturu.
17 Bet, ja tu esi pilnīgi pakļāvies bezdievīgo spriešanas veidam, tad tiesa un sods ķers tevi pašu.
18 Lai dusmu uguns tevi nepavedina uz zaimiem, un izpirkšanas maksa lai tevi nemaldina!
19 Bet vai tava saukšana pēc palīga tevi atsvabinās no nomāktības un grūtā stāvokļa, tāpat kā visi tavi ārkārtīgo piepūļu paņēmieni?
20 Neilgojies pēc tās nakts, kas kādreiz spiež citas tautas atstāt savas dzīves vietas!
21 Piesargies, ka tu nepieslienies kādam ļaunam darījumam, jo tas tev vairāk patīk nekā pacietība.
22 Redzi, varens ir Dievs, un lielas lietas Viņš veic ar Savu spēku; kas ir tāds lietpratējs kā Viņš?
23 Kas Viņu gan pamācījis, kādu gaitu iet, un kas jebkad ir varējis Viņam teikt: Tu esi darījis nepareizi?
24 Piemini, tev ir jāteic Viņa roku darbs, kas ir tāds, ka cilvēki to dziesmās daudzina!
25 Ikviens cilvēks to uzlūko ar izbrīnu, un taču mirstīgais spēj to ieraudzīt tikai no tālienes.
26 Redzi, Dievs ir pārmērīgi dižens mūsu atziņai, un mēs neapjaušam Viņa gadu skaitu.
27 Viņš liek pacelties no jūras augšup ūdens pilieniem, lai tie no tvaikiem, kurus Viņš rada, atkal kā lietus pilētu lejup,
28 kā ir pilni visi mākoņi un kam tie liek nolīt pār visu ļaužu daudzumu.
29 Un kas var izdibināt, kā mākoņi izplešas plašumā, un pērkona dārdus no Viņa paša telts?
30 Redzi, Viņš ģērbjas zibeņu spīdumā un liek tiem slīdēt pār vistumšāko jūras dzelmju plašumiem,
31 jo tā Viņš soda tautas un reizē dod arī pārpilnām barību.
32 Abas rokas Viņš ietērpis mirdzošos liesmainos zibeņos un raida tos pretī uzbrucējam.
33 Viņa pērkona dārdi vēstī Viņa kā varas nesēja tuvošanos, kas liek Savām dusmām darboties pret ļaunumu.

37.nodaļa

1 Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas.
2 Klausieties, jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes!
3 Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un Savas zibens liesmas Viņš vada līdz visattālākām zemes malām.
4 Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad Savai varenai godības balsij, un Viņš neaiztur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni.
5 Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar Savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast,
6 kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: krīti zemē, un lietum: līsti, vai lietusgāzēm: topiet vēl ilgstošākas un stiprākas!
7 Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību.
8 Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs.
9 No dienvidu joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses - sals.
10 Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā.
11 Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri Savu zibeņu padebešiem,
12 un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu:
13 tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi.
14 Ak, Ījab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnuma darbus!
15 Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt Saviem gaismas padebešiem?
16 Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilnajiem darbiem? Viņa, kas pilnīgs Savā gudrībā?
17 Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā.
18 Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stingri saliedējot, tā ka izplatījums kļūst līdzīgs izlietam metāla spogulim?
19 Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā.
20 Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jelkurš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt?
21 Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā pēc tam, kad vējš tam pārgājis pāri un debess noskaidrojusies.
22 No ziemeļiem nāk zelts, bet pats Dievs mājo bijājamā godībā.
23 Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kuru Viņš tomēr nekad nesagroza.
24 Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!"

38.nodaļa

1 Un Tas Kungs no tuksneša vētras mākoņa atbildēja Ījabam un sacīja:
2 "Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas?
3 Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi!
4 Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts!
5 Kas ir noteicis tās samērus - tu laikam to zini? Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu?
6 Iekš kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūra akmeni,
7 kad visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli[A] gavilēja?
8 Un kas noslēdza jūru ar stipriem vārtiem, kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja
9 tolaik, kad Es mākoņus tai izveidoju par tērpu un ietīstīju to tumsā it kā tinamos autos?
10 Kad Es tai noteicu Savu nolikto robežu un pieliku šai robežai aizšaujamās bultas un durvis,
11 un teicu: līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!
12 Vai tu savās mūža dienās jebkad esi pavēlējis aust rītam vai rīta gaismai ierādījis savu vietu,
13 lai tā aptvertu visas zemes malas un lai bezdievīgie tiktu aizbaidīti prom no tās?
14 Zeme pati tad pilnīgi pārvēršas līdzīgi vaskam zem zīmoga, un viss izliekas tad kā goda tērpā.
15 Bet bezdievjiem tiek tās gaisma atrauta, un sitienam paceltais elkonis tiek salauzts gabalos.
16 Vai tu jebkad esi nonācis pie jūras iztekas vai arī pastaigājies pa pasaules jūru tumšākajām dzelmēm?
17 Vai tavā priekšā ir kādreiz vērušies vaļā nāves vārti, un vai tu esi redzējis ieeju ēnu valstī?
18 Vai tu esi aptvēris ar savām acīm bezgalīgos zemes plašumus? Pasaki, ja vien tu visu to zini!
19 Kur ir ceļš, kas ved uz gaismas mājokļiem, un kur ir tumsas mītne,
20 ka tu tumsu spētu novest tās novadā un ka tu tik labi pārzinātu tekas uz tās mājām?
21 Tu jau to laikam droši vien zini, jo tai laikā tu jau biji piedzimis, un tik liels ir tavu mūža dienu skaits!
22 Vai tu esi varējis noiet līdz attālākām sniega krātuvēm, un vai tu esi apskatījis krusas krājumus,
23 kurus Es esmu savācis piemeklējumu laikiem, cīņas un kara dienām?
24 Kur tad ir ceļš turp, kur gaisma dalās, un no kurienes pa visu zemi izplatās austrumu vējš?
25 Kas izrāva lietus plūsmām notekas un ierādīja ceļu pērkona strēlei,
26 lai lietus lītu pār zemi, kurā nav ļaužu, pār klajumu, kur arī nav nevienas dzīvas dvēseles,
27 lai bagātīgi piesātinātas ar veldzi kļūtu postažas un tuksnesis un lai liktu no jauna tanī augt zaļam zelmenim?
28 Vai lietum ir tēvs? Un kas ir tas, kas dzemdina rasas pilienus?
29 No kura mātes klēpja ir cēlies ledus, un kas licis rasties debesu sarmai,
30 kad kā akmeņi sastingst ūdeņi un viļņu spogulis saslēdzas kopā par cietu vāku?
31 Vai tu sēji kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes, un vai tu raisīji vaļā Oriona zvaigžņu jostu?
32 Vai tu liec parādīties Zodiaka tēliem pareizā laikā, un vai tu ved Lielo Lāci kopā ar viņa mazuļiem?
33 Vai tu zini debesu likumus, un vai tu nosaki debess valdīšanu pār zemi?
34 Vai tu vari likt savai balsij pacelties līdz pat padebešiem, tā ka straumēm līstošs lietus tevi pilnīgi pārklātu?
35 Vai tad tu izsūti zibeņus, ka tie dodas savās gaitās, un tad tev atkal paziņo: redzi, še mēs esam?
36 Kas gan ir ielicis mākoņu slāņos gudrību, vai kas ir gaisa veidojumam piešķīris saprātu?
37 Kas gan ar savu paša gudrību spēj izskaitīt mākoņus, un kas liek izlieties pār zemi debess ūdens traukiem,
38 kad viss zemes virsus ir sacietējis kā metāla lējums un visas zemes pikas un pītes ir salipušas kopā?
39 Vai tu vari iet lauvas mātes vietā medīt laupījumu un apmierināt lauvēniem plēsoņu izsalkumu,
40 kad tie paši sarāvušies un saduguši tup savās alās vai arī ievilkušies biezoknī guļ glūnēdami?
41 Kas tad krauklim sagādā barību, kad viņa mazuļi jo žēli ķērc pēc Dieva palīdzības, kad tie aiz pārtikas trūkuma klīst apkārt un klīzdami pagurst, būdami jau tuvu nāvei?

39.nodaļa

1 Vai tev ir zināms kalnu kazu atnešanās laiks, vai tu vari novērot, kad briežu mātes grūsnas staigā?
2 Vai tu vari izskaitīt mēnešus, kad tās tādas staigā, un vai tu zini noteikti, kad tām jāatnesas?
3 Tās notupstas pie zemes uz ceļgaliem, tās slaidi izlaiž pasaulē savus bērnus un pašas viegli atbrīvojas no dzemdību sāpēm.
4 Tad viņu mazuļiem rodas spēks, tie vaļībā izaug lieli; tad tie aiziet projām un vairs neatgriežas pie tām atpakaļ.
5 Kas tad ir brīvībā palaidis meža ēzeli, un kas ir atraisījis valgus ēzeļa kumeļam,
6 kuram tuksnesi Es ierādīju par viņa mājokli un sāls stepi, kur viņam uzturēties?
7 Tas skata ņirgādamies pilsētas drūzmu un trokšņus, tas neklausās uz dzinēju klaigām.
8 Bet viņa skatieniem veras tikai kalni; ko viņš tur saskata, ir ganību vietas, un, kur kāds zaļums, to viņš meklē rokā.
9 Vai meža vērsis nāks labprātīgi tev par kalpu, un vai tas pavadīs nakti pie tavas kūts siles?
10 Vai tu domā meža vērsi siet ar jūgu te pie vagas, un vai tas, sekojot tev pa pēdām, noecēs izartās ielejas?
11 Vai tu vari pilnam uz viņu paļauties, jo viņam daudz spēka? Un vai tu vari uzticēt viņam savus laukus un ražas ievākšanas darbus?
12 Vai tu droši vari būt pārliecināts, ka tas pārnesīs no lauka tavu sēklu un to savedīs tavā klonā?
13 Gan vēlīgi vēdinās arī strausa mātes spārni, bet vai tādēļ jau tā ir stārķu māte ar īpatnējo spārnu švīkoņu un spalvām?
14 Savas olas tā pamet zemē un liek tām izperēties smiltīs;
15 viņa arī pilnīgi piemirst, ka kāja spēj tās samīt un lauku zvēri tās salauzīt gabalos.
16 Tā apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās, un tā nebēdā, ja pūles bijušas veltas.
17 Tas tāpēc, ka Dievs lielāku gudrību viņai nav piešķīris un arī ar saprātu Viņš to nav apveltījis.
18 Bet, tiklīdz viņa uzsāk skriet, tad tā atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku.
19 Vai tu piešķir zirgam varenu spēku, vai tu apvelc pāri viņa kaklam krēpju rotu?
20 Vai tu māci viņu lēkt kā siseni? Kad tas lepni sprauslā, tas iedveš bailes.
21 Un, kad ielejā kara zirgi ar kājām spārda zemi, tad tie zviedz gavilējot un auļos nesas kaujā.
22 Tam briesmas ir izsmiekls, tas netrīs bailēs, pat kailam zobenam tas negriež ceļu.
23 Uz viņa žvadz bultu maksts, un šķēps un kaujas vāle viz kā liesma.
24 Dunoņā, troksnī un auļos viņš ātri pieveic ceļu un nepagriežas pat tad pa labi, kad atskan taures skaņa.
25 Kad atskan taure, viņš zviedz, tas iztālēm jauš cīņu, jauš karakungu spalgās pavēles, jūt kaujas dunoņu.
26 Vai, taviem ieskatiem klausot, ceļas kaujas vanags un izpleš savus spārnus virzienā uz dienvidiem?
27 Jeb vai, klausot tavas mutes vārdiem, augstu gaisos paceļas ērglis un ceļ arī savu ligzdu tik augstā vietā?
28 Tas mīt un pārnakšņo uz klints, tā cietoksnis ir tur - pāri kraujām un šķautnēm.
29 No turienes tas uzglūn laupījumam, un viņa acis redz tālu.
30 Viņa bērniem patīk dzert asinis, un, kur ir kaut kas nogalināts, tur ir arī viņš."

40.nodaļa

1 Un Tas Kungs atbildēja Ījabam un sacīja:
2 "Vai pēlējs grib būt pastāvīgā nesaskaņā ar Visuvareno? Tas, kas apsūdz Dievu, lai sataisās atbildēt!"
3 Un Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja:
4 "Redzi, es esmu visai niecīgs, ko lai es Tev atbildu? Es uzlieku roku savai mutei.
5 Es reiz jau esmu runājis, bet tagad vairs neatbildēšu; es esmu gan runājis vēl otrreiz, bet turpmāk to vairs nekad nedarīšu."
6 Un Tas Kungs atbildēja Ījabam vētrā un sacīja:
7 "Apjoz jel kā varonīgs vīrs savus gurnus, Es tev jautāšu, un tev būs Man atbildēt!
8 Vai tu tiešām gribi iznīcināt Manu tiesu, Mani nolikt par netaisnu, lai pats rādītos taisns?
9 Vai tev ir tāds elkonis kā Dievam, vai tev ir spēja likt dārdēt pērkonam, kā Viņš to dara?
10 Tad grezno sevi taču ar cildenumu un diženumu un tērpies greznumā un godībā!
11 Lai izplūst visā plašumā tavu dusmu kvēle, novēro ikvienu pašlepno un dari to atkal pazemīgu!
12 Uzlūko katru pārgalvi, kas ir iedomīgs, un pazemo viņu un satriec bezdievīgos tur, kur tie stāv!
13 Liec viņiem visiem kopā dziļi iegrimt pīšļos, liec, lai viņu seja sastingst nāves šausmās!
14 Tad Es atzīšu ar uzslavu arī tevi, ka tava labā roka tev nesusi uzvaru.
15 Bet palūko, te ir behemots, ko Es esmu radījis tāpat kā tevi! Tas ēd zāli kā katrs vērsis.
16 Bet palūko, kāds tam ir spēks viņa gurnos un to stiprumu, kāds viņa ķermenī!
17 Tas labprāt izstiepj taisnu un stingru savu asti kā ciedru koku, un viņa lielu dzīslas ir cieši sapītas cita ar citu.
18 Viņa kauli ir kā varā lietas caurules, viņa ģindenis kā izkalti dzelzs stieņi.
19 Viņš ir pirmais Dieva ceļos; viņa Radītājs ir piešķīris viņam arī zobenu.
20 Barību tam sagādā augstienes, kur visi lauku zvēri priecājas savā nodabā.
21 Tas snauž zem kupliem lotosa stādiem, paslēpies niedru un purvu augu aizsegā.
22 Lotosa krūmi rada viņam patvērumu ar savu ēnaino jumtu, un visapkārt tam ir upmalas kārkli.
23 Pat vareni upes uzplūdi neiedveš viņam bailes: viņš paliek paļāvīgā mierā arī tad, ja viņam pat visa Jordāna mutē smeltos.
24 Un kas gan to var sagrābt tieši no priekšas vai tam cauri nāsīm izdurt vadājamo saiti?
25 Vai tu vari leviatānu izvilkt ar makšķeres āķi jeb viņa mēli ar iemestu virvi?
26 Vai tu vari izvilkt valdāmo gredzenu cauri viņa nāsīm? Jeb vai tu vari ar žebērkli izdurt cauri viņa žaunām?
27 Vai gan viņš tevi, laipni pažēlodams, vēl lūgsies un uzrunās tevi ar jaukiem vārdiem?
28 Vai jūs savā starpā noslēgsit kādu līgumu, ka tu to pieņem par mūžīgu kalpu?
29 Vai tu rotaļāsies ar viņu kā ar kādu putniņu? Un vai tu tam piesiesi kājas pie mieta savu meitenīšu priekam un laika pavadīšanai?
30 Vai zvejasbiedri to pārdos, vai sadalīs to starp kānaāniešiem?
31 Vai tu vari tā ādu piedurt pilnu ar šķēpu zariem vai viņa galvu ar žebērkļiem?
32 Tik pieliec viņam savu kailo roku, tad sataisies jau uz karu, un tu vairs turpmāk tā nedarīsi!

41.nodaļa

1 Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts.
2 Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pretī un palikt sveikā?
3 Kurš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? Un kurš Man būtu kaut ko nodarījis, tā ka Es viņam to piedotu? Manējs ir viss, kas zem debesīm atrodams!
4 Nē! Es negribu klusēt par viņa locekļiem, nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu.
5 Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņutērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam?
6 Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns.
7 Lepnas ir viņa bruņu zvīņas, žmaugi piegulošas cita citai kā ciešā kalumā.
8 Viena pieslienas jo cieši otrai, un neviena gaisa strūkliņa nevar izspiesties tām cauri.
9 Cita ar citu tās cieši saskārušās, nedalāmi viena cieši iesaistīta otrā.
10 Viņa šķaudīšana liek uzmirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis.
11 No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi!
12 Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura.
13 Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums.
14 Viņa skaustā mīt spēks, un viņam pa priekšu traucas baismu pilnas bailes.
15 Viņa miesas daļas saistās cieši kopā, tās it kā uzkaltas viņam un nav kustināmas.
16 Viņa sirds tik cieta kā akmens un tik nekustīga kā apakšējais dzirnu akmens.
17 Kad viņš pieceļas kājās, tad izbīstas paši drošsirdīgākie aiz bailēm un pazaudē savas rīcības spējas.
18 Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta.
19 Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem un varš līdzīgs sapuvušam kokam.
20 To nepiespiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi.
21 Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens.
22 Zem pašas viņa pavēderes ir asi kasīkļi, un kā platas kuļamās slēpes, viņam guļot, tās iespiežas dūņās.
23 Viņš ir tas, kas liek dzelmei uzvirt kā podam, un jūru tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku.
24 Aiz sevis tas atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūras virsu sudraba vizmā.
25 Virs zemes tam nav līdzinieka; viņš ir radīts, lai būtu bez jebkādām bailēm.
26 Uz visu, kas vien ir augsts, tas noskatās ar nicinājumu: viņš pats ir ķēniņš par katru cildenāku radību!"

42.nodaļa

1 Un Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja:
2 "Es zinu, ka Tu visu spēj un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms.
3 Kas tad ir bijis tas, kas bez zināšanām aptumšojis Dieva padomu? Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams.
4 Ak, klausi, lūdzams, mani, jo es gribu runāt; es gribu Tevi jautāt - Tu atbildi man un pamāci mani!
5 Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!
6 Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos."
7 Un notika, pēc tam kad Tas Kungs šos vārdus bija Ījabam sacījis, tad Tas Kungs sacīja temanietim Ēlifasam: "Mana dusmu kvēle ir iedegusies pret tevi un taviem divi draugiem, jo jūs neesat par Mani runājuši kā pienākas - ne tā, kā Mans kalps Ījabs.
8 Un tagad - izraugiet sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie Mana kalpa Ījaba, un upurējiet kā dedzināmo upuri jūsu pašu labā, un Mans kalps Ījabs par jums lai aizlūdz, jo tikai viņa dēļ Es negribu jums ar ļaunu atmaksāt par jūsu muļķīgo neprātību, jo jūs neesat par Mani runājuši kā pienākas - ne tā, kā Mans kalps Ījabs."
9 Un tad temanietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars nogāja un darīja tā, kā Tas Kungs bija viņiem runājis. Un Tas Kungs uzlūkoja Ījabu un ievēroja viņa teiktos aizlūgumus par saviem draugiem.
10 Un Tas Kungs atjaunoja Ījaba agrāko labklājību, kad viņš bija aizlūdzis savu draugu labā; un Tas Kungs piešķīra Ījabam divkārt to, kas vien bija tam piederējis.
11 Un tad pie viņa atnāca sērst visi viņa brāļi un visas viņa māsas, un visi viņa pazīstamie, kādi iepriekš bija bijuši, un tie ar viņu kopā ēda maizi viņa namā, un tie izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja visās tais nelaimēs, kādām Tas Kungs bija licis nākt pār viņu. Un ikviens no viņiem deva tam vienu kesitu[A] un ikkatrs vienu zelta gredzenu.
12 Un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja četrpadsmit tūkstoši sīklopu un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes.
13 Un viņam dzima no jauna septiņi dēli un trīs meitas.
14 Un viņš nosauca pirmās meitas vārdu: Jemūa[A], otras vārdu: Kecija[B], bet trešās vārdu: Keren-Hapūha[C],
15 un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievas, kādas bija Ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimtas īpašumu viņu brāļu vidū.
16 Un pēc tam Ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja gan savus bērnus, gan savu bērnu bērnus - četrus augumus.
17 Un Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu. 

Saites.
Vecā derība.