Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kolčaks, Aleksandrs (1873.-1920.g.)

Krieviski - Колчак.
Krievu admirālis, balto spēku vadītājs pilsoņu karā.

Dzīvesgājums. Demokrātiskie spēki no satversmes sapulces mēģināja nodibināt alternatīvu valdību un organizēt bruņotu pretošanos lieliniekiem. Tomēr 1918.gada decembrī šīs valdības spēki sacēlās un daudzi pārgāja cara admirāļa Aleksandra Kolčaka pusē, kurš ap sevi pulcināja vecā režīma piekritējus. Krievijā izcēlās asiņains pilsoņu karš starp galēji kreisajiem lieliniekiem un galēji labējiem monarhistiem.
Latviešu strēlnieki necieta neko un nevienu, kas atbalstīja veco režīmu, un tādēļ kļuva par uzticamiem Ļeņina sabiedrotajiem. Vairumam strēlnieku jautājums bija pilnīgi skaidrs: kamēr Ļeņins latviešiem solīja brīvību un pašnoteikšanos, Kolčaks un viņa ģenerāļi ar lozungu „Par vienotu un nedalāmu Krieviju” pretojās jebkādiem pārveidojumiem vecās Krievijas politiskajā struktūrā.

Uzbrukums Maskavai (1919.g.). Kolčaka vadītā Krievijas valdība atradās Omskā un noskaņojums tur bija pacilāts. Spējo Rietumu un Sibīrijas armiju uzbrukumu sāka dēvēt par "lidojumu uz Volgu." Premjerministrs Pjotrs Vologodskis (Петр Вологодский) sniedza interviju, kurā pauda ticību admirāļa Kolčaka zvaigznei un izteica cerību, ka tā armija ieies Maskavā. Kolčakam apsveikuma telegrammas sūtīja Francijas premjers Žoržs Klemanss, Lielbritānijas kara ministrs V.Čērčils. 
Tomēr apsveikumi izrādījās pāragri, jo lielinieku Krievijas valdība spēja atrast un koncentrēt spēkus cīņai pret Kolčaka armiju, kas gan prasīja visu tās resursu sasprindzinājumu. Jau 1919.gada aprīļa sākumā KKP CK (Центральный комитет РКП) pasludināja Austreņu fronti par galveno. Sarkanie pār baltajiem Rieteņu frontē sasniedza divkāršu skaitlisko pārsvaru. Tai pat laikā kvalitatīvi abas armijas bija apmēram līdzīgā sagatavotības līmenī.
1919.gada aprīļa beigās sākās sarkano pretuzbrukums. Sākumā tas vedās ne pārāk sekmīgi, pat neskatoties uz skaitlisko pārsvaru. Pārraut fronti līdzēja Tarasa Ševčenko vārdā nosauktā Ukrainas kureņa (Украинский курень) sacelšanās, kurai pieslējās arī Rieteņu armijas četri pulki un jēgeru bataljons. Pēcāk balto komandieri šo dumpi nosauca par galveno iemeslu, kas noteica sarkano uzbrukuma sekmes. Tobrīd gan nerādījās, ka viss būtu zaudēts, jo problēmas bija radušās tikai Rieteņu armijai, bet pārējās turināja uzbrukumu. Taču visai drīz kļuva skaidrs, ka Kolčaks pazaudējis iniciatīvu. Sākās atkapšanās no Pievolgas, bet pēc tam jau aiz Urāliem. "Lidojums uz Volgu" tika pārtraukts, lai gan mēŗķis izskatījās tik tuvu.

Pēdējais Kolčaka armijas uzbrukums. 1919.gada augusta beigās Kolčaka Krievu armija cieta sakāvi pēc sakāves. 20.jos datumos Sarkanās Armijas daļas forsēja Toboļas upi un dažās dienās pavirzījās par pusotru simtu kilometru. Kolčaks ar saviem komandieriem veica pretpasākumus. Par Krievu armijas Austreņu frontes komandieri tika iecelts ģenerālis Mihails Dīterihs (Михаил Дитерихс). Viņš reorganizēja "balto" Sībīrijas un Rieteņu armijas par Pirmo, Otro un Trešo kā arī trijās grupās - Volgas, Ufas un Urālu. Tāpat tika izveidotas Orenburgas armija un 2.Atsevišķais stepes korpuss. Bez tam Dīteriham bija jāatrisina arī atpūtas, apgādes un papildināšanas problēmas karaspēkam, kas bija nogurdināts ar nepārtrauktām kaujām vairāku mēnešu garumā.
Vienlaicīgi arī tika plānots jauns uzbrukums. Saskaņā ar plāniem reidā dziļā "sarkano" aizmugurē bija jādodas ģenerāļa Pāvela Ivanova-Rinova (Павeл Иванов-Ринов) kazaku korpusam. Tikmēr vairākām Krievu armijas divīzijām bija jāuzsāk uzbrukums Toboļas upes virzienā, pie tam iespējami pēkšņi Sarkanās Armijas komandieriem. Dīterihs uzskatīja, ka viņa uzdevumu atvieglos Deņikina Dienvidkrievijas Bruņoto spēku uzbrukums Centrālajā Krievijā, kuram pretim "sarkanajiem" nācās pārsviest spēkus no Kolčaka frontes. Vēl tika cerēts uz to, ka "sarkanie" nenovērtēs reorganizētās Kolčaka armijas spēku, jo uzskatīs, ka tie zaudējuši kaujasspējas iepriekšējās kaujās.
"Balto" armijas uzsāka uzbrukumu 1.septembrī un vairāku dienu laikā sakāva tiem pretimstāvošās 3. un 5. Sarkanās Armijas divīzijas. "Sarkanie" zaudēja visas teritorijas, kādas bija sagrābuši augustā, un atkāpās aiz Toboļas.
lielu nozīmi Krievijas armijas pavēlniecība piešķīra Ivanova-Rinova kazaku reidam. Tomēr jau pašā sākumā noskaidrojās, ka plānoto 18 000 kazaku vietā reidā varēs piedalīties tikai puse, tātad ap 9000. Bet pēc pirmajiem panākumiem šai reidā korpuss apstājās, netiekot līdz Kurgānai. Dīterihs noņēma Ivanovu-Rinovu no amata, taču reids bija izgāzies.
Kopumā tomēr "baltiem" izdevās gūt milzīgus panākumus. Viņi atsvieda sarkanarmiešu daļas aiz Toboļas upes, tika izjaukta arī papildspeku pārmešana uz Dienvidu fronti pret Deņikinu. Tomēr panākumi bija taktiski, ne stratēģiski. Uzbrūkošie "baltie" bija cietuši jūtamus zaudējumus, kurus bija ārkārtīgi grūti kompensēt. Neizdevās realizēt sarkanarmiešu daļu aplenkšanas plānu.
Līdz ar to beidzās Kolčaka Krievu armijas uzbrukums un tā pārgāja aizsardzībā. Kādu laiku karojošās puses atpūtās un atjaunoja spēkus.

Kolčaka sakāve. 1919.gada novembrī Kolčaks bija spiests pamest Omsku. Katastrofa, kas pirms puses gada nebija iedomājama, tagad kļuva par realitāti.

Parīzes miera konference (1919.g.). Kad miera konferencē balto kustības pārstāvim admirālim Aleksandram Kolčakam jautāja, kāda ir viņa attieksme pret Baltijas valstīm, viņš atbildēja, ka „viņa valdība garantēs autonomiju nacionālajām grupām Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.”

Kolčaka gals. 1920.gada janvāra sākumā Kolčaks atteicās no varas, nododot Krievijas Virsvaldnieka (Верховный правитель России)  Dienvidu armijas komandierim Antonam Deņikinam. Pašam Kolčakam atlika paļauties tikai uz sabiedrotajiem, pirmāmkārtām uz čehu korpusu, jo nekā cita vairs nebija.
Pats Kolčaks labi saprata, cik nedrošs ir šāds atbalsts, pats ne reizi vien izteicās, ka "sabiedrotiņie" ("союзнички") viņu nodošot. Tā arī notika: divas nedēļas pēc varas nodošanas čehi admirāli Kolčaku kopā ar zeltu nodeva eseru-meņševiku vadītajam Politcentram (Политцентр) Irkutskā. Vēlpēc dažām dienām varu Irkutskā sagrāba lielinieki.
Kolčaka konflikts ar čehiem un ārvalstu misijām radās, kad admirālis ne reizi vien paziņoja, ka zelta rezerve un visas čehu sagrābtās materiālās vērtības ir Krievijas īpašums. Bez tam čehu komandieri bija nobažījušies par drošu evakuāciju no Krievijas un ceļu uz Vladivostoku čehi vienkārši pirka.
Uzzinājis, ka Kolčaks atrodas gūstā pie lieliniekiem, uz Irkutsku steigšus devās ģenerālis Vladimirs Kapels (Владимир Каппель). Tomēr tas neizdevās nelaimes gadījuma dēļ, jo, ceļoties pāri Kanas upei, ģenerālis ielūza ledū, pēc tam saslima un nomira. Vienības komandēšana pārgāja ģenerālim Sergejam Voicehovskim (Сергей Войцеховский), kas arī mēģināja izlauzties līdz Irkutskai. Viņa vienība, kurā nebija vairāk par 5000 vīru, ar kaujām veica 200 km maršrutu. 1920.gada februāra sākumā Voicehovska vienība bija jau tikai 7 km attālumā no Irkutskas, kur izvirzīja lieliniekiem ultimātu par Kolčaka un arī visu pārējo gūstekņu atbrīvošanu, kā arī naudas kompensācijas izmaksu. Noteikumus izpildīt lielinieki atteicās. Tad Voicehovskis pavēlēja gatavoties pilsētas ieņemšanai. Tad pienāca ziņa no Irkutskas apkaimē esošāčehu korpusa komandieriem, kas paziņoja,ka uzbrukuma gadījumā tie nostāsies lielinieku pusē. Kolčaka un viņa valdības locekļu liktenis čehus neinteresēja.
Tā Voicehovskis bija spiests atteikties no saviem plāniem. Bez tam tapa arī zināms, ka komunisti nošāvuši Kolčaku jau brīdī, kad viņa vienība pietuvojusies Irkutskai. 

Kolčaks un Latvija. Kad 1919.gadā Parīzes miera konferencē krievu "balto" kustības pārstāvim admirālim Aleksandram Kolčakam jautāja, kāda ir viņa attieksme pret Baltijas valstīm, viņš atbildēja, ka „viņa valdība garantēs autonomiju nacionālajām grupām Igaunijā, Latvijā un Lietuvā.”

Avoti.
Kolčaka armijā divīziju komandēja latvietis ģenerālis Kārlis Gopers, kas par  šo savas dzīves posmu uzrakstījis atmiņu grāmatā "Četri sabrukumi."

Saites.
Krievijas Pilsoņu karš (1920.-1923.g.).