Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Krievijas Pilsoņu karš (1918.-1922.g.)

Pēterpilī 1917.gadā notikušo Oktobra apvērsumu neatbalstīja pārējā Krievijā un pēc tā sākās Pilsoņu karš (1920.-1922.g.) starp tikko varu sagrābušo lielinieku valdību - "sarkanajiem," un vairākām pretošanās armijām "baltajiem." 

Oktobra apvērsuma rezultātā lielinieki sagrāba varu pār Krievijas politisko serdi. Viņi padzina Konstitucionāla sapulci ar ieroču spēku, aizliedza opozīcijas politiku. No tā kļuva skaidrs, ka viņi vēlas diktatūru.

Bieži atzīmē, ka Krievijā pilsoņu karš sākās 1918.gadā, tomēr nikna karadarbība notika jau 1917.gadā. Lielkākoties karš tika izbeigts 1920.gadā, tomēr lieliniekiem, kas noturējās Krievijas ražošanas centrā, bija nepieciešami vēl divi gadi, lai pilnīgi pārtrauktu karu.

Spēki.
Kavalērija.
Galvenais Pilsoņu kara triecienspēks.
Aviācija. Aviācijas pielietojums Krievijas Pilsoņu karā nebija nekas neparasts. Mantojumā no Krievijas impērijas palika gandrīz pusotra tūkstoša lidmašīnu, kas iesākumā nonāca Pagaidu valdības rīcībā. Pēcāk vairums lidmašīnu nonāca tieši "sarkano" rīcībā, jo tās atradās lielinieku kontrolētajā teritorijā, tāpat kā lidmašīnas ražojošie uzņēmumi. Protams, bez piegādēm no ārzemēm krievu aviācija īsti nespēja eksistēt. Tikmēr "baltajiem" iespējas izmantot aviāciju bija daudz pieticīgākas un savu lidmašīnu parku viņi papildināja tikai uz sagrābto lidmašīnu rēķina. Nereti bija arī gadījumi, kad lidotāji "pārlidoja" no "sarkanajiem" pie "batajiem." Jau Pilsoņu kara izskaņā "balto" avioparks tika papildināts ar Francijas un Lielbritānijas lidmašīnām, lai gan kara gaitu šis apstāklis būtiski vairs nespēja ietekmēt. Kopumā aviācija Krievijas Pilsoņu karā tomēr nespēlēja patstāvīgu lomu, jo izpaudās lidmašīnu tehniskā nesagatavotība, kvalificētu tehniķu un pilotu trūkums. Tomēr aviācijas pielietojumi kara laikā bija reti, viens no tādiem piemēriem - Tkačova bumbvedēju grupas uzlidojums.

Pilsoņu kara izcelšanās. Tomēr vēl pret lieliniekiem eksistēja stingra opozīcija, kurā nozīmīgu lomu spēlēja arī labējā frakcija armijā - tā sāka veidot brīvprātīgo grupu no pārliecinātiem antikomunistiem Kubaņas stepēs. Līdz 1918.gada jūnijam šie spēki pārdzīvoja lielas grūtības bargās krievu ziemas dēļ, cīnoties ar "Pirmo Kubaņas kampaņu" jeb "Ledus maršu" - vairāk kā 50 dienu ilgusi nepārtraukta cīņa pret lieliniekiem. Tagad tie nonāca ģenerāļa Deņikina pakļautībā un kļuva pazīstami kā "baltie," atšķirībā no "sarkanās armijas" lieliniekiem.
Apgabali Krievijas impērijas perifērijā izmantoja haosu, lai pasludinātu neatkarību, un 1918.gadā praktiski visa perifērā Krievija lieliniekiem bija zaudēta lokālu militāru sacelšanos rezultātā. Lielinieki raisīja vēl lielāku opozīciju, parakstot Brestļitovkas miera līgumu ar Vāciju. Tiesa, lielinieki saņēma zināmu atbalstu sakarā ar centieniem izbeigt karu, tomēr miera līguma rezultātā atdeva Vācijai vērā ņemamas teritorijas, kamdēļ tie kreisā flanga deputāti, kas nebija lielinieciski, atkrita. Par atbildi tos lielinieki padzina no Padomēm, vēlāk uzbruka tiem ar slepenpolicijas palīdzību. Bez tam, Ļeņins gribēja pilsoņu karu, lai noslaucītu opozīciju ar vienu asiņainu vēzienu.
Tālāku opozīciju lieliniekiem izveidoja arī ārzemju spēki. Rietumvalstu starpā joprojām turpinājās pasaules kara konflikts. Antante vēlējās piesaistīt vācu karaspēku no Rieteņu frontes vai gluži vienkārši apturēt vājo padomju valdību, ļaujot vāciešiem rīcības brīvību iekarotajās teritorijās. Vēlāk sabiedrotie mēģināja nodrošināt ārzemju nacionalizēto investīciju atgriešanu un aizsargāt savus jaunos sabiedrotos. Tādēļ briti, franči un amerikāņi izsēdināja nelielus ekspedīcijas spēkus Murmanskā un Arhangeļskā.

Cīņa ar Komuču Pievolgā (1918.gada vasara). 1918.gada jūnija sākumā Samārā tika nodibināta pirmā pretlielinieku valdība, kas ieguva nosaukumu Komuča (Комуч - saīsinājums no krievu Комитет членов Всероссийского Учредительного собрания). Tās sastāvā bija tieši Dibināšanas sapulces (Учредительноe собраниe) locekļi, ko lielinieki atlaida 1918.gada janvārī. Sākumā galveno lomu tajā spēlēja sociālisti-revolucionāri (eseri). Var apgalvot, ka Krievijas Pildoņu karš Krievijā sākās kā "sarkano" un "rozā" pretimstāvēšana. Militāri Komučs balstījās uz čehoslovāku korpusa kareivjiem, kas bija sadumpojušies pret lieliniekiem. Tieši ar "baltčehu" palīdzību Komučs izplatīja savu varu pār virkni Pievolgas pilsētu un guberņu - daļu Saratovas, Simbirskas, Kazaņas un Ufas guberņām. Uzreiz pēc Komuča izveidošanas tika sākta arī šīs valdības bruņoto spēku - Tautas armijas, formēšana. Pirmā tika izveidota 1.brīvprātīgā Samāras karadraudze, kurā gan iestājās tikai 350 cilvēki. To komandēja apakšpulkvedis Vladimirs Kapels (Владимир Каппель). Lai gan mazskaitlīga, samāras karadraudze izrādījās visai efektīva karaspeka vienība. Tā vairākas reizes jūtami sakāva sarkanarmiešu vienības, palīdzēja arī čehi, tomēr ne vienmēr. Piemēram, 1918.gada 21.jūlijā Simbirsku karadraudze ieņēma pati saviem spēkiem, pirms tam veicot 150 km garu pārgājienu.
Augusta sākumā Kapela vienība ieņēma Kazaņu - neskatoties uz latviešu strēlnieku niknu pretestību. Tomēr līdz ar to panākumi arī beidzās, jo, lai gan sākumā padomju vara draudus nebija adekvāti novērtējusi, tagad tā nēmās kļūdas labot. Frontē ieradās personīgi pats Trockis, pārdislocēja papildu spēkus. Jau pirms tam Sarkanajai armijai te bija skaitliskais pārsvars, bet pēc spēku papildināšanas tas bija pieaudzis vairākārt.
Komučs neko nebija darījis militāro spēku nostiprināšanai. Kapeļa panākumus bija nepieciešams nostiprināt, taču ne rezervju, ne ieroču un pārtikas krājumu nebija. Šī pilnīgā nolaidība noveda pie tā, ka jau septembrī Komučs bija zaudējis kontroli pār gandrīz visām Kapela vasaras uzbrukumā iegūtajām teritorijām.
Septembra beigās Ufā Valsts sapulces laikā tika nodibināta Ufas direktorija (Уфимская директория), kurā iekļāvās Komučs un Sibīrijas Pagaidu valdība. Tautas armija turpināja atkāpties un 1918.gada oktobra sākumā sarkanarmieši iegāja Komuča galvaspilsētā - Samārā. No tā brīža Padomju valdība praktiski jau kontrolēja Pievolgu.

Kolčaka armijas uzbrukums Maskavai (1919.g.). Kolčaka vadītā Krievijas valdība atradās Omskā un noskaņojums tur bija pacilāts. Spējo Rieteņu un Sibīrijas armiju uzbrukumu sāka dēvēt par "lidojumu uz Volgu." Premjerministrs Pjotrs Vologodskis (Петр Вологодский) sniedza interviju, kurā pauda ticību admirāļa Kolčaka zvaigznei un izteica cerību, ka tā armija ieies Maskavā. Kolčakam apsveikuma telegrammas sūtīja Francijas premjers Žoržs Klemanss, Lielbritānijas kara ministrs V.Čērčils.
Tomēr apsveikumi izrādījās pāragri, jo lielinieku Krievijas valdība spēja atrast un koncentrēt spēkus cīņai pret Kolčaka armiju, kas gan prasīja visu tās resursu sasprindzinājumu. Jau 1919.gada aprīļa sākumā KKP CK (Центральный комитет РКП) pasludināja Austreņu fronti par galveno. Sarkanie pār baltajiem Rieteņu frontē sasniedza divkāršu skaitlisko pārsvaru. Tai pat laikā kvalitatīvi abas armijas bija apmēram līdzīgā sagatavotības līmenī.
1919.gada aprīļa beigās sākās sarkano pretuzbrukums. Sākumā tas vedās ne pārāk sekmīgi, pat neskatoties uz skaitlisko pārsvaru. Pārraut fronti līdzēja Tarasa Ševčenko vārdā nosauktā Ukrainas kureņa (Украинский курень) sacelšanās, kurai pieslējās arī Rieteņu armijas četri pulki un jēgeru bataljons. Pēcāk balto komandieri šo dumpi nosauca par galveno iemeslu, kas noteica sarkano uzbrukuma sekmes. Tobrīd gan nerādījās, ka viss būtu zaudēts, jo problēmas bija radušās tikai Rieteņu armijai, bet pārējās turināja uzbrukumu. Taču visai drīz kļuva skaidrs, ka Kolčaks pazaudējis iniciatīvu. Sākās atkāpšanās no Pievolgas, bet pēc tam jau aiz Urāliem. "Lidojums uz Volgu" tika pārtraukts, lai gan mēŗķis izskatījās tik tuvu. 

Deņikina armijas uzbrukums Maskavai (1919.g.). 1919.gada oktobrī baltā ģenerāļa Antona Deņikina armija tuvojās Maskavai no dienvidiem. Avangardu veidoja virsnieku elites vienība drozdovci (no vienības komandiera uzvārda), kas bija pazīstami ar savu drosmi un nāves nicināšanu. Sarkano vara Krievijā karājās mata galā. Arī pret Deņikinu tika nosūtītas latviešu vienības, un Ļeņina režīma liktenis izšķīrās kaujās pie Orlas un Kromiem. Taču uzbrukums Maskavai patiesi izgāzās. Deņikina armijas uzbrukums turpinājās divas nedēļas, pēc tam balto spēki izsīka, un latviešu strēlnieki piespieda tos bēgt.
Šis neveiksmīgais uzbrukums izrādījās fatāls visai "balto" kustībai - 1920.gada sākumā knapi tika noturēta Krima, lai gan pilnīgu "balto" sakāvi tas attālināja tikai par dažiem mēnešiem.

1919.gada beigās Sarkanā armija Dienvidu frontē bija "baltos" atspiedusi pie Krimas un Kubaņā. Galīga "balto" sak've izskatījās ne pārāk ilga laika jautājums.

1919.gada janvārī saskaņā ar Deņikina pavēli nodibināja tā saukto Turkestānas armiju. "Baltie" plānoja sadarbībā ar Hivas valdnieku Džunaidhanu izspiest Sarkano Armiju no Centrālāzijas, taču Sarkanā Armija to sakāva un "baltie" zaudēja arī tās teritorijas, ko kontrolēja iepriekš - Aizkaspijas apgabalu u.c. 

1920.gads. Uz Krimu atkāpušās "balto" armijas daļas komandēja ģenerālleitnants Jakobs Slaščovs (Яков Александрович Слащев), kas spēka novērst sarkanarmiešu komandieru mēģinājumu atgriezt viņa komandētos spēkus Melnās jūras ziemeļu stepēs no Krimas un atkāpties uz Perekopu.
Loģiski būtu sagaidīt Sarkanās armijas uzbrukumu Perekopā, tomēr Slaščovs darīja savādāk - Perekopā atstāja tikai nelielas vienības, bet pamata spēkus novietoja mazliet vairāk uz dienvidiem. Ģenerāļa aprēķins bija tāds, ka tiešā kaujā pret "sarkano" pārspēku viņš nevarēja cīnīties - apmēram 40 000 pret viņa komandētajiem 4000, tādēļ cerēja, ka sūrajā ziemā janvārī-februārī sarkanarmiešiem nebūs kur patverties. Tikām savus karavīrus viņš nometināja siltās mājās.
1920.gada 23.janvārī Sarkanā armija devās uzbrukumā Krimā. Visai viegli tika sagrābts Perekops, taču tālāk notika tieši kā bija iztēlojies Slaščovs - sarkanarmiešiem pilnīgi nebija kur patverties un atpūsties. Nākamajā dienā sarkanarmiešu mēģinājums attīstīt uzbrukumu pilnīgi izgāzās un tie tika atmesti atpakaļ.
Ziemā un martā Slaščova korpuss vairākkārt atsita "sarkano" mēģinājumus iebrukt Krimā. Aprīlī ģenerālis saņēma no Vrangeļa papildinājumu un pats sāka uzbrukumu, padzenot Sarkano Armiju no Perekopa. Izšķirošā brīdī Slaščovs pats veda uzbrukumā junkeru bataljonu. Jau pēc kara beigām emigrācijā Slaščovs rakstīja, ka viņa dēļ Krievijas Pilsoņu karš ievilkās uz "ilgiem 14 mēnešiem." Par kaujām Krimā Slaščovs no Vrangeļa saņēmis pievārdu "Krimas." 
1920.gada janvāra sākumā Kolčaks atteicās no varas, nododot Krievijas Virsvaldnieka (Верховный правитель России) Dienvidu armijas komandierim Antonam Deņikinam. Pašam Kolčakam atlika paļauties tikai uz sabiedrotajiem, pirmāmkārtām uz čehu korpusu, jo nekā cita vairs nebija. Tomēr čehi nodeva Kolčaku eseriem, tie pēc tam lieliniekiem un 1920.gada februāra sākumā Kolčaks tika nošauts.
Tkačova grupas uzlidojums. 1920.gada jūlijā viens no nedaudzajiem veiksmīgiem aviācijas pielietojuma piemēriem "balto" uzbrukuma laikā Ziemeļtaurijā. Viens no Sarkanās Armijas triecienspēkiem tobrīd šeit bija Dmitrija Žlobas (Дмитрий Жлобa) komandētā kavalērijas vienība 12 000 karotāju sastāvā. Pats Žloba visai nicīgi izturējās pret aviācijas iespējām, pasvītrojot, ka uzvaru atnesīs kavalēristu drosme nevis "benzīna smirdoņa." 1920.gada jūlija sākumā ģenerāļa Vjačeslava Tkačova (Вячеслав Ткачев) komandētā "balto" bumbvedēju grupa uzbruka vienai no Žloba vienības kolonnām. Kā vēlāk atcerējās pats Tkačovs, sākumā lidmašīnas nometa bumbas, bet pēc tam pikējošos lidojumos ar ložmetējiem ņēmās apšaut bēgošos kavalēristus. Panākumi bija pilnīgi - kolonna tika izklīdināta, pamestas tačankas un vezumi ar krājumiem. uzbrukums bija tik veiksmīgs, ka emigrācijā par to atcerējās arī Krievu armijas komandieris P.Vrangelis, kurš atzīmēja, ka vairums lidmašīnu bija nonāca nederīgā tehniskā stāvoklī un "tikai krievu virsnieka bezierunu drosme atvietoja tehniku."
14.augustā no Krimas Kubaņā izcēlās tā saucamais Ulagaja desants, kas cerēja uz Kubaņas kazaku pretpadomju sacelšanos. Tomēr cerības neattaisnojās un pēc kaujām "baltie" bija spiesti evakuēties uz Krimu. Tas bija viņu pēdējais mēģinājums izmainīt kara gaitu sev par labu.

1921.gads. Pēc tam, kad Krimā tika sakauti Vrangeļa spēki, padomju valdība savu uzmanību pašā ciešākajā veidā vērsa pret mahnoviešiem. Pilsoņu kara gados vairākkārt "sarkanie" ar tiem bija vienojušies un tikpat daudz reižu šīs vienošanās izjuka. Nu Mahno atbalsts lieliniekiem vairs nebija neieciešams. Vairākus mēnešus mahnoviešu vienības karoja ar Sarkanās Armijas vienībām Ukrainā. 1921.gada vasaras beigās tapa skaidrs, ka iespēju turpināt šo cīņu anarhistiem nav. N.Mahno vienību atliekas tika piespiestas Rumānijas robežai - 28.augustā viņš to pārgāja un padevās rumāņu varas iestādēm.

Aizbaikālā no Mongolijas ienāca divas brigādes barona Ungerna vadībā, lai gāztu lielinieku varu. Tomēr barona spēki tika sakauti, pats sagūstīts un nošauts pēc īsa tiesas lēmuma.

1922.gads.

Pilsoņu kara rezultāti. Ap 2,5 miljoniem cilvēku gāja bojā tiešās karadarbības rezultātā, ap 5 miljoni mira no bada un sērgām, pāri par 2 miljoni mira no "sarkanā terora."

Literatūra.
Kārlis Goppers. "Četri sabrukumi."

Saites.
Krievija.