Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ceļojums uz Butānu un Rietumbengāliju

Pētījums: galvenais proteīnu avots Lieldienu salas iedzīvotāju uzturā bijušas žurkas

Klusā okeāna DA aptuveni 3500 kilometru attālumā no Dienvidamerikas valsts Čīles krastiem atrodas pasaulē vientuļākā cilvēku apdzīvotā vieta - Lieldienu sala. Līdz tuvākajai apdzīvotajai salai Pitkērnai ir "nieka" 1900 kilometri.

Lieldienu salā, ko salinieki paši sauc par Rapanuju, pirmie iedzīvotāji, domājams, polinēzieši, ieradās apmēram 1200.gadā vai pat agrāk. Visai drīz pēc cilvēku ierašanās salā sāka attīstīties monumentāla arhitektūra un tēlniecība. Vairāk nekā 1000 "staigājošas" gigantiskās moaju statujas, kas reiz slējušas uz akmens platformām - ahu, liecina par Lieldienu salas kultūras uzplaukuma laiku un reizē brīdina par laika zoba nepielūdzamo iedarbību.

Lieldienu salas iedzīvotāju uzturā dominēja žurkas, nevis zivis!

Jau daudzus gadu desmitus pētnieki nodarbojas ar vientuļās salas pagātnes noslēpumu izpēti. Viens no jaunākajiem atklājumiem saistās ar seno tēlnieku uzturu. Izdevuma "American Journal of Physical Anthropology" šī gada septembra numurā publicēts raksts, kurā pierādīts, ka salinieku uzturā dominēja nevis zivis, kā varētu domāt, bet žurkas.


Skatīt Okeānijas civilizācijas un kultūras lielākā kartē


Nolūkā noskaidrot kādu uzturu salinieki pagātnē diendienā lietojuši, Aidahas universitātes Dabas vēstures muzeja pētnieki analizēja 41 cilvēka, kuru skeleti bija iegūti salā agrāk veiktajos izrakumos, zobu ķīmiskajā sastāvā esošos slāpekļa un oglekļa izotopus (tā paša elementa atomi ar atšķirīgu neitronu skaitu). Lai iegūtu pilnīgāku priekšstatu par to, ko šie cilvēki pirms nāves ēduši, pētnieki salīdzināja izotopu vērtības ar tiem pašiem izotopiem dzīvnieku kaulos.

Līdztekus tam, lai saprastu kā salinieku uzturs mainījās laika gaitā, zinātnieki ar radioaktīvā oglekļa metodi noteica datējumu 26 cilvēku zobiem. Šo datējumu iegūst, izmērot organiskajās vielās ieslēgtā oglekļa radioaktīvā izotopa (14C) relatīvo daudzumu. Jo ilgāks laiks pagājis kopš organisma nāves, jo mazāk tajā palicis 14C.

Pētnieki atklāja, ka salinieki visos salas vēstures periodos uzturā galvenokārt lietoja sauszemes dzīvniekus un augus. Pirmajos mazās salas vēstures gadsimtos (līdz apmēram 1600.gadam) salinieku galvenais proteīna avots bija Polinēzijas žurkas. Tās ir mazākas par Eiropas žurkām, taču, saskaņā ar etnogrāfu pierakstiem, to gaļa ir garšīga.

Savā žurnāla rakstā pētnieki vēl min, ka senie Lieldienu salas iedzīvotāji ēduši vistas gaļu un tā sauktos C3 augus (tos, kas cukuru iegūšanai izmanto tipisko fotosintēzes veidu), piemēram, jamsu, saldos kartupeļus un banānus.

Fakts, ka salinieki uzturā patērējuši žurkas, pētniekus nepārsteidza. Arheoloģiskie izrakumi liecina par Polinēzijas žurku plašo izplatību viscaur Klusā okeāna zemēs. Tās izplatījās, ceļojot kopā ar cilvēkiem no salas uz salu, un nonākušas jaunā dzīvesvietā, nedaudzu paaudžu laikā strauji savairojās. Nereti cilvēki žurkas kā pārtikas avotu veduši līdzi ar nolūku. Netieši to apliecina arī etnogrāfiskie ziņojumi, minot, ka tās tikušas lietotas uzturā eiropiešu ierašanās laikā. Papildinot senākus pētījumus, zinātnieki secināja, ka žurkas ir arī vismaz daļēji atbildīgas par mežu izzušanu Lieldienu salā.

Žurkas kā pārtikas resursu nevar novērtēt par zemu, uzskata viens no pētījuma autoriem Džons Dadžons. Šie dzīvnieki ēd visu un spēj strauji savairoties īsā laikā.

Visvairāk pētniekus pārsteidza mazais zivju un citu jūras produktu īpatsvars salinieku uzturā. Tradicionāli polinēziešu kultūrā jūras veltēm, īpaši kolonizācijas sākuma fāzē, ir liels pārsvars pār sauszemē iegūstamo pārtiku, teica raksta līdzautore Eimija Komendadora, stāstot par savu pētījumu.

Kā vienu no iespējamajiem cēloņiem jūras resursu mazajai izmantošanai pētījuma veicēji min Lieldienu salas ģeogrāfisko novietojumu un topogrāfiju. Salas ziemeļu krasti ir klinšaini un stāvi, kas apgrūtina zvejniecību. Tāpat arī salīdzinoši vēsākais klimats, ko nosaka salas atrašanās vieta, slikti ietekmē zvejniecību.

Elite uzturā vairāk lietojusi zivis

Lai gan pētījums pierāda žurku dominanci seno salas iedzīvotāju uzturā, bija neliela cilvēku grupa (pēc 1600.gada, saskaņā ar datējumu), kura ēdusi zivis vairāk par citiem produktiem. Šie cilvēki, iespējams, dzīvoja salas daļā, kur zvejošanai apstākļi bija labvēlīgāki, uzskata Komendadora.

Cits skaidrojums, ko savā rakstā piedāvā pētnieki, varētu būt tāds, ka zivju ēšana bija salas sabiedrībā "augstu stāvokli" ieņemošu cilvēku, elitei piederošu personu privilēģija.

Kāpēc Lieldienu salas milži pagriezuši muguru pret okeānu?

Vēl viena Lieldienu salas pagātnes mīkla slēpjas faktā, ka moaju statujas ir pavērstas ar priekšpusi pret salas vidieni. Izņēmums ir uz ahu Akivi izvietotās 7 moaju statujas, kas lūkojas okeāna virzienā.

Līdz pat šai dienai nav saprotams, kāpēc senie tēlnieki izvēlējušies tieši šādu orientāciju. Agrākajos pētījumos, mēģinot izskaidrot šo mistēriju, pausta ideja, ka statujas novietotas ar priekšpusi pret salas iekšieni atbilstoši senču kultam, tā ka senči, kurus acīmredzot iemiesoja moaji, varēja sekot savu pēcnācēju gaitām.

Saskaņā ar daudz spekulatīvāku izskaidrojumu, ko min arī Dadžons, sena jūrasbraucēju tauta, ieradusies jaunajā dzimtenē, nolēma uzgriezt jūrai muguru un to darīja visai oriģinālā veidā, no Ranoraraka vulkāna iežiem izkaļot simtiem milzīgu statuju, pēc tam tās novietojot uz ceremoniālām akmens platformām ar mugurpusi pret okeānu, lai tādā veidā simboliski, uz visiem laikiem paustu ardievas jūras ceļojumiem. Šis jaunais pētījums par salas seno iedzīvotāju uzturu, kurā dominēja sauszemes produkti, rosina domu, ka arī ēdiena ziņā salinieki uzgriezuši muguru jūrai.

Paši pētījuma autori, Komendadora un Dadžons, nedomā, ka pastāvējusi kaut kāda tieša sakarība starp moaju statujām un salinieku uzturu. Taču moaju orientācija liecina par seno Lieldienu salas iedzīvotāju domāšanu un pasaules uztveri pirms eiropiešu ierašanās.

Augšējais attēls: Eksperimentāla moaja pārvietošana ar "staigāšanas" paņēmienu. Karla Lipo publicitātes foto.

Avoti:
dailymail.co.uk
en.wikipedia.org/wiki/Easter_Island
en.wikipedia.org/wiki/History_of_Easter_Island
en.wikipedia.org/wiki/Ahu_Akivi
Heijerdāls, Turs. 1959. Aku-Aku: Lieldienu salas noslēpums. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.
Stingls, Miloslavs. 1980. Pēdējā paradīze: Polinēzija starp vakardienu un rītdienu. Rīga: Liesma.
Kondratovs, Aleksandrs. 1978. Triju okeānu noslēpums. Rīga: Zinātne.
Terra, 2007.gada janvāra un februāra numurs.
Fišingers, Lars A. 1998. Dievu laiki - Zemes pagājusī nākotne. Rīga: Avots. 

Pirmo reizi publicēts 04.11.2013.