Aliens

Kad uzvarētāji atkāpjas jeb Anabāze. Ksēnofonta darbs

Ksenofonts

No sengrieķu valodas tulkojis: Gustavs Lukstiņš, 1971.g.

 

Kad uzvarētāji atkāpjas
(Anabāze)

 

Izlase, 399.g.pmē.

IEVADS

Sengrieķu vēsturnieks Ksenofonts (dzimis 430.g.pmē., miris 355.g.pmē.) bija karavīrs un rakstnieks. Ksenofonts bija viens no Sokrāta skolniekiem, piedalījās viņa diskusijās ar Atēnu jauniešiem un vēlāk sarakstīja atmiņas par Sokrātu. Tā kā Tūkidida Peloponnēsas kara vēsture autora nāves dēļ bija uzrakstīta tikai līdz 411.g.pmē., Ksenofonts to turpināja līdz kara beigām (404.g.pmē.) un tālāk, pabeigdams ar 362.g.pmē. Viņam pieder arī vairāki citi darbi. Ksenofonts nebija nekāds Atēnu demokrātijas draugs. Viņš cildināja Spartas iekārtu, to stipri idealizē­dams, un savā darbā «Ķīra1 audzināšana» propagandēja monarhiju. Šis darbs ir kaut kas līdzīgs vēsturiskam ro­mānam, kurā autors tēlo savu valdnieka ideālu.
Kad Persijas ķēniņa Artakserksa brālis Kīrs nodomāja gāzt no troņa savu brāli, lai kļūtu viņa vietā par vald­nieku, un, savācis lielu karaspēku no savas satrapijas (viņa pārvaldīšanā nodotās provinces) un turklāt vēl desmittūkstoš grieķu algotņu, devās 401.g.pmē. ar šo armiju pret Artakserksu, karagājienā piedalījās arī Ksenofonts. Viņa «Anabāze» ir atmiņas par šo karagājienu. Šai darbā laimīgi apvienojas intriģējošs sižets ar vēsturiski nozī­mīgu saturu. Stāstījuma nemāksloto pievilcību vienmēr slavējuši literatūras pazinēji, un šīs pievilcības dēļ Ksenofontu senatnē dēvēja par atisko mūzu. Tie, kuri mācās grieķu valodu, parasti kā pirmo grāmatu lasa Ksenofonta «Anabāzi».
Ķīra vadītie desmittūkstoš grieķu kareivji nonāca dziļi Persijā, līdz pat Babilonai. Viņu uzvarai kaujas laukā nebija izšķirošas nozīmes, jo Persijas troņa pretendents Kīrs, kas viņus bija salīdzis karagājienam, krita. Sabiedrotie at­stāja grieķus, viņu vadoņus nodevīgi nogalināja, un at­kāpties pa to pašu ceļu, pa kuru nākuši, nebija iespējams. Gājienam pa tuksnešainu zemi uz Babiloniju bija sagādāta pārtika. Tā, protams, jau bija izsīkusi, apēsts arī viss, kas sadabūjams pa ceļam. Grieķiem tātad bija jāizlauž ceļš pa nepazīstamu zemi līdz jūrai. Jūru viņi sveica kā dzim­teni, jo no katra augstāka Grieķijas kalna to redzēja zil­gojam vienā vai otrā pusē. Bet viņu nelaimes ar to vel nebeidzās, vēl bija jāizcīna sīvas cīņas, jāpārvar lielas grūtības. Visa karagājiena laikā lielākās rūpes bija rūpes par pārtiku. Ja tikai dažas dienas tās pilnīgi pietrūktu, karaspēks izirtu, veltas būtu visas uzvaras, kareivju lik­tenis tad būtu verdzība vai nāve.
Gandrīz neiespējamais galu galā tika veikts, un šis karagājiens ir viena no spožākajām lappusēm grieķu vēsturē.
Rodas jautājums — kā izskaidrojami grieķu panākumi, viņu izglābšanās? Ksenofonta atbilde ir vienkārša — ar grieķu taktikas pārākumu kaujā, ar kareivju varonību. Tā tas, protams, arī bija. Bet vai tad Persijas valdnieks ne­varēja noorganizēt sev labi apmācītu izlases karaspēku, vai tad persieši bija gļēvuļi? Grieķi uzvarēja tāpēc, ka viņu dzimto pilsētu sabiedriska un valsts iekārta bija daudz pārāka par Persijas despotiju. Grieķu saliedētajai falangai persieši nevarēja likt pretim neko līdzvērtīgu, jo viņi nebija sakļauti tādā ciešā vienībā ka grieķu valstiņu pilsoņi. Armijas iekārtu nevar improvizēt, nevar izveidot pēc abstrakti izdomātas shēmas, tā dabiski izaug no valsts un sabiedrības struktūras. Persiešiem tāpēc nevarēja būt tādas armijas kā grieķiem.
Grieķu iekārtas pārākums labi saskatāms notikumos pēc vadoņu nodevīgās nogalināšanas. Grieķi izvelē sev citus vadoņus, kuriem ir pietiekama autoritāte, kuriem kareivji paklausa. Svarīgākos jautājumus izlemj kareivju sapulce. Nav domājams, ka sapulce, kurā sanākuši tūkstošiem ka­reivju, varētu kaut ko apspriest un izlemt, ja šiem kareiv­jiem nebūtu politiskas pieredzes, ja viņi nebūtu bijuši brīvas valsts pilsoņi, kas paraduši piedalīties tautas sa­pulcē. Par tiešam priekšzīmīgu kārtību kareivju sapulces liecina tas, ka runātāji bieži izteica pretējas domas, bet sapulcējušies kareivji ļāva ka vieniem, tā otriem savus uzskatus pamatot.
Ja persiešu armijai tiktu nogalināti vadoņi, tā kļūtu par dezorganizētu baru, turpretim grieķi saglabāja disciplīnu un kaujas spējas. Vadoņi bija pirmie starp līdzīgiem. Fi­ziska ietekmēšana bija apvainojums, par kuru žēlojās ka­reivju kopsapulcē, un vadonis, kas to bija darījis, no­kļuva ļoti nepatīkamā stāvoklī. Ksenofonts īpaši atzīmē, ka Klearhs dažkārt atļāvis nolaidīgos pat sist, bet Klearhs jau bija algotņu armijas komandieris, un viņam bija liela autoritāte. Grieķu armijā tātad nebija rungas discip­līnas, bet visumā labprātīga pakļaušanās pašu vēlētai va­dībai.
No valsts tiesību viedokļa, interesants ir grieķu algotņu stāvoklis pēc Ķīra nāves. Viņi tad nebija padoti nekādai valsts varai, viņu kopība bija kļuvusi par suverēnu valsti. Tas, protams, apgrūtināja disciplīnas, kārtības un armijas vienības saglabāšanu, bet deva kareivjiem pilnīgu rīcības brīvību. Ksenofonts kā vadonis, kam armijā bija noteicoša ietekme, pat loloja plānu ieņemt kādu grieķu koloniju pie Melnās jūras un tā rast šai staigājošai valstij noteiktu te­ritoriju un nodrošināt saviem cīņas biedriem labas nākot­nes izredzes.
Nonākusi pie jūras, algotņu armija bija spiesta rēķinā­ties ar to politisko stāvokli, kas bija izveidojies pēc Peloponnēsas kara grieķu pasaulē.
Nokļūt dzimtenē nemaz nebija tik viegli. Visi reizē aiz­braukt pa jūru nevarēja, nekādi nebija iespējams sadabūt tik daudz kuģu. Ja armija sadalītos, tā būtu vāja, kareivji zaudētu visu karagājiena laikā iegūto, viņiem draudētu pat verdzība.
401.g.pmē. Spartai Grieķijā bija noteicošā vara. Ar Spartu vajadzēja visiem rēķināties, un Spartas intere­sēs bija dabūt savā rīcībā bijušos Kīra algotņus, jo tā laika apstākļos tas bija ievērojams militārs spēks. Sparta un tās sabiedrotie savu varu bija ieguvuši pēc ilgā un grūtā Peloponnēsas kara pret Atēnu savienību. Atēnas kapitulēja bez noteikumiem 404.g.pmē. Kara beidzamajā posmā Spartu atbalstīja arī Persija. Tās varā atkal nāca Mazāzijas rietumu piekraste. Tā bija atlīdzībā par palīdzību. Uzvarētās Atēnas un tās sabiedrotās pilsētas saglabāja savu patstāvību, bet lielākajās pilsētās un arī atsevišķos novados Spartas harmosti raudzījās, lai nekur nenotiktu nekas tāds, kas varētu kaitēt Spartas intere­sēm.
Tāda bija situācija Grieķijā, kad Persijas troņa preten­dentam, ķēniņa brālim Kīram izdevās savākt 10 000 algot­ņus. Tā laika apstākļos tas bija ievērojams militārs spēks. Nav ticams, ka Spartā to nezināja. Bez Spartas klu­sas piekrišanas algotņu vervēšana nekad nevarētu notikt. Ko Kīrs varēja spartiešiem par to piedāvāt? Uzvaras ga­dījumā viņš varēja apsolīt grieķu Mazāzijas pilsētu at­brīvošanu. Atklāti sākt karu pret savu neseno sabiedroto spartiešiem bija neērti, nebija droši arī panākumi, tāpēc viss šis pasākums tika organizēts it kā bez spartiešu ziņas, kaut gan algotņus komandēja spartietis Klearhs. Taču spartieši varēja mazgāt rokas nevainībā — Klearhs ir trimdinieks, par viņa rīcību Sparta neatbildēs. Tā tas for­māli bija. Bet kā īstenībā?
Kad Ķīra pasākums neizdevās, Spartai gribot negribot vajadzēja sākt karu ar Persiju (399.g.pmē.), jo viņai kā Grie­ķijas hegemonei bija jāuzņemas grieķu pilsētu atbrīvo­šana no barbaru jūga. Tas bija grieķu kopējās ārpolitikas pirmais un svarīgākais uzdevums. Kīra savāktā grieķu al­gotņu armija bija pēc grūtām cīņām izkļuvuši no Persi­jas, tagad tā varēja lieti noderēt, un spartieši darīja visu, lai tā stātos viņu dienestā. To viņi arī panāca. Spartas die­nestā iestājās arī atēnietis Ksenofonts, kas palika pie spar­tiešiem arī tad, kad Atēnas sāka pret Spartu karu. Par piedalīšanos karā pret savu dzimteni Ksenofontu tiesāja un viņam aizmuguriski piesprieda nāves sodu.
Kīra karagājienā Ksenofonts piedalījās kā stratēga Proksena draugs un pavadonis, bet nekādas varas viņam sākumā nebija. Pavisam nesen uzvarēto Atēnu pilsonis taču nevarēja komandēt peloponnēsiešus. Militārā pie­redze Ksenofontam noteikti bija, citādi pēc grieķu vadoņu nogalināšanas viņu nebūtu ievēlējuši par stratēgu un uz­ticējuši atbildīgo uzdevumu vadīt arjergardu. Tik kritiskā stāvoklī tam faktam, ka Ksenofonts bija atēnietis, vairs nebija izšķirošas nozīmes. Savu militāro pieredzi Kseno­fonts varēja iegūt, tikai cīnīdamies pret Spartu Peloponnēsas kara beidzamajos gados. Varbūt viņš bija tajā taksiarhs vai pat stratēgs. Atzīmēt šādu savas biogrāfijas faktu nebija Ksenofonta interesēs pēc tam, kad kopā ar citiem bijušajiem Kīra algotņiem viņš cīnījās spartiešu rindās.
«Anabāze» latviešu valodā iznāk pirmo reizi, tā tul­kota izlases veidā un domāta pirmām kārtām jaunatnei. Atsevišķo epizodu virsraksti nav paša Ksenofonta doti, bet sniegti labākas pārskatāmības dēļ. Vajadzīgie paskaid­rojumi atrodami alfabētiskā kārtībā grāmatas beigās.

G.Lukstiņš

__________________

1 Kīrs Vecākais, Persijas lielvalsts dibinātājs.

HEINRIHS HEINE
Thalatta! Thalatta! 1
Esi sveikta, tu mūžīgā jūra!
Esi sveikta tūkstotskārt
No gavilējošām sirdīm,
Kā reiz tevi sveica
Desmittūkstošās grieķu sirdis,
Nelaimivairošas, dzimteniprasošas.
Pasaulslavenas grieķu sirdis.

Tulk. Rainis

PIRMĀ GRĀMATA

NAIDĪGIE BRĀĻI
Dārijam2 un Parisatidai bija divi dēli: vecākais Artakserkss, jaunākais Kīrs. Kad Dārijs saslima un juta, ka drīz jāmirst, viņš gribēja, lai abi dēli būtu pie viņa. Vecākais jau bija, un jaunāko viņš lika ataicināt no satrapijas3, kuru pārvaldīt bija tam uzdevis. Kīrs tad devās pie ķēniņa, paņē­mis līdz sev šķietami uzticamu draugu Tisafernu un trīs­simt hellēņu hoplītus.
Kad Dārijs nomira un Artakserkss kļuva par ķēniņu, Tisaferns apmeloja Ķīru brālim, teikdams, ka Kīrs pats gri­bot kļūt par valdnieku. Artakserkss tam noticēja, apcieti­nāja Kīru un gribēja viņu sodīt ar nāvi, bet Parisatida, ļoti lūgdama, panāca, ka Kīru atbrīvoja un nosūtīja at­pakaļ uz viņa satrapiju.
No nāves briesmām izglābies un ar negodu savā satra­pijā atgriezies, Kīrs sāka domāt, kā varētu panākt, lai viņš vairs nebūtu padots brālim, bet valdītu, ja vien tas iespē­jams, brāļa vietā. Kīru atbalstīja viņa māte Parisatida, jo mīlēja viņu vairāk nekā Artakserksu, kas tagad bija ķē­niņš, un, ja kāds no ķēniņa ievērojamākiem ļaudīm iera­dās pie Ķīra, tas atgriezās atpakaļ, būdams vairāk draugs Kīram nekā Artakserksam. Arī par persiešiem, kas bija pie viņa, Kīrs tā gādāja, ka tie visi bija viņam uzticami un labi kareivji. Viņš vervēja arī hellēņu algotņus, cik daudz un cik slepeni vien bija iespējams, lai viņa sacelša­nās pilnīgi negaidot pārsteigtu ķēniņu.

KIRS VĀC ALGOTŅUS KARAM PRET ARTAKSERKSU
Algotņu vākšana notika šādi. Visu savu pilsētu kara­spēka vadoņiem Kīrs deva rīkojumu salīgt pēc iespējas vairāk pašus krietnākos peloponnēsiešus, jo Tisaferns ga­tavojoties uzbrukt viņa pilsētām. Jonijas pilsētas jau agrāk ķēniņš bija atdevis Tisafernam, bet tagad tās (atskaitot tikai Milētu) atkrita no Tisaferna un pakļāvās Kīram. Ti­saferns, noprazdams, ka arī Milēta grib padoties Kīram, daudzus tās iedzīvotājus sodīja ar nāvi, daudzus izraidīja trimdā. Bet Kīram tas atkal bija iegansts vākt karaspēku. Sapulcinājis trimdiniekus un savācis arī citu karaspēku, viņš aplenca Milētu no sauszemes un jūras, lai panāktu padzīto milētiešu atgriešanos. Viņš sūtīja arī vēstnešus pie ķēniņa un lūdza dot viņam šīs Jonijas pilsētas, nevis Tisa­fernam, jo viņš taču esot valdnieka brālis, un viņa māte šo lūgumu atbalstīja. Ķēniņš nenojauta Ķīra viltību, bija pārliecināts, ka Kīrs vervē algotņus karam pret Tisafernu, un par šo karu nemaz nebija sašutis, jo Kīrs viņam sūtīja visus nodokļus — pat no tām pilsētām, kas vēl atradās Ti­saferna varā.

KĪRA ARMIJA CEĻĀ CAUR MAZĀZIJU
Nolēmis, ka beidzot jāsāk karagājiens, Kīrs par iegan­stu tam uzdeva pisidiešu pilnīgu padzīšanu no savas sa­trapijas, pret tiem viņš arī vācot persiešus un hellēņus. Bet Tisaferns, dabūjis to zināt, saprata, ka šāds karaspēks ir pārāk liels karam ar pisidiešiem, un ar kādiem pieci simti jātniekiem steidzās, cik ātri vien varēdams, pie ķē­niņa, un ķēniņš, noklausījies Tisaferna ziņojumu par Ķīra karagājienu, sāka savukārt gatavoties, lai stātos tam pretī.
Bet Kīrs devās ceļā no Sardām, un pavisam viņam bija desmit tūkstoši hoplītu un kādi divi tūkstoši peltastu. Ar tiem viņš nonāca Kaistras laukā, lielā pilsētā, un palika tur piecas dienas, bet kareivjiem alga nebija maksāta jau vairāk nekā trīs mēnešus, un viņi jau dažas reizes bija nā­kuši pie Ķīra un to prasījuši. Kīrs centās iegūt laiku ar solījumiem, un bija redzams, cik ļoti tas viņam nepatī­kami, jo viņa dabā nebija nemaksāt, ja vien tas iespējams. Tad pie Ķīra ieradusies kilikiešu ķēniņa Siennesija sieva Epiaksa un devusi, kā stāsta, tam daudz naudas, un Kīrs tad samaksājis kareivjiem par četriem mēnešiem.4 Stāsta arī, ka kilikiete lūgusi Ķīru parādīt viņai savu karaspēku. Kīrs bijis ar mieru un sarīkojis līdzenumā hellēņu un per­siešu 5 kareivju skati.
Hellēņiem viņš pavēlēja sakārtoties un nostāties tā, kā tas viņiem bija parasts, dodoties kaujā, un katram viņu vadonim vajadzēja nostādīt savus kareivjus. Sakārtojās četrās rindās. Labajā spārnā nostājās Menons6 ar savē­jiem, kreisajā Klearhs7 un viņa kareivji, vidū pārējie stratēgi. Kīrs papriekš noskatījās, kā defilēja persieši, kas gāja, sakārtojušies jātnieku un kājnieku pulkos, tad viņš brauca gar hellēņu ierindu kaujas ratos, bet kilikiete — segtos ratos. Visiem hellēņiem bija vara bruņu cepures, purpursarkani hitoni, kājbruņas un vairogi bez pārvalkiem. Kad Kīrs bija pabraucis hellēņiem garām, viņš lika saviem ratiem apstāties pretī falangai, sūtīja savu tulku Pigrētu pie hellēņu stratēģiem un pavēlēja ņemt šķēpus uz brukumam un visai falangai doties uz priekšu. Stratēģi pavēli
nodeva kareivjiem, un tie, kad atskanēja kaujas signāls, nolieca šķēpus kaujai un gāja trie­cienā. Kad viņi kliegdami tā de­vās ātri uz priekšu, gājiens bez kādas pavēles izvērtās par skrējienu telšu virzienā. Persieši ļoti izbijās, kilikiete aizbēga savos ratos, un, pametuši savas preces, aizbēga arī tirgotāji, bet hellēņi smiedamies atgriezās teltīs. Kilikiete, redzēdama lielisko falangas ierindu, bija ļoti pārsteigta, bet Kīrs priecājās, ka persieši tā baidās no hellēņiem.
Tad viņi mēģināja iebrukt Kilikijā, bet kalnu pāreja, kaut gan pa to varēja braukt arī ratos, bija ļoti tāva, un karaspēks nevarētu pa to iziet, ja kāds stātos tam pretī. Runāja arī, ka Siennesijs pāreju esot ieņēmis un neļaušot iet pa to, un tāpēc viņi visu to dienu palika līdzenumā. Nā­kamajās dienās ieradās vēstnesis un paziņoja: Siennesijs esot atstājis augstieni, jo dabūjis zināt, ka Memnons ar saviem kareivjiem jau ticis kalniem pāri un atrodoties Ki­likijā, arī Tamojs ar lakedaimoniešu un Ķīra paša triērām braucot no Jonijas uz Kilikiju. Tagad Kīrs, nesastapis ne­kādu pretestību, ieņēma pāreju un apskatīja arī teltis, ku­rās, sargādami augstieni, bija dzīvojuši kilikieši. Tad viņš nogāja lejā lielā un skaistā, labi apūdeņotā līdzenumā, kur auga vīnogulāji un daudz dažādu citu koku, bija tur arī plaši sezama, griķu, prosas, kviešu un miežu sējumi. Šo līdzenumu no jūras līdz jūrai ietver no visām pusēm aug­sti un grūti pārejami kalni. Nonācis šajā līdzenumā, viņš četros pārgājienos nogāja divdesmit piecus parasangus līdz Tarsai, lielai un bagātai Kilikijas pilsētai, kur bija kilikiešu ķēniņa Siennesija pils. Caur šo pilsētu tek divus pletrus platā Kidnas upe. Iedzīvotāji ar Siennesiju bija pilsētu atstājuši un patvērušies grūti pārejamos kalnos, palikuši bija tikai tirgotāji, bet Siennesija sieva Epiaksa bija ieradusies Tarsā jau piecas dienas pirms Ķīra.
Kalnu pārejā uz Kilikijas līdzenumu bija gājuši bojā divi Memnona kareivju lohi. Daži teica, ka šie kareivji laupī­juši un kilikieši tāpēc tos apkāvuši, citi atkal runāja, ka viņi atpalikuši, nav varējuši nokļūt pie pārējā karaspēka, nomaldījušies no ceļa un tā kāds simts hoplītu dabūjuši galu. Kad ieradās pārējie kareivji, tie, sašutuši par savu biedru bojā eju, izlaupīja Tarsas pilsētu un ķēniņa pili, bet Kīrs, ienācis pilsētā, lika aicināt Siennesiju pie sevis. Taču tas atbildēja, ka vēl nekad neesot devies kāda stip­rāka rokās un negribot iet arī pie Ķīra. Tomēr vēlāk sieva viņu pierunāja, un Kīrs ar Siennesiju solīja viens otram uzticību. Kad viņi satikās, Siennesijs deva Kīram daudz naudas kareivju algai un Kīrs Siennesijam dāvanas, ku­ras saņemt no ķēniņa persieši atzīst par lielu godu, proti, zirgu ar zelta iemauktiem, zelta kaklarotu un rokassprā­dzes, zelta zobenu un persiešu tērpu, turklāt viņš apsolījās neizlaupīt Siennesija zemi, bet atdot sagūstītos kilikiešus, ja tādus atradīs.

GRIEĶU ALGOTŅI NEGRIB IET TĀLĀK
Kilikijā Kīrs un viņa karaspēks palika divdesmit die­nas, jo hellēņi atteicās iet tālāk — viņiem radās aizdomas, ka būs jāiet karā pret ķēniņu, bet tā neesot bijis līgts, viņi teica. Klearhs vispirms mēģināja piespiest kareivjus ar varu, bet, kad ar saviem jūga lopiem gribēja doties ceļā, kareivji sāka viņam sviest ar akmeņiem, un daudz netrūka, viņš gandrīz būtu tā dabūjis galu. Kad Klearhs saprata, ka piespiest kareivjus nevarēs, viņš sasauca tos uz sapulci, vispirms stāvēja un raudāja, bet kareivji pār­steigti uz viņu skatījās un klusēja.
— Kareivji, — viņš beidzot teica, — nebrīnieties, ka esmu tik apbēdināts. Kīrs man deva patvērumu, kad man bija jābēg no tēvijas, viņš bija labs pret mani un iedeva man arī desmit tūkstošus dariku. Tos es neiztērēju savām vajadzībām un savām izpriecām, bet atdevu jums. Vis­pirms jau es karoju pret trāķiešiem un kopā ar jums pa­līdzēju hellēņiem padzīt no Hersonēsas trāķiešus, kad viņi gribēja atņemt zemi hellēņiem, kas tur dzīvo, un, kad Kīrs mani aicināja, es devos ar jums pie viņa, lai būtu viņam noderīgs, ja rastos vajadzība, un tā atlīdzinātu par visu, ko viņš man laba darījis, bet, ja jūs negribat iet ar mani, tad man vajag vai nu jūs atstāt, lai būtu Kīram draugs, vai arī viņu piekrāpt un palikt pie jums. Es ne­zinu, vai rīkošos pareizi, bet izvēlos jūs un palieku ar jums, lai notiek kas notikdams, un neviens nekad ne­teiks, ka es, aizvedis hellēņus barbaru zemē, viņus node­vis barbara draudzības dēļ. Ja jūs negribat man sekot, es sekošu jums un ar jums došos visās briesmās un grūtībās, jo atzīstu, ka jūs man esat tēvija, draugi un sabiedrotie un, būdams ar jums, es tikšu godāts, lai būtu kur būdams, bet bez jums nevarēšu ne draugam palīdzēt, ne ienaidnieku atvairīt. Tātad ziniet — kur jūs ejat, tur arī es eju.
Tā viņš sacīja, bet kareivji, kā viņa paša, tā arī citi, kas bija dabūjuši zināt, ka Klearhs teicies neiet pret ķē­niņu, par to viņu slavēja, bet vairāk nekā divi tūkstoši Ksennija 8 un Pasiona9 kareivju, paņēmuši savus ieročus un jūga lopus, pārgāja pie Klearha. Kīrs, par to satraukts un apbēdināts, sūtīja vēstnesi pie Klearha un aicināja viņu pie sevis, bet Klearhs atteicās iet, taču, kareivjiem nezi­not, sūtīja Kīram ziņu, lai tas turot drošu prātu, gan viss nokārtošoties, kā vajadzīgs. Klearhs lika arī teikt Kīram, lai tas vēlreiz aicinot viņu pie sevis, bet iet viņš negāja.
Pēc tam, sasaucis savus kareivjus un tos, kas pie viņa bija pārgājuši, kā arī kuru katru, kas gribētu nākt, tiem teica:
— Kareivji, ir skaidrs, ka Kīram pret mums vairs nav nekādu saistību, tāpat arī mums pret viņu. Mēs neesam vairs viņa kareivji, ja viņam nesekojam, un algu viņš mums vairs nemaksās. Es zinu — Kīrs ir pārliecināts, ka mēs rīkojamies netaisni, un tāpēc arī negribēju iet, kad viņš mani aicināja, jo man ir kauns, apzinoties, ka esmu viņu tik ļoti piekrāpis, turklāt arī baidos, ka viņš mani neap­cietina un nesoda, jo, pēc Ķīra domām, es esmu pret viņu noziedzies. Man šķiet, ka tagad mums nav laiks gulēt, bet jārūpējas pašiem par sevi un jāapspriežas, kas pašlaik da­rāms. Un, kamēr mēs vēl esam šeit, jāpadomā, man lie­kas, par to, lai mēs būtu pilnīgā drošībā, bet, ja nolemjam aiziet, tad padomāsim, kā tas visdrošāk izdarāms; jāparū­pējas arī par pārtiku, jo bez pārtikas nekam nav vērts ne stratēgs, ne ierindnieks. Kīrs turklāt ir ļoti vērtīgs draugs, ja viņš kādam tāds ir, un ļoti bīstams ienaidnieks, ja viņš kādam ir ienaidnieks, Kīram ir arī kājnieki, jātnieki un kuģi, to mēs visi redzam un zinām, jo tālu, šķiet, tas viss no mums nav. Tātad, ja kādam ir labs padoms, lai viņš arī nekavējas to pateikt.
Tā Klearhs savu runu beidza.
Tad daži pieteicās ar saviem priekšlikumiem, dažus at­kal runāt bija samācījis pats Klearhs. Tie aizrādīja, ka bez Ķīra piekrišanas ir grūti kā palikt, tā aiziet, bet kāds, iz­likdamies, ka grib pēc iespējas drīzāk atgriezties Helladā, teica, ka vajagot nekavējoties izvēlēt citus stratēģus, ja jau Klearhs negribot vest viņus atpakaļ, pārtiku vajagot nopirkt (bet to varēja pirkt tikai persiešu nometnē) un tū­līt gatavoties ceļam. Vajagot iet arī pie Ķīra un prasīt kuģus atpakaļceļam, bet, ja viņš kuģus nedotu, tad vis­maz prasīt ceļvedi, lai nevajadzētu iet caur Ķīra zemi kā ienaidniekiem. Ja Kīrs arī pavadoni nedotu, tad tūlīt jā­sakārtojas kaujas ierindā, jāsūta kareivji, kas ieņemtu kalnu pārejas, pirms Kīrs un kilikieši būs aizsteigušies priekšā, jo mēs esam sagūstījuši daudzus kilikiešus un daudz ko viņiem arī nolaupījuši. Tāds bija viņa priekšli­kums. Pēc tam atkal runāja Klearhs:
— Neviens no jums neteiks, ka es esmu uzņēmies šā­das atgriešanās vadību, jo saprotu, ka daudzu iemeslu dēļ es to nevaru darīt, bet tam, kuru jūs izvēlēsiet, paklausīšu, cik vien tas iespējams, lai jūs redzētu, ka protu pakļausit gluži tāpat kā kurš katrs cits.
Pēc tam runāja vēl kāds un aizrādīja, cik vientiesīgs ir padoms prasīt no Ķīra kuģus, it kā arī pats Kīrs dotos at­pakaļ. Viņš teica arī, ka muļķīgi būtu prasīt ceļvedi no tā, kura pasākumu izjaukuši.
— Ja mēs uzticēsimies, — viņš teica, — Ķīra dotajam pavadonim, kas gan varētu Ķīru aizkavēt ātrāk par mums ieņemt kalnu pārejas? Es arī labi pado­mātu, pirms kāptu kādā no tiem kuģiem, ko viņš mums dotu, viņš taču varētu mūs nogremdēt ar visām triērām. Es baidītos arī sekot viņa dotajam ceļve­dim, tas varētu aizvest mūs turp, no Atēniešu sīknauda kurienes tikt laukā vairs nav iespējams.
Ja es aizeju pret Ķīra gribu, es gribētu tā aiziet, ka viņš to nemaz nepa­mana, bet tas nav iespējams. Taču tās visas ir tikai tukšas runas. Mans priekšlikums ir, ka Klearham ar dažiem prā­tīgiem vīriem jāiet pie Ķīra un jājautā, kādam pasākumam viņš grib mūs izlietot, un, ja šis karagājiens neko daudz neatšķirsies no tiem, kuros viņš jau agrāk vedis algot­ņus, tad mums viņam jāseko un nav jābūt nederīgākiem par tiem hellēņiem, ar kuriem Kīrs jau agrāk gājis kara. Bet, ja šis karš šķiet nopietnāks, grūtāks un bīstamāks par agrākajiem, tad Kīrs jālūdz vai nu mūs pārliecināt, lai viņam sekojam, vai arī piekrist mums un atlaist ar labu. Tad mēs viņam labprāt sekosim kā draugi vai arī, viņu atstādami, aiziesim bez kādām briesmām. Lai tad mums paziņo, ko Kīrs par to saka, un mēs, to noklausījušies, apspriedīsimies.
Tā arī nolēma, un, izvēlējuši uzticības vīrus, viņi tos ar Klearhu aizsūtīja pie Ķīra jautāt, kā kareivji to bija nosprieduši.
Kīrs atbildēja, ka pēc saņemtajām ziņām viņa ienaid­nieks Abrokoma atrodoties pie Eifratas divpadsmit pār­gājienu attālumā, pret to viņš teicās ejam kara. Viņš gri­bot tam atriebties, ja tas tur vēl būtu, bet, ja būšot aiz­bēdzis, tad varēšot apspriesties par turpmāko.
Atbildi noklausījušies, izvelētie par to ziņoja kareiv­jiem. Viņiem bija aizdomas, ka viņus ved kara pret ķēniņu, bet viņi tomēr nolēma sekot, tikai prasīja pielikt pie al­gas. Kīrs tad arī apsolīja visiem maksāt pusotras reizes vairāk nekā agrāk — kareivim mēnesī darika vieta trīs pusdarikus. Nevienam arī tad netika teikts — vismaz at­klāti ne, — ka viņus ved pret ķēniņu.

KSENNIJS UN PASIONS DEZERTĒ
Miriandā10 Kīrs palika septiņas dienas. Tur arkadietis Ksennijs un megarietis Pasions iekāpa kuģī un, iekrāvuši tajā arī savas vērtīgākās mantas, aizbrauca. Lielākā daļa domāja, ka viņi jutušies aizvainoti, jo Kīrs atļāva Klear­ham paturēt viņu kareivjus, kad Ksennijs un Pasions gri­bēja atgriezties Helladā un neiet karā pret ķēniņu. Kad abijau bija prom, izplatījās baumas, ka Kīrs licis savām triērām dzīties viņiem pakaļ, un daži vēlējās, lai viņus sagūstītu, jo viņi esot gļēvuļi, citi teica, ka būtu žēl, ja viņus notvertu. Bet Kīrs, sasaucis stratēģus, teica:
— Ksennijs un Pasions ir mūs atstājuši, bet lai viņi nedomā, ka jau izdevies aizbēgt, jo es zinu, kurp viņi dodas, un nekur abi vēl nav tikuši. Man taču ir triēras, kas va­rētu panākt kuģi, bet, zvēru pie visiem dieviem, es nedzī­šos viņiem pakaļ, un neviens nevarēs teikt, ka izmantoju cilvēkus, kamēr tie paliek pie manis, bet, ja kāds grib aiziet, tad es lieku to apcietināt, tam klājas ļauni un es paņemu tā mantu. Bet lai viņi iet un lai zina, ka pret mums bijuši nekrietnāki nekā mēs pret viņiem. Un, kaut gan Trallās manā varā un apsardzībā ir viņu bērni un sievas, arī tie viņiem nezudīs, tos viņi atgūs savu agrāko nopelnu dēļ.
Tā Kīrs teica, bet, ja kāds no hellēņiem nelabprāt pieda­lījās karagājienā, tad tagad, dabūjuši zināt; par Ķīra augstsirdību, gāja viņam līdz jau daudz labprātāk.

UZ BABILONU
Tad Kīrs nonāca pie četrus stadijus platās Eifratas upes tajā vietā, kur atradās lielā un bagātā Tapsakas pilsēta, un palika tur piecas dienas. Ataicinājis nelienu stratēģus, viņš tiem tagad paziņoja, ka karagājiens būs uz Babilonu pret ķēniņu. Uzaicināja to pateikt arī kareivjiem un pie­runāt tos viņam sekot. Stratēģi sasauca kareivjus uz sa­pulci un tā arī paziņoja, bet kareivji uz viņiem sadusmo­jās, teica, ka stratēģi to jau sen zinājuši, un atteicas iet, ja viņiem nemaksās tikpat daudz, cik tiem, kas agrāk jau gājuši ar Kīru, kaut gan toreiz nav gājuši karā, bet tēvs Ķīru aicinājis pie sevis. To stratēģi Kīram paziņoja. Kīrs tad apsolīja dot katram, kad viņi nonāks Babilona, piecas sudraba minas un pilnu algu visu to laiku, kamēr nebūs hellēņus aizvedis atpakaļ uz Joniju. Tā viņš pierunāja hellēņu lielāko daļu.
Bet Menons, kad vēl nebija zināms, ko darīs citi ka­reivji, vai sekos Kīram vai ne, saaicināja savējos atse­višķi un teica:
— Kareivji, ja jūs mani paklausīsiet, Kīrs jūs godās vairāk par visiem citiem, un to jūs panāksiet bez kādām briesmām un grūtībām. Ko tad es uzaicinu jūs darīt? Kī­ram tagad vajag, lai hellēņi viņam sekotu kara pret ķē­niņu. Es tāpēc saku, ka jums jāpāriet par Eifratu, pirms būs zināms, ko pārējie hellēņi atbildēs Kīram. Ja viņi no­lems tam sekot, tad to atzīs par jusu nopelnu, jo jūs pirmie sākāt iet pāri. Kīrs būs jums pateicīgs un atlīdzinās ka pašiem centīgākajiem, un labāk par viņu neviens to ne­prot darīt. Ja citi turpretim atteiksies, mēs visi pārnāksim atpakaļ, un, tā kā mēs būsim bijuši vispaklausīgākie, Kīrs no mūsu vidus izvēlēsies sev frūrarhus un lohagus, un, kad mēs no viņa kaut ko lūgsim, esmu pārliecināts, viņš kā draugs mūsu lūgumu izpildīs.
Noklausījušies kareivji piekrita Menonam un pārgāja pār upi, pirms pārējie vēl nebija atbildējuši, bet Kīrs, dabūjis to zināt, priecājās, sūtīja pie viņiem Gluju un lika teikt:
— Es jums pateicos, kareivji, un parūpēšos, tik tiešām kā mani sauc par Ķīru, lai arī jūs man varētu pateikties.
Menona ļaudis tagad, lielas lietas cerēdami, vēlējās, lai Kīram viss labi veiktos, un stāsta arī, ka Kīrs Menonam aizsūtījis bagātīgas dāvanas. Kīrs pēc tam devās pāri upei, viss pārējais karaspēks viņam sekoja, un nevienam ūdens nesniedzās augstāk kā līdz krūtīm. Tapsakieši stās­tīja, ka šo upi nekad vēl līdz šim nav varējuši pārbrist, bet cēlušies pāri ar laivām. Taču tās Abrokoma bija licis sadedzināt, lai Kīrs netiktu pāri. Visi domāja, ka tā tas noticis pēc dievu gribas, un upe pakļāvušies Kīram, jo viņam esot lemts kļūt par valdnieku.
Tālāk viņi gāja piecas dienas caur Arābiju pa tuksne­šainu apvidu, nogāja trīsdesmit piecus parasangus, un Eifrata viņiem bija pa labi. Viss šis novads bija līdzens ka Jura, un tur auga ļoti daudz vērmeļu; ja gadījās kādi krūmi vai niedras, arī tie labi oda — kā smaržvielas. Koku tur nebija nemaz, tikai dažādi dzīvnieki — ļoti daudz sav­vaļas ēzeļu, daudz arī strausu, bija arī lielās sīgas un gazeles. Dažreiz jātnieki medīja šos dzīvniekus, un ēzeļi, kad tiem dzinās pakaļ, paskrējuši kādu gabalu, apstājās, jo skrēja daudz ātrāk par zirgiem, un, kad jātnieki atkal tu­vojas, atkal skrēja, un panākt tos varēja tikai tad, kad jātnieki, nostājušies dažādās vietās, medīja nomainīda­mies. Nomedīto ēzeļu gaļa atgādināja briežu gaļu, bija tikai mazliet mīkstāka. Strausu gan neviens nenomedīja. Jātnieki, kas sāka dzīties tiem pakaļ, drīz vien atkal ap­stājās, jo strausi aizbēga tālu priekšā, lietodami skrējienā ne tikai kājas, bet arī spārnus, kurus tie pacēla uz augšu ka buras. Sīgas varēja nomedīt, ja mednieks tām nepama­nīts piekļuva tuvu klāt, jo, tāpat kā irbes, tās nelido tālu un ātri nogurst. To gaļa bija ļoti garda.
Nogājuši trīspadsmit dienās deviņdesmit parasan­gus, viņi nonāca Pīlās. Šai ceļa posmā daudzi jūga dzīv­nieki aizgāja bojā no bada, jo tur nebija ne koku, ne zā­les un zeme bija pilnīgi kaila. Vietējie iedzīvotāji pie upes izrok un apstrādā dzirnakmeņus, ved tos uz Babilonu un tur pārdod. Par dabūto naudu pērk labību un tā iztiek. Arī kareivjiem pietrūka pārtikas, un pirkt to varēja tikai Ķīra nometnē no līdiešu tirgotājiem. Šais dienās daži pārgājieni bija ļoti gari. Tas bija tad, kad Kirs gri­bēja nonākt līdz kādai vie­tai, kur bija ūdens vai zāle.
Kādu dienu, kad ceļš bija šaurs un staigns un grūti izbraucams, tur gadī­jās būt Kīram ar dižciltī­giem un ievērojamiem augstmaņiem, un viņš lika Glūjam pasaukt ļaudis no persiešu karaspēka un pa­līdzēt ratiem izbraukt. Kad Kīram likās, ka tie tūļājas, viņš skarbi pavēlēja diž­ciltīgajiem persiešiem no savas pavadonības ratus izvilkt. Un tagad varēja redzēt labas paklausības paraugu. Nometuši savus garos svārkus, tie, kur nu katrs bija, steidzās pie ratiem, it kā skrietu, lai gūtu uzvaru sacensība, metas pat leja no kraujas savos dārgajos hitonos un raibajās bikses. Da­žiem bija pat kaklarotas un rokassprādzes. Ar visām šīm rotām viņi bez kavēšanās lēca staignājā un ātrāk, nekā to varētu domāt, izvilka ārā ratus.
Kīrs šai ceļa posmā steidzās un nekur nekavējas, ja ne­bija jāsagādā pārtika vai cits vajadzīgais. Viņš sprieda —-jo ātrāk ieradīsies, jo mazāk cīņai būs sagatavojies ķē­niņš; jo vēlāk, jo lielāku karaspēku tas būs savācis. Un, labi padomājot, katrs varēja saprast, ka ķēniņam ir gan liela zeme un daudz ļaužu, bet, ja kāds viņam uzbruktu negaidot, viņa valsts izrādītos vāja lielo attālumu un iz­kliedēto spēku dēļ.
Šai gājienā pa tuksnešaino apvidu viņi nonāca pie lie­las un bagātas pilsētas Harmandas, kas atradās otrā Eifratas krastā. Kareivji piebāza ar sausu sienu savu telšu ādas segas un tad tā sašuva, ka ūdens netika sienam klāt. Sa­sējuši tās kopā, viņi brauca pāri Eifratai pirkt pārtiku — vīnu, kas bija gatavots no datelēm, un prosas maizi. Tā visa šai novadā bija ļoti daudz.

SADURSME STARP KLEARHA UN MENONA KAREIVJIEM
Gadījās kāda iemesla dēļ sastrīdēties dažiem Menona un dažiem Klearha kareivjiem, un Klearhs, pārliecināts, ka vainīgs ir kāds Menona kareivis, viņam sita. Tas, nogājis pie savējiem, pastāstīja, kas noticis. To dzirdēdami, Me­nona kareivji bija sašutuši un ļoti dusmojās uz Klearhu. Tai pašā dienā Klearhs atjāja uz pārceltuvi un, apskatījis pārtikas pārdošanu un pirkšanu, devās ar dažiem pava­doņiem pa Menona kareivju nometni uz savu telti. Kīrs tad vēl nebija ieradies, bet atradās jau ceļā. Kāds Menona kareivis, kas pašlaik skaldīja malku, ieraudzījis Klearhu jājam, svieda viņam ar cirvi. Trāpīt netrāpīja, bet kāds cits svieda akmeni, tad vēl kāds un tad jau daudzi, un no visām pusēm skanēja nikni kliedzieni.
Klearhs aizbēga uz savu nometni un tūlīt lika celt trauksmi. Saviem hoplītiem viņš pavēlēja palikt turpat un nogaidīt ar vairogiem pie kājas. Pats, paņēmis līdz trāķiešus un jātniekus (jātnieku viņam bija pāri par četrdesmit, un arī tie pa lielākai daļai trāķieši), devās uz Menona nometni. Tur izcēlās apjukums; kareivji steigā tvēra iero­čus, izbijās arī pats Menons, bet daudzi stāvēja, nezinā­dami, ko darīt. Šai brīdī Proksens11 kas ar saviem kareiv­jiem nāca pats beidzamais, tūlīt ieveda tos starp ienaid­niekiem, pavēlēja saviem kareivjiem nolikt vairogus pie kājas un lūdza Klearhu nepārsteigties, bet tas, dusmoda­mies, ka Proksens notikušo atzīst par mazsvarīgu, kaut gan viņu, Klearhu, gandrīz būtu nomētājuši ar akmeņiem, uzaicināja Proksenu nestāties viņam ceļā. Šai brīdī ieradās Kīrs un dabūja zināt, kas noticis. Viņš tūlīt paņēma katrā rokā pa metamajam šķēpam un, ar dažiem uzticīgiem pa­vadoņiem nostājies starp Klearhu un Proksenu, teica:
— Klearh un Proksen, un jūs, visi citi hellēņi, vai jūs maz zināt, ko darāt? Ja uzbruksiet viens otram, tad zināt, ka tai pašā dienā nogalināsiet arī mani un pavisam drīz pēc tam arī paši dabūsiet galu. Mums tik aplam rīkojoties, visi tie persieši, kas tagad ir ar mums, būs mums bīsta­māki ienaidnieki nekā tie, kas tagad ir pie ķēniņa.
To dzirdēdams, Klearhs atjēdzās, un kā viņa, tā Me­nona kareivji izbeidza strīdu un nolika ieročus.

ORONTA NODEVĪBA UN SODS
No šejienes projām dodamies, viņi pamanīja zirgu pē­das un mēslus. Varēja spriest, ka tur bijuši kādi divi tūk­stoši jātnieku. Tie, pa priekšu iedami, dedzināja zāli un visu citu, kas varētu noderēt.
Ķīra pavadonībā bija persietis Oronts, ķēniņa radinieks, par kuru teica, ka tas esot viens no krietnākajiem per­siešu karavadoņiem. Šis Oronts kādreiz bija karojis ar Ķīru, tad izlīdzis, bet tagad gribēja no tā atkrist. Oronts teica Kīram — ja viņam došot tūkstoš jātnieku, viņš va­rētu negaidot pārsteigt zāles dedzinātājus un tos vai nu visus apkaut, vai arī daudzus sagūstīt un tā panākt, ka tie vairs nededzinātu visu pa ceļam, nedabūtu redzēt arī Ķīra karaspēku un paziņot par to ķēniņam.
Kīrs sprieda, ka ierosinājums ir labs, un atļāva Orontam izvēlēties sev jātniekus, no kuras karaspēka daļas grib, bet Oronts, būdams pārliecināts, ka tie viņam sekos, rak­stīja ķēniņam vēstuli, ka ieradīšoties pie tā ar tik daudz jātniekiem, cik vien izdošoties sadabūt. Viņš lūdza arī, lai ķēniņš dotu rīkojumu saviem jātniekiem viņu draudzīgi sagaidīt. Vēstulē Oronts atgādināja arī savu agrāko drau­dzību un uzticību. Aizvest to viņš atdeva kādam vīram, kuru turēja par pilnīgi uzticamu, bet tas nodeva vēstuli Kīram. Vēstuli izlasījis, Kīrs lika Orontu apcietināt un ataicināja uz savu telti septiņus savus ievērojamākos pa­domdevējus, bet hellēņu stratēģiem pavēlēja ierasties ar saviem hoplītiem un nostādīt tos ap viņa telti. Tie tā arī darīja un atnāca ar kādiem trīs tūkstošiem hoplītu.
Klearhu viņš kā padomdevēju pat ieaicināja teltī. Vi­siem likās, ka no hellēņiem Klearhs tiek visvairāk godāts, un viņš pats arī tā domāja. Iznācis no telts, Klearhs sa­viem draugiem pastāstīja, ka tiesāts Oronts, jo nekāds noslēpums tas nebija. Kīrs runājis pirmais:
— Esmu lūdzis jūs ierasties, draugi, lai ar jums ap­spriestos un rīkotos ar šo Orontu tā, kā tas būtu taisnīgi pēc dievu un cilvēku likumiem. Mans tēvs viņu kādreiz atsūtīja, lai viņš man kalpotu, bet Oronts, mana brāļa ( tā viņš pats atzinās ) pamudināts, sāka pret mani karu un no­cietinājās Sardu akropolē. Es panācu, ka viņam karš bija jāizbeidz, un mēs sniedzām viens otram roku. Bet tagad saki, Oront, — vai esmu bijis pret tevi netaisns?
Oronts to noliedza. Tad Kīrs atkal jautāja:
— Un vai pēc tam, kā pats to atzīsti, tu nepārgāji pie mīsiešiem un nepostīji manu zemi kā vien tik varēdams?
— Tā tas bija, — teica Oronts.
— Un vai vēlāk, kad saprati, cik vāji tavi spēki, tu ne­nāci pie Artemīdas altāra un neteici, ka nožēlojot noti­kušo? Tu mani pārliecināji, un mēs atkal solījāmies būt viens otram uzticīgi.
Arī to Oronts atzina.
— Ko gan es tev ļauna esmu darījis, — jautāja Kīrs, — ka tu trešo reizi tagad mani nodod?
Un, kad Oronts teica, ka nekas ļauns viņam neesot da­rīts, Kīrs atkal jautāja:
— Vai tu neatzīsti, ka esi bijis pret mani netaisns?
— Tam jāpiekrīt, — atbildēja Oronts.
— Vai tu varētu, — jautāja tad Kīrs, — kļūt par mana brāļa ienaidnieku un par manu uzticamu draugu?
— Kīr, ja es arī tāds kļūtu, tu nekad vairs nebūsi par to pārliecināts.
Tad Kīrs teica klātesošajiem:
— Jūs dzirdējāt, ko šis vīrs darījis un ko viņš saka, bet no jums tu, Klearh, pirmais saki, kādas ir tavas domas.
—_ Es atzīstu, — Klearhs tad teica, — ka no Oronta pēc iespējas drīzāk jātiek vaļā, lai mums nebūtu vairs no viņa jābaidās un lai mēs varētu labu darīt tiem, kas mums uzticīgi.
Viņa priekšlikumam, sacīja Klearhs, piekrituši arī visi pārējie.
Pēc Ķīra pavēles visi tagad piecēlās un saņēma Orontu aiz jostas. Tas nozīmēja nāves sodu, un tie, kam bija uz­likts par pienākumu to izdarīt, izveda Orontu ārā, bet, kas agrāk godbijīgi bija viņu sveicinājuši, arī tagad darīja tāpat, kaut gan zināja, ka viņš iet nāvei pretī. Tad viņu ieveda Artapata — paša uzticamākā Ķīra kalpa teltī, un pēc tam neviens vairs nav redzējis Orontu ne dzīvu, ne mirušu, neviens arī nevar pateikt, kā viņš īsti miris, kaut gan stāstīts par to tika ļoti dažādi. Neviens arī nezina viņa kapu.

PIRMS IZŠĶIROŠAS KAUJAS
Pēc tam Kīrs nogāja pa Babiloniju trijās dienās divpa­dsmit parasangu. Pēc trešā pārgājiena viņš ap pusnakti sa­kārtoja līdzenumā hellēņus un barbarus kaujas ierindā, jo domāja, ka nākamajā dienā ķēniņš jau agri no rīta būs klāt ar visu savu karaspēku un sāks kauju. Klearham viņš uzdeva vadīt hellēņu labo spārnu12 - Menonam — kreiso, persiešus vadīt uzņēmās pats; Pēc. sakārtošanās, gaismai austot, ieradās arī pārbēdzēji no lielā ķēniņa armijas.
Tad Kīrs, saaicinājis hellēņu stratēģus un lohagus, ap­spriedās ar tiem, kā cīnīties, un, viņus mudinādams un iedrošinādams, teica:
— Hellēņi, ne jau tāpēc, ka man trūktu kareivju, esmu izraudzījis jūs par saviem sabiedrotajiem, bet gan būdams pārliecināts, ka pat cīņā ar persiešu karaspēku jūs_ bū­siet pārāki par tiem ar savu drosmi un vīrišķību, un tāpēc arī jūs salīgu. Esiet tagad tās" brīvības cienīgi, ko esat ieguvuši un kas ir jūsu lielākā laime. Ziniet arī, ka brīvību es izvēlētos visa, tā vietā, kas man ir, pat ja man būtu vel daudz lielāka bagātība.
Bet, lai jums būtu skaidrs, kādā cīņā dodaties, es, to labi zinādams, pastāstīšu. Skaļi kliegdams, jums bruks virsū milzīgs bars, tomēr izturiet šo triecienu, un tad par to, kas notiks pēc tam, man laikam būs pat jākaunas — tik gļēvi jums liksies šīs valsts ļaudis. Ja jūs cīnīsieties kā vīri un mums labi veiksies, tad par katru, kas gribēs atgriezties dzimtenē, es parūpēšos, lai viņu mājās visi apskaustu, bet esmu pārliecināts, ka daudzi atradīs par labāku nevis atgriezties, bet palikt pie manis.
Tur bija arī kāds Gaulīts, samiešu trimdinieks, kas bija uzticīgs Kīram.
— Daži, Kīr, — viņš teica, — apgalvo, ka tagad tu daudz apsolot, jo tavs stāvoklis esot grūts, bet, ja viss iziešot labi, tu aizmirsīšot, viņi saka, ko solījis. Daži arī runā, ka pat tad, ja tu visu atcerētos un gribētu izpildīt, ko solījis, tu nevarētu to izdarīt.
— Bet, hellēņu vīri, — atbildēja Kīrs, — manu tēvu zeme taču sniedzas tik tālu uz dienvidiem, ka tur kar­stuma dēļ vairs nevar dzīvot cilvēki, un tik tālu uz zie­meļiem, ka, tur nav iespējams dzīvot aukstuma dēļ, un visu zemi, kas atrodas vidū, pārvalda mana brāļa draugi. Ja mēs uzvarēsim, tad mans pienākums ir nodot varu pār šiem novadiem saviem draugiem, un es nebaidos ka man nebūs ko viņiem visiem dot, bet drīzāk baidos, ka man pietrūks kam dot, un katram hellēnim es došu arī zelta vainagu.
Tie, kas Ķīru dzirdēja tā runājam, kļuva daudz paļāvī­gāki un paziņoja arī pārējiem, ko viņš teicis.
Nāca pie Ķīra arī citi hellēņi un gribēja zināt, ko dabū­šot, ja uzvarēšot, un Kīrs, izpildījis viņu vēlēšanos, viņus atlaida. Un visi, kas ar Ķīru runāja, viņu lūdza nedoties pašam cīņā, bet palikt aiz kaujas ierindas.
Gadījās, ka tad arī Klearhs Kīram jautāja:
— Vai tu, Kīr, esi pārliecināts, ka tavs brālis tiešām dosies kaujā?
— Zvēru pie Zeva,13 — teica Kīrs, — ja viņš tiešām ir Dārija un Parisatidas dēls un mans brālis, tad bez kaujas es šo valsti neiegūšu.
Pēc karaspēka nostādīšanas kaujas ierindā un saskaitī­šanas izrādījās, ka hellēņu hoplītu bija desmit tūkstoši četri simti un peltastu divi tūkstoši pieci simti, bet per­siešu, kas sekoja Kīram, simt tūkstošu un kādi divdesmit sirpju kaujas rati14. Ienaidnieku, kā stāsta, bijis viens mil­jons divi simti tūkstošu, turklāt vēl seši tūkstoši jātnieku, kurus vadīja Artagerss un kuri bija nostādīti paša ķēniņa priekšā. Ķēniņa kājniekus vadīja Abrokoma, Tisaferns, Gobrijs un Arbaks. Katram no viņiem bija padoti trīssimt tūkstoši kareivju, bet kaujā piedalījās deviņi tūkstoši vīru un simtpiecdesmit sirpju kaujas rati, jo Abrokoma, nāk­dams no Feniķijas, ieradās piecas dienas pēc kaujas. To Kīram paziņoja pirms kaujas pārbēdzēji, un to pašu stās­tīja arī pēc kaujas gūstekņi.15
No turienes Kīrs nogāja vienā dienā trīs parasangus, un viss viņa karaspēks — kā hellēņi, tā persieši — gāja kau­jas kārtībā, jo Kīrs domāja, ka ķēniņš vēl tai pašā dienā sāks kauju, jo šai ceļa gabalā pret vidu bija izrakts liels grāvis — piecas asis16 plats un trīs asis dziļš. Šis grāvis stiepās kādus divpadsmit parasangus līdz pat mēdiešu mū­rim.17 Starp grāvi un Eifratu bija šaura, tikai kādas divdes­mit pēdas plata eja. Lielais ķēniņš, dabūjis zināt, ka Kīrs nāk pret viņu, bija licis rakt grāvi, lai aizšķērsotu ceļu, bet Kīrs ar savu karaspēku izgāja pa atstāto eju un no­kļuva grāvja otrā pusē.
Todien ķēniņš kauju nesāka, bet pēc pēdām varēja re­dzēt, ka atkāpušies daudz jātnieku un kājnieku. Tad Kīrs lika pasaukt pareģi Silanu un iedeva tam trīstūkstoš dariku, jo pirms vienpadsmit dienām tas Kīram bija sacījis, ka tuvākajās desmit dienās ķēniņš kauju nesākšot, bet Kīrs tad teicis:
— Ja viņš šai laikā necīnīsies, tad vispār vairs kauju nesāks, un es tev apsolu desmit talantus, ja tu būsi runā­jis taisnību.
Šo naudu viņš tagad, kad desmit dienas bija pagājušas, tam arī iedeva.
Kad ķēniņš pie grāvja nestājās pretī Ķīra karaspēkam, Kīrs pats un visi citi bija pārliecināti, ka viņš no kaujas ir atteicies, un nākamajā dienā Kīrs, dodamies tālāk, ne­bija vairs tik piesardzīgs. Trešajā dienā viņš brauca jau ratos, un pa priekšu kaujas ierindā gāja tikai neliela no­daļa, bet viss lielais vairums sekoja diezgan nekārtīgi, un daudz ieroču kareivjiem veda vai nu ar vezumiem, vai arī tie bija uzkrauti nastu nesējiem dzīvniekiem.

KAUJA
Bija ap to laiku, kad agorā parasti visvairāk ļaužu18, un nebija vairs tālu tā vieta, kur Kīrs bija domājis apmesties, kad uz putās saskrieta zirga pieauļoja Patēgijs, kāds no Ķīra krietnākajiem ļaudīm, un visiem, kas ceļā gadī­jās, kliedza gan persiski, gan hellēniski, ka nākot ķēniņš ar milzīgu karaspēku kaujas ierindā, un tūlīt izcēlās liels sajukums, jo kā hellēņi, tā visi citi baidījās, ka viņiem uz­bruks, pirms viņi būs sakārtojušies. Kīrs izkāpa no ra­tiem, aplika krūšu bruņas, uzlēca zirgā un, paņēmis šķēpu, lika dot signālu visiem apbruņoties un nostāties ierindā savās vietās. Tas viss lielā steigā arī tika darīts. Klearhs ar savējiem nostājās labajā spārnā pie Eifratas, viņam bla­kus Proksens, citi atkal aiz viņa, bet hellēņu kreisajā spārnā Menons. No Ķīra persiešiem kāds tūkstotis pafla-goniešu jātnieku ierindojās labajā spārnā aiz Klearha, turpat arī hellēņu peltasti, bet kreisajā — Ķīra persiešu karaspēka vadonis Ariajs un viņa kareivji. Kīrs ar kā­diem sešsimt jātniekiem nostājās centrā. Viņa jātniekiem bija krūšu un gurnu bruņas un bruņucepures, bet Kīrs pats devās kaujā ar kailu galvu. Zirgiem bija pieres bru­ņas un krūšu bruņas, jātniekiem arī hellēņu zobeni.
Jau pienāca dienas vidus, bet ienaidnieki vēl nekur ne­bija redzami. Tad pret vakaru parādījās balts putekļu mā­konis, un labu tiesu vēlāk līdzenumā jau bija saskatāms kaut kas liels un melns. Kad tas tuvojās, šur un tur iemir­dzējās vara bruņu cepures un šķēpu smailes, un tad varēja jau izšķirt atsevišķas karaspēka daļas. Kreisajā ienaidnieku spārnā bija jātnieki baltās krūšu bruņās (stās­tīja, ka tos vadot Tisaferns), tiem blakus kājnieki ar ādas vairogiem, tad hoplīti ar koka vairogiem, kas sniedzās tiem līdz potītēm, tie esot ēģiptieši, tad atkal citi jātnieki, tad strēlnieki. Viss šis karaspēks gāja sadalīts pa tautībām četrstūrveida kaujas ierindā ar pilnu vidu. Pa priekšu krietnā atstatumā cits no cita brauca tā sauktie sirpju kau­jas rati. Bija paredzēts, ka šie rati ietrieksies hellēņu ierindā un to sagraus. Taču Kīrs bija kļūdījies, nesen vēl cenzdamies pārliecināt saaicinātos hellēņus, ka viņiem nav ko baidīties no persiešu kliegšanas, jo tie gāja uz priekšu izlīdzinātā ierindā lēnām, klusu un mierīgi, cik nu vien tas bija iespējams.
Tad Kīrs pats ar trim vai četriem pavadoņiem un tulku Pigrētu piejāja pie Klearha un uzsauca tam vest hellēņus pret ienaidnieku centru, jo tur atrodoties ķēniņš.
— Ja mēs, — viņš teica, — uzvarēsim centrā, tad mēs visur jau būsim uzvarējuši.
Bet Klearhs, redzēdams ienaidnieka dziļo ierindu centrā, kā arī dabūjis zināt, ka ķēniņš atrodoties vēl pa kreisi no Ķīra kreisā spārna (tik liels bija ķēniņa pār­spēks, ka, atrazdamies sava karaspēka centrā, viņš bija vēl aiz Ķīra kreisā spārna), negribēja atraut labo spārnu no upes, baidīdamies, ka viņu ielenks no visām pusēm un tāpēc Kīram atbildēja, ka viņš gan zināšot, kā būšot labāk.
Ķēniņa karaspēks pa to laiku devās uz priekšu sakārtotā ierindā, bet hellēņi palika uz vietas, jo tiem arvien vel pievienojās aizkavējušies. Kīrs, jādams tālāk gar sava ka­raspēka fronti, novēroja gan ienaidniekus, gan savējos, raudzīdamies drīz uz vienu, drīz uz otru pusi. Atēnietis Ksenofonts, atrazdamies hellēņu ierindā, viņu ieraudzīja, izgāja pretī un jautāja, vai viņam neesot kas sakāms. Kīrs, pieturējis zirgu, lika visiem teikt, ka upurēšana iz­devusies un zīmes esot labas. 19 Viņam vēl tā runājot, hel­lēņu rindās bija dzirdama murdoņa, kas nāca arvien tu­vāk, un Kīrs jautāja, ko tas nozīmējot. Ksenofonts atbildēja, ka jau otro reizi tiekot paziņota parole. Kas dodot paroli un kāda tā esot, jautāja tad Kīrs. «Zevs-Glābējs un uzvara,» atteica Ksenofonts, un, to dzirdēdams, Kīrs iz­saucās:
— Tā ir laba parole, lai tā arī notiek! To teicis, viņš aizjāja.
Starp abām ierindām nebija vairāk kā trīs vai četri stadiji, kad hellēņi uzsāka kaujas dziesmu un devās uzbru­kumā. Kad ejot kāda ierindas daļa izvirzījās vairāk uz priekšu, atpalikušie sāka skriet, un tagad visi kliedza, pie­saukdami Enialiju, un nu jau arī visi skrēja. Stāsta arī, ka daudzi, ienaidnieka zirgus baidīdami, dauzījuši ar šķēpiem vairogus.
Hellēņi vēl nebija nonākuši pie ienaidniekiem bultas šāviena attālumā, kad tie, neielaizdamies kaujā, sāka bēgt. Vajādami tos cik spēdami, hellēņi sauca cits citam ne­skriet un neizjaukt ierindu. Bet ķēniņa kaujas rati joņoja gan caur savējo, gan caur hellēņu rindām. Kad hellēņi re­dzēja tos virsū drāžamies, viņi metās sāņus pa labi un pa kreisi, un stāsta, ka neviens no viņiem neesot cietis. Vis­pār šajā kaujā neviens no hellēņiem nav ne kritis, ne ievainots, vienīgi kreisajā spārnā kādu, kā stāsta, esot ķērusi bulta.
Kīrs, redzēdams, ka hellēņi savus pretiniekus uzvar, prie­cājās, un pavadoņi jau sveica viņu kā ķēniņu, tomēr viņš nedevās vajāt bēgošos, bet, cenzdamies saturēt ierindā sa­vus sešsimt jātniekus, vēroja, ko darīs ķēniņš, kas atra­dās, kā to Kīrs zināja, karaspēka centrā. Vispār persiešu karavadoņi savus pulkus vada no centra, domādami, ka tā ir pati drošākā vieta, ko viņu spēki sedz no abām pu­sēm, turklāt, ja vajadzīgs dot kādu rīkojumu, kareivji to dabū zināt divreiz ātrāk. Arī šoreiz ķēniņš bija sava ka­raspēka centrā, bet, tur atrazdamies, viņš tomēr vēl bija aiz Ķīra kreisā spārna. Tā kā neviena nebija, kas stātos pretī, viņš virzījās puslokā uz priekšu, lai ienaidnieku apietu. Tad Kīrs, baidīdamies, ka hellēņus ielenks un iz­nīcinās, ar saviem sešsimt jātniekiem uzbruka tiem sešiem tūkstošiem jātnieku, kas sedza ķēniņu, sakāva tos un pie­spieda bēgt. Stāsta, ka Kīrs pats cīnījies ar viņu vadoni Artagersu un to nogalinājis. Kad ienaidnieki sāka bēgt, tos vajādami, izklīda arī sešsimt Ķīra jātnieki. Tikai ne­liels pulciņš palika pie viņa, gandrīz visi bija no tiem, kas ēda ar viņu pie viena galda. Tad Kīrs un pie viņa palikušie jātnieki ieraudzīja ķēniņu tā pavadoņu vidū.
— Es viņu redzu! — Kīrs izsaucās un tūlīt, pār sevi nevaldīdams, viņam uzbruka un ievainoja caur bruņukreklu krūtis ( tā stāsta ķēniņa ārsts Ktēsijs, kas, saka, ievainojumu arī izārstējis ). Uzbrucējam kāds svieda no visa spēka ar metamo šķēpu un trāpīja zem acs. Ktēsijs stāsta, cik daudz cīņā krituši no tiem, kas bija pie ķēniņa, jo viņš pats tur bijis klāt.
Krita arī pats Kīrs un astoņi dižciltīgākie viņa ļaudis. Stāsta, ka Artapats, pats uzticamākais no Kīra galminiekiem, redzēdams kritušo, nolēcis no zirga un me­ties pār viņu. Daži saka, — ķēniņš turpat viņu arī pavēlē­jis nodurt, citi — ka viņš pats sevi nodūris ar savu zelta zobenu. Viņš valkāja ari kaklarotu, rokassprādzes un citas greznuma lietas, kā to mēdza darīt dižciltīgie persieši. Kīrs Artapatu labi ieredzēja viņa uzticības un pieķeršanas dēļ.

KĪRS
Tā krita Kīrs, un visi, kas domā viņu pazinuši, vienprā­tīgi atzīst, ka pēc Kīra Vecākā viņš no visiem persiešiem bijis pats krietnākais un visvairāk piemērots būt par vald­nieku. Vispirms jau tad, kad viņš vēl bija zēns un auga kopā ar savu brāli un citiem zēniem, viņu vienmēr un visur atzina par pārāku. Jāsaka, visi persiešu augstmaņu zēni tiek ķēniņa galmā kopā audzināti. Tur viņi mācās būt savaldīgi un pieklājīgi, neko nekrietnu neviens tur ne dzird, ne redz. Zēni novēro, ka ķēniņš dažus uzteic, bet citus peļ, un tā jau no bērna kājām mācas pavēlēt un pa­klausīt. Tad Ķīru jau atzina par godbijīgāko no viņa ve­cuma zēniem, kas paklausīgāks vecākiem ļaudīm nekā citi, daudz neievērojamāki par viņu. Kīrs turklāt bija arī liels zirgu draugs un ļoti labi prata ar tiem apieties. Karalietās, šaušanā ar loku un šķēpa mešanā viņš bija pats centīgākais un uzcītīgākais. Sasniedzis jaunieša vecumu, viņš kļuva arī par kaislīgu mednieku un medībās nebaidījās ne no kādām briesmām. Kad Kīram reiz uzbruka lācis, viņš nenobijās un nebēga, bet sāka cīņu ar to. Lā­cis viņu nogāza no zirga, un Ķīra rētas liecināja par da­būtajiem ievainojumiem. Galu galā viņš lāci tomēr noga­lināja. To, kas viņam pirmais piesteidzās palīgā, viņš, pēc visu domām, ir padarījis laimīgu.
Kad tēvs viņu nosūtīja par satrāpu uz Līdiju, Lielo Frī­ģiju un Kapadokiju un iecēla par virspavēlnieku visiem karapulkiem, kuru sapulcēšanās vieta bija Kastolas līdze­nums, Kīrs vispirms centās visus pārliecināt, ka viņam pats svarīgākais ir nekad nepiekrāpt, ja ar kādu ir slēdzis līgumu vai kaut ko norunājis, vai apsolījis. Un viņam tad arī uzticējās padotās pilsētas, uzticējās atsevišķas perso­nas; pat ienaidnieks, kas ar viņu izlīga, varēja paļauties, ka līgums tiks stingri ievērots. Tāpēc, kad sākās karš ar Tisafernu, visas pilsētas, izņemot Milētu, labprātīgi no­stājās Ķīra pusē. Milētieši no viņa baidījās, jo viņš negri­bēja pamest savam liktenim bēgļus no Milētas. Ar savu rīcību Kīrs pierādīja, ka runājis patiesību, teikdams, ka, reiz kļuvis par viņu draugu, nekad viņus nepametīs, pat tad ne, ja viņu būtu vēl mazāk un viņiem klātos vēl grū­tāk. Visiem bija skaidrs, ka Kīrs centīsies ar uzviju atdarīt to, ko viņam kāds būs darījis laba vai ļauna. Stāsta arī par šādu Ķīra vēlēšanos — viņš gribot dzīvot tik ilgi, ka­mēr būšot pārspējis, labu darīdams, tos, kas bijuši pret viņu labi, un, ļaunu darīdams, tos, kas bijuši ļauni. Tāpēc arī vienīgi viņam ļaudis labprāt uzticēja ne tikai savus īpa­šumus un pilsētas, bet arī savu dzīvību. Neviens arī ner teiks, ka viņš būtu atstājis nesodītus noziedzniekus un ļaundarus. Neviens tos nesodīja bargāk kā viņš, un bieži vien lielo ceļu_ malās varēja redzēt cilvēkus ar nocirstām rokam un kājām vai izdurtām acīm, bet tāpēc arī Ķīra pārvaldītajos novados kā hellēņi, tā persieši, ja nevie­nam nekā ļauna nedarīja, varēja ceļot bez bailēm, kurp vien velējas, ņemot līdzi visu vajadzīgo.
Visi vienprātīgi atzīst, ka viņš sevišķi cienīja krietnus kareivjus. Vispirms Kīrs karoja ar pisidiešiem un mīsiešiem, arī pats dodamies karagājienā uz viņu zemi. Ja Kīrs kādu redzēja nebaidāmies no briesmām, viņš to iecēla par pakļauta novada pārvaldnieku un pagodināja arī ar dā­vanām, un tā visiem bija zināms, ka drosmīgajiem klājas labi, bet gļēvuļi ir pelnījuši būt par viņu kalpiem. Viņam tāpēc bija daudz vīru, kas labprāt devās briesmas, cerē­dami, ka Kīrs to dabūs zināt, un, ja kāds centās izvirzīties kā krietns goda vīrs, Kīrs darīja visu, lai viņš kļūtu ba­gātāks par tiem, kas netaisni kļuvuši bagāti, un tā viņam bija daudz labu palīgu un uzticams karaspēks. Stratēģi un lohagi stājās viņa dienestā nevis naudas dēļ, bet gan at­zīdami, ka Kīram labi kalpot nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai saņemt mēneša algu, un, ja kāds bija labi izpildījis Ķīra pavēli, tad viņa centība nekad nepalika pienācīgi ne­atalgota. Tādēļ tiešām varēja teikt, ka Kīram vienmēr bija krietni palīgi.
Ja viņš redzēja, ka dažs ir krietns un godīgs saimnieks, kas labi pārvalda tam uzticēto novadu un gūst labus ienā­kumus, tad viņš tam nekad neko neatņēma, bet_ pat vai­roja tā bagātību, tā ka viņa ļaudis labprāt pulējas un ne­baidījās kļūt bagāti un nemaz nedomāja slēpt no Ķīra, ja bija kaut ko ieguvuši, jo zināja, ka viņš neapskauž tos, kas neslēpj, kā ieguvuši savu bagātību, bet dažkārt atņem īpašumus tiem, kas to slēpj.
Visi ir vienis pratis, ka neviens tā nerūpējās par saviem draugiem kā Kīrs, ja vien bija atzinis, ka tie viņam uzticami, un atradis tos par labiem palīgiem savu nodomāto pasākumu īstenošanā. Un, tā kā viņš domāja, ka draugi vajadzīgi, lai tie palīdzētu, tad arī pats savukārt centās būt labākais palīgs draugiem to nodomu sasniegšana. Neviens cits, domājams, dažādos gadījumos arī nesaņēma tik daudz dāvanu kā Kīrs. Tās viņš pa lielākai daļai izda­līja saviem draugiem, ievērodams katra paražas un to, kas katram, pēc viņa ieskata, visvairāk vajadzīgs. Ja kāds sū­tīja rotas, ar ko greznoties karam vai mieram, tad Kīrs par tām teicis, ka viņam to esot par daudz, bet viņš do­mājot, ka krietna vīra lielākais krāšņums esot skaisti ro­tāti draugi. Nav ko brīnīties, ka Kīrs varēja daudz vairāk laba darīt un daudz vērtīgākas balvas dot nekā viņa draugi, jo viņš taču bija daudz varenāks, bet, man šķiet, daudz vairāk jābrīnās, ka viņš bija pārāks par tiem arī rū­pēs par saviem draugiem un savā centībā tos iepriecināt. Ja Kīram gadījās ļoti labs vīns, viņš bieži sūtīja kādam draugam puskrūkas šā vīna un lika teikt, ka sen jau vi­ņam neesot gadījies tik labs vīns.
— To es tev sūtu un lūdzu šodien izdzert kopa ar tiem, ko tu visvairāk mīli.
Bieži viņš arī sūtīja puszosi vai puskukuli maizes, vai kaut ko citu tamlīdzīgu un nesējam lika teikt:
— Kīram tas ļoti garšoja, viņš grib, lai arī tu nogar­šotu to.
Kad bija ļoti maz siena, Kīrs pats to vienmēr varēja sa­gādāt, jo viņam bija daudz kalpu. Tad viņš sūtīja drau­giem sienu un lika teikt, lai dodot to saviem jājamzirgiem, jo viņa draugiem neklājoties jāt uz zirgiem, kas cieš badu.
Ja Kīrs kādreiz devās ceļojumā un bija sagaidāms, ka ļoti daudzi gribēs viņu un viņa pavadoņus redzēt, viņš aicināja pie sevis draugus un sarunājās ar tiem par sva­rīgām lietām, lai visi redzētu, kurus viņš ciena. Un tāpēc arī, cik man ir zināms, neviens ne no hellēņiem, ne no persiešiem nav ticis tik ļoti mīlēts. To pierāda arī vēl tas, ka neviens no Ķīra nav pārgājis pie ķēniņa pat tai laikā, kad Kīrs vēl bija pakļauts ķēniņam. To mēģināja darīt tikai Oronts, bet izrādījās, ka arī viņš, kuru ķēniņš bija atzinis par sev uzticamu, ir drīzāk Ķīra nekā viņa draugs. Taču no ķēniņa daudzi pārgāja pie Ķīra, kad sākās abu karš, turklāt tie, kas gribēja izvirzīties, jo bija pārliecināti, ka, labi kalpodami Kīram, iegūs vairāk, nekā palikdami pie ķēniņa.
Ka Kīrs pats bija krietns vīrs un prata arī saskatīt, kurš viņam ir uzticams un pieķēries un uz kuru viņš var droši paļauties, to noteikti pierāda viņa nāve. Kad viņš bija kaujā kritis, visi draugi un galda biedri arī krita, par viņu cīnīdamies, izņemot tikai Ariaju, kas atradās kreisajā flangā un vadīja jātniekus. Dabūjis zināt, ka Kīrs miris, viņš bēga, bēga arī viss karaspēks, kuru viņš vadīja.

NESKAIDRA SITUĀCIJA
Tad Kīram nocirta galvu un labo roku, un ķēniņš, ie­naidniekus vajādams, iebruka Kīra nometnē.20 Ariaja ka­reivji viņam nepretojās, bet bēga no savas nometnes uz iepriekšējās nometnes vietu, no kurienes viņi rītausmā bija izgājuši. Stāsta, ka līdz tai bijuši četri parasangi.
Tagad starp hellēņiem un ķēniņu bija kādi trīsdesmit stadiji, un ķēniņa kareivji laupīja nometnē, it kā būtu jau visus uzvarējuši. Kad hellēņi dabūja zināt, ka ķēniņš ar savu kara­spēku esot viņu nometnē, un kad Tisaferns ķēniņam savukārt paziņoja, ka hellēņi uzvarējuši tos, kas bija stājušies viņiem pretī, un, sakautos vajādami, dodoties uz priekšu, tad ķēniņš sāka vākt kopā savus ļau­dis un nostādīt kaujas kārtībā, bet Klearhs, pieaicinājis Proksenu, kas bija tam vistuvāk, sāka apspriesties, vai nesūtīt kādu daļu no karaspēka, lai tā kā nu varē­dama glābtu nometni. Taču tagad pienāca ziņa, ka ķēniņš atkal dodoties uzbrukumā, atrazdamies, šķiet, viņiem aizmugurē, tāpēc hellēņi pārkārtojās, lai atvai­rītu ienaidniekus. Ķēniņš tomēr viņiem no šīs puses neuzbruka un griezās atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija apgājis Ķīra kreiso spārnu. Atiedams viņš paņēma līdz visus tos, kas šīs kaujas laikā bija no viņa pārbēguši pie hellēņiem, tāpat arī Tisafernu ar viņa kareivjiem. Tisaferns kaujā nebija bēdzis, bet, gar upi iedams, uzbrucis hellēņu peltastiem. Neviens no tiem tomēr netika nogalināts, jo hellēņi palaida persiešus garām, tikai svieda viņiem ar šķēpiem. Vadīja peltāstus Epistens, kas esot šai gadījumā ļoti saprātīgi rīkojies.
Tisaferns nekādus panākumus neguva, bet arī viņš atpakaļ negriezās un, uz priekšu iedams, nonāca hellēņu nometnē, kur sastapa ķēniņu, un, savus pulkus apvienojuši, viņi sāka atiet. Kad viņi nonāca hellēņu kreisajā21 flangā, tie izbijās, ka persieši varētu tagad ielenkt tos no visām pusēm un iznīcināt. Tāpēc hel­lēņi nolēma atvilkt šo spārnu atpakaļ un nostāties ar muguru pret upi. Kamēr viņi par to apspriedās, ķēniņš ar savu karaspēku jau bija nonācis pie viņiem un izvērsa tā­pat savu flangu, kā to bija darījis kaujas sākumā. Hellēņi, redzēdami, ka ienaidnieku kaujas ierinda ir tik tuvu, atkal sāka savu kaujas dziesmu un devās vēl daudz drošsirdīgāk uzbrukumā nekā agrāk. Arī šoreiz persieši nepieņēma kauju un vēl drīzāk sāka bēgt. Hellēņi tos vajāja līdz kā­dam ciemam un tur apstājās, jo pie šī ciema bija pakalns, uz kura novietojās ķēniņa kareivji. Kājnieku tur nebija, bet jātnieki aizņēma visu kalnu, un nevarēja zināt, kas tur īsti notiek. Daži teica, ka redzot ķēniņa nozīmi — uz koka kāta zelta ērgli ar izplestiem spārniem. Kad hellēņi devās arī turp uzbrukumā, jātnieki atstāja kalnu nevis ierindā, bet izklaidus cits pēc cita, līdz beidzot tur vairs neviena nebija.
Klearhs neveda savus kareivjus kalnā, bet atstāja tos pakājē un sūtīja sirakūzieti Likiju un vēl kādu citu augšā, un pavēlēja paziņot, kas no kalna redzams. Uzgājis augšā un apskatījies, Likijs ziņoja, ka ienaidnieki bēgot, cik ātri vien varēdami. Ap to pašu laiku nogāja arī saule. Tad hellēņi nolika ieročus un apmetās atpūsties. Viņi brīnījās, ka nekur nav redzams Kīrs un neviens arī neierodas no tā ar kādu ziņu. Ka Kīrs kritis, viņi nezināja, bet domāja, ka viņš devies tālāk uz priekšu, vai nu vajādams ienaid­niekus, vai arī kāda cita iemesla dēļ. Tad viņi sāka ap­spriesties, vai palikt turpat un sūtīt pēc pārtikas vai pa­šiem iet uz nometni. Nolēma iet uz nometni, un ap vaka­riņu laiku viņi ieradās pie savām teltīm. Tā beidzās šī diena.
Izrādījās, ka lielākā daļa no viņu mantām bija nolau­pīta, arī pārtika. Ar miltiem un vīnu piekrautos vezumus bija aizveduši ķēniņa kareivji. Stāsta, ka bijuši četri simti šādu vezumu. Kīrs tos sagādājis, lai būtu ko dot hellēņiem, ja sāktos liels pārtikas trūkums. Tā lielākā daļa hellēņu nedabūja vakariņas, daudzi nebija ēduši arī pusdienas, jo ķēniņa karaspēks parādījās, pirms hellēņi bija apstājušies pusdienot. Tāda bija šī nakts.

__________________

1 Jūra! Jūra!
2 Dārijs II — Persijas valdnieks ( 424. — 404.g.pmē. ).
3 Kīrs īstenībā pārvaldīja vairākas Persijas satrapijas Vidusjūras austrumos.
4 Ksenofonta atstāstījumā šī epizode ar Epiaksu nav īsti labi sapro­tama. Šķiet, nauda dota ar norunu, ka Ķīra armija neies caur Kilikiju, bet tad, kā tas redzams no tālākā, Kīrs savu solījumu nav turējis.
5 Protams, Kīrs negāja pret Artakserksu tikai ar grieķu algotņiem vien, bet persiešus, stāstot par karaspēka vākšanu, Ksenofonts nemaz nepiemin. Par tiem viņš nebija arī tik labi informēts.
6 Tesālietis Menons ieradās pie Ķīra ar tūkstoš hoplītiem un pieci Simti peltastiem.
7 Spartietis Klearhs kāda mums nezināma iemesla dēļ bija spiests bēgt no Spartas. Kīrs viņam deva naudu algotņu vākšanai. Kīram viņš
8 Ksennijs ar kādiem četriem tūkstošiem hoplitu bija ieradies Sardas pie Kīra.
9 Pasions atveda Kīram trīssimt hoplītus un trīssimt peltastus.
10 Pasions atveda Kīram trīssimt hoplītus un trīssimt peltastus.
11 Boiotietis Proksens iestājās Ķīra dienestā ar tūkstoš piecsimt hoplī­tiem un piecsimt peltastiem. Viņš bija Ksenofonta draugs.
12 Labais spārns kaujā bija vairāk apdraudēts nekā kreisais, jo vairogus kareivji nesa uz kreisās rokas, tātad kreisie sāni bija aizsargāti, bet labie atklāti. Vadīt labo spārnu bija godpilns un atbildīgs pienākums, ko uzticēja visvairāk pieredzējušam vadonim.
13 Kīrs, protams, zvērēja nevis pie grieķu Zeva, bet pie peršu Ahuraroazdas, visa labā dieva, bet šai laikā grieķi parasti identificēja svešus dievus ar kādu no savējiem, ar pašu līdzīgāko, protams.
14 Šiem ratiem katrā pusē pie ass bija piestiprināti divi pāri apmēram metru gari sirpji.
15 Ksenofonta minētie skaitļi ir stipri pārspīlēti. Sevišķi tas sakāms par Artakserksa armiju. Daži pieņem, ka abas armijas skaita ziņā bi­jušas apmēram vienādas — kādi 30 000 vīru katrā, bet Artakserksam bijis vairāk jātnieku.
16 Ass — grieķu orgviā, apmēram 1,80 m.
17 Šo kādus 30 km garo mūri šaurākajā vietā starp Tigru un Eifratu bija cēlis Jaunbabilonijas valdnieks Nebukadnecars ( 605. — 562.g.pmē. ), lai aizsargātu savu zemi pret mēdiešu iebrukumu.
18 No pulksten 10 līdz 12.
19 Pirms grieķi kaut ko svarīgu uzsāka, viņi parasti upurēja, lai pēc upura dzivnieka iekšām ( sevišķi aknām ) izzinātu dievu gribu un pasā­kuma izdošanos vai neizdošanos.
20 Karaspēkam ap pusdienas laiku izvēršoties kaujas ierindā, aizmu­gure palika vezumi un jūga dzīvnieki. Šo vietu Ksenofonts šeit sauc par Kīra nometni.
21 Pēc ierindas pārkārtošanas šis flangs tagad īstenībā bijā labais.

OTRĀ GRĀMATA

Kā Kīrs vāca hellēņu algotņus, gatavodamies sacelties pret savu brāli Artakserksu, ka viņš devās pret to karā, kā notika kauja un ka Kirs krita, un kā, atgriezušies nometnē, hellēņi pa­vadīja nakti, domādami, ka Kīrs ir dzīvs un viņi guvuši pilnīgu uzvaru, par to stāstīts iepriekšē­jā grāmatā.

KO IESĀKT?
Gaismai austot sanākuši, stratēģi brīnījās, ka Kīrs ne­sūta nevienu ar ziņu, kas darāms, un nenāk ari pats. Tad viņi nolēma savākt visu, kas vēl bija palicis, apbruņoties un iet tālāk, līdz satiks Ķīru. Viņi jau posās ceļa, kad, saulei lecot, ieradās Prokls un Glujs un pastāstīja, ka Kīrs kritis un Ariajs ar pārējiem persiešiem aizbēdzis uz no­metni, no kurienes viņi vakar no rīta izgājuši. Ariajs lie­kot teikt, ka šodien gaidīšot, vai hellēņi nākšot, bet rīt jau došoties atpakaļ uz Joniju, no kurienes nācis.
Dabūjuši to zināt, hellēņi ļoti bēdājas, bet Klearhs teica:
— Kaut Kīrs būtu dzīvs, bet, tā ka viņš ir kritis, pazi­ņojiet Ariajam, ka mēs esam uzvarējuši un, ka jūs re­dzat, neviens nestājas mums pretī, un, ja jūs nebūtu at­nākuši, mēs dotos tālāk pret ķēniņu. Sakiet Ariajam — ja viņš nāks pie mums, mēs viņu iecelsim par valdnieku. Kas uzvarējis kaujā, tam pienākas arī valdīt.
To teicis, viņš sūtīja vēstnešus un ar tiem arī lakonieti Heirisofu un tesālieti Menonu. Menons, būdams Ariaja draugs, pats to vēlējās.
Vēstneši aizgāja, bet Klearhs palika, un kareivji ka nu varēdami gādāja sev pārtiku. Viņi kāva jūga vēršus un ēzeļus, bet malku sameklēja, pagājuši kadu gabalu no no­metnes. Tur, kur bija notikusi kauja, viņi dabūja daudz bultu. Tās hellēņi bija likuši nomest tiem, kas pārbēga pie viņiem no ķēniņa. Bija tur arī adas vairogi, ēģiptiešu vairogi no koka, šķēpi un pamesti rati. Tas viss noderēja par malku, kareivji vārīja sev gaļu un todien tā iztika.
Tuvojās jau pusdiena, kad ieradās vēstneši no ķēniņa un Tisaferna. Tie bija persieši, bet viens no viņiem, Falīns, bija hellēnis. Tas bija lielā godā pie Tisaferna, jo bija pra­tis viņu pārliecināt, ka esot labs lietpratējs taktikā un tuvcīņā. Ieradušies vēstneši lika ataicināt hellēņu vadoņus un teica, ka ķēniņš pavēlot hellēņiem nolikt ieročus un ierasties pie viņa telts, varbūt tad tiem izdošoties izlūg­ties viņa žēlastību, jo ķēniņš esot uzvarējis un Kīrs kri­tis. Tā teica ķēniņa vēstneši, bet hellēņi, to dzirdot, bija sašutuši, taču Klearhs savaldīgi atbildēja, ka uzvarētāji nenoliekot ieročus.
— Jūs, stratēģi, — viņš vēl piebilda, — atbildiet vēstnešiem ko jūs atrodat par labu un piemērotu, bet es drīz atkal nākšu.
Klearhs pašlaik bija upurējis, un tagad kāds no kalpiem viņu pasauca apskatīt izņemtās upura dzīvnieka iekšas.
Tad arkadietis Kleanors, kas bija pats vecākais strategs, atbildēja, ka viņi drīzāk miršot nekā nodošot ieročus, bet tēbietis Proksens jautāja Falīnam:
_— Es nesaprotu, Falīn, — vai ķēniņš pieprasa ieročus ka uzvarētājs vai kā draugu dāvanu? Ja viņš tos prasa kā uzvarētājs, tad kāpēc gan vēl prasīt, ja var nākt un pa­ņemt. Ja viņš grib tos dabūt, mūs pārliecinājis, tad lai pasaka to, kas notiks ar mums, ja darīsim viņam pa prātam.
— Ķēniņš, — teica tad Falīns, — ir pārliecināts, ka uz­varējis, jo Kīrs ir kritis. Kas gan tagad varētu apstrīdēt viņa varu? Ķēniņš spriež, ka arī jūs esat viņa varā, jo at­rodaties viņa valsts vidū. No dzimtenes jūs šķir nepāreja­mas upes, un pret jums viņš var vest tik lielus spēkus, ka jūs tos nevarētu apkaut pat tad, ja viņš to ļautu.
— Falīn, — iebilda pret to atēnietis Teopomps, — ta­gad, ka tu redzi, mums cits nekas nav palicis kā ieroči un drošsirdība. Ja mums ir ieroči, tad, mēs domājam, mums noderēs arī drošsirdība, bet, ja mēs tos atdosim, tad zau­dēsim arī dzīvību. Neiedomājies tāpēc, ka mēs atdosim šo savu vienīgo mantu, nē — ar ieročiem rokā mēs cīnīsi­mies, lai jums atņemtu jūsu bagātības.
To dzirdēdams, Falīns smējās un teica:
— Jaunekli, šķiet, tu esi gudrinieks un runāt proti gluži labi, bet zini — ir naivi iedomāties, ka jūsu drošsir­dība uzveiks ķēniņa spēkus.
Citi runājuši piekāpīgāk — viņi bijuši Kīram uzticīgi un varētu būt arī ļoti noderīgi ķēniņam, ja tas gribētu būt viņiem draugs un izlietot viņus kādam pasākumam, piemēram, karagājienam pret Ēģipti.
Tad atgriezās Klearhs un jautāja, vai vēstnešiem jau esot atbildēts.
— Viņi, — teica Falīns, — runāja gan šā, gan tā, bet saki tu, Klearh, — kādas ir tavas domas?
— Es, — atbildēja Klearhs, —- priecājos un domāju, ka ari visi citi priecājās, tevi redzot. Tu taču esi hellēnis, un mēs visi šeit arī esam hellēņi. Būdami tik grūtā stāvoklī, mēs lūdzam padomu, ko mums atbildēt uz tavu priekšli­kumu. Saki tāpēc, un lai dievi ir tev par lieciniekiem, kas, pēc tavām domām, būtu pats labākais un prātīgākais, kas darītu tev godu, ja vēlāk stāstītu, ka Falīns, kuru ķēniņš sūtījis atprasīt hellēņiem ieročus, viņiem to ieteicis, kad hellēņi tam prasījuši padomu. Tu taču zini, ka Hellada katrā ziņā stāstīs par to, ko tu mums teiksi.
Klearhs tā runāja ar gudru ziņu, gribēdams, lai pats ķē­niņa sūtītais vēstnesis neieteiktu izdot ieročus un hellēņi to nekad nedarītu, bet Falīns pretēji tam, ko Klearhs no viņa gaidīja, atbildēja izvairīgi:
— Ja no tūkstoš izredzēm izglābties jums butu tikai viena to panākt, karojot ar ķēniņu, es neieteiktu izdot ieročus, bet, tā kā nav nekādu cerību to panākt pret ķē­niņa gribu, dodu jums padomu glābties, kā tas iespējams.
— Tā tu saki, — teica Klearhs, — bet tad paziņo arī mūsu atbildi. Mēs domājam, ja mums nāktos kļūt par ķē­niņa draugiem, mēs būtu daudz labāki draugi, paturēdami ieročus, nevis tos nododami kādam citam, bet, ja būtu jā­karo, tad karot ir labāk, ja patur ieročus, nevis tos atdod kādam citam.
— To mēs arī paziņosim, — atbildēja Falīns, — bet ķē­niņš uzdeva jums vēl kaut ko pateikt: ir pamiers, ja jus paliekat šeit, kur esat, bet karš, — ja ejat uz priekšu vai atpakaļ. Pasakiet tāpēc — vai jūs paliekat un ir pamiers vai man jāpaziņo, ka jūs sākat karu?
— Paziņo, — atbildēja tad Klearhs, — ka šai ziņa mēs esam vienis pratis ar ķēniņu.
— Ko tas nozīmē? — jautāja Falīns.
— Ja mēs paliekam, — pamiers, ja ejam uz priekšu vai atpakaļ, — karš.
Bet Falīns jautāja atkal;
— Ko tad man teikt? Pamiers vai karš?
Un Klearhs atkal atbildēja to pašu:
— Ja paliekam — pamiers, ja ejam uz priekšu vai atpakaļ — karš.
Bet, ko viņš domā darīt, to viņš ne­teica.
Tad Falīns aizgāja un citi vēstneši kopā ar viņu. Bet no Ariaja atgrie­zās Prokls un Heirisofs, jo Menons bija palicis pie Ariaja. Ariajs, tie stās­tīja, esot teicis, ka daudzi persieši par viņu dižciltīgāki un negribēšot viņu atzīt par ķēniņu, bet, ja hellēņi gribot ar viņu kopā doties atpakaļ, tad tiem jāierodoties vēl šo pašu nakti, ja ne, — persieši došoties ceļā jau agri no rīta.
— Lai tā arī notiek, — teica Klearhs, — ja mēs ieradī­simies, tad darīsim, kā jūs sakāt, ja ne — tad rīkojieties, kā tas jums liekas izdevīgāk.
Arī šoreiz viņš tātad neteica, ko īsti grib darīt.

SAVIENĪBA AR ARIAJU
Pēc tam, saulei jau rietot, Klearhs, sasaucis stratēģus un lohagus, teica:
— Biedri, kad es upurēju un dieviem jautāju, vai mums sākt karu ar ķēniņu, upuri nevēstīja neko labu. Un citādi tas nevarēja būt, jo, kā man tagad zināms, starp mums un ķēniņu atrodas Tigra, kuģojama upe. Bez laivām pāri tai tikt nevaram, bet laivu mums nav. Mēs nevaram tomēr arī palikt šeit. Kur gan mēs ņemsim pārtiku? Bet, ja ejam pie Ķīra draugiem, tad upuri paredz mums tikai labu. Tā­tad tā arī jādara. Ejiet tagad un paēdiet vakariņas, kas nu katram no jums ir. Kad būs taures signāls doties pie miera, sakravājiet savas mantas, kad būs otrs signāls, uzkrau­jiet tās nastu nesējiem dzīvniekiem, kad trešais — seko­jiet priekšējiem. Jūga dzīvnieki lai iet gar upi, kareivji tiem blakus ārpusē.
Noklausījušies, ko teica Klearhs, stratēģi un lohagi aiz­gāja pie saviem ļaudīm un tā arī darīja, un arī turpmāk Klearhs pavēlēja un viņi paklausīja, kaut gan nebija to ievēlējuši par savu vadoni, bet viņi redzēja, ka vienīgi Klearhs zina, kas vadonim jāzina, bet citiem nebija piere­dzes.
Kad satumsa, trāķietis Miltokits ar kādiem četrdesmit saviem jātniekiem un kādiem trīssimt trāķiešu kājnie­kiem pārbēga pie ķēniņa. Bet Klearhs veda pārējos, kā bija teicis, un viņi tam sekoja. Ap pusnakti viņi nonāca pie Ariaja un tā ļaudīm savā agrākajā nometnē.
Nolikuši ieročus, tāpat kā viņu kareivji, kas palika ierindā, stratēģi un lohagi sapulcējās pie Ariaja. Ariajs ar saviem ievērojamākiem vadoņiem un hellēņi zvērēja, ka nenodos cits citu un būs uzticami sabiedrotie, persieši turklāt vēl, ka būs godīgi ceļveži, kas nekrāpj. Tā zvē­rēdami, viņi nokāva uz vairoga vērsi, kuili un aunu. Hellēņi iemērca upuru asinīs zobenu, persieši — šķēpa as­meni. Pēc zvēresta došanas Klearhs Ariajam jautāja:
— Ariaj, tā kā jums un mums tagad ir viens un tas pats ceļš, saki, — ko tu par to domā, vai iesim pa to pašu, pa kuru nācām, vai arī tu zini kādu citu — labāku?
— Ja mēs atkāpsimies pa to pašu, pa kuru nācām, — teica Ariajs, — tad noteikti nomirsim badā. Jau tagad mums nemaz nav pārtikas. Pat šurp nākot, septiņpadsmit beidzamajos pārgājienos mēs ceļā nekā nedabūjām, un, ja tur kaut kas arī bija, tad to visu esam jau izlietojuši. Tagad mēs domājam iet pa citu ceļu, tiesa — garāku, bet pārtikas tur netrūks. Pirmajos pārgājienos mums jādodas uz priekšu pēc iespējas ātrāk, lai jo drīzāk atrautos no ķēniņa karaspēka. Ja būsim divus vai trīs dienas gājumus tam priekšā, ķēniņš mūs vairs nevarēs panākt, jo ar mazu karaspēku viņš neiedrošināsies dzīties mums pakaļ, bet ar lielu viņš nevarēs ātri iet. Var jau arī būt, ka viņam pietrūks pārtikas.
Tādas, Ariajs teica, ir manas domas.
Šādam kara plānam bija tikai viens mērķis — atrauties no ienaidnieka un aizbēgt, bet gadījums vērsa šo nodomu cildenāku. Dienai iestājoties un viņiem tālāk dodoties, saule tiem bija pa labi, un viņi bija nodomājuši līdz sau­les rietam sasniegt dažus Babilonijas ciemus un šai ziņā nebija kļūdījušies. Nāca jau pret vakaru, kad tiem likās, ka redz ienaidnieka jātniekus, un tie hellēņi, kas neatra­dās ierindā, skriešus steidzās turp, bet Ariajs ( viņš bija ievainots un tāpēc brauca ratos ), no ratiem izkāpis, aplika krūšu bruņas, tāpat arī viņa pavadoņi. Viņiem tā bruņojoties, atgriezās izsūtītie izlūki un ziņoja, ka nekādu jāt­nieku tur neesot, ganoties tikai jūga lopi. Tagad visi sa­prata, ka kaut kur tuvumā ir ķēniņa nometne, jo tuvējos ciemos pacēlās dūmu stabi.
Uzbrukumā ienaidniekiem Klearhs tomēr kareivjus ne­veda, jo zināja, ka tie ir noguruši un nav ēduši. Bija ari jau vēls. Taču piesardzības dēļ no ceļa nogriezties viņš negribēja, lai neviens nedomātu, ka viņš bēg, bet, doda­mies tikai tālāk, saulei rietot, apmetās ar priekšējiem tu­vākajos ciemos. Tur ķēniņa kareivji bija visu izlaupījuši, paņēmuši pat ēku koka daļas. Priekšējie kaut kādi novie­tojās šajos ciemos, bet pēdējie, kas ieradās jau tumsa, palika zem klajas debess un tik skaļi kliedza, saukdami cits citu, ka pat ienaidnieki to varēja dzirdēt, un tie, kas bija vistuvāk, pat aizbēga no savām teltīm. Tas noskaid­rojās nākamajā dienā, jo nebija vairs redzami ne jūga dzīvnieki, ne nometne, ne kaut kur tuvumā dūmi. Ka re­dzams, arī ķēniņš baidījās, ka viņam uzbruks; to var se­cināt no viņa rīcības nākamajā dienā.
Bet šai nakti izbijās ari hellēņi, un kareivjos izcēlās troksnis un apjukums, kā tas panikas gadījumos mēdz būt. Tad Klearhs ( viņam bija šī laika labākais saucējs ēlejietis Tolmids ) pavēlēja saukt, lai visi apklustu, jo stra­tēģi apsolot talantu sudraba tam, kas uzrādīšot, kurš pa­laidis nometnē vaļā ēzeli. Kad tas bija izsaukts, kareivji saprata, ka nav ko baidīties un ka stratēģiem nekas ļauns nav noticis, bet, gaismai austot, Klearhs pavēlēja hellēņiem nostāties tādā pašā ierindā, kāda viņiem bija kau­jas laikā.

SARUNAS PAR PAMIERU
Ja es teicu, ka ķēniņš baidījās no uzbrukuma, tad to apstiprina tas, ka iepriekšējā dienā viņš sūtīja vēstnešus un pieprasīja izdot ieročus, bet tagad, saulei lecot, tie ieradās vest sarunas par pamieru. Pienākuši pie sargkareivjiem, viņi gribēja runāt ar stratēģiem. Kad sargka­reivji to paziņoja Klearham, kas pašlaik pārbaudīja ierindu, viņš lika vēstnešiem pagaidīt, kamēr atbrīvošoties. Kad falanga bija nostādīta cieši sakļautās rindās un ārpus ierindas neviens nebija redzams, Klearhs lika pasaukt vēstnešus, pats izgāja tiem pretī vislabāk apbruņots un visstaltāko kareivju pavadīts un tāpat lika darīt arī ci­tiem stratēģiem. Pie vēstnešiem piegājis, viņš jautāja, ko tie vēloties. Tie atbildēja, ka ieradušies pilnvaroti paziņot ķēniņa priekšlikumus hellēņiem un nelienu priekšlikumus ķēniņam.
— Sakiet ķēniņam, — atteica viņiem Klearhs, — ka papriekšu jāpaēd, jo mēs neesam brokastojuši, un nav ko runāt ar hellēņiem par pamieru, ja tiem nav sagādātas brokastis.
To dzirdējuši, vēstneši devās atpakaļ, bet drīz bija at­kal klāt. Varēja redzēt, ka ķēniņš vai kāds cits, kam uz­dots vest sarunas, nav tālu. Vēstneši teica, ka ķēniņš at­zīstot hellēņu iebildumu par dibinātu un viņi paņēmuši līdz ceļvežus, kas hellēņus, ja izdošoties noslēgt pamieru, aizvedīšot, kur tie dabūšot pārtiku.
— Vai pamiers, — jautāja tad Klearhs, — attieksies tikai uz sarunu vedējiem vai uz visiem?
— Uz visiem, — atbildēja vēstneši, — kamēr ķēniņam nebūs paziņoti jūsu noteikumi.
Tā viņi teica. Tad Klearhs uzaicināja viņus paiet nostāk un apspriedās ar stratēģiem. Tie domāja, ka vajadzētu tū­līt, noslēgt pamieru, lai netraucēti ietu un saņemtu pārtiku.
— Es tam piekrītu, — teica Klearhs, — taču tūlīt es to viņiem neteikšu, bet kavēšos, lai vēstneši sāktu bažīties, ka mēs negribam slēgt pamieru. Es domāju, — viņš vēl piemetināja, — ka arī mūsu kareivji būs par to nobažīju­šies.
Kad Klearham likās, ka pienācis vajadzīgais brīdis, viņš paziņoja, ka esot ar mieru slēgt pamieru, un lika hellēņus vest turp, kur tie dabūtu pārtiku.
Ceļveži gāja pa priekšu, un Klearhs, pamieru noslēdzis, tiem sekoja ar karaspēku kaujas kārtībā, pats viņš veda arjergardu. Ceļā bija daudz ar ūdeni pilnu grāvju un ka­nālu, un bez tiltiem nevarēja tiem pāri tikt. Tiltus ka­reivji taisīja no palmām, kuras turpat nocirta vai arī at­rada jau nocirstas guļam zemē. Un tagad varēja redzēt, cik labi Klearhs prata darbus vadīt. Kreisajā rokā viņam bija šķēps, labajā spieķis. Ja viņam kāds likās darbā no­laidīgs, viņš dažkārt tādam arī sita un nekavējās arī pats kāpt ūdenī un palīdzēt, tā ka visiem bija kauns no viņa atpalikt. Šajā darbā bija norīkoti tie, kas jaunāki par trīsdesmit gadiem, bet, redzēdami tā pūlamies Klearhu, ķē­rās klāt arī tie, kas bija vecāki par trīsdesmit.
Klearhs ļoti steidzās, jo viņam bija aizdomas, ka ne vienmēr grāvji ir tik pilni ar ūdeni. Nebija taču gadalaiks, kad laukus apūdeņo. Viņš noprata, ka ķēniņš licis nova­dīt līdzenumā ūdeni, lai hellēņi redzētu, cik lielas grūtī­bas sagaida viņus ceļā. Tā iedami, viņi nonāca tais cie­mos, kur pēc ceļvežu norādījuma vajadzēja dabūt pārtiku. Tur bija daudz labības, daudz dateļu vīna un no datelēm vārīta etiķa. Palika viņi tur trīs dienas. No ķēniņa pie vi­ņiem tur ieradās Tisaferns, ķēniņa sievas brālis un vēl trīs citi persieši; tos pavadīja daudz kalpu. Kad viņiem iz­nāca pretī hellēņu stratēģi, Tisaferns runāja pirmais, un viņa runu tulkoja hellēniski.
— Es, hellēņi, dzīvoju kaimiņos Helladai, un, kad redzu, kādā lielā nelaimē jūs esat krituši, es būtu laimīgs, ja man izdotos izlūgties no ķēniņa atļauju jūs sveikus un veselus aizvest uz Helladu atpakaļ. Esmu pārliecināts, ka par to ne tikai jūs paši būsiet man pateicīgi, bet arī visa Hellada. Tā domādams, es lūdzu ķēniņam šo atļauju. Es viņam teicu, ka esmu šādu labvēlību pelnījis, jo biju pir­mais, kas paziņoja, ka Kīrs dodas pret viņu karā, un tūlīt arī ierados ar karaspēku palīgā, un no visiem, kas stājās hellēņiem pretī, biju vienīgais, kas nebēga, bet izlauzos tiem cauri un apvienojos ar ķēniņu jūsu nometnē, kur ķēniņš ieradās, vajādams Ķīra persiešu pulkus ar tiem saviem kareivjiem, kurus es tagad vadu un kuri ir paši uzticamākie. Ķēniņš arī apsolīja par to padomāt un uz­deva man pie jums nākt un jautāt — kāpēc esat sākuši pret viņu karu? Es ieteicu jums neatbildēt viņam augst­prātīgi, lai man būtu vieglāk panākt no viņa jums kaut ko labu.
Tad hellēņi nogāja sāņus un apspriedās. Viņu vārdā at­bildēja Klearhs.
— Mūs nesalīga karot ar ķēniņu, un mēs arī nedevāmies pret viņu karā, bet Kīrs, kā tu pats labi zini, izdomāja daž­dažādus iemeslus, lai jūs pārsteigtu nesagatavotus un mūs atvestu šurp. Bet, kad mēs redzējām viņa grūto stāvokli, mums bija kauns no dieviem un cilvēkiem viņu nodot, daudz laba viņš taču mums bija darījis. Tagad, kad Kīrs ir miris, mēs nedomājam vairs apstrīdēt ķēniņam viņa varu un nav mums nekāda iemesla postīt viņa zemi vai nogalināt viņu pašu. Mēs dosimies atpakaļ uz mā­jam, ja neviens mūs neaiz­skars, bet, ja kāds mums uzbruks, mēs pratīsim ar dievu palīgu to atvairīt un, cik vien tas būs mūsu spēkos, nepaliksim arī pa­rādā, ja mums darīs labu.
Tā runāja Klearhs, bet Tisaferns, viņa runu no­klausījies, teica:
— Es to paziņošu ķēniņam un jums atkal viņa atbildi. Pamiers paliek spēkā, kamēr es nākšu, un pār­tiku mēs jums piegādāsim.
Nākamajā dienā viņš tomēr neieradās, kā hellēņi cerēja, bet atgriezās tikai trešajā un teica, ka nākot no ķēniņa un esot dabūjis piekrišanu izglābt hellēņus, kaut gan daudzi iebilduši — neklājoties ķēniņam ļaut tiem aiziet nesodī­tiem, kas devušies pret viņu karā.
— Tagad, — Tisaferns vēl piemetināja, — jūs varat prasīt no mums zvērestu, ka mēs tiešām ļausim jums mie­rīgi iziet caur savu zemi un bez viltus aizvedīsim jūs uz Helladu. Mēs gādāsim arī pārtiku un, kur jūs to nevarē­siet no mums pirkt, atļausim ņemt no vietējiem iedzīvota­jiem. Jums savukārt būs jāzvēr, ka, iedami caur mūsu zemi, nelaupīsiet un nepostīsiet, bet ņemsiet tikai ēdienu un dzērienu, ja mēs jums to nevarēsim pārdot, un maksā­siet par to, ko mēs pārdosim.
Par to viņi vienojās, un Tisaferns ar ķēniņa sievas brāli zvērēja un deva roku hellēņu stratēģiem un lohagiem, kas savukārt darīja tāpat. Tad vēl Tisaferns teica:
— Tagad es eju pie ķēniņa un, kad visu vajadzīgo no­kārtošu, atkal atgriezīšos pilnīgi sagatavojies, lai jūs aiz­vestu uz Helladu un pats dotos uz savu satrapiju.

TISAFEKNS VED GRIEĶUS UZ DZIMTENI
Pēc tam hellēņi un Ariajs, apmetušies katrs savā no­metnē, kas atradās netālu viena no otras, gaidīja Tisafernu vairāk nekā divdesmit dienas. Šai laikā nāca pie Ariaja gan viņa brāļi, gan citi radinieki un daži persieši ari pie viņa ļaudīm. Tie viņus drošināja un dažiem pat noteikti ap­galvoja, ka ķēniņš piedošot viņiem karagājienu ar Ķīru un tāpat visu citu, kas noticis, tāpēc tagad Ariaja ļaudis daudz nevērīgāk izturējās pret hellēņiem, to arī neslēpa, un lie­lākā daļa hellēņu neturēja uz viņiem labu prātu. Tie gāja pie Klearha un citiem stratēģiem un teica:
— Ko gan mēs gaidām? Vai tad mēs nezinām, ka par visu vairāk ķēniņš vēlētos mūs pazudināt, lai citi hellēņi neiedrošinātos doties pret viņu karā? Tagad viņš ar viltu grib panākt, lai mēs ilgāk kavētos šeit, jo viņa karaspēks ir izkaisīts. Kad tas atkal būs savākts, viņš katrā ziņa mums uzbruks. Varbūt ķēniņš kaut kur jau liek rakt grāv­jus vai celt mūrus, lai aizsprostotu mums ceļu. Nekāda ziņā viņš taču negribēs, ka mēs, nonākuši Helladā, stāstītu, cik mazs mūsu pulks uzvarējis ķēniņu pie pašas Babilonas un viņam par izsmieklu atgriezies atkal mājās.
Tiem, kas tā teica, Klearhs atbildēja:
— Arī es par to visu esmu domājis, bet es arī sa­protu — ja iesim tagad tālāk, visi domās, ka sākam atkal karu un laužam pamieru. Turklāt pārtiku mums neviens nepiegādās, neviens arī neteiks, kur mēs to varētu dabūt. Arī ceļveža mums vairs nebūs, un tūlīt, ja mēs tā darī­sim, no mums atkritīs Ariajs un mums vairs nebūs ne­viena drauga, bet tie, kas bija draugi, kļūs par ienaidnie­kiem. Es nezinu, vai mums būs jātiek pāri vēl kādai citai upei, bet mēs visi zinām, ka pār Eifratu pāri netiksim, ja ienaidnieki neļaus. Ja būs jācīnās, mums nebūs neviena sabiedrota jātnieka, bet mūsu ienaidniekiem jātnieku būs daudz, turklāt labu jātnieku, un tāpēc, ja mēs uzvarēsim, viņi lielus zaudējumus necietīs, bet, ja zaudēsim, neviens no mums neizglābsies. Kad ķēniņam ir tik daudz iespēju mūs pazudināt, ja vien viņš to gribētu darīt, tad es nesa­protu, kāda viņam vajadzība zvērēt, svinīgi solīties, pie­saukt dievus par lieciniekiem un nodevīgi lauzt hellē­ņiem un persiešiem doto vārdu.
Tā viņš runāja gari un plaši.
Bet tad ieradās Tisaferns un viņa karaspēks, lai dotos atpakaļ (tā viņš vismaz teica) uz savu satrāpiju, ieradās ar saviem kareivjiem arī kāds Oronts, kas bija apprecējis ķēniņa meitu. Tagad vadību uzņēmās Tisaferns, kas gādāja ari par pārtiku, un tā viņi devās uz priekšu. Ar Tisafernu un Orontu gāja kopā un apmetās vienā nometnē arī Ari­ajs ar Ķīra persiešu karaspēku. Hellēņi viņiem neuzticējās un gāja atsevišķi. Viņiem bija arī pašiem savi ceļveži, un savu nometni viņi katru reizi iekārtoja kādu parasangu vai vēl vairāk atstatu. Kā vieni, tā otri bija ļoti piesar­dzīgi, it kā pret ienaidniekiem, un tas tikai vairoja aiz­domas. Dažreiz, kad viņi sastapās malkas, lopbarības vai cita kā sagādē, sākās kautiņi un naids tā kļuva vēl lie­lāks.
Trīs dienas gājuši, viņi nonāca pie tā saucamā Mēdiešu mūra. No tā viņi divās dienās nogāja astoņus parasangus un pārgāja pāri diviem kanāliem. Pār vienu bija tilts, pār otru viņi to uztaisīja no septiņām kopā sasietām laivām. Tad viņi nonāca pie Tigras upes. Tur bija liela pilsēta, ko sauca par Sitaku. Līdz upei no tās bija piecpadsmit sta­diju. Hellēņi apmetās pie tās nometnē netālu no liela un skaista medību parka, kur auga daždažādi koki, bet per­sieši pārgāja pār Tigru un nebija vairs redzami.
Pēc pusdienām, kad nometnes priekšā pastaigājās Proksens un Ksenofonts, pie sargkareivjiem pienāca kāds vīrs un jautāja, kur viņš varētu satikt Proksenu vai Klearhu. Pēc Menona viņš nejautāja, kaut gan bija ieradies no Menona drauga Ariaja. Kad Proksens pateica, kas viņš esot, atnācējs pastāstīja:
— Mani sūtīja Ariajs un Artaozs, tie bija Ķīra draugi un grib jums visu labu. Viņi dod jums padomu būt piesar­dzīgiem, jo šonakt jums var uzbrukt persieši, un liels ka­raspēks ir tepat medību parkā. Viņi ieteic jums sūtīt uz Tigras tiltu sargnodaļu, jo Tisaferns gribot šonakt to no­postīt, lai jūs, ja viņam tas izdotos, netiktu pāri un būtu ieslēgti starp upi un kanālu.
Noklausījušies, ko atnācējs teica, Proksens un Kseno­fonts to aizveda pie Klearha un pastāstīja, ko bija dzirdējuši, bet Klearhs, dabūjis to zināt, bija ļoti satraukts un nobažījies. Tad kāds jauns cilvēks no klātesošajiem pa­domājis iebilda, ka uzbrukums un tilta nopostīšana ne­kādi neesot savienojami, jo uzbrucēji vai nu uzvarēšot, vai cietīšot neveiksmi. Ja viņi uzvarēšot, kādēļ tad jāno­posta tilts?
— Bet, ja mums būtu pat daudz tiltu, — viņš turpi­nāja, — arī tad mums nebūtu kur bēgt un kur glābties, turpretim, ja mēs uzvarētu un tilts būtu nopostīts, — kur gan tad viņi varētu bēgt? Un, kaut arī otrā krastā būtu lieli spēki, palīgā nākt neviens viņiem nevarētu, ja nebūs tilta.
Tad Klearhs vēstnesim vēl jautāja, kāds esot šis no­vads starp Tigru un kanālu. Tas atbildēja, ka novads esot liels, ar daudziem ciemiem un daudzām lielām pilsētām. Tagad visi saprata — persieši sūtījuši šo vīru, baidīdamies, ka hellēņi, nopostījuši tiltu, nepaliek šeit kā salā, kur no vienas puses to aizsargātu Tigras upe, no otras kanāls, bet pārtiku viņi varētu dabūt no visa šī lielā un bagātā novada, kur arī daudz ļaužu, kas var strādāt. Šeit varētu atrast patvērumu arī visi ķēniņa ienaidnieki.
Tagad visi devās pie miera, bet uz tiltu sargnodaļu to­mēr aizsūtīja. Sargi pēc tam ziņoja, ka neviens viņiem neesot uzbrucis, neviens ienaidnieks pie tilta neesot re­dzēts. Kad pienāca rīts, hellēņi pārgāja pār tiltu, kas bija taisīts no trīsdesmit septiņām kopā sasietām laivām. Gāja viņi ļoti piesardzīgi, jo daži hellēņi, kas atradās pie Tisaferna, ziņoja, ka viņš gatavojoties hellēņiem uzbrukt, kad viņi iešot pāri tiltam. Bet tas neapstiprinājās, tikai, viņiem pa tiltu ejot, parādījās Glūjs ar dažiem citiem izlūkiem, lai novērotu, vai hellēņi ies pāri upei. Par to pārliecinā­jies, viņš steidzīgi devās atpakaļ.
No Tigras viņi četrās dienās nogāja divdesmit parasangus līdz Fiskas upei. Tā bija pletru plata, un pār to arī bija tilts. Pie Fiskas atradās liela pilsēta Opida, un hel­lēņi šeit sastapa Ķīra un Artakserksa brāli no kādas bla­kus sievas. Tas nāca ar lielu karaspēku no Sūzām un Ekbatanām ķēniņam palīgā. Viņš lika savam karaspēkam apstāties un noskatījās, kā hellēņi paiet garām. Klearhs veda tos kolonnā pa divi, laiku pa laikam gājienu apturē­dams, un, kad apstājās pirmie, vajadzēja apstāties arī vi­sai kolonnai, tā ka arī pašiem hellēņiem karaspēks likās milzīgi liels un persietis bija pārsteigts, to redzēdams.
No šejienes viņi pa tuksnešainu Mēdijas apvidu sešās dienās nogāja trīsdesmit parasangus līdz Ķīra un ķēniņa mātes Parisatidas ciemiem. Tos Tisaferns, par Ķīru ņirgādamies, atļāva hellēņiem izlaupīt, tikai iedzīvotājus ne­bija ļauts aizvest verdzībā. Bija tur daudz labības, lopu un citu mantu. Tad viņi atkal nogāja četras dienās pa tuksnešainu apvidu divdesmit parasangus, un Tigra viņiem bija pa kreisi. Pirmajā pārgājienā upes otrā krastā bija liela un bagāta pilsēta, vārdā Kainas. No tās persieši veda ar ādas plostiem un pārdeva maizi, sieru un vīnu.

NODEVĪBA
Tad viņi nonāca pie četrus pletrus platās Zapatas upes un palika tur trīs dienas. Aizdomas šai laikā bija kā hel­lēņiem, tā persiešiem, bet naids vēl neizpaudās atklāti. Tad Klearhs nolēma aprunāties ar Tisafernu, vai nebūtu iespējams darīt galu savstarpējai neuzticībai, pirms no tās izceltos karš. Viņš sūtīja tāpēc vēstnesi pie Tisaferna un lika sacīt, ka vēloties ar to satikties, un Tisaferns lab­prāt aicināja viņu pie sevis. Nogājis pie viņa, Klearhs teica:
— Es, Tisafern, zinu, ka mēs esam zvērējuši un svinīgi solījušies nedarīt viens otram nekā ļauna, tomēr redzu, ka tu sargājies no mums kā no ienaidniekiem, un mēs, to zinādami, esam tikpat piesardzīgi. Taču, pat rūpīgi novēro­dams, es neesmu manījis, ka tev pret mums būtu kādi nodevīgi nodomi, bet par mums es noteikti zinu, ka mums pat prātā nekas tamlīdzīgs nav nācis, tāpēc nolēmu ar tevi izrunāties, vai nebūtu iespējams izbeigt šo savstarpējo neuzticēšanos. Es zinu, ka ļaudis dažkārt tic apmeloju­miem, dažkārt tur citus aizdomās un no tiem baidās un tāpēc grib tiem aizsteigties priekšā, pirms pašiem nav no­ticis nekas ļauns, bet tā viņi nodara nelabojamu ļaunumu tiem, kas neko tādu nav ne gribējuši, ne domājuši. Esmu pārliecināts, ka tādus pārpratumus vislabāk var novērst satiekoties un izrunājoties, tāpēc esmu ieradies, gribē­dams tevi pārliecināt, ka tu nepamatoti mums neuzticies.
Vispirms jau, un tas ir pats svarīgākais, dievu priekšā dotais zvērests mums liedz kļūt par ienaidniekiem. Kas apzināti lauzis zvērestu, to es nekad neatzīšu par laimīgu. Es nezinu, kurp gan, lai bēgtu kā bēgdams, viņš aizbēgs no dievu soda, kādā gan tumsā paslēpsies, kādā gan cie­toksnī patversies, ja viss ir dieviem padots un par visu viņi valda. Tāds ir mans atzinums par dievu priekšā do­tajiem zvērestiem, tie nodibināja mūsu starpā draudzību, un to mēs nodevām dievu aizsardzībai. Bet, ja runājam par cilvēkiem, tad tu pašlaik esi mūsu vienīgā cerība — kopā ar tevi mēs varam iet pa kuru katru ceļu, tikt pāri kurai katrai upei un netrūks mums arī pārtikas, bez te­vis mēs, ceļu nezinādami, esam pilnīgā tumsā un nevaram tikt pāri nevienai upei, bez tevis katrs ienaidnieks mums bīstams, bet visvairāk mums jābaidās no tuksneša, kur mūs gaida tik daudz nelaimju. Ja mēs, prātu zaudējuši, tevi nogalinātu, mēs būtu nogalinājuši savu labdari un mums būtu jāuzņemas cīņa ar ķēniņu, ar daudz bīstamāku pretinieku. Gribu tev teikt, cik daudz jauku cerību es zaudētu, ja uzsāktu kaut ko pret tevi.
Es gribēju kļūt par Ķīra draugu, jo domāju, ka no sava laika ļaudīm viņš visvairāk spēj labu darīt katram, kam grib, bet tagad redzu, ka tev ir Ķīra vara un viņa zeme, un tu esi ieguvis par sabiedroto ķēniņu, kas Kīram bija ienaidnieks. Ja tas tā, tad cik gan neprātīgam vajag būt tam, kas iegribētu kļūt par tavu draugu? Bet teikšu arī, kāpēc es ceru, ka ari tu gribēsi kļūt par mūsu draugu. Es zinu, ka mīsieši sagādā jums nopietnas grūtības, un esmu pārliecināts, ka ar šiem saviem spēkiem es varētu viņus padarīt jums padevīgus. To pašu var teikt arī par pisīdiešiem. Esmu dzirdējis, ka esot vēl citas tādas pašas tautas, un domāju panākt, ka tās vairs netraucēs jūsu lab­klājību. Visvairāk jūs esat sašutuši par ēģiptiešiem, un es nezinu citu sabiedroto karaspēku, kas būtu noderīgāks viņu pārmācīšanai nekā tas, kas tagad ir ar mani. Ar mums tu būsi, ja vien gribēsi, varens draugs visiem kai­miņiem, bet, ja kāds tevi aizskars, tu varēsi sodīt viņu kā kungs un pavēlnieks, ja mēs būsim tavi ļaudis, jo mēs kalposim tev ne tikai algas, bet arī pateicības dēļ. Tu mūs izglābi, mums pienākas būt tev pateicīgiem.
Man, to visu pārdomājot, tā jābrīnās par tavu neuzti­cēšanos mums, ka es labprāt vēlētos zināt, kas gan prata tik labi runāt un varēja tevi pārliecināt, ka mums pret tevi esot ļauni nodomi.
Tā teica Klearhs.
— Es priecājos, Klearh, — atbildēja viņam Tisaferns, — dzirdēdams tavus prātīgos vārdus, jo arī es atzīstu, ka, gribēdams ļaunu man, tu gribi ļaunu pats sev, bet, lai tu zinātu, ka jūs nepamatoti neuzticaties ne ķēniņam, ne man, uzklausi, ko tev teikšu.
Kā tu domā? Ja mēs gribētu jūs pazudināt, vai tad mums nepietiktu jātnieku vai bruņojuma? Vai mēs nevarētu jums daudz kaitēt bez kādām briesmām mums pašiem? Vai tu domā, ka mums negadītos uzbrukumam izdevīga vieta? Daudz mums līdzenumu, kurus jūs ar lielām pūlēm šķērsotu pat tad, kad neviens jūs nekavētu, daudz kalnu, pāri tiem jums jāiet, un jūs pāri netiktu, ja mēs stātos ceļā, daudz upju, pie kurām mēs varētu cīnīties ar tādu daļu no jums, ar kādu gribētu; 1 pār dažām no tām jūs bez mūsu palīdzības vispār netiktu pāri. Ja mēs arī visur ciestu neveiksmi, tad uguns tomēr ir stiprāka par sēju­miem, tos mēs varam nodedzināt, un jums būs jācīnās ar badu, bet to uzveikt jūs nevarēsiet, lai jūs būtu cik droš­sirdīgi būdami. Kāpēc gan mēs, ja mums ir tik daudz labu iespēju tad cīnīties ar jums, kad nekādas briesmas mums nedraud, izvēlētos tieši to, kas dieviem ir nekriet­nība, cilvēkiem kauns? Tā rīkojas tikai ļaudis, kas ir pil­nīgas bezizejas stāvoklī, kuriem nav nekādas citas iespē­jas, turklāt tikai nelieši grib kaut ko panākt, lauzdami dieva priekšā dotos zvērestus un cilvēkiem dotos solīju­mus. Mēs, Klearh, neesam ne tādi muļķi, ne nejēgas. Bet, ja varam jūs iznīcināt, kāpēc to vēl neesam darījuši? Tad zini jel, tur vainīga mana vēlēšanās iegūt hellēņu uzti­cību, un, ja Kīrs devās šurp, paļaudamies uz salīgto al­gotņu uzticību, tad es gribu atgriezties stiprā paļāvībā uz viņu pateicību par to, ko esmu viņiem labu darījis. Tu jau teici, ka jūs varat būt man noderīgi, bet pašu svarī­gāko zinu tikai es — stāvu tiāru2 uz savas galvas drīkst nest vienīgi ķēniņš, bet ar jūsu palīdzību varbūt ari kāds cits to viegli var nest savā sirdī.3
Klearham likās, ka Tisaferns runā patiesību.
— Vai tad, — viņš jautāja, — nav bargāko sodu pelnījuši apmelotāji, kas mēģina mūs sanaidot, kaut gan mums ir tik daudz iemeslu būt labiem draugiem?
— Ja jūsu stratēģi un lohagi atnāks pie manis, — at­bildēja Tisaferns, — es atklāti pateikšu, kas man sacīja, ka tev esot nodevīgs nodoms pret mani un manu kara­spēku.
— Es atvedīšu viņus visus, — teica Klearhs, — un arī pateikšu, kas man to pašu stāsta par tevi.
Pēc šīs sarunas Tisaferns laipni lūdza Klearhu kopā ar viņu pusdienot.
Nākamajā dienā Klearhs ieradās nometnē, un varēja redzēt, ka viņš ir draudzīgi noskaņots pret Tisafernu, viņš pastāstīja arī, ko Tisaferns teicis. Vajagot iet, Kle­arhs teica, pie Tisaferna tiem, kurus viņš aicinājis, un, ja par dažiem tiktu pierādīts, ka tie ir apmelotāji, tie jā­soda kā ļaunprātīgi hellēņu nodevēji. Klearham bija aiz­domas, ka viņu apmelojis Menons, jo viņš zināja, ka Menons ar Ariaju bijuši pie Tisaferna un Menons, pret viņu kūdīdams, grib panākt, lai viss karaspēks būtu tam pakļauts un Menons pats kļūtu par Tisaferna uzticības personu, bet arī Klearhs bija nodomājis iegūt kareivju labvēlību un dabūt prom visus savus sāncenšus.
Daži kareivji viņam nepiekrita — nevajagot iet visiem lohagiem un stratēģiem, nevajagot uzticēties Tisafernam. Taču Klearhs neatlaidīgi aizstāvēja savu viedokli, līdz beidzot panāca, ka jāiet pieciem stratēģiem un divdesmit lohagiem. Viņus pavadīja, it kā iedami iepirkties, kādi divsimt kareivji. Kad viņi nonāca pie Tisaferna telts, boiotieti Proksenu, tesālieti Menonu, spartieti Klearhu un ahajieti Sokrātu aicināja iet iekšā, lohagi palika ārā. Maz­liet vēlāk pēc vienas un tās pašas zīmes persieši sagrāba teltī iegājušos un apkāva ārā palikušos. Tad daži per­siešu jātnieki, auļodami pa līdzenumu, nogalināja visus hellēņus, kas tiem gadījās ceļā, vienalga vai tie bija brīvie vai vergi. Hellēņi, redzēdami auļojošos jātniekus, nesa­prata, kas notiek, līdz uz nometni atbēga arkadietis Nīkarhs, kurš bija ievainots vēderā un, turēdams iekšas ro­kās, izstāstīja visu, kas noticis. Tad hellēņi steidzās pie ieročiem un izbijušies gaidīja kuru katru brīdi persiešu uzbrukumu nometnei. Bet persieši neuzbruka. Ieradās tikai Ariajs, Artaozs un Mitradats, kas bija kādreiz Ķīra uzticamākie draugi. Hellēņu tulks teica, ka kopā ar viņiem redzējis arī Tisaferna brāli, kuru tas pazīstot. Pava­dīja viņus kādi trīs simti persieši krūšu bruņās. Pienā­kuši klāt, viņi uzaicināja iznākt hellēņu stratēģus un lo-hagus, ja tādi nometnē būtu, lai tiem paziņotu ķēniņa pa­vēli. Tad pie viņiem piesardzīgi izgāja hellēņu stratēģi Kleanors un Sofainets un kopā ar tiem atēnietis Ksenofonts, kas gribēja kaut ko izzināt par Proksenu, bet Hei-risofs pašlaik ar pārtikas sagādātājiem bija devies uz kādu ciemu.
Kad hellēņi bija pienākuši tik tuvu, ka varēja sarunā­ties, Ariajs teica:
— Hellēņi, Klearhs saņēmis pelnīto nāves sodu, jo pār­kāpis zvērestu un lauzis līgumu. Proksens un Menons, kas atklājuši viņa ļaunprātīgos nodomus, ir pie mums lielā godā, bet jums ķēniņš pieprasa izdot ieročus, tie esot viņa, ķēniņš saka, jo piederējuši viņa vergam Kīram.
Hellēņu vārdā atbildēja Kleanors:
— Tu esi lielākais nelietis, Ariaj, un tāpat arī jūs citi. Jūs bijāt Kīra draugi, bet nekaunaties ne no dieviem, ne no cilvēkiem, jūs zvērējāt, ka jūsu draugi būs mūsu draugi un mūsu ienaidnieki jūsu ienaidnieki, bet, sabied­rojušies ar Tisafernu, šo bezdievīgo un nekrietno cil­vēku, mūs nodevāt un nogalinājāt tos, kuriem zvērējāt uzticību, un tagad, mūs nodevuši, vēl ierodaties pie mums kopā ar ienaidniekiem.
— Ir pierādīts, — atbildēja Ariajs, — ka Klearhs jau labu laiku nodevīgi rīkojies pret Tisafernu, Orontu un mums visiem, kas esam ar viņiem.
— Klearhs, — iebilda pret to Ksenofonts, — ir saņēmis pelnīto sodu, ja lauzis līgumu un pārkāpis zvērestu, jo zvēresta pārkāpējiem nāve ir taisnīga atmaksa. Bet, ja Proksens un Menons, mūsu stratēģi, ir jums labu darī­juši, tad sūtiet viņus šurp. Būdami mūsu un jūsu draugi, viņi pacentīsies dot kā jums, tā mums labāko padomu.
Persieši tagad ilgāku laiku sarunājās savā starpā un tad aizgāja, neko neatbildējuši.

NOBENDĒTIE VADOŅI
Tā sagūstītos stratēģus aizveda pie ķēniņa, un tur vi­ņiem nocirta galvas. No viņiem Klearhs ( tā vienprātīgi apgalvo visi, kas viņu pazina ) bijis izcils lietpratējs kara lietās un sevišķi kareivīgs. Kamēr lakedaimonieši karoja ar atēniešiem4, viņš palika pie tiem, bet, kad noslēdza mieru, pārliecināja lakedaimoniešus, ka trāķieši uzbrūkot hellēņiem, un, panācis kā nu varēdams eforu piekri­šanu, izbrauca karot ar trāķiešiem, kas dzīvo kaimiņos Hersonēsai un Perintai. Taču efori drīz atsauca savu lē­mumu un, tā kā Klearhs jau bija izbraucis, nosūtīja tam pavēli griezties no Istma atpakaļ, bet tas nepaklausīja un brauca tālāk uz Hellēspontu. Par šādu nepaklausību Spartā viņam piesprieda nāves sodu. Būdams jau trimdinieks, viņš devās tad pie Kīra, un Kīrs viņam iedeva miriādi dariku. Klearhs saņemtos darikus neiztērēja izpriecām, bet, savervējis par šo naudu karaspēku, karoja ar trāķiešiem, uzvarēja viņus kaujā, laupīja un postīja viņu zemi un tā pārtika no kara, līdz Kīram kļuva vajadzīgs viņa ka­raspēks.
Tad Klearhs devās pie Ķīra, lai kopā ar to atkal karotu. Tas, manuprāt, pierāda, cik ļoti viņam patika karot — viņš izvēlējās karu, kaut gan varēja dzīvot mierā, nekrī­tot tādēļ negodā un neciešot arī zaudējumus, viņš gri­bēja karu, kaut gan varēja bezrūpīgi baudīt dzīvi, gribēja uzņemties grūtības, varēdams bez bažām saglabāt savu bagātību, kas pastāvīgi dila, viņam karojot. Ja citi tē­rēja naudu savām izpriecām un iekārēm, Klearhs to lab­prāt izdeva karam, jo par visu vairāk tas viņam patika. Par krietnu kareivi viņu atzina tāpēc, ka viņš nevairījās no briesmām, uzbrukdams ienaidniekam vai diena, vai nakts, un bīstamos brīžos vienmēr bija mierīgs un no­teikts, kā to vienprātīgi apstiprina visi, kas viņu pazina. Bija labs saviem kareivjiem, cik tas savienojams ar viņa raksturu. Tikpat labi kā kurš katrs cits, ja ne vēl labāk, viņš rūpējās, lai karaspēkam netrūktu pārtikas, un prata to arī sagādāt. Prata arī panākt pārliecību, ka viņam jā­paklausa, un panāca to ar savu bardzību. Viņam bija drūms izskats un skarba balss, un sodīt viņš sodīja bargi, dažreiz arī dusmās, tā ka vēlāk pats to kādreiz nožēloja. Pārliecināts par stingru sodu nepieciešamību, viņš at­zina, ka nedisciplinēts karaspēks nekam nav derīgs. Viņš arī teicis: kareivim, lai viņš kārtīgi stāvētu sardzē, neda­rītu pāri mierīgiem iedzīvotājiem un bez pretrunas dotos cīņā, vairāk jābaidoties no sava priekšnieka nekā no ienaidnieka. Lielās briesmās kareivji gribēja zināt tikai viņa domas un negriezās ne pie viena cita. Kareivji teica, ka Klearha drūmums tad viņiem liekoties gaišs, bardzība bīstama tikai ienaidniekiem, viņiem pašiem tā iedvešot cerību uz glābšanos.
Bet, kad briesmas bija garām un kareivji varēja pāriet pie cita vadoņa, daudzi atstāja Klearhu, jo viņā nebija nekā patīkama. Vienmēr viņš bija bargs un skarbs, un kareivjiem bija tāda sajūta, it kā Klearhs būtu skolotājs un viņi skolnieki. Neviens arī viņam nekad nepievienojās draudzības vai pieķeršanās dēļ, bet tie, kas bija viņa die­nestā — vai nu tāpēc, ka tas bija viņu pilsoņu pienākums, vai arī tāpēc, ka tā darīt viņus spieda nabadzība vai cita kāda nepieciešamība, — bija viņam padevīgi un paklau­sīgi.
Un, kad viņi bija guvuši panākumus ciņa ar ienaid­niekiem, tad varēja redzēt, ka Klearha ļaudis tiešām kļu­vuši par krietniem kareivjiem — cīņā ar ienaidniekiem viņi bija drosmīgi un, baidīdamies no soda, disciplinēti. Tāds vadonis bija Klearhs, bet stāsta, ka pakļauties cita vadībai tam ne sevišķi paticis. Viņam bija gadi piecdes­mit, kad viņu nogalināja.
Boiotietis Proksens, vēl būdams gluži jauns, nodomāja veikt lielus darbus un tāpēc gāja mācīties pie leontīnieša Gorgija un maksāja viņam par mācību. Mācību beidzis un atzinis, ka tagad spēj vadīt citus un, būdams ievēro­jamu vīru draugs, tiem līdzināties prasmē būt laipnam un izpalīdzīgam, viņš piebiedrojās Kīram tajā pārliecībā, ka, piedalīdamies tā pasākumā, kļūs ievērojams, varens un bagāts vīrs. To dedzīgi vēlēdamies, viņš tomēr neko ne­gribēja sasniegt netaisniem līdzekļiem, bet vēlējās visu iegūt, rīkodamies godīgi un taisnīgi, citādi ne. Krietnus un labus ļaudis viņš spēja vadīt, bet nevarēja panākt, lai viņu cienītu un no viņa baidītos kareivji. Drīzāk jau pats kautrējās no kareivjiem nekā kareivji no viņa, un bija redzams, ka viņš vairāk bažījas, vai kareivji viņu iere­dzēs, nekā kareivji baidījās viņam nepaklausīt. Viņš bija pārliecināts, ka pietiek cildināt to, kas rīkojas pareizi, un neslavēt to, kas tā nedara, lai vadītu ļaudis un iegūtu auto­ritāti, tāpēc arī krietni un labi kareivji viņu ieredzēja, bet ļaunprātīgie viņu krāpa, turēdami par vientiesi. Kad viņš nomira, viņam bija gadu trīsdesmit.
Tesālietis Menons noteikti gribēja kļūt ļoti bagāts. Gribēja būt varens, lai vairāk iegūtu, gribēja būt cienī­jams, lai vieglāk tiktu pie naudas, gribēja būt draugs pa­šiem ievērojamākiem vīriem, lai izvairītos no soda par saviem noziegumiem. Viņš domāja, ka īsākais ceļš, lai sasniegtu, ko vēlas, ir lauzt zvērestu, melot un krāpt, bet vaļsirdība un atklātība esot tas pats, kas vientiesība. Mī­lēt viņš nevienu nemīlēja, par to nav ko šaubīties, bet, ja kādam teica, ka esot tā draugs, tad bija nodomājis to pie­krāpt. Par ienaidnieku nekad nesmējās, bet par tiem, kas ar viņu sagājās, vienmēr izteicās it kā zobodamies. Pie­krāpt ienaidnieku viņš pat nemēģināja, jo saprata, ka grūti kaut ko novilt piesardzīgam, bet, ka draugu mantu vieglāk piesavināties, to viņš vienīgais domājās zinām. Kā no labi bruņotiem viņš baidījās no tiem, par kuriem zināja, ka tie spēj nepatiesi zvērēt5 un nekrietni rīkoties, bet mēģināja izmantot kā gļēvuļus savā labā godprātīgos un taisnīgos. Kā dažs lepojas ar savu patiesīgumu un taisnīgumu, tā Menons priecājās, ka prot krāpt, melot un izsmiet sa­vus draugus. Par neizglītotu viņš turēja katru, kas neprata vilt un blēdī­ties. Viņš bija pārliecināts, ka var katram kļūt par labāko draugu, apme­lojot tā līdzšinējos draugus. Panākt kareivju paklausību viņš centās ar piedalīšanos to noziegumos. Prasīja, lai viņu godātu un viņam izdabātu, likdams noprast, ka varētu darīt ļoti daudz ļauna, ja vien gribētu. Ja kāds no viņa aizgāja, piedēvēja sev par labu darbu, ka tas nebija dabūjis galu, vēl viņam kal­podams.
Kad citus stratēģus, viņa biedrus, nobendēja par to, ka tie bija gājuši ar Kīru karā pret ķēniņu, Menons, kas bija darījis to pašu, vēl palika dzīvs, un tikai pēc pārējo stra­tēģu bojā ejas ķēniņš viņu sodīja ar nāvi, bet nevis tā kā Klearhu un citus, kuriem nocirta galvas, ko atzīst par āt­rāko nāves veidu, — Menons sakropļots nodzīvojis vēl veselu gadu un miris kā ļaundaris.
Galu dabūja arī arkadietis Agijs un ahajietis Sokrāts. Neviens viņus neizsmēja kā gļēvuļus karā, neviens viņiem nepārmeta, ka nav bijuši krietni biedri. Viņiem abiem bija aptuveni trīsdesmit pieci gadi.

__________________

1 Karaspēkam dodoties pāri upei, ienaidnieki var pārlaist tādu dalu no tā, kādu grib, un tad tai uzbrukt. Pārējie upes otrā krastā tai pa­līdzēt nevar.
2 Bašlika veida persiešu galvassega. Tās galu stāvu uz augšu drīk­stēja nest tikai valdnieks.
3 Apzināti neskaidrs izteiciens, ko var saprast kā Tisaferna nodomu kādreiz kļūt par valdnieku, bet var ari izskaidrot kā viņa vēlēšanos kļūt par varenu vīru, kas nevienam neizdabā, neviena priekšā nezemo­jas, ir it. kā valdnieks savā sirdī ( garā ).
4 Peloponnēsas karā ( 431. — 404.g.pmē. ).
5 Parādnieka zvērestu, ka parāds atdots, grieķu tiesa atzina par pie­tiekamu pierādījumu.

TREŠA GRĀMATA

Ko hellēņi pirms kaujas veikuši Ķīra kara­gājiena laikā un kas noticis pēc Ķīra nāves, kad viņi atkāpušies kopā ar Tisafernu, par to stāstīts iepriekšējās grāmatās.

BĒDU NAKTS
Kad stratēģus sagūstīja un nobendēja tos lohagus un kareivjus, kas viņiem sekoja, hellēņi bija pilnīgā izmi­sumā. Viņi saprata, ka atrodas tālu ķēniņa zemē, ka vis­apkārt daudz naidīgu tautu un pilsētu, ka pārtiku vairs neviens negādās un līdz Helladai ir ne mazāk kā desmit tūkstoši stadiju. Nebija neviena ceļveža, un nepāreja­mas upes šķērsoja ceļu uz mājām. Hellēņus bija nodevuši persieši, kas gāja karā kopā ar Ķīru, un tagad viņi bija palikuši vieni paši bez viena sabiedrotā jātnieka, un bija pilnīgi skaidrs, ka pat tad, kad viņi uzvarētu, viņi neno­galinātu nevienu ienaidnieku, bet neviens no viņiem nepa­liktu dzīvs, ja viņi kauju zaudētu.1
To visu pārdomādami, hellēņi bija ļoti nomākti, un to­vakar rets kāds kaut ko ēda, rets kāds iekūra ugunī, daudzi tonakt negulēja savās vietās, bet pārlaida nakti, kur gadījās. Aizmigt viņi nevarēja, ilgodamies pēc savām dzimtajām pilsētām, vecākiem, sievām un bērniem un bē­dādamies par tiem. Redzēt tos viņi vairs necerēja.

ATĒNIETIS KSENOFONTS
Hellēņu karaspēkā bija arī kāds atēnietis Ksenofonts. Viņš piedalījās karagājienā, nebūdams ne stratēgs, ne lohags, ne kareivis. No Atēnām viņu bija ataicinājis Proksens, vecs draugs, kas solīja viņam Kīra draudzību. Proksens teica, ka Kīrs viņam nozīmējot vairāk par tēviju.
Izlasījis Proksena vēstuli, Ksenofonts par paredzamo ceļu pastāstīja atēnie­tim Sokrātam, kas vi­ņam ieteica aizbraukt uz Delfiem un prasīt par šo ceļojumu padomu Apollonam, jo Sokrāts bažījās, ka, kļūdams par Ķīra draugu, Ksenofonts varētu noziegties pret savu tē­viju, Kīrs taču bija daudz palīdzējis lakedaimoniešiem viņu karā pret Atē­nām. Ieradies Delfos, Ksenofonts jautāja Apollonam, kuram dievam upurēt un no kura dieva izlūgties, lai ceļojums, kurā tas domāja doties, labi un laimīgi veiktos un varētu sveiks un vesels atgriezties mā­jās, panācis, ko vēlējies. Apollons atbildēja, ka jāupure­jot tiem dieviem, kam tas pienākas, un Ksenofonts, atgrie­zies mājās, pastāstīja par šo atbildi Sokrātam. Sokrāts viņu pēla, ka nav vispirms jautājis, vai vispār labāk ir doties ceļojumā vai palikt mājās, bet pats izlēmis par ceļojumu, jautājis tikai, kā vislabāk to veikt. Bet, ja nu viņš tā jau­tājis, tad arī jādarot, kā dievs licis.
Ksenofonts tagad upurēja dieviem, kuriem upurēt Apol­lons bija norādījis, un devās ar kuģi ceļā. Proksenu un Ķīru viņš sastapa Sardās, kad tie pašlaik jau gatavojās sākt karagājienu. Tur Proksens stādīja viņu priekšā Kīram un neatlaidīgi lūdza palikt, un Kīrs, Proksena lūgumu atbalstīdams, apsolīja, ka atlaidīšot tūlīt mājās, līdzko karš būšot beidzies. Viņš vēl paskaidroja, ka karagājiens būšot pret pisidiešiem.
Tā maldināts, Ksenofonts devās karā, taču viņu nebija maldinājis Proksens, jo ne Proksens pats, ne arī cits kāds no hellēņiem, izņemot Klearhu, nezināja, ka viņi iet pret ķēniņu, bet, kad viņi nonāca Kilikijā, tad gan visiem jau bija skaidrs, ar ko būs karš. Kaut gan hellēņi no šāda pasākuma baidījās un nelabprāt tajā piedalījās, tomēr se­koja Kīram, jo viņiem bija kauns atteikties kā Ķīra, tā citu biedru dēļ. Viens no tādiem bija Ksenofonts.

ARMIJAS DEMOKRĀTISKA IEKĀRTA
Šajā briesmu pilnajā brīdī arī Ksenofonts bija tāpat no­mākts kā visi pārējie un nevarēja aizmigt. Mazliet aiz­snaudies, viņš redzēja sapni. Viņš sapņoja, ka pērkona negaisa laikā zibens iespēris viņa tēva namā un tas tūlīt bija viss vienās liesmās. Izbailēs pamodies, Ksenofonts sprieda, ka sapnis, vienuprāt, bija labs, jo nelaimē un briesmās viņš redzējis spožu Zeva sūtītu gaismu, bet arī bija izbijies, jo šķita, ka sapni sūtījis Zevs-Ķēniņš2 un namu visapkārt apņēmušas liesmas. Vai tas nenozīmētu, ka viņš nevarēs izkļūt no ķēniņa zemes, jo dažādi šķēršļi to ietver no visām pusēm? Bet, ko nozīmēja tāds sapnis, par to var spriest no turpmākā, bet turpmākā notikumu gaita bija šāda.
Kad Ksenofonts pamodās, viņam tūlīt ienāca prātā: ko gan es guļu, nakts paies, un, jādomā, līdz ar
gaismu atnāks arī ienaidnieki, bet, ja būsim ķēniņa varā, kas gan mūs glābs, lai mēs nepiedzīvotu vislielāko nelaimi, lai mums nebūtu jācieš visbriesmīgākās mokas un jāmirst visšausmīgākajā nāvē. Taču neviens neko nedara, neviens nedomā, kā šo nelaimi atvairīt, visi guļam, it kā tagad būtu īstais laiks atpūtai. No kādas pilsētas es gaidu vadoni, kas kaut ko uzsāktu? Vai gribu sagaidīt, kamēr kļūšu vecāks? Vecāks es taču vispār vairs nekļūšu, ja ta­gad nodošu sevi ienaidniekiem.
Tad viņš pietrūkās kājās, saaicināja vispirms Proksena lohagus un, kad tie bija sanākuši, sacīja:
— Lohagi, es nevarēju aizmigt — domāju, ka arī jūs tāpat, — nevarēju arī mierīgi gulēt, apzinādamies, kas mūs sagaida. Ir taču skaidrs, ka ienaidnieki nesāka karu ar mums, pirms nebija pārliecinājušies, ka ir labi sagatavo­jušies, bet no mums neviens neko nedara, lai tiem pie­nācīgi stātos pretī, taču, ja nepretosimies un nāksim ķē­niņa varā, kas gan tad (kā jūs domājat) ar mums notiks? Šis ķēniņš tak lika vēl pēc nāves savam miesīgajam brā­lim nocirst galvu un labo roku un tad sist to krustā. Kas gan nebūs, pēc jūsu domām, jācieš mums, kuriem nav ne­viena aizstāvja, kurt gājām pret viņu karā, lai viņu pada­rītu par vergu vai nogalinātu, ja tas būs mūsu spēkos? Vai viņš tāpēc nedarīs visu, lai, mūs briesmīgi mocīdams, ku­ram katram iedvestu bailes vēl kādreiz sākt pret viņu karu? Bet mums jādara, kas vien iespējams, lai nekristu viņa rokās.
Par sevi teikšu, ka vienmēr, kamēr vēl bija pamiers, nožēloju mūs un apskaudu ķēniņu un viņa ļaudis, vēro­dams, cik liela un bagāta ir viņu zeme, cik daudz viņiem pārtikas, cik daudz kalpu un ganāmpulku, cik daudz zelta un drānu. Bet, kad es domāju, ka mūsu kareivjiem nav nekā no visiem šiem labumiem, ka mums viss jāpērk, ka maz ir to, kuriem ir ar ko pirkt, un ka citādi mēs pie pār­tikas netiekam, jo mūs saista ar zvērestu apstiprināts līgums, tad, to visu pārdomādams, dažreiz baidījos vai­rāk no miera nekā no kara. Bet tagad, kad viņi lauzuši miera līgumu, man šķiet, ir arī beigas viņu augstprātībai un mūsu šaubām — visas šīs bagātības ir uzvaras balvas tiem, kas būs krietnāki vīri. Piespriedīs tās dievi, un viņi, protams, būs mums labvēlīgi, jo persieši lauza zvērestu, mēs turpretim, kaut gan redzējām tik lielas bagātības, tām pat nepieskārāmies, jo dievu priekšā bijām to zvērējuši. Tāpēc, man šķiet, mēs varam iet cīņā ar daudz lielāku paļā­vību nekā viņi un labāk nekā viņi varam arī panest aukstumu un karstumu. Esam vispār, lai dieviem gods, drošsirdīgāki un krietnāki vīri. Viņus turklāt var vieglāk ievainot un nogalināt, ja dievi, tāpat kā agrāk, dos mums uzvaru.3 Bet varbūt arī pārējie domā tāpat, tāpēc negaidī­sim, dievu dēļ, lai citi nāktu pie mums un aicinātu uz va­ronīgu cīņu, sāksim paši tos mudināt būt vīrišķīgiem. Esiet krietnākie no lohagiem, esiet stratēģi, kas visvairāk pelnījuši par tādiem būt. Arī es gribu jums pakļauties, ja jūs tā darīsiet, bet, ja jūs liksiet man vadīt, neaizbildinā­šos, ka esmu par jaunu, bet teikšu, ka esmu pietiekami vecs, lai atvairītu man draudošo nelaimi.
Tā runāja Ksenofonts, bet vadoņi, to dzirdēdami, visi sauca, ka viņam jāuzņemoties vadība. Nepiekrita tikai kāds Apollonids, kas savā boiotiešu izloksnē teica — mel­šot niekus, kas apgalvojot, ka izlūgties ķēniņa žēlastību, ja vien tas iespējams, esot vienīgā iespēja izglābties, — un viņš sāka uzskaitīt grūtības un šķēršļus.
— Tu, dīvainais cilvēks, — viņu pārtrauca Kseno­fonts, — acis tev ir, bet tu neredzi, ausis tev ir, bet tu ne­dzirdi. Tu biji kopā ar mums, kad pēc Kīra nāves ķēniņš savā iedomībā sūtīja pie mums vēstnešus un pavēlēja no­dot ieročus, bet, kad mēs tos nenodevām un atnācām ap­bruņojušies un apmetāmies nometnē viņam blakus, ko gan viņš tad darīja — sūtīja vēstnešus, piedāvāja pamieru, gādāja pārtiku, līdz beidzot pamieru arī panāca. Turpre­tim tagad, kad stratēģi un lohagi, kā tu ieteic, paļaudamies uz pamieru, aizgāja bez ieročiem vest sarunas, vai viņus tagad nesit un nemoca, vai par viņiem neņirgājas? Pat nomirt šie nelaimīgie nevar, kaut arī ļoti to vēlētos. Bet tu, — kā tu vari teikt, visu to zinādams, ka niekus melš tie, kas mudina pretoties, kā tu vari ieteikt iet pie viņiem un atkal pakļauties! Es, hellēņu vīri, domāju, ka ar šo cilvēku mums nevar būt nekā kopēja, ka par lohagu viņš nav atstājams, viņam jāliek nastas nest kā vergam, jo viņš apkauno savu dzimto pilsētu un visu Helladu. Tas nav hellēnis, kas tā kaut ko var teikt...
Šeit viņu pārtrauca stimfalietis Agasijs:
— Bet šim cilvēkam taču nav nekā kopēja ne ar Boiotiju, ne vispār ar Helladu, jo es redzu, ka viņam pēc līdiešu paraduma izdurtas abām ausīm ļipiņas.4
Un tā tas arī bija. Apollonidu, protams, padzina.
Pārējie, apstaigādami vienības, aicināja uz apspriedi stratēgus, ja stratēgs bija dzīvs, stratēga palīgu, ja stratēga nebija. Kur bija lohags, aicināja lohagu. Kad visi bija sanākuši, viņi apsēdās, bet sanācis bija kāds simts stra­tēģu un lohagu, un bija gandrīz jau pusnakts. Pirmais ru­nāja ēlidietis Hieronims, vecākais no Proksena lohagiem:
— Mēs, Proksena lohagi, redzēdami, kāds tagad stāvok­lis, atzinām par vajadzīgu pašiem sanākt un arī jūs pie­aicināt, lai apspriestos un kaut ko derīgu un labu nolemtu. Tu, Ksenofont, pastāsti arī šeit to pašu, ko teici mums.
— Mēs visi zinām, — sāka tad Ksenofonts, — ka ķēniņš un Tisaferns tos no mums, kurus varēja, ir saņēmuši ciet un gribētu nobendēt arī visus pārējos, ja vien varētu, bet mums, es domāju, jādara viss, lai mēs nekad nenonāktu barbaru varā, labāk lai barbari pakļaujas mums. Tad zi­niet arī, ka viss atkarīgs no jums, kas šeit sanākuši. Uz jums raugās kareivji, un, ja viņi redzēs, ka jums nav dros­mes, drosmes nebūs arī viņiem, bet, ja jūs paļāvīgi dosie­ties cīņā pret ienaidniekiem un mudināsiet arī kareivjus, tad varat būt pārliecināti, ka viņi jums sekos un centīsies neatpalikt. Tā tam arī noteikti jābūt, jums jārāda laba priekšzīme, jūs taču esat stratēģi, jūs — lohagi, un, kad bija miers, jums vairāk maksāja, jūs vairāk godāja, bet tagad, kad ir karš, jums jābūt pašiem krietnākajiem un, ja vajadzīgs, pirmajiem jāuzņemas grūtības, pirmajiem jādod labs padoms.
Vispirms jau, es domāju, jūs daudz līdzētu hellēņiem, ja parūpētos, ka bojā gājušo stratēģu un lohagu vietā pēc iespējas ātrāk tiktu ievēlēti citi. Bez vadības taču neko labu un krietnu nekur vispār nevar panākt, bet karā jau nu vismazāk. Laba kārtība, cik zināms, daudzus glābusi, nekārtības dēļ daudzi gājuši bojā. Kad būsiet ievēlējuši vajadzīgos stratēģus un lohagus, tad, es domāju, jums būtu īstais laiks sasaukt un uzmundrināt visus kareivjus. Jūs droši vien arī paši redzējāt, cik nomākti viņi bija, iedami savās vietās, cik nomākti, stādamies sardzē. Bet, ja tas tā, tad nezinu, kādam gan pasākumam viņi varētu noderēt, vienalga, vai tas būtu dienā, vai naktī. Tomēr, ja kāds no jums viņiem iedvestu citu pārliecību un viņi ne­domātu tikai par to, kas ar viņiem notiks, bet vairāk par to, ko viņi veiks, tad viņi būs daudz drosmīgāki. Jūs taču zināt, ka karā uzvaru nedod ļaužu daudzums un lielais skaits, uzvaru panāk tie, kuri, paļaudamies uz dieviem, drosmīgi un vīrišķīgi dodas virsū ienaidniekiem, kas tad parasti triecienu arī neiztur. Nāk man arī prātā, kareivji, ka tie, kas karā katrā ziņā grib palikt dzīvi, pa lielākai da­ļai mirst negoda un kauna nāvē, bet tie, kas atzinuši, ka nāve ir neizbēgama un jāmirst visiem, tie cīnās, lai mirtu varoņa nāvē, un, cik esmu novērojis, sasniedz lielāku ve­cumu, un viņiem labāk klājas visā dzīves laikā. Arī jums vajag to atcerēties, it sevišķi pašreizējā brīdī, jums jābūt krietniem vīriem un jācenšas panākt, lai arī pārējie tādi būtu.
Ar to viņš savu runu beidza. Pēc viņa runāja Heirisofs.
— Agrāk, Ksenofont, es par tevi zināju tikai to, ka tu esot atēnietis, bet tagad man tevi jāslavē par taviem vār­diem un par tavu rīcību, un es vēlētos, kaut mums būtu daudz tādu vīru kā tu, tas būtu labi mums visiem. Bet ta­gad, mani draugi, vairs nekavēsimies. Ejiet un ievēlējiet sev vadoņus, kur tādu nav, un ievēlējuši nāciet atkal šurp un vediet viņus sev līdz. Tad mēs aicināsim šurp uz sa­pulci arī pārējos kareivjus. Lai nāk līdz arī saucējs Tolmids.
To teicis, viņš piecēlās, lai nekavētos un nokārtotu visu vajadzīgo.
Tad par vadoņiem ievēlēja Klearha vietā dardanieti Timasionu, Sokrāta vietā ahajieti Ksantiklu, Agija vietā arkadieti Kleanoru, Menona vietā ahajieti Filēsiju un Proksena vietā atēnieti Ksenofontu.
Sāka jau aust gaisma, kad vēlēšanas bija pabeigtas un vadoņi, sanākuši nometnes brīvajā laukumā, nolēma no­stādīt sargnodaļas un sasaukt kareivjus uz sapulci. Kad kareivji sanāca, pirmais runāja lakedaimonietis Heirisofs.
— Kareivji, — viņš teica, — grūti mums klājas: mēs esam zaudējuši krietnus stratēģus, lohagus un kareivjus, turklāt vēl mūs nodevuši Ariajs un viņa ļaudis, kas līdz šim bija mūsu sabiedrotie. Šai grūtajā brīdī mums tomēr jābūt krietniem vīriem un nav jāzaudē drosme. Mēģinā­sim, vai nav iespējams gūt spožu uzvaru un izglābties. Ja tas neizdosies, tad mirsim varoņu nāvē, bet nekad nepado­simies ienaidniekiem. Es domāju, ka tad mums nebūs jā­cieš tas, ko dievi lai dod ciest viņiem.
Pēc tam runāja Kleanors:
— Kareivji, redzat, kāds zvēresta lauzējs un bezdievis ir ķēniņš, redzat, kāds nodevējs ir Tisaferns, kas teica, ka esot Helladas kaimiņš un neko tā nevēloties ka mūs iz­glābt. To svinīgi solījies, viņš mūs piekrāpa, saņēma ciet mūsu stratēģus, nebaidījās pat no Zeva, viesmīlības likuma sargātāja, ēda pie viena galda ar Klearhu un, ar savu iz­turēšanos to pievīlis, nobendēja. Un Ariajs, kuru gribē­jām iecelt par ķēniņu, kuru zvērējām nenodot, kurš mums zvērēja to pašu, šis Ariajs nebaidījās no dieviem, aiz­mirsa, kādu pateicību viņš Kīram parādā, aizmirsa, ka, dzīvs būdams, Kīrs viņam tik daudz laba bija darījis, un, pārgājis pie Ķīra niknākajiem ienaidniekiem, grib tagad mūs, Ķīra draugus, pazudināt. Bet lai viņus par to soda dievi. Mēs, visu to redzēdami, nekad vairs nepieļausim, ka viņi mūs piekrāpj, bet cīnīsimies, cik vien tas musu spēkos, un lai notiek ar mums tā, kā dievi būs lēmuši.
Tad priekšā iznāca Ksenofonts, ģērbies krāšņi izrotāta kareivja tērpā. Viņš sprieda, ja dievi dod uzvaru, tad uz­varētājam pienākas pats krāšņākais tērps, bet tam, kam jāmirst, jāiet nāvē skaisti rotātam, ja viņš atzīst sevi šada tērpa cienīgu. Savu runu viņš sāka šādi:
— Kleanors jau runāja par barbaru nodevību un zvē­resta laušanu, es domāju, ka arī jūs paši to zināt. Ja mēs gribētu atkal ar viņiem kļūt draugi, tad mūsu izredzes butu ļoti drūmas. Mēs taču zinām, kas notika ar stratēģiem, kas, viņiem uzticēdamies, nodeva sevi viņu rokās, bet, ja mes nolemtu ar ieročiem rokās viņus sodīt par padarītajiem no­ziegumiem un turpmāk starp mums un viņiem tikai karš būtu iespējams, tad mums ir daudz labu izredžu ar dievu palīdzību izglābties. — Tā viņam runājot, kāds nošķaudī­jās5 un visi kareivji kā viens vīrs slavēja dievu, bet Kse­nofonts turpināja:
— Kareivji, ja, mums par glābšanos runājot, Zevs-Glābējs ir darījis labu zīmi, tad mums, man šķiet, pienākas apsolīt šim dievam pateicības upuri par izglābšanos, kad būsim nonākuši draugu zemē, solīsimies upurēt pēc iespē­jas arī citiem dieviem. Lai paceļ roku, kas tam piekrīt!
Visi pacēla rokas.
Tad visi solījās un nodziedāja slavas dziesmu. Kad dieviem bija dots gods, Ksenofonts atkal turpināja:
— Es jau teicu, ka mums ir daudz labu izredžu izglāb­ties. Pirmkārt, esam turējuši dievu priekšā dotos zvērestus, bet mūsu ienaidnieki tos pārkāpuši un lauzuši apzvē­rēto līgumu. Ja tas tā, tad dievi, protams, būs mūsu sabiedrotie un ienaidnieki mūsu ienaidniekiem, bet viņi var viegli, ja vien grib, varenos pazemot, un nav viņiem grūti vājos glābt pat no lielām briesmām. Tad vēl es gribu atgādināt jūsu senču grūtās cīņas, lai jūs zinātu, ka jābūt krietniem vīriem, jo krietni vīri ar dieva palīgu izglāb­jas pat no vislielākajām briesmām.
Kad persieši un tiem pakļautās tautas nāca ar milzīgu karaspēku iznīcināt Atēnas, atēnieši drosmīgi stājās tiem pretī un uzvarēja un, tā kā viņi bija solījušies Artemidai upurēt tik daudz kazu, cik būs nogalinājuši ienaidnieku, un nevarēja tik daudz sadabūt, tad nolēma katru gadu upurēt piecsimt kazas un dara tā vēl arvien.6 Kad vēlāk Kserkss, savācis neskaitāmus pulkus, devās pret Helladu, ari tad mūsu senči uzvarēja persiešu senčus uz sauszemes un uz jūras.7 Šīs uzvaras trofejas varat vēl tagad redzēt, bet labākais pierādījums tam ir jūsu brīvās pilsētas, kur esat dzimuši un auguši, neviena cilvēka un barga kunga priekšā jūs nekrītat ceļos, šādu godu dodat tikai dieviem. Tadi ir bijuši jūsu senči. Es neteikšu, ka jūs viņus apkaunojat, jo ar dievu palīgu pirms nedaudz dienām stājāties pretī šo Helladas ienaidnieku pēcnācējiem un uzveicāt daudzkārtēju pārspēku. Tad jūs kā krietni vīri cīnījāties par Ķīra ķēniņa varu, bet vai tagad, kad jācīnās pašiem par savu glābšanos, ļums nevajadzētu būt vēl daudz kriet­nākiem un drosmīgākiem? Turklāt daudz paļāvīgāk va­rat tagad doties pret šiem ienaidniekiem. Tad jūs viņus vēl nepazināt, tomēr cīnījāties ar viņiem tāpat kā jūsu senči, kaut gan redzējāt viņu milzīgo pārspēku, tagad tur­pretim par viņiem jau labi zināt, ka viņi, pat būdami daudz­kārtēja pārspēkā, nemaz negrib ar jums ielaisties cīņā — tātad no kā gan jums tagad vēl jābaidās? Nedomājiet arī, ka tāpēc jums klājas ļaunāk, ka no jums atkritis Ariajs ar saviem ļaudīm, kas agrāk bija ar jums, jo viņa ļaudis ir vēl nederīgāki kā tie, kurus mēs uzvarējām, viņi taču, mūs atstājuši, pārbēga pie mūsu ienaidniekiem. Ir daudz labāk, ja tos, kas pirmie sāk bēgt, mēs redzam ienaidnieku rindās, nevis pie mums.
Ja kāds ļoti nobažījies, ka mums nav jātnieku, bet ienaidniekiem viņu ir daudz, tad padomājiet, ka desmit-tūkstoš jātnieku ir tikai desmittūkstoš vīru, jo kauja vel nevienu zirgs nav nokodis vai nospēris — viss, kas kaula ir veikts, ir no vīriem veikts. Tie, kas sēž zirgos, baidās ne tikai no mums, viņi baidās arī krist no zirga, bet mēs jūtam daudz drošāku pamatu zem kājām un daudz spēcī­gāk cirtīsim, ja kāds mums uzbruks, daudz labāk trāpīsim tam, uz ko mērķēsim. 8 Jātnieki ir paraki par mums tikai ar to, ka bēgšana viņiem ir drošāka nekā mums.
Varbūt jūs nebaidāties no kaujām, taču jūs satrauc, ka Tisaferns jūs vairs nevedīs un ķēniņš negadās pārtiku, bet tad padomājiet, vai ir labāk, ja jūs ved Tisaferns, kas, iz­rādījās, bija nodevējs, vai arī ceļveži, kurus paši esat sa­dabūjuši un likuši jūs vest un kuri zina, ka viņi atbildes ar miesu un dvēseli par katru savu kļūdu. Un vai tad la­bāk ir pirkt pārtiku, ko jums piegādā, un maksāt lielu naudu gluži par nieku un dažreiz nedabūt neko vai arī ņemt pašiem kā uzvarētājiem tik daudz, cik mums tīk?
Bet visas labas lietas, protams, dabūs tikai uzvarētāji, un tāpēc mums jāpārrunā, kā visdrošāk nokļūt dzimtene un, ja nāktos cīnīties, kā mums jācīnās, lai gūtu vislabā­kos panākumus.
Vispirms jau, man šķiet, jāsadedzina visi mūsu rati, lai nevis vezumu rinda noteiktu, kurp mums jāiet, bet mēs ietu turp, kur tas izdevīgi karaspēkam. Pēc tam jāsade­dzina arī teltis, jo vest tās līdzi ir liels apgrūtinājums, bet tās neder ne kaujā, ne pārtikas sagāde. Arī no pārejam mantām mēs visu lieko sadedzināsim, paturēsim tikai pār­tiku un to, kas noder karam, lai pēc iespējas vairāk no mums būtu vienmēr apbruņoti un pēc iespējas mazāk mums būtu nastu, ko nest, jo tiem, kas cīņu zaudējuši, ne­kas vairs nepieder, bet, ja mēs uzvarēsim, tad varam arī ienaidniekus padarīt par mūsu nastu nesējiem.
Tagad man vēl jāsaka tas, ko atzīstu par pašu svarī­gāko. Jūs redzat, ka ienaidnieki neuzdrošinājās agrāk sākt pret mums karu, pirms nebija saņēmuši ciet mūsu stratē­ģus, jo atzina, ka mēs karā varam gūt virsroku, ja mums ir vadoņi, kuriem paklausām, bet, kad viņi bija saņēmuši tos ciet, viņi domāja, ka mēs bez vadības iesim bojā vis­pārējā juceklī, tāpēc tagadējiem vadītājiem jābūt daudz apzinīgākiem nekā agrākajiem, un padotajiem jābūt daudz kārtīgākiem un daudz paklausīgākiem saviem priekšnie­kiem nekā agrāk. Ja turklāt nolemsiet, ka ikvienam no jums jāatbalsta vadītājs, kuram nākas sodīt par nepa­klausību, tad ienaidnieki būs visvairāk vīlušies. Tad viena Klearha vietā viņi redzēs desmittūkstoš Klearhus, kas vi­sus piespiedīs pildīt savu pienākumu.
Bet tagad laiks jau beigt, jo varbūt tūlīt būs klāt ienaid­nieki. Ja jūs manam priekšlikumam piekrītat, tad pieņe­miet to nekavējoties, lai mēs tūliņ varam rīkoties, bet, ja kādam šķiet, ka viņš var ierosināt kaut ko labāku, lai iz­sakās, kaut arī būtu tikai vienkāršs kareivis, — mums vi­siem taču ir viens un tas pats liktenis.
Pēc tam runāja Heirisofs.
— Ja vēl būs vajadzība kaut ko apspriest, ko Ksenofonts nav teicis, tad to varēs darīt vēlāk, bet mums šķiet, ka pašreiz vislabākais būtu tūlīt pieņemt viņa priekšliku­mus, un, kas tam piekrīt, lai paceļ roku.
Roku pacēla visi. Tad Ksenofonts vēl teica:
— Kareivji, man vēl kaut kas sakāms. Mums, protams, jādodas turp, kur mēs varam iegūt pārtiku. Stāsta, ka ne­pilnus divdesmit stadijus no šejienes esot bagāti ciemi. Es nebrīnītos, ja ienaidnieki mums sekotu, kad dosimies tālāk, kā to dara bailīgi suņi, kas uzbrūk, ja vien var, un kož garāmgājējiem, bet bēg no tiem, kas iet viņiem virsū, tāpēc vai nebūtu labāk, ja mēs ietu, izveidojuši kareivju četrstūri, kur vidū nastu nesēji dzīvnieki un visi, kas nav kareivji, būtu lielākā drošībā. 9 Ja mēs jau tagad noteiktu, kas šādā ierindā vadīs avangardu, kas labo vai kreiso flangu un kas arjergardu, tad mums, kad uzbruks ienaid­nieki, nebūs vairs jāapspriežas, bet nozīmētie vadoņi tūlīt rīkosies. Manuprāt, ja nebūs kāds cits labāks priekšlikums, avangardu lai vada Heirisofs, viņš taču ir lakedaimonietis, un flangus — divi vecākie stratēģi, bet arjergardu šimbrīžam divi jaunākie: es un Timasions. Vēlāk, kad šī gājiena kārtība būs izmēģināta, apspriedīsimies, kā būtu jārīkojas katrā atsevišķā gadījumā. Ja kā­dam ir cits labāks priekšlikums, lai viņš mums to pasaka.
Kad neviens neko neiebilda, Ksenofonts uzaicināja:
— Kas tam piekrīt, lai paceļ roku. Priekšlikumu pieņēma, un Ksenofonts turpināja:
— Tagad jāiet un jādara, kā nolemts. Ja kāds no jums grib vēl redzēt savus tuviniekus, tad lai iegaumē, ka viņam jābūt krietnam kareivim, citādi tas nav panākams. Ja kāds grib palikt dzīvs, tad viņam jāuzvar. Uz­varētāji nogalina citus, uzvarētiem jāmirst. Tam, kas grib kļūt bagāts, jāuzveic ienaidnieki, tad viņš paturēs to, kas viņam ir, un paņems to, kas viņa pretiniekiem.
Kad tas bija nolemts, kareivji devās pie savām teltīm un ratiem un sāka tos dedzināt. Ugunī meta arī visu, bez kā varēja iztikt, vai arī atdeva tiem, kuriem kaut kas no šīm mantām bija vajadzīgs. Sadedzinājuši, kas bija dedzi­nāms, viņi sāka brokastot.

NODEVĪGS UZBRUKUMS
Hellēņiem tā brokastojot, ar kādiem trīsdesmit jātnie­kiem pie viņiem piejāja Mitradats un uzaicināja uz sa­runu stratēģus. Kad tie bija pienākuši tik tuvu, ka saruna varēja sākties, Mitradats teica:
— Es, hellēņu vīri, kā jūs zināt, biju uzticams Kīram un, būdams jums vēl tagad draugs, ierados, kaut gan tas man ir ļoti bīstams pasākums. Ja redzēšu, ka jūsu nodomi var izdoties, nākšu pie jums ar visiem saviem ļaudīm. Sakiet tāpēc tagad man kā savam draugam, kas vēl jums visu labu un grib iet kopā ar jums, ko esat nodomājuši darīt.
Stratēģi apspriedušies vienojās par atbildi, un viņu visu vārdā runāja Heirisofs:
— Mēs esam nolēmuši, ja neviens mūs nekavēs at­griezties mājās, cik vien iespējams, saudzēt šo zemi, bet, ja kāds mums stāsies ceļā, cīnīties ar viņu, cik vien tas mūsu spēkos.
Tad Mitradats mēģināja hellēņus pārliecināt, ka viņiem nav iespējams izglābties, ja ķēniņš to negribēs, un stra­tēģi saprata, ka Mitradats ir Tisaferna sūtīts, jo kopā ar viņu, lai visu novērotu, bija arī kāds no Tisaferna uzticī­bas vīriem. Viņi tāpēc nolēma, ka būtu labāk, ja turpmāk, kamēr būs ienaidnieku zemē, nekādas sarunas ar ienaid­nieku nenotiktu, jo persieši, sākdami sarunāties ar ka­reivjiem, centās tos pierunāt, lai pārietu viņu pusē, un arkadieti Nīkarhu, kādu no lohagiem, viņi tiešām arī pierunāja, un tas naktī ar kādiem divdesmit saviem ka­reivjiem pārbēga pie persiešiem.
Pabrokastojuši hellēņi pārgāja pār Zapatas upi un de­vās uz priekšu četrstūra ierindā, kuras vidū bija nastu nesēji dzīvnieki un ārrindnieki. Nebija viņi vēl necik tālu nogājuši, kad atkal parādījās Mitradats ar kādiem div­simt jātniekiem un kādiem četrsimt viegli bruņotiem un ļoti ātriem strēlniekiem un lingotājiem. Viņi nāca pie hellēņiem, it kā viņiem nebūtu nekādu ļaunu nolūku, bet, pienākuši tuvāk, kā jātnieki, tā kājnieki sāka šaut ar lokiem un lingotāji lingot, un ievainoja vairākus hellēņus. Ļauni klājās arjergardam, kas nekādi nevarēja tos atvai­rīt, jo persieši šāva tālāk nekā Krētas strēlnieki, kuriem turklāt nebija bruņu un tāpēc vajadzēja nostāties aiz hoplītiem, arī hellēņu šķēpmeši nesvieda šķēpus tik tālu, lai ar tiem varētu trāpīt lingotājiem. Ksenofonts tāpēc nolēma ienaidniekus padzīt ar tiem hoplītiem un peltastiem, kas bija viņam arjergardā, bet uzbrūkot nevienu pašu ienaid­nieku hellēņi nepanāca, jo viņiem nebija jātnieku un viņu kājnieki bēgošos persiešus nevarēja panākt, neattālinoties par daudz no pārējā karaspēka, bet tas bija bīstami. Per­siešu jātnieki pat bēgot daudzus hellēņus ievainoja, jo, zirgos sēdēdami, viņi šāva, atpakaļ pagriezušies, un, cik tālu hellēņi persiešus panāca, tik pat tālu viņiem pašiem nācās ar kauju atkāpties, tā ka todien viņi nogāja ne vai­rāk kā divdesmit piecus stadijus, bet vakarā tomēr nonāca paredzētajos ciemos.

KSENOFONTS FORMĒ JĀTNIEKU UN LINGOTAJU VIENĪBU
Tagad atkal neviens nezināja, ko iesākt. Heirisofs un ve­cākie stratēģi pārmeta Ksenofontam, ka viņš, dzīdamies ienaidniekiem pakaļ, par tālu gājis prom no ierindas, to­mēr nevarējis tiem nekādi kaitēt, tikai velti devies bries­mās. Noklausījies pārmetumus, Ksenofonts teica, ka tie esot dibināti, par to liecinot rezultāti.
— Tomēr, — viņš piebilda, — es biju spiests uzbrukt, jo, paliekot uz vietas, mēs cietām zaudējumus un neko tur nevarējām līdzēt. Kad devāmies uzbrukumā, tāpat neko nevarējām padarīt ienaidniekiem, bet atkāpjoties mums gāja ļoti grūti, tur jums pilnīgi taisnība. Jāpateicas tomēr dieviem, ka ienaidnieki mums neuzbruka ar ievērojamiem spēkiem, bet ar nelielu nodaļu un tā lielu ļaunumu neno­darīja, taču parādīja, kā mums trūkst. Tagad persieši šauj ar lokiem un met ar lingām no tāda attāluma, ka ne krētiešu bultas, ne mūsu šķēpi tos nevar aizsniegt. Kad mēs vi­ņiem dzenamies pakaļ, mēs nedrīkstam tālu aiziet no ierin­das, bet tad pat ātrs mūsu kājnieks nepanāks persieti, kas at­rodas no viņa bultas šāviena attālumā. Ja gribam viņus atvairīt un panākt, lai viņi nevarētu mums ceļā nodarīt lielus zaudējumus, tad mums nekavējoties un tūlīt vaja­dzīgi lingotāji un jātnieki. Esmu dzirdējis, ka mūsu kara­spēkā esot rodieši un lielākā daļa no viņiem protot mest ar lingu, un viņi metot pat divreiz tālāk nekā persiešu lingo­tāji, jo tie, mezdami akmeņus dūres lielumā, tālu nevar aizmest, bet rodieši protot mest arī svina lodes. Ja nu mēs noskaidrosim, kas no viņiem grib pārdot lingu, un par to samaksāsim, un tāpat ari samaksāsim tam, kas apņemsies pagatavot jaunu lingu, bet tos, kas būtu ar mieru iestā­ties lingotāju vienībā, atbrīvosim no dažiem citiem pienā­kumiem, tad varbūt atradīsies diezgan daudzi, kas būs mums noderīgi.
Es zinu arī, ka mums ir zirgi. Daži ir man, citi kādreiz piederēja Klearham, daudzi ari kā kara laupījums nes ta­gad nastas. Ja mēs no visiem tiem atlasīsim jātniekiem de­rīgos, to vietā dosim citus nastu nesējus un šiem jājamzirgiem sameklēsim visu vajadzīgo, varbūt tad arī tie bēgo­šajiem persiešiem sagādās lielas nepatikšanas.
Arī šo priekšlikumu pieņēma.
Vēl tai pašā naktī pieteicās kādi divsimt lingotāji, bet nākamajā dienā kādus piecdesmit zirgus un vīrus atzina par derīgiem jātnieku dienestam. Zirgiem un jātniekiem sagādāja arī ādas vai metāla krūšu bruņas, bet par hiparhu (jātnieku priekšnieku) iecēla atēnieti Likiju.

MITRADATS UZBRŪK
Hellēņi, todien atpūtušies un nākamajā dienā agrāk pie­cēlušies, devās tālāk, jo viņiem vajadzēja iziet pa kādu aizu un viņi baidījās, ka tur var uzbrukt ienaidnieki. Kad viņi bija pa to izgājuši, atkal parādījās Mitradats ar kā­diem tūkstoš jātniekiem un četrtūkstoš strēlniekiem un lingotājiem. Tos viņš bija lūdzis un dabūjis no Tisaferna, solīdamies, ka tad uzveikšot hellēņus. Augstu viņš hellēņus nevērtēja, jo iepriekšējā uzbrukumā, cīnīdamies ar mazākiem spēkiem, nebija cietis nekādus zaudējumus un bija pārliecināts, ka ienaidniekiem tie bijuši lieli.
Kad hellēņi jau bija no aizas kādus astoņus stadijus, tiem ar saviem ļaudīm sekoja arī Mitradats. Hellēņu peltastiem un hoplītiem, kuriem vajadzēja doties uzbrukumā, tas jau bija paziņots, un jātniekiem bija aizrādīts drosmīgi vajāt ienaidniekus, jo viņiem sekošot pietiekami speķi. Kad Mitradats jau bija hellēņus panācis un uz viņiem jau lidoja akmeņi un bultas, hellēņiem deva ar tauri signālu, un tūlīt devās triecienā, kam tas bija teikts, un viņiem se­koja arī jātnieki. Persieši, triecienu nenogaidījuši, bēga atpakaļ uz aizu. Viņus vajājot, hellēņi nogalināja daudz kājnieku un aizā sagūstīja kādus astoņpadsmit jātniekus.

TISAFERNS SEKO GRIEĶIEM UZ PĒDĀM
Cietuši šādu neveiksmi, ienaidnieki vairs neparādījās, un hellēņi, mierīgi iedami visu pārējo dienas daļu, nonāca pie Tigras upes, kur bija kāda liela drupās sagrauta pil­sēta, ko sauca par Larisu. 10 No Larisas nogājuši viena pār­gājienā sešus parasangus, viņi atkal nonāca pie kādas lie­las pilsētas drupām, kuru sauca par Mespilu, un, tālāk dodamies, vienā dienā nogāja četrus parasangus. Šai pārgājienā parādījās Tisaferns ar lielu karaspēku — ar saviem jātniekiem un ar Oronta pulkiem, kurš bija appre­cējis ķēniņa meitu, un ar tiem barbaru kareivjiem, ar ku­riem Kīrs bija sācis savu karagājienu, viņam bija vēl arī kareivji, ar kuriem ķēniņa brālis bija nācis ķēniņam pa­līgā, un tie, kurus viņam bija devis ķēniņš. Pienācis klāt, Tisaferns daļu no saviem ļaudīm paturēja hellēņu aizmu­gurē, citiem pavēlēja izvirzīties viņu flangos, bet uzbrukt tomēr neiedrošinājās, negribēdams riskēt, taču pavēlēja šaut ar lokiem un sviest ar lingām akmeņus. Tad rodieši, izgājuši uz priekšu, sāka lingot un strēlnieki šaut, un ne­viens neaizšāva un neaizsvieda garām — pat ar nodomu tas nebūtu viegli, tik daudz bija persiešu. Tisaferns tagad ātri atkāpās, kur viņu vairs nesniedza bultas un lingu lo­des, un viņa karaspēks tāpat.
Visu to dienu hellēņi turpināja iet uz priekšu, un per­sieši viņiem sekoja. Šaudami un lingodami barbari neko nevarēja kaitēt, jo rodieši svieda tālāk par persiešu lingo­tājiem un strēlniekiem.
Persiešu bultas ir lielas, un krētieši tās, kuras dabūja rokā, varēja labi lietot, un tā viņi iztika ar ienaidnieku bultām. Hellēņi atrada ciemos arī daudz stiegru lokiem un svina lingām. Un, kad šai dienā viņi apmetās dažos ciemos, kas viņiem gadījās pa ceļam, barbari, kas tālcīņā izrādījās daudz vājāki, atkāpās. Nākamajā dienā hellēņi palika turpat un gādāja sev pārtiku, kuras šais ciemos bija daudz. Tad viņi devās pa līdzenumu tālāk, un Tisaferns, viņus nemitīgi apšaudīdams, sekoja. Piektajā gājiena dienā hel­lēņi ieraudzīja kādu no ķēniņa pilīm un tās apkaimē dau­dzus ciemus. Ceļš turp gāja pa augstu pakalnu grēdu, kas atzarojās no kalna, uz kura atradās ciemi.
Ieraudzījuši kalnus, hellēņi priecājās, viņu ienaidnieki taču bija jātnieki, bet, kad, tālāk dodamies, viņi uzgāja pirmajā pakalnā un devās no tā lejā, lai ietu augšā nāka­majā, barbari, savukārt tikuši augšā, sāka, pātagu cirtienu mudināti, mest lejup šķēpus, lingot un šaut ar lokiem. Daudzus viņi ievainoja un piespieda viegli bruņotos hel­lēņus meklēt patvērumu aiz hoplltu ierindas, tā ka visu to dienu lingotāji un strēlnieki, atspiesti ārrindnieku barā, bija pilnīgi bez kādas nozīmesl1. Šādā nelaimē hellēņi mēģināja uzbrukt, bet smagajā bruņojumā viņi tikai lēni va­rēja tikt kalnā augšā, ienaidnieki turpretim ātri vien bija prom, un, kad uzbrucēji nāca atpakaļ pie pārējā kara­spēka, atkārtojās tas pats. Tas pats notika arī pie otra pa­kalna, tāpēc pie trešā viņi nolēma neiet ātrāk lejā, pirms kalnu, kas atradās no viņiem pa labi, nebūs ieņēmuši peltasti. Tagad, kad peltasti atradās augstāk nekā persieši, tie vairs neuzdrošinājās uzbrukt, kad hellēņi devās lejā, jo baidījās, ka peltasti tos varētu nogriezt un ienaidnieki tad būtu tiem abās pusēs. Tā viņi gāja visu dienas atlikušo daļu: galvenie spēki pa pakalniem un pa ceļu, peltasti līdztekus tiem augstāk pa kalnu, līdz nonāca ciemos. Tur viņiem bija vajadzīgi astoņi ārsti, jo daudzi bija ievainoti.
Viņi palika tur trīs dienas — pa daļai ievainoto dēļ, pa daļai tāpēc, ka netrūka pārtikas: miltu, vīna un daudz miežu zirgiem. To visu bija licis sagādāt šī novada satraps. Ceturtajā dienā viņi devās lejup līdzenumā. Kad vi­ņiem tagad atkal sāka sekot Tisaferns ar savu karaspēku, nepieciešamība viņus spieda apmesties nometnē pirmajā ciemā, kas gadījās ceļā, un neiet tālāk, pastāvīgi atvairot uzbrukumus, jo daudzi no viņiem tagad vairs nebija kau­jas spējīgi — ievainotie, viņu nesēji un tie, kuriem bija jānes ievainoto un viņu nesēju ieroči.
Kad hellēņi bija apmetušies ciemā, persieši, pie tā pie­nākuši, sāka tālcīņu, kurā hellēņi bija ievērojamā pār­svarā, jo atvairīt uzbrukumu ciemam ir pavisam kas cits nekā gājiena laikā cīnīties ar pretinieku uzmākšanos. Tad pienāca vakars, un ienaidniekiem bija laiks atiet, jo viņi nekad neapmetās nometnē tuvāk par sešdesmit stadijiem no hellēņiem, baidīdamies, ka tie naktī varētu viņiem uz­brukt, jo naktī persiešu karaspēks neder nekam. Viņu zirgi tad ir piesieti un pa lielākai daļai arī sapīti, lai, kaut kā atraisījušies, neaizklīstu. Kad saceļ trauksmi, persiešu kareivim ir jāuzliek zirgam sega un iemaukti, pašam jā­apliek krūšu bruņas un jāuzkāpj zirgā. Nakts trauksmes laikā tas viss nemaz nav tik viegli izdarāms, tāpēc arī viņi apmetās nometnē tālāk no hellēņiem.
Hellēņi, redzēdami, ka persieši gatavojas atkāpties un nodod cits citam šādu pavēli, tā deva savukārt signālu sakravāties, ka arī ienaidnieki to varēja dzirdēt. Tad per­sieši kādu laiku kavējās ar atkāpšanos, bet, kad kļuva jau diezgan vēls, devās prom, jo tiem likās, ka nebūtu prātīgi naktī doties ceļā un apmesties nometne. Hellēņi, redzēdami, ka persieši tiešām iet prom, arī paši sakravājušies izgāja no nometnes un nogāja kādus sešdesmit stā­di jūs, un tā starp abiem karaspēkiem radās tāda atstarpe, ka ne nākamajā, ne arī trešajā dienā ienaidnieki nebija redzami, bet ceturtajā viņi, aizgājuši pa nakti priekšā, ieņēma kāda kalna nogāzi pie paša ceļa, pa kuru hellē­ņiem bija jāiet un kurš veda lejā uz līdzenumu.
Kad Heirisofs redzēja, ka kalna nogāze ieņemta, viņš lika paziņot Ksenofontam, ka tam ar peltastiem no arjergarda jāiznāk uz priekšu. Ksenofonts tomēr peltastus neatveda, jo ieraudzīja nākam Tisafernu ar visu viņa ka­raspēku, bet pats, piejājis pie Heirisofa, jautāja:
— Kāpēc tu liki mani saukt?
— Vai tad tu neredzi, — atteica Heirisofs, — kalna no­gāze pie ceļa, kas iet lejā, ieņemta, mēs netiekam garām, ja viņus no tās nepadzenam. Bet kāpēc tu neņēmi līdz peltastus?
Ksenofonts atbildēja, ka nav atradis par iespējamu, ienaidniekiem tuvojoties, tā vājināt arjergardu, bet tagad vajagot padomāt, viņš piebilda, kā persiešus dabūt prom. Tad viņš pamanīja, ka kalna galotne stāvi paceļas tieši blakus hellēņu karaspēkam, bet no tās iet taka uz nogāzi, kur atradās ienaidnieki.
— Heirisof, — viņš teica, — labākais būtu doties pēc iespējas ātrāk uz kalna galotni, ja mēs to ieņemtu, viņi nevarētu vairs mums aizsprostot ceļu. Paliec, ja gribi, pie karaspēka, un es iešu ieņemt virsotni, bet, ja tu gribi iet, tad es palieku šeit.
— Es tev dodu iespēju izvēlēties, — teica Heirisofs, — dari, kā gribi.
Tad Ksenofonts teica, ka, būdams jaunāks, viņš izvēlo­ties iet, un lūdza dot kareivjus no avangarda, jo līdz arjergardam esot tālu, un Heirisofs deva viņam avangarda peltastus un tiem vēl pievienoja peltastus no ierindas vi­dus. Doties līdzi Ksenofontam viņš pavēlēja arī trīssimt izlases vīriem, kas viņam avangardā bija paredzēti seviš­ķiem uzdevumiem.
Tad viņi devās kalnā, cik ātri vien varēdami, bet per­sieši kalna nogāzē, pamanījuši, ka hellēņi iet uz kalna virsotni, lūkoja aizsteigties priekšā. Skaļi kliedza hellēņi, mudinādami savējos, skaļi savējos mudināja arī Tisaferna karaspēks, bet Ksenofonts, jādams gar hellēņiem, tiem uzsauca:
— Kareivji, zināt, ka tagad jūs cīnāties, lai redzētu at­kal Helladu, lai redzētu savus bērnus un sievas, vēl tikai īsu brīdi sasprindziniet spēkus, lai pārējo ceļu veiktu bez kādām cīņām!
Tad sikionietis Soterids, viņam atbildēdams, izsaucās:
— Mēs neesam vienādā stāvoklī, Ksenofont! Tu sēdi zirgā, bet man ar beidzamajiem spēkiem jāstiepj šis sma­gais vairogs.
To dzirdēdams, Ksenofonts nolēca no zirga, izgrūda Soteridu no ierindas un, paņēmis viņa vairogu, devās kalnā augšā, cik ātri vien varēdams. Tā kā viņam bija jātnieka krūšu bruņas12, tad viegli tas nebija. Priekšējos viņš mudi­nāja pasteigties, beidzamos neatpalikt, kaut gan pašam bija ļoti grūti tikt citiem līdz. Bet kareivji svieda Soteridam ar akmeņiem, sita un lamāja to, līdz beidzot piespieda ņemt atkal savu vairogu un iet kopā ar viņiem. Ksenofonts tad kāpa zirgā un jāja, kamēr jāt vēl bija iespējams. Kad jāšus tikt uz priekšu vairs nevarēja, viņš atstāja zirgu un devās kalnā kājām. Un hellēņi nonāca kalna virsotnē āt­rāk nekā persieši.
Tad barbari bēga, kā nu katrs varēja, un hellēņi ieņēma kalna virsotni. Tisaferns un Ariajs ar visu savu kara­spēku aizgāja pa eitu ceļu, bet Heirisofs ar savējiem no­gāja lejā līdzenumā un apmetās kādā ciemā, kur bija visa laba pārpilnība: šajā līdzenumā pie Tigras upes ari citos ciemos visa kā bija diezgan.
Jau pret vakaru līdzenumā piepeši parādījās ienaid­nieki un nogalināja vairākus no tiem hellēņiem, kas bija izklīduši pa apkārtni laupīt. Šeit hellēņi ieguva daudz ga­nāmpulku, kurus iezemieši steigā cēla pāri upei. Tisaferns ar saviem ļaudīm tagad sāka dedzināt ciemus, un daudzi hellēņi bija ļoti nobažījušies, ka nu viņiem nebūs kur ņemt pārtiku, ja persieši tā dedzinās.
Kad Heirisofs ar nolaupītajiem ganāmpulkiem nāca at­pakaļ, arī Ksenofonts jau bija no kalniem lejā. Jādams pa nometni, viņš sastapa tos, kas atgriezās ar lopiem, un tiem uzsauca:
— Hellēņi, vai jūs redzat, persieši jau atzīst, ka šī zeme ir mūsu. Viņi, kas, pamieru slēdzot, centās panākt, lai mēs nededzinātu ķēniņa ciemus, tagad paši to dara, it kā tie jau piederētu citiem. Bet, ja viņi paši sev kaut kur at­stāj pārtiku, tad viņiem būs jāredz, ka ari mēs turp ejam. Tāpēc, Heirisof, man šķiet, mums būtu jāsargā šie ciemi kā mūsu pašu īpašums no dedzinātājiem.
— Es gan tā nedomāju, — teica Heirisofs, — bet de­dzināsim arī mēs, tā viņi drīzāk metīs mieru.
Iekārtojušies savās teltīs, kareivji sāka gatavot vaka­riņas, bet stratēģi un lohagi sanāca uz apspriedi.
Nebija vairs uz ko cerēt. Vienā pusē augsti kalni, otrā tik dziļa upe, ka ar šķēpu nevarēja aizsniegt dibenu. Ne­viens nezināja, ko iesākt. Tad pie hellēņu vadoņiem pie­nāca kāds rodietis un teica:
— Es apņemos, hellēņi, jūs pārvest, ja sagādāsiet visu, kas man vajadzīgs, un dosiet talantu atalgojuma.
Kad viņam jautāja, kas tad vajadzīgs, rodietis atbildēja:
— Divtūkstoš ādas maisu. Es redzu, ka jums ir daudz lopu: aitas, kazas, govis un ēzeļi. Ja jūs tiem nodīrāsiet ādu un to piepūtīsiet, tad nebūs grūti iekārtot pāreju. Va­jadzīgas arī nastu nesēju dzīvnieku siksnas, ar ko sasiet kopā ādas maisus. Piesējis katram maisam akmeņus un iegremdējis tos kā enkurus ūdenī, es šāda tilta vienu galu piesiešu šajā krastā, otru pārvilkšu pāri upei un piesiešu tur, tad maisus noklāšu ar zariem un uzbēršu virsū ze­mes. Es jums noteikti varu apgalvot, ka tāds tilts neno­grims, jo katrs maiss var nest divus vīrus. Arī kājas ka­reivjiem neslīdēs, uz maisiem taču būs zari un zeme.
Stratēģi šādu izdomu atzina par ļoti asprātīgu, bet ne­izpildāmu, jo upes otrā krastā bija daudz jātnieku, kas jau tūlīt pašā sākumā neko tamlīdzīgu nepieļautu.
Nākamajā dienā hellēņi gāja atpakaļ uz nenodedzinā­tiem ciemiem, nodedzinājuši tos, kurus viņi atstāja. Ienaid­nieki nesekoja, tikai novēroja un, kā likās, bija nesa­prašanā, kurp viņi ies un ko nodomājuši darīt. Tad ka­reivji devās sagādāt pārtiku, bet stratēģi atkal sanāca kopā un sāka izjautāt atvestos gūstekņus par visiem ap­kārtējiem novadiem — kāds katrs no tiem esot. Gūstekņi stāstīja, ka ceļš uz dienvidiem ejot uz Babilonu un Mē­diju, pa to hellēņi esot atnākuši. Ceļš uz austrumiem ve­dot uz Sūzām un Ekbatānām, kur ķēniņš uzturoties vasarā. Ja viņi pāriešot pār upi un iešot uz rietumiem, tad nonākšot Līdijā un Jonijā, bet uz ziemeļiem ceļš ejot pa kalniem un kardūhu zemi. Kardūhi dzīvojot kalnos, esot kareivīgi ļaudis un neatzīstot ķēniņa varu. Kādreiz viņu zemē iebrukušas divpadsmit miriādes ķēniņa karaspēka un neviens neesot atgriezies, tik mežonīgi esot viņu kalni. Dažreiz tomēr kardūhi slēdzot līgumu ar persiešu satrāpu līdzenumā un tad persieši ejot uz viņu zemi un viņi nākot pie persiešiem.
Dabūjuši to zināt, stratēģi sadalīja atsevišķās grupās tos, kas teicās zinām ceļu vienā no šiem virzieniem, bet neko neteica, kurp viņi nodomājuši iet. Viņiem likās, ka vajadzēšot iet pa kalniem uz kardūhu zemi, jo gūstekņi teica, ka, izgājuši tai cauri, nonākšot Armēnijā, lielā un bagātā novadā, kuru pārvaldot Oronts, bet no turienes, apgalvoja gūstekņi, nebūšot vairs grūti doties, kurp vien viņi gribēšot.
Tad viņi upurēja, lai varētu nekavējoties iet tālāk, ja tas būtu vajadzīgs. Viņi bažījās par kalnu pāreju, baidījās, ka ienaidnieki varētu aizsteigties priekšā un to ieņemt, tāpēc deva pavēli paēst, tad sagatavoties ceļam un atpūs­ties, lai varētu tūlīt, kad dos signālu, atkal iet.

__________________

1 Tas ir pārspīlējums, taisnība tomēr, ka uzvaras gadījumā visvairāk ienaidnieku nogalināja jātnieki, vajādami bēgošos.
2 Zevs-Ķēniņš nav gluži tas pats, kas ķēniņš Zevs. Zevs-Ķēniņš ( tā­pat kā, piemēram, Zevs-Glābējs ) uzsver vienu no dievības daudzajiem aspektiem, šai gadījumā valdonību.
3 Persiešiem nav metāla bruņu.
4 Protams, lai valkātu auskarus, ko grieķi nekad nedarīja. Izlikdamies par grieķi, Apollonids auskarus vairs nevalkāja.
5 Šķavas svarīga brīdī tika atzītas par labu zīmi.
6Ksenofonts šeit atgādina atēniešu uzvaru pār persiešiem Maratonas kauja 490.g.pmē.
7 Kserksa floti grieķi sakāva pie Salamīnas 480.g.pmē. un sauszemes pulkus pie Platajām 479.g.pmē.
8 Senajām tautām nebija seglu, tie radās tikai viduslaikos, tāpēc zirga mugurā grieķu jātnieki jutās daudz nedrošāk nekā, piemēram, vi­duslaiku bruņinieki, kas varēja pretiniekam dot spēcīgu triecienu ar pīķi un nenovelties no zirga.
9 Gandrīz katram grieķu smagi bruņotajam kājniekam ( hoplītam ) bija savs kalps, kas nesa viņa bruņojumu un viņu apkalpoja. Kara­spēkam sekoja arī zināms skaits amatnieku un citu ārrindnieku.
10 Larisa un Mespila ir kādreiz tik varenās Asīrijas lielvalsts gal­vaspilsētas Ninīves drupas. Ninīvi 612.g.pmē. sagrāva mēdieši un babilonieši.
11 Ienaidnieki svieda un šāva no augšas uz leju, tātad šoreiz tālāk nekā hellēņi.
12 Jātniekiem bija smagākas bruņas nekā kājniekiem.

CETURTĀ GRĀMATA

Kas notika karagājiena laikā līdz kaujai un kas pēc kaujas pamiera laikā, kuru noslēdza ķē­niņš un ar Ķīru atnākušie hellēņi, un kas pēc tam, kad ķēniņš un Tisaferns lauza pamieru un persiešu karaspēks sāka ar hellēņiem cīņu, tiem pastāvīgi sekodams, par to stāstīts iepriekšējās grāmatās.

KARDŪHI NESAŅEM VIESMĪLĪGI NELOGTOS CIEMIŅUS
Bija laikam jau beidzamā naktssardze1 un līdz gaismai palicis tikai tik daudz laika, ka hellēņi tumsā vēl varēja pāriet pāri līdzenumam, kad tika dots signāls un viņi pie­cēlušies devās ceļā un, dienai austot, nonāca līdz kalnā­jam. Pa priekšu gāja Heirisofs ar savu izlases nodaļu un visiem viegli bruņotajiem. Ksenofonts veda arjergardu, kurā bija tikai hoplīti, bet neviena viegli bruņotā, jo ne­bija, šķiet, ko baidīties, ka karaspēkam, kas dodas augšā kalnā, kāds varētu uzbrukt no muguras, un, pirms kar­dūhi kaut ko pamanīja, Heirisofs jau bija augšā. Tad viņš devās tālāk uz ciemiem kalnu ielejās un nogāzēs, un vi­ņam sekoja tie hellēņi, kas bija jau tikuši augšā, bet kar­dūhi, atstājuši savas mājas, ar sievām un bērniem bēga uz kalniem. Pārtikas šeit varēja atrast daudz, un daudz bija arī namos vara trauku un citu priekšmetu. Hellēņi neko neaiztika, saudzēja un nevajāja arī iedzīvotājus, cerēdami, ka kardūhi, būdami ķēniņa ienaidnieki, ļaus tiem kā drau­giem iziet caur savu zemi. Pārtiku viņi tomēr ņēma, kur vien tik varēja dabūt, bez tās viņi taču nevarēja iztikt. Kardūhi nemaz neklausījās, ja kāds kaut ko sauca, un neizrādīja ne mazāko labvēlību.
Kad beidzamie hellēņi jau tumsā nāca lejā uz ciemiem ( ceļš bija tik šaurs, ka uziešana kalnājā un nonākšana lejā aizņēma vienu dienu ), kardūhi uzbruka pašiem pēdē­jiem hellēņiem, dažus nogalināja, dažus ievainoja ar bul­tām un akmeņiem; daudz viņu nebija, jo hellēņi viņus bija pārsteiguši pilnīgi negaidot. Ja kardūhu būtu bijis vairāk, tad varēja iet bojā liela karaspēka daļa. Šo nakti viņi pa­vadīja ciemos, bet kardūhi aizdedza visapkārt kalnos daudz sārtu. Tas nozīmēja, ka iebrukuši ienaidnieki.
Gaismai austot, hellēņu stratēģi un lohagi, kopā sanā­kuši, nolēma iet tālāk tikai ar pašiem vajadzīgākajiem un labākajiem nastu nesējiem dzīvniekiem, bet pārējos atstāt. Atstāt nolēma arī visus pēdējā laikā sagūstītos, jo nastu nesēji dzīvnieki un gūstekņi viņus stipri kavēja. To uz­raudzībai vajadzēja daudz ļaužu, kas bija jāņem no ierin­das, divreiz vairāk bija jāsagādā arī pārtika, kuras ne­šanai atkal vajadzēja daudz cilvēku. Šo lēmumu viņi lika saucējiem izziņot izpildīšanai.
Kad hellēņi pabrokastojuši devās tālāk, stratēģi no­stājās kādā šaurā vietā un, ja atrada kaut ko, kas nebija atstāts pēc pavēles, ņēma to nost, un tā viņi gāja to dienu, dažreiz cīnīdamies, dažreiz nesastapdami nekādu pretes­tību. Nākamajā dienā bija stiprs vējš ar lietu, vajadzēja tomēr iet tālāk, jo pārtikas bija palicis maz. Avangardu veda Heirisofs, arjergardu — Ksenofonts. Ienaidnieki to­dien neatlaidīgi uzbruka un, tā kā ceļš gāja pa šaurām vietām, tuvu pienākuši, šāva ar lokiem un meta ar lingām akmeņus. Hellēņi bija spiesti doties pret viņiem uzbru­kumā un tad atkal atiet atpakaļ un tā tikai lēnām varēja tikt uz priekšu. Kad ienaidnieki stipri uzbruka, Kseno­fonts bieži sūtīja ziņu avangardam apstāties, un Heiri­sofs, šādu ziņu saņēmis, parasti viņu uzgaidīja, bet tad reiz neapstājās, steidzās ātri uz priekšu un deva rīkojumu sekot. Bija skaidrs, ka kaut kas noticis. Iet un izzināt šā­das steigas iemeslus nebija laika, un tā arjergardam bija tik ātri jāseko pārējiem, ka tas jau sāka atgādināt bēg­šanu. Tur krita krietns vīrs lakonietis Dionims. Bulta, izurbusies cauri viņa vairogam un ādas vamzim, bija iestrē­guši plaušās; kādam arkadietim bulta izgāja cauri galvai.

CIŅA PAR GRŪTU KALNU PĀREJU
Kad hellēņi nonāca apmetnē, Ksenofonts tūlīt nekavē­damies devās pie Heirisofa un pārmeta, ka tas neesot ap­stājies un tā arjergardam nācies, gandrīz vai bēgot, cīnī­ties. Krituši divi krietni vīri, un viņi nevarējuši tos ne paņemt līdz, ne apglabāt.
— Paskaties uz kalniem, — viņam atteica Heirisofs. — Redz, cik tie nepārejami. Šis stāvais ceļš, ko tu tur redzi, ir vienīgais, un uz tā liels bars ļaužu, kas, to ieņēmuši, neļaus mums tikt pāri. Tāpēc es ari steidzos un tevi ne­gaidīju, cerēdams aizsteigties ienaidniekiem priekšā un ieņemt pāreju. Ceļveži, kas mums ir, saka, te cita ceļa neesot.
— Bet man, — teica Ksenofonts, — ir divi vīri. Kad ienaidnieki mums mācās virsū, mēs ierīkojām slēpni, kur paši varējām mazliet atvilkt elpu. No tā uzbrukuši, dažus no viņiem nogalinājām, dažus pacentāmies tieši tāpēc sa­ņemt dzīvus, lai mums būtu ceļveži, kas pazīst šo apgabalu.
Gūstekņus tūlīt atveda un katru atsevišķi nopratināja, vai viņi nezinot bez tā ceļa, kuru no šejienes varot redzēt, vēl kādu citu. Viens no gūstekņiem sacīja, ka nezinot, kaut gan viņam draudēja ar briesmīgu nāvi, un, tā kā viņš neko derīgu nepateica, viņu nogalināja otra acu priekšā. Dzīvs palikušais teica, ka pirmais neko negribējis pastāstīt, jo viņam pārejas otrā pusē dzīvojot izprecēta meita. Pats viņš apsolījās vest hellēņus pa tādu ceļu, pa kuru varēšot iet arī nastu nesēji dzīvnieki. Kad viņam jautāja, vai šajā ceļā neesot kāda grūti pārejama vieta, viņš teica, ka esot kāds kalns; ja to iepriekš neieņemšot, tad garām tam netikšot.
Tad nolēma sasaukt peltastu un hoplltu lohagus, pa­stāstīt, kāds pašlaik stāvoklis, un jautāt, kurš no viņiem gribētu pierādīt, ka tiešām ir krietns vīrs, un labprātīgi pieteikties bīstamam gājienam. No hoplitiem tad pietei­cās divi arkadieši — Aristonims un Agasijs2, sacenšoties ar viņiem, Kallimahs (arī arkadietis) teica, ka gribot iet ar brīvprātīgajiem no visa karaspēka.
— Es, — viņš teica, — esmu pārliecināts, ka manā va­dībā labprāt nāks līdz daudzi no jaunākajiem ļaudīm.
Tagad jautāja, vai negribētu piedalīties arī kāds no viegli bruņoto taksiarhiem. Pieteicās hijietis Aristejs, kas jau daudzas reizes tādos pasākumos bija izrādījies hellēņiem īsti noderīgs.
Bija jau vakars, un stratēģi viņiem lika paēst un tad iet. Sasējuši ceļvedi, deva to līdz un norunāja, ka viņi, ja izdosies nokļūt kalnā, visu nakti tur paliks, bet, gaismai austot, dos signālu ar tauri un uzbruks no augšas tiem, kas ieņēmuši visiem redzamo ceļu. Pārējie hellēņi steig­sies tad palīgā, cik ātri vien varēdami. Kad tas bija no­runāts, kādi divtūkstoš vīri, stipram lietum līstot, devās ceļā, bet Ksenofonts ar arjergarda kareivjiem gāja uz­brukumā pa parasto ceļu, lai ienaidnieki tiem piegrieztu visu vērību un nemaz nepamanītu tos, kas bija izgājuši, lai nokļūtu viņiem aizmugurē. Kad Ksenofonts ar saviem kareivjiem bija nonācis pie aizas, pa kuru gāja ceļš, bar­bari sāka laist no augšas akmeņus, tik lielus kā vezums un pat lielākus, kas, triekdamies pret klintīm, sašķīda gabalos, tā ka tālāk tikt nekādi nebija iespējams. Daži lohagi, nevarēdami tikt uz priekšu pa šo ceļu, mēģināja rast kādu citu iespēju, un tā tas turpinājās līdz tumsai. Tad, būdami pārliecināti, ka ienaidnieki nepamanīs nel­ienu atkāpšanos, viņi gāja paēst vakariņas, bet daži pat nebija vēl brokastojuši. Visu to nakti ienaidnieki bez ap­stājas laida lejā akmeņus, par ko liecināja nemitīgā dār­doņa.
Bet tie hellēņi, kas, ceļveža vesti, bija apgājuši ienaid­niekus, pārsteidza kādu sargposteni sēžam pie ugunskura. Dažus viņi nogalināja, citi aizbēga. Viņi paši tur palika, it kā būtu jau nokļuvuši kalnā, bet tā tas nebija, kalns bija vēl augstāk, turp veda tā taka, pie kuras bija sēdējuši sargkareivji. Tomēr arī no šejienes varēja uzbrukt ienaid­niekiem, kas bija ieņēmuši ceļu lejā, un viņi palika tur visu nakti. Kad sāka aust gaisma, hellēņi, klusām sakārto­jušies, devās pret ienaidniekiem, un, tā kā bija migla, tie viņus pamanīja tikai tuvu pienākušus. Tagad, kad viņi cits citu jau redzēja, atskanēja taures signāls un hellēņi ar kaujas saucienu metās triecienā. Barbari cīņā nemaz ne­ielaidās, bet bēga un atstāja pāreju. No viņiem krita tikai daži, jo viņi bija viegli bruņoti. Arī Heirisofa kareivji, dzirdēdami taures signālu, tūlīt devās uz pāreju. Citi stra­tēģi ar saviem ļaudīm gāja bez ceļa, kur nu katram gadījās būt, un, rāpdamies augšā kā varēdami, vilka cits citu aiz šķēpiem. Viņi arī pirmie nonāca pie tiem, kas bija ieņē­muši kalnu.

NEMITĪGAS CĪŅAS TĀLĀK PA KARDŪHU KALNIEM
Ksenofonts ar pusi no arjergarda gāja pa to pašu ceļu, pa kuru hellēņus bija vedis ceļvedis, jo jūga dzīvniekiem tas bija vienīgais ceļš. Otra arjergarda puse bija novietota galvenās kolonnas beigās. Tā ejot, viņi nonāca pie kāda pakalna, ko bija ieņēmuši ienaidnieki un kas pacēlās pāri ceļam. Ienaidniekus vajadzēja no pakalna padzīt, citādi Ksenofonta kolonna būtu nogriezta no pārējiem hellēņiem. Tāpēc, uzmudinājuši cits citu, kareivji devās uz­brukumā trieciena lohos. 3 Pakalnam viņi tomēr neuzbruka no visām pusēm, bet atstāja kardūhiem izeju tam gadīju­mam, ja tiem rastos patika bēgt. Kamēr hellēņi, kā nu katrs varēdams, devās augšā pakalnā, barbari šāva uz tiem ar lokiem un meta ar lingām akmeņus, tuvcīņā to­mēr neielaidās, bet, atstājuši šo uzkalnu, bēga. Pagājuši gabalu tālāk un ieraudzījuši sev priekšā kādu citu ienaid­nieku ieņemtu pauguru, hellēņi taisījās tam atkal uzbrukt, bet Ksenofontam ienāca prātā, ka nevar atstāt bez aizsar­dzības nupat atkaroto pakalnu. Ienaidnieki taču varētu to atkal ieņemt un tad sagrābt garām ejošos jūga dzīvnie­kus, jo ceļš bija šaurs un kolonna izstiepusies ļoti gara. Tāpēc viņš atstāja uz šī pakalna dažus lohus, bet ar pārējiem kareivjiem devās pret nākamo, kuru ieņēma gluži tāpat.
Aiz šiem diviem bija vēl trešais — daudz stāvāks pa­kalns. Tā pakājē naktī hellēņu brīvprātīgie bija uzbrukuši kardūhu sargpostenim. Kad hellēņi bija pienākuši pie šī uzkalna, barbari to bez cīņas atstāja. Visi par to brīnījās un sprieda, ka barbari tā darījuši, baidīdamies no ielen­kuma, bet viņi no kalna redzēja, kas notiek hellēņu aiz­mugurē, un steidzās turp. Ksenofonts ar jaunākajiem ka­reivjiem uzkāpa tagad pakalnā, pavēlējis pārējiem lēnām iet uz priekšu, lai viņiem varētu pievienoties pēdējie lohi un tad visi, nogājuši lejā līdzenumā, tur apmestos. Šai brīdī piesteidzās pirmā pakalna aizsardzībai atstātais lohags Arhagors un teica, ka viņi padzīti no pakalna, ka krituši lohagi Kēfisodors un Amfikrats un visi citi, kas nav varējuši nolēkt no klints un atbēgt pie arjergarda.
To panākuši, barbari apmetās uz pretējā pakalna, un Ksenofonts sāka sarunas ar tulka palīdzību par kritušo izdošanu. Kardūhi apsolīja tos izdot, ja hellēņi nededzinā­šot viņu mājas, un Ksenofonts tam piekrita. Kamēr no­tika šīs sarunas un hellēņi turpināja iet uz priekšu, sa­nāca visa šī apvidus kardūhi, un, kad Ksenofonts ar saviem ļaudīm nāca no pakalna lejā, lai pievienotos pārē­jiem, kas jau bija apmetušies līdzenumā, liels bars bar­baru, skaļi kliegdami, steidzās šai pakalnā augšā un, sa­snieguši tā virsotni, laida hellēņiem virsū lielus akmeņus un kādam kareivim sadragāja kāju. Ksenofontu tur tad atstāja viņa vairognesējs, bet tad piesteidzās kāds hoplīts Eurilohs un, segdams kā sevi, tā Ksenofontu ar savu vairogu, palīdzēja nokļūt drošībā. Arī pārējie nokļuva pie savējo kaujas ierindas.
Tagad visi hellēņi bija atkal apvienojušies un iekārto­jās lielos un skaistos namos, kur pārtikas bija papilnam. Vīna bija tik daudz, ka to glabāja zemē izraktās izbalsi­nātās tvertnēs. Ksenofonts un Heirisofs panāca, ka, atlaizdami ceļvedi, viņi dabūja savu kritušo līķus. Lohagi bija miruši kā krietni vīri, un viņiem, cik vien tas bija iespējams, tika parādīts viss pienācīgais gods.
Nākamajā dienā hellēņi devās bez ceļveža tālāk. Kar­dūhi turpināja viņiem uzbrukt un, kur vien bija kāda šaurāka vieta, to ieņēma un nelaida hellēņus tālāk. Kad kardūhi tā stājās pretī avangardam, Ksenofonts ar arjergardu devās uz priekšu un centās nokļūt augstāk kalnos nekā tie, kas bija ieņēmuši šaurumu, un tā atbrīvot ceļu. Kad ienaidnieki turpretim uzbruka arjergardam, Heiri­sofs nāca palīgā, savukārt centās tikt augstāk par kardūhiem un padzīt tos no šaurās vietas. Tā viņi viens otram palīdzēja un ļoti viens par otru rūpējās. Gadījās arī, ka barbari, būdami ļoti veikli un kustīgi, sagādājuši lielas nepatikšanas hellēņiem, kad viņi devās kalnā augšā, tā­pat mācās viņiem virsū, kad viņi gāja no kalna lejā, un bēgt tie sāka tikai tad, kad hellēņi bija jau pavisam tuvu. Tas barbariem nenācās grūti, jo viņu vienīgie ieroči bija loki un lingas. Strēlnieki viņi bija lieliski, un viņu loki bija gandrīz trīs pēdas gari, bet bultas vairāk nekā divas, un tās sita cauri kā vairogus, tā krūšu bruņas. Šais cīņās sevišķi noderīgi bija krētieši. Vadīja viņus Stratokls.

LAIMĪGA PĀREJA PAR KENTRITU
Todien hellēņi atkal apmetās ciemos. Tie atradās pie di­vus pletrus platās Kentrītas upes, kas atdala Armēniju no kardūhu novada, un šeit hellēņi varēja atvilkt elpu un priecāties, ka sasnieguši līdzenumu, jo no kardūhu kal­niem upe bija kādus sešus vai septiņus stadijus. Pārtikas viņiem netrūka, un diena pagāja ļoti jauki, atceroties pār­ciestās grūtības. Septiņas dienas viņi bija gājuši pa kar­dūhu novadu, septiņas dienas nepārtraukti cīnījušies, un viņu zaudējumi pārsniedza visus tos, ko bija cietuši cīņās ar ķēniņu un Tisafernu. Visu to pārcietuši, viņi tagad ļā­vās mierīgam miegam.
Bet, gaismai austot, hellēņi upes otrā krastā ieraudzīja bruņotus jātniekus, kuru uzdevums, kā redzams, bija ne­laist viņus pāri. Aiz jātniekiem augstāk uz pakalna kau­jas kārtībā stāvēja kājnieki, lai neļautu viņiem iebrukt Armēnijā. Tie bija Oronta un Artūha pulki, mardu un haldu algotņi. 4 Par haldiem stāstīja, ka tie esot brīvi un kareivīgi ļaudis. Viņu ieroči bija gari ādas vairogi un šķēpi. Pakalns, uz kura viņi stāvēja, bija kādus trīs vai četrus pletrus no upes. Varēja redzēt, ka turp iet tikai viens, šķiet, īpaši ierīkots ceļš.
Hellēņi gribēja šeit tikt pāri, bet viņiem nācās no šī mēģinājuma atteikties, jo ūdens sniedzās pāri krūtīm un upē bija daudz lielu un gludu akmeņu. Turklāt stiprās straumes dēļ nebija arī iespējams, brienot pāri, aizsegties ar vairogu, bet, ja kāds to gribēja nest uz galvas, tad bija neaizsargāts no ienaidnieku bultām un citiem metamiem, tāpēc hellēņi atgāja atpakaļ un apmetās nometnē turpat pie upes, bet tur, kur viņi bija pavadījuši pagājušo nakti, viņi redzēja lielus apbruņotu kardūhu pulkus. Tagad hellēņus pārņēma izmisums: sev priekšā viņi redzēja grūti pārejamu upi, aiz tās karaspēku, kas pāri iet neļaus, bet aizmugurē kardūhus, kas uzbruks, ja viņi mēģinās to darīt.
Visu dienu un nakti hellēņi tur palika, nezinādami, ko iesākt. Un naktī Ksenofonts redzēja sapni. Ksenofonts sap­ņoja, ka viņa kājas ir važās, bet tās nokrita pašas no se­vis, un viņš bija brīvs un varēja iet, kur gribēja. Kad pie­nāca rīts, viņš aizgāja pie Heirisofa un teica, ka esot labas cerības uz glābšanos, un izstāstīja savu sapni. Heirisofs par to priecājās, un, dienai iestājoties, visi klāt­esošie stratēģi upurēja, un upuri jau no paša sākuma vēs­tīja visu labu. Pēc upurēšanas stratēģi deva kareivjiem pavēli paēst brokastis.
Ksenofontam vēl brokastojot; pie viņa piesteidzās divi jaunieši. Visi taču zināja, ka pie viņa vienmēr var nākt, vienalga, vai Ksenofonts brokasto vai ēd pusdienas, va­rēja pat nākt un modināt, kad viņš gulēja, ja bija kas zi­ņojams par kara lietām. Jaunieši teica, ka, meklējot ža­garus ugunskuram, nejauši ieraudzījuši pie pašas upes klintīs kādu vecu vīru ar sievu un dažas kalpones, kas, kā liekas, gribējuši klinšu alā noglabāt vairākus saiņus ar drēbēm. Tos redzot, viņiem ienācis prātā, ka šai vietā var droši tikt pāri, jo ienaidnieku jātnieki šeit pie upes nevar piekļūt. Viņi arī teica, ka esot izģērbusies, ja nāktos pel­dēt, paturējuši tikai dunčus un bridusi pāri, ūdens nesnie­dzies pat pāri gurniem. Atbriduši atkal atpakaļ, tie ap­ģērbušies un nākuši šurp.
Ksenofonts tūlīt lēja lejamo upuri, lika jauniešiem darīt to pašu un lūgt arī dievus, kas bija sūtījuši viņam sapni un parādījuši jauniešiem pāreju, lai dievi arī visu citu palīdzētu labi veikt. Pēc lejamā upura viņš tūlīt jauniešus aizveda pie Heirisofa, un viņi tam pastāstīja to pašu. To dzirdējis, lēja upuri arī Heirisofs. Pēc upuriem kareivjiem deva pavēli sagatavoties gājienam, bet Ksenofonts ar Heirisofu, sasaukuši stratēģus, apspriedās, kā vislabāk tikt pāri upei, visvieglāk uzvarēt tos, kas stāv viņiem pretī, un visdrošāk atvairīt tos, kas stāv aiz viņiem. Viņi no­lēma, ka Heirisofs vedīs pusi no karaspēka un pāries pār upi, bet otra puse ar Ksenofontu kādu laiku pagaidīs, nastu nesēju dzīvnieki un ārrindnieki ies pāri starp vi­ņiem abiem.
Kad tas bija nokārtots, karaspēks devās ceļā ar abiem jauniešiem kā ceļvežiem, un upe tiem bija pa kreisi. Līdz pārejai bija kādi četri stadiji, un, viņiem tā ejot, līdzte­kus pa otru krastu jāja ienaidnieku jātnieki. Nonākuši pie pārejas, hellēņi pārkārtojās kaujas ierindā, un Hei­risofs pirmais uzlika vainagu galvā, lika visiem darīt tā­pat un pavēlēja lohagiem vest lohus trieciena formācijā pa labi un pa kreisi no viņa. Pareģi upurēja upei, bet ienaidnieki šāva ar lokiem un meta ar lingām, taču ne­vienam netrāpīja. Kad upuri bija labi izdevušies, hellēņi uzsāka kaujas dziesmu, un tad Heirisofs un viņa kareivji ar kaujas saucieniem devās upē, bet Ksenofonts ar āt­rākajiem arjergarda ļaudīm steidzās atkal atpakaļ pie pārejas un ceļa uz Armēnijas kalniem, it kā viņš gribētu tur iet pāri un ielenkt jātniekus pie upes.
Ienaidnieki redzēja, ka Heirisofa avangards viegli tiek upei pāri, redzēja arī, ka Ksenofonta kareivji steidzas at­pakaļ, tāpēc baidījās, ka viņiem nogriezīs atkāpšanos, un bēga, cik ātri vien varēdami, uz ceļu, kas veda augšā prom no upes. Uz tā nokļuvuši, viņi devās tālāk kalnā. Likijs ar savu jātnieku nodaļu un Aishins ar Heirisofa peltastiem, redzēdami, ka ienaidnieki bēg, cik vien spēj, dzinās viņiem pakaļ. Heirisofs pats turpretim, pāri ticis, nesāka vajāt jātniekus, bet, iedams pa nogāzi augšā, vēr­sās pret ienaidnieka kājniekiem, kas bija novietojušies uz pakalna pie pārejas. Pamanījuši, ka jātnieki bēg un ka viņiem pašiem uzbrūk hoplīti, ienaidnieki atkāpās.
Ksenofonts, redzēdams, ka upes otrā krastā viss tik labi sekmējas, griezās atpakaļ, cik ātri vien varēdams, pie tās karaspēka daļas, kas pašlaik gāja upei pāri, jo va­rēja jau redzēt, ka kardūhi dodas lejā līdzenumā, lai uzbruktu tiem, kas vēl nebūs paspējuši tikt pāri.5 Heirisofs bija tagad jau ieņēmis pakalnu pie pārejas, bet Likijs, ar savu nelielo jātnieku nodaļu vajādams ienaidnie­kus, sagūstījis atpalikušos nastu nesējus dzīvniekus un ieguvis daudz skaistu drānu un dārgu dzeramtrauku.
Hellēņu nastu nesēji dzīvnieki un ārrindnieki vēl gāja pāri upei, kad Ksenofonts izvērsa savējos pret kardūhiem kaujas ierindā, bet kardūhi, redzēdami, ka pāri upei ejo­šos sedz, kā viņiem šķita, tikai vājas arjergarda daļas, sāka dziedāt kaut ko līdzīgu kaujas dziesmai un strauji devās uzbrukumā. Heirisofam pašlaik nekādas briesmas vairs nedraudēja, un viņš tāpēc sūtīja Ksenofontam pa­līgā savus peltastus, lingotājus un strēlniekus un pavēlēja izpildīt visu, ko viņiem liks. Redzēdams, ka viņi jau nāk pāri upei, Ksenofonts sūtīja pie viņiem vēstnesi ar pavēli palikt krastā, bet, kad viņš pats ar saviem arjergarda ka­reivjiem bridīs upē, tad šiem palīgiem pa labi un pa kreisi no viņiem jādodas upē, it kā taisītos brist tai pāri. Šķēpnešiem vajadzēja turēt šķēpus metiena gatavībā, bet strēlniekiem uzlikt bultas uz loka stiegrām. Tālu upē brist viņiem tomēr nevajadzēja.
Saviem kareivjiem Ksenofonts pavēlēja ar kaujas dziesmu doties triecienā, kad hellēņu vairogi sāks šķindēt no lingotāju mestajiem akmeņiem. Pie upes taurētājs dos kaujas signālu, 6 kad ienaidnieki bēgs, visiem jāgriežas apkārt, un beidzamie kļūs pirmie. Visi skries uz upi un dosies cik vien iespējams ātri tai pāri, kur nu katram ga­dīsies būt, lai cits citu nekavētu, un, kas pirmais tiks otrā krastā, tas būs pārāks par visiem.
Kardūhi redzēja, ka šai krastā jau palicis maz hellēņu, jo daudzi no tiem, kuriem pavēlēja palikt, bija aizgājuši, bažīdamies par nastu nesējiem dzīvniekiem un mantām, tāpēc viņi sāka droši uzbrukt, lingot un šaut ar lokiem. Tad hellēņi skriešus devās pret viņiem triecienā, bet kar­dūhi tuvcīņu nepieņēma, jo, būdami kalnu ļaudis, bija pietiekami labi apbruņoti, lai pēkšņi uzbruktu un tūlīt at­kal bēgtu, bet tuvcīņai ierindā viņu bruņojums nebija pietiekami labs. Šai brīdī taurētājs deva uzbrukuma sig­nālu un ienaidnieki sāka bēgt vēl ātrāk, bet hellēņi grie­zās apkārt un steidzās tikt jo ātrāk pāri upei. Daļa kardūhu, to redzēdami, skrēja uz upi, šāva ar lokiem un dažus ievainoja, bet lielāko daļu no viņiem varēja redzēt bēgam vēl tad, kad hellēņi jau bija otrā krastā. Viņiem palīgā sūtītie, gribēdami būt sevišķi drošsirdīgi, izgāja tā­lāk uz priekšu, nekā tas bija vēlams, un iznāca krastā vē­lāk par Ksenofonta kareivjiem. Arī no viņiem dažus ievai­noja.

MIERĪGS GĀJIENS PA ARMĒNIJU
Kad visi bija pārgājuši un sakārtojušies, viņi ap pus­dienu devās atkal ceļā un nogāja ne mazāk kā piecus parasangus pa Armēnijas līdzenumu vai lēzeniem pakalniem, jo pastāvīgo karu dēļ ar kardūhiem upes tuvumā nebija ciemu. Ciems, kurā viņi vēlāk nonāca, bija liels. Tur bija pils satrāpām, un lielākā daļa namu bija ar torņiem. Pār­tikas bija papilnam. No turienes viņi divos pārgājienos nogāja desmit parasangus un nonāca līdz Tigras iztekai. Tad, trijos pārgājienos nogājuši piecpadsmit parasangus, sasniedza Tēlebojas upi. Šī upe ir skaista, bet liela tā nav. Tās krastos ir daudz ciemu, un visu šo apvidu sauc par Rietumarmēniju. Pārvaldīja to ķēniņa draugs Tiribazs, un neviens cits nepalīdzēja ķēniņam kāpt zirgā, ja viņš bija tur klāt.
Jātnieku pavadīts, šis Tiribazs piejāja pie hellēņiem un, izsūtījis pa priekšu tulku, lika teikt, ka vēloties sarunā­ties ar stratēģiem. Stratēģi nolēma viņu uzklausīt un, piegājuši tik tuvu, ka saruna varēja sākties, jautāja, ko viņš gribot. Tiribazs teica, ka gribot ar hellēņiem noslēgt līgumu ar tādiem noteikumiem, ka viņš neko ļaunu hel­lēņiem nedarīšot, bet hellēņi savukārt nededzināšot ēkas. Pārtikas viņi varēšot ņemt, cik vajadzīgs. Stratēģi tam piekrita, un ar šādiem noteikumiem līgumu arī noslēdza.
No turienes, iedami trīs dienas pa līdzenumu, viņi no­gāja trīspadsmit parasangus, un Tiribazs ar savu kara­spēku viņiem sekoja desmit stadiju atstatumā. Tad viņi nonāca pie kādas ķēniņa pils, kuras apkaimē bija daudz ar daždažādu pārtiku bagāti ciemi.

PIRMAIS SNIEGS
Kad hellēņi bija apmetušies šajos ciemos, naktī sasniga dziļš sniegs, un no rīta viņi tāpēc nolēma atsevišķas no­daļas ar to stratēģiem sadalīt pa dažādiem ciemiem, jo nekur nebija redzams neviens ienaidnieks un viņiem likās, ka dziļā sniega dēļ nedraud nekādas briesmas. Ciemos bija daudz visa kā laba: kaujami lopi, labība, vecs, smaržīgs vīns, rozīnes, zirņi un pupas, bet daži kareivji, kas bija aizmaldījusies tālāk no nometnes, ziņoja, ka naktī re­dzējuši tālumā daudzu sardzes ugunskuru atblāzmu. Stra­tēģi tāpēc nolēma, ka izvietoties pa ciemiem ir bīstami un karaspēks atkal jāsavāc vienkopus. Tas tika izdarīts, un arī laiks šķita skaidrojamies.
Viņiem tur pārnakšņojot, sasniga atkal bezgala daudz sniega un apklāja kā ieročus, tā guļošos ļaudis, un nastu nesēji dzīvnieki nevarēja gandrīz nemaz pakustēties. Augšā celties negribēja neviens, jo zem sniega bija siltāk. Bet, kad Ksenofonts drosmīgi uzcēlās un neapģērbies sāka skaldīt malku, uzcēlās vēl dažs labs un neļāva viņam to da­rīt. Tad cēlās augšā arī citi, kūra uguni un ieziedās, jo šeit bija daudz ziedes, kuru vietējie lietoja tāpat kā hellēņi olīveļļu. 7

UZBRUKUMS TIRIBAZA NOMETNEI
Tad viņi nolēma atkal sadalīties pa atsevišķiem cie­miem, un kareivji ar prieka saucieniem steidzās uz savām agrākajām mītnēm pēc pārtikas, bet tie, kas aiziedami ciemus bija neprātīgi nodedzinājuši, tagad, palikuši zem klajas debess, to rūgti nožēloja. Naktī viņi sūtīja tēmnieti Demokrātu ar dažiem kareivjiem uz kalniem, kur no no­metnes nomaldījušies teicās redzējuši sardzes ugunsku­rus. Demokrāts jau agrāk bieži bija pierādījis, ka tādos gadījumos viņš neko nesagroza: ja teica, ka ir kaut ko redzējis, tad tiešām bija to redzējis, ja teica, ka nav neko redzējis, tad arī nebija neko redzējis. No izlūkošanas at­griezies, viņš ziņoja, ka sardzes ugunskurus nav redzējis, bet atvedis gūstekni, kuram bija persiešu loks, bultu maks un divasmeņu kaujas cirvis, tāds pats kā amazonēm.
Kad gūsteknim jautāja, kas viņš tāds esot, tas atbil­dēja, ka esot persietis un gājis no Tiribaza karaspēka pēc pārtikas. Tad viņam jautāja par Tiribaza karaspēku — cik liels tas esot, un kādai vajadzībai savākts? Gūsteknis atbildēja, ka tur esot paša Tiribaza kareivji un halibu un taohu algotņi. Karaspēks savākts, apgalvoja gūsteknis, lai uzbruktu heilēņiem kalnos, pār kuriem esot tikai viena pāreja.
Dabūjuši to zināt, stratēģi nolēma atkal sasaukt kara­spēku vienkopus un nometnes aizsardzībai atstāt kareiv­jus stimfalieša Sofaineta vadībā. Pārējie devās ceļā, pa­ņēmuši par ceļvedi līdz sagūstīto persieti. Kad viņi pār­gāja pāri kalniem, avangardā ejošie peltasti ieraudzīja persiešu nometni un, nenogaidījuši hoplītus, skaļi klieg­dami, tai uzbruka. Barbari, tādu troksni dzirdēdami, ne­pretojās un bēga, tomēr daži no viņiem krita. Tur hellēņi ieguva kādus divdesmit zirgus un Tiribaza telti, bet telti gultas ar sudraba kājām un dzeramos traukus. Bija tur arī daži persieši, kas teicās esam maizes cepēji un dzē­rienu devēji. Kad hoplītu stratēģi dabūja to zināt, viņi, baidīdamies, ka nometnē atstātajiem varētu uzbrukt per­sieši, nolēma, cik ātri vien iespējams, griezties atpakaļ un tāpēc deva ar tauri signālu tūlīt visiem sapulcēties. Viņi devās ceļā un vēl tai pašā dienā nonāca nometnē.

UZ PRIEKŠU SNIEGĀ UN SALĀ
Nākamajā dienā hellēņi nolēma iet, cik ātri vien iespē­jams, lai ienaidnieki nepaspētu atkal apvienoties un ieņemt pāreju. Sakravājušies viņi tūlīt sāka iet pa dziļo sniegu, un ceļvežu viņiem bija tagad daudz. Pārgājuši tai pašā dienā pār kalniem, kur Tiribazs bija domājis viņiem uzbrukt, viņi apmetās nometnē. No turienes trijās die­nās pa tuksnešainu apvidu iedami, nogāja piecpadsmit parasangus un nonāca pie Eifratas. Kad gāja tai pāri, ūdens viņiem sniedzās līdz jostas vietai. Stāstīja, ka līdz Eifratas iztekai vairs neesot tālu.
No šejienes hellēņi atkal nogāja trijās dienas pa dziļu sniegu un pilnīgi līdzenu apvidu trīspadsmit parasangus. Trešais pārgājiens bija grūts. Bija jāiet pret svilinoši aukstu ziemeļu vēju, un ļaudis bija gluži sastinguši. Tad kāds no pareģiem ieteica upurēt vējam. Tas tika darīts, un tūlīt visi noteikti atzina, ka vējš kļuvis Ienāks. Sniegs bija veselu asi dziļš, tā ka gāja bojā daudzi nastu nesēji dzīvnieki un vergi un arī kādi trīsdesmit kareivji. Nakti viņi pārlaida pie ugunskuriem, jo nometnes apkārtne bija daudz kurināmā, taču tiem, kas vēlu ieradās, tā vairs ne­bija, bet agrāk atnākušie novēlojušos nelaida pie saviem ugunskuriem, ja tie nedeva kviešus vai citu ko no sava ēdamā. Tā viņi mainījās ar to, kas nu katram bija. Uguns­kuru vietās sniegs izkusa līdz pat zemei, radās dziļas bed­res, un varēja izmērīt, cik dziļš bija sniegs.
No šejienes viņi gāja pa sniegu visu nākamo dienu, un daudzi kareivji, kas nekā nebija ēduši, zaudēja speķus. Ksenofonts, vadīdams arjergardu un uzlasīdams pakritu­šos, nezināja, kāda nelaime tos piemeklējusi. Tad kāds, kam šai ziņā bija lielāka pieredze, teica — viņi pakritusi tāpēc, ka nekā nav ēduši; ja dabūšot ēst, atkal varēšot iet. Ksenofonts tad nogāja pie nastu nesēju dzīvnieku rindas un, ja atrada kaut ko ēdamu, tūlīt izdalīja. Viņš sūtīja arī spēcīgākos kareivjus ar ēdienu pie spēkus zaudējušiem, un tie, kaut ko iekoduši, cēlās augšā un gāja tālāk.
Heirisofs, iedams avangardā, nonāca, tumsai iestā­joties, pie kāda ciema un netālu no tā sētas sastapa vecā­kas sievietes un jaunietes, kas bija atnākušas uz avotu pēc ūdens. Tās hellēņiem jautāja, kas viņi esot par ļau­dīm, un tulks sievietēm persiski atbildēja, ka viņi nākot no ķēniņa un ejot pie satrāpa. Sievietes atteica, ka šeit satrāpa neesot, līdz viņam esot vēl kāds parasangs. Tad Heirisofs un tie kareivji, kas vēl spēja noiet līdz ciemam, apmetās tur nometnē. Pārējie, kas vairs nevarēja turp aiz­kļūt, palika pa nakti uz ceļa bez ēdiena un bez uguns, un dažs labs tur gāja bojā.
Kāda daļa no ienaidniekiem bija paguvusi atkal salasī­ties un tagad sekoja hellēņiem. Par viņu laupījumu kļuva nastu nesēji dzīvnieki, kas vairs nevarēja paiet, un šā laupījuma dēļ viņi sāka savā starpā pat kauties. Sāka at­palikt arī daudzi kareivji. Daži, spilgtā sniega apžilbināti, vairs nemaz nevarēja redzēt, citiem bija nosaluši kāju pirksti. Acis varēja glābt, aizsargājot tās gājiena laikā no sniega spilgtuma ar kādu tumšu apsēju, kājas — pastāvīgi kustoties un pa nakti izaujoties. Ja kāds gulēja ar apa­viem, tad apavu siksnas iegriezās viņam miesā un apavi piesala pie kājām, jo, kad agrākie apavi bija novalkāti, jaunus taisīja no svaigi nodīrātām vēršādām.
Šo nelaimju dēļ daudzi kareivji nevarēja tikt līdz. Tad viņi ieraudzīja kādu ar sniegu neapklātu melnas zemes laukumu un sprieda, ka sniegs tur nokusis, un nokusis tas tiešām bija, jo turpat ielejā kūpēja kāds silts avots. No­griezušies no ceļa, viņi steidzās turp, apsēdās un atteicās iet tālāk. Nākdams ar arjergarda kareivjiem, Ksenofonts to redzēja un kā vien varēdams centās viņus pierunāt un pārliecināt, lai neatpaliek, jo esot atkal salasījušies daudz ienaidnieku, kas tagad viņiem sekojot. Beigu beigās viņš ļoti sadusmojās, bet kareivji teica, ka tālāk iet vairs ne­varot, lai nogalinot viņus turpat. Ksenofonts tad atzina, ka labāk, ja vien iespējams, sabaidīt ienaidniekus, kas se­koja, lai tie neuzdrošinātos uzbrukt spēkus zaudējušiem kareivjiem. Bija jau tumšs, un persieši nāca, skaļi strīdēdamies savu guvumu dēļ; tad arjergarda kareivji, kas vēl nebija galīgi paguruši, sakārtojās un metās tiem pretī, bet spēkus zaudējušie kliedza, cik skaļi vien varēdami, un dauzīja ar šķēpiem vairogus. Ienaidnieki izbijās, skriešus devas pa dziļo sniegu lejā uz tuvāko gravu, un neviena skaņa pie viņiem vairs nebija dzirdama.
Ksenofonts ar saviem ļaudīm tad drošināja spēkus zau­dējušos, ka rīt viņiem ieradīšoties palīgi, un devās tālāk. Nenogājuši vēl ne četrus stadijus, viņi nonāca pie ka­reivjiem, kas satuntuļojušies gulēja sniegā un nebija pat izlikuši sargposteņus. Ksenofonts lika tiem celties augša, bet tie aizbildinājās, ka ari priekšējie tālāk neejot. Kse­nofonts, celdams augšā guļošos, aizsūtīja tad pie priek­šējiem dažus mazāk nogurušus peltastus noskaidrot, kāpēc viņi apstājušies. Tie atgriezušies ziņoja, ka viss karaspēks tā guļot uz ceļa. Tagad arī Ksenofonta ļaudis apmetās turpat neēduši un bez uguns, izlikuši kā nu varēdami sarg­posteņus. Kad tuvojās jau rīts, Ksenofonts aizsūtīja pie spē­kus zaudējušiem savus jaunākos kareivjus un pavēlēja piespiest viņus celties augšā un iet tālāk.
Šai pašā laikā Heirisofs sūtīja no sava ciema kareivjus apskatīties, kā klājas citiem. Ksenofonta ļaudis priecājās par viņu ierašanos un nodeva aizvest uz nometni pār­gurušos un spēkus zaudējušos. Tad devās ceļā arī paši un, nogājuši nepilnus divdesmit stadijus, nonāca ciemā, kur bija apmeties Heirisofs.

ATPŪTA PEC PĀRCIESTAM GRŪTĪBĀM
Kad viss karaspēks atkal bija kopā, stratēģi nolēma, ka pašlaik nedraudēs nekādas briesmas, ja kareivjus sadalīs pa vairākiem ciemiem. Heirisofs palika turpat, bet pā­rējie stratēģi izlozēja savā starpā ciemus, kurus tie va­rēja redzēt, un devās turp ar saviem ļaudīm. Tad lohags Polikrats no Atēnām lūdza atļauju iet ātrāk citiem pa priekšu, un, dabūjis viegli bruņotus kareivjus, steidzās uz ciemu, kas lozējot bija piešķirts Ksenofontam. Ciemā viņš notvēra vel visus iedzīvotājus ar ciema vecāko, septiņ­padsmit jaunus zirgus, kurus tur audzēja kā meslus ķēni­ņam, un ciema vecākā meitu, kas pirms deviņām dienām bija apprecējusies. Viņas vīrs bija aizgājis medīt zaķus, un ciema viņu neatrada.
Mājas šeit bija izraktas zemē. Ieejas tajās bija ierīko­tas no augšas kā akas, kuras uz apakšu platākas. Iemīt­nieki lejā nokļuva pa kāpnēm. Mājas dzīvniekiem bija izraktas īpašas ejas. Šais mājās bija kazas, aitas, govis, visu šo dzīvnieku mazuļi un mājas putni, un mājlopus tur baroja ar sienu. Bija tur arī kvieši, mieži, pupas, zirņi un alus lielos podos. Pa virsu alum peldēja miežu graudi, un podos bija ieliktas gan resnākas, gan tievākas niedres. Kas gribēja dzert, tam vajadzēja ņemt niedri mutē un sūkt. Ja nepielēja klāt ūdeni, tad šis dzēriens bija ļoti stiprs, bet pieradušiem tas labi garšoja.
Ksenofonts šī ciema vecāko aicināja pie sava galda un teica, lai nebaidoties, — bērni viņam netikšot atņemti un, ja izrādīšoties, ka viņš noderīgs karaspēkam līdz tam lai­kam, kamēr tas nebūšot nonācis citas tautas novadā, viņi aiziedami atlīdzināšot un piekraušot visu viņa namu ar pārtiku. Vecākais apsolījās un, gribēdams būt viesmīlīgs, parādīja, kur aprakts alus.
To nakti visi kareivji, sadalījušies pa ciemiem, bija ba­gātīgi apgādāti. Ciema vecāko Ksenofonta kareivji patu­rēja apsardzībā, uzmanīgi novērodami ari viņa bērnus.
Nākošajā dienā Ksenofonts, paņēmis līdz vecāko, devās pie Heirisofa. Ja gadījās iet gar kādu ciemu, tie iegriezās tajā — un visur sastapa jautrus dzīrojošus kareivjus. Ne­kur tos nelaida tālāk, nepacienājuši ar brokastīm. Uz galda vienmēr bija jēri un kazlēni, cūkgaļa un teļa gaļa, un putni; bija arī dažādas maizes — gan kviešu, gan miežu. Ja kāds gribēja būt sevišķi laipns un dzert uz citu vese­lību, viņš vilka to pie alus poda, un tam vajadzēja saliek­ties un dzert kā vērsim. Viņi aicināja arī ciema vecāko ņemt, ko vien viņš gribot. No ēdieniem vecākais nekā neņēma, bet, ieraudzījis kādu no saviem radiniekiem, ņēma to sev līdz.8
Nonākuši pie Heirisofa, viņi atrada arī tur apmetušos kareivjus dzīrojam. Vainagus viņi bija sapinuši no sausa siena9, un apkalpoja viņus armēņu zēni barbaru tērpos. Tiem viņi kā kurlmēmiem ar zīmēm radīja, kas darāms. Kad Ksenofonts ar Heirisofu bija apsveicinājušies, viņi kopīgi iztaujāja ciema vecāko ar tulka palīdzību, kurš prata persiski. Viņi jautāja, kas par zemi šī esot. Vecākais atbildēja, ka Armēnija. Tad atkal jautāja, kas tie par zir­giem, ko viņi audzējot. Vecākais atbildēja, ka tie būšot mesli ķēniņam. Tas arī teica, ka tuvākie kaimiņi esot halibi, un pastāstīja, kā turp nokļūt. Tad Ksenofonts aizveda ciema vecāko atpakaļ pie viņa majniekiem un uzdā­vināja viņam arī zirgu. Šo zirgu, jau diezgan vecu, Kse­nofonts bija ieguvis kā kara laupījumu un, baidīdamies, ka tas varētu nobeigties, jo bija ļoti novārdzis no grūtā gājiena, deva to ciema vecākajam, lai viņš to uzbarotu un upurētu. Zirgi šeit, kā viņš bija dzirdējis, tiekot ziedoti Hēlijam. Sev Ksenofonts paņēma vienu no septiņpadsmit zirgiem, un ari katram lohagam iedeva pa zirgam. Šie zirgi bija mazāki par persiešu zirgiem, bet daudz straujāki. Ciema vecākais tad viņu pamācīja aptīt ar mai­siem zirgu un nastu nesēju dzīvnieku kājas, kad tiem būs jāiet pa dziļu sniegu, citādi tie iestigšot sniegā līdz vēde­ram.

ATKAL TALĀK AR LABU UN AR ĻAUNU
Pienāca astotā diena šai ciemā. Tad Ksenofonts ciema vecāko kā ceļvedi nodeva Heirisofam. Citus viņa mājniekus atstāja turpat, tikai dēlu, kas nupat bija sasniedzis jaunieša vecumu, nodeva amfipolieša Pleistena apsardzībā, lai tēvs atgrieztos mājās kopā ar dēlu, ja izrādītos, ka viņš bijis labs ceļvedis. Vecākā mājās viņi sanesa pēc iespējas vairāk pārtikas un tad sakravājušies devās ceļā. Veda viņus pa sniegu ciema vecākais, kas bija atbrīvots no važām. Tā viņi gāja trīs dienas. Tad Heirisofs sadusmo­jās uz ceļvedi, ka tos nav aizvedis uz kādu ciemu. Ceļvedis teica, ka šajā apvidū tādu neesot, un Heirisofs viņu sita, bet nelika sasaistīt, un nākamajā naktī ceļvedis aizbēga, pametis savu dēlu. Šis ceļveža aizvainojums un nepietie­kamā piesardzība10 izraisīja visa karagājiena laikā vie­nīgo sadursmi starp Heirisofu un Ksenofontu. Bet Pleistens iemīļoja viņa apsardzībā nodoto zēnu, aizveda uz savu dzimteni, un tas viņam vienmēr bija ļoti uzticams.
Pēc tam viņi gāja septiņas dienas pa pieciem parasangiem dienā gar kādu pletru plato Fasas upi. Tad divos pār­gājienos nogāja desmit parasangus, un kalnu pārejā, no kuras ceļš gāja lejup uz līdzenumu, tiem stājās pretī halibi, taohi un fasiani. Heirisofs, ieraudzījis pārejā ienaid­niekus, apstājās kādu trīsdesmit stadiju attālumā, lai pie tiem nepieietu gājiena kolonnā. Lohagiem viņš pavēlēja nostāties ar savām vienībām tā, lai izveidotos kaujas ierinda. Kad pienāca arī arjergards, viņš, sasaucis stratē­ģus un lohagus, tiem teica:
— Jūs redzat — ienaidnieki ieņēmuši kalnu pāreju. Ta­gad jāapspriežas, kā mums vislabāk cīnīties. Manas domas ir, ka vispirms vajadzētu dot pavēli kareivjiem pa­ēst brokastis, bet mums izlemt, vai mēģināsim iet pāri kalniem šodien vai rīt.
— Bet man liekas, — teica Kleanors, — ka vajadzētu labi ātri pabrokastot, sagatavoties kaujai un doties pret ienaidniekiem straujā triecienā. Ja mēs šodien vilcināsi­mies, viņi, to redzēdami, kļūs drošāki, un ir iespējams, ka tad viņiem piebiedrosies vēl citi.
Pēc Kleanora runāja Ksenofonts:
— Es spriežu tā. Ja mums jācīnās, tad ari jāsagatavojas, lai mēs varētu īsti labi cīnīties. Ja gribam pēc iespējas vieglāk tikt pāri kalniem, tad jāpadomā, kā to panākt, lai būtu mazāk ievainoto un mazāk kritušo. Kalna mugura, ko mēs redzam, ir vairāk nekā sešdesmit stadiju gara, bet nekur nav redzami ienaidnieki, kas gatavotos mūs atvai­rīt, — vienīgi tikai pie paša ceļa. Daudz ieteicamāk tātad būtu pamēģināt, vai mēs nevarētu nepamanīti, varbūt aiz­steidzoties ienaidniekam priekšā, nokļūt uz neaizsargāta kalna, nevis uzbrukt grūti pieejamā vietā ļaudīm, kas sa­gatavojušies cīņai. Daudz vieglāk taču ir doties stāvā kalnā, kuru neviens neaizsargā, nekā līdzenā vietā karot ar ienaidniekiem, kas uzbrūk no visām pusēm. Ja nav jācīnās, tad pat naktī labāk var saskatīt, kas zem kājām, nekā dienā, cīnoties ar ienaidnieku. Un, ja mēs ejam uz priekšu bez kaujas, tad akmeņains ceļš ir labāks nekā līdzens, kad galva jāsarga no bultām.
Man šķiet, ka ir iespējams nepamanītiem nokļūt kalnā, mēs taču varam iet naktī, lai mūs neredzētu, varam aiziet tik tālu sāņus no ceļa, ka mūs nemaz nevarēs pamanīt. Man šķiet arī, ka citur kalns būs mazāk aizsargāts, ja iz-liksimies, ka gribam tikt pāri šeit, jo šeit tad paliks lielum lielā ienaidnieka daļa. Bet ko gan es tik daudz runāju par nokļūšanu nepamanītiem? Es taču, Heirisof, esmu dzir­dējis, ka jūs, lakedaimonieši, kas esat pilntiesīgi pilsoņi, jau no bērna kājas vingrinoties zagšanā, un zagt to, ko likums neaizliedz, nav negods, bet veiklība. Lai jūs jo drī­zāk iemācītos zagt un palikt nenotverti, jums ir likums, ka pērienu dabūs tas, kas pieķerts zagšanā. Tagad tev ir lieliska izdevība parādīt, ko esi iemācījies, un parūpēties, lai mēs, mēģinādami nokļūt kalnā, netiktu pamanīti un nedabūtu pērienu.
— Bet arī es, — atteica Heirisofs, — esmu dzirdējis, ka jūs, atēnieši, lieliski protot apzagt savu valsti, kaut gan zaglim par to draud bargs sods. Sevišķi labi to mākot ievērojamākie pilsoņi, tā ka arī tev ir izdevība parādīt, ko esi mācījies.
— Es tāpēc, — teica Ksenofonts, — esmu ar mieru pēc vakariņām ar saviem arjergarda kareivjiem iet un tikt augšā kalnā. Man ir arī ceļveži, jo, uzbrukdami no slēpņa, mani viegli bruņotie kareivji ir sagūstījuši dažus laupītā­jus, kas mums sekoja. No viņiem uzzināju, ka var uziet kalna, jo tur gana kazas un govis. Es ceru, ka arī ienaid­nieki vairs šeit nepaliks, kad redzēs, ka mēs esam tikpat augstu kalnā kā viņi. Viņi taču negrib nākt lejā un cīnīties ar mums ka droši vīri.
Bet Heirisofs teica:
— Kāpēc gan tev jāiet pašam un jāatstāj arjergards? Suti citus, ja neatradīsies brīvprātīgie.
Tad pieteicās metidrietis Aristonims ar hoplītiem, hijietis Aristejs un oitietis Nikomans ar peltastiem. Norunāja arī, ka viņi, kalna tikuši, sakurs daudz ugunskuru. Par to vienojušies, viņi paēda brokastis. Pēc brokastīm Heiri­sofs ar visu karaspēku piegāja desmit stadijus tuvāk ienaid­niekiem, lai tie būtu pilnīgi pārliecināti, ka hellēņi šeit uzbruks.
Kad bija paēstas vakariņas un pienāca nakts, tie, kam bija tas uzdots, devās ceļā un uzkāpa kalnā. Citi palika mierīgi turpat, bet ienaidnieki, pamanījuši, ka hellēņi jau kalna, negāja gulēt, un visu nakti viņiem dega ugunskuri. Kad pienāca diena, Heirisofs upurēja un veda karaspēku pa ceļu, bet tie, kas bija uzkāpuši kalnā, gāja pa tā mu­guru. Vairums ienaidnieku palika uz ceļa, bet kāda daļa devas pretī tiem, kas jau bija tikuši augšā. Galvenie spēki vēl nebija sākuši kauju, kad tā jau bija pašā spēkā kalna virsotne. Hellēņi tur uzvarēja un vajāja savus pretiniekus. Bet tad cīņā devās arī tie, kas nāca pa ceļu no līdzenuma. Peltasti uzbruka skriešus, Heirisofs ar hoplītiem tiem se­koja ātriem soļiem, bet ienaidnieki, kas atradās pie ceļa, bēga, redzēdami, ka augšā uz kalna viņi sakauti. Kritušo viņiem nebija daudz, taču hellēņi ieguva daudz ādas vai­rogu. Tos viņi sacirta ar zobeniem un tā padarīja nelieto­jamus. Kad kalnā uznāca viss karaspēks, hellēņi upurēja, uzstādīja uzvaras zīmi un tad nogāja lejā līdzenumā, kur ciemos viss bija pārpilnībā.
Pēc tam viņi, piecās dienās nogājuši trīsdesmit parasangus, nonāca taohu zemē, kur karaspēkam pietrūka pārtikas, jo taohi bija patvērušies nocietinājumos un arī visu pārtiku turp saveduši. Kad hellēņi bija pienākuši pie viena šāda nocietinājuma ( tas nebija ne ciems, ne pilsēta, un tajā nebija arī ēku, bet tur bija sadzīts daudz lopu un sabē­guši daudzi vīrieši un sievietes ), Heirisofs, tūlīt ka nācis, sāka tam uzbrukt, un, kad pirmie bija noguruši, viņu vietā stājās citi un tad atkal citi. Uzbrukt ar lieliem spēkiem no visām pusēm nebija iespējams, jo vieta bija ļoti krauja.
Kad ieradās Ksenofonts ar arjergarda peltastiem un hoplītiem, Heirisofs izsaucās:
— Jūs esat ieradušies īstā laikā, šis nocietinājums katra ziņā jāieņem. Ja mēs to neieņemsim, kareivjiem nebūs pārtikas.
Tad viņi abi sāka apspriesties, un Ksenofonts jautajā:
— Un kāpēc tad to nevar ieņemt?
— Ir tikai, — teica Heirisofs, — šī viena pieeja, kuru tu redzi, un, ja kāds mēģina pa to iet, viņi laiž no šīs krau­jās klints lejā akmeņus, un, ja akmens kādu ķer, tad redz, kā tam klājas.
Un viņš Ksenofontam parādīja kareivjus, kuriem bija sadragātas kājas un krūtis.
— Bet, ja viņi izlietos visus akmeņus, — jautajā Kse­nofonts, — kā tad viņi varēs mūs atvairīt? Mēs taču re­dzam tur tikai dažus vīrus, un no tiem tikai divi vai trīs ir apbruņoti. Līdz nocietinājumam, kā tu pats redzi, ir ap­mēram pusotra pletra. Šo gabalu apdraud no augšas laistie akmeņi, bet tur diezgan patālu cita no citas aug lielas prie­des, kas aizņem kādas divas trešdaļas no šīs bīstamas vie­tas. Ja kareivji nostāsies aiz priedēm, kā gan viņiem tad varēs kaitēt sviestie vai ripojošie akmeņi? Paliek tātad apmēram puspletra. Kad viņi pārstās laist akmeņus, šis attālums jānoskrien.
— Bet, — iebilda Heirisofs, — līdzko mēs gribam no­stāties aiz priedēm, tūlīt nāk no augšas akmeņi.
— Tieši tas, — teica Ksenofonts, — mums vajadzīgs. Tā viņi drīzāk savus akmeņus iztērēs. Bet ejam tuvāk, lai mums būtu tikai mazs gabals, ko skriet, ja tas būs iespē­jams, vai arī vieglāk atkāpties, ja mēs gribēsim.
Tad Heirisofs, Ksenofonts un Kallimahs, viens no arjer­garda lohagiem, devās uz priekšu. Pārējie lohagi palika neapdraudētā vietā. Pēc tam kādi septiņdesmit kareivji, cik piesardzīgi vien varēdami, nostājās aiz kokiem, aiz katra pa vienam. Stimfalietis Agasijs un metidrietis Aristonims, abi arjergarda lohagi un vēl daži citi palika klajā vietā, jo aiz kokiem droši patverties varēja tikai Kallimaha lohs. Tad Kallimahs izdomāja šādu viltību: no koka, aiz kura tas stāvēja, viņš paskrēja uz priekšu divus vai trīs soļus un ātri atkal atkāpās, kad sāka nākt akmeņi. Katru reizi, viņam tā izskrienot, ienaidniekam izgāja vai­rāk nekā desmit vezumu akmeņu. Agasijs, redzēdams, ka visi hellēņi skatās, ko dara Kallimahs, sāka baidīties, ka tas varētu pirmais ielauzties nocietinājumā. Viņš neteica tāpēc nekā Aristonimam, kas turpat stāvēja, neteica nekā arī lūsietim Euriloham (abi tie bija viņa draugi), ne arī kādam citam, devās uz priekšu un aizsteidzās visiem ga­rām. Kallimahs, redzēdams Agasiju tā skrienam, satvēra viņu aiz vairoga. Šai brīdī abiem garām paskrēja metid­rietis Aristonims un aiz viņa lūsietis Eurilohs. Viņi visur gribēja būt paši krietnākie un sacentās viens ar otru un, tā sacenzdamies, ieņēma nocietinājumu. Tikko viņi tur bija iebrukuši, no augšas nenāca vairs neviens akmens.
Tad notika kaut kas šausmīgs. Sievietes svieda no krau­jas zemē savus bērnus, tad metās lejā arī pašas. Vīrieši da­rīja tāpat. Lohags Ainejs tur ieraudzīja kādu skrienam uz krauju, lai mestos no tās lejā. Tā kā tam bija skaists ap­metnis, Ainejs gribēja to apturēt, bet tas aizrāva Aineju sev līdz, un viņi abi nogāzās no klints un dabūja galu.
Cilvēku tur sagūstīja ļoti maz, bet ieguva daudz govju, ēzeļu, kazu un aitu.
No turienes viņi pa halibu zemi septiņās dienas nogāja piecdesmit parasangus. Halibi bija paši kareivīgākie no visām tām tautām, pa kuru novadiem hellēņi bija gājuši. Viņi devās pat tuvcīņā. Krūšu bruņu vietā halibiem bija linu krekls, kas sniedzās līdz pa­vēderei. Tālāk uz leju kreklu pagarināja stingri novītas un cieši sasaistītas auklas. Bija viņiem arī kājsargi un bruņu cepures un pie jostas apmēram tāds pats īss un līks zobens kā spartiešiem. Ar to nogalinājuši savus pretinie­kus, halibi cirta nost tiem galvas un ņēma tās līdz dziedādami un dejodami, kad ienaidnieki viņus redzēja. Bija viņiem arī kādas piecas pēdas gari šķēpi. Viņi patvērās savos nocietinājumos un, kad hellēņi pagāja tiem garam, nāca laukā un, neatlaidīgi uzbrukdami, sekoja. Nocietinājumos halibi saveda arī visu pārtiku, un viņu zeme hellēņi neko nevarēja dabūt, bet pārtika no lopiem, ko bija atņēmuši taohiem.
Izgājuši cauri halibu zemei, hellēņi nonāca pie četrus pletrus platās Harpasas upes un tad, tālāk iedami, četrās dienās nogāja divdesmit parasangus pa skitinu zemes līdzenumu līdz ciemiem, kur viņi palika trīs dienas, gā­dādami sev pārtiku.

JŪRA, JŪRA
No turienes viņi četrās dienās nogāja divdesmit para­sangus līdz lielai un bagātai pilsētai, kuru sauca par Gimniadu. Šī novada valdnieks sūtīja no Gimniadas helleņiem ceļvedi, kuram vajadzēja tos vest caur viņa ienaidnieku zemi. Ieradies pie hellēņiem, ceļvedis teica, ka piecas die­nās tos aizvedīšot uz tādu vietu, no kurienes tie redzēšot jūru. Lai viņu nogalinot, ja tas tā nebūšot. Kad viņa vestie hellēņi iebruka ienaidnieku zemē, viņš mudināja to postīt ar uguni un zobenu, un tad visi saprata, ka viņš tieši šīs postīšanas dēļ, nevis aiz labvēlības pret helleņiem vedis viņus šurp. Piektajā dienā hellēņi nonāca pie kāda kalna, kuru sauca par Tēhi, un, kad avangards tajā uzgāja, sākās liela kliegšana. Ksenofonts un arjergarda kareivji, to dzir­dēdami, nodomāja, ka avangardam uzbrukuši ienaidnieki, jo nopostītā apvidus iedzīvotāji hellēņiem sekoja un ar­jergarda kareivji, uzbrukuši tiem no slēpņa, dažus noga­lināja, dažus sagūstīja. Viņi ieguva arī kādus divdesmit pītus un ar nemiecētām, pinkainām vēršādām apvilktus vairogus.
Kad kliegšana kļuva arvien stiprāka un tuvāka un jaun­pienākušie skrēja pie kliedzējiem, un, jo vairāk bija klie­dzēju, jo skaļāka kliegšana, Ksenofonts nodomāja, ka no­tikusi kāda nelaime, uzkāpa zirgā, paņēma līdzi Likiju ar jātniekiem un steidzās palīgā. Drīz vien viņi dzirdēja, ka hellēņi kliedza «jūra, jūra», un tas gāja arvien tālāk no mutes mutē, un visi sāka skriet (pat arjergards) un triekt zirgus un nastu nesējus dzīvniekus. Kad visi nonāca kalna virsotnē, kareivji raudādami apkampa cits citu, apkampa stratēģus un lohagus. Un tad pēkšņi (nav zināms, kas pir­mais teica to darīt) kareivji sāka nest akmeņus un kraut lielā kaudzē. Uz tās vēl sakrāva nemiecētas vēršādas, nū­jas un ienaidniekiem atņemtos vairogus. Ceļvedis pirmais sāka cirst vairogus un mudināja arī citus. Ceļvedi tagad atlaida. Viņam no kara laupījuma iedeva zirgu, sudraba šķīvi, persiešu tērpu un desmit darikus, bet ceļvedis ļoti lūdza hellēņu gredzenus, un daudzi kareivji viņam tos arī deva. Viņš vēl parādīja hellēņiem ciemu, kur apmesties, izstāstīja ceļu uz makronu zemi un aizgāja, kad pienāca vakars.

UZ TRAPEZONTU
No šejienes hellēņi trijās dienās nogāja pa makronu zemi desmit parasangus. Pirmajā pārgājienā viņi nonāca pie upes, kas bija makronu un skitinu zemes robeža. Pa labi viņiem bija sevišķi stāvi kalni, pa kreisi — upe; tajā ieplūda nupat minētā robežupe, kurai vajadzēja tikt pāri. Tās krasti bija biezi apauguši ne visai lieliem kokiem. No­nākuši pie šīs upes, hellēņi sāka cirst kokus, gribēdami pēc iespējas ātrāk tikt laukā no makronu zemes. Bet makroni, bruņojušies ar vairogiem un šķēpiem, bija nostājušies upes otrā krastā tieši pretī pārejai. Viņi uzmudināja cits citu ar saucieniem un svieda ar lingām akmeņus, kas visi krita upē un nevienam nekā ļauna nenodarīja.
Tad pie Ksenofonta pienāca kāds peltasts, kas teica, ka bijis Atēnās vergs un saprotot šo ļaužu valodu.
— Es domāju, — viņš teica, — ka šeit ir mana dzim­tene, un, ja tev nav nekas pretī, es ar viņiem labprāt pa­runātu.
— Man nekas nav pretī, — atbildēja Ksenofonts, — ej un parunājies, bet vispirms pajautā, kas viņi par ļaudīm.
Tie atbildēja, ka esot makroni.
— Jautā vēl, — teica tad Ksenofonts, — kāpēc viņi no­stājušies mums pretī un grib būt mūsu ienaidnieki.
— Tāpēc, ka jūs iebrukāt mūsu zemē, — atbildēja makroni.
Tad stratēģi lika viņiem teikt, ka hellēņi nav nākuši, lai darītu ļaunu, bet pēc kara ar ķēniņu atgriežoties uz Hel-ladu un gribot nokļūt līdz jūrai. Makroni nu jautāja —vai viņi varot to apzvērēt? Jā, teica hellēņi, viņi gribot zvērēt un gribot, lai zvērētu arī makroni. Tad makroni iedeva savu šķēpu hellēņiem un hellēņi savējo makroniem. Tāds esot viņu zvērests, teica makroni. Abas puses turklāt pie­sauca dievus par lieciniekiem.
Pēc zvēresta makroni tūlīt kopā ar hellēņiem sāka cirst kokus un taisīt ceļu, it kā paši gribētu hellēņus pārvest pār upi. Viņi arī pārdeva hellēņiem pārtiku, kāda nu pa­šiem tā bija, un pavadīja tos trīs dienas, kamēr nonāca līdz kolhu robežai. Tur bija liels kalns, un uz tā kolhi kaujas kārtībā. Hellēņi sākumā izvērsās pret tiem falangā, lai tā dotos kalnā, bet tad stratēģi nolēma sanākt kopā un ap­spriesties, kā visvieglāk varētu uzvarēt.
— Man šķiet, — izteicās apspriedē Ksenofonts, — ka falangas vietā vajag izveidot trieciena lohus, jo falangā drīz vien radīsies pārrāvumi11: ceļš kalnā augšā taču dažās vietās būs grūts, dažās viegls, un kareivji zaudēs paļāvību un drosmi, ja redzēs, ka kaujas ierindā nav vairs kārtības. Ja mēs turklāt uzbruksim dziļā12 falangā, tad ienaidnieku kaujas ierinda abos spārnos būs garāka par mūsējo un ar saviem kareivjiem spārnos viņi varēs rīkoties pēc patikas. Ja uzbruksim seklā falangā, tad nebūtu nekāds brīnums, ja ienaidnieki, uzbrukdami lingotāju un strēlnieku atbalstā, kādā vietā ar lieliem spēkiem mūsu falangu pārrautu, bet, ja tas kaut kur notiktu, tad ļauni klātos visai falangai. No­stājušies trieciena lohos un atstājuši starp lohiem atstar­pes, mēs izveidotu kaujas ierindu, kur abos spārnos ma­lējie lohi sniegtos tālāk par ienaidnieku flangiem, jo mūsu ierinda būs garāka. Turklāt, ja mēs uzbruksim ar trieciena lohiem, tad mūsu drošsirdīgākie kareivji pirmie sāks kauju un katru lohu tā lohags vedīs tur, kur vieglāk būs tikt augšā. Iebrukt atstarpēs starp lohiem ienaidniekiem nebūs viegli, jo viņi būs apdraudēti no abām pusēm, tā­pat nebūs viegli frontāli pārraut uzbrūkošo trieciena lohu. Ja kādam loham klāsies grūti, palīgā steigsies tā kaimiņš, ja kāds tiks augšā, tad noteikti tur neviens ienaidnieks vairs nepaliks.
Tā arī nolēma, un viņi sakārtojās trieciena lohos. Tad Ksenofonts no kreisā spārna aizgāja uz labo un teica:
— Kareivji, ienaidnieki, kurus jūs pašlaik redzat sev priekša, ir beidzamie, kas vēl kavē mūs nokļūt tur, kur mēs sen jau cenšamies tikt. Pat bez sāls tie mums būtu jāapēd, ja tas būtu vajadzīgs.
Kad visi nostājās savās vietās un izveidoja trieciena lohus, izrādījās, ka hoplītu lohu bija apmēram astoņdesmit un katra loha gandrīz simts vīru. Peltastus un strēlniekus sada­līja trīs vienībās. Vienu vienību nostādīja galējā kreisā, otru — galējā labā spārnā, trešo — centrā. Katrā vienībā bija aptuveni sešsimt vīri. Tagad stratēģi pavēlēja no mutes mute nodot tālāk pavēli pielūgt dievus, un kareivji, tos pielūguši un nodziedājuši kaujas dziesmu, devās uzbru­kuma. Heirisofs un Ksenofonts13 ar peltastiem uzbruka, at­razdamies pa labi un pa kreisi no ienaidnieku kaujas ierin­das 14, un kolhi, viņus ieraudzījuši, steidzās pretī citi pa labi, citi pa kreisi, un tā kolhu ierindas centrā radās liels tukšums. Arkadiešu peltasti, kurus vadīja akarnānietis Aishins, nodomājuši, ka tie bēg, ar kaujas saucienu skrie­šus devas uz priekšu, un viņi tad arī bija pirmie, kas tika kalna augša. Arkadiešu hoplīti erhomenieša Kleonora va­dība viņiem sekoja, un ienaidnieki, reiz sākuši bēgt, nekur vairs neapstājās, bet bēga katrs uz savu pusi.
Tikuši kalnam pāri, hellēņi apmetās ciemos, kuros pār­tikas netrūka. Nekā sevišķa tur nebija, ja par kaut ko sevišķu neatzīst bišu stropus. To bija daudz, un kareivji, kas ēda no tiem medu, pilnīgi zaudēja sajēgu, saka vemt un dabūja caureju, un neviens no viņiem nevarēja lāga no­turēties kājās. Mazliet iebaudījušie izskatījās kā stipri piedzērušies, vairāk ēdušie kā ārprātīgi. It ka pēc lielas sakāves daudzi tur gulēja ka līķi, un visus pārņēma mazdūšība. Neviens tomēr nenomira ne tajā pašā, ne nā­kamajā dienā, kad viņi atkal atguva sajēgu aptuveni tai pašā laikā, kad bija ēduši. Trešajā vai ceturtajā diena visi cēlās augšā kā pēc saindēšanas.
No turienes viņi divos pārgājienos nogāja septiņus parasangus un nonāca pie jūras hellēņu pilsēta Trapezunta, Sinopes kolonijā, kas atrodas pie Euksinas Ponta kolhu zemē. Kolhu ciemos viņi palika kādas trīsdesmit dienas, dodamies sirojumos pa Kolhidu. Trapezūntieši pārdeva ka­reivjiem pārtiku, uzņēma kā viesus savos namos un dā­vināja tiem govis, miltus un vīnu. Trapezūntieši palīdzēja panākt vienošanos ar tuvākajiem kolhiem, pa lielākai da­ļai ar tiem, kas dzīvoja līdzenumā pie jūras, un tad arī šie kolhi sūtīja kā viesmīlības dāvanas15 govis un vēršus.

PATEICĪBAS UPURI DIEVIEM UN SACENSĪBAS
Tad kareivji sāka gatavoties upurēšanai, kā bija solīju­šies dieviem. Viņi bija dabūjuši pietiekami daudz govju un vēršu, lai upurētu Zevam-Glābējam, Heraklam-Ceļvedim un visiem citiem dieviem to, ko solījušies. Uz kalna, kur bija apmetušies, viņi sarīkoja arī sacensības atlētika. Spartieti Drakontiju izvēlēja par rīkotāju un vadītāju sa­censībām skriešanā un citos atlētikas veidos. Drakontijs, vēl zēns būdams, bija bēdzis no Spartas, jo bija neviļus ar zobena cirtienu nogalinājis kādu citu zēnu.
Kad bija nesti upuri, upurlopu ādas nodeva Drakontijam un aicināja viņu parādīt, kur jānotiek sacensībām skrie­šanā. Drakontijs tad, parādījis to pašu pakalnu, kur viņi pašlaik stāvēja, teica:
— Šis pakalns ir pati labākā vieta skriešanai.
— Bet kā tad, — viņam iebilda, — varēs sacensties tik nelīdzenā, akmeņainā un krūmiem apaugušā vietā?
— Ļaunāk jau tam būs, kas kritīs, — atteica Drakontijs.
Zēni ( lielākā daļa no viņiem bija gūstekņu dēli ) skrēja stadiju garu distanci, bet vairāk nekā sešdesmit krētiešu — vēl garāku distanci. Arkadieši cīkstējās, sacentās dūru cīņā un pankratijā. Tas bija lielisks skats. Dalībnieku bija daudz, un katrs darīja, ko spēja, jo sacensībās noskatījās viss karaspēks.
Notika arī zirgu skriešanās. Jātniekiem vajadzēja jāt no kalna lejā līdz jūrai, tur apgriezties un tad atkal doties augšā uz altāri. Lejup jājot, daudzi apmeta kūleni, bet, jājot atpakaļ, zirgi pat soļos tikai ar pūlēm varēja tikt stā­vajā kalnā. Kliegšana tad bija liela un smieklu daudz, daudz arī uzmudinājuma saucienu.

__________________

1 Grieķiem naktī bija trīs sardzes. Beidzama sardze tātad no pīkst. 2 līdz 6.
2 Ne jau vieni paši, protams, bet ar savu lohu kareivjiem.
3 Trieciena loham ir lielāks dziļums nekā platums frontē, un starp lohiem ir diezgan lielas atstarpes.
4 Kardūhi persiešu ķēniņa varu neatzina, bet tagad grieķi atkal no­nāk persiešu satrapijā, kur tiem pretī stājas satraps ar savu armiju. Ksenofonta stāsts par grieķu algotņu iziešanu caur Armēniju ir sva­rīgs Armēnijas vēstures avots.
5Armijai atkāpjoties un ejot pāri upei, sevišķi bīstamā stāvoklī ir marša kolonnas beidzamās daļas. Jo vairāk kareivju ir jau tikuši pāri, jo mazāk paliek to, kas vēl gaida savu kārtu, lai liktu uz tilta (ja tāds ir) vai sāktu iet pāri pa braslu. Ienaidnieks tātad var viņiem uzbrukt ar lielu pārspēku. Jaunākos laikos šos beidzamos var segt ar artilēri­jas uguni, senatnes karos tādas aizsardzības, protams, nebija. Tas pats sakāms par armiju, kas atkāpjas ienaidnieka priekšā pa kalnu pāreju garā marša kolonnā. Analogs stāvoklis ir uzbrūkošās armijas avangar­dam.
6 Lai kardūhus maldinātu, jo tagad tas būs atkāpšanās signāls.
7 Olīveļļas ziede grieķiem bija pirmās nepieciešamības produkts. Tā aizvietoja ziepes, kuras senatnē nepazina. Pirms sacensībām ar to iezie­dās atlēti. Labākās olīveļļas šķirnes lietoja pārtikai gandrīz vai katrā ēdienreizē, arī sviesta vietā, kuru grieķi un romieši nepazina. Pati slik­tākā eļļa vēl noderēja apgaismošanai.
8 Lai grieķi to neaizvestu verdzībā.
9 Dzīrēs grieķi vienmēr lika sev galvā vainagu — ne no siena, pro­tams.
10 Ceļveža aizbēgšanai varēja būt gluži katastrofiskas sekas.
11 Kareivji neieturēs līdzināšanos, un falangā radīsies atstarpes.
12 Par dziļu parasti sauca tādu falangu, kurā ir vairāk nekā desmit rindas cita aiz citas.
13 Heirisofs kā vecākais strategs vairāk apdraudētajā labajā, Kseno­fonts — kreisajā spārnā.
14 Peltastiem tātad neviens nestāvēja pretī, un viņi viegli varēja no­kļūt ienaidniekiem aizmugurē.
15 Viesmīlības dāvanas šeit, protams, ir tikai saudzīgāks izteiciens meslu vietā.

PIEKTĀ GRĀMATA

Ko veikuši hellēņi, ar Kīru dziļi ieiedami Per­sijā un tad atkal atkāpdamies līdz Euksina Pontam, kā viņi nonāca hellēņu pilsētā Trapezūntā, kā upurēja, ko bija solījušies darīt, pateikdamies par izglābšanos, kad būs nonākuši draudzīgā zemē, par to ir stāstīts iepriekšējās grāmatās.

KĀ NOKĻŪT MĀJĀS?
Tad viss karaspēks sanāca uz sapulci, lai apspriestos, kā tikt tālāk. Pirmais runāja tūrijietis Leonts:
— Man tiešām, draugi, ir galīgi apnicis sakravāties, iet, skriet, nest ieročus, stāties ierindā, stāvēt sardzē un cīnī­ties. Reiz mēs esam nonākuši pie jūras, es gribētu tikt vaļā no visām šīm grūtībām, braukt tālāk ar kuģi un nonākt Helladā gulēdams.
To dzirdot, kareivji skaļi sauca, ka viņš pareizi runājot. Arī nākamais runātājs teica to pašu un visi citi tāpat. Tad vārdu ņēma Heirisofs.
— Kareivji, — viņš teica, — Anaksibijs, kas pašlaik ir nauarhs, ir mans draugs. Ja jūs mani pie viņa sūtītu, tad es esmu pārliecināts, ka atgriezīšos ar triērām un preču kuģiem, lai jūs aizvestu, tātad, ja gribat braukt, tad gai­diet, kamēr atgriezīšos, un tas būs drīz.
Visi priecājās par Heirisofa priekšlikumu un nolēma, ka viņam jābrauc pēc iespējas ātrāk. Pēc viņa runāja Ksenofonts:
— Heirisofs brauks sagādāt kuģus, bet mēs paliksim. Es tagad teikšu, kas mums, šeit paliekot, būtu jādara. Vis­pirms jau jāgādā pārtika no ienaidnieku zemes, jo nebūs šeit daudz, ko pirkt, turklāt tikai dažiem būs ar ko pirkt, un šī novada ļaudis mums ir naidīgi. Baidos, ka daudzi ies bojā, ja mēs bezrūpīgi un bez vajadzīgās piesardzības dosimies gādāt pārtiku. Pēc pārtikas, es domāju, jāiet stiprām sirotāju nodaļām, bet citādi pa apkārtni lai ne­viens neklejo, jo stratēģiem jārūpējas, lai ar jums nekas ļauns nenotiktu.
Tā arī nolēma.
— Man jums tomēr vēl kaut kas sakāms. Daži tātad dosies pēc laupījuma. Es domāju, ka būtu ļoti labi, ja katrs, kas ies sirot, par to paziņotu un norādītu arī, kurp viņš ies, lai mēs zinātu, cik aiziet un cik paliek, un varētu palīdzēt sagādāt to, kā trūktu, un, ja vajadzētu iet palīgā, zinātu arī, kurp jāiet. Tad mēs pacenstos arī izzināt, cik stipri ir ienaidnieki, kuru novadā kāds būtu nodomājis si­rot, un varētu dot labu padomu tiem, kas dotos šādā pa­sākumā, pietiekami nenoskaidrojuši ienaidnieku spēkus. Arī tam visi piekrita.
— Padomājiet, — viņš turpināja, — vēl arī par seko­jošo. Lai mums uzbruktu, ienaidniekiem ir laika diezgan, un taisnība ir viņu pusē: mēs taču esam atņēmuši viņu mantu. Viņi mums uzglūn, un man šķiet, ka tāpēc ap no­metni jābūt sargnodaļām. Ja nomainīdamies stāvēsim sardzē un uzmanīsimies, viņi mūs nevarēs negaidīti pār­steigt.
Jāievēro vēl arī šāda lieta. Ja mēs noteikti zinātu, ka atgriezīsies Heirisofs ar pietiekami daudz kuģiem, tas, par ko es pašlaik gribu runāt, nemaz nebūtu vajadzīgs, bet, tā kā nevaram par to būt pilnīgi pārliecināti, mums, liekas, jāmēģina pašiem šeit sagādāt kuģus. Ja Heirisofs ieradīsies ar kuģiem un arī mums tie šeit būs, tad brau­ciens būs ērtāks, bet, ja viņam to nebūs, tad mēs brauk­sim ar pašu sagādātajiem. Es redzu, ka šeit tie bieži brauc garām. Ja mēs, dabūjuši no trapezūntiešiem ātrus kuģus, tos sagūstīsim, noņemsim stūri un liksim apsargāt, kamēr būsim sadabūjuši mūsu pārvešanai nepieciešamo kuģu skaitu, tad varbūt vajadzīgā transporta mums arī nepie­trūks.
Tā arī nolēma.
— Padomāsim vēl, — viņš teica, — vai nebūtu taisnīgi sagūstītos jūrniekus uzturēt ar kopējiem līdzekļiem visu laiku, kamēr viņi mūsu dēļ šeit paliks, un vienoties arī par veduma maksu, lai viņi, strādādami mūsu labā, ari no mums gūtu kādu labumu.
Tā arī nolēma.
— Man šķiet, — viņš vēl piebilda, — ja mums tas neiz­dotos un mēs nesadabūtu tik daudz kuģu, mēs varētu uz­dot piekrastes pilsētām izlabot ceļus ( stāsta taču, ka tie esot nelietojami ), un tās to arī darīs, gan baidīdamās, gan gribēdamas tikt no mums vaļā.
Tad visi sāka kliegt, ka neiešot jau pa sauszemi, un Ksenofonts, redzēdams viņu neprātu, nelika par šo priekšli­kumu balsot, bet viegli pārliecināja pilsētās izlabot ceļus, teikdams:
— Jo labāki būs ceļi, jo drīzāk aizies šis karaspēks.

GĀJIENS PEC PĀRTIKAS
Pārtikas tuvākajā Trapezūntas apkārtnē vairs nebija, un sirotāji, kas pēc tās izgāja, nevarēja tai pašā dienā atgriez­ties nometnē, tāpēc Ksenofonts, paņēmis dažus trapezūntiešus par ceļvežiem, pusi no kareivjiem veda uz drilu no­vadu, pusi atstāja apsargāt nometni, jo no saviem ciemiem padzītie kolhi bija sapulcējušies un apmetušies apkārtējās augstienēs. Taču trapezūntieši neveda vis kareivjus turp, kur vieglāk būtu dabūt pārtiku, jo tur bija viņu draugi, bet ļoti labprāt veda tos uz drilu zemi, kalnainu un grūti pie­ejamu novadu, kur dzīvoja paši kareivīgākie no Ponta zemju ļaudīm, kas viņiem bija nodarījuši daudz ļauna.
Kad hellēņi nonāca kalnos, drili bija nodedzinājuši visus ciemus, kurus, pēc viņu domām, hellēņi varētu ieņemt, un aizgājuši. Neko šeit nevarēja dabūt, varbūt tikai kādu no uguns izbēgušu cūku, govi vai aitu. Bija viņu zemē viens galvenais nocietinājums, it kā galvaspilsēta, turp viņi visi bija sabēguši. Piekļūt tam nācās grūti, jo apkārt bija ļoti dziļa grava. Peltasti, aizsteigušies piecus vai sešus stadijus priekšā hoplītiem, pārgāja pāri gravai un, ieraudzījuši pilsētā daudz aitu un daudz mantu, tūlīt devās uzbrukumā. Viņiem sekoja daudzi ārrindnieki, kas bija sūtīti pēc pār­tikas, un tā jau vairāk nekā tūkstoš vīru pārgāja pāri gra­vai. Ieņemt pilsētu uzbrucēji nevarēja, jo to ietvēra dziļš grāvis ar valni un pāļu sētu uz tā. Uz vaļņa bija uz­celti netālu cits no cita arī koka torņi. Nevarēdami pil­sētu ieņemt, hellēņi sāka atkāpties, bet tagad uzbrukumā pārgāja drili, un tikt atpakaļ nebija iespējams, jo gravā kareivji varēja nokāpt tikai pa vienam, tāpēc viņi sūtīja vēstnesi pie Ksenofonta, kas vadīja hoplītus. Vēstnesis ieradies teica:
— Pilsētā ir daudz daždažādu mantu, bet mēs nevaram to ieņemt, tik labi tā aizsargāta, nav viegli mums arī at­kāpties, jo ienaidnieki uzbrūk un atpakaļceļš ir grūts.
Saņēmis šādu ziņu, Ksenofonts pienāca ar hoplītiem pie gravas un pavēlēja tur apstāties, bet pats ar lohagiem, ticis tai pāri, apsvēra, kas būtu labāk, — atvest atpakaļ pārgājušos vai pārvest pāri arī hoplītus un pamēģināt pil­sētu ieņemt. Viņš redzēja, ka atkāpties varētu tikai ar lie­liem zaudējumiem, bet ieņemt pilsētu lohagi atzina par iespējamu, un Ksenofonts, samierinādamies, ka būs upuri, piekrita lohagiem, jo pareģi bija pavēstījuši — kauja beigšoties labi. Ksenofonts tāpēc uzdeva lohagiem vest pāri hoplītus, bet pats lika peltastiem pavirzīties atpakaļ un neielaisties tuvcīņā.
Kad ieradās hoplīti, Ksenofonts pavēlēja, lai katrs lohags tā nostādot savu lohu, kā, pēc viņa domām, tam būtu visizdevīgāk cīnīties, jo tagad stāvēja viens otram bla­kus lohagi, kas visu laiku bija sacentušies, lai būtu pirmie drošsirdībā un vīrišķībā. Lohagi tā arī darīja, bet Kseno­fonts deva peltastiem pavēli sagatavoties uzbrukumam un iet uz priekšu, — šķēpnešiem vajadzēja turēt savus šķē­pus metiena gatavībā un pēc dotā signāla tos sviest, strēl­niekiem uzlikt bultas uz stiegras un šaut, kad atskanēs sig­nāls, un viegli bruņotajiem pielikt savas somas pilnas ar akmeņiem. Par visu to gādāt tika sūtīti piemēroti ļaudis.
Kad viss bija sagatavots un lohagi un viņu palīgi, un tie, kas bija pārliecināti, ka ir tikpat krietni vīri, nostājas savās vietās, viņi, pusmēness veida ierindā stāvēdami ( ci­tādi ierinda šeit nebija izvēršama ), varēja novērot cits citu. Tad visi nodziedāja kaujas dziesmu, atskanēja taure, un hoplīti, kliegdami alalā par godu Enialijam, skriešus de­vās uz priekšu. Uz ienaidniekiem lidoja šķēpi, bultas, ak­meņi ( gan ar lingu, bet vairāk ar roku sviesti ), daži meta arī uguni. Heliēņi uzbruka tik sparīgi, ka ienaidnieki at­kāpās no vaļņa un torņiem un stimfalietis Agasijs, noli­cis bruņas un palicis tikai hitonā, uzrāpās uz sētas un uz­vilka sev kādu līdz. Tad tika augšā arī daži citi, un varēja domāt, ka pilsēta jau ieņemta.
Pilsētā iebruka arī viegli bruņotie un laupīja, ko katrs varēja, bet Ksenofonts, nostājies vārtos, centās hoplītus nelaist iekšā, jo uz dažām nocietinātajām virsotnēm bija parādījušies citi ienaidnieki. Nepagāja arī ilgs laiks, kad iekšā sākās kliegšana un daži jau bēga ar savu laupījumu, drīz parādījās arī ievainotie un vārtos sākās liela drūzmē­šanās. Kad bēgošajiem jautāja, kas tur notiek, viņi at­bildēja, ka tālāk esot pils un tajā daudz ienaidnieku, kas devušies uzbrukumā, un daudzi no hellēņiem tur jau kri­tuši. Ksenofonts tad pavēlēja saucējam Tolmidam izsaukt, lai katrs, kas grib gūt laupījumu, iet iekšā. Nu daudzi traucās iekšā, uzvarēja ienaidniekus, kas bija devušies uz­brukumā, un atspieda viņus atpakaļ pilī. Heliēņi tagad iz­laupīja un aizvilka prom visu, kas atradās ārpus pils. Daļa no hoplītiem nostājās pie pāļu sētas, daļa pie ceļa, kas gāja uz pili, bet Ksenofonts un lohagi apspriedās, vai ne­būtu iespējams pili ieņemt, jo tikai tad hellēņi noteikti būtu glābti, citādi atkāpšanās šķita ļoti bīstama. Visu ap­domājuši, tomēr nosprieda, ka pili ieņemt nekādi nevar.
Tagad viņi sāka gatavoties atiešanai: aizsūtīja prom cī­ņai nederīgos, tos, kuriem bija jānes nastas, un lielāko daļu no hoplītiem. Katrs lohags atstāja pie sevis tikai hop­lītus, kuriem viņš pilnīgi uzticējās.
Kad hellēņi sāka atkāpties, no pils viņiem uzbruka liels bars drilu. Tiem bija ādas vairogi un šķēpi, kājbruņas un paflagoniešu bruņu cepures. Viņi ieņēma namus, kas atra­dās abās pusēs ceļam uz pili. Bija bīstami mēģināt viņus atdzīt atpakaļ līdz pils vārtiem, jo, sakāpuši uz namu jum­tiem, viņi meta uz hellēņiem smagus baļķus, bīstami bija palikt, bīstami atkāpties. Tuvojās briesmu pilna nakts.
Hellēņiem tur grūti cīnoties, kāds dievs viņiem parā­dīja, kā izglābties. Viens nams pa labi no ceļa viss dega gaišās liesmās, kāds to bija aizdedzinājis. Kad tas sabruka, ienaidnieki bēga laukā no namiem pa labi. Ksenofonts, sapratis šo likteņa mājienu, pavēlēja aizdedzināt arī na­mus pa kreisi. Tie bija no koka, drīz vien tos pārņēma liesmas, un drili bēga ārā arī no tiem. Tagad bīstami bija tikai ienaidnieki, kas atradās tieši pretī. Bija sagaidāms, ka viņi uzbruks, hellēņiem atkāpjoties un ejot lejā gravā. Tāpēc Ksenofonts lika tiem, līdz kuriem neatlidoja ienaid­nieku bultas, vākt kopā visu, kas no koka, un sakraut starp hellēņiem un driliem. Kad bija sanests pietiekami daudz, visu to aizdedzināja. Aizdedzināja arī namus pie pašas pāļu sētas, lai arī tā aizkavētu ienaidniekus. Tā viņi, sa­kūruši lielu sārtu starp sevi un ienaidniekiem, ar lielām grūtībām atkāpās no drilu pilsētas, bet pilsēta nodega līdz pamatiem, nodega nami un torņi, un pāļu sēta, un viss cits, nenodega tikai pils.
Ieguvuši pārtiku, hellēņi nākamajā dienā devās atpakaļ.

ARMIJAS SASTĀVS UN LAUPĪJUMA SADALĪŠANA

Tā kā Heirisofs neatgriezās, nebija pietiekami daudz kuģu un pārtiku vairs nekur nevarēja dabūt, hellēņi no­lēma iet tālāk. Slimos, kā arī tos, kas bija vecāki par četr­desmit gadiem, sagūstītos bērnus un sievietes sasēdināja kuģos, kuģos sakrāva arī visu, kas nebija tieši nepiecie­šams. Pārējie gāja pa sauszemi. Ceļš bija labots, un tre­šajā dienā viņi nonāca Kerasūntā, hellēņu pilsētā pie jū­ras, sinopiešu kolonijā kolhu zemē. Tur viņi palika desmit dienas un pārbaudīja karaspēka sastāvu. Izrādījās, ka bija astoņi tūkstoši seši simti kareivju. Tik daudz bija atlicis. Pārējie bija gājuši bojā: daudzi cīņās ar ienaidniekiem, citi sniegā un salā, citi no slimībām.
Tur viņi arī sadalīja par pārdotajiem gūstekņiem da­būto naudu. Desmito daļu veltīja Apollonam un Efesas Artemidai, un katrs stratēgs apņēmās kādu daļu no šīs nau­das saglabāt dieviem. Ksenofonts lika pagatavot velti Apol­lonam, novietoja to atēniešu mantnīcā1 Delfos. Un uz tās uzrakstīja savu un Proksena vārdu. Par Artemidai veltīto naudu viņš nopirka zemes gabalu, kur dievs to viņam bija norādījis2. Un bija tā sagadījies, ka pa šo zemes gabalu tecēja Solimīntas upe, un arī Efesā gar Artemidas templi tek Solimīntas upe. Un abās šais upēs ir zivis un glie­meži3, bet zemes īpašumā pie Skillūntas ir arī daždažādi medījumi. Par veltīto naudu Ksenofonts uzcēla arī altāri un templi un noteica, ka turpmāk desmitā daļa no šī īpa­šuma ražas izlietojama upuriem dievei, un visi Skillūntas pilsoņi un visi kaimiņi — vīrieši un sievietes piedalījās šajos svētkos. Dieve dāvāja svētku dalībniekiem miežu miltus, kviešu maizi, vīnu, augļus, cepumus un gaļu kā no dievei svētajiem ganāmpulkiem, tā no medījumiem, jo Ksenofonta un citu pilsoņu zēni rīkoja medības svētkiem, ku­rās varēja piedalīties arī pieauguši vīri. Viņi medīja meža cūkas, stirnas un briežus gan pašas dieves svētajā īpa­šumā, gan Folejā.
Šis zemes gabals atrodas pie ceļa, kas iet no Lakedaimonas uz Olimpiju, kādus divdesmit stādijus no Zeva tempļa Olimpi jā, un šajā dievei svētajā vietā ir pļavas un ar mežu apauguši kalni, tā ka tur var turēt cūkas, kazas, govis un zirgus un tie, kas ierodas uz svētkiem, var dabūt barību saviem zirgiem un mūļiem. Ap pašu templi ir augļu koku svētbirze. Tās augļi, kad nogatavojušies, ir laba uzkoda. Pats templis ir ļoti līdzīgs Artemidas templim Efesā, bet, protams, ir daudz mazāks. Arī cipreses koka dieves tēls ir līdzīgs dieves zelta tēlam Efesā. Pie tempļa atrodas sfēla ar uzrakstu:
«Artemidas svētvieta. Valdītājam, kas to izmanto, ir katru gadu jāupurē dievei desmitā tiesa. No pārējā ienā­kuma viņam jāuztur kārtībā templis. Kas to nedarīs, at­bildēs par to dievei. 4»

CĪŅAS AR MOSINOIKIEM
No Kerasūntas pa jūru brauca tie paši, kas agrāk, bet pārējie gāja pa sauszemi. Pienākuši pie mosinoiku robe­žas, hellēņi sūtīja pie viņiem trapezūntieti Timēsiteju un lika jautāt, vai hellēņiem caur mosinoiku zemi būšot jā­iet kā draugiem vai kā ienaidniekiem. Mosinoiki, paļauda­mies uz saviem nocietinājumiem, atbildēja, ka hellēņus caur savu zemi nelaidīšot. Tad Timēsitejs pastāstīja, ka šiem mosinoikiem esot ienaidnieki, citi mosinoiki, kas dzī­vojot kalnu apkārtnē. Hellēņi tad nolēma griezties pie vi­ņiem un uzaicināt, vai viņi negribētu noslēgt ar hellēņiem savienību. Timēsitejs devās turp un atgriezās kopā ar valdniekiem. Kad tie ieradās, sanāca arī hellēņu stratēģi, un Ksenofonts teica, bet Timēsitejs tulkoja:
— Mosinoiku valdnieki, mēs gribam bez liekam grūtī­bām nokļūt Helladā pa sauszemi, jo kuģu mums nav, bet jūsu kaimiņi, par kuriem stāsta, ka tie esot jūsu ienaid­nieki, neļauj mums iet caur savu zemi. Jums tātad ir iz­devība iegūt mūs par sabiedrotajiem un atriebties, ja viņi jums kaut ko ļaunu darījuši, un pat pakļaut viņus uz vi­siem laikiem. Ja atteiksieties, tad padomājiet, kad gan vel kādreiz varēsiet iegūt tik varenus sabiedrotos.
Tad ievērojamākais no mosinoiku valdniekiem atbil­dēja, ka arī viņi gribot to pašu un piekrītot savienībai.
— Sakiet tad, — jautāja viņiem Ksenofonts, — ka mēs varēsim būt jums noderīgi, ja kļūsim par jūsu sabiedrota­jiem, un ko jūs varēsiet darīt, lai palīdzētu mums iziet caur šo zemi?
— Mēs varam, — tie atbildēja, — no otras puses iebrukt jūsu un mūsu ienaidnieku zemē un arī šurp sūtīt jums pa­līgā kuģus un vīrus, kas cīnīsies kopā ar jums un būs jūsu ceļveži.
Abas puses apzvērēja šos noteikumus, un mosinoiki de­vās atpakaļ. Nākamajā dienā mosinoiki ieradās ar trīssimt vienkočiem un trim vīriem katrā. Divi no tiem izkapā mala un sakārtojās ierindā, trešais palika laivā. Tad laivas aiz­brauca atpakaļ, bet malā izkāpušie sastājās vienībās, aptu­veni pa simt vīru katrā. Viens no viņiem uzsāka dziesmu, un visi pārējie, soļodami šis dziesmas taktī, devas uz priekšu caur hellēņu ierindu tieši uz to ienaidnieku nocie­tinājumu, kas viņiem likās visvieglāk ieņemams.
Šis nocietinājums atradās pie viņu tā sauktās galvaspil­sētas, kurā bija mosinoiku stiprākā pils, un šīs pils dēļ viņi arī karoja. Tie, kuru rokās pils atradās, bija pārliecināti, ka tāpēc jāvaldot pār citiem mosinoikiem, kas savukārt apgalvoja, ka tie netaisni sagrābuši kopējo mosinoiku īpašumu un nelikumīgi gribot uzkundzēties.
Mosinoikiem sekoja, lai laupītu, arī daži hellēņi, kuriem stratēģi to nemaz nebija atļāvuši. Ienaidnieki kādu laiku izturējās mierīgi, bet, kad mosinoiki bija pienākuši pie nocietinājuma, devās uzbrukumā, piespieda viņus bēgt un nogalināja daudzus barbarus un arī dažus no tiem hellē­ņiem, kas bija viņiem piebiedrojušies. Bēgošos ienaidnieki pārstāja vajāt tikai tad, kad ieraudzīja hellēņus nākam tiem palīgā. Tad viņi griezās atpakaļ un, nocirtuši kritu­šajiem galvas, radīja tās hellēņiem un saviem ienaidnie­kiem mosinoikiem, dziedādami un dejodami savu dziesmu taktī. Hellēņi bija ļoti sašutuši, jo neveiksmīgais uzbru­kums bija padarījis ienaidniekus drosmīgākus, un bēguši bija arī hellēņi, kas gāja kopā ar mosinoikiem, turklāt viņu bija diezgan daudz. Līdz šim visā karagājiena laikā tas vēl nekad nebija gadījies.
Ksenofonts tāpēc, saaicinājis kareivjus, teica:
— Kareivji, nezaudējiet drosmi šīs neveiksmes dēļ. Cik tur bija nelaimes, tikpat daudz tur ir laba. Vispirms jau dabūjāt zināt, ka mosinoiki, kas apņēmās jūs vest, tiešām ir ienaidnieki tiem mosinoikiem, pret kuriem esam spiesti karot, otrkārt, pelnītu sodu ir saņēmuši hellēņi, kas atstāja mūsu kaujas ierindu, domādami, ka, ejot kopā ar barba­riem, gūs tādus pašus panākumus, kā cīnoties mūsu rindās. Otrreiz viņi mūs tik neapdomīgi nepametīs. Bet tagad mums jāsagatavojas parādīt mūsu barbaru draugiem, ka esam krietnāki kareivji par viņiem, jāpierāda arī ienaid­niekiem, ka tagad tiem nāksies mēroties spēkiem ar pa­visam citiem vīriem nekā tad, kad tie cīnījās ar nekārtīgu baru.
To dienu viņi palika turpat. Nākamajā, kad upuri bija labi izdevušies, viņi pēc brokastīm sakārtojās trieciena lohos, barbarus tādā pašā ierindā novietoja kreisajā spārnā un starp lohiem tā nostādīja strēlniekus, ka viņi mazliet izvirzījās priekšā hoplītiem, jo veiklākie ienaid­nieki, pieskrējuši pie hellēņiem, svieda akmeņus. Strēlniekiem un peltastiem bija tie jādzen atpakaļ. Ierinda de­vās lēnos soļos uz priekšu, vispirms pret nocietinājumu, no kura iepriekšējā dienā atvairīja barbarus un tos, kuri bija kopā ar viņiem. Tagad tur ienaidnieki kaujas kār­tībā bija nostājušies pret hellēņiem. Peltastu triecienu viņi pieņēma5, bet metās bēgt, kad pienāca klāt hoplīti. Bē­gošos peltasti vajāja kalnā augšā līdz pašai pilsētai, kau­jas ierindā viņiem sekoja hoplīti. Kad viņi nonāca pie pil­sētas namiem, ienaidnieki cīnījās, gan sviezdami metamos šķēpus, gan cenzdamies tuvcīņā atvairīt hellēņus ar ga­riem un tik smagiem šķēpiem, ka viens vīrs tādu ieroci tikko varēja pacelt. Kad hellēņi neatkāpās, bet turpi­nāja uzbrukumu, barbari bēga un, aizdedzinājuši pilsētu, to atstāja. Tikai viņu ķēniņš, kas dzīvoja koka tornī pašā augstākajā pilsētas vietā, negribēja bēgt un turpat arī sa­dega, bet ķēniņu viņa tornī mosinoiki uztur un apsargā kopīgi.
Hellēņi, izlaupīdami pilsētu, atrada namos pagājušā gada ( tā vismaz teica mosinoiki ) maizes krājumus6, jaunā raža, pa lielākajai daļai plēkšņu kvieši, bija savesta, bet nebija vēl izkulta. Viņi atrada arī podos sālītu delfīnu gaļu un krūkās delfīnu taukus. Tos mosinoiki lieto tāpat kā hellēņi olīveļļu. Bija arī vīns, neatšķaidīts tas likās skābs un rūgts, atšķaidīts — salds un smaržīgs.
Paēduši brokastis, hellēņi devās tālāk. Ieņemto pilsētu viņi nodeva saviem sabiedrotajiem mosinoikiem. Visas citas nocietinātās vietas, kas hellēņiem gadījās ceļā un bija viegli ieņemamas, to iedzīvotāji, hellēņu sabiedrota­jiem naidīgie mosinoiki, vai nu atstāja, vai labprātīgi at­deva, un tādu bija lielākā daļa. Mosinoiku pilsētas bija kādus astoņdesmit stādijus cita no citas, dažas mazliet tālāk, dažas tuvāk. Kad vienā pilsētā kliedza, otrā varēja dzirdēt, tik kalnaina un gravaina bija šī zeme. Kad hel­lēņi gāja pa savu draugu zemi, viņiem rādīja bagātu ļaužu nobarotos bērnus, kas bija ēdināti ar vārītiem riekstiem, ļoti brangus un baltus, gandrīz tikpat resnus, cik garus, izrotātus ar košiem ziedveida tetovējumiem. Visas sievie­tes un vīrieši tur bija balti. Kareivji teica, ka šie ļaudis esot visbarbariskākie no visiem, kas tiem gadījušies ceļā, un viņu paražas visvairāk atšķiroties no hellēņu paražām. Būdami kopā ar citiem, viņi dara to, ko citi dara tikai vienatnē, un, būdami vieni paši, viņi atkal izturas tā, it kā būtu kopā ar citiem: runā paši ar sevi, smejas vieni paši un dejo, kad un kur pagadās, it kā tos kāds redzētu.

SARUNAS AR SINOPI
Tad hellēņi nonāca Sinopes kolonijā Kotiorā un palika tur četrdesmit piecas dienas. Vispirms viņi upurēja dieviem, un tad katra hellēņu tautība rīkoja atsevišķi svi­nīgu gājienu un atlētiskas sacensības. Pārtiku viņi ieguva Paflagonijā un salaupīja Kotioras novadā, jo kotiorieši viņiem neko nepārdeva un pilsētā neuzņēma pat saslimu­šos kareivjus.
Šais dienās ieradās sūtņi no Sinopes. Sinopieši bija no­rūpējušies par Kotioras pilsētu un tās novadu, jo pil­sēta bija viņu kolonija un deva viņiem meslus, bet par Kotioras novadu viņi bija dabūjuši zināt, ka to izlaupot kareivji. Kad sūtņi ieradās nometnē, viņu visu vārdā ru­nāja Hekatonims, kas Sinopē bija atzīts par lielisku runātāju.
— Kareivji, — viņš teica, — mani sūta Sinopes pilsēta jūs apsveikt, jo jūs, hellēņi, uzvarējāt barbarus, un mēs priecājamies kopā ar jums, dabūjuši zināt, ka tagad esat šeit, izglābušies no tik daudzām un tik lielām briesmām. Mēs ceram, ka, būdami hellēņi, no jums, kas arī esat hellēņi, varam gaidīt tikai labu, nekādā ziņā kaut ko ļaunu, vēl jo vairāk tāpēc, ka neko ļaunu jums neesam darījuši. Bet šie kotiorieši ir mūsu kolonisti, šo zemi mēs esam at­ņēmuši barbariem un nodevuši viņiem, un viņi tāpēc dod mums noteiktus meslus tāpat kā kerasūntieši un trapezūntieši. Tātad, ja jūs viņiem darāt kaut ko ļaunu, tad mēs atzīstam, ka arī mums tiek nodarīts ļaunums. Bet tagad mums ziņo, ka jūs ar varu iebrukuši pilsētā, ka daži no jums apmetušies kotioriešu namos un viņu novadā jūs ņemot visu, kas vajadzīgs, viņu piekrišanas nemaz nepra­sot. To atzīt mēs nevaram. Ja jūs tā rīkosieties, būsim spiesti slēgt savienību ar Korilu un paflagoniešiem un ar kuru katru citu, ar ko tas mums būs iespējams.
Visu kareivju vārdā viņam atbildēja Ksenofonts:
— Sinopes sūtņi, mēs esam laimīgi, ka nokļuvām šeit, izglābušies paši un izglābuši tikai savus ieročus. Nebija taču iespējams vest un nest mantas un cīnīties arī ar ienaidniekiem. Tagad esam nonākuši hellēņu pilsētās. Trapezūntieši mums pārdeva pārtiku, mēs varējām to pirkt, un mums tās pietika, un, ja viņi, mūs godinādami, deva dāvanas, mēs viņus tāpat pagodinājām, un, ja daži bar­bari bija viņu draugi, mēs tos neaiztikām, bet viņu ienaid­niekiem, pret kuriem trapezūntieši mūs veda, kaitējām kā vien varēdami. Jautājiet viņiem pašiem, kā mēs rīko­jāmies, jo daži no viņiem ir šeit. Tos viņu pilsēta ir de­vusi mums par ceļvežiem. Ja mēs kaut kur atnākam — vai nu barbaru, vai hellēņu zemē, un pārtiku mums nepār­dod, tad mēs to ņemam nevis tāpēc, ka esam varmācīgi, bet tāpēc, ka bez pārtikas iztikt nevaram. Kardūhi, taohi un naidi, ļoti stipras tautas, kas nebija pakļāvušās ķēni­ņam, tomēr kļuva par mūsu ienaidniekiem, jo pārtiku viņi nepārdeva un mēs bijām spiesti to ņemt, bet makronus, kaut gan tie ir barbari, atzinām par saviem drau­giem un ar varu neko neņēmām, jo tie pārdeva cik nu varēdami mums pārtiku.
Ja kaut ko esam paņēmuši no kotioriešiem, kurus jūs uzskatāt par saviem ļaudīm, tad vainīgi ir viņi paši, jo neizturējās pret mums kā draugi, bet aizslēdza vārtus, ne­laida mūs iekšā un nesūtīja no pilsētas pārtiku. Viņi teica, ka tur vainojams jūsu harmosts. Tu saki, ka mēs ar varu iebrukuši pilsētā un apmetušies tās namos, bet mēs taču lūdzām dot pajumti slimajiem un, kad vārtus neatvēra, iegājām pilsētā tur, kur tas bija visvieglāk. Nekādu citu varmācību neesam izdarījuši, un mūsu slimie tagad ir zem jumta, bet ēd paši savu. Vārtus apsargājam, lai sli­mie nebūtu jūsu harmosta varā un mēs viņus varētu, ja mums tas ienāktu prātā, atkal aizvest. Visi pārējie esam apmetušies, kā jūs redzat, zem klajas debess kā karagā­jienā un apņēmušies atmaksāt labu ar labu un atvairīties, ja kāds mēģinās mūs aizskart.
Tu mums draudi, ka jūs varētu, ja atrastu par vajadzīgu, noslēgt pret mums savienību ar Korilu un paflagonie­šiem — nu tad, ja tas būs nepieciešams, mēs karosim kā ar viņiem, tā ar jums. Esam jau karojuši ar citiem — daudz stiprākiem nekā jūs. Bet, ja mēs nolemtu iegūt paflagonieti par draugu — mums taču stāsta, ka viņi gribot da­būt jūsu pilsētu un jūsu zemes pie jūras, — tad pacentīsi­mies viņu atbalstīt un kļūt par viņa draugiem, lai viņš panāktu to, ko vēlas.
Tagad bija labi redzams, ka citi sūtņi dusmojas par Hekatonimu un viņa runu. Kāds no tiem iznāca priekšā un teica:
— Mēs neesam nākuši, lai izraisītu karu, bet lai pa­teiktu, ka esam jūsu draugi. Ja jūs atnāktu uz Sinopi, mēs jūs uzņemtu ar dāvanām kā viesus, bet pašlaik pavēlēsim šejieniešiem dot jums, ko vien var. Mēs taču redzam, ka viss, ko jūs sakāt, ir patiesība.
Kotiorieši tagad sūtīja dāvanas, un hellēņu stratēģi uz­ņēma Sinopes sūtņus kā viesus, un daudz laipnu vārdu teica kā vieni, tā otri. Daudz tika arī jautāts, it sevišķi par tālāko ceļu, kas bija svarīgi kā vieniem, tā otriem.
Tā pagāja šī diena. Nākamajā stratēģi sasauca kareiv­jus uz sapulci, un sapulce nolēma ataicināt Sinopes sūt­ņus un ar viņiem apspriesties. Ja vajadzētu iet tālāk pa sauszemi, sinopieši, kas pazina Paflagoniju, varētu dot derīgu padomu, ja vajadzētu braukt pa jūru, bez sinopie­šiem iztikt nevarētu, jo tie vienīgie, cik zināms, karaspēka pārvešanai varēja dot pietiekami daudz kuģu. Ataicinā­juši tātad sūtņus uz apspriedi, viņi lūdza tos dot prātīgu un labu padomu, lai, paši būdami hellēņi, tie citiem hellēņiem tā sniegtu pirmo viesmīlības pierādījumu.
Tad runāja Hekalonims un vispirms sāka taisnoties — ja viņš teicis, ka sinopieši varot iegūt paflagoniešu ķēniņu par draugu, tad tas nenozīmējot, ka viņi gribot ar hellēņiem karot, viņi par saviem sabiedrotajiem izvēlē­šoties hellēņus, kaut gan varot kļūt par draugiem arī bar­bariem. Kad Hekatonimu uzaicināja dot padomu, tas, pie­saucis dievus par lieciniekiem, teica:
— Ja es jums došu padomu, kas man šķiet pats labā­kais, tad lai arī man pašam tas nāk visādā ziņā par labu, ja ne — tad par ļaunu. Šeit, es domāju, pašlaik notiek tāda apspriede, kuru mēdz dēvēt par cildenu. Tātad, ja manu padomu atzīs par labu, daudzi mani slavēs, bet, ja tas nederēs, daudzi no jums mani nolādēs. Es zinu, ka mums būs daudz vairāk grūtību, ja jūs gribētu braukt pa jūru, jo mums nāksies dot kuģus. Ja iesiet pa sauszemi, tad jācīnās būs jums. Man tomēr jāsaka, ko atzīstu par labu, jo pazīstu paflagoniešu zemi un tās dabu — tur ir viss, gan ļoti skaisti līdzenumi, gan ļoti augsti kalni.
Vispirms jau teikšu ceļu, pa kuru jums būs jāiebrūk viņu zemē, jo cita tur nav. Abās pusēs tam ir augsti kalni. Ja kāds tos ieņems, tad nekāds karaspēks, lai būtu cik liels būdams, tur cauri tikt nevarēs. Es jums to varētu parādīt, ja jūs sūtītu man kādu līdz.
Tad es vēl teikšu, ka tur ir līdzenumi un daudz jāt­nieku, un barbari paši ir pārliecināti, ka tie ir labāki par visiem ķēniņa jātniekiem. Arī nesen viņi neieradās uz ķēniņa pavēli, jo viņu valdnieks ir pārāk augstprātīgs, lai paklausītu.
Ja jūs aizsteigtos ienaidniekiem priekšā, negaidot ieņemtu kalnus un līdzenumā sakautu viņu jātniekus un vairāk nekā divpadsmit kājnieku miriādes, jūs nonāktu pie upēm — vispirms jau pie trīs pletrus platās Termodontas, un, man šķiet, pāri tai tikt būs grūti, sevišķi, ja daudz ienaidnieku ir otrā krastā, daudz arī seko. Tālāk nāk vismaz divus stadijus platā Halija. Bez kuģiem jūs tai pāri netiksiet, — bet kas jums dos kuģus?
Tātad, manuprāt, jūsu gājiens būs ne tikai grūts, bet pat pilnīgi neiespējams. Bet, ja brauksiet ar kuģiem, jūs no šejienes nonāksiet Sinopē, no Sinopes Hēraklejā, un no Hēraklejas tālāk jau būs viegli tikt kā pa sauszemi, tā pa jūru.
Kad Hekatonims bija beidzis, dažiem radās aizdomas, ka viņš, būdams Korilas draugs, tā teicis Korilam par labu, daži sprieda, ka par šādu padomu viņš cerot dabūt dāvanas, citi do­māja, ka tas teikts, lai, pa sinopiešu no­vadu iedami, viņi to neizlaupītu. Hellēņi tomēr nolēma braukt pa jūru. Pēc tam runāja Ksenofonts.
— Sinopes sūtņi, kareivji piekrita jūsu ieteikumam par tālāko ceļu, bet tagad stā­voklis ir šāds — ja būs pietiekami daudz kuģu un nevienam pašam nebūs šeit jā­paliek, tad mēs braucam, bet, ja dažiem būs jāpaliek un daži varēs braukt, tad mēs kuģos nekāpsim. Mēs taču zinām: ja bū­sim stipri, būs mums pārtika un būsim glābti, bet, ja būsim vājāki par ienaidnie­kiem, tad mūs sagaida tikai verdzība, par to nav jāšaubās.
Sinopieši tad uzaicināja viņus sūtīt uz Sinopi vēstnešus, un kareivji aizsūtīja arkadieti Kallimahu, atēnieti Aristenu un ahajieti Samolu, kas tūlīt devās ceļā.

VAI NEPALIKT PONTA ZEMĒS?
Kad Ksenofonts šajās dienās redzēja tik daudz hellēņu hoplītu un peltastu, tik daudz arī strēlnieku, lingotāju un jātnieku, kas visi, guvuši lielu kara pieredzi, tagad bija Ponta krastā, kur nepavisam nebija viegli ar maz līdzek­ļiem savākt tik lielu karaspēku, tad viņam likās, ka būtu labi nodibināt šeit pilsētu, tā iegūt Helladai zemi un vai­rot tās varu. Aplēsdams viņu pašu un apkārtējo Ponta iedzīvotāju skaitu, viņš sprieda, ka pilsēta nebūs no ma­zajām. Nevienam no kareivjiem neteicis ne vārda, Kse­nofonts pieaicināja Ķīra pareģi Silanu un upurēja, lai izzinātu dievu gribu. Bet Silans, baidīdamies, lai kara­spēks kaut kur šeit nepaliktu, izplatīja baumas, ka Kse­nofonts gribot atstāt šeit kareivjus, dibināt pilsētu un tā kļūt slavens un iegūt lielu varu. Silans pats turpretim gri­bēja pēc iespējas ātrāk atgriezties Helladā, jo viņš bija saglabājis Kīra dotos darikus, kurus Kīrs viņam bija de­vis par upurēšanu un pareizi paredzētajām desmit dienām.
Kad kareivji šo nodomu dabūja zināt, daži domāja, ka prātīgākais tiešām būtu palikt, bet lielākā daļa tam nepie­krita. Tad dardanietis Timasions un boiotietis Toraks teica dažiem Hēraklejas un Sinopes tirgotājiem, kas pašlaik gadījās Kotiorā, ka šis lielais karaspēks varot palikt Ponta apgabalā, ja viņi nesagādāšot kareivjiem algu, lai izbrau­cot tiem būtu ar ko nopirkt pārtiku.
— Ksenofonts ir nodomājis, — viņi teica, — un cen­šas arī mūs pierunāt, kad ieradīsies kuģi, pēkšņi paziņot: «Kareivji, mēs tagad redzam, ka jums aizbraukšanai nav iespējams iegādāties pārtiku un, mājās atgriezušies, jūs nevarēsiet neko dot saviem tuviniekiem. Bet, ja gribat, jūs varat no visām apkārtējām Ponta zemēm izvēlēties tādu, kurp jums patiktu doties, un tie, kas gribētu, varētu tur palikt. Kas ne — varētu braukt mājās. Kuģi jums ir un tātad arī iespēja pēkšņi uzbrukt kuram katram novadam.»
Tirgotāji par dzirdēto pastāstīja savās pilsētās. Timasi­ons bija aizsūtījis tiem līdz dardanieti Eurimahu un To-raku, kuriem vajadzēja teikt to pašu, bet sinopieši un hēraklejieši, šādas ziņas saņēmuši, sūtīja vēstnešus pie Timasiona un uzaicināja saņemt no viņiem naudu un gā­dāt, lai karaspēks aizbrauktu. Timasions labprāt piekrita un sapulcē sanākušajiem kareivjiem teica:
— Kareivji, neviens no jums lai nedomā par palikšanu šeit, par visu augstāk vienmēr lai mums ir Hellada. To­mēr es dzirdu, ka daži upurēdami grib par palikšanu iz­zināt dievu gribu, bet jums viņi nesaka ne vārda, taču, ja jūs aizbrauksiet, es jums apsolu, sākot ar nākamo mēnesi, kizikēnu mēnešalgas. Es jūs aizvedīšu uz Troādu, kuru atstāju kā trimdinieks. Mani pilsoņi labprāt uzņems mani atpakaļ un jums palīdzēs. Es jūs vedīšu turp, kur jūs va­rēsiet kļūt bagāti. Es taču pazīstu Aiolidu, Frīģiju, Troādu un visas Farnabaza zemes, jo pats esmu no šī apgabala un karoju tur kopā ar Klearhu.
Pēc viņa runāja boiotietis Toraks. Ja viņi aizbraukšot no Ponta, tas teica, viņi nonākšot Hersonēsā, skaistā un bagātā novadā. Kas gribēšot, varēšot palikt tur uz dzīvi, kas ne, — varēšot braukt mājās. Esot taču smieklīgi do­māt par apmešanos barbaru zemē, ja Helladā daudz labu zemju.
— Ja jūs, — viņš vēl piebilda, — tur nonāksiet, es, tāpat kā Timasions, apsolu jums algu.
Tā viņš runāja, zinādams, ko Timasionam sola hēraklieši un sinopieši, ja karaspēks brauktu prom. Bet Kse­nofonts arvien vēl klusēja.
Tad runāja ahajieši Filēsijs un Likons. Ksenofonts rīko­joties nekrietni, pierunādams atsevišķus kareivjus palikt un upurēdams par palikšanu, bet tagad sapulcē ne vārda par to neteikdams.
Nu Ksenofonts bija spiests runāt:
— Es, kareivji, kā jūs zināt, mēdzu upurēt samērā ar saviem līdzekļiem par jums un par sevi, lai panāktu ar saviem vārdiem, domām un darbiem, kas jums un man būtu pats labākais un derīgākais, un arī šodien upurēju, lai izzinātu, vai man sākt runāt šeit sapulcē un aizstāvēt savu viedokli vai pilnīgi no šī pasākuma atteikties. Pare­ģis Silans man teica, ka upuris vēlot labu, un tas taču ir pats svarīgākais, jo viņš zināja, ka arī es neesmu bez pie­redzes, vienmēr būdams klāt pie upurēšanas, Silans ari teica, ka upuri norādot uz kādu ļaunprātīgu viltību pret mani. To viņam, protams, vajadzēja redzēt, jo pats gata­vojās mani pie jums apmelot, izplatīdams baumas, ka es esot nodomājis bez jūsu piekrišanas dibināt pilsētu. Un tiešām, ja es redzētu jūs bezizejas stāvoklī, es sāktu do­māt, kā gan būtu iespējams panākt, lai pēc kādas pilsētas ieņemšanas katrs, kas to gribētu, varētu tūliņ braukt mā­jās, bet, ja kāds tūliņ to negribētu, tas varētu palikt un iegūt pietiekami daudz līdzekļu, lai palīdzētu saviem tu­viniekiem. Bet, kad tagad redzu, ka hēraklejieši un sino­pieši jums sūta kuģus, lai jūs varētu doties ceļā, un ir ļaudis, kas, sākot ar nākošo mēnesi, jums sola vēl algu, tad es domāju, ka laimīgi nonākt turp, kurp mēs gribam, un saņemt par to algu, ir lieliska izdevība, un no iepriekšējā nodoma atteicos, un, kad daži pie manis nāca un teica, ka vajagot palikt šeit, es viņiem atbildēju, ka tādas domas jāmet pie malas.
Es spriežu tā. Kad jūs esat tik daudzi kopā kā tagad, tad, man šķiet, ar jums rēķināsies un pārtikas jums netrūks, jo stiprais var ņemt un vājajam ir jādod, bet, ja mūsu ka­raspēks sadalīsies daudzās mazās daļās, tad arvien iegūt pārtiku jūs nevarēsiet, jo ļauni tad jums klātos. Es tagad, tāpat kā jūs, esmu pārliecināts, ka mums jādodas uz Hellādu, un, ja notversim kādu, kas mēģinās mūs atstāt, pirms viss karaspēks vēl nebūs drošībā, sodīsim to kā noziedz­nieku. Lai paceļ roku, kas priekšlikumam piekrīt.
Roku pacēla visi.
Bet Silans sāka kliegt un centās pieradīt, ka ikvienam, kas gribot, esot tiesības aiziet, taču kareivji neļāva viņam daudz runāt un piedraudēja sodīt, ja viņu notveršot bē­gam.
Kad hēraklejieši dabūja zināt, ka nolemts aizbraukt un Ksenofonts pats licis balsot par šo priekšlikumu, viņi ku­ģus gan sūtīja, bet naudu, ko bija solījuša Timasionam un Torakam, nedeva, un tie, kas bija apsolījuši algu,
tagad ļoti izbijās no kareivju dusmām.

KSENOFONTA TIESAS DIENA
Sapulce nolēma, ka stratēģiem jādod norēķini par savu agrāko darbību, un, kad viņi to bija darījuši, Filēsijam un Ksantiklam vajadzēja samaksāt divdesmit minas soda naudas par kuģu kravas nolaidīgu apsardzību, jo bija konstatēts preču iztrūkums. Sofainetu, kas bija izvelēts par viņu priekšnieku un nebija viņus pietiekami uzraudzījis, sodīja ar desmit minām.
Daži apsūdzēja Ksenofontu, ka esot tos sitis un vispār bijis varmācīgs. Tad Ksenofonts uzaicināja pirmos sūdzē­tājus pateikt, kad tad kurš sists.
— Toreiz, kad mēs vai boja gājām no aukstuma un bija dziļš sniegs.
— Bet, ja bija tāds aukstums, kā tu saki, ja nebija mai­zes, ja vīna nebija pat ko paost, ja aiz noguruma bijām pilnīgi spēkus zaudējuši, ja ienaidnieki mums uz pēdām sekoja, — ja es tādā brīdī tevi situ, tad, man jāatzīst, esmu bijis kā ēzelis, par kuru mēdz teikt, ka tas savā ietiepībā un stūrgalvībā nejūtot nogurumu. Bet saki tomēr — kāpēc es tev situ? Varbūt tevi situ tāpēc, ka tu man kaut ko nedevi, ko prasīju? Varbūt es to darīju dzēruma?
Kad kareivis visu to noliedza, Ksenofonts atkal jautajā, vai viņš neesot hoplīts.
— Nē, — tas atbildēja.
— Varbūt peltasts?
— Arī ne, bet mani telts biedri man uzdeva rūpēties par mūli, kaut gan esmu brīvs cilvēks.
Tagad Ksenofonts viņu pazina un jautāja:
— Vai tu neesi tas, kas aizveda saslimušo?
— Tik tiešam, zvēru pie Zeva, tu taču mani piespiedi un aizsviedi vel prom manu teltsbiedru mantas.
— Bet tā mantu aizsviešana, — teica Ksenofonts, — no­tika šādi. Es tās uzdevu vest citiem un man nogādāt un, saņēmis visu sveiku un veselu, tev atkal atdevu, kad man atvedi slimo kareivi. Klausieties, kā īsti tas viss notika, par to ir vērts pastāstīt.
Kāds vīrs, nevarēdams vairs paiet, bija atpalicis. Es zināju, ka viņš ir viens no mūsējiem, un piespiedu tevi viņu aizvest, lai viņš neietu bojā, jo, cik man bija zināms, ienaidnieki sekoja mums uz pēdām.
Kareivis to apstiprināja.
— Pēc tam, kad biju tevi aizsūtījis uz priekšu, es, se­kodams ar arjergarda kareivjiem, tevi atkal sastapu ro­kam kapu, kur šo cilvēku apbedīt, un apstājies uzslavēju. Kad, mums tā stāvot, šis cilvēks pakustināja kāju, visi klātesošie izsaucas, ka viņš taču esot vēl dzīvs, bet tu teici: «Man ir vienalga, dzīvs vai miris, tālāk es viņu vairs nevedīšu.» tad es tev iesitu, tas tiesa, es biju pārlieci­nāts — tu zināji, ka viņš vēl dzīvs.
— Nu kas tad, — atbildēja kareivis, — viņš taču nomira pēc tam kad es viņu aizgādāju pie tevis.
— Mēs visi reiz nomirsim, — teica Ksenofonts, — bet vai tāpēc mūs jāaprok dzīvus?
Tagad visi sauca, ka šis vīrs par maz dabūjis, bet Kse­nofonts uzaicināja pārējos pateikt, kāpēc katrs no viņiem sists. Kad neviens vairs neko neteica, runāja viņš pats:
— Es, kareivji, atzīstu, ka esmu dažkārt sitis nediscipli­nētos. Tos, kuriem patīk, ka jūs par viņiem cīnāties ierindā, kad tas vajadzīgs, bet viņi paši, atstājuši savas vie­nības, steidzas jums pa priekšu, lai laupītu un iegūtu vairāk nekā jūs. Ja mēs visi tā darītu, mēs visi ietu bojā. Situ dažreiz un piespiedu atkal iet dažu labu mīkstčau­līgo, kas gribēja drīzāk krist ienaidnieku rokās nekā cel­ties augšā. Arī es pats lielajā aukstumā kādreiz nosēdēju ilgāku laiku, gaidīdams, kamēr daži kareivji sakravāsies, un pēc tam, ar lielām pūlēm piecēlies, tikko varēju paiet. No paša pieredzes to zinādams, mudināju iet uz priekšu tos, kurus redzēju sēžam un padodamies nogurumam, jo kustības un rosīgums rada siltumu un padara locekļus lokanākus, bet no mierīgas sēdēšanas asinis kļūst biezas un kājām nosalst pirksti, kā tas daudziem no jums jau noticis. Esmu varbūt triecis ar dūri kādam, kurš atpalika aiz nolaidības un kavēja tikt uz priekšu gan jūs, kas gā­jāt avangardā, gan mūs, kas sekojām arjergardā, bet ci­tādi ienaidnieks viņam triektu ar šķēpu. Tagad izglābu­šies viņi var dabūt no manis gandarījumu par nodarīto pārestību, bet, ja būtu krituši ienaidnieku rokās, no kā gan varētu prasīt gandarījumu, kaut arī viņiem būtu no­darīta vislielākā netaisnība?
Te viss ir pilnīgi skaidrs. Ja esmu kādu sodījis, lai vi­ņam ar to darītu labu, tad man nākas dot tādu pašu gan­darījumu, kādu dēli var prasīt no vecākiem vai skolnieki no skolotājiem. Arī ārsti, lai dziedinātu, dedzina un griež. Ja jūs domājat, ka esmu sitis varmācības dēļ, tad ievēro­jiet, ka tagad es ar dievu palīgu jūtos drošāks un esmu paļāvīgāks nekā toreiz, arī vīna dzeru vairāk un tomēr nevienu nesitu, jo redzu, ka jūs esat drošībā. Vai nezināt, ka, vētrai trakojot un viļņiem uz kuģi gāžoties, stūrmaņa palīgs kuģa priekšgalā un stūrmanis kuģa pakaļgalā dus­mojas par katru nepareizu kustību, jo tādā brīdī pati nie­cīgākā kļūda var visus pazudināt? Ka viņi ir sitienus pel­nījuši, to jūs paši toreiz atzināt. Jūs bijāt tur klāt, un jums bija zobeni, nevis akmentiņi balsošanai, jūs varējāt viņiem palīdzēt, ja būtu gribējuši, bet, zvēru pie Zeva, ne viņiem palīdzējāt, ne arī man, kad situ nedisciplinē­tos. Tātad atbalstījāt nederīgos kareivjus viņu patvaļībā.
Ja labi paskatīsieties, tad, es domāju, pārliecināsieties, ka tie, kas toreiz bija paši lielākie gļēvuļi, tagad ir paši nekaunīgākie. Tā, piemēram, tesālietis Boisks, dūru cīk­stonis, toreiz panāca, ka viņam nebija jānes vairogs, jo viņš esot slims, bet tagad, kā dzirdu, viņš jau līdz ādai aplaupījis daudzus kotioriešus. Jūs darītu gudri, ja ar viņu rīkotos pilnīgi pretēji tam, kā to dara ar niknu suni. Niknu suni pa dienu piesien, pa nakti palaiž vaļā. Bet šo vīru, ja jūs būtu prātīgi, jūs pa nakti piesietu, pa dienu palaistu vaļā.
— Turklāt, — viņš turpināja, — esmu pārsteigts, ka tas, kas kāda iemesla dēļ tur uz mani ļaunu prātu, to atceras un klusu necieš, bet tie, kuriem es palīdzēju lielajā salā, kurus izrāvu no ienaidnieku rokām, kuriem sagādāju ne­pieciešamo slimībā un trūkumā, tie neviens to neatceras, neatceras arī tie, kurus es uzteicu par drošsirdību un, cik vien tas bija manos spēkos, pagodināju kā krietnus ka­reivjus ar balvu. Bet atcerēties vairāk labo nekā ļauno ir taču jaukāk, taisnīgāk, godīgāk un patīkamāk.
Tad daudzi pieteicās runāt un atgādināja Ksenofonta nopelnus, un viss beidzās labi.

__________________

1 Lielākajām grieķu valstīm ievērojamās svētvietās ( Delfos, Olimpijā ) bija mantnīcas, nelielas svētnīcas, kur glabāja valsts vai tās at­sevišķu pilsoņu veltes dievam ( Apolonam, Zevam ).
2 Tas nozīmē: kur Apolona orākuls Delfos viņam bija norādījis.
3 Tikai trīs no Grieķijas upēm vasarā neizžūst. Viena no tām ir Alfeja pie Olimpijas. Solimīnta ir tās pieteka, un, kad Solimīntā ir ūdens, zivis tajā ienāk no Alfejas.
4 Pēc Ksenofonta tēlojuma Artemīdas svētvieta ir tiešām idillisks stūrītis. Bet neaizmirsīsim, ka nauda tās ierīkošanai iegūta, pārdodot verdzībā gūstekņus. Tikai par kādu daļu no visas šīs naudas nopirkta zeme un ierīkota svētnīca. Kā redzams, gūstekņu bija daudz. Šie ne­laimīgie un nelaimīgās ( arī pusaudži ) aizvesti no savas dzimtenes, šķirti no tuviniekiem, padarīti par darba lopiem. Kā dievei varēja patikt svēt­vieta, kuras ierīkošana saistīta ar tik daudz ciešanām? Tāds jautājums Ksenofontam, protams, ne prātā nenāk.
5 Tas ir, nesaka bēgt, nemaz nemēģinājuši cīnīties.
6 Jādomā, sausiņus.

SESTĀ GRĀMATA

Kā hellēņi meklēja pārtiku un iebruka drilu pilsētā, bet bija spiesti atkāpties, kā viņi no­slēdza savienību ar mosinoikiem un apspriedās ar Sinopes sūtņiem, kā sapulce tiesāja Ksenofontu, par to stāstīts iepriekšējās grāmatās.

HEIRISOFS VIRSPAVĒLNIEKS
Kad hellēņiem likās, ka kuģu jau pietiekami daudz, viņi tajos sakāpa un brauca ar labu ceļa vēju vienu dienu un vienu nakti, un visu laiku Paflagonija viņiem bija pa kreisi. Nākamajā dienā viņi sasniedza Sinopi un iebrauca Sinopes ostā Harmēnē. Sinope atrodas Paflagonija, tā ir Milētas kolonija, un sinopieši nosūtīja hellēņiem kā dā­vanu trīstūkstoš medimus miežu miltu un tūkstoš piecsimt krūkas vīna.
Tad atbrauca ar triēru Heirisofs. Kareivji bija gaidī­juši, ka viņš tiem kaut ko atvedīs, bet Heirisofs nekā ne-atveda, tikai paziņoja, ka nauarhs Anaksibijs un visi citi viņus slavējuši un ka Anaksibijs solījis viņiem maksāt algu, kad būs izbraukuši laukā no Ponta. Harmēnē viņi palika piecas dienas.
Tagad kareivjiem likās, ka Hellāda vairs nav tālu, un vēl vairāk nekā agrāk viņi sāka spriest, ka nevajadzētu atgriezties mājās tukšām rokām. Kareivji bija pārlieci­nāti, ka viens virspavēlnieks, ja viņi tādu ievēlētu, labāk nekā daudzi stratēģi varētu izlietot karaspēku gan dienā, gan naktī un, ja kaut ko nedrīkstētu izpaust, tas drīzāk paliktu noslēpums, un, ja kādu vajadzētu negaidīti pār­steigt, tas daudz vieglāk būtu izdarāms, jo nevajadzētu ap­spriesties vairākiem stratēģiem, bet tiktu izpildīts tas, ko nolemtu virspavēlnieks. Līdz šim stratēģi bija rīkojušies tā, kā ar balsu vairākumu bija izlemts.
Tā viņi sprieda un griezās pie Ksenofonta. Pie viņa ieradās lohagi un pastāstīja, ko domā karaspēks, teicās at­balstīt un centās viņu pierunāt, lai viņš uzņemtos virspa­vēlniecību. Ksenofonts dažu iemeslu dēļ arī pats to vēlē­jās. Ksenofonts domāja, ka tad draugi viņu vairāk godās un viņš kļūs slavens savā dzimtajā pilsētā. Arī kara­spēka labā viņam varbūt izdotos kaut ko veikt. Tādi ap­svērumi mudināja Ksenofontu kļūt par virspavēlnieku ar neierobežotu varu. Bet tad viņš atkal sprieda, ka neviens nezina, kas viss var notikt, un tāpēc viņš var zaudēt arī jau iegūto slavu un godu. Tā viņš svārstījās un nevarēja izšķirties.
Nezinādams, ko darīt, Ksenofonts nolēma, ka prātīgā­kais būtu prasīt dieviem padomu, un, atvedis divus upura lopus, viņš tos veltīja Zevam-Ķēniņam, kā tas viņiem bija teikts Delfos. Viņš bija arī pārliecināts, ka šis dievs sūtījis sapni, ko viņš redzējis, kad sāka iesaistīties kara­spēka vadībā. Ksenofonts atcerējās, ka arī tad, kad no Efesas devās pie Ķīra, lai tiktu ar to iepazīstināts, pa labi atskanēja sēdoša ērgļa kliedziens, un pareģis, kas viņu pavadīja, paskaidroja, ka tā esot ievērojama zīme, tā norā­dot uz izcilu slavu un godu, bet arī uz lielām grūtībām, jo sēdošam ērglim visniknāk uzbrūk citi putni. Bagātību šis putns nesolot, jo lidojošs ērglis vieglāk iegūstot pār­tiku. Ksenofontam tā upurējot, dievs noteikti norādīja, ka viņam nevajag censties pēc virspavēlnieka varas un nevajag pieņemt to, ja viņu ievēlētu, kas tiešām arī notika.
Kareivji tad sanāca uz sapulci, un visi teica, ka vajagot izvēlēt vienu virspavēlnieku. Kad tas bija nolemts, iero­sināja ievēlēt Ksenofontu, un, kad vairs nebija šaubu, ka viņu tiešām ievēlēs, ja notiks balsošana, Ksenofonts lūdza atļauju runāt.
— Es, kareivji, — viņš teica, — priecājos par man pa­rādīto godu un pateicos par to, kā to manā vietā darītu kurš katrs, un lūdzu, lai dievi man dotu iespēju kaut ko veikt jūsu labā. Bet, ja jūs gribat mani ievēlēt par virs­pavēlnieku, kaut gan viens no stratēģiem ir lakedaimonietis, tad, man šķiet, tas nebūtu ieteicams, jo grūtāk tad jums būs kaut ko dabūt no lakedaimoniešiem, ja rastos kādreiz vajadzība. Man pašam šāda ievēlēšana būtu diez­gan bīstama. Es taču zinu, ka viņi agrāk nerima karot ar manu tēviju, pirms nebija to piespieduši pakļauties un atzīt viņu hegemoniju. To panākuši, viņi tūlīt beidza ka­rot un vairs neaplenca manu pilsētu. Ja es, to zinādams, ne­domātu kaitēt viņu autoritātei kur vien varēdams, tad, bai­dos, pārāk ātri man nāktos atzīt savu kļūdu. Jūs esat pār­liecināti, ka mazāk būs nesaskaņu, ja mums būs viens virspavēlnieks, nevis vairāki vadoņi, tad zināt ari, ka es nebūšu nemiera cēlājs, ja jūs ievēlēsiet kādu citu. Es taču saprotu, ka tas, kas karā saceļas pret vadoni, sekmē pats savu bojā eju, ja jūs izvēlēsiet mani, tad es nebrīnītos, ja kāds atrastos, kas dusmotos kā uz mani, tā uz jums.
Kad viņš bija beidzis, vēl daudzi runātāji izteicās, ka Ksenofonts jāizvēlot par virspavēlnieku, bet stimfalietis Agasijs piebilda, ka tiešām būtu smieklīgi, ja lakedaimonieši par Ksenofonta ievēlēšanu justos aizvainoti. Vai viņi arī tad dusmotos, ja mēs, uz dzīrēm sanākuši, neizvelētu par dzīru vadītāju kādu lakedaimonieti?
— Ja tas tā, — viņš teica, — mēs, kā liekas, nevarētu būt arī par lohagiem, jo esam arkadieši.
Tad kareivji Agasijam skaļi izteica savu piekrišanu, bet Ksenofonts, redzēdams, ka nepietiek ar to, ko viņš jau teicis, vēlreiz lūdza vārdu:
— Kareivji, zvēru pie visiem dieviem un dievietēm, ka, nojauzdams jūsu domas, es upurēju, lai izzinātu, vai jums būtu labi mani izvēlēt par virspavēlnieku un man šo pie­nākumu uzņemties, un dievi man ar upuri darīja noteikti zināmu ( pat nelietpratējam upurēšanā tas būtu pilnīgi skaidrs ), ka no virspavēlniecības man jāatsakās.
Tad ievēlēja Heirisofu, un viņš pēc ievēlēšanas uzrunāja kareivjus:
— Kareivji, esiet pārliecināti, ka es nekad neceltu naidu, ja jūs ievēlētu kādu citu, bet, neievēlēdami Ksenofontu, jūs viņam esat darījuši tikai labu, jo Deksips kā vien varēdams viņu apmeloja Anaksibijam, kaut gan es ļoti pūlējos tā melus atspēkot, bet, tā kā jūs esat izvēlē­juši mani, tad centīšos, cik vien manos spēkos, būt jums noderīgs. Un tagad gatavojieties, ja būs labs ceļa vējš, rīt doties ceļā. Mēs brauksim uz Hērakleju, un visiem jā­cenšas turp nokļūt. Par pārējo apspriedīsimies, kad būsim tur nonākuši.

KARASPĒKS SADALĀS
Nākamajā dienā viņi devās ceļā un ar labu vēju brauca gar krastu divas dienas, līdz nonāca hellēņu pilsētā Hēraklejā, Megaru kolonijā. Hēraklejieši atsūtīja atbrauku­šajiem hellēņiem dāvanas: trīsstūkstoš medimnu miežu miltu, divtūkstoš krūku vīna, divdesmit vēršus un simt aitas.
Sapulcējušies kareivji tagad sāka apspriesties par tā­lāko ceļu: vai braukt pa jūru, vai iet pa sauszemi. Vārdu lūdza ahajietis Likons:
— Es esmu pārsteigts, kareivji, par mūsu stratēģiem, kas nemaz necenšas sagādāt pārtiku. Ar hēraklejiešu dā­vanām varēsim iztikt labi ja divas vai trīs dienas, un ne­kur šeit apkārtnē mēs nevaram dabūt pārtiku, lai dotos tālāk. Es ierosinu pieprasīt no hēraklejiešiem ne mazāk par trīstūkstoš kizikēniem.
Kāds cits runātājs teica, ka ne mazāk par desmit tūk­stošiem; tūlīt vajagot izvēlēt vēstniekus un, kamēr vēl kareivji sapulcējušies, sūtīt uz pilsētu, lai zinātu, ko hē­raklejieši atbild, un tad par viņu atbildi apspriesties.
Tagad sāka saukt vēstnešu vārdus, vispirms jau Heiri­sofu, jo viņš bija ievēlēts par virspavēlnieku, bet daži arī Ksenofontu, taču tie abi noteikti atsacījās. Viņi abi bija vienās domās — nespiest ar varu draudzīgu hellēņu pil­sētu dot to, ko tā labprātīgi negrib. Kad viņi atteicās, pie hēraklejiešiem aizsūtīja ahajieti Likonu, parnasieti Kallimahu un stimfalieti Agasiju, kas ieradušies paziņoja ka­raspēka lēmumu. Stāsta, ka Likons pat draudējis. Hēraklejieši tūlīt visu vērtīgāko no laukiem aizveda uz pilsētu un aizslēdza vārtus. Uz mūriem parādījās apbruņota sardze.
Tagad šajos notikumos vainīgie apvainoja stratēģus, ka tie visu samaitājuši. Arkadieši un ahajieši, Kallimaha un Likona sakūdīti, sapulcējās atsevišķi no citiem. Šajā sa­pulcē tika daudz runāts, ka peloponnēsiešiem jākaunoties atzīt par savu vadoni lakedaimonieti un atēnieti, kas ne­vienu kareivi neesot atvedis karaspēkam; visas grūtības esot jācieš viņiem, visu labumu gūstot citi, kaut gan viņi esot tie, kas visu karaspēku izglābuši. Ja kaut kas esot veikts, tad to veikuši arkadieši un ahajieši, pārējiem ne­kādas nozīmes neesot — un tiešām jāatzīst, ka vairāk nekā puse no visa karaspēka bija arkadieši un ahajieši —, tā­tad, ja viņi reiz nāktu pie prāta, apvienotos atsevišķi no citiem, izvēlētu paši savus stratēģus, tad viņi varētu iet paši savu ceļu un mēģināt arī sev gūt kādu labumu. Tā ari nolēma. Tie arkadieši un ahajieši, kas bija pie Heirisofa un Ksenofonta, viņus tagad atstāja un izvēlēja no savējiem desmit stratēģus. Tika nolemts, ka šiem stratē­ģiem jāizpilda, ko pieņems ar balsu vairākumu.
Tāds bija Heirisofa virspavēlnieka varas gals septītajā vai astotajā dienā pēc viņa ievēlēšanas.
Ksenofonts gribēja doties ceļā kopā ar visiem citiem palikušajiem, jo domāja, ka tā būs drošāk nekā atsevišķi, bet Neons viņu pierunāja to nedarīt, jo bija no Heirisofa dabūjis zināt, ka Kleandrs, spartiešu harmosts, Bizante esot teicies braukt ar savām triērām uz Kalpes ostu. Šo padomu Neons tātad deva tāpēc, lai tikai viņš pats un Heirisofs, un viņa kareivji, bet neviens cits nevarētu aiz­braukt ar triērām. Heirisofs, par notikušo sašutis un uz kareivjiem dusmodamies, atļāva Ksenofonta m rīkoties pēc saviem ieskatiem, un Ksenofonts domāja atstāt karaspēku un braukt viens pats. Bet, kad viņš upurēja Hēraklam Ceļ­vedim, lai izzinātu, vai labāk un izdevīgāk braukt kopa ar atlikušajiem kareivjiem vai tos atstāt, dievs viņam no­rādīja kareivjus neatstāt.
Tā karaspēks tagad bija sadalījies trijās_ daļas: arka-diešu un ahajiešu bija vairāk par četriem tūkstošiem, tie visi bija hoplīti, Heirisofam bija tūkstoš četrsimt hoplītu un kādi septiņsimt peltasti, Klearha trāķieši, Ksenofontam kādi tūkstoš septiņsimt hoplīti un kādi trīssimt peltasti, vi­ņam vienīgajam bija arī kādi četrdesmit jātnieki.

KSENOFONTS IZGLĀBJ ARKADIESUS UN AHAJIEŠUS
Arkadieši1, sadabūjuši no hēraklejiešiem kuģus, iz­brauca pirmie, lai ar pēkšņu uzbrukumu bītīniešiem iegūtu pēc iespējas vairāk laupījuma, un izkāpa malā Kal­pes ostā. Bet Heirisofs no Hēraklejas tūlīt devās tālāk pa sauszemi un, nonācis Trāķijā2, gāja pa jūras krastu, jo bija slims. Ksenofonts arī dabūja kuģus un aizbrauca ar tiem līdz Trāķijas un Hēraklejas novadu robežai, kur iz­kāpa malā un devās tālāk uz zemes vidieni.
Arkadieši, nakti izkāpuši malā Kalpes ostā, devās tūlīt uz tuvējiem ciemiem, kas atradās kādus trīsdesmit stadijus no jūras. Kad kļuva gaišs, katrs stratēgs veda savu lohu uz kādu no ciemiem. Ja ciems šķita lielāks, stratēģi devās turp ar diviem lohiem. Viņi bija vienojušies arī par kādu pakalnu, kur vēlāk visiem vajadzēja sapulcēties, un, tā kā uzbrukums bija negaidīts, viņi sagrāba daudz vergu un ieguva lielus aitu barus.
Trāķieši, kas bija bēguši kur kurais, tagad sāka pul­cēties kopā. Tā kā viņi bija viegli bruņoti, tad daudziem izdevās izbēgt turpat vai no hoplītu rokām. Salasījušies viņi vispirms uzbruka kāda arkadiešu stratēga Mikrēta loham, kas jau bija ieguvis lielu laupījumu un devās ar to uz norunāto pakalnu. Kādu laiku hellēņi cīnījās, do­damies arvien vēl uz priekšu, bet, kad viņi gāja pāri kādai gravai, ierinda izjuka un trāķieši nogalināja kā pašu Mik-rētu, tā visus citus. No kāda cita loha dzīvi palika tikai astoņi vīri. Tas bija Hēgēsandra lohs. Hēgēsandrs pats, viens no viņu desmit stratēģiem, izglābās.
Pārējie lohi tomēr sasniedza pakalnu, daži cīnīdamies, citi bez kādām grūtībām. Trāķieši, kam bija tik labi vei­cies, sazinājās, skaļi kliegdami, un pa nakti viņu sanāca ļoti daudz. Dienai iestājoties, viņi ielenca no visām pu­sēm pakalnu, uz kura bija apmetušies hellēņi. Viņiem bija daudz jātnieku un peltastu un nāca arvien jauni vēl klāt. Hoplītiem viņi uzbruka, neciezdami nekādus zaudējumus, hellēņiem nebija ne strēlnieku, ne šķēpmešu, ne jātnieku. Trāķieši, pieskrējuši vai piejājuši klāt, izmeta šķē­pus un, kad hellēņi devās pret viņiem uzbrukumā, ātri aizbēga. Tā viņi uzbruka drīz šeit, drīz tur un ievainoja daudzus hellēņus, bet no viņiem neievainoja nevienu. Pa­kalnu atstāt hellēņi nevarēja, un trāķieši turklāt vēl no­grieza viņus no ūdens. Šādā bezizejas stāvoklī hellēņi sāka sarunas par pamieru. Trāķieši citiem viņu priekšli­kumiem piekrita, tikai atteicās dot hellēņu prasītos ķīlnie­kus, un vienošanos neizdevās panākt. Tāds bija arkadiešu stāvoklis.
Bet Heirisofs, neviena nekavēts, gāja pa jūras krastu un nonāca Kalpes ostā.
Ksenofonts gāja tālāk no jūras, un jātnieki, ko viņš bija izsūtījis pa priekšu, satika dažus ceļiniekus — vecus vī­rus. Tos aizveda pie Ksenofonta, un viņš tiem jautāja, vai nezinot kaut ko par kādu citu hellēņu karaspēku. Ceļi­nieki izstāstīja visu, kas noticis, arī to, ka pašlaik hellēņi atrodoties uz kāda pakalna un visi trāķieši tos ielencot. Šos vīrus tagad rūpīgi apsargāja, lai vajadzības gadījumā viņi būtu par ceļvežiem. Izsūtījis sargnodaļas, Ksenofonts sasauca kareivjus uz sapulci un teica:
— Kareivji, daudzi arkadieši ir krituši, pārējie ielenkti uz kāda pakalna. Ja viņi ies bojā, tad, man šķiet, arī mēs neizglābsimies, jo ienaidnieku ir daudz un tie kļuvuši pār­droši. Tas labākais ir steigties cik ātri vien iespējams arkadiešiem palīgā. Ja viņi vēl dzīvi, tad cīnīsimies kopā un nebūsim palikuši vieni briesmu bridi. Bez cīņas tikt projām no šejienes nav nekādas iespējas, jo ceļš atpakaļ uz Hērakleju ir garš, līdz Hrīsopolei arī nav tuvu, bet tuvu ir ienaidnieki. Vistuvāk ir līdz Kalpes ostai, kur va­jadzētu būt, kā mēs spriežam, Heirisofam, ja viņš izglā­bies, bet tur nav kuģu, ar kuriem mēs varētu aizbraukt. Ja mēs tur paliekam, pat vienai dienai mums nepietiks pārtikas. Daudz grūtāk būs izkļūt no briesmām, ja tikai Heirisofa ļaudis būs kopā ar mums, daudz vieglāk, ja iz­glābsies ielenktie un mēs visi apvienojušies cīnīsimies par mūsu glābšanos. Dosimies uz priekšu ar noteiktu pārlie­cību, ka pašlaik varam vai nu mirt slavas pilnā nāvē, vai arī, izglābjot tik daudzus hellēņus, veikt cildenāko va­roņdarbu. Varbūt tas ir dievu lēmums un viņi grib paze­mot lielībniekus, kas iedomājas, ka ir gudrāki par citiem, bet paaugstināt mūs, kas visu darām pēc dievu prāta. Tagad esiet uzmanīgi un labi visu ievērojiet, lai nekļūdīgi izpildītu pavēles. Iesim kādu laiku uz priekšu un, kad no­lemsim, ka pienācis laiks vakariņot, apmetīsimies no­metnē, un, kamēr mēs ejam, lai Timasions ar jātniekiem dodas uz priekšu un izlūko, tālu no mums neatraudamies, tā ka mēs par visu būtu skaidrībā.
To teicis, Ksenofonts pavēlēja doties ceļā. Uz augstie­nēm abās ceļa pusēs viņš izsūtīja veiklus viegli apbruņo­tus vīrus un uzdeva ziņot, ja tie kaut ko ieraudzītu; viņš lika arī dedzināt visu, kas degošs gadītos pa ceļam. Jāt­nieki tad izklīda, cik plaši vien tas bija pieļaujams, un sāka dedzināt, arī peltasti, kas gāja pa augstienēm blakus ceļam, dedzināja, kur vien ko redzēja, tā ka likās, ka deg viss apvidus un nāk liels karaspēks. Kad pienāca vakars, viņi uzgāja kādā pakalnā un apmetās tur nometnē. No tu­rienes redzēja ienaidnieku ugunskurus kādu četrdesmit stadiju attālumā. Arī paši viņi dedzināja pēc iespējas vai­rāk ugunskuru. Tad labi ātri paēda vakariņas, tika dota pavēle izdzēst visas ugunis, un, nostādījuši visapkārt sarg­nodaļas, viņi likās gulēt. Kad pienāca rīts, viņi pielūdza dievus, nostājās kaujas kārtībā un, cik ātri vien varēdami, devās uz priekšu.
Timasions ar jātniekiem un ceļvežiem, jādams pa priekšu, pašam to nezinot, nonāca pie pakalna, kur trā­ķieši bija aplenkuši hellēņus. Šeit viņi neredzēja ne draugu, ne ienaidnieku karaspēku, tikai dažus vecus vī­rus un sievas, dažas pamestas aitas un govis. Sākumā viņi bija pilnīgā neziņā, kas šeit noticis, tad atstātie pastāstīja, ka vakar vakarā aizgājuši trāķieši, aizgājuši, tie teica, arī hellēņi. Kurp — to viņi nezinot.
Dabūjuši to zināt, Ksenofonta kareivji paēda pusdienas, sakravājās un devās tālāk, gribēdami cik vien iespējams ātrāk nonākt pie citiem Kalpes ostā. Ejot pa Kalpes ceļu, viņi redzēja, ka pa to nupat kā gājuši arkadieši un ahajieši, un, kad visi Kalpē satikās, tie priecīgi apkampās kā brāļi. Arkadieši tad jautāja Ksenofonta ļaudīm, kāpēc iz­dzēsuši ugunis. — Mēs, —- viņi teica, — neredzēdami ugu­nis, sākumā domājām, ka jūs naktī uzbruksiet ienaidnie­kiem, un, mums šķiet, arī ienaidnieki atkāpās, baidīda­mies no uzbrukuma, jo ap to pašu laiku viņi aizgāja, bet, kad jūs nenācāt un laiks gāja, tad mēs spriedām, ka jūs, dabūjuši zināt, kā mums klājies, esat izbijušies un steidzīgi atkāpušies uz jūru, un nolēmām no jums neatpalikt. Tā arī mēs nācām šurp.
Šo dienu viņi pavadīja jūras krastā pie ostas zem kla­jas debess.

IERODAS SPARTAS HARMOSTS
Dažas dienas vēlāk visi kareivji sanāca uz sapulci. Viņi nolēma sodīt ar nāvi to, kas turpmāk liktu priekšā kara­spēku atkal sadalīt, nolēma atjaunot, agrāko kārtību un uzdeva karaspēku vadīt tiem pašiem agrākajiem stratē­ģiem, tikai Heirisofs jau bija miris. Viņa vietā stājās asinietis Neons.
Pēc tam3 ienaidnieki, glābdami savus mājiniekus un mantu, veda visu cik iespējams tālāk prom, bet hellēņi gaidīja, kad ieradīsies Kleandrs ar triērām un citiem ku­ģiem. Katru dienu viņi izgāja no nometnes ar nastu nesē­jiem lopiem un vergiem, lai bez kādām cīņām iegūtu kviešus, miežus, vīnu, pupas, zirņus, prosu un vīģes, jo šai novadā, izņemot olīvas, bija visdažādākā pārtika. Kad karaspēks palika nometnē atpūsties, sirojumā iet bija at­ļauts tiem, kas to vēlējās, un, ko tie ieguva, tas tiem ari palika, bet, kad izgāja viss karaspēks un atsevišķi ka­reivji, atgājusi no pārējiem tālāk nost, kaut ko sadabūja, šis ieguvums bija kopīpašums. Tā bija nolemts. Tagad vairs nekā netrūka, jo no visām hellēņu pilsētām veda pārtiku un labprāt iegriezās arī garāmbraucoši kuģi. Arī ienaidnieki, kas dzīvoja tuvākajā apkārtnē, sūtīja pie Ksenofonta vēstnešus un jautāja, kas būtu darāms, lai kļūtu par hellēņu draugiem, un Ksenofonts aizveda viņus pie kareivjiem.
Šai pašā laikā ieradās arī Kleandrs ar divām triērām, bet neviena cita kuģa viņam nebija. Gadījās, ka tad, kad viņš atbrauca, karaspēks bija izgājis sirot. Daži kareivji bija atsevišķi sirojuši kalnos un ieguvuši daudz aitu. Bai­dīdamies, ka viņiem tās varētu atņemt, viņi par savu ieguvumu pastāstīja Deksipam, tam pašam, kas ar piecdes­mit airu laivu bija aizbēdzis no Trapezūntas, un lūdza to kādu daļu no aitām paņemt sev, bet citas saglabāt viņiem. Deksips tūlīt aizdzina prom apkārt stāvošos kareivjus, kas apgalvoja, ka aitas piederot visam karaspēkam, aizgāja pie Kleandra un teica, ka viņu gribot aplaupīt. Kleandrs tad lika laupītāju atvest, un Deksips, kādu kareivi sagrā­bis, to jau veda, kad ceļā gadījās lohass Agasijs un šo ka­reivi atbrīvoja, jo tas bija no viņa loha. Citi kareivji, kas tur gadījās klāt, sāka sviest Deksipam ar akmeņiem, saukdami viņu par nodevēju. No Kleandra ļaudīm tad daudzi izbijās un bēga uz jūru, bēga arī Kleandrs pats.
Ksenofonts un citi stratēģi pūlējās savus kareivjus at­turēt un teica Kleandram, ka nekas sevišķs neesot noticis. Viss šis troksnis esot izcēlies tikai karaspēka lēmuma dēļ par laupījumu, bet Deksipa sakūdītais Kleandrs arī pats dusmojās, ka bija tā izbijies, un teica, ka braukšot prom un došot rīkojumu nevienai pilsētai viņus neuzņemt, bet atzīt par ienaidniekiem. Tā kā lakedaimonieši tad valdīja pār visiem hellēņiem, karaspēka stāvoklis būtu ļoti grūts, un stratēģi lūdza Kleandru tā nedarīt. Viņš to nedarīšot, teica Kleandrs, ja viņam izdošot to, kas pirmais sācis sviest akmeņus, un to, kas atbrīvojis laupītāju, bet tas, kura izdošanu viņš prasīja, bija Agasijs, uzticams Ksenofonta draugs.
Stāvoklis bija ļoti sarežģīts, un vadoņi sasauca kara­spēku uz sapulci. Daži runātāji izteicās, ka Kleandru ne­esot daudz ko ievērot, bet Ksenofonts bija pārliecināts, ka tas nebūtu pareizi darīts.
— Kareivji, — viņš teica, — man šķiet, ka būs ļoti ļauni, ja Kleandrs aizbrauktu un rīkotos pret mums, kā viņš to nodomājis un saka, jo hellēņu pilsētas nav tālu un Helladā noteikšana ir lakedaimoniešiem. Lakedaimo­nieši, pat kurš katrs no viņiem, var tajās panākt, ko vien grib. Vispirms jau Kleandrs neļaus mums iebraukt Bizantē un uzaicinās arī pārējos harmostus dot pilsētām rī­kojumu mūs neuzņemt, jo mēs nepaklausot lakedaimonie­šiem un esot varmācīgi, otrkārt, tas viss par mums nāks zināms arī nauarham Anaksibijam, un grūti mums būs kā palikt, tā aizbraukt, jo tagad lakedaimonieši valda kā pār sauszemi, tā pār jūru. Tātad mēs nevaram pieļaut, ka viena vai divu vīru dēļ mums visiem pārējiem neļauj at­griezties Helladā. Mums jāpaklausa, lai viņi pavēl ko pa­vēlēdami, jo arī mūsu dzimtās pilsētas viņiem padotas.
Bet tagad par mani pašu, jo dzirdēju, ka Deksips esot teicis Kleandram — Agasijs to nebūtu darījis, ja Kseno­fonts nebūtu viņam pavēlējis, — es tātad varu kā jūs, tā Agasiju atbrīvot no katras vainas, ja Agasijs pats teiks, ka vainīgs esmu es, es atzīšu, ka esmu pelnījis pašu bar­gāko sodu, un to arī labprātīgi cietīšu, ja esmu sviedis ar akmeņiem vai kaut kā citādi bijis varmācīgs. Tāpat at­zīstu, ka ikvienam citam, kuru Kleandrs sauks pie tiesas, jāpakļaujas viņa tiesneša varai, jo tikai tā jūs atbrīvosie­ties no atbildības. Taču tagad mums neklājas labi, jo do­mājām Helladā gūt atzinību un godu, bet mūs pat neuz­ņems hellēņu pilsētās un mums nebūs tādas tiesības kā citiem.
Pēc Ksenofonta runāja Agasijs:
— Es, kareivji, zvēru pie visiem dieviem un dievietēm, ka ne Ksenofonts, ne kāds cits no jums nav man pavēlējis atbrīvot šo vīru, bet, kad redzēju, ka Deksips, kuru jūs labi pazīstat kā nodevēju, sagrābis un ved projām krietnu mana loha kareivi, man tas šķita neciešami, un, atzīstos, viņam kareivi atņēmu. Jūs mani neizdosiet, jo es pats, kā to ieteic Ksenofonts, nodošu sevi Kleandram, lai viņš mani tiesātu un darītu ar mani, ko grib. Nesāciet manis dēļ strīdu ar lakedaimoniešiem, bet lai katrs pilnīgā drošībā dodas turp, kurp viņš grib. Izvēliet no sava vidus dažus vīrus un sūtiet tos man līdz pie Kleandra, lai tie rīkojas un runā manā vietā, ja es kaut ko piemirstu.
Tad karaspēks atļāva viņam pašam izvēlēties sev pa­vadoņus, un viņš izvēlējās stratēģus. Pie Kleandra tagad devās Agasijs, stratēģi un kareivis, kuru Agasijs bija at­brīvojis. Runāja vispirms stratēģi:
— Mūs, Kleandr, pie tevis sūta kareivji un liek tev teikt: ja tu apsūdzi mūs visus, tad tiesā mūs un dari ar mums, ko gribi, bet, ja tu apsūdzi vienu vai divus, vai vairākus, tad kareivji ir pārliecināti, ka apsūdzētie stā­sies tavas tiesas priekšā; ja tu apsūdzi kādu no stratēģiem, tad mēs esam šeit; ja kādu no tiem, kura šeit nav, tad saki, ieradīsies visi, kas gribēs mums paklausīt.
Tad priekšā iznāca Agasijs.
— Es, Kleandr, — viņš teica, — esmu tas, kas atņēma Deksipam apcietināto kareivi un pavēlēja Deksipu sist, jo es zināju, ka šis kareivis ir krietns vīrs, bet par Dek­sipu zinu, ka viņam karaspēks uzdeva vadīt piecdesmit airu laivu, kuru bijām izlūgušies no trapezūntiešiem, lai sadabūtu kuģus un laimīgi nokļūtu mājās. Es zinu, ka viņš aizbēga un nodeva biedrus, ar kuriem kopā bija iz­glābies no briesmām. Tā mūsu dēļ trapezūntieši zaudēja piecdesmit airu laivu, bet mēs viņa dēļ kļuvām par krāp­niekiem un gandrīz vai aizgājām bojā, jo viņš, tāpat kā mēs, zināja, ka, ejot pa sauszemi, nav iespējams tikt pāri upēm un laimīgi nokļūt Helladā. Tādam vīram es atņēmu kareivi. Ja tu būtu viņu vedis vai kāds no taviem ļaudīm, nevis kāds no tiem, kas no mums aizbēdzis, tad vari būt pārliecināts, ka neviens tā nebūtu darījis. Ņem tātad vērā, ja tu mani sodīsi ar nāvi, tad tu gļēvuļa un nekrietna cil­vēka dēļ ar nāvi sodīsi krietnu vīru.
Noklausījies Agasiju, Kleandrs atbildēja, ka viņš Dek­sipu, protams, neslavējot, ja tas tā kaut ko izdarījis. Viņš tomēr nedomājot, ka Deksipu, pat ja tas būtu vislielākais ļaundaris, vajadzētu nogalināt bez tiesas sprieduma, jo arī jūs tagad vēlaties taisnīgu tiesu. Tagad ejiet un atstājiet aizturēto šeit, bet, kad es pieprasīšu, ierodieties uz tiesu. Es vairs neapsūdzu ne karaspēku, ne kādu citu, ja Aga­sijs pats atzīst, ka viņš atbrīvojis šo vīru.
Tad atbrīvotais teica:
— Varbūt tu, Kleandr, domā, ka mani apcietināja kāda nozieguma dēļ, bet es nevienu neesmu sitis un nevienam neesmu sviedis ar akmeņiem, es tikai teicu, ka aitas pieder visam karaspēkam. Ir taču kareivju lēmums, ka tad, kad sirot iziet viss karaspēks, visu kopējais ieguvums ir tas, ko kāds ieguvis, sirojot atsevišķi. Tā es teicu, bet tad Deksips mani sagrāba, lai neviens neko neuzdrošinātos pat iebilst un viņš pats, saņēmis kādu daļu no laupījuma, saglabātu pretēji noteikumam pārējās aitas sirotājiem.
— Tā kā arī tu, — teica Kleandrs, — esi šai lietā iejaukts, tad paliec, lai mēs lemtu arī par tevi.
Pēc tam Kleandrs ar saviem ļaudīm sāka brokastot, bet Ksenofonts sasauca kareivjus un ierosināja sūtīt pie Kle­andra dažus pārstāvjus, lai tie aizlūgtu par apsūdzētajiem. Kareivji nolēma sūtīt stratēģus un lohagus, kādu spartieti Drakontiju un vēl dažus citus, kas šķita piemēroti, lūgt Kleandru, lai tas katrā ziņā atlaistu brīvībā abus apcieti­nātos. Aizgājis pie Kleandra, Ksenofonts teica:
— Tavā varā, Kleandr, ir divi mūsu vīri, un kareivji atstāj tavā noteikšanā darīt ar tiem un tāpat arī ar mums visiem, kas tev tīk, bet viņi tomēr tevi ļoti lūdz izdot mums šos vīrus un nesodīt tos ar nāvi, jo tie ir daudz da­rījuši karaspēka labā. Ja kareivju lūgums tiks izpildīts, viņi savukārt uzaicina tevi uzņemties, ja tu vēlētos, viņu vadību un solās, ja dievi būs labvēlīgi, tev pierādīt, ka ir disciplinēti un paklausīgi savam vadonim un var ar dievu palīgu drosmīgi stāties pretī ienaidniekam. Kareivji vēl lūdz, lai tu, pie viņiem ieradies, viņus vadīdams, iepazī­tos ar Deksipu un viņiem pašiem un noskaidrotu, ko katrs no viņiem ir vērts, lai katru atalgotu pēc nopelniem.
— Es zvēru pie Dioskūriem, — teica Kleandrs, — ka drīz jums atbildēšu. Es atdošu jums jūsu vīrus, ieradīšos arī pats un, ja dievi dos, aizvedīšu jūs uz Helladu. Tas, ko man sakāt, ir pilnīgs pretstats apgalvojumiem, ka daži no jums kūdot karaspēku pret lakedaimoniešiem.
Tad stratēģi, paņēmuši līdz abus aizturētos, aizgāja, viņu cildinādami, bet Kleandrs jautāja ar upuri dieviem par kareivju tālāko ceļu, laipni izturējās pret Ksenofontu, un viņi noslēdza draudzību, un, kad viņš turklāt redzēja, cik disciplinēti kareivji izpilda pavēles, viņš vēl vairāk vēlējās kļūt par to vadoni. Kleandrs upurēja trīs dienas no vietas, bet, kad upuri nevēstīja labu, sasaucis stratē­ģus, tiem teica:
— Upuri neļauj man jūs vadīt, bet nezaudējiet jau tā­pēc drosmi. Jums, kā šķiet, ir lemts vest kareivjus, un tāpēc dodieties ceļā, bet, kad nonāksiet Bizantē, mēs uz­ņemsim jūs, cik labi vien varēdami.
Kareivji tagad nolēma dāvināt viņam karaspēka aitas. Viņš dāvanu pieņēma, bet tad atdeva aitas tiem atpakaļ un aizbrauca, bet kareivji, sadalījuši iegūto labību un visu pārējo, ko bija sadabūjuši, devās tālāk pa Bītīniju. Iedami pa taisnāko ceļu, viņi nekādu laupījumu neguva, un draudzīgā zemē viņiem būtu jāierodas ar tukšām ro­kām, tāpēc nolēma griezties atpakaļ un iet bez pārtrau­kuma visu dienu un visu nakti. Tā viņi arī darīja un ieguva daudz vergu un aitu. Sestajā dienā viņi nonāca Kalhedonijas Hrīsopolē un, izpārdodami laupījumu, pa­lika tur septiņas dienas.

__________________

1 Ksenofonts turpmāk īsākas izteiksmes labad saka tikai arkadieši, kaut gan precīzāk būtu teikt arkadieši un ahajieši.
2 Mazāzijas novadā Bītīnijā dzīvoja Eiropas trāķiešiem radniecīga tauta, tāpēc Ksenofonts Bītīniju un bītīniešus sauc arī par Trāķiju un trāķiešiem.
3 Pec vairākiem sirojumiem pārtikas sagādāšanai.

SEPTĪTĀ GRĀMATA

Ko hellēņi veikuši līdz kaujai, dodamies ka­ragājienā kopā ar Kīru, un ko — pēc Kīra nā­ves, kamēr nonāca līdz Pontam, un kā viņi devas tālāk pa sauszemi un ar kuģiem, līdz sasniedza Hrīsopoli, par to stāstīts iepriekšējās grāmatās.

KRITISKA SITUĀCIJA BIZANTĒ
Tagad Farnabazs baidījās, vai karaspēks neiebruks vi­ņam padotajās zemēs, un sūtīja vēstnešus pie nauarba Anaksibija, kas šai laikā bija Bizantē. Viņš tam lūdza aizvest kareivjus no Āzijas un solījās izpildīt visu, ko vien tas gribētu. Anaksibijs tad ataicināja stratēģus un lobagus uz Bizanti un apņēmās maksāt kareivjiem algu, ja viņi atstāšot Āziju. Visi citi sacīja, ka apspriedīšoties un tad atbildēšot, bet Ksenofonts teica, ka viņš jau esot aizgājis no karaspēka un gribot braukt projām. Anaksi­bijs tad viņu lūdza pārcelties uz Bizanti kopā ar kara­spēku un tad aizbraukt. Viņš tā darīšot, atbildēja Kseno­fonts.
Trāķietis Seuts šai pašā laikā sūtīja pie viņa Medosadu un lūdza Ksenofontu arī no savas puses gādāt, lai kara­spēks, aizietu no Āzijas. Savas pūles viņam nebūšot jā­nožēlo, lika vēl teikt Seuts.
— Karaspēks taču pats aizies, — viņam atbildēja Kse­nofonts, — un tāpēc ne man, ne kādam citam nav vaja­dzīgs neko dot. Kad tas nonāks Bizantē, es aizbraukšu un tu varēsi, kā tas tev liksies izdevīgāk, sākt sarunas ar ietekmīgiem vadoņiem, kas būs palikuši.
Pēc tam visi kareivji pārcēlās uz Bizanti, bet Anaksi­bijs algu viņiem nemaksāja. Viņš deva gan kareivjiem pavēli apbruņoties un ar visām mantām iziet no pilsētas, lai varētu tos saskaitīt un sūtīt tālāk. Kareivji bija sa­šutuši un vilcinādamies posās ceļā, jo viņiem nebija nau­das, ko iegādāties pārtiku. Ksenofonts, kas bija kļuvis par harmosta Kleandra draugu, viņu apmeklēja, lai pirms aizbraukšanas no viņa atvadītos.
— Tā nedari, — viņam teica Kleandrs, — ja negribi izpelnīties pārmetumus, jau tagad daži uz tevi dusmojas, jo kareivji pārāk lēni taisās ceļā.
— Bet es taču par to neesmu atbildīgs, — sacīja viņam Ksenofonts, — kareivjiem nav pārtikas, un tāpēc viņi tik nelabprāt grib iet laukā no pilsētas.
Tad Kleandrs atbildēja:
— Tomēr es tev ieteicu iziet ar citiem, it kā tu arī tālāk dotos ar viņiem kopā. Kad karaspēks būs laukā no pilsē­tas, tu varēsi braukt projām.
— Tad aiziesim pie Anaksibija un to nokārtosim. Aizgājuši viņi par visu tam pastāstīja, un Anaksibijs lika viņiem tā arī darīt, sakravāties pēc iespējas ātrāk un iziet no pilsētas. Viņš vēl piebilda, ka tas, kas neieradī-šoties uz apskati un saskaitīšanu, pats to nožēlošot. Tad stratēģi izgāja pirmie, pēc tam arī pārējie. Un gandrīz visi jau bija laukā, un pie vārtiem jau stāvēja Eteonīks, lai, tikko visi būs izgājuši, vārtus aizslēgtu un aizgrūstu aiz-štiujamos, kad Anaksibijs, sasaucis stratēģus un lohagus, tiem teica:
— Pārtiku ņemiet no trāķiešu ciemiem, tur ir daudz miežu, kviešu un visa kā cita. To dabūjuši, ejiet uz Hersonēsu, kur Kinisks jums izmaksās algu.
Daži kareivji to bija noklausījušies, varbūt arī kāds no lohagiem to bija pastāstījis karaspēkam. Tad stratēģi sāka jautāt par Seutu, vai viņš esot ienaidnieks vai draugs un vai vajadzēšot iet pāri Svētajam kalnam vai tam apkārt pa Trāķijas vidieni. Kamēr viņi tā sprieda, kareivji, ātri paķēruši ieročus, skriešus devās uz vārtiem, lai atkal iekļūtu pilsētā, bet Eteonīks un viņa ļaudis, redzēdami hoplītus skrējām uz vārtiem, aizslēdza tos un aizgrūda aiz­šaujamos. Kareivji tad sāka dauzīt vārtus un kliegt, ka vi­ņiem tiekot nodarīta vislielākā netaisnība, viņus izdze­not laukā pie ienaidniekiem. Viņi sadauzīšot vārtus, ja ar labu neatslēgšot. Daži kareivji aizskrēja uz ostu, no mola uzrāpās uz mūra un iekļuva pilsētā, daži, kas vēl bija palikuši pilsētā, redzēdami, kas notiek pie vārtiem, ar cirvjiem sacirta aizšaujamos, un armija pa atvērtajiem vārtiem iebruka Bizantē.
Ksenofonts, to redzēdams, izbijās, ka armija sāks laupīt un notiks nelabojama nelaime pilsētai, viņam pašam un kareivjiem. Viņš skrēja uz vārtiem un ar visu drūzmu iekļuva pilsētā. Kad bizantieši redzēja kareivjus iebrūkam ar varu, viņi bēga no agoras, daži uz kuģiem, daži uz savām mājām, bet, kas jau bija mājās, tie bēga no tam laukā. Daži vilka triēras jūrā, lai uz tām glābtos, un visi bija pārliecināti, ka gals viņiem jau klāt, it ka pilsētu būtu ieņēmis ienaidnieks. Eteonīks aizbēga uz akropoli, Anaksibijs aizskrēja uz ostu un zvejnieka laivā, apkārt braukdams, nonāca turpat un tūlīt sūtīja uz Kalhedonu pēc kareivjiem, jo tie, kas bija akropolē, nelikās pietie­kams spēks, lai uzbrucējus atvairītu.
Kareivji, ieraudzījuši Ksenofontu, viņu apstāja lielā barā.
— Tagad, Ksenofont, — viņi tam teica, — tu vari kļūt par ievērojamu vīru. Tev ir pilsēta, tev ir triēras, tev it nauda, tev ir tik daudz kareivju. Tagad, ja vien gribi, tu vari mums daudz laba darīt, bet arī mēs tevi varam pa­darīt par slavenu vīru.
Bet Ksenofonts, gribēdams viņus nomierināt, atbildēja:
— Tas labi teikts, un es tā darīšu. Ja jūs to gribat, tad sastājieties labi ātri ar ieročiem ierindā.
Tādu pavēli deva viņš pats un lika to nodot arī tālāk.
Un kareivji sāka ātri kārtoties, hoplīti sastājās astoņās rindās, peltasti aizsteidzās uz labo un kreiso flangu. Visi nostājās laukumā, ko sauca par trāķiešu laukumu, tur bija līdzens, ēku uz tā nebija, un tur varēja ļoti labi sa­kārtoties. Kad viņi bija nomierinājušies, Ksenofonts lika tiem sanākt sev apkārt un teica:
— Es nebrīnos, kareivji, ka esat sašutuši, būdami pār­liecināti, ka jūs krāpj un nekrietni pret jums izturas, bet padomājiet, kas notiks, ja ļausim vaļu sašutumam, atrieb­simies par krāpšanu tiem lakedaimoniešiem, kas pašlaik šeit atrodas, un izlaupīsim pilnīgi nevainīgu pilsētu. Mēs tad noteikti būsim lakedaimoniešu un viņu sabiedroto ienaidnieki. Jūs varat iedomāties, kāds karš tad izceltos, jo esat redzējuši un atceraties neseno pagātni. Kad mēs, atēnieši, sākām karu ar lakedaimoniešiem un viņu sabied­rotajiem, mums bija ne mazāk kā trīssimt triēras gan jūrā, gan kuģu būvētavās, mums bija daudz naudas valsts kasē, un gada ienākumi no mūsu pašu zemes un no sabiedro­tajiem ne mazāk par tūkstoš talantiem. Mēs bijām kungi par visām salām1 mums bija pakļautas daudzas pilsētas Āzija, daudzas Eiropa un ari šī pati Bizante, kur tagad esam, un tomēr, kā jūs paši to labi zināt, mēs cietām pil­nīgu sakāvi.
Kas gan ar mums notiktu tagad, kad lakedaimoniešiem ir visi viņu agrākie sabiedrotie, turklāt vēl atēnieši un atēniešu bijušie sabiedrotie, kad Tisaferns un visi per­sieši piejūras novados ir mūsu ienaidnieki, bet pats bīsta­mākais mūsu ienaidnieks ir persiešu ķēniņš, pret kuru mēs devāmies karā, lai atņemtu viņam valsti un nogali­nātu viņu pašu, ja vien tas būtu mūsu spēkos? Ja visi viņi ir pret mums, vai tad atradīsies kāds tik neprātīgs, kas domātu, ka mēs varam uzvarēt? Nebūsim taču dievu dēļ tadi neprāši, kas, kļuvuši par ienaidnieku savai dzimte­nei, saviem draugiem un saviem tuviniekiem, gājuši bojā kaunpilnā nāvē, jo visi, kas mums tuvi, dzīvo pilsē­tas, kuras sāks pret mums karu, un sāks to taisnīgi, jo mēs negribējām ieņemt, kaut gan to varējām, nevienu barbaru pilsētu, bet pirmo hellēņu pilsētu, kurā nonācām, izlaupīsim.
Es vēlētos būt drīzāk desmittūkstoš asis dziļi zem zemes nekā redzēt to notiekam. Jūs esat hellēņi, un mans pa­doms jums ir paklausīt tiem, kas vada Hellādu, un mēģi­nāt, vai no viņiem nevarat panākt savu taisnību. Ja tas nebūs iespējams, tad mēs, kaut arī netaisnību cietuši, to­mēr atgriezīsimies Hellādā. Es tāpēc ierosinu tūlīt sūtīt vēstnešus pie Anaksibija un viņam paziņot, ka neesam ienākuši pilsētā laupīt, bet gribam tikai panākt savu tais­nīgo prasību izpildīšanu, ja mums tas neizdosies, mēs iziesim, pierādījuši, ka paklausām, kaut gan piekrāpti ne­esam.
Tā arī nolēma.2

KSENOFONTA SARUNAS AR SEUTU
Upuri, sprieda Ksenofonts, norādot, ka var droši iet pie Seuta, un tāpēc, paņēmis sev līdzi kādu lohagu, atēnieti Polikratu, un no katra stratēga, Neonu izņemot, vienu uz­ticības personu, Ksenofonts naktī nogāja kādus sešdesmit stadijus līdz Seuta karaspēkam. Viņi no tā vairs nebija tālu, kad ieraudzīja ugunskurus, bet neviena cilvēka pie tiem nebija. Sākumā viņi domāja, ka Seuts jau aizgājis, bet, dzirdēdami troksni un Seuta ļaužu sasaukšanos, sa­prata, ka Seuts licis sakurt ugunskurus naktssardzes priekšā, lai to tumsā nevarētu ieraudzīt un noteikt, kur tā atrodas un cik tā liela, bet nācēji turpretim ugunskuru gaismā būtu labi redzami.
Ksenofonts, to atskārtis, aizsūtīja uz priekšu līdzpaņemto tulku un lika teikt Seutam, ka ieradies Ksenofonts un grib viņu satikt. Sardze jautāja, vai tas esot atēnietis Kseno­fonts no hellēņu karaspēka, un, saņēmusi apstiprinošu at­bildi, uzlēca zirgos un aizauļoja. Drīz pēc tam atnāca kādi divsimt peltasti, paņēma Ksenofontu un viņa pavadoņus sev vidū un aizveda pie Seuta, kas uzturējās stipri apsar­gātā tornī, kuram apkārt stāvēja jāšanai gatavi zirgi. Būdams ļoti piesardzīgs, Seuts pa dienu ļāva zirgiem ga­nīties, bet visu nakti tie bija jāšanai gatavi. Stāsta, ka se­nos laikos Seuta sencim Tērējam šai paša apvidu uzbru­kuši vietējie iedzīvotāji, daudzus no viņa lielā karaspēka nogalinājuši un nolaupījuši nastu nesējus dzīvniekus. Tie bijuši tīni, paši kareivīgākie no visiem traķiešiem un se­višķi bīstami naktī.
Kad Ksenofonts ieradās, Seuts uzaicināja viņu nākt iekšā un ņemt līdz pēc paša izvelēs divus no saviem pavadoņiem. Iegājuši hellēņi vispirms apsveicinājās ar Seutu un pēc trāķiešu paraduma no dzeramajiem ragiem dzēra uz viesu un saimnieka labklājību. Pie Seuta bija arī Me-dosads, ko tas vienmēr mēdza sūtīt kā vēstnesi. Tad Kse­nofonts sāka savu runu.
— Tu, Seut, sūtīji pie manis uz Kalhēdonu vispirms savu vēstnesi Mēdosadu un lūdzi, lai arī es no savas pu­ses gādātu, ka hellēņu karaspēks aizietu no Āzijas. Ja es to panāktu, tu solīji būt man pateicīgs. Ta teica tavs vēst­nesis Mēdosads.
To teicis, Ksenofonts jautāja Mēdosadam, vai tas esot tiesa, un Mēdosads to apstiprināja.
— Otrreiz ieradās pie manis Mēdosads, kad es no Parijas biju atkal atgriezies pie karaspēka3 un solīja, ka tu būšot man draugs un brālis un došot man savus īpašumus pie jūras, ja es atvedīšot tev karaspēku.
Tad viņš atkal jautāja Mēdosadam, vai tas esot tā tei­cis, un Mēdosads atbildēja atkal apstiprinoši.
— Bet tagad vispirms pastāsti, ko es tev atbildēju Kalhedonā.
— Tu teici, karaspēks pats pārcelšoties uz Bizanti un tāpēc par to nekā nevajagot maksāt ne tev, ne kādam ci­tam. Tu teici arī, ka, turp pārcēlies, no karaspēka aizie­šot, un, kā tu teici, tā arī notika.
— Bet ko es tad teicu, kad tu atnāci uz Sēlimbriju?
— Tu teici, ka tas neesot iespējams, bet kareivji iešot uz Perintu un no turienes pārcelšoties uz Āziju.
— Bet tagad, — sacīja Ksenofonts, — es esmu šeit un šeit ir arī Frinisks, kāds no stratēģiem, un Polikrāts no lohagiem, un ārā ir katra stratēga ( izņēmums ir tikai lakedaimonietis Neons ) uzticības vīrs. Ja tu gribētu, lai mūsu noruna būtu visdrošākā, tad liec aicināt arī viņus, un tu, Polikrāt, ej un pasaki, lai ieročus viņi atstāj ārā, un arī pats atstāj ārā zobenu un tad nāc atpakaļ.
To dzirdēdams, Seuts teica, ka neesot tāda atēnieša, kuram viņš neuzticētos, jo atēnieši esot viņam rada4 un viņš tos atzīstot par labiem draugiem. Kad aicinātie bija ienākuši, Ksenofonts vispirms jautāja Seutam, kādam pa­sākumam viņam vajadzīgs karaspēks.
— Maisads bija mans tēvs, — atbildēja Seuts, — un viņa valstī dzīvoja melandi, tīni un tranipsi. Kad Odrisu vara sabruka, mans tēvs, kļuvis par trimdinieku, saslima un nomira, un es kā bārenis izaugu pie tagadējā valdnieka Mēdoka. Nācis jaunieša gados, es vairs nevarēju paciest, ka man jādzīvo no cita žēlastības un, sēdēdams pie viņa galda, katru dienu lūdzu Mēdokam dot man tik daudz vīru, cik viņš to atrastu par iespējamu, lai es varētu at­riebties tiem, kas mūs padzina, un man nebūtu jādzīvo no viņa dāvanām. Tad Mēdoks man iedeva vīrus un zirgus, kurus jūs redzēsiet, kad iestāsies diena. Un tagad es ar viņiem iegūstu iztiku, izlaupīdams sava tēva zemi, bet, ja nāksiet man palīgā, tad es esmu pārliecināts, ka ar dievu palīgu viegli atgūšu savu valsti. Šādu palīdzību es no jums lūdzu.
— Bet ko tu varētu, — jautāja Ksenofonts, — dot ka­raspēkam, lohagiem un stratēģiem, ja mēs ierastos? Saki, lai mēs varētu to visiem paziņot.
Tad Seuts apsolīja kareivjiem kizikēnu, lohagiem div­reiz vairāk un stratēģiem četrreiz vairāk, turklāt vēl zemi, cik vien viņi gribēšot, jūga lopus un nocietinājumu jūras krastā.
— Bet ja mums, — iebilda Ksenofonts, — būs jābaidās no lakedaimoniešiem, vai tad tu uzņemsi savā zeme tos, kas gribētu pie tevis apmesties?
— Es viņus atzīšu par saviem brāļiem un galda biedriem un dalīšos ar viņiem visā, ko mēs varēsim iegūt, bet tev, Ksenofont, došu savu meitu, un, ja tev ir meita, pēc: traķiešu paraduma došu par viņu izpirkuma naudu un par dzīves vietu ierādīšu Bizanti, pašu skaistāko no manām pilsētām pie jūras.
Noklausījušies šos priekšlikumus, hellēņi spieda Seutam un Seuts hellēņiem roku, un tad Ksenofonts ar pavado­ņiem devās atpakaļ un, vēl pirms gaismas nonākuši no­metnē, pastāstīja visu tiem, kas viņus bija sūtījuši.

KAREIVJI SEUTA DIENESTA
Kad atnāca diena, Aristarhs5 atkal aicināja pie sevis stratēģus, tomēr tie nolēma pie Aristarha neiet, bet sa­saukt kareivjus uz sapulci. Sanāca visi, neieradās tikai Neona kareivji, kas atradās no pārējiem kādus desmit stadijus. Pirmais runāja Ksenofonts.
— Mēs, kareivji, nevaram braukt turp, kur gribētu, jo Aristarham ir triēras, un viņš mums neļauj, tāpēc būtu bīstami kāpt kuģos. Viņš pavēl mums ar ieročiem atbrī­vot ceļu pāri Svētajam kalnam un iet uz Hersonēsu. Ja mēs tur nokļūsim, viņš solās jūs vairs nokrāpt, sola mak­sāt arī algu un gādāt, lai netrūktu pārtikas kā tagad. To viņš apgalvo. Seuts, ja mēs pie viņa aiziesim, savukārt sola mums visu labu. Tagad padomājiet, vai izlemsim tū­līt uz vietas vai tad, kad nonāksim tādā novadā, kur netrūks pārtikas. Tā kā mums nav naudas, ar ko pārtiku pirkt, un bez naudas mums šeit neļauj to ņemt, tad, man šķietjāiet uz ciemiem, un, kad mums tur pārtikas netrūks, apsvērsim, ko Aristarhs un Seuts no mums grib, un izvē­lēsimies, kas mums liksies izdevīgāk. Kas tam piekrīt, Šai paceļ roku. Rokas pacēla visi.
— Tagad ejiet un sakravājieties, un, kad dos pavēli, sekojiet man.
Tad Ksenofonts veda un kareivji viņam sekoja. Neons un daži no Aristarha ļaudīm centās viņus atrunāt, bet ka­reivji viņos neklausījās. Nogājuši kādus trīsdesmit stadijus, viņi sastapa Seutu, un Ksenofonts, to ieraudzījis, aici­nāja piejāt tuvāk, lai, pēc iespējas vairākiem kareivjiem dzirdot, pasacītu Seutam, ko bija atzinis par vajadzīgu. Kad Seuts piejāja pie kareivjiem, Ksenofonts viņam teica:
— Mēs ejam turp, kur karaspēkam ir izredzes dabūt pārtiku. Tur, noklausījušies Aristarha vēstnešu un tavu priekšlikumu, izvēlēsimies to, kuru atzīsim par labāku. Ja tu mūs aizvedīsi turp, kur ir visvairāk pārtikas, pieņem­sim, ka tu esi pacienājis mūs kā savus viesus.
— Es zinu, — atbildēja viņam Seuts, — vairākus cie­mus, kas nav tālu cits no cita un kur ir visdažādākā pār­tika, vel šodien jūs tur varat nokļūt un paēst lieliskas pusdienas.
— Nu tad ved mūs, — teica Ksenofonts.
Kad hellēņi pievakarē sasniedza norādītos ciemus, viņi sanāca uz sapulci un Seuts viņiem teica:
— Es, mani draugi, aicinu jūs doties kopā ar mani karā un solu kareivjiem dot kizikēnu, lohagiem divus un stra­tēģiem četrus, turklāt vēl balvas par sevišķiem nopelniem. Ēdienu un dzērienu jūs, tāpat kā līdz šim, ņemsiet, no iedzīvotajiem, bet visu, ko iegūsiet kā laupījumu, es uz­skatīšu par savu, lai, to pārdodams, varētu jums sagādāt algu. Ienaidniekus, kas bēgs un slēpsies, jūs paši spēsiet vajāt un atrast, bet tos, kas stāsies pretī, es ceru ar jūsu palīdzību uzvarēt.
— Cik tālu no jūras, — jautāja tad Ksenofonts, — ka­raspēkam pēc taviem ieskatiem vajadzēs tev sekot?
— Nekur vairāk kā septiņas dienas, — pa lielākai da­ļai mazāk.
Pēc tam deva vārdu katram, kas vēlējas runāt, un daudzi izteica gandrīz vienādas domas. Seuta priekšli­kums pelnot pilnīgu atzinību, esot taču ziema un aizbraukt mājās nevienam neesot iespējams, turklāt, ja pārtika jā­pērk, nevarot saglabāt draudzīgas attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem, bet palikt ienaidnieku zemē un pārtikt no tās esot drošāk sabiedrībā ar Seutu nekā vieniem pašiem; labumu tātad daudz, un, ja viņi turklāt saņemšot arī algu, tad tā jau būšot īsta laime.
Tad Ksenofonts teica:
— Ja kāds tam nepiekrīt, lai izsakās, ja tādu nav, bal­sosim.
Kad neviens neizteicās pret, Ksenofonts lika nobalsot un priekšlikumu apstiprināja, tūlīt arī pateica Seutam, ka hellēņi iešot ar viņu kopā karā.

PUSDIENAS PIE SEUTA
Pēc tam kareivji apmetās teltīs pēc vienībām, bet stra­tēģus un lohagus Seuts ielūdza uz tuvējo ciemu pie sevis pusdienās. Kad pusdienās ielūgtie bija pienākuši pie Se­uta nama, kāds maronietis Hērakleids gāja pie katra, par kuru domāja, ka tas varētu Seutam kaut ko dāvināt, vis­pirms pie dažiem parijiešiem, kas bija nākuši noslēgt draudzības līgumu ar odrisu ķēniņu Medoku un veda dā­vanas ķēniņam pašam un viņa sievai. Hērakleids viņiem teica, ka līdz Mēdokam no jūras esot divpadsmit dienas gājiena, bet Seuts, kad iegūs par sabiedrotajiem šos hellēņu kareivjus, valdīs piejūras novados.
— Seuts, — viņš teica, — būs tāds kaimiņš, kas varēs jums darīt daudz laba, bet daudz arī ļauna. Ja jūs būtu prātīgi, jūs dotu viņam tās dāvanas, ko vedat. Tas būs iz­devīgāk nekā dot Mēdokam, kurš dzīvo tik tālu.
Tā runādams, viņš parijiesus pārliecināja.
Pēc tam viņš piegāja pie dardanieša Timasiona, jo bija dzirdējis, ka tam esot daudz dzeramtrauku un persiešu paklāju. Seuts, viņš tam teica, gaidot, ka pusdienas ielūg­tie viņam kaut ko dāvāšot. Seuts, kļuvis šeit varens vald­nieks, varēšot palīdzēt Timasionam, bagātīgi apdāvinātam, atgriezties mājās, varēšot arī šeit viņu padarīt par bagātu vīru. Tā Hērakleids, pie visiem iedams, centās tos pieru­nāt. Viņš piegāja arī pie Ksenofonta.
— Tu, — viņš teica, — esi no ļoti lielas pilsētas, un Seuts par tevi ir ļoti labās domās. Varbūt arī tu gribēsi šeit pie mums iegūt zemi un nocietinātas pilsētas, kā tās jau ieguvuši daudzi hellēņi, bet tad arī tev pienākas Seutu pagodināt ar krāšņām un bagātām dāvanām. Es tev to ieteicu kā draugs. Es taču zinu: jo lielāka būs tava dāvana, jo vairāk laba tu no Seuta vari cerēt.
To dzirdēdams, Ksenofonts nezināja, ko darīt, jo bija atbraucis no Parijas tikai ar vienu kalpu un tik daudz naudas, cik nepieciešams ceļam.
Tad dzīru telpā iegāja ievērojamākie no klātesošajiem trāķiešiem, hellēņu stratēģi un vēstneši no pilsētām. Viesi sasēdās riņķī, un visiem ienesa galdiņus ar trim kājām, to bija kādi divdesmit, uz tiem bija gaļas gabali ar maizi. Seuts ņēma no sava galdiņa maizi, salauza to mazos gaba­los un lika pasniegt viesiem, tāpat viņš darīja ar gaļu, at­stādams sev tikai ko nogaršot. Kāds arkadietis Arists bija liels negausis, paņēmis pamatīgu maizes un gaļas gabalu, viņš tos nolika uz ceļiem un sāka ieturēties. Apkārt nesa arī dzeramos ragus ar vīnu, un visi no tiem dzēra. Kad dzērienu devēji pienāca pie Arista, tas, redzēdams, ka Ksenofonts ir jau paēdis, dzērienu devējam teica:
— Dod viņam, viņam nav ko darīt, es esmu aizņemts.
Seuts, dzirdēdams Aristu kaut ko sakām, jautāja dzē­rienu devējam, ko viņš teicis. Tas prata hellēniski un Seutam pārtulkoja, un tad visi sāka smieties. Dzīrēm turpi­noties, kāds trāķietis ieveda baltu zirgu un, paņēmis dze­ramo ragu ar vīnu, teica:
— Es dzeru uz labu izdošanos, Seut, un dāvinu tev šo zirgu. Ar viņu jādams, tu panāksi, kuru vien gribēsi, un atkāpjoties tev ne no viena nebūs jābaidās.
Kāds cits ieveda vergu un, dzerdams no raga, tāpat to uzdāvināja Seutam. Vēl kāds cits uzdāvināja tērpu Seuta sievai, un Timasions, dzerdams uz labu izdošanos, pa­sniedza sudraba kausu un paklāju, kas bija desmit minas vērts. Tad piecēlās atēnietis Gnēsips un teica, ka esot sens un ļoti jauks paradums — bagāti ļaudis, godinādami ķēniņu, viņam sniedzot dāvanu, bet ķēniņš apdāvinot tos, kuriem neesot ko dāvināt. Ksenofonts tagad nezināja, kā rīkoties, sevišķi tāpēc, ka sēdēja goda vietā tieši blakus Seutam, un Hērakleids jau lika dzērienu devējam sniegt viņam ragu. Būdams jau drusku iereibis, viņš piecēlās, droši satvēra ragu un teica:
— Es, Seut, dāvinu tev sevi pašu un šos savus biedrus, lai mēs būtu tev uzticami draugi, turklāt nevienu pašu pret viņa gribu, jo viņi visi vēl vairāk nekā es vēlas but tavi draugi. Neko viņi no tevis tagad neprasa, bet grib uzņemties tevis dēļ pūles un briesmas. Ja dievi gribēs, tu ar viņu palīdzību atgūsi sava tēva valsti un iekarosi arī citas zemes, iegūsi daudz zirgu, daudz vīru un sievu, un nevajadzēs tev tos ņemt ar varu — kā dāvanas tos tev atvedīs un dos.
Tad Seuts piecēlās, un viņi abi ar Ksenofontu dzēra no viena raga. Pēc tam ienāca taurētāji, kas pūta tādas pašas taures kā tās, ar kurām dod signālus, un Seuts, ar kaujas saucienu pietrūcies kājās, lēca zibensātrumā, it kā izvairī­damies no mesta šķēpa. Netrūka arī jokdaru.
Kad saule jau taisījās rietēt, hellēņi piecēlās un teica, ka esot jau laiks izlikt naktssardzi un paziņot paroli. Viņi lūdza Seutu dot rīkojumu, ka nevienam trāķietiem nav at­ļauts naktī ieiet hellēņu nometnē, jo daži trāķieši esot ienaidnieki, bet viņu draugi arī esot trāķieši. Kad viņi gāja ārā, no galda piecēlās arī Seuts, un nemaz nevarēja manīt, ka viņš būtu dzēris. Izgājis ārā, Seuts pasauca sā­ņus hellēņu stratēģus un teica:
— Mani draugi, mūsu ienaidnieki vēl nezina, ka mēs esam sabiedrotie. Ja mēs tagad viņus pārsteigsim, kad viņi nemaz negaida uzbrukumu un nemaz negatavojas to atvairīt, tad mums ir izredzes iegūt visvairāk gūstekņu un laupījuma.
Stratēģi tam piekrita un lūdza Seutu hellēņus vest.
— Esiet gatavi un gaidiet, — viņš tiem teica, — kad būs īstais brīdis, es nākšu pie jums ar saviem peltastiem, paņemšu jūs līdz un ar jātniekiem iešu pa priekšu.
— Padomā tomēr, — Ksenofonts iebilda, — vai nakts gājienā hellēņu kārtība nav labāka. Dienā avangardā iet apvidus apstākļiem vairāk piemērotie — dažreiz hoplīti, dažreiz peltasti, dažreiz jātnieki, bet naktī pēc mūsu pa­raduma pa priekšu iet pati lēnākā karaspēka daļa, jo tā gājienā vislabāk saglabājas ierindas vienība un tie, kas novirzās sāņus, nezaudē sakaru ar pārējiem, citādi, sasta­pušies ar tādu pašu sakarus zaudējušu nodaļu, to nepazīst un abas puses cieš zaudējumus.
— Tas ir pareizi, — teica Seuts, — un es darīšu pēc jūsu paraduma. Došu jums arī pašus vecākos ceļvežus, kas vislabāk pazīst šo apvidu, bet pats ar jātniekiem sekošu arjergardā. Ja kur radīsies vajadzība, es pirmais būšu ātri klāt.
Radniecības dēļ6 viņi izvēlējās paroli «Atēna». Tā noru­nājuši, viņi devās pie miera.

SEKMĪGS SIROJUMS
Ap pusnakti ieradās Seuts ar saviem jātniekiem krūšu bruņās un peltastiem. Viņš nodeva hellēņiem ceļvežus, un tad hoplīti devās uz priekšu avangardā, peltasti viņiem se­koja un jātnieki bija pēdējie. Dienai iestājoties, Seuts pie­jāja pie priekšējiem un slavēja hellēņu paradumu.
— Bieži vien, — viņš teica, — mani jātnieki nakts pār­gājienos zaudēja sakarus ar kājniekiem, kaut gan man bija tikai neliels karaspēks, bet tagad, gaismai austot, mēs visi esam kopā, un tā tam arī vajag būt. Bet jūs palieciet šeit atpūsties. Es kaut ko noskaidrošu un drīz būšu atkal atpakaļ.
To teicis, viņš aizjāja pa kādu taku kalnos. Nonācis pie dziļā sniega, viņš vēroja, vai šeit nav pēdas, kas vestu uz priekšu vai atpakaļ, un, redzēdams, ka pa šo taku neviens nav gājis, ātri atgriezās un teica:
— Draugi, būs labi, ja dievi to gribēs. Šos ļaudis mūsu uzbrukums pilnīgi pārsteigs. Es došos uz priekšu ar jāt­niekiem, lai neviens, kas gadītos ceļā, nevarētu aizbēgt un paziņot par mums ienaidniekiem. Sekojiet man, un, ja atpaliksiet, ejiet pa jātnieku pēdām. Pārgājuši pāri kalniem, mēs nonāksim daudzos bagātos ciemos.
Ap dienas vidu Seuts jau bija augšā kalnu pārejā un, redzēdams lejā ciemus, pieauļojis pie hoplītiem, teica:
— Es tūlīt došu pavēli jātniekiem izvērsties lejā pa līdzenumu, bet peltastiem doties uz ciemiem. Sekojiet vi­ņiem, cik ātri vien varat, lai palīdzētu, ja ienaidnieki sāktu pretoties.
To dzirdēdams, Ksenofonts nokāpa no zirga.
— Ko tu kāp nost no zirga, ir taču jāsteidzas? — jau­tāja Seuts.
— Ne jau es viens pats esmu vajadzīgs, — atbildēja Ksenofonts, — bet hoplīti dosies uz priekšu ātrāk un lab­prātāk, ja es viņus vedīšu, arī pats iedams kājām.
Tad Seuts aizjāja un kopā ar viņu arī Timasions ar kā­diem četrdesmit hellēņu jātniekiem, bet Ksenofonts lika no mutes mutē nodot pavēli, ka visiem kareivjiem, kas jaunāki par trīsdesmit gadiem, jāpatur tikai ieroči un jā­iznāk uz priekšu no saviem lohiem. Ar tiem Ksenofonts pats steidzīgi devās tālāk, pārējos veda Kleanoss. Kad viņi bija nonākuši ciemos, ar kādiem trīsdesmit jātniekiem pie­jāja Seuts.
— Ir tieši tā, kā tu teici. Tie ļaudis ir mums rokā, bet mani jātnieki ir izklīduši, vajādami bēgošos, un viņiem nav kājnieku atbalsta. Es baidos, ka ienaidnieki varētu salasīties un viņiem uzbrukt. Dažiem no mums jāpaliek arī ciemos, jo tur ir daudz cilvēku.
— Es varētu, — teica Ksenofonts, — ar saviem kareiv­jiem ieņemt augstienes, bet tu dod Kleanosam pavēli iz­vērst līdzenumā falangu.
Kad tas bija izpildīts, visu laupījumu savāca vienkopus. Tur bija kāds tūkstotis gūstekņu, divi tūkstoši govju un vēršu, desmit tūkstoši sīklopu. Turpat viņi arī palika pa nakti.
Nākamajā dienā Seuts līdz pamatiem nodedzināja šos ciemus, nevienu pašu ēku neatstādams, lai visi redzētu, kas viņus sagaida, un neiedrošinātos pretoties. Tad viņi devās tālāk. Laupījumu Seuts aizsūtīja uz Perintu, lai Hērakleids to pārdotu un būtu nauda, ar ko samaksāt hellē­ņiem algu.

TĪNI PAKĻAUJAS SEUTAM
Seuts un hellēņi apmetās nometnē tīnu novada līdzenumā, bet tīni, atstājuši savus ciemus, aizbēga kalnos. Bija dziļš sniegs un tik auksts, ka traukos sasala vīns un ūdens, ko viņi nesa, lai vārītu pusdienas, un daudzi hellēņi nosaldēja degunu un ausis. Tagad bija saprotams, kāpēc trāķieši valkā lapsādas cepures, kas sedz arī ausis, un kāpēc hitoni viņiem ne tikai ap krūtīm, bet arī ap gurniem. Jājot viņiem ir gari mēteļi līdz potītēm.
Atlaidis dažus gūstekņus uz kalniem, Seuts lika tīņiem paziņot, ka nodedzināšot arī viņu ciemus un sadedzināšot visu pārtiku un viņiem būšot jānomirst badā, ja nenāk­šot lejā no kalniem uz savām mājām un nepadošoties. Tad nonāca lejā sievietes, bērni un vecāki ļaudis, bet jaunieši palika ciemos kalnu pakājē. Seuts, dabūjis to zināt, pavē­lēja Ksenofontam ar jaunākajiem hoplītiem viņam sekot, un, naktī piecēlušies, viņi, gaismai austot, nonāca kalnu pakājes ciemos. Lielākā daļa no tīniešiem aizbēga, jo kalni nebija tālu, bet tos, kurus sagūstīja, Seuts pavēlēja bez žēlastības nogalināt.
Turpat nolēma arī palikt pa nakti, lai no šiem ciemiem nedabūtu pārtiku kalnos aizbēgušie. Seuts pats devās atkal lejā līdzenumā, bet Ksenofonts ar saviem izlases kareiv­jiem apmetās ciemā, kas atradās visaugstāk kalnu pakājē, un pārējie hellēņi turpat tuvumā pie tā sauktajiem kalnu Irākiešiem.
Tā pagāja dažas dienas, un Irākieši nāca no kalniem lejā pie Seuta un veda sarunas par izlīgumu un ķīlniekiem. Arī Ksenofonts nogāja pie Seuta un teica, ka hellēņi at­rodoties bīstamā stāvoklī, jo ienaidnieki esot tuvu. Dro­šāk būtu palikt zem klajas debess nocietinātās vietās, ne­vis ēkās, kur viņi kā slazdā varot dabūt galu. Seuts, viņu drošinādams, tad norādīja uz tinu ķīlniekiem. Daži no tiem, kas nāca lejā no kalniem, lūdza arī Ksenofonta pa­līdzību izlīguma noslēgšanā. Ksenofonts bija ar mieru, mudināja nezaudēt cerību un apgalvoja, ka viņiem neno­tikšot nekas ļauns, ja viņi padošoties Seutam, bet tīni tā runāja, tikai gribēdami visu izlūkot.
Tā tas bija dienā, bet nākamajā naktī tīni, nonākuši lejā no kalniem, uzbruka hellēņiem. Katrs saimnieks veda tīņus uz savu māju. Citādi pa tumsu būtu grūti ciemā tās atrast, jo aitu un kazu dēļ mājām apkārt bija augsta stabu sēta. Kad tīni bija nonākuši pie kādas mājas, daži no vi­ņiem svieda tajā iekšā metamos šķēpus, citi smagas koka vāles, citi laida jau mājai uguni klāt. Viņi skaļi sauca, lai Ksenofonts nākot laukā, tad viņu nositīšot, citādi viņi dzīvi sadegšot, un mājas jumtā jau parādījās uguns, bet Ksenofonts un viņa kareivji krūšu bruņās un bruņu cepu­rēs ar vairogiem un zobeniem vēl bija degošajā namā. Tad Silans no Makistas, gadus astoņpadsmit vecs jaunietis, deva zīmi ar tauri, un tūlīt ar kailiem zobeniem rokā metās laukā kā Ksenofonts ar saviem ļaudīm, tā hellēņi no citām ēkām, bet trāķieši bēga, uzmetuši savus vieglos vai­rogus uz muguras7, kā tas viņiem bija parasts. Daži krita gūstā, jo, lēkdami pāri sētai, palika karājamies vairogos, kas bija aizķērušies sētas stabos, daži atkal gāja boja, ne­varēdami atrast izeju. Bēgošos hellēņi vajāja vel tālu laukā no ciema. Daži tīni, atgriezušies atpakaļ, paši atraz­damies tumsā, svieda ar metamajiem šķēpiem uz hellē­ņiem, kas, skriedami gar degošajām ēkām, bija labi redzami. Viņi ievainoja kādu no lohagiem, eubojieti Hieronimu un lokru Teogenu, arī lohagu. Nogalināt nenogali­nāja nevienu, bet dažiem sadega drebēs un cita manta.
Hellēņiem palīgā piesteidzās Seuts ar septiņiem saviem labākajiem jātniekiem un trāķiešu taurētāju, un visu laiku, kamēr viņš jāja palīgā, taurētājs puta tauri. Šī taure stipri vairoja ienaidnieka izbailes. Ieradies Seuts apsvei­cinājās ar hellēņiem un teica, ka domājis šeit atrast daudz kritušo.
Ksenofonts tagad lūdza, lai Seuts viņam nododot ķīlnie­kus. Ja Seuts gribot, viņš varot piedalīties karagājienā kalnos, ja negribot, lai ļaujot iet Ksenofontam vienam pa­šam. Nākamajā dienā Seuts nodeva Ksenofontam ķīlnie­kus, jau pavecus vīrus, kā bija teikts, pašus ievērojamā­kos kalniešus. Ieradās ari pats ar karaspēku. Tagad Seutam jau bija trīsreiz lielāks karaspēks, jo daudzi odrisi, dabūjuši zināt, cik viņam labi veicies, bija nākuši lejā, lai pie­dalītos karagājienā, bet tīni, redzēdami no kalniem tik daudz hoplītu, tik daudz peltastu un jātnieku, nāca leja, lūdza pazemīgi mieru, solījās izpildīt visu, ko no viņiem prasītu, un apņēmās dot drošības ķīlas. Seuts tad ataici­nāja Ksenofontu, pastāstīja, ko tīni gribot, un teica, ka neslēgšot ar viņiem mieru, ja Ksenofonts gribētu tos sodīt par nakts uzbrukumu.
— Es atrodu, — atbildēja Ksenofonts, — ka viņi būs pietiekami sodīti, jo zaudēs brīvību un kļūs par kal­piem. Es vēl ieteicu tev par ķīlniekiem turpmāk ņemt tos, kas visvairāk varētu kaitēt, bet vecie lai paliek mājas.
Tā šai novadā visi pakļāvās Seutam.

LAKEDAIMONIEŠI LĪGST ALGOTŅUS KARAM PRET PERSIJU
Šai laikā8 ieradās no Tibrona lakedaimonieši Harmēns un Polinīks. Viņi teica, ka lakedaimonieši nolēmuši doties karā pret Tisafernu. Tibrons jau izbraucis uz karalauku, un viņam esot vajadzīgs šis karaspēks. Viņš solot karei­vim vienu dariku mēnesī, lohagiem divreiz vairāk un stra­tēģiem četrreiz vairāk.
Kad lakedaimonieši ieradās, Hērakleids, dabūjis zināt, ka viņi nākot pie karaspēka, tūlīt teica Seutam, ka tas tie­šām esot lieliski.
— Lakedaimoniešiem vajadzīgs karaspēks, tev tas vairs nav vajadzīgs. Tu izpelnīsies viņu pateicību, ja dosi vi­ņiem karaspēku, un kareivji tev vairs neuzmāksies, pra­sīdami algu9, bet aizies no šejienes.
Dabūjis to zināt, Seuts lika aicināt vēstnešus un, kad viņi teica, ka nākuši pēc karaspēka, atbildēja, ka, gribēdams būt lakedaimoniešiem draugs un sabiedrotais, karaspēku labprāt došot, lūdza tos pie sevis viesos un lieliski pacienāja. Ne Ksenofontu, ne kādu citu no stratēģiem viņš ai­cināt nelika. Kad lakedaimonieši jautāja, kas īsti par vīru esot Ksenofonts, Seuts atteica, ka viņš pārāk izdabājot ka­reivjiem un tas kaitējot viņam pašam, bet citādi par viņu neko ļaunu nevarot teikt.
— Varbūt viņš prot labi tiem pieglaimoties? — jautāja lakedaimonieši.
— Un kā vēl, — piebilda Hērakleids.
— Bet vai viņš nepretosies mūsu nodomam salīgt ka­raspēku?
— Ja jūs, — pamācīja viņus Hērakleids, — sasauksiet kopā kareivjus un apsolīsiet viņiem algu, viņi Ksenofontu nemaz neievēros un ies ar jums, kurp vien gribēsiet.
— Bet kā mēs viņus sasauksim?
— Rīt agri no rīta, — teica Hērakleids, — mēs aizvedī­sim jus pie viņiem, un es esmu pārliecināts, ka, jūs ierau­dzījuši, viņi priecīgi steigsies pie jums.
Tā beidzās šī diena.

SUVERENA ALGOTŅU ARMIJA
Nākamajā dienā Seuts un Hērakleids aizveda lakedaimoniešus pie karaspēka. Kad kareivji sanāca uz sapulci, vēstneši viņiem teica:
— Lakedaimonieši ir nolēmuši sākt karu ar Tisafernu, kas jums tik daudz pāri darījis. Ja jūs iesiet kopā ar mums, jus ne tikai atriebsieties savam ienaidniekam, bet katrs dabūs dariku mēnesī, lohagi divreiz tik daudz un stratēģi četrreiz.
Kareivji priecājās, to dzirdēdami, un tūlīt, lai apsūdzētu Ksenofontu, pie vārda pieteicās kāds arkadietis. Gribēdams redzēt, kas notiks, bija ieradies ar tulku Seuts, kaut gan viņš pa lielākai daļai pats saprata, ko runāja hellēņi. Stā­vēja viņš mazliet atstatu, tomēr tā, ka visu varēja dzirdēt. Tad arkadietis teica:
— Lakedaimonieši, mēs jau sen būtu pie jums, ja Kse­nofonts nebūtu mūs pierunājis un atvedis šeit, kur mums, visu šo briesmīgo ziemu karojot, nebija miera ne dienu, ne nakti, bet visus mūsu pūliņu augļus viņš paņēmis sev. Viņu vienu pašu Seuts ir padarījis bagātu, bet mums netiek izmaksāta alga. Un tāpēc, ja es redzētu, ka Ksenofonts ar akmeņiem nomētāts un saņēmis pelnīto sodu par to, ka mūs šeit vazājis apkārt, es samierinātos ar algas ne­izmaksāšanu un nedusmotos par mūsu veltajām pūlēm.
Pēc viņa runāja vēl kāds cits apmēram tāpat un tad vēl viens otrs, un tad arī Ksenofonts.
— Cilvēkam viņa dzīvē tiešām jābūt gatavam uz katru pārsteigumu, ja jau jūs mani apvainojat dažādos pārkā­pumos, kaut gan es pēc savas labākās apziņas esmu visu darījis jūsu labā. Būdams jau ceļā uz mājām, es atkal at­griezos pie jums, ne jau, zvēru pie Zeva, saņēmis ziņas, ka jums klājas labi, — nē, es dzirdēju, cik grūti jums iet, un nācu, lai palīdzētu, ja tas būtu manos spēkos. Kad iera­dos, šis pats Seuts sūtīja pie manis daudzus vēstnešus un solīja daudzus labumus, ja jūs pierunāšu iet pie viņa. Paši zināt, ka es pat nemēģināju to darīt, bet aizvedu jūs turp, no kurienes, pēc manām domām, jūs visātrāk varētu pār­iet uz Āziju, jo biju pārliecināts, ka nekas jums nav la­bāks un ka paši arī to gribat.
Bet, kad ieradās Aristarhs ar triērām un neļāva mums celties pāri, tad es, kā tas parasts, sasaucu jūs uz sapulci, lai apspriestos, kas tagad darāms. Tur jūs dzirdējāt, ka Aristarhs jums pavēl doties uz Hersonēsu, bet Seuts jūs pierunā doties ar viņu kopā karā. Vai tad visi neteicāt iet pie Seuta un vienbalsīgi to nepieņēmāt? Ko tad es esmu noziedzies, aizvezdams jūs turp, kur visi gribējāt iet? Ja es būtu Seutam piekritis, kad viņš sāka jūs krāpt un ne­maksāt algu, tad jūs dibināti mani apsūdzētu un ienīstu. Ja es agrāk no mums visiem biju viņa labākais draugs, bet tagad no visiem lielākais ienaidnieks, vai tad ir tais­nīgi, ka jūs mani apsūdzat tieši par to, par ko Seuts uz mani tur ļaunu pratu, un jūsu dēļ taču es ar viņu sanai­dojos?
Bet varbūt jūs teiksiet, ka es tikai izliekos, bet īstenībā esmu saņēmis jūsu algu no Seuta. Ir tomēr skaidrs, ka Seuts, ja viņš man kaut ko devis, nav jau tāpēc devis, lai šī nauda viņam ietu zudumā un lai viņam tikpat daudz būtu jāmaksā arī jums, bet, man šķiet, ja Seuts man kaut ko dotu, tad tikai tāpēc, lai dotu man maz, bet jums nesa­maksātu daudz. Ja domājat, ka tas tiešām tā ir, tad jums ir iespējams tūlīt šo mūsu abpusējo darījumu padarīt par spēku zaudējušu. Prasiet tikai no viņa naudu. Ir taču skaidrs, ka Seuts, ja pie manis ir viņa nauda, prasīs to no manis atpakaļ, un viņam būs tiesība tā darīt, jo es nebūšu izpildījis uzdevumu, par kuru saņēmu kukuli. Bet nav pat ko runāt, man šķiet, ka esmu piesavinājies jūsu naudu.
Zvēru pie visiem dieviem un dievietēm, neesmu saņēmis pat to, ko Seuts man personīgi apsolīja. Te jau arī viņš pats ir un var pateikt, vai es patiesi vai nepatiesi zvēru. Jūs brīnīsieties, ja es vēl zvērēšu, ka neesmu pat dabūjis, ko citi stratēģi, pat ne tik daudz kā daži lohagi. Bet kā­pēc tas tā? Es domāju, kareivji, ka vairāk palīdzēdams Seutam tad, kad viņam klājās grūti, es bušu viņam labāks draugs tad, kad viņš kļūs varens. Tagad redzu, ka viņam iet labi, bet tagad arī pazīstu viņu labāk. Varbūt kāds teiks, vai tu nekaunies, ka esi tik muļķīgi piekrāpts? Zvēru pie Zeva, es tiešām kaunētos, ja mani būtu piekrāpis ienaidnieks, bet labāk, ja draugs mani krāpj, nevis es krāpju draugu. Bet, kad jāsargājas arī no draugiem, tad varu apgalvot, ka esam visu darījuši, lai Seutam nebūtu dibināta iemesla nedot mums to, ko bija solījies: nekādu pārestību viņam neesam nodarījuši, esam izpildījuši visu, kas mums bija jāizpilda, neesam bijuši gļēvi to uzdevumu veikšanā, ko viņš mums deva.
Bet varbūt jūs teiksiet, ka no viņa vajadzēja prasīt ķīlu? Lai viņš nevarētu mūs krāpt, ja arī gribētu. Nu tad man jāsaka tas, ko Seuta klātbūtnē es nekad nebūtu teicis, ja man neliktos, ka jūs vai nu nekā par to nezināt, vai arī esat man ārkārtīgi nepateicīgi. Atcerieties, kā jums klājās, kad aizvedu jūs pie Seuta. Vai neaizgājāt uz Perintu, vai lakedaimonietis Aristarhs jums neaizslēdza vār­tus un neļāva ieiet pilsētā? Ziemas vidū jūs apmētāties uz klaja lauka. Maz bija ko pirkt, vēl mazāk, ar ko pirkt, jums bija jāpaliek Trāķijā, jo triēras sargāja jūras ceļu, lai jūs nevarētu aizbraukt, bet, ja jūs paliktu, jūs paliktu zemē, kur daudz ienaidnieku jātnieku, daudz peltastu. Jūs bijāt hoplīti un, ierindā ejot uz ciemiem, varbūt varētu dabūt pietiekami labības, bet jums nebija ne jātnieku, ne peltastu ( kad atgriezos, es tos pie jums vairs neredzēju ), jūs tātad nevarējāt ienaidniekus vajāt, nevarējāt iegūt ne vergus, ne lopus.
Ja es šai grūtajā laikā, pat nekādu algu no Seuta nepra­sīdams, būtu viņu ar viņa jātniekiem un peltastiem, kuru jums tā trūka, ieguvis par sabiedrotu, vai tad tas nebūtu liels panākums? Dodamies sirojumos kopā ar jātniekiem un peltastiem, jūs atradāt ciemos vairāk labības, jo trāķiešiem vajadzēja bēgt lielākā steigā, jūs ieguvāt arī vai­rāk lopu un vergu. Tagad, kad mums bija jātnieki, mēs ienaidniekus pat redzēt nedabūjām, bet līdz tam mums uz pedam sekoja viņu jātnieki un peltasti un mums ne­bija iespējams sadalīties mazākās vienībās, lai sagādātu vairāk pārtikas. Un, ja tas, kas jums visus šos labumus sa­gādājis, nevarēja par visu to arī vēl labi samaksāt10, vai tad jūs to uzskatāt par tik briesmīgu nelaimi, ka es pat dzīvs, man šķiet, no šejienes vairs projām netikšu?
Bet tagad kāds ir stāvoklis, kad jūs dodaties ceļā? Vai jūs neesat pārziemojuši, bagātīgi ar visu apgādāti? Vai jums nav pat ietaupīts tas, ko saņēmāt no Seuta? Jūs taču pārtikāt no tā, ko ieguvāt no ienaidniekiem, nezaudējuši turklāt nevienu — ne kritušu, ne sagūstītu? Ja esat slavu guvuši, cīnīdamies pret barbariem Āzijā, vai tad tā nav jums palikusi, vai jūs neesat to vēl vairojuši, karodami pret trāķiešiem Eiropā un uzvarēdami tos? Es pat teiktu, ka būtu tikai taisnīgi, ja jūs par visu šo labu pateiktos dieviem, nevis dusmotos uz mani.
Tā tas ir ar jums. Bet paskatieties tagad, dievu dēļ, kāds ir mans stāvoklis. Kad es pirms kāda laika gatavojos braukt mājās, jūs visi mani cildinājāt, un godu un slavu es biju guvis kā nojums, tā no citiem hellēņiem. Lakedaimonieši man uzticējās, jo citādi nebūtu mani atkal sūtī­juši pie jums. Tagad, kad es atkal dodos prom, jūs mani esat lakedaimoniešiem apmelojuši un jūsu dēļ Seuts mani ienīst, bet, Seutam kopā ar jums palīdzēdams, es cerēju gūt drošu patvērumu kā sev pašam, tā saviem dēliem, ja tādi man būs. Kaut gan jūsu dēļ mani neieredz, turklāt ļaudis, kuri ir varenāki par mani, es tomēr arvien vēl tur­pinu kā vien varēdams jums darīt labu, bet jums par mani ir tik ļaunas domas.
Šeit es esmu, es neesmu bēdzis, jums mani nevajadzēja gūstīt, bet, ja izpildīsiet savus draudus, jūs sodīsiet ar nāvi vīru, kas jūsu dēļ tik daudzas naktis nav gulējis, jūsu dēļ tik daudz pūlējies, tik lielas briesmas pārcietis gan pienākuma dēļ, gan labprātīgi, kas ar dievu žēlastību un palīdzību kopā ar jums, atzīmēdams uzvaras pār barbariem, ir uzcēlis tik daudz tropaju11, kas centies panākt, cik vien bijis viņa spēkos, lai neviena hellēņu valsts ne­kļūtu par jūsu ienaidnieku.
Jūs tāpēc tagad varat droši doties, kurp vien vēlaties, vai nu pa sauszemi, vai pa jūru, tagad, kad, man šķiet, jums nekā vairs netrūks un jūs braucat turp, kur sen jau gribējāt aizbraukt, kad pati varenākā Hellādas valsts grib jūs ņemt savā dienestā un piedāvā algu, kad pie jums iero­das lakedaimoniešu karavadoņi, kas tiek atzīti par pašiem krietnākajiem, vai tieši tagad, jūs domājat, pienācis pats izdevīgākais brīdis pēc iespējas ātrāk mani sodīt ar nāvi? Bet, kad mums gāja grūti ( jūs taču to atceraties, jo at­miņa jums ir lieliska ), jūs saucāt mani par tēvu un solī­jāties nekad neaizmirst, ko es laba darījis. Nav nejēgas arī lakedaimonieši, kas tagad šeit ieradušies, un labu par jums, man šķiet, viņi nedomās, redzēdami, ka izturaties pret mani.
Tā viņš savu runu beidza.
Tad runāja lakedaimonietis Harmins:
— Zvēru pie Dioskūriem, jūs, man šķiet, netaisni dus­mojaties uz Ksenofontu. Arī es pats varu liecināt viņam par labu. Kad es un Polinīks jautājām Seutam, kas īsti par vīru ir Ksenofonts, Seutam nekā slikta par viņu nebija ko teikt, viņš tikai sacīja, ka Ksenofonts pārāk izdabājot kareivjiem un tas nepatīkot ne Seutam pašam, ne lake­daimoniešiem.
-- Bet man šķiet, — teica tad Eurilohs no Lusiem, — ka jums, lakedaimoniešiem, pirms uzņematies mūsu vadību, vajadzētu ar labu vai ļaunu panākt no Seuta musu algas izmaksu un tikai tad vest mūs no šejienes projām.
Pēc tam, Ksenofonta pamudināts, runāja atēnietis Polikrats.
— Es, kareivji, redzu, ka šeit klāt ir arī Herakleids, kas, saņēmis mūsu iegūto laupījumu, to pārdeva, bet nekā no ieņemtās naudas nav devis ne Seutam, ne mums. Viņš mūs ir piekrāpis un šo naudu nozadzis. Nebūsim taču nekādi vientieši, prasīsim to no viņa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš nav trāķietis, bet, pats būdams hellēnis, hellēņus krāpj.
To dzirdējis, Herakleids ļoti izbijās, piegāja pie Seuta un teica:
— Būsim prātīgi un dosimies prom no šejienes, kur mēs esam šo hellēņu varā.
Un, uzkāpuši zirgos, viņi aizjāja uz savu nometni.
Tad Seuts sūtīja savu tulku Abrozelmu pie Ksenofonta un lūdza viņu palikt ar tūkstoš hoplītiem Trāķijā, solīdams dot viņam novadus pie jūras un visu citu, ko bija solījis. Kā noslēpumu viņš tam vēl lika teikt, ko dzirdējis no Po-linīka. Ja Ksenofonts nākšot lakedaimoniešu rokās, Tib-rons viņu noteikti likšot nogalināt. Arī daudzi citi brīdi­nāja Ksenofontu, ka viņš esot apmelots un viņam vajagot būt piesardzīgam.
Dabūjis to zināt, Ksenofonts ņēma divus upura lopus un upurēja Zevam-Ķēniņam, lai izzinātu, vai labāk palikt pie Seuta un pieņemt Seuta noteikumus, vai arī aiziet kopā ar karaspēku. Viņam jāejot, bija atbilde. 12

__________________

1 Par visām Egejas jūras salam.
2 Saprasties ar lakedaimoniešiem tomēr ir grūti, un Kīra bijušie al­gotņi apsver iespēju stāties padzīta trāķiešu valdnieka Seuta dienestā.
3 Pēc notikumiem Bizantē Ksenofonts bija atstājis karaspēku un no­domājis doties mājās viens pats, bet Anaksibijs izsauca viņu pie sevis uz Pāriju un pierunāja atgriezties pie karaspēka.
4 Pēc kādas grieķu teikas Seuta sencis Terejs esot cēlies no mītiska irākiešu valdnieka Tērēja, kas apprecējis Atēnu valdnieka Pandiona meitu Prokni.
5 Kleandra vietā tagad Spartas harmosts Bizantē.
6 Seuta sencis Tērejs taču apprecējis atēnieti Prokni.
7 No tā izriet, ka traķiešiem vairogs bija pakārts ar siksnu kaktā.
8 Divus mēnešus pēc grieķu iestāšanas Seuta dienestā.
9 Seuts bija palicis kareivjiem parādā algu par diviem mēnešiem.
10 Ksenofonts nevarēja panākt no Seuta kareivju algas izmaksu.
11 Pēc uzvaras grieķi kaujas laukā tūlīt uzcēla stabu ( pa lielākai da­ļai koka ), pie kura piekāra ienaidniekiem atņemtos ieročus. Šādu uzva­ras stabu sauca par tropaju, un no šī vārda cēlies tagadējais termins «trofeja».
12 Ksenofonts ar karaspēku pārceļas uz Āziju, kur komandu pār­ņem spartiešu karavadonis Tibrons, bet vēl pirms tam Ksenofonts panāk no Seuta algas parāda izmaksu kareivjiem.

SKAIDROJUMI

Abrokoma — Feniķijas satraps, viens no četriem persiešu armijas virspavēlniekiem.
Agora — galvenais laukums grieķu pilsētās, sabiedriskas un saim­nieciskās dzīves centrs.
Ahaja — novads Peloponēsas ziemeļu piekrastē.
Aiolida — grieķu apdzīvotā Mazāzijas rietumu piekrastes ziemeļu josla.
Akarnānija — novads pašos tālākajos Vidusgrieķijas rietumos.
Akropole — sevišķi stipri nocietināta grieķu pilsētas daļa, parasti uz pakalna.
Amfipole — pilsētā Maķedonijā, uz ziemeļiem no Strumas iztekas Egejas jūrā.
Anaksibijs — Spartas nauarhs Bizantē.
Apolons — grieķu saules un dzejas dievs, mūzu vadonis; ievēro­jamākais Apolona templis ar visā Grieķijā pazīstamu orākulu bija Delfos.
Arkādija — kalnu novads Peloponēsas vidienē.
Artakserkss — Artakserkss II Mnēmons ( 404. — 358.g.pmē. ), Persijas valdnieks.
Artemīda — grieķu medību dieve, Apolona māsa, romiešu Diāna.
Asine — pilsēta Lakedaimonas dienvidu piekrastē.
Babilona — pilsēta pie Eifratas, dienvidaustrumos no Bagdādes; apmēram no 2000.g.pmē. pati ievērojamākā Divupes pil­sēta.

Babilonija — Eifratas un Tigras lejasteces apgabals; vārda pla­šākā nozīmē ietver ari Asīriju.
Bizante — ievērojama grieķu pilsēta pie Bosfora, pēc 330.g. Konstantinopole, tagad Stambula.
Boiotija — novads Vidusgrieķijā uz austrumiem no Atikas, ievēro­jamākā pilsēta Tēbas.

Dardana — Mazāzijas pilsēta netālu no Hellēsponta ( tag. Dardaneļiem ).
Dariks — persiešu zelta monēta.
Delfi — pilsēta Vidusgrieķijā pie Korintas līča ar ievērojamo Apol­ona templi un orākulu.
Dioskūri — Dieva ( Zeva ) dēli Kastors un Polideuks.
Drahma — sudraba monēta, talanta simtā daļa; apmēram 4,5 g.
Drili — kāda tautiņa dienvidos no Trapezūntas.

|Efesa — Jonijas pilsēta ziemeļos no Maiandras upes.
Efori — pieci augsti Spartas amatvīri, kuru rokās atradās gandrīz visa izpildvara.
Ekbatanas — ievērojamākā Mēdījās pilsēta, kādreiz Mīdijas valsts galvaspilsēta.
Eleja — arī Elida, novads un pilsēta Peloponnēsas rietumos ar Olimpijas svētvietu.
Elida — sk. Eleja.
Enialijs — cits karadieva Arēja vārds.
Erhomena — pilsēta Arkādijā.
Euboja — Vidusgrieķijas sala pretī Boiotijas un Atikas austrumu piekrastei.
Euksina Ponts — ( burt. viesmīlīgā jūra ) Melnā jūra.

Falanga — smagi bruņotu kājnieku kaujas kārtība vairākās rindās ( parasti 6—8 ), kareivju skaits katrā rindā nosaka falangas garumu, rindu skaits — tās dziļumu.
Farnabazs — Bītīnijas ( pie Marmora jūras ) un Frīģijas satraps.
Fasa — tagadējā Araksa.
Fasiani — tauta Fasas ( Araksas ) augštecē.
Feniķija — Vidusjūras austrumu piekraste.
Fiska — Tigras pieteka no kreisās puses tās lejastecē.
Foloja — kalns pie Ēlidas un Arkadijas robežas.
Frīģija — novads Mazāzijas rietumos.
Frūrarhs — nocietinājuma komandieris.

Gimniada — kāda skitinu pilsēta.
Gorgijs — daiļrunas skolotājs, mākslinieciskās daiļrunas nodibinā­tājs Grieķijā.

Haldi — kareivīga cilts armēņu un kardūhu kalnos.
Halibi — tauta Melnās jūras DA piekrastē.
Halija — lielāka Mazāzijas upe, ietek Melnajā jūrā uz austrumiem no Sinopes; tagadējā Kizilirmaka.
Harmosts — vietvaldis.
Harpasa — upe Mazāzijas ZA; ietek Melnajā jūrā.
Hēlijs — grieķu saules dievs.
Hellada — tā savu zemi sauca grieķi paši.
Hellēņi — grieķi, par hellēņiem tauta sauca sevi pati, par grieķiem ( Graeci ) viņus sāka saukt romieši, un no latīņu valodas šis vārds pār­gāja tagadējās Eiropas valodās.
Hellēsponts — tagadējie Dardaneļi.
Hērakleja — grieķu pilsēta Mazāzijas ZR.
Hersonēsa ( Trāķijā ) — Gallipoli pussala pie Dardaneļiem, ekono­miski un militāri svarīgs novads pie ieejas Melnajā jūrā.
Hija — sala Jonijas piekrastē.
Hitons — īsāks vai garāks tieši uz miesas valkājams un virs gurniem apjožams apģērba gabals bez piedurknēm, romiešu tunika.
Hoplīti — smagi bruņoti grieķu kājnieki.
Hrīsopole — grieķu pilsēta pie Bospora.

Istms — Korintas zemes šaurums.

Jonija — Mazāzijas rietumu piekrastes vidusdaļa, dažreiz tā sauc visu Mazāzijas rietumu piekrasti.

Kainas — Divupes pilsēta pie Tigras.
Kaistras lauks — pilsēta Mazāzijas vidienē ( Frīģijas dienvi­dos ).
Kalhēdona — Bītīnijas pilsēta pie Bospora, pretī Bizantei.
Kalhēdonija — Kalhēdonas apgabals.
Kalpe — osta starp Hērakleju un Bizanti.
Kapodokija — apgabals Mazāzijas austrumos, dienvidos no Melnās jūras.
Kardūhi — kareivīga kalnu tauta Tigras augšteces kreisajā krastā; viņu pēcnācēji ir tagadējie kurdi.
Kerasūnta — grieķu pilsēta Melnās jūras krastā rietumos no Tra­pezūntas.
Kastola — kāda vieta Lidijā netālu no Sardām.
Kilikija — novads Mazāzijas DA.
Kīrs — ( Vecākais ) Persijas lielvalsts nodibinātājs ( 558. - 529.g.pmē. ).
Kizikēns — Kizikēnas pilsētas ( Marmora jūras dienvidu krastā ) zelta monēta; 28 drahmas.
Kolhi — tauta Trapezūntas apkārtnē.
Kolhīda — 1/ apgabals DR no Kaukāza kalniem; 2/ Trapezūntas apgabals.
Korila — Paflagonijas satraps.
Kotiora — pilsēta rietumos no Kerasūntas.

Lakedaimona — grieķu valsts Peloponnēsas DA, tas pats, kas Sparta Lakonietis — tas pats, kas lakedaimonietis vai spartietis.
Leontīni — pilsēta Sicīlijas austrumos.
Lidija — novads Mazāzijas rietumos; ievērojamākā Lidijas pilsēta ir Sardas.
Lielā Frīģija — novads Rietummazāzijas vidienē; dažkārt šo no­vadu sauc vienkārši par Friģiju.
Lohags — loha komandieris.
Lohs — grieķu karaspēka taktiska vienība, apmēram 150 vīri, aptu­veni atbilst mūsdienu rotai.
Lokrida — Vidusgrieķijā ar šādu vārdu ir trīs novadi: opuntiešu, epiknēmidiešu un ozoliešu.
Lokrida Lūsi — pilsēta Arkadijas ziemeļos.

Makista — pilsēta Ēlidā.
Makroni — kāda tauta dienvidos no Trapezūntas.
Mardi — kāda cilts Irānas DR.
Maroneja — grieķu pilsēta Trāķijā Egejas jūras ziemeļu krastā.
Mēdija — Irānas ZR; šeit 8.gs.pmē. beigās radās pirmā irāniešu valsts; t.s. Mēdiešu mūri uzcēla 6.gs.pmē. jaunbabilonieši savu ziemeļu kaimiņu uzbrukuma atvairīšanai.
Megaras — pilsēta ziemeļos no Istma.
Melandi — kāda trāķiešu cilts.
Metidra — pilsēta Arkādijā.
Milēta — ievērojamākā Jonijas pilsēta netālu no Maiandras ( taga­dējās Menderesas ) grīvas.
Mina — svara un naudas vienība, talanta sešdesmitā daļa, apmēram 440 g.
Miriāde — 10 000.
Misija — novads Mazāzijas ZR.
Mosinoiki — kāda tauta uz rietumiem no Trapezūntas.

Nauarhs — eskadras vai flotes komandieris, admirālis.

Obols — vara monēta, sestā drahmas daļa.
Odrisi — kāda trāķiešu cilts.
Oita — kalns Tesālijas dienvidos.
Opida — liela Babilonijas pilsēta pie Fiskas ietekas Tigrā.

Paflagonija — novads Mazāzijas ziemeļu piekrastē starp Pontu un Bītīniju.
Pankratijs — cīkstēšanās un dūru cīņas apvienojums.
Parasangs — persiešu garuma mērs, apmēram 5,5 km.
Pārija — pilsēta Marmora jūras dienvidu krastā.
Parnasija — apvidus Arkādijā.
Peloponēsa — pussala Grieķijas dienvidos, tagadējā Moreja.
Peltasti — viegli bruņoti grieķu kājnieki, smagā hoplītu vairoga vietā viņiem bija pelta, daudz vieglāks vairogs.
Perinta — pilsēta Marmora jūras ziemeļu krastā.
Pīlas — nocietinājums Eifratas kreisajā krastā pie Babilonijas satrapijas robežas.
Pisidieši — tauta Mazāzijas DR, Tauru kalnu apgabalā.
Pletrs — grieķu garuma mērs, apmēram 30 m.
Ponts — 1/ Melnā jūra; 2/ Melnās jūras zemes.

Roda — sala pie Mazāzijas DR smailes.

Sama — sala Mazāzijas rietumu piekrastē.
Sardas — ievērojama pilsēta Mazāzijas rietumos ( Lidijā ), Ķīra re­zidence, Mazāzijas administratīvais centrs.
Satrapija — pārvaldes apgabals Persijā.
Satraps — ķēniņa vietvaldis kādā satrapijā.
Sekele — persiešu sudraba monēta.
Sēlimbrija — Trāķijas pilsēta Marmora jūras Āzijas krastā.
Selinunta — upe Ēlidā.
Sikiona — Peloponēsas pilsēta uz ZR no Korintas.
Sinope — grieķu pilsēta Melnās jūras dienvidu krastā uz rietumiem no Kizilirmakas ( Halijas ) ietekas.
Sirakūzas — pilsēta Sicīlijas austrumu krastā.
Sitaka — Babilonijas pilsēta Tigras labajā krastā.
Skillūnta — pilsēta Elidā, netālu no Olimpijas, pie Selinuntas upes.
Skitini — kāda cilts ZR no Armēnijas.
Stadijs — grieķu garummērs, apmēram 180 m.
Stimfala — pilsēta Arkadijas ZA.
Stratēgs — amatpersona grieķu valstīs; stratēga uzdevums bija va­dīt valsts bruņotos spēkus.
Sūzas — Persijas galvaspilsēta Irānas DR.
Svētaiskalns — kalns Trāķijā starp Perintu un Hersonēsu.

Taksiarhs — vada komandieris.
Talants — grieķu svara un naudas vienība, apmēram 26 kg; talantā ir 60 minas, 6000 drahmas un 36 000 obolu.
Taohi — kalniešu cilts ziemeļos no Armēnijas.
Tapsaka — pilsēta Sīrijā, Eifratas vidustecē.
Tēbas — ievērojamākā pilsēta Vidusgrieķijas novadā Boiotijā.
Tēhe — kāds kalns dienvidos no Trapezūntas.
Tēleboja — Eifratas dienvidu nozarojums Armēnijā, tagadējā Mu-rad-Su.
Tēmna — pilsēta Mazāzijā, netālu no Smirnas.
Termodonta — Mazāzijas upe starp Trapezūntu un Sinopi.
Tesālija — Ziemeļgrieķijas novads starp Pinda kalniem un Egejas jūru.
Tibrons — spartiešu karavadonis karā pret Persiju.
Tīni — kāda trāķiešu cilts.
Tisaferns — Kārijas ( novads Mazāzijas DR ) satraps.
Trāķija — Balkānu pussalas austrumu daļa no Marmora jūras līdz Donavai.
Trallas — pilsēta dienvidos no Sardām.
Tranipsi — kāda trāķiešu cilts.
Trapezūnta — grieķu pilsēta Melnās juras DA pie­krastē.
Triēra — grieķu karakuģis ar trijām airu rindām katrā malā; triēras. Komandā bija apmēram 200 vīru, airētāju un matrožu.
Troada — novads Mazāzijas ZR.
Tūriji — grieķu pilsēta Dienviditālijā ( Brutijā ).

Zapata — Tigras pieteka no kreisās puses.
Zevs — augstākais grieķu dievs, dievu un cilvēku valdnieks.

ATTĒLI

Kīra grieķu algotņu karagājiena maršruts 401. - 400.g.pmē.

Grieķu kareivis Atēniešu sīknauda

Triēras vajā tirdzniecības kuģi. Vāzes zīmējums.

Persiešu kareivis. Cilnis

Sirpju kaujas rati Bruņu cepure

Apaļš vairogs Loks

Lingotājs Viegli bruņots kājnieks peltasts

Zevs Sokrāts

Zobeni Kājbruņas Bultnesis

Šķēpmetis Garens vairogs

Zeva templis Olimpijā Rekonstrukcija

Babiloniešu sienas gleznojums

Hēras tempļa drupas Olimpijā