Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Milži

Liela auguma cilvēkveidīgas būtnes, kuras mītiskos laikos esot dzīvojušas uz zemes. 
Par šīm būtnēm atrodamas liecības reliģiskos tekstos, folklorā un hronikās. Bez tam, iespējams, eksistē arī arheoloģiskas liecības par tādu būtņu eksistenci, lai gan vairums tādu ziņu izrādījušās nepatiesas uz safabricētas. Cerīgākās - milzu instrumentu atrašana Sīrijā un Marokā, atradumi Lovelokas alā u.c.
Ierspējams, dažos gadījumos par mižu kauliem noturēti gigantopiteku skeleti.

------------------------------------------

Nerimst un nerimst baumas un nostāsti par milžiem, kas kādreiz apdzīvojuši pasauli.
Tādās domās ir bijuši arī pavisam sakarīgi un nopietni cilvēki. Piemēram zviedru dabaszinātnieks Kārlis Linnejs bija pat "aprēķinājis," ka Ādama augums ir bijis 40 m, bet Ievas -35 m.
Nostāsti par milžiem sastopami visapkārt pasaulei. To pamatdoma ir tāda, ka milži bijuši senāka rase par mūsdienu cilvēkiem, gājuši bojā senās globālās katastrofās, un tikai neliels to skaits bija atlicis, kad Zemi sāka apdzīvot mūsdienu cilvēks. Bieži milžus attēlo kā ļaunus, pat cilvēkēdājus.
Viduslaiku gravīrās attēloti tādi milži: Geant de Trapani, Gigantis sceleton Boccatio, Geant de Mauritanie, Geant suisse, Goliath, Homme ordinaire.
Milžu spēkam piedēvē daudz dažādu megalītu celtņu izveidošanu - Bālbekas platformu, Stounhendžas kompleksu, Nanmadolas bazalta bluķu pilsētu, Čolulas piramīdu un daudz citus. Kā bumbas savām spēlēm tie varētu būt izmantojuši Kostarikas Bolas grandes?

Zinātniskie pierādījumi. Lai gan avotos fiksēts milzīgs daudzums dažādu attiecīgu atradumu, tomēr ar reāliem pierādījumiem apstāv visai švaki. Līdz šim nevienā pasaules valsts muzejā mūsdienās nav izstādīts neviens milža skelets (lai gan nē - kaut kādā muzejā ir izstādīts "Īrijas milža" skelets). Maikls Baidžents (grāmatas "Aizliegtā arheoloģija" autors) kopā ar domubiedriem apvaino konservatīvo zinātni šādu pierādījumu slēpšanā.

Milži pasaules tautu folklorā.

Āzija.
Senā Divupe. Pēc babiloņu nostāstiem Bābeles valdnieks dievs Marduks bijis milzīga auguma un apveltīts ar lielu spēku.
Senās japāņu leģendas apraksta savu megalītu cēlājus kā milžus - visus viņus apzīmē ar vārdu Mudžinto.
Uzbekija. Uzbeku pasaka stāsta kā ļauni milži nākuši no tuksneša Buhāras apmetnē un aizdzinuši lopus un cilvēkus.

Eiropā.
Senā Grieķija. Senie grieķi stāsta par titāniem, gigantiem un ciklopiem, kas visi bijuši liela auguma.
Rietumukrainā joprojām dzied senu gucuļu dziesmiņu par milžiem, kas kādreiz dzīvojuši Karpatu kalnos. To savā filmā «Aizmirsto senču ēnas» izmantoja kinorežisors Sergejs Paradžanovs. Lūk, dziesmas sākums: «Agrāk dzīvoja te milži — solis versti garš, / Un, kad roku gaisā cēla — debesis spēj skart…»
Arī latviešu tautas teikās minēti milži. Viena no tām stāsta, ka Ventas rumba radusies, diviem milžiem kādas ķildas dēļ kautiņā mīdoties. Cita vēsta, ka Zilajā kalnā paši sevi aprakuši divi nāvīgi ievainoti milži. Seno teiku atbalsis ir A.Brigaderes milža Lutauša tēla pamatā lugā "Sprīdītis."
Beļģijā. Vietā, kur tagad atrodas Antverpene (Beļģijā), senos laikos dzīvojis milzis, kas no ostas atgrūdis kuģus. Kāds jauneklis nocirtis milzim plaukstu, to aizsviedis un tad bijis miers. No šī stāsta arī cēlies pilsētas nosaukum: werpen - "aizsviest."
Anglija. Sena angļu pasaka stāsta kā jauneklis Džonijs Bentrams izcirtumā pie muklāja ieraudzīja divus milžus.

Meksika.Te leģendas par milžiem tiek stāstītas Čolulas piramīdas sakarā.
Acteki uzskata, ka milži kiname uzcēluši Teotivakānas pilsētu.

Okeānija.
Lieldienu salas nostāsti. Saskaņā ar tiem šādi 10 m gari milzeņi apdzīvouši Zemi pirms 18 miljoniem gadu. Tad evolūcijas procesā to augums pirms 8 miljoniem gadu samazinājies līdz 6 m. Tieši tādus tos arī atēlojot slavenās Lieldienu salas statujas moai.
Salas leģendās figurē milzis Voke, kas iznīcinājis Lielo zemi, no kuras pāri palikusi tikai šī sala. No tā laika salu sāka dēvēt par Pito-o-te-Henua – "Pasaules nabu."
Interesanti, ka milzis ar tādu pašu vārdu ir arī Marķīza salu iedzīvotāju teiksmu varonis. Taču tās no Lieldienu salas šķir vairāk nekā 4000 kilometru.
Ponpejas salas leģendas stāsta par milžiem Nanmadolas senpilsētas sakarā.
Tingvonas (20 jūdzes uz rietumiem no Jaungvinejas) salas iedzīvotāji pētniekam Dž.Makartijam stāstīja par milžiem, kas senos laikos ieradušies salā. Pēc tam tie aizkuģojuši, bet atdzimuši kādu stāvakmeņu veidolā.
Megalītiskās drupas visā Okeānijā tiek dēvētas par "milžu kapenēm," galvenokārt gan tādēļ, ka milzu akmeņus spētu salikt tikai milži.
Kai iezemieši (dzīvo salās pie Jaungvinejas) saista šos monumentus ar milžu rasi, kas valdījusi pār Zemi pirms Lielajiem plūdiem, un pēc tiem pārvērtušies par akmeņiem. Izmirušos milžus kai sauca par Ne-Mu.
Samoa salas. Vietējās leģendas stāsta, ka pirms Plūdiem pār zemi valdījuši milži Hiti. Kad viņu zemes nogrimušas okeānā, tad pacēlušās citas – mūsdienu Samoa.
Taiti. Salas vārds nozīmējot - "pirmsplūdu milžu sala."
Fidži. Pēc nostāstiem šeit milži cēluši salas megalītus.
Jaunzēlandes maori bīstas no vārda Matau, jo tas bijis ļauns milzis, kas dzīvojis sniega klātos kalnos.
Tinianas salas milzis. Nostāsti vēsta, ka viens no Tiniānas salas (Klusajā okeānā?) ķēniņiem bijis milzis. Tā augums bijis 3,25 cm. Saglabājusies māja, kas aptuveni atbilst tādām auguma proporcijām. Ir gravīra akmenī ar viņa attēlu.

Āfrikā.
Senā Ēģipte. Senēģiptieši par milžiem sauca Setu un Ozirisu, kas karoja savā starpā.
B.Deividsona apraksti. Šis Āfrikas pētnieks sniedz šādu liecību par senajiem Āfrikas milžiem, laikam jau noklausītu no vietējo iedzīvotāju leģendām: „Šiem gigantiem bija neticams spēks. Ar vienu roku viņi aizsprostoja upju tecējumu. Viņu balsis bija tik skaļas, ka bija dzirdamas visās apmetnēs. Kad kāds no milzeņiem klepoja, putni krita kā vēja pūsti. Medībās dienā viņi nogāja simtiem kilometru, bet nogalinātos zīloņus un nīlzirgus viegli uzmeta plecā un nesa uz mājām.”

Ziemeļamerikas indiāņi.
Amerikāņu misionārs no Misisipi pavalsts Elkanahs Vokers 1840.gadā dienasgrāmatā ierakstī­jis: "Indiāņi tic, ka pastāv milžu rase, kas mīt kalnos kaut kur rietumos. Indiāņi apgalvo, ka tur tos joprojām varot sastapt, ka milži atstājot pēdas, kas garumā pārsniedz 45 centimetrus."
„Dusošais gigants.” Tā ir pakalnu virtene piecu jūdžu garumā pie Tunderbejas Ontario pavalstī. Pēc formas tas atgādina vīru, kuram cepure nošļukusi uz muguras. Vietējo ojibveju indiāņu leģendas stāsta, ka tas esot milzis Nanabijou – Dziļūdens jūras Gars, ka pārvērties akmenī, lai nslēptu bagātās sudraba raktuves. Šodien tās ir pazīstamas kā Silvet Islet.
Nevadas pavalstī, ASV, dzīvojošie paijutu indiāņi stāsta, ka sensenos laikos uz viņu zemes dzīvojuši rudmataini milži, kas bijuši arī ārkārtīgi neganti. Pirms daudziem gadiem indiāņi milžus padzinuši no zemes, bet tie vēl ilgi dzīvojuši Lovelokas alā.

Dienvidamerikas indiāņi.
Pjedras Pintadas lielcilvēki. Pēc leģendas šā kompleksa grotās atradušās lielu cilvēku mirstīgās atliekas ar indoeiropiskiem vaibstiem. Komplekss atrodas Brazīlijā pie Gvajānas robežas.
Leģendas par milžiem ir sastopamas inkiem.
Aimāru indiāņi. Mīts stāsta, ka Lielais Radītājs Kon-Tiki Virakoča pirms parastajiem cilvēkiem radījis milžus. Virakoča izcirtis akmens tēlus un tad tos atdzīvinājis. No sākuma viss bija labi. Bet pēc kāda laika milži savā starpā sāka karot un negribēja strādāt. Virakoča sodīja milžu rasi - viņš uzsūtīja zemei lielus plūdus, kuros daļa milžu noslīka, bet daļa milžu pārakmeņojās. Pēc šī mīta Tiavanakas milzu statujas ir plūdu laika pārakmeņojušies giganti.
Indiāņu leģendā, ko pierakstījis spāņu hronists Sjeza de Leons, ir teikts: "Tiavanaku uzcēla vienā naktī pēc plūdiem nepazīstami milži."
Pajuti indiāņi no laiku sākumiem esot cīnījušies pret sarkanmatainajiem gigantiem, kas ēda mirušos, un pārtikas meklējumos pastāvīgi uzbruka indiāņu apmetnēm. Mūsdienās kāda šīs cilts sieviete, izpētot indiāņu leģendāro vēsturi, uzrakstīja grāmatu. Vienā no tās epizodēm stāstīts kā indiāņiem izdevis milžus iedzīt alā. Padoties tie nav gribējuši, tādēļ indiāņi ieejas priekšā aizkūruši uguni un tie nosmakuši.

Ziemeļu tautas. Krievu etnogrāfs un ziemeļu tautu pētnieks Vladimirs Bogorazs, kas XIX un XX gadsimtu mijā palīdzēja tām izveidot savu rakstību, mo­nogrāfijā «Čukči» min šīs tautas leģendu par lie­la auguma cilvēku cilti, kas reiz mitusi sniegotās tundras plašumos.

Milži Latvijā.
Nostāsti par Katmilzi.
No manām mājām uz dienvidiem ir kāds uzkalniņš, kuru sauc par Katmilzi. Šis kalniņš tādu nosaukumu dabūjis tādēļ, ka tur izrakuši cilvēka stilbakaulus – tik lielus, ka pieaugušam cilvēkam sniegušās līdz padusēm. To atceroties arī mana vecāmāte. Viņa toreiz bijusi neliela meitene, un izraktais stilbakauls bijis gandrīz viņas augumā. Pēc šiem kauliem visi nosprieduši, ka šai kalniņā milži apglabāti. (..)
Nostāsts pierakstīts Ilūkstes Gārsenē un publicēts krājumā «Latviešu tautas teikas. Izcelšanās teikas» (R., 1991.g.), 113.–114.lpp.
Milzis Pieniņu kapsētā. Šī kapsēta atrodas Preiļu novadā netālu no Saunas pagasta Lielo Ōrīšu kapiem. Tur, rokot kapu, atraduši cilvēka kaulus. Kad salikuši kopā, izrādījies, ka mirušais ir bijis vismaz par trešdaļu garāks par vidusmēra cilvēku. Pie galvaskausa bijusi nolikta pudele ar kaut kādu šķidrumu iekšā. Viens no puišiem bijis pavisam pārgalvīgs, paņēmis galvaskausu un pudeli uz mājām, galvaskausu izmazgājis un iztīrījis ar sāli, ielējis pudeles saturu un izdzēris, kā no kausa. Mazajam Zaļajam nav zināms, ka tādēļ ar šo būtu noticis kas nelāgs.

Ziņas hronikās.
Bībele. Te viņi minēti vairākkārt (laikam 6 reizes).
Pirmā epizode ir kad „dieva dēli” devās pie Zemes meitām, un tā rezultātā dzimuši milži (1.Moz. 6:1,2,3,4):
1. Un notika, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas,
2. Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika.
3. Tad Dievs sacīja: "Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi."
4. Tanīs dienās milži bija zemes virsū, arī pēc tam, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.
Daži autori gan uzsver, ka šeit ir darīšana nevis ar milžu aprakstu, bet gan neprecīzu tulkojumu.
Mozus pirms ieiešanas Apsolītajā zemē sūta izlūkus,kas atgriezušies stāsta par milžiem (4.Moz. 13:31,32,33.):
31. Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši, sacīja: "Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs.”
32. Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem, tā sacīdami: "Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir milzīga auguma vīri;
33. Un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs."
„un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs” (4.Moz.13:33 un arī 32). Lai cilvēki liktos kā siseņi, tad jau milžiem būtu jābūt 50 m gariem!
Tāpat Bībelē par milžiem saukti arī refajieši. Vienu no tādiem, laikam pat pēdējo - Goliātu, nogalinājis Dāvids ar lingas mestu akmeni.

2 Samuel 21
In still another battle, which took place at Gath, there was a huge man with six fingers on each hand and six toes on each foot--twenty-four in all. He also was descended from Rapha. When he taunted Israel, Jonathan son of Shimeah, David`s brother, killed him.
Numbers 13:33
And there we saw the giants, the sons of Anak, which come of the giants: and we were in our own sight as grasshoppers, and so we were in their sight.
Deuteronomy 2:11
Which also were accounted giants, as the Anakims; but the Moabites called them Emims.
Deuteronomy 2:20
(That also was accounted a land of giants: giants dwelt therein in old time; and the Ammonites call them Zamzummims;
Deuteronomy 3:11
For only Og king of Bashan remained of the remnant of giants; behold his bedstead was a bedstead of iron; is it not in Rabbath of the children of Ammon? nine cubits was the length thereof, and four cubits the breadth of it, after the cubit of a man.
Deuteronomy 3:13
And the rest of Gilead, and all Bashan, being the kingdom of Og, gave I unto the half tribe of Manasseh; all the region of Argob, with all Bashan, which was called the land of giants. 

Baruha grāmata. Šai grāmatā stāstīts par milžu iznīcināšanu: „Kad Dievs sarīkoja Plūdus un iznīcināja visu radību un 4 090 000 milžu, un pacēlās ūdeņi 15 elkoņu augstāk par visaugstākajiem kalniem.”

Bērosa hronika. 2.vai 3.gs.pmē. dzīvojošais babiloņu vēsturnieks Bēross apgalvoja, ka uz mūsu planētas dzīvoja triju veidu saprātīgas būtnes: milzeņi, cilvēki – amfībijas un parastie cilvēki. Sākumā milži esot bijuši labi un krietni, taču vēlāk degradējušies. Tie sākuši apspiest cilvēkus, tikuši pieķerti cilvēku ēšanā (pat ēduši cilvēku augļus no sieviešu miesām!) un asinsgrēkā – „nešķīsti dzīvoja ar savam mātēm, māsām, meitām, zēniem, dzīvniekiem, necienīja dievus un visādi pārkāpa likumus.” Bez tam milži neesot godājuši nekādus dievus - ne lielus, ne mazus. Iespējams, ka visi milžu apraksti no Berosa līdz mums nav nonākuši, jo viņa darbus mēs pazīstam tikai pēc citātiem no citu antīko autoru darbiem.

„Ēnoha grāmata par milžiem” (iespējams, tā saucamā) - kāda rakstu ruļļa četri fragmenti, kas uzieti Kumranas 4.alā. Rakstos stāstīts par milžiem, seno dienu varoņiem, par laiku pirms Lielajiem plūdiem. Kumranas tekstos tā tika atrasta vismaz sešās versijās. Šis teksts bija visai populārs Romas laikos, tajos pausts viedoklis, ka milži radušies Dieva dēlu un Zemes sieviešu pārošanās rezultātā. Diemžēl teksts ir stipri bojāts un salasāms tikai fragmentāri.

Čimalpopoka kodekss. Šai acteku materiālā stāstīts, ka bija lielās Tumsas Dienas, milži grūstījušies un klaigājuši viens uz otru.

Vatikāna kodekss. Šai acteku hronikā uz Zemes secīgi eksistējušas četras cilvēku civilizācijas. Pirmā paaudze bijuši giganti un tā izmirusi no bada. Otro paaudzi iznīcināja gigantisks ugunsgrēks. Trešo paaudzi aizskaloja neparasti spēcīga vētra, bet cilvēki pārvērtās par pērtiķiem. Ceturtā paaudze gāja bojā Lielajos plūdos. Tikai pēc tam radās Piektā paaudze – t.i. mēs.

Vēsturnieks Jāzeps Flāvijs apgalvo, ka milži dzīvojuši vēl XIII gs.pmē. ķēniņa Jozuas valdīšanas laikā: "Viņu ķermeņi bija milzīgi, sejas no parastu cilvēku sejām atšķīrās tik ļoti, ka redzēt tos bija pārsteidzoši, bet klausīties tos runājam - baisi."

Vēsturnieks Pausānijs. 2.gs. Ziņo, ka Sīrijā ticis uziets labi saglabājies 5 m gara milža skelets.

Homēra darbā "Odiseja" aprakstīts kā divreiz Odisejs un viņa pavadoņi nokļuvuši salās, kur dzīvojuši milži. Ar akmens bluķiem milži sadragājuši 11 kuģus un nogalinājuši visus cilvēkus, kas uz tiem atradušies. Tikai Odiseja kuģim izdevies aizbraukt jūrā.

Korāns. Par milžiem tajā teikts, ka tie bija "augstāki par pašām garākajām palmām." Pirms lielajiem plūdiem milži esot smējušies par Noāsu - "Plūdi mums nekaitēs. Mēs esam pārāk gari."

Inku leģenda. Inkas Ajatarko Kuso (Senās dinastijas 12.ķēniņš) valdīšanas laikā uz gigantiskiem meldru plostiem Peru ieradās milzīgi cilvēki. Tie bijuši tik gari, ka pat visgarākais indiānis viņiem sniedzies tikko līdz ceļgalam. To galvas bijušas milzīgas, mati melni, acis kā milzu škīvji, uz sejas nesot audzis apmatojums. Malā izsēdušies milži izklīduši pa visu piekrasti. Ar metāla ieročiem tie izpostīja apkārtējās zemes. Pēc kāda laika tie sāka iespiesties arī kalnu rajonos, taču izsauca Lielā Dieva dusmas un tika iznīcināti.

Ibn Fadlāns. Šis arābu vēsturnieks, kas dzīvojis 1000 gadu atpakaļ, it kā pats redzējis 6 m garu skeletu, ko tam parādījuši hazāru ķēniņa pavalstnieki.

X gs. Bagdādes kalifa sūtnis Ahmeds ibn Fadlans apmeklējis Volgas bulgāru ķēniņu, kuram esot kalpojis kāds „milzīgas miesasbūves cilvēks.” Tomēr, kad sūtnis ieradies Pievolgā, bulgāri milzeni jau esot bijuši nožņauguši tā naidīgās dabas dēļ.

Krievu hronikas vēsta, ka pirms Kuļikovas kaujas klejotāji likuši priekšā 4 m garu milzi, bet pretinieku spēkavīru grupa ar Oslabeju (krievs, vai?) priekšgalā esot to pievārējusi.

Meksikā. Spāņu konkistadora karagājienā kavalērijas priekšpulks, atgriežoties no kalnu rajona, stāstījuši, ka uzgājuši milžu apdzīvotu vietu. Kā pierādījumu tie atveda dažas nogalināta giganta ribas.
Padre Teljo stāstīja, ka 30 km no Gvadalahāras Meksikā viņš pats redzējis 30 milžus, starp kuriem bijušas arī 3 sievietes. Jaunās Spānijas leibmediķis un Filipa II ārstējošais ārsts Gregoro Lopess atzīmēja, ka milžu augums sasniedzis 5 m.

Anglijas arhīvā glabājas nostāstu un leģendu apkopojums «Alerdeilas senās leģendas un noti­kumi». Tajā runāts par vairāk nekā 4,5 m gara karavīra apbedījumu. Apglabātais gulējis pilnā kaujas ietērpā. Blakus — zobens un kaujas cirvis. Zobens bijis aptuveni 2 m garš ar 45 cm platu asmeni. Atrastos pīšļus pārapbedīja un virs kapa uzstādīja piemiņas zīmi — vertikālu akmens stēlu.

Patagonijas milži. 1512.gadā bija izdota spāņu romantiķa Grieķijas Prigmaleona sacerējums, kurā ceļotājs aprakstīja satiktos mežoņus, vienu Patagonu vārdā, kuri visi līdzīgi vēlāk Magelāna aprakstītajam.
1520.gadā par Patagonijā (Sanhuliāna līcis tagadējā Argentīnā) sastaptiem milžiem vēsta ceļotāja Fernando Magelāna hronists itālis Pigafets, kas veda kuģa žurnālu: „Pēkšņi mēs krastā ieraudzījām milzi, gandrīz kailu. Viņš lēkāja un dziedāja, bēra uz galvas smiltis un zemi. Kapteinis turpu nosūtīja vienu no padotajiem un pavēlēja viņam tāpat lēkāt un dziedāt, lai aborigēns nomierinātos un un pārliecinātos par mūsu labsirdību. Ātri kustoties un visu laiku piedejojot, matrozis atveda milzi līdz tai vietai, kur to gaidīja kapteinis. Kad viņš mūs ieraudzīja, to pārņēma bailes un sastingums. Ticot, ka esam nolaidušies no debesīm, viņš to vien darīja kā rādīja ar pirkstu debesīs. Tas bija milzis, kuram pat cienījamākie no mums sniedzās tikai līdz jostai, turklāt viņam bija laba ķermeņa uzbūve, ļoti liela ar sarkanu krāsu nokrāsota seja.”
Milžus tur saukši par patagoņiem. Magelāna ļaudis sagūstīja di­vus šādus milžus ar mērķi aizvest tos kā dāvanu karalim Kārlim I. Diemžēl važās iekaltie ieze­mieši neizturēja garo braucienu pāri okeānam un nomira. Līķus pārmeta pār bortu.
Pazīstamais angļu korsārs un jūrasbraucējs viceadmirālis Frānsiss Dreiks sava pasaules apceļojuma laikā (otrais pēc Magelāna visā kuģniecības vēsturē) 1578. gadā kuģa žurnālā ierakstīja, ka viņa ļaudīm Patagonijas krastos notikusi sadursme ar aborigēniem, kuru augums bijis ne mazāks par 2,8 m.

Senā Ķīna. Ķīnieši milžus savos senajos rakstos tēlojuši kā krietnus (tas ir neparasti atšķirībā no citu tautu folkloras), kas mācījuši cilvēkiem zinības un mākas.

Atradumi.

Delfu frīze no sifniešu mantnīcas. Tajā attēlota Homēra varoņu cīņa ar milžiem.
Olimpa dievu cīņa ar gigantiem. Tāds garš cilnis izgatavots Pergamā. Garums – 130 m un figūru augstums ir gandrīz 3 m. Cilnis ir stipri bojāts, tomēr motīvu var saskatīt labi.

San Augustīna. Šai Kolumbijas indiāņu senpilsētā ir daudz statuju kas attēlo senos milžus, par kādiem vēsta indiāņu leģendas.
Statuja "Otrais es" (El doble Yo) - niknajā milža sejā izceļas prominenti vampīra zobi, galvā bruņucepure. Figūrai uz mugura ir kāda cita – mazāka figūra.
4 m augstā figūra ar nosaukumu "Bīskaps" attēlo milzi, kas ar galvu uz leju nes bērnu. izskatās, ka viņš to gatavojas notiesāt.
Bez tam 1912.gadā pilsētā uziets daudz gigantisku sakofāgu, kas gan bija pilnīgi tukši.
Arī kāds padre Arlegi apgalvoja, ka Sanaugustīnas apkaimē uzgājis agrāk neredzētu gigantisku zobu.

Bamjānas statujas. Šīs budistu veidotās statujas atrodas Afganistānā pie Bamjanas pilsētas. Tās ir piecas. Pirmā no tām ir 52 m augsta un saskaņā ar ezotēriķu viedokli attēlojot Pirmo rasi, kurai neesot bijis fiziskā ķermeņa (hipotēzes zinātniskumu atstāsim uz pašu ezotēriķu sirdsapziņas). Otrā statuja bija 36 m augsta un attēloja Otro rasi. Trešā bija 18 m augsta – tā tikusi iemūžināta kritusī Trešā rase. Šī Trešā rase aizsāka pirmo fizisko rasi, kas radusies no vīrieša un sivietes. Tātad cetrtā statuja iemesoja Pirmo fizisko rasi, kas esot bijuši atlanti, tā ir 5 m augsta. Pēdējā piektā statuja attēlo mūsdienu cilvēku – Piekto rasi jeb Otro fizisko rasi.
Diemžēl laikam par šīm statujām nu jau jārunā pagātnes formā, jo tās iznīcināja debīlais Talibu režīms, kas 20.gs. 90.gados valdīja Afganistānā. Pēc talibu domām cilvēcisku būtņu attēlošana neatbilst Korāna principiem, tādēļ figūras tika sašautas ar artilēriju.

Markausi plato statujas. Markovasi - "milžu vieta." Tā ir Peru, netālu no Naskas plato. Te atrodas 10-20 statuju grupa, kas ataino dzīvniekus - zīloņus, pingvīnus, kamieļus, lauvas. Domā, ka figūras radījuši 4 m gari cilvēki, lai gan trūkst konkrētu leģendu.

Okovango atradums. Dienvidamerikā, Okovango upes rajonā seno apmetņu izrakumos tika atrasti milzīgi cirvji un skrāpji.

Sīrijā pie Sāfītas pilsētas arheologi atklāja seno cilvēku apmetni, kas piederēja tā dēvētās Ašelas kultūras agrā paleolīta laikme­tam. Tur atrada akmens dūres cirvjus, kas svēra 3,8 kg. Savukārt Marokā atrastais cirvis sver 4,2 kilogramus, ir 32 cm garš un 22 cm biezs. Cilvēkam, kas spētu pa­ņemt rokā šādu cirvi, jābūt vismaz 4 m garam.
Šie un virkne citu atradumu ļāva vēstur­niekam un arheologam doktoram Lovisam Burkhalteram 1950.gadā «Beirutas muzeja žurnāla» lappusēs paziņot: «Jāsaka — milzu auguma cilvēces pārstāvju eksistenci Ašelas kultūras laikā var uzskatīt par pierādītu faktu.»

Amerikāņu cirvis. Milzīgs bronzas cirvis 1 m garumā glabājas ASV vēstures biedrības kolekcijā. Tā svars 150 kg. Tiek lēsts, ka tā vecums ir 49 miljoni (interesanti kādēļ!?) gadu.

Ohaijas pavalstī, ASV tika uziets milzīgs 30 kg smags vara cirvis.

Sahāras nekropole. Uzietas pavisam nesen. Tajā atrodas 6 m gari abedīšanas kambari. Pētnieki uzskata, ka te apbedīto cilvēku augums varētu būt sasniedzis vairāk kā 3 m (izskatās, ka cilvēku atliekas atrastas nav!).

Nesen Malaizijā Saravakas apgabalā, kur jau izsenis stāsta leģendas par gigantiem, mežā tika uzietas milzīgas koka brusas 2,5-9 m garumā. Iespējams, ka tie bijuši milzu instrumenti.

Milzu pēdu nospiedumi. Pētnieki Centrālamerikā uzgājuši veselu rindu pārakmeņotu lielu pēdu nospiedumus.
Ceilonas nospiedums. Agrākais zināmais ir uziets Ceilonas salā – no labās kājas. Tas atrodas 2240 m konusveida kalna galā, to pielūdz 4 lielākās Zemes reliģijas. Apmēram 1,5 m(160 cm!) garumā un ap 80(75!) cm platumā. Pašam cilvēkam tad jau bija jābūt 10,5 m augumā.
Kristieši un musulmaņi stāsta tā, ka no Paradīzes izdzītais Ādams nolaidies uz Zemes, tad ar kāju pirmo soli spēris šai vietā. Viduslaiku ceļotājs Marko Polo sprieda, ka šai virsotnē arī ir Ādama kaps. Indieši uzskata, ka šis pēdas nospiedums pieder Šivam, kas reiz nonācis šais vietās. Viņi sauc kalnu par Šiva Nadi Padan. Budisti uzskata, ka šai kalna virsotnē kadreiz bijis Buda Bodhisatva. Starp katoļiem ir cilvēki, kas visa nopietnība uzskata - šo pēdas nospiedumu atstājis apustulis Toms savā misijā Dienvidāzijā.
Dienvidāfrikas nospiedums. Pats slavenākais nospiedums. To atklājis vietējais fermeris Stofels Koetzijs 1912.gadā Dienvidāfrikas provincē Transvālā, Velda plato. Uz gandrīz vertikālas klints sienas tika uziets cilvēka kreisās kājas pēdas nospiedums 1,28 m garumā un 76 cm platumā. Milzīgā kāja bija iespiedusies klintī 12 cm dziļumā, turklāt granīts bija it kā apkusis. Attiecīgi cilvēkam vajadzētu būt 10 m augumā. Saka, ka pēdas nospiedums veidojies vairākus simtus miljonu gadu atpakaļ mīkstā iezī (vai granīts var būt bijis mīksts?). Vēlāk ģeoloģisku procesu rezultātā pamatne nostājusies vertikāli. Ģeoloģiski šim nospiedumam varētu būt simtiem miljonu gadu.
Turkmēnijas pēdas. Starp slavenajām dinozauru pēdām Turkmēnijā uzietas arī pēdas, kas līdzinās cilvēka pēdām ar 5 pirkstiem. Tikai ļoti lielas - ap 60 cm garumā. Augumā tādam vajadzētu būt gandrīz 5 m.

Milzīgie pitekantropi. Daudz zināms (vai tiešām?) par šādiem atradumiem Ķīnā, Javas salā Indonēzijā, Transvālas provincē Dienvidāfrikā utt. Pētījumi apstiprināja, ka Ķīnas dienvidos agrā paleolīta laikmetā (apmēram 1,5 miljona gadu) dzīvoja seno cilvēku — pitekantropu — rase, kuras pārstāvju vidējais augums bija trīs līdz sešas reizes lielāks nekā mūsdienu cilvēkam(?!).

Gigantopiteki. Tradicionālajā arheoloģijā tie ir gigantiska auguma pērtiķcilvēki, kuru atzars apmēram pirms 1 miljona gadu iegājis strupceļā un izmiris. Viņu atliekas uzietas Dienvidķīnā, Javas salā, Ziemeļamerikā un Austrumāfrikā.
Zinātnieki nav spējuši noteikt to dzīvošanas laika diapazonu. Daži uzskata, ka gigantopiteki pat dzīvojuši vienlaikus ar mūsdienu cilvēkiem, jo vairumam tautu saglabājušies nostādsti par milžu rasi, kas dzīvojusi pirms cilvēkiem.
Ufologi pauduši viedokli, ka gigantopiteku civilizācija nav aptvērusi visu zemi, bet gan tie ir Atnācēji.
Pirmo reizi par tiem ierunājās kad 1935.gadā (citur rakstīts, ka 1953.gadā) kādā Honkongas aptiekā holandiešu paleontologs Ralfs fon Kēnigsvalds uzgāja milzīgu zobu - 6 reizes lielākus par parastu cilvēka zobu. Tas gulēja aptiekas plauktā blakus noputējušai jūras zvaigznei un tika nopirkts bez kaulēšanās. Apmeklējot vēl citas aptiekas, tika iegūti vēl daži tādi. Indonēzijas aptiekās Kēnigsvalds papildināja savu kolekciju vēl par 7 zobiem.
1956.gadā ķīniešu zinātnieki atraka uzreiz 3 tādus apakšžokļus ar zobiem Huansī provincē Dienvidķīnā.
Sākumā domāja, ka tās ir milzīga pērtiķa atliekas, bet pēc izpētes vairs nebija tik droši un sāka to uzlūkot kā iespējamu homo sapiens paveidu, kura evolūcija, iespējams, nonākusi strupceļā(?). nez kād``el ir rakstīts, ka par tā dzimteni uzskata Āfriku, no kurienes tas ir emigrējis uz Āziju.
Gigantopiteka tēlu rekonstruējis antropologs Bils Mūns, un tagad tas izstādīts Aijovas pavalsts universitātes dabaszinātņu muzejā ASV. Tie patiesi ir augumā lieli - 3 m vai 4 m (!?), svarā līdz pat 300 kg (400 kg, un pat500 kg!), taču ir pērtiķi un nevis cilvēki.

Uzietie lielie skeleti.
Senākais zināmais milžu kaulu artradums bijis kartāgiešu roku darbs. periodā no 600.-200.g.pmē. Tie Kartāgas apkaimē no smiltīm izvilkuši 12 m garu milžu skeletus.
Vēsturnieks Pausānijs (II gs.) ziņo, ka Sīrijā ticis uziets labi saglabājies 5 m gara milža skelets.
Arābu vēsturnieks Ibn Fadlāns, kas dzīvojis 1000 gadu atpakaļ, it kā pats redzējis 6 m garu skeletu, ko tam parādījuši hazāru ķēniņa pavalstnieki.
Anglijas arhīvā glabājas nostāstu un leģendu apkopojums «Alerdeilas senās leģendas un noti­kumi». Tajā runāts par vairāk nekā 4,5 m gara karavīra apbedījumu. Apglabātais gulējis pilnā kaujas ietērpā. Blakus — zobens un kaujas cirvis. Zobens bijis aptuveni 2 m garš ar 45 cm platu asmeni. Atrastos pīšļus pārapbedīja un virs kapa uzstādīja piemiņas zīmi — vertikālu akmens stēlu. 
Trapāni pilsētā Sicīlijas ZR XIV gs. uziets 9 m gara cilvēka skelets. Šodien pētnieki domā, ka tas varētu būt mītisko vienacaino milžu ciklopu valdnieka Polifēma skelets.
XVI gs. spāņu konkistadoru karavadonis Kanons kādā acteku svētnīcā esot uzgājis veselus 12 m gara milža skeletu un kā dāvanu nosūtījis pāvestam (interesanti kuram?).
Ļoti lielus kaulus 1577.gadā atrada kalnu alā netālu no Šveices pilsētas Lucernas vietējais ārsts Fēlikss Plašērs (Platnērs?). Viņš arī aizvietoja trūkstošās skeleta daļas un 4,6 m (5,8 m?) lielais skelets ilgu laiku atradās izstādīts Lucernas universitātē. Pilsētas muzejā to esot redzējuši krievu rakstnieki Turgeņevs un Koroļenko.
XIX gs. sākumā kāds arheologs Vitnijs, kas tolaik bijis galvenais ASV valdības arheologs, izpētījis galvaskausu (laikam taču cilvēka!) 2 m diametrā. To uzgājuši kādā Ohaijo pavalsts šahtā. Tādam skeletam vajadzētu būt ap 20 m garam.
1833.gadā Lampokas rančo (avotos saukts arī par Lopmtonas rančo!) Kalifornijā kareivji raka šahtu pulvera glabāšanai un uzgāja cilvēkveidīgas būtnes skeletu 3,6 m garumā. Tam bija dubulta zobu rinda. Apbedījumā bija daudz akmens cirvju, gliemežnīcas ar grebumiem, porfīra (minerāls) blokiem ar nesaprotamiem simboliem.
1859.(1856.!?)gada novembrī Austrumvīlingā (Īstvīlinga, tagadējā Rietumvirdžīnija) strādnieki, uzarot vīnadārzu, uzgājuši apmēram 3,28 m garu cilvēka skeletu.
1874.gadā Ziemeļkarolīnas pavalstī būvēja dzelzceļu un strādnieki uzgāja apbedījumu. Tajā bija daudz ļoti liela auguma (2,5–3 m garu) cilvēku skeletu. 1879.gadā apbedījumā pie Breversvillas Indānas pavalstī uzgāja 2,95 m garu cilvēka skeletu. Par to ziņoja Indianapolis News, 1975.gada 10.novembrī.
1877.gadā tuksnešainā un paugurainā rajonā Nevadas pavalstī, ASV, netālu no Eurēkas apdzīvotās vietas strādāja zeltrači. Viens no strādniekiem pamanīja kaut ko, kas rēgojas āra no zemes pie kraujas. Liels bija viņu izbrīns, kad tas izrādījās milža kājas skelets - pēdas kauli, apakšstilba kauli un celis ar visu ceļa kaulu. Atradumu aplūkoja vairāki ārsti, kuri vienprātīgi atzina, ka kauli pieder ārkārtīgi lielam cilvēkam - atrastais kājas fragments bija 97 cm garš. saimniekam dzīves laika būtu jābūt 3,6 m garam. Kvarcītam, kurā atrada milža kāju - vajadzētu būt 185 miljonu gadu vecam.
1880.gados indiāņu kapsētas izrakumos Tajogapointas ielejā (Pensilvānijas pavalsts ASV) uzieti 68 cilvēku skeleti ar vidējo augumu 2,10 m. Garākie no tiem sasnieguši 2,6-2,75 m garu augumu.
Ragainie milži. Nez vai tādi vispār ir bijuši?

Kārdifas mizis. Ziemeļamerikas viltojums, joks.
1891.gadā nejauši Kritdenas kapsētā Arizonā atraksts bagātīgi izrotāts akmens sarkofāgs, kurā varētu ievietot 6 m garu cilvēku.
Īrijas milzis (divi dažādi varianti!). Īrijas Antrimas (Astrimas?) grāfistē 1876.gadā Mr.Daijers uzgājis 3,7 m garu milža mūmiju sarkofāgā. Gigants tika izstādīts. Nav vairs zināms kur tas palicis pēc 1876.gada.
1895.gada beigās angļu žurnāls Strand rak­stīja, ka 1895.gadā kāds misters Daijers, meklējot dzelzsrūdu Īrijas pilsētas Sentpatrikas tuvumā, uzdūries mumificētām īsta milža mir­stīgajām atliekām. Tas izrādījās 3,6 m garš radījums, kura kājām bijuši seši pirksti! Atrasto mūmiju demonstrēja Dublinā, Liverpūlē, Man­čestrā un Londonā. Patlaban sarkofāgs ar milža atliekām atrodas Anglijas dzelzceļu pārvaldē.
Kā redzams no augstāk rakstītā, par vienu un to pašu milža atradumu ir divas dažādas informācijas.
Ēģiptes rudmatainā mūmija. 1890.gadā Ēģiptē arheologi uzgāja akmens sarkofāgu ar māla zārku iekšā. Tajā atradās 2 m gara rudmatainas sievietes mūmija ar zīdaini. Pēc vaibstiem tā būtiski atšķīrās no ēģiptiešiem, drīzāk līdzinājās Lovelokas alā uzietajiem milžiem.
1895.gadā pie Tolēdo Ohaijo pavalstī apbedījumā uzieti 20 gigantu skeleti sēdus stāvoklī ar sejām uz austrumiem. To žokļi un zobi bijusi „divas reizes lielāki nekā mūsdienu cilvēkam.” Katram pie sāniem atradies liels trauks ar neparastām hieroglifiem līdzīgām zīmēm. Chicago Record, 1895.gada 2.oktobrī.
Atradumi Lovelokas alā. Par Lovelokas alā (Lovelock Cave) dzīvojušajiem milžiem stāstīja paijutu cilts indiāņu folklora, šie giganti tiek saukti par Si-Te-Cah. Tā atrodas Nevadas pavalstī, ASV, 35 km attālumā no tāda paša nosaukuma pilsētiņas (arī 70 jūdzes jeb 112 km uz ZA no Reno). Ilgu laiku par noslēpumaino alu nelikās ne zinis, kamēr vairāku mumificētu milzu ķermeņu atliekas uzgāja gvano vācēji 1911.gadā. Atrasto augumi bija 2–2,5 m garumā, ar rudiem matiem. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet tā laika zinātnieki nevēlējas pētīt šīs atliekas un vairums atradumu gāja bojā, jo daļu kaulu strādnieki vienkārši izmeta. Kāds vietējais daļu atlieku savāca savā šķūnī, taču tas nodega. Laimīgā kārtā viens no šiem atrastajiem milža galvaskausiem saglabājies līdz mūsdienām. Tas ir gandrīz 30 cm augsts un atrodas starp dažādiem citiem Lovelokas artefaktiem Humbolta muzejā Vinemukā (Vinnemucca) Nevadas pavalstī. Citi artefakti no alas tiek glabāti Nevadas Valsts Vēstures Biedrības muzejā Reno. Tomēr pētnieks AdrēОгромные зубы - предположительно, гигантопитекаns Majors uzskata, ka skeleti bijuši normāla izmēra. Tāpat viņš uzskata, ka melnie mati tikai pēc nāves ieguvuši sarkanīgu nokrāsu ārējās vides apstākļu ietekmē.
Klīnvāterā Minesotas pavalstī uzgāja septiņu gigantu mirstīgās atliekas apbedījumos. Tiem bija slīpas pieres un pilnas dubultas zobu rindas.
Millertāles apmetnes skelets. Šī vieta atrodas Luksemburgā, netālu no Hērinenburgas viduslaiku dupām. Laikam 1909.gadā te tika atklāti vairāki neolīta laika objekti, tai skaitā kāds dolmens ar cilvēka skeletu, kas bijis lielāks par parasto.
1912.gadā ASV Viskonsīnas pavalstī pie Delavana ezera atrada 18 milžu skeletus.
1925.gadā ASV dzīvojoša gruzīnu emigrantu Papašvili ģimene publicēja savu atmiņu grāmatu, kur aprakstīts kāds vīra jaunības piedzīvojums. Reiz viņš kopā ar dažiem zēniem devies augstu kalnos peldēties. Tur atradās kalnu ezeriņš, kas bijis izslavēts it kā ar dzirdniecisku ūdeni. Ieniris dziļumā, viņš pamanīja klintī spraugu. Caur to viņš iepeldēja lielā lā, un tur uz grīdas redzējis gļošus gigantisku cilvēku skeletus. 12 gadu vecais zēns viegli varējis iebāzt savu dūri galvaskausa acu dobumā.
1928.gadā kāds fermeris Tensas Parish netālu no Vaterprūfas Luiziānas pavalstī raka bedri krāmiem un nejauši attīrija eju uz apbedījumu. Uzgāja ap 3,02 m garu skeletu.
1930.gadā Sonoras pavalstī Meksikā kalnrači uzgāja senu kapsētu ar vertikāliem apbedījumiem. Mirušo augums pārsniedza 2,5 m. 1930.gadā Meksikas ziemeļu daļā tika uzieti ap 800 skeletu. Visi eiropeīdi, augumā ap 2,44 m. Kortesa ekspedīcijas iekarotāji valdnieka Montesumas galmā atrada baltu sievieti no cilts, kas actekiem vienmēr uzbruka no ziemeļiem. (Mazais Zaļais - šie atradumi aprakstīti divos dažādos avotos, liekas ir viens un tas pats!)
1930.gadā milžu cilts paliekas uzgāja Austrālijā pie Basarstas pilsētas. Arheologi tos nosauca par megatropiem, to garums bija no 210-365 gm. Līdzīgi ķīniešu gigantopitekiem. Upes nogulsnēs arheologi uzgāja liela svara un izmēra vāles, nažus un cirvjus svarā no 4-9 kg. Bez tam te tika uziets arī pārakmeņojies molārais zobs 67 mm augstumā un 42 mm platumā. Zoba saimniekam varētu būt 7,5 m augums! Atradumu C analīze uzrādīja 9 miljonus gadu.
Raksta, ka krievpadomju paleontologs un fantastikas rakstnieks Ivans Jefremovs Gobi tuksnesī blakus dinozauru kauliem uzgājis arī milzīga cilvēka atliekas, ka arī turpat vairākus augsti tehnoloģiskus izstrādajumus.
1931.gadā 3,1 m garu skeletu uzgāja zēns, kas bija izvedis pastaigā suni.
1933.gadā gara cilvēka skelets atrasts pie Madison Parish.
Arheologs Saimons Dors Ella ielejā (kur tāda ir?) atradis ap 3000 gadu vecu 4 m gara milzeņa skeletu. Lielcilvēks bija miris akmens sitiena traumas rezultātā.
Ekvadoras alās uzieti 3,5 m gari gigantu skeleti. Savulaik tie esot bijuši milži, kas iekarojuši inku valsti (te gan būs neprecizitāte, jo inki saimnieko tikai kopš 11.gs.!).
1936.gadā vācu paleontologs un antropologs Larsons Kols Centrālāfrikā uzgāja senu 12 gigantisku cilvēku apbedījumu Elaizi ezera krastā. To augumi bija 350-375 cm. Interesanti, ka galvaskausā abos žokļos zobi bija divās rindās, zodi strupi. Giganti bija apbedīti brāļu kapā.
1947.gadā, kādā Nevadas pavalsts avīzē tika publicēts kāds raksts ar nosaukumu "Atlantīda Kolorado tuksneša upes ielejā." Šajā rakstā tika aprakstīts kāds neticams atklājums par kādām 32 pazemes alām 300 km rādiusā. Šīs alas tika atklātas tuvu robežām starp Nevadu un Kaliforniju, alās tika atrasti senu, dīvaini ģērbtu 2,40 m līdz 2,80 m garu gigantu mirstīgās atliekas. Tie gulēja atdusā, tērpti jakās un biksēs, kas darinātas no nezināmu dzīvnieku ādām, kas pēc izskata līdzinājās aitādām un tie tika dēvēti par aizvēsturiskajiem kostīmiem. Par tādu pašu apbedījumu vietu tika ziņots 10-15 gadus agrāk. Šīs alas ir izpētījis Dr.Brūss Rasels, kurš atradumus sākotnēji aprakstīja kā kādas cilts apbedījumus, Viņš domā, ka kāda nezināma katastrofa sadzinusi šīs būtnes alās. Šajās alas atradās visi viņu civilizācijas darbarīki, ieskaitot mājsaimniecības piederumus un krāsnis. Tika atrastas arī labi saglabājušās dinozauru, zobenzobu tīģeru, impērijas ziloņu un citas sen izmirušu dzīvnieku mirstīgās atliekas. Šo gigantu arheoloģiskie pierādījumi, fiziski nekad nav parādīti sabiedrībai, tāpēc iespējams, tas ir tikai mīts.
1950.gadā DĀR dimantu atradnēs tika uziets milzīga galvaskausa fragments 45 cm augstumā. Virs uzacu lokiem bija redzami divi dīvaini izciļņi, kas līdzinājās nelieliem ragiem. Atradums nonāca antropologu rokas, un tie noteica vecumu - gandrīz 9 miljoni gadu.
50.gadu beigās ceļa būves laikā DA Turcijā Eifratas upes ielejā tika atklāta vesela virkne kapeņu ar gigantisku cilvēku atliekām. Divos apbedījumos tika uzieti gūžas kauli 1,2 m garumā. Amerikāņu zinātnieks Džo Teilors (Pārakmeņojumu muzeja direktors no Krosbaitonas, Teksasas pavalstī, ASV) izpirka šos kaulus un nodevās to pētījumiem. Viņš rekonstruēja milža augumu - tas varētu būt ap 5 m, pēda - 0,5 m. Milža rokas atrastos 1,8 m augstumā virs zemes.
1960.gados slavenais antropologs Luīss S.V.Līkijs Austrumāfrikā esot atradis liela izmēra galvaskausu, kas, spriežot pēc uzbūves, laikam bijis bērna.
1966.gadā milzu skelets tika uziets Indijā pie Okhas ciema. Tā garums bija 4 m, krūšu kurvja platums - 1 m.
1970.gadā Čīlē, 150 km attālumā no Santjago, kāds zvejnieks izvilka no jūras dibena ske­letu, kas bija piederējis 238 cm garam cilvēkam.
1978.gadā izrakumos Ponpejas salā, tai pašā, kurā atrodas Nanmadolas pilsēta, netālu no Nagatanas apdzīvotās vietas, amerikāņu pētnieki William S.Ayres, Alan E.Haun un Craig Severance atrada trīs apbedījumus ar cilvēku atliekām, kuri pārsniedz parasta cilvēka augumu divas reizes. Par to savā filmā stāsta bijušais grupas Mašina vremeņi solists Makarevičs. Viņš bija uzgājis pat ekspedīcijas atskaites oriģinālu. Tajā tiešām uzrādīti atrastie kauli, taču pie tiem klāt nav izmēru, tādējādi sanāk, ka amerikāņi par atklājumu noklusējuši. Toties par milzu cilvēkiem labi atcerējās Makarēviča gids, kurš kā pusaudzis bija piedalījies toreizējos izrakumos. Amerikāņi kaulus atlika atpakaļ tais pašās kapenēs, kur tie atrodas vēl šobaltdien.
1988.gadā slavenajā Nāves ielejā Mohāves tuksnesī Kalifornijas rietumos zinātnieki izcēla no zemes pārakmeņojušos 2,5 m garas sie­vietes skeletu.
2,5 m garu cilvēku kaulus nesen no zemes izraka Minesotas pavalsts Dresbahas pilsētas apkaimē. Tās pašas pavalsts Klīrvoteras pilsētiņas tuvumā atrasti 7 milzu skeleti, kuru īpašnieki bija apbedīti ar galvu uz leju.
Venecuēlas DA, netālu no Taramē pilsētas Sjerra Parakaimas kalnu masīva pakājē, atrodas visā pasaulē pazīstamais "Izkrā­sotais akmens." Senas vietējo indiāņu leģendas vēsta, ka tas ir Baltā Milža kapakmens. Milzis sensenos laikos dzīvojis šajā apvidū. Nesen vietu ap akmeni izpētīja arheologs profesors Homets. Viņš atrada tur divus cilvēku galvas­kausus, tie nepiederēja mongoloīdu rasei, kas apdzīvoja pirmskolumba Ameriku, bet bija ar izteiktām eiropiešu pazīmēm. Taču galvenais — abi galvaskausi piederējuši visai iespaidīgu apmēru cilvēkiem.
Alepotripas alas. Milzīgas pazemes alas, kas uzietas Peloponēsas pussalas DA (Grieķija). Tās pētīja speleologs un antropologs Anojs Petročiloss, kopā ar K.Kalatosu un Batču Dairosu. 200 m dziļajos pazemes labirintos tika uziets liels senu sadzīves priekšmetu klāsts, to skaitā arī metālisku. Uzieti arī nezināmas rakstības paraugi un alu gleznojumi ar alās dzīvojošo radījumu sadzīves ainām. Šeit uzietie galvaskausi pēc apjoma vairākkārt pārsniedzot cilvēku galvaskausus, un šo radījumu izcelsme ir pilnīga mīkla.
Ala ir stipri "aizaugusi" ar stalaktītiem. Nu jau vairākus tūkstošus gadu to appludinājis ūdens.
Uziets Dāvida nomaitātais Goliāts? Nesen (kad?) amerikāņu avīze Weekly World News esot rakstījusi, ka slavenais arheologs Simons Dors Elahas līdzenumā (kur tas ir?) esot veicis izrakumus un atracis 2,90 m garu skeletu. tam bijusi atdalīta galva no rumpja un pierē iestrēdzis akmens - gluži kā bībeliskajam Goliātam! Atbilst arī vecums: 2900-3000 gadu.
1999.gadā Turkana ezera rieteņu krastā tika uzietas stāvu staigājoša liela auguma (cik liela?) cilvēka atliekas. Tā vecums - 4 miljoni gadu.
1999.gadā Ūlahā, Gobi tuksnesī Dienvidmongolijā britu paleontologi 45 miljonu gadu vecā slānī uzgājuši 15 m gara milža pārakmeņota skeleta atliekas. Viņa kājas vien esot bijušas 7 m garas.
2002.gada aprīlī sievietes-gigantes 2,3 m garo skeletu uzgāja Tunisijas arheoloģijas institūta pētnieki pie Tažeruīnas ciema. Skelets atradās akmens sarkofāgā kopā ar diviem citiem - parasta auguma skeletiem. Artradums tika datēts ar "romiešu periodu" - t.i. 150.g.pmē.- 300.g. Uz sarkofāga bija padzisis uzraksts latīņu valodā, ka tajā apglabāta milzu sieviete. Pētnieki nosprieduši, ka abi pārējie bija sievietes mazgadīgo bērnu skeleti.
Fidži lielcilvēks. 2002.gadā tika uziets kapā liela cilvēka skelets 6 pēdu un 4 collu augumā. Oglekļa datēšana veikta pēc kapā uzietajiem priekšmetiem (galvenokārt keramikas) un ir iegūts apmēram 1000.g.pmē. Avīze The Time of India: "Ierēdņi gribēja šo dīvaino atradumu paturēt noslēpumā, taču šī cerība ātri izgaisa, kad baumas par atklājumu izplatījās apkaimē."
Atradums stipri satrieca konservatīvos antropologus, jo lielcilvēka skelets pieder eiropeīdu tipam - izzudušās Okeānijas baltās rases pārstāvim.
Pavisam nesen Oregonā, ASV. Dr.Margeita: "Tas ir neparasts un nozīmīgs atradums. Galvaskausi un kauli, ko mēs atradām izrakumu laikā, piederēja būtnēm 2,7 m augumā un 200 kg svarā, kas dzīvoja akmens laimetā Oregonas pavalsts mežos. Analīze parādīja, ka tie nebija nedz mēkaķi, nedz cilvēki, bet kaut kas cits.
Mēs veicām indiāņu apmetņu meklēšanas darbus un uzdūrāmies neparastam galvaskausam, kas, diemžēl, bija savvaļas dzīvnieku bojāts. Turpinot meklējumus, mēs uzgājām vēl daudz skeletu daļu. Pats interesantākais ir tas, ka atlieku analīze uzrādīja: to vecums ir ļoti dažāds. Dažiem bija jau 10 000 gadu, bet citi - "gluži svaigi," tikai 2000 gadu.
Pēc tā, kā bija izveidoti apbedījumi, varēja teikt, ka tās bija saprātīgas būtnes, pēc intelekta atrodoties daudz augstākā pakāpē nekā dzīvnieki. Tagad kārta rūpīgām analīzēm, kam jāpalīdz atklāt seno gigantu noslēpumu."
2007.gadā britu paleontologi Gobi tuksnesī atrada cilvēka skeletu ap 15 m augumā. To atrada iezī, kur vecums bija 45 miljoni gadu (www.aliens.lv redakcijai ir aizdomas, ka šī ziņa ir par to pašu Indijas milžu viltojumu).
Gruzijas lielcilvēks. Tieši pirms Gruzijas-Krievijas Piecu dienu kara izcelšanās 2008.gada augustā presē parādījās ziņa, ka Gruzijā uziets milža skelets Haragaulas dabas parkā. 

Baumas.
Mazais Zaļais ir dzirdējis, ka vesela kapsēta ar milzu kauliem esot atrakta Birmā.
Esot Amerikā (parasti ar to domātas ASV!) atrakti vairāki nelieli, ap 3 m augsti uzbērumkalniņi, kuros uzgājuši milzīga izmēra deformētus skeletus. Dažiem galvaskausiem pieres daļā atradās lieli ragu izaugumi, citiem mutēs bija divas zobu rindas. Roku un kāju prksti bija skaitā seši.

Milzīga izmēra vēsturiskas personas:
1. Goliāts – Bībeles VD minēts personāžs, laikam milzīga auguma refajietis, ko kaujā nogalinājis jūdu ķēniņš Dāvids.
2. Pjērs Herlofs Donija (Pier Gerlofs Donia) – frīzu folkloras varonis 7 pēdu un 5 collu garumā. Tam bijis 2,13 m garš Zweihander zobens. Bijis ārkārtīgi spēcīgs, varējis pacelt 1000 mārciņu smagu zirgu. Ar vienu vēzienu spējis nocirst galvas daudz cilvēkiem, tādu varoņdarbu neviens agrāk netika redzējis.
3. Vahtangs Gorgasalija – gruzīnu ķēniņš 2,4 m augumā.
4. Fjodors Mahnovs - liekas, ka šis baltkrievs bijis vislielākais cilvēks uz Zemes. Garums - 285 cm, svars - 182 kg, plaukstas - 32 cm, pēdas - 51 cm. Piemitis milzīgs spēks - aiz stūra varējis pacelt lauku pirts ēku. Dzimis pie Vitebskas. Miris 1912.gadā no saaukstēšanās, apglabāts vietā ar nosaukumu Veļikanov hutor. Franču biologs Žans Rostāns savā grāmatā "Dzīve" raksta, ka 1905.gadā redzējis Parīzē viņa uzstāšanos.

Hipotēzes.
Virkne pētnieku apgalvo, ka nenotveramais Sniega cilvēks arī ir gigants.

Viltojumi.
"Ķēniņš Tentobohtuss." 1613.gadā Šamonas pils kapenēs (citur teikts - pie Šamonas pils!) Francijā it kā atraduši 7,6 m gara milža atliekas. Apbedījumā bija arī dažādas monētas un medaļas, bet sienu rotāja gotisks uzraksts "Ķēniņš Tentobohtuss." Ir aizdomas, ka kapenēs apbedīti kimbru (ģermāņu cilts, kas 2.gs. beigās kopā ar teitoņiem iebruka šajā zemē) vadoņa pīšļi.
Ilgus gadus šis lielais skelets greznoja Dabaszinātņu vēstures muzeja kolekciju. Taču XIX gs. beigās slavenais dabaszinātnieks Žoržs Leopolds Kjuvjē izpētīja to sīkāk un konstatēja, ka tas ir viltojums. Skelets visai veikli bija savākts no lielu aizvēsturisku dzīvnieku kauliem - pārsvarā mastodonta.
Indijas milzis. Parādījušās ziņas, ka kādā Indijas tuksnesī ar nosaukumu Tukšais gabals (Empty Quarter) valsts ziemeļos "Nacionālās ģegrāfijas" komandas Indijas nodaļas darbinieku uzgājuši neticamu izmēru cilvēka skeletu. Areāls atrodas Indijas armijas ziņā, kas arī palīdzējusi pētījumos. Tāpat pētnieki uzgājuši arī plāksnes ar uzrakstiem. Indijas valdība noteikusi apgabalu par aizlieguma zonu, kur pieeja ir tikai pētniekiem. Tie uzskata, ka milzis ir no tiem indiešu mitoloģijā minētajem gigantiem, kuri sacēlās pret dieviem un tos galu galā iznīcinaja Šiva.
Nu ir izrādījies, ka publicētās fotogrāfijas ir datoros izveidotas. Smuki tas aprakstīts Šeit.

Hipotēzes.
1. Gigantisko organismu augšana. Pasaules vēsturē esot bijis posms, kad visi Zemes organismi auguši milzīgos apmēros, arī cilvēki. Papardes auga priežu garumā, milzu bebri, pat spāres spārnu plētums varēja sasniegt 1,5 m. Ozona slānis esot bijis daudz biezāks nekā tagad. Līdzīgus apstākļus kaut kādi zinātnieki esot modelējuši akvārijā, un tā izaudzējuši milzīgas piraijas - 0,5 m garas. Varbūt iespējams, ka tad bijuši arī gigantiska izmēra primāti, pat cilvēki?
2. Pirmie Zemes oedzīvotāji. Tādu hipotēzi izvirzījis amerikāņu ufologs Rods Staigers. Milži esot ieradušies no citas planētas.
3. Saistība ar NLO. Esot fiksēti gadījumi, kad no NLO izkāpj milzīga auguma Atnācēji.