Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Lieldienu salas kultūra

Lieldienu sala ir pati vientuļākā apdzīvotā vieta pasaulē, kas atrodas Klusā okeāna dienvidu daļā 3500 km no Čīles krastiem un 1900 km no tuvākās cilvēku apdzīvotās vietas - Pitkērnas. To 1722.gadā Lieldienu laikā atklāja holandiešu jūrasbraucējs J.Rogavēns. Tās platība - 165,5 kvkm, augstākais punkts virs jūras līmeņa ir vairāk kā 500 m augstumā, patreizējais iedzīvotāju daudzums - ap 2000.

Salai raksturīga ļoti neparasta megalītiska kultūra ar tā saucamajiem moai (apmēram 600 lielām akmens statujām), rituālajām platformām ahu un senču mantotām alām-slēptuvēm. Lai gan eksistē vairāki visai sakarīgi skaidrojumi, Lieldienu salas kultūra joprojām glabā daudzus noslēpumus. Lielāko statuju augstums sasniedz pat 20 m un svars - 40 t.

Lai gan var sastapt daudz apgalvojumus, ka neparsastās kultūras radīšanā piepalīdzējuši citplanētieši, paši salinieki glabā folkloras nostāstus par gudru Garaušu rasi, kas esot neparsastās kultūras autori. Salinieku vidū ir arī nostāsti par neparasto burvju spēku mana, pārvaldot kuru, salinieku vadoņi pārvietojuši moai, gravitācijai spītējot.

Pirmais, kas veica uz salas arheoloģiskos pētījumus, bija norvēģu dēkainis Tūrs Heijerdāls, par ko var izlasīt arī latviski tulkotajā grāmatā "Aku-aku." 1964.gadā franču ekspedīcija esot sala konstatējusi stipru magnētisko lauku un neparastas ģeoloģiskas parādības.

Raksti.
Pētījums: galvenais proteīnu avots Lieldienu salas iedzīvotāju uzturā bijušas žurkas.

Saites.
Rapanuja jeb Lieldienu sala.

---------------------------------------------------------------

Salas nosaukums. Ieradušies Garauši nosauca salu par „Lielo rapu” (Rapa Nui) jeb „Saules dieva lielā zeme” (Matakite-ra-ni). Polinēzieši salu sauc par „Pasaules naba” (Te Pito o te Henua).

Salas apraksts. Pasaulē vientuļākā apdzīvotā vieta pasaulē, līdz nākamajai tuvākajai rietumos – Pitkērna salai ir 1900 km. Austrumos līdz Dienvidamerikas krastam ir 3500 km.
Lieldienu salas koordinātes – 27’8’’ dienvidu platuma un apmēram 69’ austrumu garuma.
22 km gara, 11 km augsta trijstūra formā, jo radusies triju vulkānu – Ranoraraka, Ranoaroja un Ranokao izvirduma rezultātā pirms 100 000 gadu.
Kopējā platība 117 kvkm. Abos salas galos atrodas maz izmantotas noapaļotas pussalas. DR atrodas lielā krātera Ranokao masīvs, ZR – Poike. Salas galvenais masīvs Terevakas kalnā pret ziemeļiem paceļas līdz 507,64 m vjl. Salas platība ap 160 kvkm. Lēzens krasts ir tikai vienā vietā – uz ziemeļiem vērstajā Anakenas pludmalē.
Ģeoloģiski sala parādījusies apmēram 100 000 gadu atpakaļ, kad triju izvirdušo vulkānu lava izveidoja trijstūra veida salu. Augsne bija visai auglīga un sala visai drīz aizauga ar palmām un taromira kokiem.

Senākā cilvēku ierašanās salā - interesants jautājums! Arheologu vissenākās iegūtās liecības par cilvēku uzturēšanos salā nāk no 450.gada (oglekļa metodē noteikts), kas nav neko diži sen. Laikam jau šis laiks arī ir Hotu Matua un citu Garaušu ierašanās laiks, taču tas runā pretim polinēziešu leģendām. Hotu Matua ieradās no savas grimušās dzimtenes Hivas un tāda liela katastrofa nu nekādi nevarētu būt notikusi tik nesen. Tādējādi būtu jārunā par vismaz vairāku tūkstošu gadu senu vēsturi.
Rapanujas pirmā kolonizācija gan būtu jāskata kontekstā ar Dienvidamerikas legendām dieva Kontiki Virakočas sakarā. Inku/aimāru leģendas stāsta, ka Kontiki Virakoča vedis līdzi garaušus, dodamies braucienā uz rietumiem pa Kluso okeānu. Pirms pametis Peru, Virkoča apstājies pie Kusko salas (vai pareizi?), kur viņš kādu vīru, vārdā Alkavisa paaugstinājis par virsaiti un devis norādījumus, ka visiem pēcnācējiem jāpagarina ausis, kad pats būs aizbraucis.
Spāņi no indiāņiem, kas dzīvoja ap Titikakas ezeru, dzirdējuši nostāstus, ka Kontiki Virakoča bijis garaušu valdnieks un, ka šie garauši meldru laivās braukuši pa Titikakas ezeru. Viņi izdūruši ausī caurumus, iebāzuši tajos lielus totori meldru gredzenus; viņi saukušies par ringrim, kas nozīmē „auss.” Patiesi, liela šo reģionu kultūrlīdzība!
Šis jautājums ir un paliek atklāts.

Hotu Matua un Garaušu ierašanās. Arheologi uzskata, ka Hotu Matua Lieldienu salā ieradies apmēram V gs. pirmajā pusē.
Par pirmo salinieku ierašanos Lieldienu salā stāsta viens no salinieku Radīšanas mītiem. Saskaņā ar Lieldienas salas folkloru pirmie Rapanuju sasnieguši 300 Garauši (Napai-eepe). Tie bijuši ļaudis ar gaišu ādas krāsu, kas bija izstaipījuši garas ausu ļipiņas (līdzīgi budistu kultūrai), lai tādējādi izceltos citu tautu vidū. Garaušus vadījis pirmais ķēniņš Hotu Matua, kas vadīja pārceļotāju grupu no Hivas zemes. Hivas ķēniņš Haumaka redzēja sapņos vīziju par to, ka Hivas zeme nogrims jūrā un tādēļ pavēlēja Hotu Matua doties šai ekspedīcijā.
300 ļaužu bijis par maz, lai salā nodibinātu civilizāciju un Garauši atveduši papildus polinēziešu kolonistus no rietumiem (citā reizē?). Tie bijuši Īsauši (Napai-totokeo), kas veikuši smago fizisko darbu Garaušu vadībā.
Jau pirmie ieradušies eiropieši atzīmēja, ka salinieki nav etniski viendabīgi. Rogavēns rakstīja, ka šai mazajā saliņā dzīvoja balti, nosauļoti, brūni un pat sarkani salinieki. Paši iedzimtie arī lieliski zināja, ka cēlušies no dažādām tautām.
Salas apdzīvošanas teorijas ir visai dažādas, pat tādas, kas to saista ar vikingiem, atlantiem un senajiem ēģiptiešiem.
Norvēģu pētnieks Heijerdāls pirmo Garaušu migrācijas vilni noteicis no Dienvidamerikas, jo saskatīja šejienes kultūrā daudz līdzību ar seno Peru kultūru. Peru aristokrātiem arī bijušas izstaipītas ausu ļipiņas, Rapanujas ciklopisko sienu veidošanas maniere bija praktiski vienāda ar Kuskā būvētajām sienām (līdz pat raksturīgajiem daudzskaldņu akmeņiem un izciļņiem). Pat nosaukums Te Pito o te Henua un Kusko nozīmē vienu un to pašu – „Zemes nabu.” Lieldienu moaju statujas līdzinās senākajam – Tiavanakas periodam. Vienīgā salas statuja, kas attēlo tupošu cilvēku ir dikti līdzīga tādai pašai Tiavanakā.
Citi pētnieki uzskata par pirmajiem salas iemītniekiem aziātus.
Salinieku skaits varējis svārstīties no 2–20 tūkstošiem. Tādēļ bija grūti pabarot tik daudz cilvēku, kas varēja būt par karu cēloni.

Ģenētiķi ievieš korekcijas. Pavisam nesen pētnieki ir izsekojuši cilvēka gēna mutācijai no DA Āzijas līdz pat Lieldienu salai un Peru un Čīles piekrastei. Šī unikālā mutācija līdzēja pat arheologiem datēt vairākus lielus migrācijas viļņus. Senākie no tiem attiecas uz 2500.–1700.g.pmē. Tātad jautājums par Hotu Matua un Garaušu ierašanās laiku vēl nebūt nav skaidrs?

Civilizācijas Zelta laikmets salā. Garaušu vadībā Īsauši veica salas civilizēšanas darbus 200 gadu garumā. Šis miera un saskaņas periods ieguvis nosaukumu Karau-Karu.
Pirmais salas iekārtotājs bija Hotu Matua un sala tika apbūvēta ar akmens sienām, torņiem un moaju statujām uz ahu platformām. Salā uzplauka lauksaimniecība un tika godināts Saules kults. Tika apgleznotas klintis.

Polinēziešu ierašanos salā. Pirmie polinēzieši varētu būt salu sasnieguši tikai ap XIII gs., visdrīzāk no Mangarevas un Marķīzu salām. Kādā salas līcī tika atrastas kokogles un žurku sagrauzti rieksti. Pēc C metodes tie datēti apmēram ar 1250.gadu.

Civilizācijas krišana. Šis juku un vardarbības periods tiek saukts par „Statuju nogāšanu” (Huri-moai) un iestājās Zelta laikmeta beigās. To izsauca pārtikas krīze, kas radās mežu izciršanas rezultātā, jo lielajām akmens statujām bija nepieciešami koka veltņi un vītas virves lielos daudzumos. Savstarpēji karojošie klani gāza kaimiņu statujas, laupīja un nogalināja.

Salas koku iznīcināšana. Salinieku barbariskas saimniekošanas rezultātā izsīkusi salas fauna un flora, toskait koki, ko izmantojuši moaju statuju pārvietošanai. Iespējams, koku iznīkšanas rezultātā salinieki vair snespēja uzbūvēt laivas tālākai kuģošanai okeānā un izrādījās praktiski atgriezti no ārpasaules uz vairākiem simtiem gadu.

Salas mūsdienu atklāšana. Runā, ka pirmais salas atklājējs esot bijis spāņu kapteinis Huans Fernandess 1626.gadā. Viņš nodomājis savu atklājumu turēt slepenībā no konkurentiem, taču pēc kāda laika mira neskaidros apstākļos. Patiesību sakot, droši jau arī nav zināms vai spāņa atklātā sala bija Rapanuja.
Oficiālais Lieldienu salas atklājējs ir holandiešu jūrasbraucējs Jēkabs Rogavēns, kas te nonāca 1722.gada 5.aprīļa rītā - tieši Lieldienu svētdienā (pirmajā Lieldienu dienā), no kurienes arī salas nosaukums. Rogavēna kuģojuma mērķis bija uziet mistisko Deivisa zemi, kas bija tā nosaukta par godu britu pirātam un atklāta pirms 35 gadiem. No Rogavēna un tā ekipāžas dalībnieka K.Berensa tad arī tika saņemtas pirmās ziņas par Rapanuju, tās iedzīvotājiem, par to valodu, tradīcijām un akmens statujām ar „groziem” uz galvām.
Kapteinis uzaicināja uz kuģa borta iezemieti, kas bijis pavisam īsts baltais cilvēks.
Rogavēns ziņoja, ka iezemieši kurinot ugunskurus tempļa platformu pakājē un veicot rituālus par godu Saules dievam, lai gan milzīgo statuju izgatavošana pārtraukta pirms daudziem gadiem.
Lieldienu salas apkaimē vēlāk tikušas iezīmētas arī teritorijas, kuras tomēr izrādījušās mītiskas, līdzīgi Deivisa arhipelāgam. Iespējams šīs salas parādījušās un zudušas vulkāniskās aktivitātes rezultātā. Interesenti pat nosaukuši apvidus mītisko sauszemi par „Pacifīdu.” Par tādu iespēju runā arī vietējās leģendas par lēnu sauszemes applūšanu.

Klanu kari. Laikā starp Rogavēnu un Kuku, t.i. starp 1770. un 1774.gadu, salā, domājams, notika dramatiskas pārmaiņas. Te risinājās postoši klanu kari – iespējams kari starp īsaušiem un garaušiem. Garaušu pēdējais patvērums pēc pašu iezemiešu nostāstiem bija Poikes pussalā, kuru tie atdalīja no pārējās salas ar izraktu grāvi. Taču niknā cīņā garauši tika izkauti un dzīvs palika tikai viens pats garausis.

Citi eiropieši. Pēc Rogavēna datiem salu nebija varējis atrast burātājs francūzis Luijs Antuāns de Bugenvils.
Nākamo reizi tur eiropieši ieradās tikai 1770.gadā, kad salu sasniedza spānieša dona Felipes Gonsalesa i Aedo komandētie divi spāņu karakuģi. Tad spāņi laikam veica salinieku skaitīšanu – to sanāca ap 3000. Kapteinis nosauca salu sava karaļa Kārļa III vārdā par Sankarlosu, pasludināja to par pievienotu Spānijai un iedeva iezemiešiem parakstīt attiecīgu papīru. Svinīgā ceremonija norisa salas ZA – Poikes pussalā klātesot 800 iezemiešiem un kuģu komandām. Parakstot spāņu karalim adresēto papīru, daži salinieki zem teksta atstāja zīmes – putna, langusta galvas u.c. izskatā. Tā eiropieši pirmo reizi ieraudzīja rongo-rongo rakstu.
1774.gadā laikā no 15.-17.martam pie salas nonāca kapteiņa Džeimsa Kuka komandētie kuģi. Pats Kuks tā arī krastā nenokāpa, jo nebija vēl atlabis pēc ilgstošas slimības. Ziņas par salu un tās iedzīvotājiem Kuks saņēma no Pikersgila, kas devās salas iekšienē kopā ar pāris jūrniekiem.
Viņš uzskatīja, ka moaju statujas ir pieminekļi salinieku mirušajiem ķēniņiem. Kuks atstāja diezgan virspusēju salinieku dzīves aprakstu. Kuka laikā Garauši jau bija izkauti, moaju statujas nogāztas. Sabiedrība bija panīkusi. Kuks saskaitīja kādus 600–700 vīriešus un ap 30 sievietēm, kas slēpās drupās. Visur valdījusi nabadzība un bads. Salinieki varējušie iedot tikai nedaudz jamsa, cukurniedru un batāšu. Bija nedaudz vistu, taču visai maziņas.
1785(6?).gadā salu apmeklēja franču jūrasbraucēja Laperūza ekspedīcija, kas atstāja tiem laikiem precīzāko aprakstu par salu un tās ļaudīm, kuru skaitu vērtējis uz 2000. Krastā tika nosūtīta ekspedīcija De Langla vadībā.
Sala uz frančiem atstāja krietni labāku iespaidu nekā uz Kuka vadītajiem britiem. Salinieku mājokļus viņš aprakstījis kā apgāztas laivas ar 200 cilvēku ietilpību. Mājokļu pamati salā rodami vēl šodien. Franči salā iedēstīja līdzatvestu kukurūzu un arī mājdzīvniekus (laikam cūkas), ko salinieki visai drīz notiesāja.
1804.gadā salā ieradās krievu kuģi J.Lisjanska vadībā. Viņš veica īsu salas un rapanujiešu dzīves aprakstu. Krievi bijuši sajūsmā par salas izskatu ar bagāto augu valsti, redzējuši salinieku mājokļus un palielas banānu un cukurniedru plantācijas. Salas DR redzējuši arī Laperūza aprakstītās statujas.
1816.gadā no jauna ieradās krievu jūrnieki O.Kocebū vadībā. Salīdzinot Laperūza, Kuka un Lisjanska aprakstus, Kocebū secināja, ka salinieku skaits ir palielinājies. Spriežot pēc salinieku dzīvespriecīgā rakstura, tie necieta trūkumu. Salinieki krieviem nesa jamsu, banānus, batātes, cukurniedres. Taču stateniski stāvošu statuju vairs nebija nevienas.
XIX gs. pirmajā pusē pie Rapanujas vēl vairākkārt piestāja eiropiešu kuģi, bet tuvojās lielu nelaimju laiks.

Turpmākā salas kolonizācija.
1862.gadā peruāņu vergu tirgotāji aizveda no salas visus vīriešus ~5000 skaitā. Tos aizveda tos uz Kaljao un Činča salām strādāt putnu mēslu (gvano) ieguvē. Tikai Taiti bīskapa Žosāna protestu dēļ daži no dzīvi palikušajiem rapanujiešiem tika nogādāti atpakaļ dzimtenē. Tomēr, nezin vai tas bija labāk, jo līdz ar atgrieztajiem salā ienāca baku epidēmija. No 5000 iedzīvotājiem dzīvi palika tikai ap 600.
1864.gadā salā ieradās misionārs E.Eiro. Pēc viņa ieradās vēl vairāki citi misionāri.
1866.gadā 12 gadu vecumā nomira pēdējais likumīgais salas virsaitis Gregorio – virsaiša Maurata dēls, un Rapanujas ķēniņu dinastija beidza eksistēt.
1868.gadā nedaudzi palikušie salinieki tika kristīti. Misionāri ieguva papildus ziņas par salinieku unikālo kultūru, kas jau bija vispārēji pagrimusi. E.Eiro salā uzgāja pirmo dēlīti ar rongo-rongo rakstiem. Tieši viņš pats arī uzstāja uz tā sadedzināšanu. Diemžēl arī citi baltie misionāri noņēmās ar tā saucamā pagānisma apkarošanu salā un dedzināja koka dēlīšus ar salinieku uzrakstiem. Šodien saglabājušies tikai mazliet vairāk par 20 tādiem dēlīšiem.
Misionārs Rusels sastādīja pirmo rapanujiešu vārdnīcu.
1868.gadā salā ieradās franču avantūrists Žans Batists Dutrjū Bornjē, bijis tirdzniecības flotes kapteinis, ar mērķi salā audzēt lopus. Pēc gada viņš kļuva par bagāta britu komersanta Brandera no Taiti kompanjonu. Bornjē apmetās Mataveri, uzcēla no spurām māju un apprecēja vienu no virsaiša meitām, laikam atvestu no Taiti. Tā kā pēdējais salas likumīgais ķēniņš bija miris pirms 2 gadiem, tad Bornjē ar sievu mēģināja saliniekiem uzkundzēties par galveno. Ap viņa māju atradās ap 30 rapanujiešu mitekļu, kas pie francūža strādāja – audzēja ievestos zirgus un ragulopus. Hanga-Piko viņš uzcēla nelielu piestātni, kurā atradās pietauvots viņa zvejas kuģis.
1870.gadā starp rupjo un despotisko Bornjē un misionāru Ruselu izraisījās stipras nesaskaņas, kas izvērtās pat par bruņotām sadursmēm. Katoļu misija pieņēma lēmumu pārcelt rapanujiešus uz Mangarevas salu. Visai drīz uz turieni devās Rusels ar 50 kristītiem rapanujiešiem. Cita salinieku grupa kopā ar Branderu devās uz Taiti salu. Salā Bornjē pakļautībā palika tikai 111 salinieku.
Ir ziņas, ka beigu beigās paša padotie Bornjē arī nozūmēja. Lai nu kā, bet 1879.gadā viņa vietā lopkopības kompānijā stājās A.Salmons – pa pusei brits, pa pusei taitietis. Viņš dzīvoja salā līdz pat 1888.gadam.

Salā ierodas kuģi. XIX gs. pēdējā trešdaļā pie salas piestāja daudzi svešzemju kuģi, kuru komandas locekļi tāpat savāca interesantus datus par iezemiešu dzīvi un izveda uz Ameriku un Eiropu salinieku mākslas priekšmetus un rongo-rongo tāfelītes.
1870.gadā mācību korvetes O’Higgins komanda sastādīja pirmo detalizēto Rapanujas salas karti.
1871.gada jūnijā pie salas iestāja krievu korvete Vitjazj ar pētnieku un ceļotāju N.Mikuhlo-Maklaju uz klāja, kas devās uz Jaungvineju. Papaetē (Taiti) viņš kā dāvinājumu no bīskapa Žosāna saņēma vienu rongo-rongo dēlīti.
1872.gadā pie salas ieradās franču korvete La Flora ar pazīstamo rakstnieku P.Loti uz klāja. Viņš veica interesantas un spilgtas ilustrācijas no rapanujiešu dzīves, moai un ahu, kā arī izveda akmens galvu, kas patlaban atrodas Cilvēka muzejā Parīzē.
1882.gadā ieradās vācu kuģis „Hiēna.” Kapteinis Heizelers un kasieris(?!) Vaisers apskatīja Orongo svētvietu, aprakstīja vairākus petroglifus un zīmējumus, ko uzgāja Orongo drupās. Izveda uz vācu muzejiem daudz dažādu priekšmetu.
1886.gadā ieradās amerikāņu kara kuģis Mohican. Kuģa kasieris (akal?) Tompsons un A.Salmons visas 11 dienas vāca materiālus par salinieku dzīvi. Viņi pirmo reizi veica arī mutvārdu folkloras pierakstus. Detalizētu atskaiti Tomsons publicēja 1891.gadā, un tas bija pirmais nopietnais darbs, kas veltīts Rapanujas salas kultūrai.

Čīles periods. 1888.gadā čīliešu kuģa Auhamos kapteinis P.Toro pievienoja salu savai valstij un nodeva salu nomā britu Viljamsonu kompānijai (citur gan teikts, ka kopš 1877.gada).
Neilgi pirms čīliešu varas nodibināšanās salā atkal sabrieda varas jautājums. Taiti bīskaps Žosāns, ieinteresēts lai salā atrastos katoļu misija, par virsaiti iecēla rapanujieti Atamu te Kenu Mauratu. Viņš nomira 1890.gadā un par galveno virsaiti (ariki) kļuva Riroroko. Šis Riroroko devās uz Čīli sūdzēties par čīliešu varu un pēc pāris dienām nomira Valpraiso (domājams, ka no pārdzeršanās). No tā laika ariki Rapanujā vairs nebija.
Salā pabija vairākas zinātniskās ekspedīcijas, kas atkal deva zināmu ieguldījumu rapanujiešu kultūras un vēstures izpētē.
Citi avoti vēsta, ka salā organizēja labošanas darbu koloniju. Vēl pēc kāda laika nolēma, ka salā būtu labi audzēt lopus, un visas apdzīvotās vietas, izņemot tagadējo Hangaroa, tika iznīcinātas. Sala tika nomāta aitu audzētājiem no Taiti.
Salinieki vairākkārt sacēlās pret čīliešiem, pēdējais dumpis tika apspiests 1914.gadā. Tikai ap šo laiku beidzās genocīds pret saliniekiem, taču salā vairs nebija atlicis neviena, kas varētu ko paskaidrot par šo apbrīnojamo un seno kultūru.
No 1914.gada marta līdz 1915.gada augustam salā darbojās britu pētnieces Ketrīnas Rautledžas ekspedīcija, laikā no 1934.–1935.gadam salā darbojās franču-beļģu ekspedīcija ar pazīstamiem pētniekiem A.Metro un A.Lavašerī.
1935.gadā sala tika pasludināta par Čīles Valsts dabas parku.

Pēc II Pasaules kara. Pēc kara daudzu valstu pētnieki izrādīja interesi par salu un tās kultūru, ieradās pētnieciskās ekspedīcijas.
Lielāku interesi pasaulē par Lieldienu salu izraisīja Tūra Heijerdāla un viņa biedru ceļojums ar „Kon-Tiki” plostu pāri Klusajam okeānam un 50.gados iznākusī grāmata „Aku-Aku.” Tad sāka attīstīties tūrisms salā, kas patlaban ir galvenais šejienes ienākumu avots.
Ilgu laiku sala bija Čīles JKF pārziņā. Šeit bija Čīles JKF bāze, čīliešu kara jūrnieku kontrolēta aitaudzēšanas saimniecība, ASV GKS bāze. Ilgu laiku salinieku ekonomika nīkuļoja un tie pastāvīgi tika centrālās Čīles varas apspiesti. Vienīgā salas apdzīvotā vieta bija Hangaroa, kas Rapanujas variantā bija tāda kā polinēziešu rezervācija. Iziet no tās varēja tikai ar īpašu caurlaidi.
1965.gadā Lieldienu sala tika pasludināta par Čīles galvaspilsētas Santjāgas municipālo teritoriju.
1970.gadā pie varas Čīlē nonāca komunisti un izveidoja savu Tautas vienības valdību. 1971.gada beigās arī salā tika organizēta komunistu šūniņa, kuras 1.sekretārs bija Viktors Akunja. Drīz no šejienes aizgāja ASV kara jūrnieki, jo Čīles komunistu valdība lauza ar tiem līgumu - liekas, tas notika 1972.gadā. Visas bāzes ēkas nonāca vietējo iedzīvotāju rīcībā.
Salas Tautas vienības komiteja kopā ar arodbiedrību Vaitea ņēmās saimniekot salā pēc saviem ieskatiem. Jāsaka, ka tā tiešām būtiski uzlaboja salinieku materiālo stāvokli.
Salā ierīkoja radiotelefonu un tie bija pirmie pastāvīgie sakari ar kontinentu. Sāka strādāt arī salas radiostacija Manukena. Valdība uzcēla salā pirmo slimnīcu un apgādāja to ar medikamentiem. Palielinājās to rapanujiešu skaits, kas tika stipendēti mācībām Čīles augstskolās. Tika gatavota pirmā mācību grāmata rapanujiešu valodā. Tāpat tika risināts dzeramā ūdens un pārtikas apgādes jautājums.
Tāda situācija tomēr neturpinājās ilgi, jo 1973.gadā komunistus gāza militāra apvērsuma rezultātā.
Mums nav tuvāku ziņu, bet visdrīzāk, ka rapanujiešu komunisti dabūja pa biksēm no Pinočeta.

Šodien. Salā dzīvo ap 3000 iedzīvotāju. No tiem tikai 150 ir īsti rapanujieši, pārējie ir čīlieši un metisi. Tomēr uzskata, ka spītīgo salinieku vidū vēl joprojām ir kāda cilvēku grupa, kas līdz pat šodienai glabā senos noslēpumus. Tāda pavisam noteikti bija vēl 20.gs. 20.gados, bet mazticama šodien... (Būtu jau labi! - nopūšas Mazais Zaļais ).
Tomēr Tūrs Heijerdāls savā grāmatā "Aku-Aku" visai plaši apraksta saliniekiem piederošās dzimtas alas, kas pilnas ar savādiem darinājumiem.

Grāmatas.
T.Heijerdāls, "Aku-Aku Lieldienu salas noslēpums," Latvijas Valsts izdevniecība, 1959.g. Pārizdota nesen.
M.Stingls.