Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Iļģuciema velns

Neparasta, mistiska un visai biedējoša radība, kas novērota kopš XX gs. 70.gadu beigām Iļģuciemā, Lidoņu, Baltās un, iespējams, arī Riekstu ielas rajonā. 

Iļģuciema sumpurns. Šo materiālu uzrakstīt mūs pamudināja vairāku cilvēku stāstītais par kādu neparastu radību, kas novērota Rīgas Iļģuciemā, Lidoņu ielā. Mūsu rīcībā ir trīs liecības. Pašu Radību pus pa jokam mēs atļāvāmies nosaukt par „Iļģuciema velnu” dēļ viņa melnā silueta un biedējošās parādīšanās. Tomēr turpmākā notikumu izpēte - līdzīgas radības atklāšana kādā no latviešu grafiķu darbiem Latvijas Valsts mākslas muzejā - lika mums izmainīt mūsu "varoņa" nosaukumu uz "sumpurni."

1.liecība.
Notika tas 80.gadu sākumā, kad meitenei bija kādi 7-8 gadi, tātad vēl padomju laikā. Vakarā ap 19:00, kad jau mazliet tā kā krēslojis. Gadalaiku pateikt nevarēja, zina tikai to, ka nebija ziema. Visdrīzāk – rudens. Meitene Irita (pilns vārds redakcijai zināms) gāja Iļģuciemā pa Lidoņu ielu no kinoteātra „Ilga” puses uz savu māju, kurā dzīvoja. Māja bija lietuviešu projekta – Nr.22 ar parādes durvju būdiņu.
Tuvojoties savām parādes durvīm, meitene pie to stūra pamanīja kādu garu tumšu stāvu. Viņai palika dikti bail, jo stāvs bija nedabiski garš, tā lielā galva sniedzās virs piķotā jumtiņa. Meitene, izjuzdama lielas bailes, žigli iešmauca parādes durvīs un metās uz savu dzīvokli. Vēl esot parādes durvju telpā, meitene pamanīja, siluetu, kas bija redzams cauri iemūrētajiem stikla blokiem labajā pusē.
Pēc tam ilgus gadus meitene nespēja šo notikumu aizmirst un pirmo reizi to pastāstīja mums tikai pēc gandrīz 30 gadiem. Viņai pašai nav nekāda izskaidrojuma par redzēto, un nekad neko līdzīgu dzīvē viņa vairs nav sastapusi. Nevienam nekad to nav arī stāstījusi, uzskatīdama, ka tāpat neviens viņai neticēs. Atminoties šo notikumu, ir zināms baiļu elements saglabājies vēl šodien, jo redzētais bijis izteikti nedabisks.
(stāstniece I.G. (mums zināms īstais vārds) liecību pierakstījis V.Strods 2009.gada pavasarī)

Interesanti, ka, iespējams, www.aliens.lv nekad nebūtu uzrakstījis par šo gadījumu, ja ne otra liecība, kas tīri nejauši nonāca mūsu interešu lokā.

2.liecība.
2009.gada pašās jūnija beigās, braucot pa Ventspils šoseju no Talsu puses, pie Kuldīgas pagrieziena briesmīga lietus laikā stopēja kāds puisis. Es - Mazais Zaļais, uzņēmu to savā mašīnā (mēs - Mazie Zaļie, lai nepiesaistītu lieku uzmanību pārvietošanai neizmantojam tik pierasto levitāciju, bet gan lietojam zemiešu mašīnas!) un viņš izrādījās patīkams un runātīgs ceļabiedrs Valters no Rīgas, kas atgriezās no maza muzikantu burziņa Kuldīgas apkaimē.
Tā nu sanāca, ka sarunas gaitā ierunājāmies par visādām noslēpumainām lietām un es pastāstīju par meiteni, kura redzējusi dīvaino radību, bet neminēju vietu. Valters teica, ka reiz bērnībā arī viņš ir redzējis ko nesaprotamu – kādu ļoti garu tumšu radību. Kad noskaidrojās, ka viņš bijis iedzimts iļģuciemietis, tad pajautāju, kurā vietā tas gadījies. Pajautāju, un man uzmetās zosāda, jo es jau zināju atbildi – tā bija Lidoņu iela.
Valteram tad varēja būt kādi 12 gadi (tātad 90.gadu vidus), kad viņš devās uz kādu mazu veikaliņu tai apkaimē (neesam noskaidrojuši tieši kuru, bet atbilstoši bija tikai divi - sarkanais ķieģeļu veikals pie galapunkta, vai arī ēka pašā 9.trolejbusa galapunktā). Pēkšņi viņš pamanījis kādu tumšu un ārkārtīgi garu radību („tik garš kā divi tu...” – Valtera raksturojums) sēžam uz mājas jumta Lidoņu ielā. Valters radībai ieskatījās sejā un sajūtas bijušas visai nepatīkamas, „velnam” bijuši divi ilkņi. Precīzi vairs neatminos, vai Valters arī  inēja par sarkanajām zvērojošām acīm, jebšu tomēr ne...
Kontakts beidzies tādējādi, ka Valters no turienes steigšus aizgājis neatskatīdamies.
(stāstnieks Valters (uzvārds mums nav zināms), liecību pierakstījis V.Strods pēc atmiņas 2009.gada jūnija beigās)

3.liecība.
Šī liecība ir visai neskaidra, iespējams, ka viņa uz šo radību nemaz neattiecas, bet tomēr...
To mums pastāstīja Ieva (pilns vārds redakcijai zināms), kas arī dzīvo Iļģuciemā Riekstu ielā (netālu no Lidoņu ielas).
Reiz viņas meita Ella 2 vai 3 gadu vecumā bija ap pusnakti sākusi kliegt. Ieskrējusi istabā, Ieva ieraudzīja meitu vaļā acīm sēžam gultā un kliedzot blenžam uz istabas kaktu. Sieviete ieslēdza sienas lampiņu, un, paņēmusi bērnu rokās, mēģināja to nomierināt. Tikmēr meita pār plecu skatījusies un kliegusi, ka tur esot kaut kas dikti melns un garš.
Ievai nebijis drosmes pašai palūkoties uz kaktu un tā meitai jautājusi:
"Vai viņš ir liels?"
"Jā, līdz griestiem!"
Sieviete aiz muguras jutusi dvešam lielu aukstumu, pār muguru kād it kā nobraucis ar aukstu ķetnu.
Šādus gadījumus ar spalvaino monstru Ieva atceras vairākus - kādus 5 vai 6. Parasti tas esot bijis pilnmēness naktīs. Meita Radījumu apraksta kā lielu, tumšu, klātu ar apmatojumu, ar zobiem un radziņiem. "Velns" esot pat ticis uzzīmēts, un, ja Ieva šo zīmējumu atradīs, tad iedos mums publicēšanai (diemžēl neatrada).
Laikam ejot Ella paaugusies un šādas sastapšanās ar dīvaino radījumu vairs neesot bijušas. Interesanti, ka radījums mazliet atgādina mataino multiplikācijas filmas tēlu no Monsters Inc." lai gan tai laikā filmiņa vēl nebija iznākusi. Vai filmas veidotāji par ko tādu bija zinājuši?

4.liecība. Tā ir īpaši vērtīga, jo nāk no 2007.gada - tātad no pavisam nesenas pagātnes. Iļģuciema vells nekur nav pazudis!
Kāds no mūsu lasītājiem - Armands, pa e-pastu atsūtīja mums lūk ko:
"2007.gada ziemā devos mājās ar draugu vārdā Kristaps. Pašam bija 16 gadi un Kristapam 15. Dzīvojam abi Spilves ielā, tieši blakus Lidoņu ielai. Ārā bija tumšs un bija vēls vakars. Gandrīz nonācis pie mājām, pēkšņi sāku iet pa citu taciņu. Kristaps bija izbrīnīts:``Kāpēc tu tā ej?`` viņš jautāja. Es nespēju atbildēt, jo mani bija pārņēmis šoks. Apmēram 3 metru attālumā no sevis redzēju garu & melnu siluetu. Kristaps paspēra pāris soļus līdz pats ieraudzīja šo melno siluetu. Viņš sāka skriet pie manis un mēs aizmukām prom. Mēs gan nesaskatījām ne ilkņus, ne arī kaut ko citu.
Pielikumā pievienoju attēlu, kurā sarkanais punkts norāda uz precīzu vietu, kurā redzējām šo interesanto parādību.
Ceru, ka šī informācija Jums noderēs."
Pēc dažām dienām Armands liecību papildināja: "Es aizmirsu pieminēt svarīgu detaļu - šis melnais siluets stāvēja blakus kokam, gandrīz kā atspiedies pret koku."

5.liecība. 2010.gada vasarā pie manis Dundagas lauku mājā ciemojās draugi. Viena no viešņām - Ilze, bija dzimusi un augusi Iļģuciemā. Cita starpā pastāstīju arī par Iļģuciema vellu, cerībā, ka varbūt viņa būs ko dzirdējusi, vai pat redzējusi. Bet nē, neko tādu neesot vis... Tomēr nākamajā dienā viņa šai esejai pievienoja lūk šādu komentāru.
"Sveiks, Redaktor, un protams visi pārējie, sēžu un domāju, cik dīvainas lietas brīžiem ar mums nospēlē atmiņa, pastiprinot vai izdzēšot dzīves ainas, par šo gadijumu runājām sestdienas vakarā (tas ir vakar) lauku mājās pie ugunskura,uz jautājumu vai es, kā Iļģuciemā dzimusi un līdz 18 gadiem nodzīvojusi, neko neesmu par šo lietu dzirdējusi, apdomājot pāris minūtes, pateicu NĒ, pilnīgi pārliecināta ka tas tā tiešām ir, jo kā gan kaut ko tādu var aizmirst. Vakara gaitā pārcilājām šos stāstus un atcerējāmies kopīgos draugus kas šeit dzīvo, laiks bija vēls un bija jādodas mājās, iesēdāmies ar ģimeni mašīnā un devāmies uz Rīgu. Vakars vēls, bērni un vīrs mašīnā aizmiga, man klusiņām spēlē mūzika un es pārcilāju prātā jauki pavadīto dienu, te pēkšņi sabremzējos tā kā zibens ķerta!!!! Jo atmiņā uzpeld kāda cilvēka rēgainais nostāsts, labi atceros, ka tika aprakstīts milzīgs melns radijums ar zvērojošām acīm - dīvainā vietā - uz trolejbusa galapunktā esošās ēkas (kādreizējās talonmājas), drudžaini mēģinu atcerēties, no kā toreiz to dzirdēju, zinu ka no kādiem ļoti tuviem cilvēkiem, atceros ka notikums bija ļoti vēlā vakarā vai naktī, katrā gadijumā tumšajā diennakts laikā, bet atceros, ka bija vasara. Smejoties pati par sevi domāju, kā viens pieaudzis cilvēks var šitā sadomāties, tas pilnīgi noteikti bija apzinīgajā vecumā, nu tad taču nebūtu jāaizmirst!!!! Nākamajā mirklī ienāk prātā draudzene ar kuru toreiz bijām kā kopā saaugušas, laiks ir vēls, bet ziņkārība mani uzveic, īsi pirms pusnakts, stūrējot pa Ventspils šoseju tomēr zvanu, otrā galā atskan jautra balss, smejoties atzīmēju "tu taču neguli" - atbilde ir "protams nē," aprakstu draudzenei situāciju, viņa pēkšņi paliek domīga un saka, pārzvanīšu, pēc 5 min, man protams visas spalvas uz ķermeņa ir saceļas gaisā. Braucu - domāju - atskan zvans, draudzene domīgi man saka - kāpēc Tu pēkšņi atcerējies to dīvaino vakaru?????? Jo-majo, pēkšņi saprotu, ka nesaprotu kā vispār spēju to aizmirst, tai trolejbusu būdā bija kādreiz diennakts veikals, draudzenes vecākais brālis ar draugu bija aizgājuši pēc cigaretēm, viņi to mērgli bija ieraudzijuši un apgalvoja, ka nekad neesot jutuši tādas bailes, neko jau viņš nav nodarijis, bet uz cilvēka zemapziņu laikam iedarbojas kā strāvas sitiens, zinu ka pēc tam runājām, ka viņi ilgi vēl nejūsmoja par iziešanu ārpus mājās tumšajā diennakts laikā. Vēl varu piebilst tikai to, ka bija tas apmēram 91.-92.gads un to, ka mēs bijām aptuveni 15-16 gadus vecas, bet puišiem tai laikā bija tuvāk pie trīsdesmit, tā kā dikti šaubos vai tas būtu kāds mistisks safabricējums, vēl mēģināšu sakontaktēt ar draudzeni kas dzīvo tur, kur tā muiža [domāta Baltā muiža] kādreiz bija, cik noprotu tad tur pat jau viņš kaut kur grozās."
Tātad, no šīs liecības seko, ka abi vīri kopā to redzējuši uz 9.trolejbusa biļešu tirgosanas punkta jumta. Tolaik tajā tirgoja alkoholu un cigaretes cauru diennakti, bija tādi laiki Latvijā... Šobrīd abi vīri strādā Norvēģijā un uz Latviju atbrauc visai reti. Tomēr pie izdevības mēģināsim satikties un iztaujāt.

6.liecība. Saņemta pa e-pastu. Ne pārāk pārliecinoša, tomēr, iespējams, arī reāla.
"Sveiki....
Tātad tā 2010.gada 10.augustā starp grodņas ielu un v.kreslera ielu laikam ja nemaldos... atrodas šķūņi un tur man pazīstamajiem gados no 8-12 tajos šķūņos ir teiksim tā (štābiņš) un es pastaigājoties satiku viņus, viņi izskatijas nobijušies... tad viņi sāka ko stāstīt par velnu ka ir redzējuši, bet es nezinu vai ta ir taisniba un arī viss tieši sakrita apmeram 2 m garš sarkanas acis melns un ar ragiem...
Tad es ar vel pāris draugiem iegājām šķūni un tiešām tur ķluva neomolīgi (iespējams zemapziņas iespaidi) bet klusi sēžot tur bija dīvaini troķšņi un nez kapēc mēs pametām telpu un ejot āra mes visi atskatijāmies un tur tāka paša stūri stāveja gara melna ēna....
Bet es nezinu vai tam ticēt vai nēe varbūt tiešām zemapiņa bet nu varbūt jums noder ši informācija...
Ar cieņu...Reinis"

Līdzīgi radījumi pasaulē.

1. Springhīlas Džeks (Springheel Jack) ir manīts Londonā, Ņūmeksikā, Masačūsetsā un Argentīnā, kopš 1837.gada. Šis radījums izskatās pēc ļoti gara un tieva cilvēka ar pieguļošu cepuri un garu, melnu apmetni. Tam ir lielas ķepas un dažreiz ir redzēts, ka tā acis spīd koši sarkanas. 1837.gadā kāds vīrietis pieklauvēja pie kādas sievietes durvīm, uzdodoties par policistu. Sieviete iznāca ārā un tajā pašā brīi viņa tika saplosīta gabalos, dzirdod sievietes kliedzienus, viņas māsa izskrēja ārā, bet tanī pašā brīdī radījums pazuda. 1877.gadā uz šo radījumu tika šauts, bet lodes izgāja viņam cauri, nenodarot nekādu ļaunumu. 1930.gadā, radījums tika manīts Silversitijā, Ņūmeksikā un Keikodā, Masačūsetsā. Ziņojumi bija tādi paši, kā iepriekš. 2005.gadā šis radījums tika manīts, kad tas lēca no vienas mājas uz otru, 5 m augstumā, 10 m tālu. Daži cilvēki saista šo radījumu ar Džeku Uzšķērdēju.

Vella raksturojums.

www.aliens.lv komentārs. Šis gadījums ar tā saukto „Iļģuciema velnu” ir visai interesants. Šādus tādus līdzīgu radību pieminējumus var uziet pasaules literatūrā, tiesa, ne pārāk bieži. Domājams, te būs bijusi darīšana ar kādu paralēlo pasauļu iemītnieku, kas nonācis mūsu pasaulē nejauši vai kādu darīšanu dēļ. Nav nekādu ziņu, ka viņam bijuši ļauni nodomi, lai gan satikšanās visiem lieciniekiem izsaukušas nepatīkamas sajūtas.
Visas šīs ziņas par Radību esam savākuši gluži nejauši. Visdrīzāk tas nozīmē, ka viņu ir redzējuši visai daudz iļģuciemiešu. Mēs būtu pateicīgi, ja tādi atrastos un pastāstītu mums par redzēto.
Iespējams, ka kāda nozīme ir arī vietai, jo senlatviešu sapratnē vārds „iļģi” nozīmē mirušās dvēseles, tādi kā „veļi.” Iespējams, ka šai apvidū kaut kur ir portāls uz citām pasaulēm un mūsu senči to ir zinājuši. Taču, tas viss ir tikai brīvi minējumi, patiesībā viss var izrādīties pilnīgi citādi.. 

Tomēr maza darvas karote. Pēdējā laikā tīmeklī izskan pilnīgi safantazētas un sadomātas lietas, kā piemēram - kasjauns.lv portāla rtakstā minēts, ka "vells" zogot bērnus - šeit. Bez tam, Iļģuciema velns tiek ierindots gluži parasto tā saucamo "urbāno leģendu" kategorijā, pilnīgi ignorējot faktu, ka liecības devuši pilnīgi reāli eksistējoši cilvēki. Tāpat arī tiek spekulēts, ka šis stāstiņš sacerēts iespaidā par Slendermani, ar nolūku celt poertāla popularitāti un tamlīdzīgas aplamības.
Aliens.lv redakcija vēlreiz apstiprina, ka visas rakstā augstāk minētās liecības reāli iegūtas minētajos veidos, neko nesagrozot vai nepieliekot klāt.
Bez tam mēs izsakam pateicību arī Ogres mūziķiem, kas par godu "Iļģuciema vellam" sacerējuši šo gabalu.