Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Krievu-turku, turku-krievu kari

 Tādi esot bijuši veseli 12.

      Krievu-turku konflikts (1569.g.). Turki kopā ar tatāriem devās uz Astrahaņu.   

Starplaikā. 1637.gadā kazaki sagrāba turku cietoksni Azova.
Jau pēc cietokšņa sagrābšanas 1637.gadā krievu ķeizars nosūtīja sultānam Muradam IV vēstuli, kurā kazakus nosauca par "zagļiem" un visādi uzsvēra, ka viņam nav nekāda sakara ar notikušo, viņš nekādi nekavēs sultānam kazakus sodīt. Tai pat laikā ķeizars nosūtīja kazakiem pulveri un svinu, kā arī ķeizara karogu.
1641.gadā kazaki vairāk kā 3 mēnešus atsita turku uzbrukumus aplenktajā Azovā. Aplencēju skaitliskais pārsvars bija vairākas reizes lielāks, taču turki neko padarīt kazakiem nespēja. Pēc aplenkuma pārtraukšanas kazaki uz Maskavu nosūtīja delegāciju, kas piedāvāja ķeizaram pārņemt cietoksni "под свою руку." Tomēr krievu garnizona nometināšana Azovā nozīmētu kara sākumu ar Osmaņu impēriju. Bija skaidrs arī, ka pēc 1641.gada neveiksmīgā aplenkuma turki mēģinās revanšēties. Krievi resursu nepietiekamības dēļ nevarēja atļauties tagad karot vēl ar turkiem, jo pietika problēmas ar Reču Pospoļitu un Zviedriju.
1642.gada vasarā kazaki to pameta pēc tam, kad krievu valdība (ķeizars Mihails Fjodorovičs un Zemstes sapulce) atteicās nosūtīt karaspēku Azovas aizstāvēšanai. Turki atgriezās un ātri uzcēla jaunu cietoksni kazaku izpostītā vietā.
Vēl pēc puses gadsimta cietoksni nācās ieņemt Pētera I armijai un tas prasīja lielus upurus un veselus divus karagājienus. 

      Krievu-turku karš (1676.-1681.g.).  4 Čigirinas karagājieni.

      Krimas karagājiens 1687.g. 1687. un 1689.gados krievu armija kņaza Vasīlija Goļicina  (Василий Голицын) vadībā veica divus lielus karagājienus uz Krimu. Vēsturē šie karagājieni kalpo kā piemērs nejēdzīgai komandēšanai un organizēšanai. Pie tam jāņem vērā tas, ka krievu karaspēks skaitliski bija daudz lielāks par Krimas hana armiju.  
Uzbrukums Krimas hana zemēm notika krievu-turku kara laikā, kas bija tā saucamā Lielā Turku kara laikā. Eiropiešu koalīcija, kas astāvēja no Hābsburgu impērijas, Krievijas impērijs, Rečas Pospoļitjas un Venēcijas, cīnījās ar Osmaņu impēriju un Krimas hanisti.
Kņaza Goļicina karaspēks divas reizes pietuvojās Perekopam, tomēr tā arī nesāka iebrukumu Krimā. Galvenā krievu problēma bija ārkārtīgi sliktā milzīgā karaspēka apgāde. Pirmajā karagājienā devās 150 000, bet otrajā 112 000 cilvēku. Krimas hana karaspēks pielietoja "izdedzinātās zemes" taktiku - dedzināja stepi un saindēja akas.
Krimas karagājiens 1689.g. Otrā karagājiena laikā kņaza Goļicina karaspēks pietuvojās Perekopam, taču uzgāja tur tikai 3 akas ar ūdeni. Armiju apgādāt ar ūdeni nebija iespējams, nebija arī iespējams uzbrukums pa Krimas bezūdens stepēm. Tādēļ kņazs nolēma atkāpties, lai gan iesākumā plānoja nostiprināties Perekopā un uzkrāt pārtikas rezerves tur uzceltajos cietokšņos. Praktiski Goļicins atkāpās bez zaudējumiem. Krievu karagājiens piesaistīja Krimas hana spēkus un neļāva tatāriem doties kartējos sirojumos uz ukraiņu un poļu zemēm. Tomēr Goļicina pretinieki galmā šo karagājienu nodēvēja par neveiksmīgu.

      Azovas karagājieni (1695.-1696.g.). Pētera I vadībā. Piedalījās arī B.Šeremetjevs.

      Prutas karagājiens (1711.g.). Galvenos krievu armijas spēkus tajā vadīja B.Šeremetjevs. Turki aplenca ķeizara Pētera I komandēto armiju pie Prutas upes. 1712.-1714.gados viņš arī komandēja novērotāju armiju pret Turciju.
Gandrīz 2 gadus starp turkiem un krieviem risinājās sarunas par Kārļa XII tālāko likteni. Sākumā it kā tika norunāta viņa izraidīšana ārpus sultanāta teritorijas, tomēr pēc tam situācija mainījās kardināli un Kārlim XII tika atļauts palikt Osmaņu impērijā. Taču tas nenotika tāpat vien - zviedru karalim bija jāstājas kazaku un Krimas tatāru vienību priekšgalā, lai radītu apdraudējumu krievu dienvidu robežām.
Tāda lietu kārtība ne īpaši patika Pēterim I, sakāvis zviedrus viņš iedomājās, ka tagad būtu nepieciešama kāda uzvaroša kampaņa arī dienvidu virzienā, tāpēc viņš sāka draudēt turkiem ar karu. Moldāvijas un Valahijas vietvalži jau sūtīja signālus, ka labprāt pārietu no turkiem zem krievu kroņa. Tāpat visai loģiski bija sagaidāms atbalsts arī no pareizticīgajiem bulgāriem, serbiem un melnkalniešiem. Likās, arī turkiem to vien vajag un sultāns Ahmeds III 1710.gada novembrī pieteica karu Krievijai, atbalstot Krimas tatāru un to sabiedroto aizkrāciešu sirojumu pa labā krasta Ukrainu.
Karadarbības sākums. Un tā Pēteris I 1711.gada februārī deva pavēli feldmaršalam Šeremetjevam ar karaspēku doties Dņestras virzienā un apvienoties ar draudzīgiem spēkiem no Moldāvijas un Valahijas. Nedaudz vēlāk karagājienam pievienojās arī ķeizars pats kopā ar nākamo sievu Katrīnu, kas bija stāvoklī. No krievu puses piedalījās ap 80 000 zobenu un durkļu, 10 000 kazaku, 160 dižgabalu. Komandieru vidū bija arī Poltavas kaujas dalībnieki - kņazs Repins un ģenerālporučiks Brjūss. Līdzi bija arī galma dāmas un pat dāņu sūtnis. Visa šī ļaužu masa bez pienācīgas izlūkošanas un partikas krājumiem virzījās uz priekšu. Plāns bija visai vienkāršs - krievi cerēja uz "dienvidu sabiedroto" turku pakļauto slāvu tautu viesmīlīgo "atbrīvotāju" uzņemšanu un sacelšanos Balkānos. Lai gan plāns bija visai avantūrisks, tomēr Pēterim I neviens neiebilda.
27.jūnijā krievu armija pārcēlās pāri Dņestrai Sorokas cietokšņa rajonā - tālāk sākās moldāvu zemes. Divos atsevišķos grupējumos krievi virzījās Prutas upes virzienā, lai pēc tam pa tās krastu nonāktu līdz Donavai.
Jau līdz šim pārgājiens bija ārkārtīgi grūts, taču aiz Dņestras tas kļuva neizturams. Bezgalīgajā līdzenajā stepē visa augu sega bija siseņu noēsta. Dienas laikā nebija kur paglābties no karstās saules, bet naktī bija jādreb no aukstuma un lietus. Pavisam trūcīgi bija ar ūdens avotiem. Dāņu sūtnis rakstīja: "Ķeizars stāstīja man, ka redzējis kā kareivjiem no slāpēm no deguna, acīm un ausīm nākušas asinis, kā daudzi, tikuši līdz ūdenim, pērdzērās to un mira, kā citi, mocoties slāpēs un badā, laupīja sev dzīvību..." Katru dienu karavīri, īpaši jaunie un nepieredzējušie rekrūši, gāja bojā simtiem un tūkstošiem, krita zirgi.
Tomēr, par spīti visam Pētera I armija 6.jūlijā nonāca pie Prutas un iepretim Jasiem pārcēlās uz Prutas rieteņu krastu. Te Pēteri I sagaidīja Moldāvijas vietvaldis Dmitrijs Kantemīrs (Дмитрий Кантемир). Tad arī noskaidrojās, ka uz moldāviem liktās cerības ir krietni pārspīlētas - moldāviem kaujas gatavībā bija 5000 vīru vienība, kas bija bruņota tikai ar pīķiem un šaujamlokiem. Kantemīrs apsolīja piegādāt 10 000 vēršu un govju kā arī 15 000 aitu, tomēr atzinās, ka maizes krājumu viņam nav. Pēteris I ar karaspēku mēģināja virzīties uz Falču pilsētu, kur, pēc baimām, turkiem bija lieli provianta krājumi, bet apsardze vāja. Tās gan izrādījš tikai baumas, toties turku armija īsta.
Militārā situācija pasliktinājās. Vissliktākais - 120 000 vīru lielais turku karaspēks vezīra Mehmedpašas vadībā jau ir pārcēlies pāri Donavai un dodas pretim krieviem. Krievu aizmugurē operēja 70 000 Krimas hana Devlet Hireja II jātnieki. Krimiešiem un turkiem kopā bija 400 dižgabalu. Valahijas vietvaldis Brankobans, tā arī nesagaidījis krievus, neturēja savu solījumu un pārgāja turku pusē. Visbeidzot arī mēģinājumi pacelt dumpi turku pakļautajās slāvu zemēs neguva nepieciešamās sekmes.
Sapratis, ka viņa armija paliks bez nodrošinājuma, Pēteris I pavēlēja Renē komandētajam kavalērijas korpusam (5000 dragūnu un vēl tikpat Kantemīra moldāvu) ieņemt Brailovas pilsētiņu pie Donavas, kur turkiem atradās lielas mantu un provianta noliktavas. Tikmēr pats ķeizars palika ar 40 000 karavīru, praktiski bez kavalērijas pret 190 000 sultāna armijas.
20.jūlija vakarā pēc virknes manevru, sadursmju un arjergarda kauju turki puslokā aplenca krievus, piespiežot tos pie Prutas ieloka upes rieteņu krastā apmēram 75 km uz dienvidiem no Jasiem. Visā stepē cik tālu vien sniedzās skats, bija redzami janičāru ugunskuri un zirgu pulki. Gandrīz vienlaicīgi upes labajā krastā parādījās arī krimieši, aizkrācieši un pat zviedri. Novietojuši dižgabalus valdošajās augstienēs, tie apšaudīja Pētera I nometni, tāpat kā jebkuru, kas mēģināja pasmelt ūdeni no Prutas. Dienas beigās apdullinoši kliedzot metās uzbrukumā janičāri, taču uzdūrās uz redutēm un blīvu artilērijas un šauteņu uguni. Pēc trešā uzbrukuma uzbrucēju vilnis norimās, un turki, cietuši zināmus zaudējumus, paniski atkāpās. To komandieri centās apturēt bēgošos, cērtot tos ar zobeniem, taču nespēja. Līdz ar tumsas iestāšanos iestājās arī miers.
Krievu armijas stāvoklis bija neapskaužams, munīcijas maz, aprīkojums un proviants arī. Dāņu sūtņa sekretārs Erbo savās atmiņās vēsta, ka Pēteris bijis dezorganizēts - "skraidījis uz priekšu un atpakaļ pa nometni, sita sev pa krūtīm un nespēja izrunāt ne vārda." Tomēr turpmākie notikumi parādīja, ka Pēteris tomēr spējis savākties šai kritiskajā situācijā.
Kara sapulcē nākamās dienas rītā ķeizars pieņēma lēmumu piedāvāt sultānam mieru, tomēr, ja tas atteiks, tad mēģināt pārraut aplenkumu augšup pa Prutas tecējumu "ne uz dzīvi, bet nāvi, nevienu nežēlojot un nevienam nelūdzot žēlastības." Ģenerāļi un ministri esot atbalstījuši šo lēmumu.
Tikmēr turki krievu nometnei jau bija pierakušies, izveidojuši baterijas un uzstādījuši tajās dižgabalus. Tie sāka apšaudīt krievu pozīcijas no tuva attāluma.
Pirmo palamentārieti vezīrs Mehmedpaša nevēlējās pieņemt. Tomēr kā otrais pie turkiem devās pieredzējis sarunu vedējs un diplomāts vicekanclers P.Šafīrovs (П.Шафиров), ko Pēteris I bija apveltījis ar visplašākajām pilnvarām. Pieļaujot, ka turki pārstāvēs arī zviedru karaļa Kārļa XII intereses, krievu ķeizars bija gatavs pat atgriezt zviedriem visus iekarojumus Baltijas jūras austreņu krastā, izņemot Ingriju ar būvēto Pēterpili, savukārt kuras vietā būtu gatavs atdot Pleskavu vai kādu citu pilsētu. Šafīrovs atkarībā no situācijas bija pilnvarots solīt arī visu ko citu, lai tikai izvairītos no kapitulācijas un gūsta. Piedevām dāvanu "budžets" vezīram un viņa svītai bija 150 000 (pēc citiem avotiem veseli 200 000) rubļu - tiem laikiem milzīga summa.
Safirovs savu paveica, lai gan miera noteikumi krieviem bija smagi, tomēr no gūsta izdevās izvairīties. Krievi apņēmās atstāt Azovu, norakt Taganrogu un dažus citus cietokšņus, neiejaukties Polijas iekšējās lietās un netraucēt zviedru karalim Kārlim XII atgriezties Zviedrijā. Par krievu iekarojumiem pie Baltijas jūras runa vispār negāja.
Un tā - 23.jūlijā jau tuvāk vakaram krievu armija kaujas kārtībā karogiem plīvojot un bungām rībot devās Jasu virzienā. Turki tam nekādi netraucēja. 
Nākamā dienā uz vezīra nometni Benderos atauļoja Kārlis XII, kurš, uzzinājis par sarunu iznākumu, kļuvis no dusmām gluži vai traks. Viņš prasījis vezīram 20-30 000 kareivju un solījis Pēteri atvest virvē. Viltīgais turks esot ironizējis, ka Kārlim viena tāda iespēja jau ir bijusi - pie Poltavas. Tā Kārlim XII bija jāaiziet tukšām rokām.
Tikmēr ģenerālis Renē, kam nebija ne jausmas par miera noslēgšanu, 25.jūlijā sagrāba Brailovu. Uzbrukumā krievi zaudēja ne vairāk kā 100 karavīrus, bet ieguva lielus pārtikas un amunīcijas krājumus. Jau pēc divām dienām dragūni atstāja pilsētu, lai apvienotos ar galveno armiju.
13.augustā pēc vēl viena mokoša pārgājiena, krievu armija šķērsoja Dņestru, un līdz ar to Prutas karagājiens bija beidzies. Pēteris I pavēlēja noturēt dievkalpojumu un "nosvinēt ar salūta zalvēm savu brīnumaino Dieva nolikto izglābšanos pie Prutas." Kampaņas laikā krievi zaudēja 37 000 cilvēku, no kuriem kaujās krita vien mazāk par 5000. Pārēji miruši no bada un slimībām, dezertējuši vai krituši gūstā.
Turki kaujās esot zaudējuši vairāk kā 8000 savu kareivju.

      Krievu-turku karš (1735.-1739.g.). 1735.gadā Krievijas impērija kārtējo reizi pieteica karu turkiem. Iemesls bija Krimas tatāru sirojumi. Laui gan Krimas haniste bija Osmaņu impērijas vasale, tomēr Stambulā nekā reaģēt nevēlējās. Un turkiem nebija arī vajadzības, jo līdz šim visas sadursmes ar krieviem bija beigušās vai nu turkiem par labu, vai arī tām nebija nekādu nopietnu seku.
Ķeizarienes Annas valdība bija pilna optimisma. Feldmaršals vācietis Kristofors Minihs (Христофор Антонович Миних) dedzīgi vēlējās kaldināt savu autoritāti ar militārām uzvarām.
Iesākumā organizēja turku cietokšņu Azovas un Očakovas aplenkumus. Nesagaidījis to ieņemšanu, Minihs ar 50 000 vīru lielu karaspēku virzījās uz Krimu. Vācu karavadonim izdevās tas, kas līdz šim nebija izdevies nevienam krievu karavadonim - 1736.gada maija beigās Miniha karaspēks sturmēja un ieņēma Perekopa nocietinājumus, devās iekšā dziļāk Krimas pussalā. Tādejādi krievu armija pirmo reizi nonāca Krimā. Tad tika ieņemta Eipatorija (toreiz Hezleva), Akmošeja un Bahčisaraja.
Tomēr saglabāt iekarojumus Krimā feldmaršals tomēr nespēja. Karagājiens līdz Perekopam un vēlāk pa Krimas stepēm maksāja dārgi. Epidēmiju, pārtikas un ūdens trūkuma dēļ Minihs zaudēja pusi armijas. Tikmēr kaujās krita knapi 2000 vīru. Ta arī rupjās kļūdas karagājiena sagatavošānā gandrīz noveda pie katastrofas.
No Očakovas atkāpās mēra dēļ. Austrija izstājās no kara un krievi Belgradā noslēdza mieru. Krieviem palika tikai Azova.
Ķeizarienes Annas galmā piedāvāja Miniham atkārtot karagājienu uz Krimu tā paša gada rudenī, tomēr feldmaršals atteicās. Vairāk Krimas karagājienu tajā karā nebija.

Krievu-turku karš (1768.-1774.g.) Sākās kārtējais Krievijas un Otomaņu impērijas karš. Neparasti šai karā bija tas, ka Vidusjūrā aktīvi darbojās krievu kara flote. Krievi vēlējās sagrābt zemes Melnās jūras ziemeļu krastā - Krimu un Pieazovu. 
Par kara iemeslu kļuva tā saucamais Baltas incidents. Šim ciemam, kas atradās uz Polijas robežas un piederēja Krimas hanam, uzbruka liela kazaku vienība. Vajājot poļu dumpiniekus, kazaki nogalināja vairākus tatārus, moldāvus un turkus. Pēc tam devās tālāk un nonāca pie Dubosāriem, kuras pārvaldnieks atteicās izdot poļu konfederātus. Tad kazaki nodedzināja pilsētu. Gāja bojā 2000 tatāru, moldāvu un turku.
Stambulā satraucās un izvirzīja uz robežu 20 000 vīru lielu armiju. Krievu sūtnis Obreskovs centās nogudināt asumus, taču nekā - to ieslēdza 7 torņu cietoksnī, kas nozīmēja kara pieteikumu. Turki izvirzīja krieviem ultimātu izvākt karaspēku no Rečas Pospoļitajas, un tas bija galvenais iemesls kādēļ Turcija pieteica karu Krievijai.
No krievu puses karu veda laikam A.Suvorovs. Krievi ieņēma labi nocietināto Izmailas cietoksni (pirmo reizi), ko saskaņā ar miera noteikumiem atdeva turkiem atpakaļ.
Kauja Česmas līcī 1770.gadā. Turku flotes pārspēku 1770.gada jūlija sākumā Česmas līcī sakāva krievu flote, kuru komandēja grāfs Aleksandrs Orlovs (Алексей Орлов), tas par uzvaru saņēma titulu - Česmas kņazs. Kauja ilga 3 dienas, tās rezultātā turkiem vairs nebija Egejas jūras flotes. Tas, savukārt, ļāva krieviem bloķēt Dardaneļus.
1774.gadā turkus sakāva A.Suvorovs kaujā pie Kozludžas.
Kučukas-Kainadžaras miers. Krievija saņēma Kerču un  Jenikali, atdeva atpakaļ turkiem Izmailu. Krimas haniste tika pasludināta neatkarīga no Osmaņu impērijas.
Karadarbība Krimā. 1771.gadā kārtējā krievu-turku kara laikā ģenerālanšefa Vasīlija Dolgorukova (Василий Долгоруков) komandētā krievu armija iegāja Krimas pussalā. Tatāru hans Selims aizbēga uz Turciju. Pirms tam jau krievu armija bija pabijusi Krimā, taču šoreiz Krievijas impērija cerēja te nostiprināties uz ilgu laiku, taču formāli hanistes pievienošana arī vēl nebija plānota. Krimā tika iecelts jauns hans - Sahibs II Hirejs, kas parakstīja savienības līgumu ar Krieviju. Apmaiņā pret to hanistei tika garantēta militārs un finanšu atbalsts. Vēlāk, protams, izrādījās, ka atbalsts nemaz nav tik garantēts...
1772.gadā Krievijas impērija atzina Krimas hanistes neatkarību. Tas bij apilnīgi formāls žests, jo turpinājās karš ar turkiem un Osmaņu impērija nebūt negrasījās atteikties no pretenzijām uz Krimu - haniste jau turpat vai 300 gadus atradās vasaļatkarībā no Portas.
Karadarbība Aizkaukāzā. 1768.-1774.gadu karā karadarbību mēģināja vest arī Aizkaukāzā, lai saistītu turku spēkus. Krievijai šeit bija sabiedrotais - Kartli un Kahetijas ķēniņš Iraklijs II un Imeritijas ķēniņš Zālamans I. Tomēr šis plāns izgāzās. 
1769.gada rudenī pie Iraklija II nonāca krievu kataspēka vienība grāfa Gotlība fon Totlēbena (Готтлоб фон Тотлебен) vadībā. Šis sakšu avantūrists jau daudzus gadus bija krievu dienestā un bija pazīstams ar to, ka Septiņgadu karā komandēja krievu armiju, kas iegāja Berlīnē. Lai gan vācietim bija visai solīda militārā pieredze, tomēr ar diplomātiju viņam veicās mazāk un ar Irakliju II labas attiecības neizveidojās. Lieta tāda, ka gruzīnu ķēniņš bija palīdzējis kādam pulkvedim Čoglokovam (Чоглоков), kas mēģināja nobīdīt pie malas Totlēbenu un pats komandēt krievu karaspēku Gruzijā. Kad šis nodoms izgāzās, Čoglokovs bega pie Iraklija II uz Tifilisu. No turienes viņš rakstīja ziņojumu par Totlēbenu, ka tas vai nu sajucis prātā, vai arī gatavo nodevību. Pašam Totlēbenam radās aizdomas par Iraklija II nodevību, tādēļ ar visu vienību devās prom no Imeretijas, ar to nolikdams Irakliju II visai neapskaužamā stāvoklī. Tomēr viņa armija, lai gan bija stipri vājāka par turku, spēja iemānīt ienaidnieku lamatās un sakaut Aspindzas kaujā, kad turki cēlās pāri Kurai.
Tikmēr Totlēbens ieņēma Kutaisi un aplenca Poti. Tomēr arī ar Zālamanu I neizdevās saskaņot kopdarbību. krievu armija un imeretieši karoja nesaskaņoti. galu galā Pēterpilī nolēma Totlēbenu nomainīt ar ģenerālmajoru Alekseju Suhotinu (Алексей Сухотин). Tas vispār ieskatīja Poti aplenkumu par nevajadzīgu un atkāpās - par to tika izmeklēšanā.
Kamēr notika apstākļu skaidrošana, Katrīna II nonāca pie domām, ka krievu armija Gruzijā nedod nekādu labumu - tikai skandāli ar vietējiem valdniekiem. uzturēšanas izmaksas un masveida dezertēšana. Galu galā 1772.gada pavasarī krievu vienība tika atsaukta.
Krievu kara flotes darbība Vidusjūrā. Tas šai karā bija neparasti, jo krievi pirmo reizi krievu-turku karu vēsturē ieveda Vidusjūrā savu jūras kara floti. No Kronštates uz Vidusjūru tika nosūtītas vairākas eskadras.
1770.gada jūlija sākumā krievu eskadra grāfa Alekseja Orlova  vadībā bija sakāvusi un iznīcinājusi Egejas jūras floti, kas ļāva krieviem bloķēt Dardaneļus. Krievu flotes uzdevums bija ne tikai milit;ari iedarboties uz turkiem, bet arī atbalstīt pretturku sacelšanās. Tādēļ pēc Česmas kaujas krievu kara kuģi turpināja aktīvu darbību Vidusjūras austreņu daļā.
Viena no tādām epizodēm bija Beirūtas bloķēšana 1773.gada vasarā. Drūzu līderis Dahīrs pace''ela sacelšanos pret sultānu un vērsās pēc palīdzības pie krievu flotes komandieriem. Kā atbildi viņš atzina Krievijas impērijas aizbildniecību un bija gatavs karot pret turkiem tik ilgi, kamēr pret tiem karo Krievijas impērija.
1773.gada jūlija beigās krievu eskadra, kas sastāvēja no divām fregatēm un vēl vairākiem kuģiem, pilnīgi bloķēja Beirūtu, neļaujot pievest pārtiku pa jūru. Eskadra gan bija diezgan vāja, galvenie krievu jūras spēki bija pie Grieķijas krastiem. Taču pat tik nelieliem spēkiem turkiem nebija ko likt pretim un krievu flote pilnībā kontrolēja situāciju austreņu Vidusjūrā.
Beirutas aplenkums negāja vienkārši. Pirmo desantu no kuģiem izcēla augustā, tomēr doties uzbrukumā Beirūtai krievi neizlēma stiprā pilsētas garnizona dēļ. Pēc divām nedēļām desantu izcēla atkārtoti. Taču uzbrukuma atkal nesekoja - izceltā vienība apvienojās ar Dahīra spēkiem un blokēja pilsētu arī no sauszemes. Tikai pēc mēneša aplenkuma garnizons kapitulēja un Beirūta nonāca drūzu kontrolē.
Pēc tam krievu eskadra, kas palīdzēja drūziem ieņemt pilsētu, vēl vairākus mēnešus palika pie Sīrijas krastiem, kamēr 1774.gada janvārī nedevās uz Egejas jūru saienoties ar galvenajiem spēkiem.
Kučukkainardžas miera līgums (1774.g.). 1774.gadā Krievijas un Osmaņu impērija noslēdza Kučukkainardžas miera līgumu, kurā arī osmaņi atzina Krimas hanistes neatkarību. Abas lielvalstis uzstājās kā hanistes drošības garanti (cik smieklīgi!). Hanistē tūdaļ pat iesākās iekšējā cīņa starp prokrieviem un proturkiem. Turcijas atzītā neatkarība līgumā bija formulēta visai izplūdusi - netika noteikta ne valsts pārvaldes forma, ne hanistes attiecības ar Krieviju. Tāpat arī hanam Sahibam II Hirejam pietika ienaidnieku - stipra neapmierinātība valdīja par viņa balstīšanos uz krievu armiju (bija palikusi daļa, bet lielākā daļa pēc kara no Krimas bija izvesta).

Krievu -turku karš (?-1783.g.). ???? Krimas haniste tika pievienota Krievijas impērijai 1783.gadā.
Galu galā uzvarēja turkiem draudzīgā frakcija. Krimā iegāja Devleta IV Hireja karaspēks, kas vēlējās atjaunot tuvas attiecības ar Turciju, bet arī tas nenoturējās ilgi - 1777.gadā to gāza Šahins Hirejs, kas atkal balstījās uz krievu durkļiem. Viņa valdīšanas laikā 1783.gadā pēc krievu-turku kara beigām Krimu jau oficiāli iekļāva Krievijas impērijas sastāvā. 

Krievu-turku karš (1787.-1791.g.). 1787.gadā sākās kārtējais krievu-turku karš. Turcija nepiekrita tam, ka Krima ir krievu īpašums, kas izraisīja karu. Turcijas mērķis bija izspiest krievus no Krimas un Melnās jūras ziemeļu piekrastes. Būdams britu premjers no 1783.-1801.gadam, Viljams Pits Jaunākais centās izraisīt šo karu. P.Rumjancevs vadīja krievu armiju.
Kinburnas aizsardzība. Vienam no pirmajiem tika uzbrukts Kinburnas cietoksnim, kam bija liela stratēģiska nozīme. Pirmkārt, tas atradās netālu no Očakovas, murā toreiz atradās turki, tādēļ to varēja izmantot kā bāzi uzbrukumam Očakovai. Otrkārt, cietoksnis aizsargāja pieeju Hersonai, kurā toreiz atradās melnās jūras kara flotes būvētava un bāze. Tādejādi krievi saprata cietokšņa nozīmību un to aizsargāt nosūtīja ģenerāli-anšefu A.Suvorovu.
1787.gada 12.oktobrī turku kara kuģi ar desantu uz klāja ieradās pie Kinburnas. A.Suvorovs tobrīd atradās baznīcā, jo bija Pokrova Svētās Dievmātes (Покрова Пресвятой Богородицы) svētki, viņš pavēlēja netraucēt turkiem izsēsties krastā un veikt aplenkuma darbus. Suvorova plāniem bija nepieciešams, lai krastā būtu viss turku desants. Spēki bija visai līdzīgi - ap 5000 turku un ap 4000 krievu. Paša cietokšņa garnizons gan bija tikai 1500 vīru, bet pārējie kā rezerve atradās apmēram 40 km attālumā. 
A.Suvorovs deva pavēli uzbrukt turkiem un šis uzbrukums bija neveiksmīgs - garnizons cvieta lielus zaudējumus un arī pats Suvorovs tika ievainots ar karteču un to gandrīz vai nobeidza janičāri. Suvorovu izglāba musketieris Ivans Novikovs (Иван Новиков).
Tomēr pēc rezervju pienākšanas Suvorovs deva pavēli otro reizi uzbrukt turkiem. Šoreiz tas bija daudz veiksmīgāks - turki tika atspiesti un bija spiesti doties uz kuģiem. Suvorovs vēlreiz tika ievainots.
Uzvara bija pilnīga, turki bija spiesti atteikties no plāniem ieņemt Kinburnu. Suvorovs piemiņai par kauju pie Kinburnas uzcēla Pokrovas Svētās Dievmātes katedrāli. Bet Katrīna II apbalvoja viņu ar augstāko Krievijas impērijas ordeni - Svētā apustuļa Andreja Pirmsauktā ordeni (орден Святого апостола Андрея Первозванного).
1788.gadā - Očakovas aplenkums, šeit tika ievainots M.Kutūzovs.
1789.gada 21.jūlijā (1.aug.) 25 000 lielais krievu un austriešu karaspēks A.Suvorova vadībā sakāva 30 000 lielo Osmanpašā komandēto turku karaspēku pie Fokšaniem (mūsdienu Rumānija). Suvorova divīzija Birladas rajonā piesedza krievu armijas labo spārnu, koncentrējusies uz austreņiem no Dņestras upes, kā arī uzturēja sakarus ar austriešu korpusu (18 000 kareivju), kas atradās Adžudas apkaimē pie Seretas upes. Saņēmuši ziņu par turku armijas izvirzīšanos no Fokšaniem uz ziemeļiem, Suvorovs 7000 kareivju vienības priekšgalā 17.(28.)jūlijā ieradās Adžudā un 19.(30.) jūlijā kopā ar austriešiem pārgāja uzbrukumā. Atspiedis turku avangardu, krievu-austriešu karaspēks uzreiz uzbruka nocietinātām turku pozīcijām pie Fokšaniem un pēc 10 stundu kaujas piespieda tos atkāpties.
1789.gadā krievi sakāva Maksimeni Jakubpašā un saņēma to gūstā (laikam kaujā ie Rimņikas?).
1790.gada 22.decembrī spīdoši ieņēma Izmailas cietoksni (otrā Izmailas ieņemšna), piedalījās šturmā M.Kutuzovs. Izmaila bija ļoti labi nocietināta (labāk kā pirmo reizi) un to aizsargāja stiprs garnizons - ap 40 000 vīru, 200 dižgabalu. Arī komandieris bija visai nopietns - Auduzlu Muhameds pašā. Izmaila nosedza pieeju Donavai, tai bija liela stratēģiskā nozīme. Šī kara laikā krievi vairākkārt pietuvojās Izmailai, taču padarīt neko nevarēja - aplencēju bija mazāk nekā aplenkto. Tādos apstākļos virspavēlnieka kņaza Grigorija Potjomkina (Григорий Потемкин) sūtītie ģenerāļi atbildību uzņemties atteicās.
1790.gada rudenī tika nolemts karaspēku no cietokšņa aizvest ziemošanai, lai gan Izmaila bija vienīgais iemesls kādēļ turki kavējās slēgt mieru - līdz tam laikam Osmaņu impērija bija cietusi vairākas nopietnas sakāves uz sauszemes un jūrā. Tad G.Potjomkins izsauca ģenerāli A.Suvorovu (Суворов), ar kuru tam bija visai saspringtas attiecības. Suvorovs ieradās pie Izmailas. sešās dienās sagatavoja karaspēku uzbrukumam un uzbruka. Cīņa bija smaga, abas puses cieta lielus zaudējumus, bet krievi 22.decembrī ieņēma Izmailu.
1791.gadā kauja pie Mačinas.
Miera līgumu noslēdza 1792.gadā Jasos. Pēc tā noteikumiem Izmaila tika atdota atpakaļ turkiem (jau otro reizi!). Toties Porta apstiprināja, ka Krima ir Krievijas impērijas īpašums, Turcijas nepiekritība šai jautājumā bija izsaukusi karu. Bez tam Krievijas impērija ieguva zemes starp Bugu un Dņestru.

Uzbrukums Korfu salai 1798.gadā (vai tas bija turku karos???).
Admirālis F.Ušakovs komandēja krievu floti, pabeidzot karu ar uzvaru kaujā pie Kaleakrijas 1799.(???)gadā.
1793.gadā ārkārtējais un pilnvarotais sūtnis Konstantinopolē - M.Kutūzovs.

      Krievu-turku karš (1806.-1812.g.). Aleksandra I valdīšanas laiks. Eskadras Adrijas un Egejas jūrās komandēja D.Seņavins. Viņš 1807.gadā arī sakāva turku floti Dardaneļu un Atonas kaujās.
1809.gadā krievu armija jau trešo reizi sturmēja Izmailu, šoreiz kauja nebija ti liela kā 19 gadus agrāk.

      Krievu-turku karš (1828.-1829.g.). Krievu flote bloķēja Dardaneļus 1828.-1829.gadam. Krievi aplenca Anapu un Varnu. Kara rezultātā Krievija ieguva Ahalcihas cietoksni Gruzijas dienvidos. 

Triumfa arka Kišiņevā. Celta 1840.gadā par godu krievu uzvarai pār turkiem. Arka ir 13 metrus augsta un savulaik tika radīta, lai būtu, kur novietot 6,4 tonnas smago zvanu, kas tika izliets no turkiem savulaik atņemtajiem lielgabaliem.

      Krimas karš (1853.-1854.g.). Krievijai neveiksmīgs, jo cieta sakāvi no angļiem un frančiem, kas iesaistījās karā turku pusē.

Krievu-turku karš (1877.-1878.g.). 1877.gadā krievu spēki E.Totlēbena vadībā ielenca turkus Pļevnā. 1878.gadā pēc krievu-turku kara Bulgārija ieguva autonomas kņazistes statusu.
Karadarbība Kaukāzā. Erevānas vienība (Эриванский отряд) sagrāba Bajazetas cietoksni. Pēc tam galvenie ģenerālleitnanta Arzasa Tergukasova (Арзаса Тергукасов) spēki devās dziļāk Turcijas teritorijā. Cietoksnī atstātā krievu garnizona kareivji un virsnieki bija pārsteigti par veselas turku armijas ierašanos, tomēr visai varonīgi aizsargāja Bajazetas cietoksni (par to krievi sarkastījuši literatūru un tagad uzņēmuši arī seriālu). Garnizons atsita turku uzbrukumus 3 nedēļas no 18.jūnija. Galvenā cietokšņa aizstāvju problēma bija ūdens un pārtikas trūkums, garnizons nebija gatavs ilgstošam aplenkumam. Skaitliskais pārsvars reģionā bija turku pusē, arī vēl pēc Tergukasova uzbrukuma. Tomēr turki šeit izmantoja neregulāras militārās vienības, kas daļēji kompensēja skaitlisko pārākumu.
Tergukasova komandētās vienības reids turku teritorijas dziļumos nebija visai veiksmīgs. Tas gan bija ticis vistālāk, tomēr lielo zaudējumu dēļ tika nolemts uzbrukumu izbeigt un atkāpties. Tergukasovs zināja par Bajazetas cietokšņa aizstāvju bēdīgo stāvokli, tomēr uzreiz doties tiem palīgā nevarēja - viņa vienībā ija daudz ievainoto. Tikai tad, kad viņa vienība bija atgriezusies Krievijas impērijas teritorijā un savesta kārtībā, viņš devās palīgā cietokšņa aizstāvjiem. 1877.gada 10.jūlijā turki pārtrauca aplenkumu pēc Arzasa Tergukasova Erevānas vienības uzbrukuma. 
Pēc aplenkuma izbeigšanās Erevānas vienība kopā ar Bajazetas cietokšņa garnizonu atkāpās. Militāri cietoksnim vairs nebija lielas nozīmes, tomēr aizsardzība nebija velta, jo tā saistīja lielus turku spēkus, kuriem bija jānogriež ceļš Tergukasova vienībai. Bajazetas neatlaidīgā aizstāvēšana arī kavēja turkiem iebrukt Krievijas impērijas teritorijā, tāds drauds bija pilnīgi reāls. Tā kā visi spēki bija iesaistīti karā ar Turciju, tad auzstāvēt impērijas teritoriju nebija kam. 
10 декабря 1887 года в Москве торжественно открыли памятник-часовню, посвященную героям Плевны. Осада этого болгарского города стала одним из знаковых событий русской-турецкой войны 1877-1878 годов. Но первоначальная идея заключалась в том, чтобы памятник был поставлен именно на месте событий, то есть в самой Плевне. Однако реализовать замысел не удалось.


Осада Плевны продолжалась четыре с половиной месяца и закончилась попыткой прорыва турок в начале декабря 1877 года, которая была отбита русской армией. В сражении был ранен командующий гарнизоном Осман-паша, который после этой неудачи сдался в плен вместе со всеми своими подчиненными.

Однако и русские войска в ходе осады понесли большие потери. Вообще, осада Плевны была тяжелой не только для осажденных, но и для осаждавших.

В ходе отражения турецкого прорыва большие потери понес русский Гренадерский корпус. По инициативе командира корпуса, генерала Ивана Ганецкого, был организован сбор средств на установку памятника под Плевной, на месте сражения. Причем городской совет Плевны по просьбе того же Ганецкого передал в "вечную собственность" Гренадерского корпуса участок земли, где планировалось установить памятник.

Было представлено несколько проектов, однако все они были отклонены специально созданной комиссией, поскольку недостаточно отражали "величие события".


В конечном итоге, работать над памятником было предложено архитектору и скульптору Владимиру Осиповичу Шервуду, автору проекта здания Императорского исторического музея в Москве.

Тот вариант, который сейчас мы можем видеть в Москве, стал результатом компромисса. Первоначально Шервуд предложил более величественный памятник: это была часовня высотой 20 метров, с четырьмя скульптурными группами. Но из-за недостатка средств (а собирали их по подписке), он был вынужден предложить более простой вариант. Скульптуры убрали, а сама часовня-памятник стала ниже.

К началу 1885 года уже все было готово для перевозки памятника в Плевну. Уже и договорились, что транспортировка будет бесплатной. Но тут в дело вмешалась политика.

Правитель Болгарии Александр Баттенберг, получивший власть при поддержке России, ориентировался на Австро-Венгрию. В стране были сильны позиции как прорусской, так и антирусской партий. Но в конечном итоге верх взяла последняя, которая ориентировалась на Германию и австрийцев. В июле 1887 года князем Болгарии был избран принц Фердинанд Саксен-Кобург-Готский, ставленник Австрии.

А за полгода до того между Россией и Болгарией были разорваны дипломатические отношения. Соответственно, пришлось отказаться и от идеи установки памятника в Плевне.

Он был установлен в Москве в декабре 1887 года — в десятилетнюю годовщину сражения, которое положило конец осаде этого болгарского города.

      I Pasaules karā (1914.-1918.g.). Pirms iesaistīšanās karā Osmaņu impērijā notika iekšpolitiska cīņa starp kara un miera piekritējiem. 1914.gada augustā Stambulā ieradās divi vācu kreiseri - "Gēben" un "Breslau." Protams, ka tas uzreiz tapa zināms Krievijas Melnās jūras kara flotes komandieriem. Tas ne pa jokam tos satrauca, jo viena "Gēbena" bruņojums bija līdzvērtīgs trim krievu līnijkugu bruņojumam. Līdz ar vācu karakuģu ierašanos jūras spēku balanss Melnajā jūrā bija nosliecies turku flotes pusē, gadījumā, ja turki iesaistītos karā.
Krievu Melnās jūras komandieris Andrejs Eberhārds (Андрей Эбергард) piedāvāja uzbrukt vācu kreiseriem tieši Stambulā. Tomēr Nikolajs II aizliedza viņam to darīt, jo Antante vēlējās atturēt Osmāņu impēriju no iesaistīšanās karā. Tādēļ krievu Melnās jūras flotei tika ietekts izvairīties no darbībām, kas turkus varētu mudināt iesaistīties karā.
No krievu diplomātu avotiem Stambulā ienāca ziņas, ka turki gatavojas iestāties karā Vācijas pusē. Bija ievērots, ka vācu virsnieki iepērk krievu Melnās jūras ostu kartes. Turku karošana kopā ar vāciešiem sāka izskatīties pavisam reāla.
Galu galā virsroku guva kara piekritēji Kara ministra Enverapašā vadībā., kurš 1914.gada oktobrī deva pavēli uzbrukt krievu flotei bez iepriekšējas kara pieteikšanas. Vācu-turku flotes iziešana melnajā jūrā nepalika krieviem nepamanīta, tomēr A.Eberhārdam bija attiecīga ķeizara pavēle un viņš atvilka savus karakuģus uz Sevastopoli. 
Naktī no 1914.gada 28. uz 29.oktobri turku un vācu kuģi apšaudīja Odesu, Sevastopoli, Feodosiju, Novorosijsku. Šo uzbrukumu krievi atstāja bez atbildes - krievu melnās flotes karakuģi izgāja jūrā tikai 29.oktobra dienā, kad turki un vācieši jau bija prom. Vajāšana bija nesekmīga. Situācija bija tāda, ka gan Pēterpilī, gan Sevastopolē labi saprata iespēju par turku uzbrukumu, tomēr pienācīgi tam tā arī nesagatavojās. Krievu presē šo notikumu ironiski nosauca par "pamošanos Sevastopolē" ("Севастопольскaя побудкa"). Vāiešiem un Enverampašā izdevās panākt savu. Osmaņu valdība gan centās labot situāciju - krieviem nosūtīja atvainošanos. Savukārt briti un krievi pieprasīja vācu kuģu tūlītēju izraidīšanu no Stambulas, bet tas nenotika. 
1914.gada 2.novembrī krievu ķeizars Nikolajs II izdeva manifestu par kara pieteikšanu Osmaņu impērijai, krievu diplomātiem un sūtnim tika noteikts pamest Stambulu.
Osmaņu impērija pieteica karu Antantei 1914.gada 1.augustā. (???), dažus mēnešus pēc Vācijas un Austroungārijas. 
N.Judeničs kā Kaukāza frontes virspavēlnieks 1916.gadā realizēja veiksmīgās Erzurumas un Trabzonas operācijas.

Saites.
Osmaņu impērija.
Krievijas impērija.