Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

 

Lielā piramīda

Ārkārtīgi bieži un nekorekti literatūrā tiek dēvēta arī par "Heopsa piramīdu."

Lielākā un komplicētākā no visām Senās Ēģiptes civilizācijas, un pat visas pasaules, būvēm, kas visos laikos izsaukusi nedalītu izbrīnu un radījusi visdažādākās teorijas par tās būvēšanas un pastāvēšanas apstākļiem. Vienīgais no antīkajiem 7 pasaules brīnumiem, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Atrodas netālu no Kairas esošajā Gīzas plakankalnes kompleksā, ir tā galvenā un lielākā būve.

Tā sastāv no dažu tonnu lieliem kaļķakmens blokiem, iekšā izveidota trīs telpas ar gaiteņiem un galerijām, kuru veidošanai izmantots Asuānas akmenslauztuvēs iegūtais granīts. Agrāk no ārpuses bijusi segta ar balta kaļķakmens plāksnēm, kas tagad saglabājušās tikai pie pašas virsotnes.

Lai gan akadēmiskā zinātne piedēvē Lielās piramīdas celtniecību IV dinastijas faraonam Heopsam (tamdēļ bieži vien saukta par Heopsa piramīdu), tomēr īstas vienprātības šai jautājumā nav un daži fakti vedina domāt par tās būtiski lielāku vecumu. 

Senatnē uzskatīta par vienu no septiņiem Pasaules brīnumiem. Arī tagad speciālistu izbrīnu izsauc daudzi ar šo piramīdu saistīti jautājumi, kas vēl tikai gaida savas atbildes.

Raksti.
Pētījums: Lielās piramīdas pamatu malu izmēru starpība ir ne vairāk kā 14 cm.
Vai Lielajā piramīdā atklāta faraona Hufa kapa kamera?
"Primitīva mašīna" Lielajā piramīdā aizsargāja faraona apbedījumu no laupītājiem.
Piramīdu Skenēšanas komanda Lielajā piramīdā atklāj milzīgu tukšumu.



Saites.
Gīzas komplekss.
Senās Ēģiptes piramīdas.

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Nosaukums. Bieži vien tiek saukta par Heopsa (Hufu) piramīdu, ar to uzskatot šo IV dinastijas faraonu par celtnes autoru. Paši senie ēģiptieši to sauca par Ehet Hufu vai Akhet Khufu - „Hufu apvārsni.” Arī vārda "piramīda" etimoloģija arī ir visai neskaida un hipotēžu ir daudz.

Atrašanās vieta. Ēģiptē, Gīzas plato Kairas nomalē, kā viena no trim lielajām piramīdām.

Vēsture. Akadēmiskā zinātne pauž, ka Gīzas Lielā piramīda uzcelta IV dinastijas otrā faraona Hufa (2551.–?) valdīšanas laikā. Tolaik, pateicoties tirdzniecībai un lauksaimniecībai, Ēģipte bija kļuvusi par turīgu un pārtikušu valsti.
Neapšaubāmi, ka Lielā piramīda iemiesoja Ēģiptes Vecās valsts ekonomisko un politisko varenību. Ja agrāk vēstures grāmatās bija rakstīts, ka vareno būvi cēluši vergu pūļi, kurus laiku pa laikam ar pātagas cirtieniem uzmundrināja uzraugi, tad tagad uzskati ir mainījušies. Jaunākie pētījumi liecina, ka Lielās piramīdas celtniecības darbos iesaistītie bija brīvie vai pusbrīvie zemnieki. Darbi tika organizēti Nīlas plūdu laikā, kad ar zemkopību nebija iespējams nodarboties.
Lielās piramīdas celtniecības darbus, vismaz sākumposmā, vadīja Hufa vezīrs un arhitekts Hemiuns. Taču Merera dienasgrāmatā, kura uzieta pasaulē senākās ostas noliktavā kopā ar citiem ēģiptiešu papirusiem, minēts, ka celtniecības darbus vadīja faraona pusbrālis, vezīrs Ankhafs. Vai tas nozīmē, ka Lielajai piramīdai bija divi arhitekti? Iespējams, ka Hemiuns nomira pirms piramīdas celtniecības darbu pabeigšanas un tos tālāk turpināja Ankhafs. Pagaidām var izteikt tikai minējumus.

Piramīdas proporcijas un izmēri. Vienīgais no grieķa Filona ap 200.g.pmē. pasludinātajiem Septiņiem pasaules brīnumiem, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Problēmas ar uzmērīšanu. Patiesie celtnes izmēri ilgu laiku nemaz nebija zināmi, jo tā atradās gružu kaudzē un vēl ieputināta smiltīs. Pirmos mērus noņēma Džons Grīvs. Piramīdu pilnībā attīrīja tikai XVII gs. vidū Hovarda-Vaisa vadībā, un kā pirmos oficiālos un precīzos mērus min Pitrija un Koula (1925.g.) veiktos mērus. Bez tam jāņem vērā arī tas, ka šodien Piramīda vairs nav apdarināta ar baltā kaļķakmens plāksnēm, kas tās izmērus stipri maina.

Tilpums. Tās tilpums ir ap 2,6 miljoniem m3, tajā varētu ievietot Sv.Pētera baznīcu Vatikānā un Sv.Pāvila baznīcu Londonā un vēl paliktu daudz vietas. Napoleons sava iebrukuma laikā pats esot aprēķinājis, ka no Lielās piramīdas materiāliem varētu uzbūvēt 3 m augstu sienu, kas apjoztu visu Franciju.

Svars nav precīzi nosakāms, bet tiek uzskatīts, ka tas ir vairāk nekā 6 miljoni t (31 200 000 t pēc Dēnikena).

Augstums un virsotnes laukumiņš. Senatnē augstums esot bijis 146,6088 m (ar nosacījumu, ka Piramīda bijusi smaila), bet tagad - 137 m (raksta arī, ka 138 m). Tikai viduslaiku beigās dažas katedrāles mazliet pārsniedza šo augstumu - Strasbūras katedrāle (142 m), Ruānas katedrāle (150 m), Tallinas baznīca un Ķelnes katedrāle (160 m). Tā ka daudzviet minētais apgalvojums, ka tikai Eifeļa tornis augstumā pārsniedzis piramīdu, nav patiess.
Senajās mērvienībās celtnes augstums bja 280 elkoņu (pēc 1830.gadu Peringa darbiem). Tagad no smailes ir nogāzts tās akmens – piramidons, un uzskata, ka zaudētas arī 7 vai 8 akmens kārtas (hipotēze balstīta uz to, ka piramīdai bijusi smaila virsotne, kas tomēr nav uzskatāms par pierādītu faktu). Tādēļ šodien tās augstums ir 139 m. Virsotnes laukumiņa izmērus min kā 11,7 m (Pitrijs) vai 9,96 m (Kutels). Vēl XVII gs. virsotnes laukumiņa malas garums bijis tikai 5 m (Počana dati 1978.gadā), kas liek domāt, ka pāris akmens kārtas virsotnē zaudētas jau diezgan nesenos laikos. Šodien virsotnes laukumiņa izmēri ir 7,5x9 m taisnstūris, to veido kaļķakmens bloki, no kuriem likta visa piramīda. Laukumiņš ir stipri nelīdzens. 1874.gadā astronomi sers Deivids Džils un profesors Votsons uzstādīja tur tērauda mastu. Jautājumā vai piramīdas virsotni ir vainagojis piramidons, domas dalās. Počans citē Sicīlijas Diodoru, kas raksta, ka I gs.pmē. Lielā piramīda bijusi neskarta un virsotnē atradies laukumiņš ar malas izmēru 6 elkoņi (3 m).

Pamats. Pēc senām mērvienībām katras pamata malas garums ir 440 elkoņi. Mūsdienās precīzs malu garums ir šāds:
ziemeļu – 230,253 m vai 230,251 m (Koula dotajos mēros atrodamas divas dažādas vērtības),
dienvidu – 230,454 m,
austrumu – 230,391 m (tāda dota gan Koula pierakstos, gan atrodama tīmekļa vietnē www.arifice-design.co.uk/kheraha/cole.html)
rietumu - 230,357 m.

Jaunākajos mērījumos konstatēts, ka piramīdas rietumu mala ir par 14 cm garāka, nekā tās austrumu mala

diagonāle ZA-DR – 325,669 m,
diagonāle ZR-DA – 325,868.
Starpība starp garāko un īsāko pusi ir apmēram 20 cm jeb mazāk par 0,1%.
Piramīdas pamata laukuma leņķi (kam vajadzētu līdzināties taisnam - 90 grādiem):

DA - 89 gr. 56 min. 27 sek.
ZA - 90 gr. 3 min. 2 sek.
DR - 89 gr. 56 min. 27 sek.
ZR - 89 gr. 59 min. 58 sek.
Pamata leņķis – 51,844 grādi (mēdz rakstīt arī, ka 51 grāds, 50 minūtes, 40 sekundes) - aptuvens lielums, jo katrai skaldnei tas mazliet atšķiras. F.Pitrijs savus mērījumus 1885.gadā pamatojis uz nedaudzajām baltā kaļķakmens apdares plāksnēm, kas palikušas piramīdas ziemeļu skaldnē.
Jauns pamata malu garumu pētījums - šeit.

Pamata laukums – 53 084 m2. (pēc Herca Fišera), t.i. apmēram 5,3 ha (13 akri). Tas ir gandrīz vai ideāls kvadrāts, kāds nevienai celtnei līdz šim nav bijis.

Stūru atzīmes. Par šādām atzīmēm izcirstām pamata klintī Piramīdas stūros stāsta F.Pitrijs (1885.g.), Deividsons un Oldersmits (1924.g.) un Kingslends (1932.g.). Šais grāmatās publicētas arī atzīmju fotogrāfijas. Mūsdienās tās ir palikušas, bet grūti atrodamas. Bieži tās uzskata par sākotnējām Piramīdas stūru atzīmēm, kas tomēr varētu tā nebūt, jo atzīmes atrodas dažādos attālumos no ģeometriskajiem stūriem. Pēc Koula (1925.g.) ZA atzīmes ziemeļu mala atrodas 85 cm attālumā no Piramīdas ZA stūra, ZR atzīmes ziemeļu mala – 75 cm attālumā no Piramīdas ZR stūra. Atzīmju dziļums: DR – 56,84 cm, DA – 104,69 cm (pēc Kingslenda 1932g.). Atzīmju funkcija ir neskaidra. Iespējams, ka tās veiktas ar mērķi noteikt dabā pamata diagonāles.

Pamats. Piramīdas ķermenis balstās akmens platformas, kas veidota no augstvērtīga baltā kaļķakmens – tāda paša kā Piramīdas ķermeņa celtniecībā izmantotais. Pati platforma guļ monolītā klintī. Vidējais šīs pamata platformas biezums ir 40 cm (Fiksam tie ir 55 cm, Počanam – 52,5 cm), taču tas nav visur vienāds: rietumu pusē – 38 cm, ziemeļu pusē – 42 cm, austrumu pusē – 48 cm, dienvidu pusē praktiski nav atlikušas platformas daļas pēc kurām veikt mērījumus. Kouls (1925.g.) raksta, ka praktiski platforma ir plakana, taču tai ir neliels slīpums 15 mm izmēros no ZR stūra uz DA stūri.

Kllints paugurs Piramīdas iekšpusē. Lauks, uz kura cēla piramīdu, tika izlīdzināts tikai pa perimetru. Viducī tika atstāts klints paugurs. Domājams, tajā tika iecirstas pakāpes, lai būtu ērtāk uz tā novietot kaļķakmens blokus. Paugurā iekšā jau daudz agrāk bija izcirsts Lejupejošais koridors un Pazemes kamera – šī vieta jau sen bija ar rituālu nozīmi.

Sānu skaldnes. Tām raksturīgs neliels ieliekums, kuru pamanīja jau Pitrijs. Ar aci šo ieliekumu var pamanīt tikai ļoti labā apgaismojumā un atbilstošā skatu leņķī. Tādējādi pat pieņemts uzskatīt, ka Piramīdai ir astoņas skaldnes, jo katra no četrām sadalīta vertikāli uz pusēm. Abu dalīto virsmu leņķis ir 0,45 grādu. Ziemeļu skaldne ieliekta par 94 cm. Tāpat atklāts paliek arī jautājums vai ieliekums atainojās arī baltā kaļķakmens apšuvumā, jebšu tomēr ne. Pētnieks Počans šai sakarā izvirzīja tā saucamo „uzliesmojuma” teoriju.

Iekšējo telpu novietojums. Visi koridori un kameras novietotas apmēram vienā vertikālā plaknē. Šī plakne nesakrīt ar Lielās piramīdas asi un nedaudz nobīdīta uz austrumiem no tās. Pie Valdnieka kameras centra šī nobīde ir 2,54 m, bet īstās ieejas vidū tā ir jau 7,29 m.

Piramīdas materiāli.
Serdes bluķi.
Piramīdas galvenā masa celta no balta kaļķakmens bluķiem (2,6 miljoni gabali (Počans, 1978.g.), citur saka, ka 2,3 mlj. gab. (Pitrijs, 1885.g.), kas varētu būt precīzāk), tie cieši pieguļ viens otram un turas kopā bez javas. Bluķu svars ap 2,5 t., lielākie sasniedz 50 t un vairāk. Ir arī citi, pavisam atšķirīgi skaitļi – 603 728 gab. (pēc Taseosa, 1990.g.), bez tam klinšu paugurs iekšienē aizņem 13 016 blokus, tādējādi kopējais to skaits esot 590 712. Daži apakšējie ārsienu bloki sver pat 15 tonnas.
Šodien Lielajai piramīdai ir 203 akmeņu kārtojuma rindas, kas šķērso piramīdu horizontāli. Kārtu biezums variē, bet visi vienas kārtas akmeņi ir ar vienādu biezumu. Pamata kārtas biezums – 58 collas. Tālāk kārtu biezums pamazām samazinās līdz 35.kārtai, ar kuru pēkšņi visai strauji sabiezinās. Precīzāk, 34.kārtas biezums – 26,2 collas, bet 35. – jau 49,8 collas. Bloku sabiezināšanos novēro arī 67., 90., 98., 118. un 144. kārtās (pēc Kingslija), taču 35.kārtā tā ir viskrasākā. Iekšējo bloku orientācija mazliet atšķiras no ārējo bloku orientācijas, kas liecina par to, ka piramīdas orientācija koriģēta ar ārējo bloku palīdzību. Tā kā piramīdai trūkst smailās virsotnes (kura var arī nemaz nebūt bijusi), tad uzskata, ka ir zaudētas pēdējās 7 vai 8 kārtas. Tātad kopumā tās varēja būt 210 vai 211.
Serdes bluķi tika iegūti uz vietas un nedaudz variēja gan pēc krāsas, gan arī pēc cietības pakāpes. Tie satur visai daudz fosīliju – senu gliemezīšu paliekas, jūras moluskus u.c.
Ievērības vērta ir hipotēze, ka šie bluķi veidoti mākslīgi no īpaša betona. Šo jautājumu apskatīsim atsevišķā rakstā Piramīdu bloki no betona?

Ārējie bluķi. Tie atšķirībā no serdes bluķiem pagatavoti no daudz tīrākā un baltākā tūras kaļķakmens (tas arī Mokatamas kaļķakmens, kuru ieguva Mokatamas akmenslauztuvēs netālu no Kairas). Tas bija pazīstams kā „cūkakmens” vai „smirdošais akmens,” jo mazliet dvakoja, ja pa to uzsita, kā tas raksturīgi šīs zortes marmoram. Tajā bija ļoti maz fosīliju.

Kaļķakmens apšuvums. Agrāk piramīda bijusi apšūta ar cietākām un ļoti precīzi sastiķētām baltā kaļķakmens plāksnēm no tuvējām akmeņlauztuvēm. Šuvēs bijusi iepildīta saistviela. Dažas no plāksnēm sasniedza 16 t svaru.
Runā, ka tās bijušas noklātas ar rakstu zīmēm, tikai nav skaidrs: tās bijušas oriģinālas vai laika gaitā izveidots grafiti. Uz Lielās piramīdas plāksnes nav palikušas gandrīz nemaz, jo vietējie iedzīvotāji tās noplēsuši un izmantojuši celtniecībā, pārsvarā Kairā. Dažas palikušas ziemeļu skaldnē, un viena vienīga dienvidu skaldnē.
Apšuvuma plāksnes varētu būt bijušas izvietotas kā vairākas rindas virs zemes, lai neļautu uzkāpt uz tām. Počans uzskata, ka plāksnes bijušas sarkani krāsotas. Kā pierādījumu viņš min ķīmiskās un spektrālās analīzes datus kaļķakmens plāksnēm, kuru ārējās virsmas bija sarkani krāsotas. Tādus fragmentus uzgājis arī Vaiss (1840.g.).

Piramidons. Vēl viena Lielās piramīdas īpatnība ir smailas virsotnes trūkums atšķirībā no abām pārējām Gīzas piramīdām. Tās vietā augšā atrodas mazs nelīdzens laukums. Iespējams, ka spicums zaudēts jaunākos laikos, kad noplēsa balto kaļķakmens apšuvumu. Senie autori atzīmē, ka piramīdas virsotne – piramidons bijis monolīts kaļķamens bloks četrskaldņu piramīdas formā. Tas esot atrasts piramīdas pakājē – svars 7,2 t. Nekur neatradām ziņas, kur tagad piramidons atrodas (Mazais Zaļais ir bēdīgs!).

Senie autori par Lielo piramīdu. Fundamentālā zinātne apgalvo, ka piramīda celta faraona Heopsa 23 gadu valdīšanas laikā XXV gs.pmē. (laikam avots ir Hērodots!), kam visai grūti ticēt. Ir visai daudz apsvērumu, kas šo teoriju padara par mazticamu.

Hērodots (V gs.pmē. bija Ēģiptē) rakstīja, ka piramīda tikusi celta 20 gadu ar 100 000 strādnieku: "Simts tūkstošu strādnieku pildīja šo dabu nepārtraukti, nomainoties katrus trijus mēnešus. Desmit gadu izmocītajai tautai nācās būvēt ceļu, pa kuru vilka šos akmens bluķus, - darbs, kas manuprāt, bija gandrīz vai tikpat milzīgs, kā pašas piramīdas būve. Jo ceļš taču bija 5 stadijus garumā, bet platumā - 10 asis, pašā augstākajā vietā 8 asis augsts, celts no tēstiem akmeņiem ar tajos iegrebtām figūrām. Desmit gadu turpinājās šī ceļa un pazemes telpu celtniecība paugurā, kur stāv pramīdas. Šais telpās Heopss ierīkoja savu kapeni uz salas, pievadot kalnā Nīlas kanālu."
Par Lielo piramīdu: „Pašu piramīdu būvēja divdesmit gadus. Tai ir četrstūra veids, un katra tās mala ir astoņus pletrus gara un astoņus pletrus augsta. Tā celta no ļoti rūpīgi apstrādātiem akmens bluķiem, un neviens no tiem nav mazāks par trīsdesmit pēdām. Tai ir kāpņu forma, jo to veido atsevišķi pakāpieni. Piramīdu būvēdami kāpņu veidā, strādnieki no apakšējā pakāpiena cēla akmeņus uz augšējo ar īpašu ierīci. Kad akmens bija uzcelts, viņi to novietoja uz citas ierīces, kas atradās uz šī pakāpiena, un cēla atkal augstāk uz nākamo. Tātad, cik pakāpienu, tik arī šādu ierīču. Var jau būt, ka bija tikai viena ierīce, bet tā nebija smaga, un, kad akmens bija uzcelts, viņi cēla arī pašu ierīci uz katru nākamo pakāpienu. Man to stāstīja kā vienādi, tā otrādi, un tāpat es arī atstāstu.
Pilnīgi pabeidza apdarīt vispirms pašu piramīdas augšu, pēc tam tās daļas, kas atradās zemāk, beidzot tās, kas atradās pie pašas zemes un pazemē. Uz piramīdas rakstīts, cik izdots par caurejas līdzekļiem, ķiplokiem un sīpoliem, ko patērējuši strādnieki, un es labi atceros, ka tulks lasīja man šos uzrakstus un teica, ka izdots 1600 talantu sudraba. Ja nu tas tā tiešām ir, tad cik gan izdots par dzelzi darba rīkiem, par strādnieku pārtiku un apģērbu. Es jau sacīju, cik ilgi viņi būvēja šo celtni, bet man liekas, daudz laika bija vajadzīgs arī akmeņu laušanai, pievešanai un pazemes telpu ierīkošanai.”
Par Lielo piramīdu kā Hufu apglabāšanas vietu: "...citā piramīdā, kur ūdens pa mākslīgu gultni veido salu, uz kuras, kā runā, paglabāts Heopss."

Sicīlijas Diodors, kas apmeklēja Ēģipti vairākus gadsimtus pēc Hērodota, un I gs. rakstīja, ka piramīda celta 20 gadus, bet ar 360 000 strādnieku spēkiem. Būve tikusi pabeigta vēl Hufu dzīves laikā. Vēl viņš pieminēja eju, kas ved celtnes dziļumā, bet nu tās vairs neesot (tā gan nav tiesa, jo XVIII gs. beigās tā vēl bijusi). Kā piramīdas autoru viņš min kādu Hemisu un nav skaidrs, vai tas nav tas pats Heopss.
Te būs neliels fragments no viņa sacerējuma: „Astotais ķēniņš bija Hemiss no Memfisas. Viņš valdīja 50 gadus un uzcēla lielāko no trim piramīdām, kas tiek pieskaitīta septiņiem pasaules brīnumiem... Tā visa veidota no cieta akmens, kuru gan ir grūti apstrādāt, bet kurš arī pastāvēs līdz mūžībai... Stāsta, ka akmens ticis vests šurp lielu gabalu no Arābijas un celtniecība notikusi ar dēmonu palīdzību, jo tajā laikā mašīnas vēl nebija izgudrotas. Taču visapbrīnojamākais ir tas, ka, kaut arī šeit uzbūvētas tik lielas celtnes un tuvākajā apkārtnē ir tikai smiltis, nekur nav palikušas ne uzbērumu, ne akmeņu skaldīšanas pēdas, tā ka rodas iespaids, ka šo darbu nav radījušas cilvēku rokas, bet to jau gatavu tuksneša smiltīs novietojis kāds dievs.”

Strabons, kas viesojās Ēģiptē, rakstīja, ka apmēram piramīdas augstuma viducī uzstādīts milzīgs akmens. Viņu pavirzot atklājas šaura līkumota eja, kas ved piramīdas dziļumā.

Gajs Plinijs Sekunds "Dabas vēsturē" 36.grāmatā raksta: „Materiālus lielākajai piramīdai piegādāja Arābijas akmeņlauztuves, un pie tās 20 gadus strādāja 360 000 cilvēku... Piramīdas aprakstījuši sekojoši autori: Hērodots, Eihemers, Dūrijs no Samas, Aristagors, Dionīsijs, Antistens, Dēmetrijs, Dēmotls, Apions. Taču neviens no viņiem nevar nosaukt to cēlājus, un tā šīs augstprātības radītāji pamatoti nolemti aizmirstībai.”

Prokls kādā savā darbā apgalvojis, ka no piramīdas esot ticis vērots Sīriuss.

Arābu hronisti. Tie saka, ka senais Ēģiptes ķēniņš Saurids (Surīds) reiz sapnī redzējis plūdus un to, kā no debesīm krīt zvaigznes. priesteri pareģojuši lielu katastrofu, kas tomēr nebūšot par cēloni visas planētas bojāejai. Lai pēctečiem saglabātu esošās zināšanas, Saurids pavēlējis celt piramīdas (visas trīs?). Uz to sienām bijuši iemūžināti priesteru pareģojumi, bet dziļi lejā - seno ķēniņu iebalzamētie ķermeņi un rakstu avoti par visām augstajām mākslām un zinātnēm. Apakšzemes ejas bijušas savienotas ar Nīlu. Piramīdas celtas 60 gadu. Kā materiāli arābu aprakstos minēti nerūsējošs metāls un vielas, ko mūsu laikos varētu nosaukt par plastmasām.

Vēl Piramīdu aprakstījuši Aristagors, Dionisijs, Antistens, Dēmetrijs, Dēmotls, Apions u.c. (pēc Gaja Plīnija Sekunda).

Tūristam. Par 100 USD samaksu ir iespējams tūristiem iekļūt šai piramīdā un aiziet līdz vienai no kamerām, kura ir tukša. Iekšā ir šaurs un smacīgs.

Īss Lielās piramīdas konstruktīvo elementu apraksts. Pie austrumu sienas novietots apbedīšanas templis (laikam faraona Snefera kapene). Konstruktīvā (oriģinālā) ieeja atrodas ziemeļu skaldnē, kas ir tipiski šādām būvēm. Iekšējie tuneļi un galerijas ved uz dienvidiem.

1. Īstā ieeja – oriģinālā ieeja atrodas ziemeļu skaldnē (tas šādām būvēm ir raksturīgi) mazliet uz austrumiem no centra. Apšuvuma un ārējo bluķu fragmentāra zaudējuma dēļ tagad ieejas grīda atrodas 16.akmens klājuma rindas līmenī. Nesaglabātās ieejas līmenis laikam atradies augstāk – kaut kur starp 19. un 20.kārtām. Virs zaudētās ieejas bijusi uzstādīta arka no masīva kaļķakmens bloka. Pitrijs apgalvo, ka sākotnēji šai ieejā bijušas akmens durvis, kuras varēja atvērt un aizvērt, te viņš atsaucas uz Strabonu: „Lielajā [piramīdā] nelielā augstumā vienā tās pusē atrodas akmens, kuru var izņemt. Ja to pacelt, aiz tā atklāsies slīps koridors, kas iet līdz pašam pamatam.” Kādā arābu manuskriptā, kas sastādīts dažas desmitgades pēc kalifa Al Mamuna ielaušanās piramīdā, arī pieminētas durvis. Pa šo ieeju var iekļūt Lejupejošajā koridorā.

2. Vestibils – ļoti īss 52 collu koridors atiet no Lielās galerijas ziemeļu gala un ved uz Vestibilu, visai nelielu kameru. Kameras griesti un grīda veidota no granīta, kā arī lielākā daļa austrumu sienas (neliels fragments veidots no kaļķakmens), ziemeļu siena pilnībā ir no kaļķakmens. Šo kameru var uzskatīt par materiālu pārejas vietu no kaļķakmens Lielajā galerijā uz granītu Valdnieka kamerā. Vestibila austrumu un rietumu sienas veidotas savdabīgi – tās apdarinātas ar granīta paneļiem, kas nesniedzas līdz griestiem. Paneļiem uz abām sienām ir pa trim vertikālām gropēm (platums no 16,75-21,5 collas, dziļums 3,25 collas). Attālums starp gropēm ir 5 collas. Uz ziemeļiem no pirmās gropju grupas izvietota otrā gropju grupa ar granīta ieliktņiem. Šie ieliktņi ir ielaist gropēs īdz galam, bet neiet īdz grīdai, tā ka zem tiem var palīst. Granīta ieliktnis sastāv no divām daļām: apakšējai ir uz ziemeļiem vērsts izcilnis, augšējai tās augšējais gals ir salauzts. Izcilnim ir 5 X 5 collas izmēros, ar pusapaļu formu. Izcilnis paceļas virs granīta ieliktņa virsmas par apmēram 1 collu un atrodas ap 5 collu attālumā no ieliktņa apakšējās malas. Daži XIX gs. piramīdas pētnieki domāja, ka šīs izcilnis kalpojis par Piramīdas collas mērvienību. Vestibila apdares plāksnes vispār izvietotas nesimetriski. Austrumu sienas plāksnēm ir taisna augšējā mala, rietumu sienas plāksnes ir maķenīt augstāk un tajās ir pusapaļi izgriezumi tieši virs verikālajām gropēm. Virs apdares plāksnēm telpa nedaudz paplašinās, tādējādi griesti ir nedaudz platāki par grīdu. Vestibila dienvidu sienā iegriezta 4 vertikālas gropes platumā no 3,75 – 4,5 collām un dziļumā no 1,75 - 2,8 collām. Gropju un arī paša Vestibila nozīme ir neskaidra. Pie rietumu sienas atrodas padziļinājums, kuru XIX gs. sākumā izcirta Kaviļja, meklēdams vēl nezināmas telpas.

3. Valdnieka kamera – augšējā un vislielākā kamera no trijām, kura atrodas 50.akmens slāņa līmenī un apmēram 150 pēdu augstumā virs klints pamatnes. Tajā nonāk izejot no Vestibila, un paejot pa nelielu gaitenīti 8,5 pēdu garumā uz dienvidiem. Kamerā ienāk pa ieeju ZA stūrī un pati kamera stiepjas virzienā uz rietumiem. Savu nosaukumu kamera ieguvusi dēļ plakanajiem griestiem, jo arābiem ir paradums vīriešus glabāt tādās kapenēs, bet sievietes – kapenēs ar arkotiem griestiem. Kameras rietumu stūrī atrodas garenais konteiners, kuru mēdz saukt par sarkofāgu. Tas ir ievietots vēl pirms kamera tika pabeigta, jo ir par lielu, lai to bīdītu pa koridoriem. Plaši izplatīts priekšstats, ka tieši te glabājusies faraona Hufu mūmija. Tomēr, kad pirmie eiropieši iekļuva piramīdā, tā jau bija tukša. Izmēri 10,45 X 5,2 m, augstums ir 5,8 m. Kameras sienas veidotas no granīta (Asuānas granīts, iegūts 500 jūdžu attālumā) blokiem 5 rindās. Griestus veido 8 gigantiskas granīta plāksnes. Viena no tām ir vislielākais zināmais Lielās piramīdas monolīts – 27 X 5 X 7 pēdas un aptuvenais svars ir 70 t. Tāpat ir arī divas gaisa šahtas pa vienai ziemeļu un dienvidu sienās, kuras tiešām tādas arī ir, jo brīvi atveras piramīdas skaldnēs, tā ka gaiss šeit brīvi cirkulē. Tas nav labi mūmijas saglabāšanai, tādēļ iespējams, ka kamera nav bijusi domāta kā Hufu kapene. Šahtas nekad, atšķirībā no Valdnieces kamerā esošajām, nav tikušas slēgtas. Šahtu griezuma izmēri ir 8 X 8 un 9 X 9 collas (pēc Pitrija). Dienvidu šahtas slīpums ir 45 grādi precīzi (pēc R.Gantenbrinka), bet ziemeļu šahtai – 32 grādi un 28 minūtes (R.Gantenbrinks). Abām šahtām ir astronomiska orientācija, Ziemeļu šahtai ir izkropļojums Lielās galerijas rajonā. Vācu arheoloģijas institūta pētnieki noskaidrojuši, ka kanāliem tomēr bijusi rituāla nozīme – pa tām faraona dvēsele tiešā veidā devās debesīs. Valdnieka kamera ir cietusi no laika: grīda ir iegrimusi un tai ir neliels slīpums uz DR stūri. Pie dienvidu sienas ir iesprāguši granīta pārklājumi griestos. Sienu pamati ir par 5 collām uz leju no grīdas plāksnēm, tas varētu būt gan grīdas iesēšanās, gan 908.gada zemestrīces sekas. Īpaši interesanta ir hipotēze, ka šie bojājumi varētu būt radušies sprādziena rezutātā (Mēlers, 2003.g.).

4. Piecas atslodzes kameras. Tādas kopumā ir piecas, novietotas viena virs otras un atrodas virs Valdnieka kameras. Pateicoties tam, ka augšējās atslodzes kamerai ir smaila griestu forma, slodze tiek novadīta uz sāniem un tālāk sadalīta ar 4 nākamo kameru palīdzību. Daudzi pētnieki uzskata, ka bez šīm kamerām Valdnieka kameras griesti būtu iebrukuši zem akmens klājuma kārtu smaguma. Taču tas gluži tā vis nav, jo Valdnieces kamera nav iebrukusi, lai gan arī uz viņas griestiem ir pamatīgs spiediens – pat vēl lielāks nekā uz Valdnieka kameru. Pirmo kameru – tā saucamo Deivisona kameru, atklāja jau 1765.gadā britu diplomāts Nataniels Deivisons. Nākamās četras atklāja britu militārists Hovards Vaiss ar spridzināšanas palīdzību. Atklājējs Vaiss deva kamerām nosaukumus: 2.kamera – Vellintona, 3.kamera – Nelsona, 4.kamera – lēdijas Arbatnotas, 5.kamera – Kempbela. Katrā kamerā tās nosaukums uzkrāsots ar melnu krāsu. Bez tam te atrasti arī seni uzraksti un līnijas ar sarkanu krāsu, tostarp arī faraona Hufu vārds ar kartušu. Interesanti, ka šais kamerās nekādi nav biji paredzēts iekļūt pēc celtniecības beigām. Visu kameru grīdas saliktas no ziemeļu – dienvidu virzienā orientētiem vareniem granīta blokiem-baļķiem. Kameru grīdas ir nelīdzens un rupji apstrādātas, daži bloki biezāki kā pārējie. Trijās apakšējās kamerās ziemeļu un dienvidu sānu sienas veidotas no granīta, bet augšējās divās – no kaļķakmens. Austrumu un rietumu sienas veidotas no kaļķakmens, bet pašas augšējās kameras arkveida griesti veidoti no kaļķakmens plāksnēm. Uz pētījumu laiku Deivisona kamerā bija apmeties Kaviļja, un no tā laika tajā palicis uzraksts „1915/1-st/Austraian.-Exp.Force/Chamber.” Kameru augstumi ir 10 pēdas. 5.kameras smaile atrodas 70 pēdas virs Valdnieka kameras grīdas.

5. Valdnieces kamera. Šo nosaukumu telpai devuši pirmie arābu pētnieki, jo griesti ir divslīpņu, ar tādiem mūsdienu arābi veido sieviešu apbedījumus. Šai kamerā var iekļūt no Lielās galerijas ziemeļu gala pa šauru, apmēram 127 pēdu garu tuneli. 109 pēdu attālumā no ieejas atrodas pakāpiens. Tuneļa sienās saglabājušās daudzas atveres, kas varētu liecināt par to, ka sākotnēji šais vietās stiprinājušies šķērsbaļķi (varbūt pat akmens). Tie varētu būt balstījuši akmens plāksnes, kas pilnībā noslēdza ieeju kamerā. Tas gan nav pierādīts, jo šodien nav saglabājušās nekādas šo plākšņu pēdas. Kamera, atrodas akmens klājuma 25.rindas līmenī. Izmēri 5,79 X 4,57 un augstums 4,57–6 m. Telpa ir tukša un, rādās, nepabeigta. Rietumu sienā izcirsta dziļa niša. Kaļķakmens bloki, no kuriem veidota kamera, savstarpēji pieguļ tik labi, ka liekas – kamera izcirsta monolītā. Sienas apstrādātas visai labi, taču grīda – ļoti rupji. Nav izslēgts, ka no grīdas vienkāršī tikušas aizvāktas apdares plāksnes, vai arī grīdu nav paspējuši noflīzēt. Tūristiem šī kamera ir slēgta. Kameras austrumu sienā ir unikāls veidojums – niša, kuras centrs novirzīts par 29,19 collām no sienas viduslīnijas. Nišas augstums – mazliet virs 15 pēdām. Tās dziļumā redzamas rakšanas pēdas, kuras atstājuši nezināmu kameru meklētāji. Augšdaļā niša sašaurinas un vido četrus izvirzījumus, analoģiskus tiem, kas ir Lielajā galerijā. No šīs kameras ved divas šahtas 20 X 20 cm izmēros – viena stingri orientēta uz dienvidiem, otra - uz ziemeļiem. Abu šahtu, kuras nepamatoti mēdz saukt par ventilācijas šahtām, ieejas atrodas viena otrai pretī ziemeļu un dienvidu sienās. Vispirms katrā kaļķakmens blokā tika izveidots attiecīgas šahtas posms un tikai tad bloks ievietots paredzētajā vietā. Šīs šahtas atklāja britu pētnieks Veinmans Diksons 1872.gadā. Dienvidu šahtu pētīja vācu inženieris Rūdolfs Gantenbrinks ar savu slaveno robotu Upuaut-2, un uzgāja šahtā noslēdzošas durtiņas ar nolūzušu metāla klemmi. Abas šahtas beidzas apmēram 6 m attālumā no piramīdas sānu skaldnēm. Dienvidu šahtas slīpums – 39 grādi un 30 minūtes, ziemeļu šahtai arī tuvu 39 grādiem (abi mērījumi pēc Gantenbrika). Ziemeļu šahtas apakšējā daļā Lielās galerijas rajonā ir izlocījums. Šahtas arī esot orientētas astronomiski. Senie raksti liecina, ka arī šai kamerā atradies sarkofāgs (arābs Edrizi, 1236.g.). Kameru iztīrījis Kaviļja, neko par atrastām sarkofāga lauskām nav minējis.

6. Pazemes kamera. Tai ir daudz nosaukumu: Bedre, Nepabeigtā kamera vai Kul de Sak. Atrodas klints pamatā tieši zem piramīdas virsotnes un zem nulles līmeņa. Uz to ved Lejupejošais koridors, kas pāriet Horizontālajā koridorā. Paejot garām nišai nonāk Pazemes kameras ZA stūrī. Kamera stiepjas no austrumiem uz rietumiem, garums 14 m, bet platums – 8,5 m. Tā ir rupji tēsta kamera, pat bedre, daudzi domā, ka tā nav pabeigta. Griesti ir pabeigti un līdzeni, lai gan joprojām visai rupji apstrādāti, bet uz grīdas ir vairākkārtēja līmeņu maiņa: rietumu daļā telpas augstums ir 1,66 m, bet austrumu daļā jau 5 m. Austrumu daļas viducī grīdā izveidota vertikāla šahta. Pēc Kvīnslenda datiem pirmējais šahtas dziļums bijis 1,56 m, bet Kaviļjas 1817.gadā veikto izrakumu laikā šahtu padziļināja līdz 3,047 m. 1830.gados jau Vaiss sasniedza 38 pēdu dzļumu. Tādā veidā caur šo šahtu ir meklējuši vēl kādu nezināmu telpu. Zahi Havass un citi pētnieki domā, ka šī kamera iesākumā bijusi paredzēta kā apbedīšanas vieta. Telpas DA stūrī atrodas šaura (augstums 2 pēdas, platums arī 2 pēdas) eja, kas ved uz dienvidiem apmēram 16 m un beidzas ar strupceļu, tā iegūdams nosaukumu Strupceļa koridors. Pazemes kamera atrodas apmēram 30,5 m zem Lielās piramīdas platformas, domājams, tieši zem virsotnes. Iespējams, ka tieši šī kamera un Lejupejošais koridors ir visvecākā piramīdas daļa un celta ilgi pirms IV dinastijas.
Interesanti, ka tāda pat tipa pazemes eja ar telpu ir arī zem Saules piramīdas Teotivakānā Meksikā.

7. Lielā galerija. Grandiozs veidojums. 1800 m3. tilpums, kameras kopā ir tikai 200 m3. Veidota no kaļķakmens blokiem. Galerija līgani ar 26 grādu un 18 minūšu slīpumu (apmēram ar tādu pašu kā Augšupejošam koridoram, varbūt mazliet lielāku) iet augšup uz Valdnieka kameru. Tās garums ir 47 m, platums – 2,9 m, bet sienu augstums – 8,48 m. Sienas sastāv no septiņiem nedaudz pārkarinātiem akmens bloku slāņiem, katrs augstākais akmens pārsedz apakšējo tieši par 6 cm. Mazliet augstāk par trešo akmeņu rindu (ap 5,5 collām) ir 6 collu dziļš un 0,75 colu plats kanāls, kas stiepjas visas Galerijas garumā. Augšpusē Galerija sašaurinās un tās platums ir 1,04 m, tur atrodas arī sprūdratam līdzīgi zobi, kas satur akmens bluķus un neļauj tiem slīdēt lejup. Kingslends atzimē, ka Lielajā galerijā atrodas 40 pārseguma bloku. Galerija beidzas pie viena monolīta akmens bloka, kuru pazīst ar nosaukumu „Lielais pakāpiens.” Tūlīt aiz tā sākas neliela eja 12,5 m augstumā un 12,8 m platumā un tā ved uz nelielu telpu ar iesaukumu „Vestibils.” Cita neliela eja dodas Valdnieka kameras virzienā. Galerijas grīda ir visai šaura – tikai 41 colla, jo no katras puses ir akmens izvirzījumi ar augstumu 23,5 collas un platumu 20-21 colla. Līdz ar katru izvirzījumu ir 27 bedrīšu rinda. Kingslends un Počans uzskatīja, ka to te ir 28, bet to īsto skaitu noteikt ir grūti, jo vairākas no tām jau praktiski izdilušas, īpaši Galerijas ziemeļu galā. Šīs bedrītes izvietotas pa pāriem abās pusēs, kur pamīšus ir garās (23,3 collas) un īsās (20,5 collas) bedrītes. To platums ir 6,25 collas, bet dziļums variē no 8 līdz 11 collām. Sienās virs bedrītēm atrodas iemontēti akmeņi (18 collu augstuma un 13 collu platumā). Katrā akmenī šķērsam iegriezts kanāliņš. Bedrīšu, akmeņu un kanālu funkcija zinātniekiem ir īsta mīkla.
Počans izteicis domu ka Lielā galerija varētu būt bjusi statuju zāle par godu Hufu senčiem.

8. Lejupejošais koridors. Tajā var iekļūt pa oriģinālo ieeju, un tas ved no savienojuma ar Augšupejošo koridoru nulles līmenī līmenī uz Nepabeigto kameru cauri pamata klints masīvam 26 grādu leņķī (Lejupejošā un Augšupejošā koridoru slīpuma leņķi tiek uzskatīti par vienādiem, vai vismaz stipri līdzīgiem). Koridora garums ir 105 m, tas izveidots meistarīgi taisni. Augšējā koridora daļa iet cauri akmeņu klājumu rindām, bet apakšējā izcirsta klints monolītā – 1350 collas (pēc Kvīnslenda). Domā, ka tieši tas izveidots kā pirmais pirms pašas Piramīdas. Tā kā pa viņu iekšā spīdēja Pūķa alfas gaisma no debesjuma ziemeļiem, tad pēc tā tika orientēta piramīda pēc debespusēm. Šis koridors beidzas ar visai īsu Horizontālo gaiteni, kas aizved uz Pazemes kameru. 20 pēdu attālumā no Horizontālā koridora sākuma rietumu sienā ir padziļinājums jebšu niša 6 pēdu dziļumā. Aiz šīs nišas atrodas 4 pēdas augsts koridors, kas ved uz Pazemes kameru. 25 pēdu attālumā no Lejupejošā koridora galapunkta, tā rietumu sienā ir 6 pēdas dziļa niša klints masīvā, kas visai stāvi 63 grādu leņķī aiziet uz augšu. Tas ir Šahtas dibens. To atklāja Kaviļja, kad 1817.gadā attīrīja koridori no būvgružiem. Der atzīmēt, ka Lejupejošais koridors iet cauri vairākiem dabiskiem tukšumiem un plaisām.

9. Augšupejošais koridors. Šaura eja, kas sākas no Lejupejošā koridora apmēram 1110 collas no iejas un ved uz Lielo galeriju 26 grādu 18’9,7’’ (pēc Edgara Mortona) leņķī. Iesākumā virs nulles līmeņa tas satiekas ar Lejupejošo koridoru. Tas turpinas un krustojas vēl ar trijiem koridoriem. Pirmais no tiem ir tā sauktais „Koridors-šahta,” kas stāvi dodas uz piramīdas apakšu, vairākkārt mainot virzienu. Tas izbeidzas Lejupejošajā koridorā netālu no Pazemes kameras. Otrs koridors ir horizontāls un ved uz Valdnieces kameru, bet trešais koridors atzarojas tai pašā vietā kur iepriekšējais un ved uz Lielo galeriju. Šī koridora apdare izceļas ar augstu līmeni: pamatā tas veidots no savstarpēji savienotiem blokiem. Vienā no posmiem tas iet cauri trim milzīgiem blokiem, kas veido tā saucamo „Akmens jostu.” Bez tam koridora sienās ir vairāki ielikti akmens bloki. Uzskata, ka ar tiem ir aizpildītas atveres, kas palikušas no laikiem, kad Piramīda tikusi aktīvi lietota.

10. Granīta aizbāžņi. Lai gan eksistē viedoklis, ka tādi aizbāžņi bijuši visos koridoros un pie kamerām, tam nav atrasti nekādi pierādījumi. Tādi ir bijuši tikai divās vietās: Augšupejošā koridora zemākais (ziemeļu) gals un Vestibils pirms ieejas Valdnieka kamerā bija aprīkots ar paceļamu aizbāžņu sistēmu, kas droši sargāja kameru. Augšupejošā koridora ziemeļu gals bijis slēgts ar trim milzīgiem granīta aizbāžņiem, kas aizņēma koridorā 15,5 pēdu lielu iecirkni. Aizbāžņiem bija nedaudz ķīļveida forma, bet Augšupejošā koridora apakšējā daļa bija izveidota tā, ka šie aizbāžņi blīvi piegulēja viens otram un neslīdēja tālāk. Mūsdienās apakšējā granīta aizbāžņa gals redzams Lejupejošā koridora pārsegumā. Agrāk Lejupejošo koridoru šai pašā vietā slēdzis kaļķakmens bloks kuru it kā esot novākuši Al Mamuna strādnieki IX gs. Tie esot dzirdējuši tā kritiena troksni un cirtušies akmenī skaņas virzienā.

11. Akas šahta un Grota. Tā sākas no Lielās galerijas ZR (zemākā) stūra un iet cauri Piramīdas akmens klājumiem gandrīz vertikāli uz leju līdz pat Grotai – šahtas paplašinājumam apakšā. Šahtas augšējās gandrīz vertikālās daļas garums ir 7,7 m, šī akas daļa atšķiras ar lielu ģeometrisku pareizību. Grota izcirsta (varbūt tomēr dabisks tukšums ) klints masīvā un atrodas Piramīdas platformas līmenī vai varbūt mazliet zemāk par to. Tālāk jau pēc Grotas šahta turpinās un ienāk Lejupejošā koridora rietumu pusē jau tuvāk koridora dienvidu (zemākajam) galam. Šahtas augšējais gals zināms jau no IX gs., kad to varēja pamanīt kalifa Al Mamuna strādnieki. Kāds vecs arābu rokraksts stāsta, ka reiz kāds cilvēks iekritis šahtā un tam vajadzējis 3 stundas, lai aizlidotu līdz šahtas dibenam. Tuneli sāka pētīt Kaviļja XIX gs. sākumā. Sākumu attīrīja no drupām un laidās lejā ar virvēm līdz konstatēja, ka šahta nosprostota ar lieliem akmens bluķiem. 1817.gadā Kaviļja no būvgružiem tīrīja Lejupejošo koridoru un tad atklāja Šahtas otru galu. Tad arī to visu attīrīja. Zinātniekiem nav vienota viedokļa par šīs šahtas nozīmi. Ir doma, ka tuneli izmantoja strādnieki, lai izkļūtu no Piramīdas pēc tam, kad tie nobloķēja Augšupejošo koridoru pašā tā augšdaļā. Pēdējais no strādiekiem aizvēra kaļķakmens plāksni aizverot augšējo ieeju Akā. Interesants ir jautājums: vai kādi nebūt ir ticis aizmūrēts Šahtas pats apakšējais caurums, lai novērstu izlaupītāju iekļūšanu piramīdā. Vēl ir hipotēze, ka šahtu izcirtuši paši laupītāji. Patlaban Šahtas augšējais gals ir klāts ar restēm un ēģiptieši to nelabprāt ļauj fotografēt. Apakšējis gals aizsists ar finieri.

12. Ventilācijas šahtas. Kā zināms, Lielajā piramīdā ir četras šauras, uz zvaigznēm orientētas šahtas. Divas šādas šahtas iziet no “Valdnieka kameras” un atveras uz piramīdas fasādi. Divas no “Valdnieces kameras” izejošās šahtas, izmantojot ar videokameru aprīkotus robotus, tika izpētītas 1993., 2002. un 2011.gados. Gan dienvidu, gan ziemeļu šahtas galā tika atrastas durtiņas ar vara rokturiem.

13. Kalifa Al Mamuna tunelis. Vairums autoru tuneļa izciršanu pieraksta Ēģiptes valdniekam Abdulam al Mamunam laikā starp 810.- 830.g. (literatūrā tiek minēti visai dažādi gaduskaitļi – 820.,827.).
Tas sākas piramīdas ziemeļu skaldnē zemāk un pa labi no īstās ieejas, bet beidzas Augšupejošā koridora ziemeļu galā pie vietas, kur abi slīpie koridori satiekas. Tieši pa šo tuneli mūsdienās piramīdā iekļūst tūristi un citi apmeklētāji.
Počans apgalvo, ka patiesībā šis tunelis esot daudz vecāks - datējams ar VII-VIII dinastijas laiku un aiztaisīts pavisam ciet faraona Ramzesa II laikā. Tādējādi kalifa darbinieki to tikai no jauna ir atvēruši. Pati ieeja mūsdienās tika attīrīta tikai 1917.gadā, Napleona atvestie zinātnieki pat nenojauta par tādas ieejas esamību. Vēl viens caurums rēgojas Lielās piramīdas dienvidu sienā, jo Hovards Vaiss tai vietā 1837.gadā mēģināja iekalties celtnē.

Skaitļu kombinācijas.

1. h X 1 000 000 000 = 149 504 000 km (attālums no Zemes līdz Saulei). Šo te apgalvoja francūzis Difē, viņš izmantoja 148 m par Piramīdas augstumu.

2. Caur piramīdu ejošais meridiāns sadala kontinentus un okeānus divās vienādās daļās (uz izklātas kartes). Tas varot kalpot par iemeslu, lai Lielās piramīdas atrašanās vieta tiktu uzskatīta par visas planētas centrālā meridiāna noteikšanas punktu.

3. Piramīdas pamata malai vajadzētu būt 9140,18 collas, lai tās saturētu Saules gada dienu skaitu. Taču Napoleona un Vaisa laikā veiktā uzmērīšana uzrādīja malu garumu par 61 cm garāku, kā nepieciešams. Smits dažādi kombinēja skaitļus kamēr dabūja rezultātu līdzīgu sev vēlamajam, taču zinātniska pamatojuma līdz ar to tam nav nekāda.

4. Piramīdas pamatnes perimetrs dalīts ar tās dubultu augstumu, rada skaitli 3,144, kas ir visai tuvu pī. Šī skaitļa iekodējumu piramīdā pirmais apgalvoja kāds H.Egnjū 1838.gadā, tiesa gan, attiecībā uz Menkaūra piramīdu. Mazliet vēlāk 1859.gadā šo teoriju turpināja attīstīt anglis Džons Teilors. Šim skaitlim ir divas labas īpatnības: zinot rādiusu ar to var aprēķināt riņķa līnijas garumu, un šis skaitlis ir iracionāls. Datori izskaitļojuši vairākus simtus tūkstošu zīmju pa labi no komata. Teilors un Pjacci pī klātbūtni piramīdā uzskatīja par vēl vienu pierādījumu Dievam kā celtnes autoram, jo senajiem ēģiptiešiem pī nevarēja būt pazīstams. Tātad pirmīdas pamatā ir visai vienkāršas formulas: 2h pī =4L jeb pī =2L/h. Pī klātesamība piramīdā nosaka arī tās pamata leņķi.

5. Fī klātesamība. Skrupulozie pētnieki te saskatījuši arī to, gan Fibonači virkni. Skaitli fī iegūstot, ja visas četras sānu skaldnes (laukumus?) izdalot ar pamatu (arī laukumu?). Visai pamatota varētu būt doma, ka ēģiptieši fī skaitli nav iekļāvuši piramīdas uzbūvē apzināti, bet tas radies nejauši kā blakusefekts. Fī kvadrātu mēs iegūstam, dalot pamata perimetru ar augstumu (redzamo).

6. Piramīdas pamata leņķis – to noteikt nemaz nav tik vienkārši kopš tā laika, kad tikušas norautas baltās kaļķakmens apšuvuma plāksnes. 

7. Piramīda atrodas kontinenta smaguma centrā. Pilnīgi nejēdzīgs apgalvojums. Nekādi nav saprotams, kādēļ Āfrikas smaguma centram būtu jāatrodas tās ziemeļu malā.

8. Attālums no piramīdas līdz Ziemeļpolam ir vienāds ar attālumu līdz Zemes centram. Tātad piramīdas cēlajiem bijis priekšstats par Zemi kā lodi. Pētnieks Stečīni pat uzskata, ka piramīdas pamats tomēr nav ideāls kvadrāts, un tas tādēļ, lai visur varētu izpausties „pī” un „fī.”

9. Ja turpina pamatnes taisnstūra diagonāles, tās precīzi ietver Nīlas deltu, bet meridiāns, kas šķērso piramīdas virsotni, sadala deltu divās vienādās daļās.

10. Piramīda atrodas uz 30.paralēles, kas nošķir planētas lielāko sauszemes virsmas daļu no lielākās okeāna platības daļas (šito te Mazais Zaļais nesaprot!).

11. Gīzas komplekss atrodas pasaules sauszemes centrā. Proti, ja caur Lielās piramīdas pamatu no viena pola uz otru novelk meridiānu, tad tas šķērsos daudz lielāku sauszemes platību nekā jebkurš cits pasaules meridiāns.
Bez tam, ja novelk līniju no austrumiem uz rietumiem, tad arī šī paralēle šķērsos daudz vairāk sauszemes nekā jebkura cita paralēle.
Interesanta ir doma, ka tad arī ūdenim Plūdu gadījumā būtu visgrūtāk appludināt piramīdas. Iespējams, ka šī vieta varētu būt viena no pirmajām, kas izžūst, plūdiem atkāpjoties.

12. No Lielās galerijas gala taisnā līnijā redzama Polārzvaigzne, kas piramīdas būvēšanas laikā(!?) piederējusi Pūķa zvaigznājam.

13. Piramīdas augstums, pareizināts ar 1 miljardu, līdzinās attālumam no Zemes līdz Saulei.

14. Pētnieks Počans 1978.gadā uzskata, ka sākotnēji piramīdai bijuši 210 kaļķakmens kārtu likumi (tagad 203), jo 210 = 2 X 3 X 5 X 7 (četru pirmo pirmskaitļu reizinājums).

15. "Piramīdas elkoņa" mērvienība. Difē uzskatīja, ka tādu mērvienību izmantojuši senēģiptieši. Tā bijusi 635,66 mm. Šis lielums atbilst Zemes rādiusam līdz polam kilometros - 6356,64 km. Angļi Vaiss un Pjaci smits konstatēja, ka "piramīdas elkonis"dalās ar 25 "piramīdas collām," turklāt šī colla no mūsdienu angļu collas atšķiras tikai par vienu tūkstošdaļu. Tāpat atzīmēts, ka Piramīdas pamatnes garums sastāv no 365,23 "piramīdas elkoņiem," kas ir gandrīz tikpat cik dienu gadā - 365,24.

Rakstu avoti.

1. Al Masuda manuskripts. Šis koptu (arābu-?) rakstnieka manuskripts apgalvo, ka Lielo piramīdu licis celt valdnieks Saurids vēl pirms Lielajiem plūdiem. Viņš licis saviem priesteriem visas zināšanas un pierakstus noglabāt iekšienē. Manuskripts glabājas Oksfordas bibliotēkā. Vēl viņš stāsta par kalifa Al Mamuna pavēlēto tuneļa izciršanu Lielajā piramīdā.

2. To apstiprina arī Hērodots savā 2. grāmatā par vēsturi.

3. Sengrieķu neoplatoniķis Prokls savos komentāros Platona „Tīmajam” saka, ka Lielo piramīdu, kamēr tā vēl nav bijusi pabeigta, izmantojuši kā astronomisko observatoriju.

4. Taki ad-din Ahmad ben Ali ben Abd-al-Kadir ben Muhammad al-Makrizi (1364.-1442.g.) – arābu vēsturnieks, kura sastādītajā darbā „Hitat” teikts: „Tad viņš [piramīdas cēlājs!] pavēlēja ierīkot rietumu piramīdā trīsdesmit dārgumu glabātavas no krāsaina granīta. Tās piepildīja ar bagātiem dārgumiem, visādiem instrumentiem un dažādiem dārgakmeņu izstrādājumiem, darbarīkiem no stipras dzelzs, piemēram ar ieročiem, kuri nerūsē, stiklu, kas neplīst, dīvainiem talismaniem, dažādiem vienkāršiem un sarežģītiem dziedināšanas līdzekļiem un zālēm, kā arī nāvējošām indēm. Austrumu piramīdā viņš pavēlēja attēlot debesu velvi un spīdekļus un planētas uz tās, kā arī radīt attēlus, kuros redzami visiespējamākie instrumenti un metodes. Tur arī glabājās timiāni, kurus kūpināja debesīm, un grāmatas par visu to. Turpat bija norādīti zvaigznāji un pastāstīts, kas notiek laiku pa laikam to apgriešanās periodos... Visbeidzot krāsainajā piramīdā viņš pavēlēja paglabāt pareģu ķermeņus īpašos sarkofāgos no melnā granīta; pie katra no sarkofāgiem gulēja grāmata, kurā aprakstītas viņa apbrīnojamās mākslas, viņa dzīve un darbi... ”Vēl citāts no „Hitat”:
„... pirmais Hermejs, pazīstams kā Trismegists, tas ir Trijtik Godājamais, jo viņš bija pravietis, valdnieks un gudrais vienā personā – (viņš – tas pats, kuru žīdi sauca par Ēnohu, Iareda dēlu, Maleila dēlu, Sifa dēlu, Dama dēlu – lai svēts ir viņa vārds! – kā arī Idriss), kurš zvaigznēs nolasīja Vispasaules plūdu tuvošanos. Viņš pavēlēja uzsliet piramīdas un noslēpt tajās dārgumus, rakstus, kas satur gudrības un visu pārējo, jo viņš parūpējās par to, lai droši un uz mūžīgiem laikiem saglabātu visu, kas var iet bojā un pazust.”

5. Ibn Batuta – slavens arābu XIV gs. ceļotājs un memuārists: „Ēnohs uzslēja piramīdas līdz Plūdiem, lai tajās no iznīcības saglābtu grāmatas, kuras saturēja zinātniskās un citas gudrības, kā arī citus ļoti vērtīgus priekšmetus.”

6. Bībele – nepārprotamā veidā par Lielo piramīdu neko nesaka. Taču „Sargtorņa” dibinātājs Čārlzs Teilzs Rasels pievērsis uzmanību Jesajas grāmatas 19.nodaļas 19. un 20.pantam: „Tanī dienā stāvēs Tam Kungam altāris pašā Ēģiptes zemes vidū un piemiņas stabs pie zemes robežām.
20. Abi tie būs Tam Kungam Cebaotam par zīmi un liecību Ēģiptes zemē...” Lielā piramīda taču atrodas Ēģiptes centrā un arī atdala Augšas un Lejas Ēģiptes , tātad – „zemes vidū” un „pie zemes robežām.” Šeit uzmanība jāpievērš darbības vārdam „stāvēs,” kas ir nākotnes formā, tātad runa tomēr nav par piramīdām.
Spensers Luīss, kura 1936.g. iznākušo grāmatu „Lielās piramīdas simboliskais pareģojums,” kuru izdeva rožukrustieši, pievērš uzmanību Jeremijas grāmatas 20.nodaļas 20. pantam: „Tu darīji zīmes un brīnumus Ēģiptes zemē Israēlam un citām tautām līdz šai dienai un ar to sagādāji Sev Vārdu, kāds tas Tev šodien.”
Pols Lemesurjē, grāmatas „Lielā piramīda atšifrēta” (1977.g.) autors atradis netiešas norādes gan VD, gan arī JD. 118.psalma 22.pants: „Akmens, ko namdari nometuši pie malas, ir kļuvis par stūra akmeni” – viņš uzskata, ka runa ir par nogāzto virsotnes akmeni – piramidonu. Šo pašu VD pantu Jēzus citē Mateja evaņģēlijā – 21.nodaļa 42.pants. Nu nekāda sakara ar piramidonu šim tekstam tomēr nav. JD evaņģēlijā Jēzus stāv Eļļas kalnā, visai akmeņainā vietā, un tas arī viss.
Labs arguments, lai iegrieztu tiem, kas uzskata, ka Bībelē ir viss... Nu nav vis...

Pētījumi Lielajā piramīdā.

Kalifs Abdulla al Mamuns. Bagdādes kalifa Haruna al Rašida dēls. Pirmais Lielās piramīdas pētnieks un Ēģiptes valdnieks 827.gadā (821.!? , vai 820.-?) lika izcirst caurumu tās sānā. Kalifs apsolīja dalīties ar visiem atrastajos dārgumos, ar kuriem it kā esot pildīta Piramīda. Strādnieki smagā darbā ar cirtņiem to arī paveica. Izpētīja arī tās iekšieni un atrada vien pavisam nedaudz priekšmetu: nedaudz zelta, dārglietu un smaragda lādīti, kuru Al Mamuns ievietoja savā dārgumu glabātavā. Napoleona topogrāfi franču okupācijas laikā šo eju iezīmēja kartē, bet mūsdienās šo eju izmanto tūristi.
Al Mamuns bija skolots vīrs, nav zināms, kas bija viņa virzītājspēks – alkas pēc dārgumiem, vai pēc zinībām. Klīda baumas, ka piramīdā ir slēpta kamera, kurā glabājas zemes un debess karte. Pats viņš bija sapulcinājis 70 mācītus vīrus, lai tie sastādītu Zemes karti un islāma pasaulē pirmo astronomisko atlasu.

Džons Grīvs (1602.-1652.g.). Grešemas koledžas profesors matemātiķis, ģeometrs un antikvārs bija pazīstams ar veselu lērumu astronomijas literatūras antīkajās valodās. Pētīja Lielo piramīdu no 1638.-1652.gadam. Viņa ceļojumu apmaksāja tā laika Kenterberijas bīskaps, un tam bija visai praktisks raksturs – Grīvs gribēja unificēt pasaules svaru un mēru sistēmu. Ēģiptē viņš gribēja uziet seno mērvienību pēdas, kuras saturēja senie monumenti – kā galvenais tika minēta Lielā piramīda.
Matemātiķis pirmkārt meklēja angļu pēdu piramīdā. Pa ceļam viņš izpētīja, ka romiešu pēda – pes, ir nedaudz īsāka par to. Viņš izmērīja Lielās piramīdas malu, kas tobrīd sanāca tikai 693 pēdas, jo bija segta ar smiltīm un šķembām. Iekšienē viņš rūpīgi izmērīja Valdnieka kameru un tur esošo sarkofāgu. Viņš uzkāpa arī virsotnē ar mērķi noteikt būves augstumu, kā arī saskaitīja kaļķakmens apšuvuma plākšnu rindu skaitu.
Atgriezies Anglijā, Grīvs apkopoja savus novērojumus grāmatā „Piramidogrāfija vai piramīdu apraksts Ēģiptē” (1646.g.). Viņš visai brīvā veidā uzskatīja, ka senie ēģiptieši spējuši kaut kādā veidā Lielo piramīdu uzturēt ārpus parastā laika tecējuma likumiem. Uz Grīva darbiem savos pētīumos balstījās Īzaks Ņūtons.

Īzaks Ņūtons (1643.-1727.g.). Uzskatīja, ka Lielajā piramīdā iekodēts Zemes apkārtmērs. To izskaitļot pēc Lielās piramīdas gan Ņūtonam nekādi neizdevās, jo nebija pareizi nosakāms piramīdas malas garums, dēļ smilšu un šķembu būvgružiem.

Nataniels Devisons. Britu konsuls Alžīrijā, kas 1765.gadā atklāja pirmo atslogošanas kameru, kas no tā laika pazīstama ar nosaukumu – Devisona kamera. Ilgu laiku tā bija vienīgā zināmā piramīdā. Devisons pievērsa uzmanību četrstūrainām atverēm (platums 28 collas, bet augstums 32 collas) Lielās galerijas augšējā daļā DA stūrī. Domājams, ka šī atvere bija izveidojusies izņemot no Lielās galerijas sienas veselu akmeni. Ar saliekamo kāpņu palīdzību viņš uzrāpās līdz caurumam un nokļuva nelielā koridorā, kas bija sikspārņu piemēslots. Pavirzījies pa tuneli apmēra 25 pēdas, viņš uzgāja atveri kas veda uz apakšējo Atslodzes kameru.

Džovanni Batista Kavilja (1770.-1845.g.). Viens no pašiem kolorītākajiem Lielās piramīdas pētniekiem, ar labu intuīciju. Bijušais dženoviešu kapteinis un kuģa īpašnieks 1830.gados pētīja Lielo piramīdu mēģinot atrast slēptas telpas tajā. Viņš esot tā aizrāvies ar pētījumiem, ka iztīrījis no sikspārņu kakām un uz pētījumu laiku apmeties dzīvošanai Deivisona kamerā virs Valdnieka kameras. Tieši viņš attīrīja gaiteni no Akas līdz pat Lejupejošajam gaitenim, kas ved uz Pazemes kameru. Viņš strādāja kopā ar Hovardu Vaisu, noalgojis zemesdarbiem vairākus simtus strādnieku. Kaviļjam tuvas tēmas bija astroloģija un magnētisms. Viņš bija kā apmāts ar Lielo piramīdu, pilns daudz dažādu pārsteidzošu teoriju, kuras tā arī līdz galam viņš neatklāja.

Ričards Viljamss Hovards Vaiss (1784.-1855.g.). Ģenerāļa Ričarda Vaisa dēls un feldmaršala sera Džordža Hovarda mazdēls, zilo asiņu īpašnieks. Izgājis visas virsnieka pakāpes un uzdienējies līdz ģenerāļa uzplečiem. Kādu laiku dienējis pie Velingtona. Laikabiedri atzīmē viņu kā tiešu un pamatīgu cilvēku.
Vaiss ieradās Ēģiptē 1830.gados kā tūrists, bet visai drīz sāka izrādīt nopietnu interesi par tās noslēpumu atklāšanu, jo viņu saviļņoja Kaviļjas idejas. Vaiss ierīkoja nometni kādās kapenēs pie piramīdas, nolīga Kaviļju par darbu vadītāju monumenta attīrīšanai. Laiku pa laikam viņi mainījās lomām un Vaiss ņēma savās rokās praktisko darbu pusi.
Pēc plašiem izrakumiem apkārtnē un arī pašā piramīdā, Vaiss izsauca pāris strādnieku ar mērķi pārbaudīt kādu savādu Devisona kameras īpatnību: vienā no kameras griestu šķirbām 91 cm dziļumā varēja iebāzt niedri. Viņš uzdeva strādniekam tai vietā izcirst caurumu, uzskatīdams, ka tālāk varētu slēpties kāda nezināma telpa. Taču granīts izrādījās pārāk ciets un kameras šaurība traucēja šim darbam. Tādējādi apņēmīgais militārists izlēma uzdevumu veikt ar spridzināšanu. Ar vairāku sprādzienu palīdzību viņam izdevās izcaurumot mīkstā kaļķakmens pārsegumu virs Devisona kameras. Turpinot bīstamo ceļu augšup, Vaiss un viņa palīgi atklāja kopumā četras atslogošanas kameras, agrāk nezināmas. Viņš arī pirmais izvirzīja hipotēzi, ka kameras bijušas domātas briesmīgā akmens masas spiediena uz Valdnieka kameru atslodzei. Bez tam šeit tika atrasti vairāki seni uzraksti, tostarp arī Hufu vārds ar kartušu, uzvilkti ar senu krāsu.

H.Egnjū. Pirmais savā 1838.gada grāmatā „Vēstule no Aleksandrijas par praktisku riņķa kvadratūras pielietojumu Ēģiptes Lielo piramīdu izvietojumā.” Par šo pētnieku zināms vien tas, ka 1835.gadā pavadīja gadu Kairā, mēra epidēmijas laikā. Tā brīvo laiku karantīnas dēļ viņš izmantoja piramīdu pētīšanai un noteica sakarību starp augstumu un parimetru ar pī palīdzību Menkaura piramīdai. Viņa ideja bija pieminēta vēlākajā Vaisa grāmatā.

Džons Teilors (1781.-1864.g.). London Observer izdevējs. Pēc Vaisa atgriešanās Anglijā, savu dzīvi veltīja Lielās piramīdas izpētei, lai gan tā arī nekad neapmeklēja Ēģipti un neieraudzīja Piramīdu pats savām acīm. Viņa pārdomas apkopotas grāmatā „Lielā piramīda. Kādēļ un kas to uzcēlis?,” kuru tas publicēja 1860.gadā, lai gan titullapā atzīmēts 1859.gads.
Teilors bija viens no pirmajiem, kas Lielās piramīdas proporcijās saskatīja kādu slepenu kodu. Viņš uzskatīja, ka celtnieki tajā iemūžinājuši Zemes parametrus, kā piemēram tās apkārtmēru. Tāpat kā Egnjū, uzskatīja, ka piramīdā iemūžināts skaitlis pī. Kā fundamentāls protestants, Teilors mēģināja izskaidrot piramīdas parādīšanos. Tas noveda pie secinājuma, ka to būvējusi kāda rase vēl pirms pagāniem ēģiptiešiem, stipri tuvu Noāsa laikmetam. Būtībā viņš uzskatīja, ka piramīdu uzcēlis Dievs. Savas dzīves pēdējās nedēļās viņš veda intensīvu saraksti ar Čārlzu Pjacci Smitu.

Čārlzs Teizs Rasels. „Sargtorņa” biedrības dibinātājs. Tāpat kā Teilors atbalstīja domu, ka Lielā piramīda ir simboliska Dieva celtne, kurā katra colla atbilst 1 gadam. Tādējādi celtnes uzbūvēšanas gadam vajadzētu būt 2144.g.pmē. Zīmes, kas atrastas Lejupejošajā koridorā: 630 līnijas uz koridora sienām starp lielākām atzīmēm un vietu, kur tas satiekas ar Augšupejošo koridoru. Atrastās zīmes it kā norādot, ka Lielie plūdi un Noāsa šķirsts bijis 630 gadu pirms žīdu iziešanas no Ēģiptes. Vēl 1542 collas jeb gadi šķir jūdu pārgājienu no Kristus dzimšanas, kura punkts atrodas pie ieejas Lielajā galerijā. Ja no šejienes izmērīs attālumu līdz otram Lielās galerijas galam, tad iegūsim 1914.gadu kā lielu nelaimju vēstnesi – 1.Pasaules karš. Uzskatīja, ka celtnē paredzēta dvēseļu atdzimšana un pasaules gals – vēl viņa dzīves laikā 1874.gadā.

Luīss Spesners. Viens no autoriem, kas sniedz vēl detalizētāku uzmērījumu atbilstību vēsturiskajiem notikumiem, rakstīja šo 1936.gadā. Viņš uzskatīja, ka celtnē skrupulozi no gada pa gadam iešifrēta visas Eiropas XX gs. pirmās puses vēsture. It kā viņš piramīdā atradis 1909.gada krievu cara Nikolaja II slēgto vienošanos ar citām Eiropas valstīm, vardarbības uzliesmojumu Balkānos no 1912.-1913.g., kas izraisīja I Pasaules karu, Bukarestes miera līguma noslēgšanu 1913.gada augustā, Vācijas kara pieteikumu Anglijai 1914.gada augustā, ASV iestāšanos karā 1917.gadā, britu ģenerāļa Alenbī vadīto Jeruzālemes atbrīvošanu no turkiem 1917.gada 11.decembrī, KPFSR dibināšanu 1918.gada 18.janvārī Pēterpilī, vācu ķeizara bēgšanu uz Holandi 1918.gada 10.-11.novembrī un visai drīzu pamiera noslēgšanu, Lielā četrinieka pēckara konferenci 1919.gada decembrī, Sevras miera līguma parakstīšanu 1920.gada 11.novembrī, līguma parakstīšanu ar Turciju 1920.gada 10.augustā un pasaules fondu tirgu sabrukums 1929.gada oktobrī. Vāks kaut kāds!
Šī pētnieka spriedelējumi dažkārt var izsaukt skaļus smieklus, taču toreiz tam bija pat piekritēji. Collas kā mērvienības esamība šai būvē, viņaprāt, pierādīja piramīdas niecīgo saistību ar ēģiptiešiem. Tā bijusi domāta angļiem, jo tie lietojuši collu un varējuši izprast tādējādi šifrēto vēstījumu.

Čārlzs Pjacci Smits (Smyth C.) (1819.–1900.g.). Viņa tēvs bija viceadmirālis Viljams Henrijs Smits, kas pētīja Sardīnijas, Sicīlijas un Ziemeļāfrika krastu līnijas. Viņš piedzima Neapolē un vienu no saviem vārdiem saņēma no audžutēva Džuzepes Pjacci (1746.-1826.g.), katoļu astronoma, Cerēras atklājēja.
Viņu iedvesmoja Teilora idejas. Smits jau 24 gadu vecumā kļuva karaliskais astronoms Skotijā un kalpoja Edinburgas observatorijā. Kļuva par tā laika spektroskopijas speciālistu. Mūsdienās gan viņu atceras nevis sakarā ar pētījumiem, bet gan ar lielu patosu izklāstītajiem reliģiskajiem uzskatiem. Bija piedalījies Haleja komētas novērojumos Dienvidāfrikā un veda astronomiskos novērojumus no Tenerifes Kanāriju salās. Pēc Teilora nāves viņš 1864./1865. gadu mijā devās uz Ēģipti pats, jo uzskatīja, ka Teilora idejas jāpārbauda uz vietas. Sponsoru viņš nedabūja, kopā ar sievu paņēma līdzi ļoti daudz ekipējuma un instrumentu, arī tiem laikiem modernu tehniku – fotokameru.
Smits ar sievu apmetās Gīzas plato austrumu malā kādā pamestā kapenē. Tāpat kā Teilors, arī Smits bija sajūsmā par Lielās piramīdas proporcijām. 4 mēnešus viņš veltīja tās fotografēšanai un uzmērīšanai, bet visu atlikušo dzīvi – tās pētīšanai. Rezultātā radās tiem laikiem visprecīzākais Gīzas kompleksa uzmērījums – karte. Viņa pārdomas apkopotas grāmatā „Mūsu mantojums: Lielā piramīda,” kas iznāca 1880.gadā. Arī uzskatīja Dievu par monumenta autoru.
Pjacci uzskatīja, ka Lielā piramīda celta 2170.g.pmē., kad Plejādes pusnaktī bija zenītā. Tāpat tieši viņš precīzi noteica celtnes atrašanās vietu – mazliet uz dienvidiem no 30. paralēles. Kā autoru viņš atzina Filitu – parastu Hērdota minētu ganu, ko Pjacci teicās esam par Melhisedeku.
Pēc citām ziņām viņam 1867.gadā iznākusi grāmata "Dzīve un darbs pie Lielās piramīdas" (Life and Work at the Great Pyramid). Radīja veselu zinātni - piramidoloģiju. Apgalvoja, ka piramīdu izvietojumā un izmēros iemūžinātas ārkārtīgi plašās seno ēģiptiešu astronomiskās zināšanas. Vēl viņš konstatējis, ka piramīdu akmeņu izmēri daloties bez atlikuma ar kādu garuma mērvienību, kas līdzinās angļu collai, to viņš nosauca par "piramīdu collu" un piedēvēja tai dievišķu izcelsmi.

Roberts Mencis (?–1877.g.). Viņš apgalvoja, ka Piramīdas iekšējie koridori un telpas atspoguļo Dievišķās providences reālu hronoloģisku parādīšanos cilvēces vēsturē. Colla sakrālajā telpā atbilstot vienam gadam. Celtnē esot atveidota visa bībeliskā vēsture. Lielā galerija, piemēram, atainojot kristīgo ēru, un 33 collas augšup no ieejas atrodas Aka, kas simbolizējot Tā Kunga Kapu.

Deivids Deividsons. Angļu inženieris sākumā Mencim nepiekrita, taču vēlāk arī nonāca pie tādām pat domām. To viņš aprakstīja grāmatā „Lielā piramīda un tās Dievišķā vēsts: unikāla vēstures dokumentu un arheoloģisko liecību atbilstība,” kas pirmo reizi tikusi publicēta 1924.gadā. Grāmatas līdzautors bija H.Oldersmits un tā piedzīvojusi daudzus atkārtotus izdevumus.

Veinmans Diksons. Šis pētnieks atklāja abas šahtas Valdnieces kamerā 1872.gadā, kad klaudzinot mēģināja noteikt slēptas telpas. Tā viņš pamanīja plaisu ziemeļu sienā, kurā izdevās iebāzt garu stieples gabalu. Pārsteigts viņš no vietas izcēla ieplaisājušo 5 collas biezo akmeni un atklāja kanālu ar kvadrātu šķērsgriezumā un 20 cm malas garumu. Tad viņš rūpīgi apsekoja pretējo dienvidu sienu un arī tur simetriskā vietā atrada šahtu.

Ričards Proktors (1837.-1888.g.). Šis angļu astronoms pievērsa uzmanību sengrieķu neoplatoniķa Prokla paustajai domai, ka Lielā piramīda vēl nepabeigta tikusi izmantota kā astronomiskā observatorija. Tālāk viņš secināja, ka pirmais ir ticis Lejupejošais koridors, pa kuru iekšā spīdējusi Pūķa alfas gaisma.

Sers Viljamss Metjū Flinders Pitrijs (1853.-1942.g.). Eģiptologs XIX gs. beigās veica metodiskus Lielās piramīdas uzmērījumus ar mērķi pārbaudīt Teilora un Smita hipotēzes. Ieradās Gīzā 1880.gadā un iekārtojās uz dzīvi izlaupītā kapenē. Pitrijs noteica Piramīdas pamata leņķi: ziemeļu skaldnē – no 51,756 - 51,889 grādiem, bet dienvidu – 51,958 grādus. Izejot no šiem lielumiem, pētnieks noteica vidējo leņķa lielumu – 51,866 grādi. Vēl 1880.gadā zinātnieks laikam pirmais izteica domu, ka celtnieki praksē izmantojuši savu mērvienību – elkoni.
Kopumā Pitrijs Piramīdas izpētei veltīja 46 savas dzīves gadus. Kolīdz iestājās nakts, Pitrijs izģērbies kails un gājis pētīt Piramīdas iekšējos koridorus. Tur valdošo šausmīgo karstumu viņš varējis izturēt ne vairāk par divām stundām.
Rezultātā nāca pie secinājuma, ka ēģiptiešu rīcībā bijušas gluži neticamas zināšanas ieskaitot pī skaitli. Piramīdas perimetra dalījums ar dubultu augstumu sniedz rezultātu pī - 3,14159...

Renē Švallersde Lubičs (1887.-1961.g.). Elzasiešu matemātiķis un filozofs, kas veica interesantus Sfinksas pamatnes ūdens erozijas novērojumus. Viņš pī skaitļa klātbūtni bija atradis Luksoras tempļa austrumu puses bareljefā, kurā bija attēlota Saules barkas nešana cauri vārtiem. Iespējams, ka tieši šis pētnieks ir pirmais, kas pamatoja pī un fī skaitļu esamību ēģiptiešu senatnē. Tāpat viņš tika mērījis arī trijstūrveida gurnu apsējus senajos attēlos un atkal ieguvis fī un kvadrātsakni no fī. Tāpat viņš arī apgalvo, ka fī atrodams arī Lielās piramīdas griezumā, kas ir trijstūris, ko vedo Piramīdas augstums = kvadrātsakne no fī, puse tās pamata = 1 un apotēma = fī. Tādējādi Piramīdas griezumam ir tie paši leņķi, kas faraonu trijstūrveida gurnu apsējiem.

Edgars Keisijs par Lielo piramīdu. Amerikāņu parapsihologs un gaišreģis 1100 pareģojumus teicis par Ēģipti Lielās piramīdas celtniecības laikā. Vairāki no tiem izceļas ar neparastu detalizētību. Keisijs uzskatīja, ka Lielā piramīda saistīta ar Atlantīdu. Lielo piramīdu kopējiem spēkiem cēluši atlanti, ēģiptiešu iezemieši un pārceļotāji no Kaukāza laikā starp 10 490. un 10 390.g.pmē. Lielo akmens bluķu pārvietošanai tikusi izmantota levitācija. Viņaprāt piramīda nav vis kapene, bet gan multifunkcionāla būve. Vins no tās uzdevumiem bija seno zināšanu saglabāšana. Zinot, ka Atlantīda lemta bojāejai, tās celtnieki tur noglabājuši atlantu civilizācijas zināšanas. Tikuši izmantoti arī baloni ar ūdeņradi, magnēti un lidaparāti – lidmašīnas un helikopteri.

Roberta T.Ballarda ģeodēzijas teorija. Austrālietis, dzelzsceļa inženieris. Reiz, vilcienā braucot garām Gīzai, viņam radās doma, ka piramīdas senatnē varēja kalpot arī kā teodolīti zemes ierīkošanas darbos. Par to viņš 1822.gadā izdeva grāmatu „Piramīdas noslēpuma atrisinājums.”
Viņš uzskatīja, ka auglīgās zemes sadalīšana individuālajos apstrādes gabalos pēc katriem Nīlas paliem, kas noskaloja visas iepriekšējās robežas, bija svarīga lieta. Piramīdas atviegloja šo lietu. Savā grāmatā viņš teic, ka vienīgais seno ģeodēzistu instruments bijis pārnēsājams Piramīdas modelis apļa centrā, uz kura ir atzīmes par debess pusēm. Ballarda hipotēzi apstiprina arī Hērodota rakstītais, ka ... „faraons sadalījis zemi... tā, lai katram tiktu vienāda lieluma četrstūris...” tālāk viņš raksta, ka nodoklis ticis maksāts tikai no tās zemes, kas pēc paliem palikusi. Tādā veidā no Ēģiptes Grieķijā nonākusi ģeometrija.

Dž.H.Kouls. Pēc britu koloniālās administrācijas pasūtījuma viņš 1925.gadā veica Lielās piramīdas uzmērīšanu. Tad tika konstatēts, ka piramīdas pamatā atrodas kvadrāts ar sekojošiem malu garumiem: ziemeļu – 320,253 m, dienvidu – 230,454 m, austrumu – 230,391 m, rietumu – 230,257 m. Tātad atšķirība starp garāko un īsāko malu ir tikai 0.201 m. Tātad – piramīdas pamats tomēr nav ideāls kvadrāts, lai gan atšķirības ir pavisam nelielas, pie tam celtne ir bez ārējā apšuvuma. Vēl apmērot Kouls konstatēja, ka ass atrodas 115,09 m no ZR stūra un 115,161 m no ZA stūra, tātad novirzīta no centra. Parasti šo kļūdā vaino cilvēcīgo faktoru. Rezultātā arī piramīdas apekss ir novirzīts no absolūtā centra par 35,5 mm. Tādējādi katra no četrām Piramīdas pusēm ir maķenīt savādāka. Šo faktu pamanīja arī Petrī. Rietumu skaldne esot orientēta uz pī, bet ziemeļu – uz fī faktoru. Koula mērījumus mūsdienās uzskata par precīzākajiem un uz tiem atsaucas.

Mozess Kotsuorts (1859.-1843.g.). Strādāja Britu dzelzsceļa sistēmā. Viņam bija no senčiem mantota interese par kalendāriem un laika skaitīšanas sistēmām. Jau no bērnības labi pazīdams smilšu un saules pulksteņus, viņš sāka eksperimentēt ar konusu un piramīdu modeļiem, lai izpētītu kādas ēnas tie met pie dažādiem gaismas krituma leņķiem. Viņš noskaidroja, ka 30.platuma grādā, kur faktiski atrodas Lielā piramīda, garš obelisks var kalpot kā precīzs laikrādis. Tiesa gan, tam jābūt ļoti augstam – apmēram 140 m, lai mestu tik garu ēnu, ka tās starpība būtu skaidri pamanāma vismaz 30 cm robežās. Īpaši ērta Piramīda ir gadalaiku noteikšanā. Tās ziemeļu sāns sešu ziemas mēnešu laikā paliek ēnā, Tad, jo vairāk Saule tuvojas ziemas saulgriežiem, tās ēna paliek arvien garāka, bet pēc saulgriežiem sāk samazināties, sasniedzot savu minimumu pavasara ekvinokcijas brīdī marta beigās. Lai spētu fiksēt šīs ēnas garumu, Kotsuorts nosprieda, ka tad piramīdas ziemeļu pusē būtu nepieciešams gluds laukums ar atzīmēm.
Un tā, 1900.gada novembrī viņš dodas uz Ēģipti, lai uz vietas pārbaudītu savu versiju pareizību. Tur viņš patiesi atrada tādu mērīšanas sistēmu – tā bija veidota no plakaniem blokiem, kas veidoja puskvadrātus. Bloki stipjas no Lielās piramīdas pamatnes līdz senajai sienai, kas kādreiz ierobežoja visu Hufu kompleksu. Katra akmens bloka platums bija 1,36 m – tas ir attālums, ko ēna veic katru dienu tās samazināšanās fāzē līdz martam. Šī akmens skala līdzēja tā laika priesteriem noteikt dienas ziemas periodā ar lielu precizitāti: ar matemātisku skaitļojumu palīdzību noteikt gada mēnesi un dienu.
Pētnieks aizbrauca no Ēģiptes vedot līdzi 13 mēnešu kalendāru, kurā katrā mēnesī bija 28 dienas. Pie kam mēneši vienmēr sākās svētdienās un beidzās sestdienās. Viņš bija ieguvis vērā ņemamus apstiprinājumus, ka Lielā piramīda tika izmantota kā gigantisks kalendārs.

Toms Valentains. 1975.gadā izdeva grāmatu „Lielā piramīda.” Noraidīja domu, ka piramīdu varētu būt cēluši ēģiptieši un piedēvēja to kādai citai civilizācijai – hiksiem. Lai gan par hiksiem zināms ir visai labi, Valentains tiem piedēvē kādas pārcilvēcīgas spējas un apgaismotību: tieši hiksu vadībā ēģiptieši arī esot uzcēluši Lielo piramīdu.

Ričards Hoglends. Šis pētnieks uzskata, ka ir kāda sakarība starp Gīzas piramīdu kompleksu un tā sauktajām "Marsa piramīdām" Sidonijas apvidū.

Pols Brantons (1898.-1981.g.). Tas ir tikai Rafaela Hersta literārais pseidonīms. Anglis, sāka savu karjeru kā žurnālists, pēcāk aizrāvās ar Austrumiem un sarakstīja par tēmu veselu rindu grāmatu. 13 nopublicētās grāmatas kļuva par Austrumu iepazīšanas līdzekli rietumniekiem: tajās viegli saprotamā veidā bija vēstīts par jogu, meditāciju un austrumu filozofiskajām praksēm. Vienā no šīm grāmatām – „Slepenās Ēģiptes meklējumos” (1936.g.) sīki aprakstīti vienas nakts pārdzīvojumi, kurus saņēma Brantons Lielajā piramīdā.
Pārliecinājis vietējo policiju, ka negrasās pastrādāt nekā ļauna, tumsai iestājoties viņš tika ieslēgts Lielajā Piramīdā. Izstaigājis to, pētnieks beidzot nolēma apmesties Valdnieka kamerā kopā ar tējas termosu, pāris ūdens pudelēm, pierakstu grāmatiņu un pildspalvu. Novilcīs virsējo apģērbu un izslēdzis kabatas lukturīti, Brantons ieslīga tumsā.
Pamazām viņam kļuva aravien vēsāk, varētu sacīt, pat auksti. Kad viņš jau drebējis pie visām miesām, kameras tumsa pēkšņi kļuvusi ļaunu vēstoša. To aizpildīja visi iespējamie neredzamie radījumi, kuri, kā viņam likās, apsargāja Piramīdu. Gari – sargi aiz sevis atveda ļaunus, agresīvi noskaņotus radījumus, kas visu Brantona apziņu aizpildīja ar šausmām un pretīgumu. Viens no šiem spokiem cieši pietuvojies pētniekam un nomērīja to ar ilgu un ļaunu skatienu. Beidzot iestājās kulminācijas moments, kad visi šie radījumi mani cieši ielenca, bet pēc tam pazuda. Nu jau kamerā jautās kādu citu būtņu klātbūtne. Tās bija divas augstas figūras, tērptas baltos apmetņos un sandalēs. Viena no figūrām pajautāja pētniekam vai tas ir ar mieru turpināt vīzijas, pat ja tas draudētu ar viņa nāvi. Kad Brantons atbildēja apstiprinoši, jautājušā figūra pameta telpu, bet otra – tā, kas līdz šim bija klusējusi, lika tam nogulties uz akmens grīdas.
Brantons tika ievadīts stāvoklī, kuru pats apraksta kā pilnīgu paralīzi. Viņa dvēsele atdalījās no miesas. „Es kļuvu par spoku, bezmiesisku radījumu, kas brīvi planēja telpā. Tagad es beidzot sapratu, kādēļ senie ēģiptieši savos hieroglifiskajos rakstos cilvēka dvēseli apzīmēja ar putna simbolu.”
Vecais priesteris apstiprināja viņa sajūtas: „Un tā, tu saņēmi lielu mācību. Cilvēks, kura dvēsele radīta no Nemirstīgās sākotnes, vienkārši nespēj nomirt. Izklāsti šo patiesību vārdos, kas cilvēkiem būtu viegli saprotami.” Tad priesteris pastāstījis Brantonam par senās un izzudušās civilizācijas hronikām, kas apslēptas Lielajā piramīdā. Pastāstīja kā jūras dibenā nolaidusies Atlantīda, jo tās iedzīvotājus pārņēmis ļaunums un garīgais aklums. Priesteris viņu arī pavadījis līdz Valdnieka kameras izejai: „Es brīnišķīgi sapratu, ka atrodos Piramīdas iekšienē vai zem viņas, taču vēl pavisam nesen es tādu gaiteni un telpu netiku redzējis. Acīmredzot, tie tika turēti slepenībā un nav tikuši atklāti līdz pat mūsu dienām”. Vecais priesteris viņam piezīmēja, ka mistiskais ceļojums to novedis ne tikai nezināmā Lielās piramīdas vietā, bet arī kādā slēptā viņa paša dvēseles daļā:
„Lielās piramīdas noslēpums – tas ir tava paša personīgā „es” noslēpums. Slepenās telpas un senie raksti – viss tas ir tevī pašā. Piramīdas Mācība slēpjas tajā, ka cilvēkam jātiecas augšup, viņam jādodas ceļā uz sava neiepazītā „es” centru, lai uzmeklētu un apjaustu pats savu dvēseli, pat ja viņam nāktos nolaisties šī tempļa neizmērojamos dziļumos, lai iegūtu tā slēptākos noslēpumus. Ardievu!”
Brantons pamodies tai pašā Valdnieka kamerā, dvēsela atkal bija fiziskajā ķermenī. Pulkstenis rādīja tieši pusnakti.

Ludvigs Borharts. Vācu eģiptologs kurš 1922.gadā izdod grāmatu "Pret skaitļu mistiku ap Lielo piramīdu Gizā." Tajā viņš argumenēti apkaro skaitļu mistiku, ko saskatījuši celtnē.

Līvijs Kartullo Stečīni (1913.-1979.g.). Senvēstures profesors no Ņūdžersijas Viljama Patersona universitātes. Arī pētījis Lielo piramīdu.

Drunvalo Melhisedeks. Savus pārdzīvojumus apraksta 2000.gadā izdotajā grāmatā „Dzīves ziedēšanas senais noslēpums.” Tas noticis, kad Melhisedeks zinātnieku grupas sastāvā atradies Pazemes kamerā. Un Strupceļa gaitenī no jau minētās kameras. Jau uzreiz viņš sajutis kā akmens bluķi spiež uz viņu, kā arī lielas bailes. Visus grupas dalībniekus apmeklēja vīzijas. Melhisedekam gadījās runāt ar Totu, kas lika tam atkārtot septiņus atlantu vārdus. Pēc to izrunāšanas gaitenis piepildījās ar savādu gaismu un varēja redzēt savus kolēģus. Aptuveni pēc stundas grupa no piramīdas izkļuvusi. Melhisedeka māsa stāstīja, ka koridorā viņu sagaidīja liela auguma būtne, kas to pavadījusi uz Iesvētīšanas kameru.

Pols Horns. Džeza virtuozs flautas spēlē, kas ierakstīja solo partiju flautai slavenajā Tadžmahalas mauzolejā. Šis ieraksts viņam noderēja slavenā albūma „Iekšienē” (1968.g.), kas iemantoja lielu popularitāti un kļuva par new age stila aizsākumu. Šie panākumi iedvesmoja albūma izdevēju nosūtīt Hornu komandējumā uz Ēģipti, lai mēģinātu ko līdzīgu izdarīt Lielās piramīdas iekšienē. Pirms ceļojuma viņš bija iepazinies ar Pola Brantona grāmatu.
Sākumā piramīdas iekšienē viņš kopā ar inženieri izpildīja pudža ceremoniju – tas ir indiešu rituāls meditācijai, kura uzdevums ir galēji samazināt skolotāja personības ietekmi. Grimstot meditācijā viņi abi saklausīja eņģeļiem līdzīgas balsis, kas dziedājuši kur ļoti tālu. Tad Horns uzsita pa sarkofāgu un tas izdeva „la” skaņu, bet par divām notīm zemāku kā rietumos. Noskaņoja savu ienstrumentu pēc sarkofāga, lai darbotos ar to harmonijā. Horns tēlaini apraksta savu spēli.

Dorotija Idi (1904.-1981.g.). Angliete, ieguva atpazīstamību ar vārdu Māmuļa Seti, jo uzskatīja, ka iepriekšējā dzīvē bijusi meitene vārdā Bentrešita no Seti tempļa Abīdā. Dzīvojot Kairā, viņai bijuši neskaitāmi mistiski pieredzējumi, kā arī vīzijas Lielās piramīdas apvidū. Viņa tikusies ar garīgām būtnēm zilu uguns lāpu izskatā Piramīdas austrumu pusē. Par to stāsta Džonatans Kots grāmatā „Māmuļas Seti meklējumos,” kas izdota 1987.gadā.

Rūdolfs Gantenbrinks.
Biogrāfija. Dzimis 1950.gada 24.decembrī Vācijā, Mendenē. Ar paša konstruētu robotu veicis šahtas pētījumus Lielās piramīdas Valdnieces kameras dienvidu šahtā. Līča kara laikā inženieris nonāca Ēģiptē. Tur viņš piedāvāja profesoram Štadelmannam (Vācu arheoloģijas institūts) detalizēti izpētīt tā saucamās „ventilācijas šahtas.”
Robots. Pašgājējs mikromobilis ar kāpurķēdēm, 37 cm garumā un 6 kg svarā. Septiņi autonomi elektromotori, kurus kontrolē no distances vadāmas mikroshēmas. Robota priekšējā panelī novietotas divas halogēnu spuldzes kā arī kustināma mazizmēra videokamera Sony CCD. Viegls alumīnija korpuss. Aparāts varēja izturēt slodzi līdz 40 kg, pateicoties īpašajām gumijas kāpurķēdēm, kuras var atbalstīties gan pret grīdu, gan arī pret griestiem. Robota izstrāde izmaksāja ap 400 000 DEM, tehnisko atbalstu izstrādē sniedza Šveices firma ESKAP no Ženēvas (ražo specializētos monitorus), HILTI AG no Vaducas (ražo urbšanas iekārtas) un GORE no Minhenes (ražo specializētus kabeļus). Robotu nosauca par Upuautu-2 ("pirmatklājējs" - senēģ. val.).
Pētījumu gaita. Iesākumā jau 1992.gadā piramīdā uzstādīja kompresoru un ar gaisa palīdzību veica pirmos pētījumus „šahtu” topogrāfijā. 1993.gada 22.martā Vācu arheoloģijas institūta uzdevumā „Upuauts-2” tika likts lietā dienvidu "šahtā." Valdnieces kamerā Gantenbrinks iekārtoja mazu studiju ar monitoru. Videomagnetofonā ierakstīja visu, ko fiksēja robota kamera. Laika bija maz, jo tūrisma firmas protestēja. Iesākumā šahta dienvidu sienā 2,1 m gāja horizontāli, bet tad pacēlās slīpumā 39 grādi 36 minūtes un 28 sekundes. Pēc 40 m tas pārvarēja pirmo plāksni, par kuru nebija skaidrs - tā ir grīdas plāksne jebšu nokritusi no griestiem. Tad sekoja koridori ar smiltīm un grubuļainām sienām, it kā raupji apmestām. Kopumā pārvarējis 65 m, tas atklāja uz grīdas guļam salauztu metāla priekšmetu. Tālāk seko gludas alebastra vai smilšakmeņa sienas. 2 m pēc tam „šahtu” nosprostoja durtiņas ar divām krāsainā metāla (vara?) eņģēm, no kurām kreisā bija salauzta. Durtiņas tika atklātas 1993.gada 22.martā pulksten 11.05. Izskatījās, ka tās ir atveramas bīdot uz augšu. Robots spēja pabāzt zem apakšējās malas sarkano lāzera staru 5 mm resnumā, tādējādi pierādot, ka aiz durtiņām atrodas telpa. Durtiņu labais apakšējais stūris bija nolauzts. Robota ceļojums beidzās. Dažus milimetrus platā sprauga plāksnes apakšā lika domāt, ka aiz tās atrodas tukša telpa.
Berlīnes matemātiķis Mihaēls Hāze izskaitļoja noslēpumaino durtiņu atrašanās vietu – starp 74. un 75. akmens blokiem. Tās attālums līdz piramīdas sānu skaldnei horizontāli ir 18 m, bet slīpi iesāktajā virzienā – 25 m.
Rezultāti. Nekad iepriekš šai piramīdā nebija tikuši atrasti metāla priekšmeti (stop! - Hovarda  Vaisa "lāpsta"!). Gantenbriks pierādīja, ka bez zināmajām, piramīdā vēl ir telpas.
Represijas. Pēc atklājuma no oficiālās zinātnes puses sekoja klusēšana un par to netika oficiāli pavēstīts sabiedrībai. Pats Gantenbriks vairākiem speciālistiem nodemonstrēja nofilmētā materiāla kopiju. Pirmais īsais ziņojums par to tika publicēts britu presē 7.aprīlī. Vācu arheoloģijas institūts Kairā to visu nosauca par blēņām: tas apgalvoja, ka robots veicis tikai mitruma mērījumus, un visiem labi esot zināms, ka Piramīdā nav nekādu nezināmu telpu.
Gantenbrinkam netika dota atļauja turpināt dienvidu šahtas izpēti. Tikmēr tā sauktie alternatīvie vēsturnieki steidzās piedāvāt savus skaidrojumus, kāpēc vai nu Vācijas Arheoloģijas institūts, vai Ēģiptes varas iestādes apturēja Gantenbrinka pētījumus. Jau tad cirkulēja spekulācijas, ka aiz Gantenbrinka atklātajām durtiņām atrodas kāda tukša telpa, kuras esamību oficiālā ēģiptoloģija cenšas par katru cenu noslēpt.
Gantenbrinka pētījumu lauru piesavināšanās. Pēc deviņu gadu pārtraukuma, 2002.gada 5.augustā Nacionālā ģeogrāfijas biedrība savā mājas lapā publicēja ziņu, ka septembrī kanāla skatītājiem būs iespēja seko tiešraidei no arheoloģiskās ekspedīcijas Heopsa piramīdā, kas pa slepenām ejām novedīs līdz valdnieces kapa kamerai. Šo pasākumu vadīs Ēģiptes Senlietu augstākās padomes vadītājs Zahi Havass un amerikāņu arheologs Marks Lēners. Nacionālā ģeogrāfijas biedrība informēja, ka tiešraides gaitā pirmo reizi, izmantojot robotu, tiks noskaidrots, kas atrodas aiz akmens plāksnes dienvidu šahtas galā.
Taču paziņojumā tika noklusēts par Gantenbrinka nopelniem, kas daudzos interesentos, kuri aktīvi sekoja visam, kas notiek eģiptoloģijas lauciņā, radīja sašutumu. Vācu autors Lūks Birgins pat pauda aizdomas, ka toreizējais Senlietu augstākās padomes vadītājs Zahi Havass gribēja visus nopelnus piesavināties sev. Iespējams, ka šie pārmetumi nav gluži bez pamata.
2002.gada 16.septembrī Nacionālas ģeogrāfijas biedrības komanda dienvidu šahtā ievadīja tādu pašu tālvadības robotu ar videokameru. Šo notikumu tiešraidē varēja noskatīties miljoniem cilvēku 141 valstī. Tās gaitā robota minikamera tika ievadīta akmens plāksnē izurbtajā caurumā. Un skatītāji pie televizoru ekrāniem visā pasaulē ieraudzīja nelielu tukšu telpu, kuru otrā pusē noslēdza tāda pati akmens plāksne. Havass to visu lepni komentēja: “Mēs stāvām atklājuma priekšā. Es esmu ļoti lepns…” Bet jau pēc dažām minūtēm tiešraide beidzās, atstājot miljoniem skatītājus nesaprašanā,kāpēc tukšā telpa tika parādīta tik īsu brīdi?
Nedēļu pēc sensacionālā televīzijas šova, 23.septembrī Vācijas ziņu aģentūra DPA pavēstīja vēl vienu sensacionālu jaunumu, proti, ka Zahi Havass ar savu robotu esot izpētījis ziemeļu šahtu un tās galā arī atklājis tādu pašu akmens plāksni, kā dienvidu šahtas galā.
2011.gadā abas šahtas tika pētītas Djedi projekta ietvaros. Tā kā Nacionālās ģeogrāfijas biedrības komandas izmantotā kamera spēja filmēt tikai to, kas atrodas taisni priekšā, tad Djedi projekta komanda, lai novērstu šo trūkumu, izmantoja optiskās šķiedras mikrokameru, ar kuru bija iespējams nofilmēt arī citādi grūti sasniedzamas vietas. Šo videokameru ievadīja arī ziemeļu šahtas noslēdzošajā plāksnē izurbtajā caurumā un nofilmēja visas malas nelielajā kamerā aiz tās. Uz kameras sienām komanda atklāja ar sarkanu krāsu uzgleznotus hieroglifus. Komanda ar šīs kameras palīdzību, aplūkojot divus pie “durtiņām” piestiprinātos vara “rokturus” no iekšpuses, secināja, ka tiem bija dekoratīva nozīme.

Luisa Alvaresa protonu bombardēšanas pētījumi. 1968.–1969.gadā fiziķis, Nobela prēmijas laureāts Luiss Alvaress veica pētījumus, pamatojoties uz fizikālu parādību, ka daļa kosmisko staru protonu absorbējas piramīdas masā atkarībā no tās blīvuma. Absorbcijas kontrastus iespējams izmērīt un salīdzināt, tādējādi konstatējot apslēptas telpas piramīdā. Ar īpašas kameras un IBM palīdzību zinātnieks spēja izsekot 2,5 miljoniem elementārdaļiņu. Taču oscilogrāfa fiksētā aina bija pilnīgi haotiska it kā daļiņu trajektorijas noliektos Zemes lauka iedarbībā. Šī ļoti dārgā aparatūra nekādus konkrētus rezultātus tā arī nedeva. Zinātne nespēja šos rezultātus izskaidrot un pamatot.

Franču arhitektu Ža Pjer Dormiona un Žil Guadēna pētījumi. 1986.gadā, izmantojot elektrodetektorus, atrada piramīdā dažādus dobumus un tukšumus. Sponsors – Francijas elektrības ražotājs Elektrisite de Frans.

Japāņu Vasedas (Tokija) universitātes pētījumi. Pārbaudīja Lielo piramīdu un apkārtējo teritoriju līdz Sfinksai ar elektromagnētisko starojumu 1987.gadā. Viņi atklāja veselu pāreju un koridoru kompleksu Lielajā piramīdā, taču eģiptologi neuztver šos pētījumus nopietni.
Nav zināms vai tie paši, taču arī kaut kādi japāņi testēja piramīdu arī ar seismiskajiem viļņiem. Tādējādi tika uzieti vismaz trīs agrāk nezināmi bunkuri. Vienā no tiem izdevās ieurbties un ielaist videokameru. Tā uzrādīja telpu ar izmēriem 30X5X3 m daļēji aizbērtu ar smiltīm. No smiltīm rēgojās kādas nesaprotamas metāla konstrukcijas. Labāk saskatīt traucēja vājais apgaismojums.

Roberta Bjūvela pētījumi. Šis beļģu pētnieks Gīzā darbojies ap 2004.gadu. Vēl 1977.gadā, ceļodams pa Ēģipti, izlasīja un ietekmējās no Roberta Templa gramatas "Sīriusa mistērija," un nolēma situāciju izpētīt pats. Rezultāts - grāmatas „Oriona mistērija” (The Orion Mystery, 1999.g.) autors kopā ar rakstnieku Adrianu Džilbertu.
Uzskata, ka arī Lielā piramīda ir celta kādas stipri senākas būves vietā. Visai sen jau ir ticis atzīts, ka Lielā piramīda celta ap un virs dabiska klinšu paugura. Tas būtu visai praktisks risinājums, jo ļautu ietaupīt būvniecības spēkus un resursus. Bjūvels, būdams ar inženiera izglītību, pētījumu rezultātā nācis pie slēdziena, ka iesākumā pirmējie celtnieki ar piramīdu noseguši klinšu pauguru, kurā jau atradās Lejupejošais gaitenis un Pazemes kamera, kas arī bija to laiku svētvieta. IV dinastijas celtnieki centās jau esošo struktūru iekļaut savā jaunajā būvē. Tieši tādēļ IV dinastijas celtnieki uzcēluši Lielo piramīdu šodienas veidolā tik bīstami tuvu Gīzas plato ziemeļu malai. 100 m pārvietošana uz dienvidiem būtu stipri drošāka, taču būves vietu, visdrīzāk, diktējusi senā svētnīca.
Bjūvels noteica Valdnieka un Valdnieces visu četru šahtu orientāciju pret zvaigznēm (uzskaitījums pie „Astronomiskajiem parametriem”). Hronoloģiski tās atbilda 2450.g.pmē., kas labi sasaucās ar eģiptologu klasisko viedokli par piramīdu būves laiku. Taču viss nebūt nav tik vienkārši. Kad Bjūvels atgriezās ap 10 400.g.pmē. tālā pagātnē, viņš konstatēja, ka Oriona zvaigznājs ārkārtīgi precīzi sakrita ar piramīdu izvietojumu. Bjūvels secina: „Ap 2450.g.pmē., kad tika uzslieta Lielā piramīda, noteikti ir notikusi korelācija, jo Oriona Josta tika novērota austrumos Sīriusa heliakālā lēkta laikā, t.i. notika „meridiāna un meridiāna” sakrišana, kad divas sistēmas [debess un zemes] sakrita, ideāli atbilstot viena otrai. Tas pats notika arī tad, kad mēs, cilvēki, pirmo reizi ap 10 400.g.pmē. ieraudzījām Oriona Jostu.” Tādējādi ir visai iespējams, ka ēģiptieši, zinot precesiju, savas IV dinastijas laikā nofiksēja un iemūžināja Gīzas plato monumentos Ozīrisa Pirmās parādīšanās periodu (10 450.-10 500.g.pmē.).
Šāda Bjūvela hronoloģija diezgan labi sasaucas ar Platona Atlantīdas hronolģiju, kā arī ar parapsihologa Edgara Keisija vīzijām. Tādējādi tas kalpo par skeptiķu argumentu Bjūvela hipotēzes apstrīdēšanā. Īpaši neticami oficiālai zinātnei liekas tas, ka ēģiptieši pazinuši precesijas parādību.
Būtībā Bjūvela idejas apgāž klasisko koncepciju pašos pamatos: Gīzas, iespējams pat visas Ēģiptes, senās celtnes celtas kā vienots astronomiskais komplekss. Otrā viņa doma bija tā, ka vēlākās ēģiptiešu celtnes tika celtas ar mērķi iemūžināt senākus zvaigžņu stāvokļus, ņemot vērā precesiju.

Bostonas robots. Robots, ko uzkonstruēja Bostonas kompānija „iRobot,” arī rāpās pa dienvidu šahtu Valdnieces kamerā un nonāca līdz tām pašām Gantenbrika atklātajām durvīm. Viņš tās caururba, to biezums izrādījās 7,6 cm un ielūkojās iekšpusē ar savu kameru. Tālāk atradās tukšums un vēl vienas akmens durvis. Tas pats robots vēlāk tika aizsūtīts uz ziemeļu šahtu un norāpās pa to 62,7 m. Tur atklāja tādas pat durvis kā dienvidu šahtā.

Nelsona anomāliju ģenerators (REG). Ar šo aparātu Nelsons no Prinstonas universitātes pētīja Lielo piramīdu. Valdnieka un Valdnieces kamerās mērījumi uzrādīja nenozīmīgu anomāliju, bet Pazemes kamerā – ļoti spēcīgu.

Citi Lielās piramīdas kompleksa objekti.

Lielās piramīdas nožogojumi. Lielā piramīda no visām četrām debess pusēm apjozta ar divām sienām – tā saucamajām temenos vai peribolus. Iekšējā siena atrodas apmēram 10.1 m attālumā no Piramīdas pamatnes austrumu, ziemeļu un dienvidu pusē, bet 10,5 m – rietumu pusē. Tās biezums – no 3,25 līdz 3,6 m (Z.Havass, „Petrī datu precizējums,” 1988.g.).
Ārējā siena, kuras atliekas tika uzietas ziemeļu, dienvidu un rietumu Piramīdas pusēs, bija 7,6 – 8,75 m biezumā, un atradās ap 69,42 m attālumā no iekšējās sienas (Z.Havass).

Hufa Apbedīšanas templis.

Hufa Ielejas svētnīca. Sākotnēji Lielās piramīdas komplekss sevī ietvēra ne tikai Hufu Apbedīšanas templi, bet arī Ielejas templi vēl tālāk uz austrumiem no Piramīdas, domājams, pašreizējā Nazlet el Samānas ciema vietā pašā Gīzas plato malā. Uz Ielejas templi no Piramīdas vedis bruģēts ceļš. Templi uzgāja pavisam nesen veicot kanalizācijas būvi Kairas priekšpilsētai. Ātri uzmērīja, izpētīja un tikpat ātri nojaucot upurēja celtniecībai.

Hufa ceļš. Ved no Lielās piramīdas austrumu malas (domājams no Hufu Apbedīšanas tempļa) ZA virzienā uz nu jau iznīcināto Hufu Ielejas svētnīcu.

Kempbela kapene. Tā atrodas uz DA no Sfinksas. Pulkeža Kempbela vārdā to nosauca Vaiss. Smits uzskata, ka tieši tā ir īstā faraona Hufu atdusas vieta. Tā atbilst Hērodota dotajam aprakstam – pazemes sala, kas no visām pusēm apskalota ar Nīlas ūdeni no kanāla. Būtībā kapene ir liela bedre, kas izcirsta klints masīvā. Tās izmēri 26 X 30 pēdas, dziļums – 53 pēdas. Apkārt izrakta 5 pēdas plata tranšeja 73 pēdu dziļumā. Tranšejā šķērsām ik pēc noteikta attāluma atstāti klinšu bloki. Kopējā izcirstā kaļķa apjms ir ap 100 000 tonnu.
Šeit uziets zelta gredzens ar Hufu kartušu. Domājams, ka šīs kapenes ir no 4.dinastijas laika. Kad Vaiss iztīrīja šo bedri, tad atklāja, ka tā agrāk bijusi izlikta ar akmens plāksnēm. Bez tam uz to veda bruģēts ceļš, kas saglabājies zemes virspusē. Dažas no apdares plāksnēm ir saglabājušās. Iekšējā apdare bedri padarīja daudz šaurāku: no 315 collām līdz 206.

Saules laivu tranšejas. Kopumā piecas tranšejas tika uzietas pie Lielās piramīdas dienvidu un austrumu malām kā arī pie ZA stūra. Trijas no viņām kartē bija iezīmējis jau Lepsiuss 1843. gadā. Tās rūpīgi izpētījis Petrī, nosaukdams tās par tranšejām. Divās tranšejās tika uzietas Apbedīšanas laivas.

Trīs mazās piramīdas pie Lielās piramīdas. Tās atrodas uz austrumiem no Lielās piramīdas uzreiz aiz Saules barku tranšejām. Tālākā uz dienvidiem ir Hufu sievas un māsas Henutsenas, nākošā – ķēniņenes Meritetisas, bet pēdējā – Snofru sievas un Hufu mātes Hereferesas piramīda.

Proves koridori. Apmēram 87,5 m attālumā no Piramīdas austrumu malas uzieta vesela koridoru grupa, kas bija izcirsti plato klints pamatā. Šie koridori pēc augstuma, platuma, orientācijas, bet ne pēc garuma, precīzi atkārto Augšupejošo koridoru, Lejupejošo koridoru, Lielās galerijas ziemeļu daļu un tā horizontālā koridora sākumdaļu, kas ved uz Valdnieces kameru. Tāpat ir arī vertikālā šahta – Aka, bet atšķirībā no Piramīdas, šahta aiziet līdz Augšupejošā un Lejupejošā koridoru satikšanās vietai, bet nesniedzas lejup no Lielās galerijas ziemeļu gala.
Pitrijs uzskatīja šos koridorus par tādu kā modeli, ko celtnieki uzbūvēja pirms īstās Piramīdas būvniecības, kas varētu būt ticamākais izskaidrojums. Tāpat arī ir izteiktas domas, ka šī koridoru sistēma varētu būt ceturtās „ķēniņienu piramīdas” vai Hufu „rituālās piramīdas” atliekas.

Bazalta bruģis. Tā atliekas uzietas pie Lielās piramīdas austrumu sienas. Tas sastāv no apstrādātām un cieši kopā saliktām bazalta plāksnēm, kas guļ uz kaļķakmens klints pamata. Bruģētais ceļš 59 m garumā un 25,2 m platumā (sākuma izmēri) stiepjas virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem. Tiek domāts, ka šis bruģis bijis pamats faraona Hufu Apbedīšanas templis, kas līdz šodienai nav saglabājies.

Saules Barkas muzejs. Uzcelts pie Lielās piramīdas dienvidu sienas. Ieeja 20 ĒM.

Austrumu kapsēta. Atrodas uz austrumiem no 3 mazajām Ķēniņieņu piramīdām.

Seshemnufera IV kapene. Atrodas netālu no Lielās piramīdas DA stūra. Nesen atvērta apskatei. Tajā ir interesantas medību ainas gleznotas uz sienām.

Rietumu kapsēta. Atrodas uz rietumiem no Lielās piramīdas. Patlaban slēgta tūristiem. Šeit it kā apglabāts viens no Lielās piramīdas celtniecības vadītājiem Hem-Ons.

Atradumi Lielajā piramīdā un tās tuvumā.
Lazurīta lādīte – atrada kalifa Al Mamuna cilvēki, kas 820.gadā ielauzās Piramīdā. Kalifs paņēmis šo lādīti savā dārgumu krātuvē. Pašreizējā tās atrašanās vieta nav zināma. 

Sarkofāgs – tas atrodas Valdnieka kameras rietumu stūrī, gareniski orientēts apmēram pēc zemeļu – dienvidu ass. Tam nav uziets vāks, la gan tāds varētu būt bijis paredzēts, jo sarkofāga malās izurbti caurumi vāka dzelkšņiem. Sarkofāga virsma rupji apstrādāta, uz tā vēl tagad redzamas instrumentu pēdas, un tas disonē ar labi pulēto Valdnieka kameras interjeru. Tā ārējie izmēri: garums – 89,62 collas, platums – 38,5 collas, augstums – 41,31 collas. Iekšējais garums - 6 pēdas un 6,6 collas garš. Iekšējie stūri ir ideāli taisni, kas nav panākams bez moderniem instrumentiem. Viena no viņa dīvainām īpašībām ir tā, ka pa to uzsitot, skan „la” skaņa, bet divas notis zemāk par eiropiešu „la.” Patreiz tas atrodas Lielās piramīdas Valdnieka kamerā. Nav zināms, kopš kura laika tas stāv tukšs.

Mūmija – lai gan eiropiešu pētnieki tam nepiekrīt, arābu avoti apgalvo, ka kalifs Al Mamuns Lielajā piramīdā tomēr uzgājis mūmiju. Abd el Hakims vēsta, ka „sarkofāgā tika uzieta statuja, kas pēc izskata atgādināja cilvēku, bet tajā (mūmijas koka futlārī) atradās miris cilvēka ķermenis ar zelta krūšu uzliktni, rotātu dārgakmeņiem. Uz statujas bija uzraksti, kurus neviens nespēja salasīt.” Vēsturnieks Al Kaisi stāsta to pašu stāstu vēl piemetinot, ka 511.gadā ( t.i. 1133.g.) koka futlāris stāvējis pie Kairas valdnieka pils vārtiem.

Kāds zaļš upurakmens – nav skaidrs kur un kad tāds ticis atrasts, taču tas varētu būt bijis kādā skarībā ar Lielo piramīdu. Pagatavots no monolīta un ļoti cieta akmens, klāts dažādām rakstu zīmēm un figūriņām. XV gs. kāds emīrs esot pavēlējis to sadauzīt smalkās druskās. Par šo artefaktu raksta kāds Dr.Eberss.

Zelta statuja – šis pats Dr.Eberss min arī ārkārtīgi daiļu zelta statuju ar dārgakmeņiem acu vietā. Domājams, tā bijusi veltīta Mēness dievam Honsu. Iespējams, ka šeit runa iet par to pašu mūmiju, kas aplūkota 3.punktā.

Dzelzs plāksnīte – tādu 1937.gada 20.maijā viens no Hovarda Vaisa ekspedīcijas dalībniekiem D.R.Hills atrada iemūrētu akmens salaiduma vietā pie ieejas dienvidu šahtā Valdnieka kamerā. Šis atradums tika nosūtīts uz Britu muzeju. Lai gan atradums ļoti rets, par tā autentiskumu nav šaubu, jo uz tā virsmas palicis numulīta nospiedums. Tas liecina, ka šis dzelzs gabaliņš daudzus gadsimtus bijis iemūrēts starp akmeņiem. 1989.gadā šo metāla gabaliņu izpētīja sīkāk, vai tas gadījumā nav veidots no meteorītu dzelzs, un izrādījās ka nē. Pārbaudes laikā uz tā virsmas atklāja zelta pārklājuma paliekas. Ja tas patiesi ir no III g.tk.pmē. vidus, tad nākas pārskatīt dzelzs metalurģijas pastāvēšanas laikus cilvēces vēsturē.

Veimana Diksona artefakti – kad pētnieks 1872.gadā atvēra šahtas Valdnieces kamerā, tad ziemeļu šahtā uzgāja trijas lietiņas: granīta bumbiņu (svars 0,54 kg), ciedra olekti 12 cm garumā ar mēriedaļām un bronzas instumentu ar divkāršu āķi galā un koka rokturi, kura atliekas saglabājušās līdz pat mūsdienām. Šie trīs atradumi ilgi tika glabāti Diksona ģimenē līdz 1970.gados tika uzdāvināti Britu muzejam. Tur viņi sabija aizmirstībā līdz tos no jauna „atklāja” 1990.gados, pie kam ciedra koka mērs bija pazudis.

Gantenbrika bronzas klemme un koka līstīte – to pētnieks ar robota palīdzību uzgāja Valdnieces kameras ziemeļu šahtā. Tā bija nolūzusi no durtiņām šahtas galā. Bez tam uzgāja arī tievu garu koka līstīti. Tā atradās daudz tālāk par savulaik Diksona atrasto. Nekur nav skaidri bijis teiks, ka metāla klemme no šahtas izvilkta, kā arī nav ticis teikts, kas tas bijis par metālu.

Divas Saules laivas. Pie Lielās piramīdas uzietas piecas tranšejas. Divās no tām atradās izjauktas koka liellaivas. Vienu tādu no Libānas ciedra un akācijas koka gatavotu 1954.gadā uzgāja 1.tranšejā netālu no Lielās piramīdas austrumu ( dienvidu – pec Henkoka ) malas. Pēc rekonstrukcijas izrādījās, ka tās garums ir 43,4 m, platums – 5,9 m un celtspēja – ap 40 tonnām ( Z.Havass, 1990.g.). Koka detaļas bija visai labi saglabājušās. Pēc restaurācijas un kopā salikšanas tā tagad izstādīta šeit pat Gīzā, īpašā Laivas muzejā. Izrakumu laikā šīs pašas Laivas tuvumā tika uziets faraona Džedefras kartušs. Otru Laivu atrada 1987.gadā. Tā bija praktiski neskarta un to izpētīja ar videokameru caur nelielu atveri. Pagaidām tā palikusi neizrakta. Kuģu vecums datēts kā 1.dinastijas sākums – t.i. 3100.g.pmē. Laivas funkcija nav īsti skaidra. Izraktā laiva bija lietota, tādēļ radās teorija, ka ar to transportētas kāda faraona atliekas pēdējā gaitā. Citi uzskata, ka Laiva tikusi izmantota jau faraona dzīves laikā rituāliem braucieniem. Domā, ka tā bijusi paredzēta arī jūras braucieniem. Varbūt to lietojis pats Dievs – Ra?

Mādi kultūras keramika – 1907.gadā arheologi atrada 4 veselus Mādi kultūras māla podus Lielās piramīdas pakājē ( citur teikts, ka uz austrumiem no Sfinksas ). Tādēļ tos pierakstīja 4. dinastijai un noglabāja Kairas arheoloģijas muzeja fondos. 1980.gadā tos par jaunu uzgāja arheologs Bodils Mortensens un konstatēja to piederību Mādi kultūrai, kura tai laikā jau bija atklāta ( 1930.g.! ). Tā kā trauki bija veseli, tika izvirzīta hipotēze, ka tie nākuši no senām kapenēm. 

Uzraksti lielajā piramīdā.
Uzraksti uz baltā kaļķakmens apšuvuma. Autori sākot ar Hērodotu un līdz pat 15.gs. visu laiku piemin uzrakstus Lielās piramīdas ārpusē. To lielo daudzumu ar sajūsmu apraksta daudzie ceļotāji. Tas disonē ar iekštelpām, kur uzraksti nav atrasti gandrīz nemaz. Tomēr tam pretī runā tas, ka nekur uz apšuvuma atliekām tomēr nav atrasts neviens hieroglifs: uz atlikušajiem Lielās piramīdas apšuvuma blokiem, uz neskaitāmajām apšuvuma šķembām un fragmentiem, uz Hefrēna piramīdas atlikušā apšuvuma, uz Menkaūra piramīdas atlikušā apšuvuma, uz apmetuma Dienvidu piramīdai Dašūrā, uz Meidumas piramīdas apdarinātajiem pamatiem, uz piramīdu blokiem Sakārā.

Uz rakstu klātbūtni norāda daudzi autori, pārsvarā arābu:

Abu Mašer Džafars (līdz 886.g.) – min mosanādu (himiarītu) rakstu zīmes,
Ibn Hordadbekss (10.s.) – min masnādiešu rakstu zīmes,
Masudi (11.gs.) – min uzrakstus daudzās valodās,
Ibn Haukals (11.gs.) – raksta par uzrakstiem grieķu valodā,
Abu Muzafārs (miris 1250.g.) – uzrakstus apraksta sīki. Norāda uz uzrakstiem septiņās valodās: grieķu, arābu, sīriešu, musnādiešu, himiarītu (t.i. ivritā), romiešu (t.i. latīniski) un persiešu.
Viljams no Baldzenzeles (1336.g.) – min latīņu uzrakstus,
Kiriaks (1440.g.) – ziņo par feniķiešu uzrakstiem.
Augstāk minēto autoru kompetence pareizi noteikt visādus rakstību veidus tomēr ir apšaubāma. Zīmīgi ir tas, ka neviens no autoriem nav minējis hieroglifus. Visai droši var teikt, ka šie uzraksti ir vēlāko laiku grafiti. Pie kam, jo rakstveida liecība ir jaunāka, jo uzrakstu arī ir vairāk.
Uz mūsdienās saglabājušos apšuvuma fragmentiem sglabājušās uzrakstu atliekas uz pavisam nedaudziem: atrasti divi grieķu burti un viens no nezināma alfabēta. Lielās piramīdas rietumu pusē izrakumu laikā uziets akmens fragments ar trim burtiem. Uz lielākiem blokiem uzieti tādi uzraksti: vissenākais no tem laikam iemūžinājis Ptolemaja X vārdu PTO (slāvu) .... C omega (mazā) T... Nākamais uzraksts veikts grieķu-romiešu rakstā – MAPKIOCK..., tam pāri arābu madž rupji cirsts akmenī. Tas ari ir vienīgais grafiti, kas saglabājies līdz mūsdienām. Uzraksts bija veikts uz Lielās piramīdas apakšējās daļas apšuvuma. Šodien uzraksts atrodas Bulaka muzejā(?).
Pēc tam, kad ap 1356.gadu tika demontēta Lielās piramīdas ārējā apdare, dažādi grafiti sāka parādīties arī uz Piramīdas serdes bluķiem. Piemēram vācu eģiptologs Karls Rihards Lepsiuss par godu savam ķeizaram Prūsijas Fridriham Vilhelmam IV veica formāli hieroglifisku uzakstu mazliet uz rietumiem no arkas virs Īstās ieejas - piestiprināja plāksni pie Lielās piramīdas. Domājams, viņš to izdarīja savas ekspedīcijas laikā no 1843.-1844.gadam.

Tetragramma virs Īstās ieejas. Tā atrodas aiz ieejas pie griestiem starp diviem izciļņiem. Nav skaidrs, kad īsti šis uzraksts ir tapis. Tikpat labi tas varēt būt sens, viduslaiku, vai pat jaunlaiku. Šo tetragrammu daži pētnieki saista ar kvadrātaino veco ieeju, kas it kā iešifrējot Radītāja vārdu – Tetragramatonu, kura pareizu izrunu nezina neviens.

Hieroglifi Pazemes kamerā. Vairāki autori norāda par tādu esamību uz ļoti nelīdzenajiem kameras griestiem, kas drīzāk ir grubuļi, palikuši pēc kaļamajiem instrumentiem.

Hufa vārds kartušā. Šādus uzrakstus ar sarkanu un melnu krāsu atklāja Hovards Vaiss Atslodzes kamerās. Visvairāk hieroglifiskie uzraksti saglabājušies Lēdijas Arbatnotas un Kempbela kamerās, daži svarīgi uzraksti uzieti arī Nelsona kameras rietumu daļā. Visi hieroglifi, kurus zīmējumos fiksējis Vaiss, saglabājušies, lai arī mazliet cietuši. Bez tiem kamerās ir arī ļoti daudz vandālisma - XIX un XX gs. grafiti. Vairums seno uzrakstu ir apgriezti, tie veikti steigā un rupji. Uzrakstu daļas tika nosegtas ar citiem blokiem, tātad to autori nemaz neplānoja, ka tie varētu būt nākotnē lasāmi. Visai iespējams, ka šie uzraksti ir akmeņkaļu atzīmes vai pat būvnieku brigāžu nosaukumi (Leprē). Dažas no tām uzskatāmas par numuriem uz bluķiem (Birčs). Dažiem akmeņiem ir iezīmētas taisnas vetikālas un horizontālas līnijas, lai atvieglotu akmeņu novietošanu saskaņā ar celtniecības projektu. Vietām tiem pa virsu rakstīti vēl citi uzraksti.
Kartuši: viens pilns atrodas Kempbela kamerā, četri gandrīz pilni atrodas Lēdijas Arbatnotas kamerā. Bez tiem ir vēl vairāki kartušu fragmenti, kas nav izlasāmi. Kempbela kameras pilnajā kartušā viegli izlasīt faraona Hufu vārdu.
Taču daudzi pētnieki ar Zahariju Sitčinu un Ēriku fon Dēnekenu priekšgalā uzskata šo uzrakstu par viltojumu. Pēc viņu vārdiem brašais brits pats to uzrakstīja, lai iegūtu slavu.
Ģeologs Roberts Šohs šo uzrakstu aplūkoja divas reizes personīgi un atzina par autentiskiem. Lielākā daļa uzrakstu ir apgāztā veidā, kas arī neliecina par viltojumu. Tomēr Hufa vārds kartušā var neapzīmēt pašu faraonu, bet gan nozīmēt dievu – Hnum-Huf, jo tieši tā lasāmi daži no kartušiem.
Šādi kartuši ar vārdu Huf sastopami pa visu Ēģipti un tam bijusi simboliska nozīme, apmēram tāpat kā kristešu krustam. Uzraksti droši datēti ar laiku pēc IV dinastijas, bet daži no tiem tikai dažus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas. Tādējādi šie kartuša uzraksti Atslogošanas kamerās nebūt nepierāda, ka tieši faraons Hufu ir Lielās piramīdas celtnieks. Taču tie var liecināt, ka savu vārdu šis IV dinastijas faraons ieguva par godu īstajam Lielās piramīdas autoram, un piramīda jau eksistējusi ilgi pirms viņa. 

Teorijas Lielās piramīdas sakarā.
Apgaismoto iesvētīšanas vieta - Maršams Asdams no 1895.gada uzskata, ka šī piramīda kalpojusi par apgaismoto iesvētīšanas rituālu vietu. Šie rituāli pamatojās ēģiptiešu „Mirušo grāmatās,” kurās ir saskatāmas zināmas paralēles ar celtni.

Alans Edfords – rakstnieks un pētnieks publicēja 2004.gadā grāmatu „Pusnakts saule.” Uzskata, ka Lielā piramīda kalpoja par vietu kur svinēt svētkus par godu kosmosa radīšanai.

Ģeodēziskais orientieris – tādu domu izteica pētnieks Ballards 1882.gadā un nosauca Piramīdu par milzīgu teodolītu. Zemes mērīšana Senajā Ēģiptē bijusi visai svarīga, jo ikgadējie Nīlas plūdi noskaloja visas robežas.
Kalendārs.
Saules pulkstenis.
Visu mēru etalons.
Saules templis.
Kā barjera pret tuksneša smilšu uzbrukumu.
Līdzība ar Bābeles torni
– tai esot tie paši pamata izmēri.
Līdzība ar Noāsa šķirstu.
Celta ar mērķi saglabāt senās zināšanas pēc Lielajiem plūdiem.
To vēsta arābu nostāsti par ķēniņu Sauridu/Ēnohu/Hermeju. Cits viedoklis – to cēluši atlanti, tie kaut kur zem Gīzas kompleksa radījuši plašu „Atmiņu zāli.”
Celta kā memoriāls piemiņai par Lielajiem plūdiem.
Kā Sātana ieslodzījuma vieta.
Kā graudu glabātuve
– viduslaikos izplatīts uzskats, ka bībeliskais Jāzeps tur glabājis Ēģiptes labību.
Kalpoja Nīlas palu regulēšanai. Esot regulēti arī Vidusjūras un Sarkanās jūras ūdens līmeņi.
Fallisks simbols (ak tu mūžiņ! Red. piebilde).
Pasaules kalna roku radīts modelis. Tā virsotnē esot bijusi upurēšanas vieta.
Tehnoloģiskās hipotēzes.

„Ūdens pumpja” teorija. Šai teorijas sakarā 1962.gadā inženieris hidrauliķis Rdvardz Kunkels no Vorrenas Ohaijo pavalstī uzrakstīja grāmatu „Faraonu pumpis.” Visa grāmatas ideja ir par to, ka ar ūdens spēku ēģiptieši ir pārvietojuši daudztonnīgos akmens bluķus un Lielā piramīda kalpojusi šim mērķim. Visi piramīdas iekšējie gaiteņi kalpojuši par kolosālu ūdens pumpi sarežģītai slūžu sistēmai. Ūdens ticis pievadīts līdz pat vietām, kur jānogādā lielie smagumi.
Lai gan teorijai nav itin nekādu pierādījumu, tās autors visai pamatīgi aprakstījis teoriju darbībā. Autors apgalvo, ka četras terases pie Karnakas tempļa tikušas uzceltas tādēļ, lai aizturētu ūdeni un radītu vairākas slūžas. Tās darbojās tikai Nīlas palu laikā, kad ūdens skalojās gandrīz līdz pat būvlaukumam. Lielās piramīdas iekšējie gaiteņi darbojās kā spiediena pumpis ūdens padevei baseinos un ūdenskrātuvēs. Tādējādi lielos akmens blokus varētu nogādāt tieši būvlaukumā.
Pēc Kunkela domām no piramīdas šļācās divas ūdens strūklas – viena no ziemeļu, bet otra no dienvidu puses. Ūdens veidoja baseinu, no kura tālāk nokļuva zigzagveidīgā slūžu sistēmā, kas savukārt gāja lejā līdz Nīlas ūdeņiem.
Ūdenspumpju sistēmas galvenais elements esot divas galvenās diagonālās caurules piramīdas ķermenī – Lejup un Augšup ejošie koridori. No hidraulikas redzes viedokļa Valdnieka kamera pildīja kompresijas kameras lomu augšējā diagonālē, bet to pašu lomu apakšējā diagonālē pildīja Nepabeigtā kamera. Pēc Kunkela aprēķiniem Lejupejošais koridors spēja ietilpināt sevī apmēram 80 t ūdens, bet apakšējā – 300 t. Spēcīga uguns augšējā caurules galā spēj radīt termālo vakuumu, kā rezultātā ūdens celtos pa caurulēm augšup. Vēl vairāk, ūdens celšanos nodrošinātu arī saspiestā gaisa spēks, kas nāktu no komprsijas kamerām. Pamazām ūdens varētu pacelties līdz pat Valdnieka kamerai un ūdens varētu tecēt pa iedomātajām ventilācijas šahtām, kuras, saskaņā ar šo teoriju būtu jāuzskata par īstām ūdensvada caurulēm. Šādu ūdensplūsmas modeli patiesi var atkārtot laboratorijas apstākļos. Taču dabā viss tomēr ir citādi.
Šis aprakstītais mehānisms varētu darboties arī realitātē, taču būtu nepieciešami papildu elementi: vārsti, aizbāžņi, aizblīvējumi u.c. Visvājākā vieta teorijā ir saistīta ar termālā vakuuma radīšanu. Nekādi nav izdevies atrast vietu, kur varētu būt kurta spēcīga uguns. Pie tam seno ēģiptiešu rīcībā nebija pietiekoši kaloriska degmateriāla: akmeņogles un naftas Senajā Ēģiptē nebija, laba malka bija retums, bet salmi vai žagari degot nedotu pietiekamu karstumu. Pie tam augstas temperatūras sasniegšana būtu apgrūtināta skābekļa trūkuma dēļ degšanas vietā piramīdas iekšienē.
Tāpat skābekļa pievadīšana Valdnieces kamerai arī nav bijusi iespējama, jo tā saucamās šīs kameras divas „ventilācijas šahtas” neatveras pašā kamerā un arī ne uz piramīdas sānu skaldnēm. Vēl problemātiskāka būtu skābekļa pievadīšana Nepabeigtajai kamerai klints pamatnē.
Secinājumi. Teorētiski šāds modelis varbūt būtu varējis darboties, taču Kunkela teorijai trūkst jebkādu nopietnu pierādījumu. Tātad šī hipotēze ir tikai minējums ar mazu ticamības pakāpi.

Danna „Spēkstacijas teorija.” Kristofers Danns ir profesionāls inženieris un būvnieks, savu teoriju viņš izklāstījis 1998.gadā iznākušajā grāmatā „Spēkstacija Gīzā.” Darba centrālā ideja ir tā, ka Lielā piramīda atradusies Senās Ēģiptes elektrosistēmas pašā centrā. Autors izteicis hipotēzi par augstu tehnoloģiju sistēmu, kas izmantojusi ūdeņradi lai pārvērstu Zemes svārstības mikroviļņos, kas pēcāk fokusētos kūlīšos ar orbitālo pavadoņu palīdzību, un tad tiktu atgriezti atpakaļ Ēģiptē vai kādā citā zemē – varbūt Atlantīdā.
Saskaņā ar šo Danna teoriju spēkstacijas darba cikls sākas ar Valdnieces kameru, kurā tika ražots ūdeņradis. To ieguva ķīmiskas reakcijas rezultātā. Atšķaidītu sālsskābi (HCl), kas satur ūdeņradi, lēja iekšā vienā no kameras „ventilācijas šahtām.” Otrā šahtā lēja iekšā ZnCl šķīdumu. Abi reaģenti reaģēja, radās gāzveida ūdeņradis, kas aizpildīja piramīdas gaiteņus. Reakcijas atlikumi tika novadīti no kameras pa horizontālo gaiteni uz Šahtu-Aku, bet pēc tam iesūcās klinšu plaisās piramīdas pamatos.
Tikām nezināma un nu jau zudusi aparatūra Nepabeigtajā kamerā spēkstacijā radīja aizdedzi. Tas palielināja svārstības, kuras nonāca rezonansē ar pašas Lielās piramīdas svārstībām. Pēc aizdegšanas Piramīda vibrēja arvien stiprāk un stiprāk unisonā, līdz kamēr vibrācijas sakrita ar pašas Zemes vibrācijām. Pēc vibrāciju sinhronizācijas Piramīda saņēma svārstību enerģiju jau tieši no pašas planētas. Tās tika novirzītas caur Lielo galeriju, kas tai laikā bija pilna ar Helmholca tipa rezonatoriem, kas vibrācijas enerģiju pārveidoja skaņā. Vestibilā uzstāditais Akustikas filtrs sekoja tam, lai Valdnieka kamerā nonāktu tikai tās frekvences skaņas, kas būtu harmonijā ar Valdnieka kameras rezonanses svārstībām.
Valdnieka kamera bija visas piramīdas sirds. Kvarca kristāli, kas atradās sarkanā granītā, vibrēja unisonā ar pienākošajiem skaņu viļņiem, ierosināja kristālus un pjezoelektriskā efekta ceļā piespieda tos emitēt elektronus. No šī brīža akustiskā un elektromagnētiskā enerģija aizpildīja Valdnieka kameru, lai gan līdz šim tā bija pilna ar ūdeņradi no Valdnieces kameras. Gāze apslāpēja atlikuma enerģiju, kura vibrēja ar tādām svārstībām, kas harmonizēja ar ūdeņraža rezonansi. Rezultātā viens no katra oglekļa atoma elektroniem sasniedza augstāku enerģijas līmeni.
Saskaņā ar Danna scenāriju no ārpuses piramīdā tiek ievadīta vēl papildus enerģija. Valdnieka kameras ziemeļu šahta sūtīja mikroviļņu signālu saur Valdnieku kameras kristālisko pastiprinātāju. Tur šis signāls mijiedarbojās ar enerģētiski piesātināto ūdeņradi un pārvērta to iepriekšējā, proti, neaktīvajā stāvoklī. Šāds process atkārtojās miljardiem un miljardiem reižu. Enerģija, kura izdalījusies ūdeņraža atomam atgriežoties iepriekšējā stāvoklī, uzkrājās mikroviļņu uztvērējā, kas atradās kameras dienvidu sienā, bet pēc tam tika izvadīta no piramīdas ar dienvidu „ventilācijas šahtas” palīdzību, kura, tāpat kā tās ziemeļu dubultniece, iesākumā bijusi izoderēta ar metālu.
Danns tā īsti nepaskaidro kādā veidā šī enerģija tiek izplatīta pa visu Ēģipti. Tomēr no rakstītā noprotams, ka netiek izmantoti izolēti vadi, bet tas notiek kaut kādā bezvadu veidā. Iespējams tādā, kā teorētiski to pamatojis Nikolajs Tesla, taču tā arī nav praktiski radījis. Enerģija noraidīta apmēram tādā vīzē, kā mūsdienās mākslīgie Zemes pavadoņi noraida signālus uz jebkuru Zemes vietu. Danns uzskata, ka senajiem ēģiptiešiem bijuši šādi pavadoņi.
Kā apstiprinājumu savai teorijai Danns uzskata sienas gleznojumus Hatoras templī Denderos.
Pret Danna teoriju ir tas, ka Lielajā piramīdā nav atrastas nekādas aparatūras, vadu vai to stiprinājumu pēdas. Bez tam Danna aprakstītā mehānika ir visai diskutabla, nevar būt pārliecināts, ka tā vispār darbojas. Tāpat ūdeņraža rašanās reakcija Valdnieces kamerā varētu nenotikt tā kā to iedomājās Danns. Abi „ventilācijas kanāli” tā arī neatvērās Valdnieces kamerā, un tādēļ ķīmisko reaģentu ieliešana pa tiem būtu neiespējama.

„Kodolreaktora” teorija. Šo teoriju izvirzījuši inženieris ķīmiķis Ēriks Millers, inženieris ķīmiķis Gregs Vilsons un inženieris mehāniķis Šīns Sloans rakstā, kas 2001.gadā publicēts Meta Research Bulletin. Arī viņi uzskata, ka Lielā piramīda bijusi enerģijas ražotne, taču gājuši vēl tālāk – tā ražojusi kodolenerģiju starpplanētu eksportam uz Marsu.
Process sācies ar urāna rūdas bagātināšanu, kas saturējusi divas tā izotopu formas: nedaudz vairāk par 99% urāna-238 un niecīgas urāna-235 atliekas. Šie pētnieki uzskata, ka Piramīdā tādējādi iegūts ieroču plutonijs-239. Par to liecinot iekšējo telpu ģeometrija. Valdnieka kameras sarkofāgs bijis piepildīts ar urāna rūdu, bet pati kamera pa dienvidu „ventilācijas šahtu” bijusi piepildīta ar ūdeni. Ūdens atstarojis neitronus, kas izdalījās kodolreakcijas laikā, un pārvērta tos atpakaļ izejvielā. Tai pat laikā ūdens arī kontrolēja un ierobežoja reakciju nepieļaujot tās lavīnveidīgu attīstību. Atslogošanas kameras virs Valdnieka kameras pasargāja celtni no ūdens tvaika spēka. Ūdens, tvaiks un gāzes visdrīzāk iztecēja no Valdnieka kameras pa Lielo galeriju. Radioaktīvie atkritumi, tādi kā stroncijs-90 un cēzijs-137, savāca kasetēs, bet tvaiku un gāzes novadīja pa ziemeļu „ventilācijas šahtu.” Lielā galerija kalpojusi arī kā Valdnieka kameras sarkofāga piepildīšanas ceļš ar jaunu urāna rūdas porciju, un kā ceļš pa kuru izvākt izstrādātās kasetes – domājams ar, pie griestiem montēta, pacēlāja palīdzību.
Tāpat, pēc autoru domām, Lielā piramīda ražoja arī savu elektroenerģiju. Radioaktīvais ūdens, kas lija lejā Akas šahtā, grieza Pazemes kameras turbīnu. Noberzumi un nodeldējumi dažādās Lielās piramīdas vietās labi parādod, ka enerģijas ražošanai tā izmantota vismaz kādus vairākus gadsimtus. Pēc tam „spēka iekārta” tikusi demontēta.
Nu ko, visa šī hipotēze stipri atgādina kāda fantastikas žanra grāmatu. Tai par labu nav savākti pilnīgi nekādi pierādījumi. Tieši otrādi – nav atrastas pat nekādas radioaktivitātes pēdas. Tā kā šo vielu pussabrukšanas periods ir visai liels – daudzi tūkstoši gadu, tad tikai dažus tūkstošus gadu pēc kodoldegvielas ražošanas izbeigšanas Lielai piramīdai un tās apkārtnei vajadzētu būt stipri radioaktīvi piesārņotai: monumentam būtu pat naktī jāluminiscē. Tā ka šī hipotēze ir tukšs izdomājums bez nekāda pamata un pierādījumiem.

Kosmisko karu teorija. Tās paudis fiziķis Džozefs Farels divās savās grāmatās „Nāves zvaigzne Gīzā” (2001.g.) un „Nāves zvaigznes pielietošana” (2003.g.). Viņa viedoklis – Lielā piramīda kaut kādā veidā izmantota par briesmīgu ieroci Dievu karos. Viņš atsaucas uz lieliem apkusuša stikla laukiem, kas atrodami Tuvajos Austrumos un Indijas subkontinentā.
Piramīda zaigojusi zilganā krāsā, kad lietoja šo ieroci, tad zilgums pārvietojās uz virsotni, pēcāk aiztraucās debesīs. Tur tas atstarojās atmosfērā vai no pavadoņiem un radīja haosu kādā noteiktā Zemes vietā. Piramīdas operatori varējuši to izmantot gan lieliem kodolsprādzieniem, gan arī mazākiem termiskiem uzbrukumiem.
Farells apgalvo, ka Lielā piramīda stāvējusi sen vēl pirms Agrīnā dinastiskā perioda, varbūt pat vairākus simtus tūkstošus gadu atpakaļ.

Mūzikas instrumenta teorija. Džons Entonijs Vests izteicis domu, ka Lielās piramīdas iekšējo telpu izkārtojums ir radīts ar skaņas rezonanses mērķi, precīzāk – nepieciešamībai pārvadīt skaņu Piramīdas iekšpusē. Pazemes kamera ar dīvaino vairāklīmeņu grīdu kalpojusi tonalitātes noskaņošanai. Eksperiments: Vests atradās Valdnieka kamerā un dziedāja Om!, šo skaņu labi dzirdēja cilvēks, kas atradās Pazemes kamerā, un tieši „bedrē.” Iespējams, ka katrā kamerā atradušies priesteri dziedājuši unisonā un tas radīja rezonansi Piramīdā. Tādējādi, iespējams, ka vēlāk izlauztie tuneļi (Al Mamuna tunelis) šo mūzikas instrumentu ir sabojājuši, tādēļ tas vēlāk slēgts. Vēl pastāv doma, ka šis rezonators ir sabojāts ar nodomu, kad tā lietošanas laiks bija beidzies. Vispār jau šī teorija saskaņojas ar to teoriju, kas uzskata Lielo piramīdu par mistiskas iniciācijas vietu.

Lielās piramīdas celtniecības metodes. Kopš Napoleona Ēģiptes karagājiena, un arī vēl agrāk, dižākie Rietumu prāti lauzījuši galvas par to, kā gan celta Lielā piramīda.

Pamata kvadrāta iezīmēšana. Iezīmējuši to dabā un noorientējuši pēc debespusēm, celtnieki ņēma vienu malu par sākumu. Pa šo malu zemē ieraka grāvi 1,8 m platumā un 15 m garāku par topošās piramīdas malu. Droši vien ēģiptieši izraka nelielu grāvīti un ielēja tajā ūdeni, lai pārbaudītu pamata malas līmeni. Tādas procedūras pielietoja, lai noteiktu katras pamata malas līmeni. Rezultātā ieguva kvadrātu līmenī, kas ietvēra nepavisam ne plakanu un līmenisku 13 akrus lielu laukumu. Lai to nolīdzinātu bija nepieciešami daudzi strādnieki un vairāki mēneši darba. Tā īsti tas arī nekad nav ticis izdarīts un viens no laukuma gabaliem paceļas par 7,3 m virs apkārtējā, tieši zem tā atrodas Nepabeigtā kamera un Lejupejošā gaiteņa apakšējā daļa.

Serdes būvniecība. Daudzi zinātnieki uzskata ka iesākumā ir tikusi celta pakāpjveida piramīda un tai pakāpeniski būvētas pāri lielākas, kā tas ir Džosera piramīdas gadījumā. Taču tādā gadījumā diez vai būtu bijis iespējams ievērot pareizas piramīdas proporcijas. Visdrīzāk celtnieki pilnībā pabeidza katru horizontālo pakāpi un tikai tad sākuši nākamo, paceļot uz tās akmeņus un darbarīkus. Tas saskan arī ar Hērodota teikto. Īpaši svarīgi bija pareizi orientēt stūrakmeņus. Starp tiem lika labi apstrādātus akmeņus apmēram 100 000 skaitā, bet iekšiene tika aizpildīta ar slikti apstrādātiem akmeņiem un to bija vairāk par 2 miljoniem. Uz iekšējo akmeņu apstrādes rēķina ēģiptieši ekonomēja, jo tos tāpat neviens neredz.

Hērodota baļķu pacelšanas mašīnas. Viņš savā aprakstā par piramīdas būvniecību vēstīja, ka akmeņus būvniecībai ēģiptieši cēluši uz augšu ar ietaišu palīdzību, kas bija veidotas no īsiem baļķēniem. Tāds apraksts faktiski neko nepasaka un vēsturnieki to nav diez ko ievērojuši, uzskatīdami to par nederīgu.

Teorijas par uzbērumiem. Tie ir izdomāti triju veidu: viens garš un taisns, spirālveida un kombinēti taisni posmi ar spirālveida vijumiem. Taču augot piramīdai, lai tiktu saglabāta attiecība 1/10, uzbēruma garums sasniegtu gandrīz jūdzi un augšējā daļā tas būtu pārlieku stāvs. Šāda uzbēruma masa divas reizes pārsniegtu pašas piramīdas masu. Tādējādi zemes uzbēruma sablīvējums prasītu visu laiku uzbērumu atjaunot – apmēram 5,5 m3. zemes. Ja slīpo plakni būvētu no akmens plāksnēm, tad ēģiptiešiem vienkārši pietrūktu akmens – no tā varētu uzbūvēt vēl vienu piramīdu. Vītņveida rampa pa ārpusi traucētu pārskatāmībai, apgrūtinot precīzas formas radīšanu.

Sviras izmantošana. Šo domu grāmatā „Kā tika uzceltas piramīdas” izdotu 1989.gadā pamatoja britu inženieris Pīters Hodžess. Viņš aprēķināja ka saskanīgi darbojamies 4 cilvēku brigāde spēja pacelt akmens bloku līdz piramīdas pusei. Vēl ir aprēķināts, ka darbojoties ar 40 svirām pa diviem strādniekiem pie katras, ir iespējams efektīvi pārvietot pat lielākos no piramīdas būvniecībā izmantotajiem akmeņiem – 50 t smagus blokus. Būtībā šī hipotēze labi saskan ar Hērodota rakstīto. Cits viņa aprēķins rāda, ka 125 strādnieku brigādes strādājot 350 dienas gadā ( tas atbilst ēģiptiešu kalendāra darba dienām ) varētu uzcelt Lielo piramīdu 17 gados. Tas arī apmēram sakrīt ar Hērodota apgalvojumu, ka Piramīda celta 20 gadus.

Apdare ar balto kaļķakmeni. Daudzi autori uzskata, ka kaļķakmens plāknes apstrādāja jau uz zemes, tad pacēla un nostiprināja virzienā no smailes uz pamatu. Taču ir doma, ka tas tomēr noticis vēl efektīvāk. Baltā kaļķakmens taisnstūrainie bloki tikuši nostiprināti katrā stāvā uzreiz pēc „serdes” akmeņu sakārtošanas stāvā. Tikko bija uzlikta pēdējā kārta, akmeņkaļi nokala kaļķakmens bloku ārpusi un izlīdzināja to līdz nepieciešamajam 52 grādu leņķim. Darbu sāka no piramīdas virsotnes. Darbus veikt bija ērti, jo strādnieki varēja stāvēt uz apakšējiem vēl neaptēstajiem kaļķakmens blokiem, izmantojot tos par darba platformām. Šo domu izteicis britu inženieris Pīters Hodžess. Tam par labu liecina arī netieši pierādījumi: Hodžess aprēķinājis, ka nokaļot taisnstūra kaļķakmens blokus būtu radušās 56 000 tonnu šķembu un smilšu. Arheologi Maikls un Andžela Džonsi Izīdas tempļa izrakumu laikā Lielās piramīdas pakājē uzgāja milzīgas šķembu masas, tai skaitā arī no baltā kaļķakmens. Arī Hērodots apstiprina tādu darbu gaitu: „Pirmie tika pabeigti paši augšējie stāvi.”

Rampa piramīdas iekšpusē. Franču arhitekts Žans Pjērs Udēns apgalvo, ka piramīdas akmeņi likti viens pie otra no iekšpuses uz āru. Izmantojot trīsdimensiju datorsimulāciju, secināja, ka galvenā rampa patiesībā atradusies pašas piramīdas iekšpusē. Tā bijusi 10–15 m zemāka par pašu piramīdu un izmantota svarīgākajā celtniecības posmā. Vispirms celtnieki pa ārējo rampu esot savilkuši akmeņus piramīdas pamatnei 40 m augstumā, tad uzkonstruējuši iekšējo rampu spirālveidīgā formā, lai pabeigtu 137 m augsto celtni.
Udēns pievērsies piramīdas pētniecībai pirms 8 gadiem un kopā ar 14 kompānijas Dassault Systemes inženieriem izstrādājis piramīdas trīsdimensionālo modeli. Pašu Lielo piramīdu viņš apmeklēja tikai pirms 3 gadiem.
Vēl viņš domā, ka Lielajā galerijā varēja izvietot lielu sviru.
Teorija jauka, taču nekādi nav saprotams, kā tad varēja iekārtot iekšējos gaiteņu un kameras, ja jau to vietu aizņēma rampa.

Gaisa pūķu teorija. Šo visai svaigo teoriju piedāvāja eģptologs amatieris Morins Klemons. Viņš uzskata, ka ēģiptieši celtiecībā izmantoja sviras un gaisa pūķus, lai ar vēja spēku pārvietotu akmeņus un uzslietu obeliskus. Šī versija tikusi apliecināta eksperementālos izmēģinājumos Kalifornijas pavalsts tehnoloģiskajā institūtā. Vairākos izmēģinājumos pētniekiem izdevās uz 25 sekundēm pacelt gaisā 3,4 t smagu obelisku. Vēja ātrums tobrīd bijis 24 km/st.
Eģiptologi tomēr apgalvo, ka šādai metodei nav nekādu pierādījumu. Taču ēģiptešu bareljefos daudz attēlotas spārnotas dievības, tā kā gluži bez pamata šī hipotēze varbūt tomēr nav. 

Vai Hufu cēla Lielo Piramīdu?

Avoti:
Hērodots - rakstīja, ka Piramīda tikusi celta 20 gadu ar 100 000 strādnieku spēkiem. Viņš rakstīja par notikumiem, kas bijuši pirms 2000 gadiem. Būtībā viņš neslēpj, ka pierakstījis baumas un nostāstus par to kā Piramīda celta – nekas nav pilnīgi noteikts. Viņš ziņoja, ka ēģiptieši pa terasēm akmeņus pārvietoja augšup ar īpašām mašīnām, bet īsti nezina vai ar vienu, vai daudzām.

Sicīlijas Diodors - apmeklēja Ēģipti vairākus gadsimtus pēc Hērodota, rakstīja, ka Piramīda celta 20 gadus, bet ar 360 000 strādnieku spēkiem. Būve tikusi pabeigta vēl Hufu dzīves laikā.

Jozefs Flāvijs savā „Jūdu senatnē” raksta, ka ēģiptieši viņa senčus nodarbinājuši dažādu objektu, arī Lielās piramīdas būvē. Tomēr tas ir tīrākais izdomājums, jo visa padarīšana ar Mozu un žīdu iziešanu no Ēģiptes saistīta ar 1000 gadu vēlāku laika periodu (protams, ja tāda vispār ir bijusi).

Ap Lielo Piramīdu atrodas kapenes un vēl citas būves, kas attiecināmas uz Hufu valdīšanas laiku.

Vairāki uzraksti paša monumenta iekšpusē. Tādus 1830.gados atklāja britu militārists un pētnieks Hovards Vaiss, kad ar spridzināšanas palīdzību no Devidsona kameras izlauzās un atklāja vēl četras atslodzes kameras. Tajās tika uzieta grupa sarkanas krāsas uzrakstu, tai skaitā vairāki ar faraona Hufu vārdu kartušā. Bieži tas tiek uzskatīts kā nopietns pierādījums tam, ka tieši faraons Hufu ir Lielās piramīdas autors. Bez tam bija sazīmētas arī taisnas līnijas ar sarkanu un melnu krāsu, kuru autori laikam ir bijuši celtnieki. Vairāk par šo tēmu rakstā "Uzraksti Lielajā piramīdā."

Veltījuma stēla – to atrada Gīzā un tā tiek datēta ar 7. vai 6. gs.pmē. Tur esošais uzraksts vēsta: „Viņš [Hufu] uzmeklēja Izīdas, Piramīdas valdnieces Māju, sāņus no Sfinksas alas, kas ir uz ziemeļaustrumiem no Ozīrisa Mājas.” Tomēr tā īsti nav skaidrs par kuru piramīdu tekstā ir runa. Daudzi eģiptologi ignorē šo uzrakstu, uzskatot stēlu par Jaunās valsts laika viltojumu, tādējādi negribēdami atzīt, ka ne viss ar Lielo Piramīdu ir tik vienkārši.

Saurids – daudzi arābu avoti vēsta par Sauridu (Saridu ibn Salhuku vai Suridu) kā Lielās Piramīdas vai pat visa Gīzas kompleksa autoru. Saskaņā ar šie nostāstiem Ēģiptes valdniekam Sauridam, kas dzīvojis 300 gadu pirms Lielajiem Plūdiem, parādījies viedais sapnis. Tanī viņš redzējis kā zvaigznes izgājušas no savām vietām un krīt no debesīm uz Zemes, kas dreb līdz pašiem pamatiem. Tādēļ ķēniņš izsauca pie sevis priesterus (virspriesteri sauc par Filimonu vai Iklimonu). Tie paredzēja drīzus Plūdus un ķēniņš steidzīgi uzslējis 3 piramīdas kā glabātuves dažādām vērtībām: grāmatām, mākslas piekšmetiem, talismaniem un kulta priekšmetiem, senajām gudrībām kā arī seno priestru un ķēninņu ķermeņiem. Katru no piramīdām apsargājuši elki un statujas, kam piemitis maģisks spēks. Bez tam tika uzskatīts, ka Piramīdās iekšā dzīvo gari, kas neļava iekļūt nevienam, kā tikai cienīgam un izvēlētam. Tompkinss atzīmē, ka viens no gariem ir bijis kailas sievietes izskatā ar lieliem zobiem, kura pavedusi nejaušu piramīdas viesi un novedusi to ārprātā. Pētnieki parasti arābu nostāstus neņem nopietni.

Lielās Piramīdas vecums.

Datējumi ar C metodi – tādi tika iegūtu 1980.gados. Pētījumus vadīja Roberts D.Venkijs no Vašingtonas universitātes Amerikāņu pētniecības centrā.

Otrais datējums ar C metodi – to veica Deivida Koha speciālistu komanda 1995.gadā un savus rezultātus nav publicējuši vēl tagad. Neoficiālie datēšanas rezultāti liecina, ka izkliede laikā vairs nav tik plaša, taču vienalga – datējuma vidējais rezultāts ir par 1 vai 2 gadsimtiem vecāks nekā bija pieņemts uzskatīt.

Daudz un dažādi pētnieki noteikuši dažādus Piramīdas vecumus. Tie variē no 10 490.-2425.g.pmē. Astronome no Argentīnas Karmena Kuso uzskata, ka Lielā Piramīda tikusi celta divos etapos, kurus savstarpēji atdala viens pilns precesijas cikls – tātad 25 920 gadi. Tādējādi pirmā celtniecības fāze tiek datēta ar 30 000 gadiem pmē.

Datēšana ar C metodi. Iekšējie Piramīdas karkasi nav pieslīpēti tik precīzi kā ārējie akmens bloki, tādēļ to savienošanā izmantots liels javas daudzums. Tā satur kokogles, koksni un niedres, kuras var itin labi datēt. Venkija darbinieki paņēma javas paraugus no visu triju lielo piramīdu un Sfinksas tempļa iekštelpām. Šie paraugi tika rūpīgi izpētīti Dienvidu Metodistu universitātē Dalasā ASV Teksasas pavalstī un Cīrihes Federālajā tehniskajā universitātē Šveicē.
Iegūtie rezultāti neiekļāvās līdzšinējos priekšstatos par piramīdu būves laiku. Vidējais datējums izrādījās par 374 gadiem lielāks nekā faraona Hufu valdīšanas laiks. Vēl anomālāki bija daži citi atsevišķi atradumi. Divi kokogļu paraugi no Lielās Piramīdas augšējā līmeņa tika pārliecinoši datēti ar 3809.g.pmē., pie kam kļūda bija iespējama tikai 160 gadu robežās: tātad pats agrīnākais laiks varētu būt 3969.g.pmē. Taču koksnes paraugi no tās pašas vietas datējās kā 3101.g.pmē. ( +- 414 gadu ). No atlikušajiem 13 kokogļu paraugiem 11 bija ņemti no Lielās Piramīdas apakšējās daļas un tika datēti diapazonā no 3090.- 2853.g.pmē. ar kļūdu no 100-400 gadiem. 7 paraugi no Hafres piramīdas tika datēti laikā no 3196.-2723.g.pmē., 6 paraugi no Menkaura piramīdas – no 3076.-2067.g.pmē. un visbeidzot divi paraugi no Sfinksas tempļa – no 2746.-2085.g.pmē.
Pastāv iespēja, ka kokogles tikušas iegūtas no daudz vecākiem kokiem nekā pašas piramīdas, un tas arī būtu visai loģiski koku trūkuma apstākļos. Deivida Koha otreizējā C datēšana parādīja vēl mazāku atstarpi starp koksnes reālo vecumu un tradicionālajiem priekšstatiem par piramīdu būves laiku. Tādējādi nav izslēgts, ka tikuši izmantoti vienu vai divus simtus gadu veci koki.
Tomēr, ja respektējam 80.gadu datēšanas rezultātus, java tikusi uzklāta 1 400 gadus pirms pie varas nācis faraons Hufu. Hafres piramīdas gadījumā šis laiks ir 700 gadu, Menkaura – gandrīz 1000 gadu. Pie tam datējums liecina, ka piramīdas celtas pavisam dīvainā kārtā – no augšas uz leju. Ir pamats domāt, ka šīs piramīdas dažādos laikos daudz reižu tika pārbūvētas.

Lielās piramīdas autorības hipotēzes.

Dievs - versija visai jauka. Arī nebūtu īpaši ko iebilst, ja pieņem, ka it viss apkārt ir Dieva radīts.
Faraons Hufu - visdrīzāk šis 4.dinastijas faraons veica tikai Lielās Piramīdas pārbūves darbus. Pašā radikālākajā gadījumā iespējams, ka faraons saņēmis platformu, kas uzbūvēta līdz Lejupejošā gaiteņa sākumam, un uzbūvējis Piramīdas augšējo daļu.
Saurids - arābu rakstos minētais Pirmsplūdu ķēniņš. Pazīstams arī kā Tots, Hermejs un bībeliskais Ēnohs. 

Raksti.
Vai Lielajā piramīdā atklāta faraona Hufa kapa kamera?


Saites.
Senā Ēģipte.
Senēģiptiešu piramīdas.
Gīzas komplekss.