Mahābhārata
Indiešu nacionālais eposs.
Vecums. Vismaz 5000 gadu. Indiešu astronomi ir mēģinājuši noteikt eposa vecumu pēc dažādam astronomiskām pazīmēm, kas minētas tekstā. Rezultāts – laiks starp 6000. un 3000.g.pmē.
Struktūra. „Mahābhārata” sastāv no 18 grāmatām:
1. Adi Parva. "Sākuma grāmata." Tajā aprakstīts Mozus un Akadas Sargonam līdzīgs notikums. Saules dievs apaugļoja Kunti, kas nebija precējusies, tātad jaunava. Rezultātā Kuti dzemdēja dēlu, ļoti skaistu bērnu, kura seja staroja kā saule. Kunti, baidīdamās no kauna, ielika bērnu ūdensnecaurlaidīgā šūpulī un palaida pa upi. Bērnu no upes izvilka kāda sieviete, vārdā Adošrata, izaudzināja to ka savu dēlu un nosauca par Karnu.
2. Sabha Parva.
3. Vana Parva. Te aprakstīti dievu uzbrukumi senajai Dvarakas pilsētai ar kosmiskajiem ieročiem. Pēc šīs grāmatas sižeta indiešu dzejnieks Feizī uzrakstījis poēmu "Nals un Damana."
4. Virata Parva. "Virata grāmata."
5. Udyoga Parva.
6. Bhishma Parva. "Bišmas grāmata."
7. Drona Parva. "Drona grāmata."
8. Karna Parva. "Karna grāmata."
9. Shalya Parva. "Šalja grāmata."
10. Sauptika Parva. "Dusošo kareivju grāmata."
11. Stri Parva. "Sieviešu grāmata."
12. Shanti Parva. "Miera grāmata."
13. Anushasana Parva. "Pamācību grāmata."
14. Ashvamedhika Parva. "Zirga upurēšanas grāmata."
15. Ashramavasika Parva.
16. Mausala Parva. Šeit esot sāstīts par pilsētu iznīcināšanu ar briesmīgiem ieročiem: visur mētājās stipri apdeguši līķi. Pārtika, ūdens un augi tika saindēti. Postījumi grāmatā piedēvēti Dievam.
17. Mahaprasthanika Parva. "Lielā ceļojuma grāmata."
18. Svargarohana Parva. "Debesbraukšanas grāmata."
19. Harivamsa Parva. "Hari ģeneoloģijas grāmata."
Bhagavad Gīta. Viena no Mahabharātas daļām. Tajā aprakstīta reinkarnācija. Filozofiska poēma, tajā aprakstīti dialogi starp Ardžūnu un Krišnu.
Kopā eposs sastāv no 160 000 pantu – tas ir visapjomīgākis kādas vienas tautas gara darbs.
Tulkojumi. Tulkojumā persiešu valodā mogolu ķēniņa Akbara laikā XVI gs. beigās piedalījies indiešu dzejnieks Feizī.
1896.gada tulkojums angļu valodā, to veicis Čadra Potraps Rojs Kalkutā.
Latviski tāda vēl pašreiz nav.
Saturs. Sižeta pamatlīnija ir divu svarīgu senindiešu dzimtu pretimstāvēšana, sarakstīta 200 000 rindiņās episkā formā. Kuru dzimta veda savu izcelšanos no Mēness dinastijas un radīja divus brāļus: Dhritaraštru – vecāko un Pandu – jaunāko. Tā kā vecākais brālis bija akls, tad jaunais un enerģiskais Pandu ieņēma viņa vietu tronī. Vecākajam brālim bija 100 dēlu – kauravu. Jaunākajm dēlu bija tikai 5 – pandavi. Liktenis bija lēmis Pandu mirt, kad viņa dēli bija vēl nepilngadīgi. Tad kauravi visiem līdzekļiem centās nobīīt pandavus pie malas. Tas tomēr kauraviem īsti neizdevās, un pandavu brālēniem bija jāpišķir daļa valsts.
Tālāk otikumi attīstās dramatiski. Kauravi izsauc pandvus uz kauliņu spēli, kuru pandvi paspēlēja. Nācās valsts daļu atdot kauraviem, bet pašiem nācās doties trimdā uz 13 gadiem.
Pēc tam, kad pagāja 13 gadi, pandavi pieprasija atdot viņie pienākošos valsts daļu. Kauravi pa to laiku bija nostiprinājuši savu varu, un to darīt atteicās. Tad sākās pats šausminošākais karš, kāds aprakstīts cilvēku literatūrā. „Mahābharatā” uzskaitītas tā tautas un zemes, kas atbalstījušs vienu vai otru karojošo pusi.
Pēdējā kauja notikusi Kurukšretras laukā un bija asiņainākā no visām. Tika izmantoti šausminošie „dievu ieroči.” Cilvēki gāja bojā lielā daudzumā. Pandavi ņēma virsroku tikai 18.dienā, kad tika satriektas 18 spēcīgas pretinieku armijas – varetu būt ap 4 miljoniem kareivju. No milzīgā cīnītāju dadzuma kaujas beigās palika tikai saujiņa cīnītāju panavu pusē, kā arī visi 5 paši pandavi. No kauraviem izdzīvoja tikai 3.
Stāstīts par ķēniņu Ardžūnu, viņa līgavu Draupadu un dievu Krišnu, kuri uzņēma pie sevis debesu iemītniekus. Eposā stāstīts par tā saucamo lielo Bharatas karu Ziemeļindijā, kas norisinājās ap 1400.g.pmē.
Notikumu norises laiks. Čērčvords savā grāmatā „Mu bērni” apgalvo, ka eposā minētie notikumi risinājušies 20 000 gadu agrāk. Blavatska savā „Slepenajā doktrīnā” apgalvo, ka eposā iet runa par cīņu starp Saules pielūdzējiem Sariavansiem un Mēness pielūdzējiem Indavasiem, un konflikts bijis ar lielu ezotērisku nozīmi. Citi pētnieki saista šos notikumus ar Hesioda „Teogonijā” aprakstītajiem kariem starp dieviem un titāniem.
Sastāvdaļas. Bhagavad Gīta.
1. Teikts, ka var būt tāds ierocis, kas spēj sodīt Zemi ar 12 sausuma gadiem, un ir tik spēcīgs, ka var nogalināt augli mātes miesās.
„Bhīma vimāna lidoja uz milzīga stara saules spožumā un tā radīja troksni, kas līdzinājās pērkona dārdiem.” (K.Roja tulkojums 1889.gadā).
2. Ieroči – ar šausmām aprakstīts ierocis, kas spēj iznīcināt visus karotājus. Taču, ja savlaicīgi uzzināja par ieroča pielietošanu, norāva no sevis visas metāla lietas, salēca upē, nomazgājās, un nomazgāja visas lietas, kurām pieskārās. Ieroča darbības rezultātā izkrita mati, nogāja nagi. Viss dzīvais kļuva bāls un nevarīgs.
3. Kaujas apraksts – „Bija tā, it kā elementi būtu palaisti brīvībā. Saule griezās pa riņķi. Ieroča svelmes apdedzināta, zeme tvīka kā drudzī. Ziloņi bija no karstuma apsviluši un mežonīgi skraidīja šurp un turp, meklēdami patvērumu no briesmīgā spēka. Ūdens uzkarsa, dzīvnieki gāja bojā, ienaidnieks tika nopļauts gar zemi un trakojošās liesmas lika kokiem gāzties rindām vien ka meža ugunsgrēkā. Ziloņi mežonīgi auroja un plašā lokā nokrita zemē beikti. Zirgi un kaujas rati sadega, izskatījās kā pēc ugunsgrēka. Tika iznīcināti tūkstošiem ratu, un tad pār jūru nolaidās dziļš klusums. Sāka pūst vējš, un zeme izgaismojās. Acīm pavērās drausmīgs skats. Kritušo līķi briesmīgajā karstumā bija tā izkropļoti, ka tie vairs neizskatījās pēc cilvēkiem. Nekad līdz tam mēs nebijām redzējuši tik baismīgu ieroci un nekad līdz tam mēs par tādu ieroci nebijām dzirdējuši.” (K.Rojs, Drona Parva 1889.g.). Tie, kas izdzīvoja, peldējās, mazgāja savas bruņas un ieročus, jo visu bija pārklājusi nāvējošā „dievu elpa.”
1.grāmata. Adi Pava. Stāsta par jaunavas Kuntī intīmo dzīvi, kuru ne tikai apcimojis Saules dievs, bet viņa no tā dabūjusi arī dēlu, kas esot bijis midzošs kā Saule. Tā kā Kuntī baidījās, ka kritīs negodā, viņa ielika bērnu groziņā un palaida to upē pa straumi. Krietnais vīrs (sieviete?) Adhirata izzvejoja grozu ar bērnu no upes un paņēma viņu audzināt.
2.cita grāmata. Varonis Ardžūna dodas tālā ceļā, lai sameklētu dievus un izlūgtos tiem ieročus (paralēles ar Gilgamešu). Pārcietis dažādas briesmas, atrod dievu mājokli, kur viņu sagaida pats Debesu Valdnieks Indra ar sievu Sačī. Indra ielūdz Ardžunu palidot kaujas ratos.
8.grāmata. Atkal tiekamies ar Indru viņa mirdzošajos debesu ratos. No visiem cilvēkiem viņš izvēlējās tikai Judhišthiru, kurš vienīgais savā mirstīgajā apvalkā drīkstēja ieiet debesīs (paralēles ar Enošu un Eliju). Turpat teikts, ka Gurka no varenas vimānas borta raidījis vienu vienīg šāviņu uz pilsētu. Gaisā acēlušies balti, kvēlojoši dūmi, desmittūkstoš reižu spožāki par Sauli, un pārvērtuši pilsētu pelnos. Kad Gurka atkal piezemējies, viņa braucamrīks līdzinājies spīdošam antimona klucim.
Vanaparvāna – aprakstītas dievu mītnes - milzīgas debesu pilsētas, kuras lielā augstumā riņķo ap Zemi.
Sabhaparva – katrai šai grandiozajai pilsētai bija savs nosaukums: Vaihaijasu, Gaganakara vai Hekara. Pilsētas bija tik lielas, ka vimānas ielidoja tajās pa īpašiem vārtiem.
Saites:
Senindiešu literatūra.
