Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Katari

„Tīrie” - grieķu val. Saukti arī par albiģiešiem – laikam taču arī „baltie,” „tīrie.” Viena no visplašākajām (laikam visplašākā) ārpusbaznīcas reliģiskā kustība viduslaikos.

Vēsture. Kristīgajā vidē notika dalīšanās dēļ jautājuma, vai drīkst draudzēs atpakaļ uzņemt vajāšanu laikā atkritušos locekļus. Noskaņotie „pret” atdalījās un sāka sevi dēvēt par novatiāņiem (nav skaidrs Novāta vai Novatiāna vārdā). Austrumu kristiešu vidē kur valdīja grieķu valoda, viņus sāka saukt par katariem.
Novatiāņu sekta uzsāka visai aktīvu darbību pret oficiālo hierarhiju. Tā vairākkārt apvienojās ar līdzīgām grupām (montānistiem, donātistiem utt.). Rietumos par viņiem runāja vēl V gs. beigās, bet Austrumos opozicionāri noturējās līdz pat IX gs. sākumam, kad viņi ieplūda dažādās sektās un disidentu organizācijās.
Tagadējās Francijas dienvidos, Provansā un Langedokā XII gs. tā izveidojās kā jauna un plaša reliģiska kustība, kas pārņēma lielu daļu valsts un pārsviedās uz Itāliju, Kataloniju un iespiedās arī Vācijā, īpaši Reinzemē, aizejot līdz pat Goslarai. 

Reliģiskie uzskati. Kataru uzskati un nepakļāvība izaicināja Vatikānu un Inokents III aicināja uz krusta karu pret katariem.
Kataru mācības pamatideja bija tā, ka Dievs ir Gars - bezgalīgas mīlestības avots. Pēc būtības protestantu priekšteči un gnostiķi. Katari un arī albiģieši pārstāvēja spēcīgu atjaunošanās kustību. Viņu mācības pamatideja bija pārliecība, ka Dievs, gars un absolūtā mīlestība ir pilnīga, nemainīga, taisnīga un mūžīga. No šīm vērtībām nekad nevar rasties nekas slikts un ļauns. No tā izrietēja secinājums, ka arī dieva darbi var būt tikai pilnīgi, nemainīgi, taisnīgi un labi, gluži kā to avots. 
Taču izrādījās, ka mūsu pasaule ir iznīcīga, netaisnīga un nepilnīga. Tādējādi izveidojās kataru uzskats par pilnīgā un nepilnīgā nesavienojamību. Kaut ko nepilnīgu nekad nevarētu izraisīt kaut kas pilnīgs. Tātad laicīgā pasaule nebija Dieva radīta, bet gan Sātana veidojums. Tikai cilvēka dvēselei ir dievišķa izcelsme. Tātad arī visa pasaulīgā un baznīcas vara bija Sātana roku darbs. Kataru izpratnē arī Roma ar savu pāvestu bija Sātana ieliknis, sava izlaidīgā dzīvesveida, intrigu un agresijas dēļ šis uzskats tikai guva dziļāku apstiprinājumu. Arī cita garīdzniecība neatpalika no vadoņa un sākās vispārēja deģenerācija. Romāņu zemēs sākās kustība par atdalīšanos no Romas. 
Zināmā mērā te varēja vērot uzskatu līdzību ar templiešiem. Saistība ar templiešiem pastāvēja arī materiālā plānā, jo liela ordeņa īpašumu daļa atradās Langedokas teritorijā. Ir versija, ka viens no Zālamana tempļa ordeņa dibinātājiem bijis katars, lai gan tā ir tikai versija. Toties droši zināms, ka ordeņa lielmestrs Bertrands de Blanšforts noteikti tāds bija, jo cēlies no kataru ģimenes.
Tas izaicināja Vatikānu un Inokents III aicināja uz krusta karu pret katariem. 

Karkasonas pils īpašnieks vikonts Raimons Rožē Trankavels bija visai labvēlīgs pret katariem. Pret to iebilda pāvests Inokents III un Ziemeļu zemju baroni. Tādēļ tika izsludināts krusta karš pret katariem. 
Pilsētas aizstāvību pret krustnešiem vadīja Raimons Rožē, kuru pēc vairāku nedēļu ilga pilsētas aplenkuma ar badu, slāpēm un epidēmijām, ievilināja lamatās un nogalināja. Aragonas karalis, kurš nebija katars, bet bija Raimona radinieks, pārnāca ar karaspēku pāri Pirenejiem, taču arī nespēja apstādināt krustnešus. Nākamā rītā pēc nodevības tika gaidīta kapitulācija. Taču nocietinātajā pilsētā nebija vērojama ne mazākā kustība. Krustneši taranēja un uzlauza austrumu vārtus, bet pilsētā neviena nesastapa. Izrādījās, ka iedzīvotāji bija pametuši pilsētu pa pazemes ejām. Palikuši bija tikai kādi 500 veci cilvēki. Arī tos nostādīja laukumā un paģērēja atteikties no ticības. Stūrgalvīgos sadedzināja milzīgā sārtā, kamēr Arno no Sito veica mesu Svētajam garam un uzsāka Te Deum

Karagājiens pret katariem. Kataru uzskati un nepakļāvība izaicināja Vatikānu un Inokents III aicināja uz krusta karu pret katariem.
Karkasonas pils īpašnieks vikonts Raimons Rožē Trankavels bija visai labvēlīgs pret katariem. Pret to iebilda pāvests Inokents III un Ziemeļu zemju baroni. Tādēļ tika izsludināts krusta karš pret katariem.
1209.gadā milzīga krustnešu armija virzījās uz Langedoku Francijas dienvidos - Pirenejos. Karotāji bija pulcējušies no Burgundijas, Lotringas, Reinzemes, Austrijas, Ungārijas, Slovēnijas un Frīzijas. Karapūļa sastāvā bija bruņinieki – laupītāji, zemnieki, visādu rangu avantūristi un maukas. Pa priekšu gāja fanātisks priesteris abats Arno no Sito (šur tur saukts par Arnoldu Kito). 
Pirmā tika ieņemta, izlaupīta, izslepkavota un nodedzināta Bezē (Buzjē?) pilsēta. Tika noslepkavoti pat katoļu iedzīvotāji ar devīzi: „Nogaliniet visus, gan jau Dievs pazīs savējos!” Uz to aicināja bīskaps Redžinalds Monperū, pie kam nogalināja pat pilsētā kalpojošos garīdzniekus. Visu nodedzināja. Patiesi Roma baidījās no katariem!
Pēc tam tika aplenkta vēl gotu laikā celtā Karkasona. Šīs pilsētas vārds bija apvīts mītiem un leģendām. Stāstīja, ka ap 410.gadu pēc Romas krišanas vestgoti ar Alarihu priekšgalā šeit noglabājuši daļu Zālamana tempļa bagātību. Citu vērtību starpā bijis arī septiņžuburu svečturis, kāds attēlots virs imperatora Tita Triumfa arkas Romā. 
Karkasonas aizstāvību vadīja Langedokas hercogs Ramons-Rodžers, kuru pēc ilga pilsētas aplenkuma ar badu, slāpēm un epidēmijām, ievilināja lamatās un nogalināja. Aragonas karalis, kurš nebija katars, bet tikai Ramona radinieks, pārnāca ar karaspēku pāri Pirenejiem, taču arī nespēja apstādināt krustnešus. 
Nākamā rītā pēc nodevības tika gaidīta kapitulācija – pilsētas vārtu atslēgas. Taču nocietinātajā pilsētā nebija vērojama ne mazākā kustība. Krustneši taranēja un uzlauza austrumu vārtus, bet pilsētā neviena nesastapa. Krustneši no tā pilnīgi apstulba – kur gan varēja palikt visi lielās pilsētas iedzīvotāji!?
Izrādījās, ka iedzīvotāji pametuši pilsētu pa pazemes ejām. Palikuši bija tikai kādi 500 veci cilvēki, kas paslēpušies pagrabos. Arī tos nostādīja centrālajā laukumā katedrāles priekšā un paģērēja atteikties no ticības. Stūrgalvīgos sadedzināja milzīgā sārtā, kamēr Arno no Sito veica mesu Svētajam Garam un uzsāka Te Deum

Monsegīras ieņemšana. 1224. (1244.g.?) gadā sākās Monsegīras kalna un cietokšņa aplenkšana, tas bija kataru pēdējais atbalsta punkts. Palīgā esot steidzies Vācijas ķeizars Frīdrihs II, taču nokavējis. 
1.marta naktī iebrucēji, pateicoties nodevībai, nokļuva līdz kalna virsotnei. Sargi tika sakauti un nogalināti.
Pils aizstāvjiem tika dots 14 dienu laiks, pēc kura tiem vajadzēja kapitulēt un atteikties no savas ķeceru ticības. Pils militārajam vadonim un aizstāvētājam maršalam Pjēram Rožē no Mirepuā (viņš esot guvis kaut kādu maksu, vai par nodevību?) ļāva netraucēti pazust no pils ar visu zeltu un sudrabu.
Stāsta, ka naktī pirms kapitulācijas četri katari, satinušies vilnas lakatos, pa virvēm nolaidušies no stāvās virsotnes un nogādājuši drošībā kataru dārgumus/dārgumu. Domā, ka jaunā slēptuve bija kādā sakarā ar templiešiem.
Pēdējā naktī pirms pilsētas krišanas uz slepenu apspriedi esot savākušies templieši, kas arī ņēmuši pasīvu dalību karagājienā. Lielmestrs esot paziņojis, ka īsts karagājiens gan varot būt tikai pret saracēņiem.
Katari nepieņēma uzbrucēju noteikumus, un pils tika ieņemta triecienā. 200 ķeceru tika sadzīti kalna pakājē un tur sadedzināti. Katari lūdzās Paire Sant, Dieu dreiturier dels bons esperits, bet pāvesta garīdznieki dziedāja „Rādies jel, Svētais gars” (Veni spirite Sancti), kas vēlāk kļuva par visu Krusta karu himnu. Bīskaps pats pielaida pirmo uguni. Šī vieta mūsdienās tiek saukta par „Sadedzināto laukumu” (Camp de Crema) un 1960.gadā te tika uzstādīts piemiņas akmens.
Tā tika iznīcināti katari, kas pārstāvēja vienu no visplašākajiem nekanoniskajiem reliģiskajiem strāvojumiem. Kataru iznīcināšanu līdz pat mūsdienām uzskata par briesmīgu kristiešu reliģiskā fanātisma piemēru.
Šādas tādas kataru uzskatu drumslas krietni vēlāk pārņēma protestantu kustības.

Hipotēzes.
Kataru Monsegīras cietoksnī ticis glabāts Sv.Grāls. Šai pašai teorijai pieder uzskats, ka leģendārā Munsalveša (minēta Albrehta fon Šarfenbergs darbā „Jaunais Titurels”) ir tā pati kataru Monsegīra. Bez tam šo pašu domu ir aizstāvējis nacists Oto Rāns savā 1933.gada grāmatā „Krusta karš pret Grālu.”
Katari glabājuši Alariha Romā salaupītos dārgumus. Šī hipotēze ir bijusi plaši pazīstama un izsenis piesaistījusi daudz avantūristu – dārgumu meklētājus. Meklējumu areāls bija visi Pireneji, kuros katariem kādreiz atradās daudzas celtnes. 

Saites.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.
Krusta kari.