Aliens

No Hellādas līdz Aleksandram. Plūtarha darbs

Plutarhs
No sengrieķu valodas tulkojis: Gustavs Lukstiņš. 1978.g.

Hellāda no Perikla līdz Aleksandram

Anotācija

Plutarha biogrāfijās (Vitae parallelae) ietverts ļoti interesants materiāls par seno Grieķiju un Romu. Vēsturniekiem tās ir svarīgs vēstures avots, taču biogrāfijas var lasīt ari kā saistošu stāstu par tālo senatni un tās varoņiem. Plutarhs (50-120) saka, ka viņš nerakstot vēsturi, bet biogrāfijas, ka viņa nolūks ir psiholoģiski raksturot savus varoņus, un dažādi sīkumi, anekdotes,_ nostāsti personas raksturu dažkārt atklāj labāk nekā uzvara lielā kaujā. Šī izlase aptver septiņas interesantākās biogrāfijas – Perikls, Nīkijs, Alkibāds, Līsandrs, Fokions, Dēmostens un Maķedonijas Aleksandrs.

IEVADAM

Plutarha grāmatu «Tālo gadsimtu slava» izdevniecība «Liesma» laida klajā 1975.gadā, un tajā autors bija parādījis Romas republikas norietu slavenu valstsvīru un karavadoņu biogrāfijās. Tagad lasītāju vērtējumam tiek nodota vēl viena Plutarha grāmata «Hellāda no Perikla līdz Aleksandram», kas veltīta Grieķijas vēsturei piektajā un ceturtajā gadsimtā pirms mūsu ēras.
Grieķu rakstnieka Plutarha vārds lasītājam ir pazīs­tams. Viņš dzīvojis aptuveni no 50. līdz 120.g. un rakstījis par visdažādākajiem jautājumiem. Sevišķi viņu interesēja ētikas un reliģijas problēmas. Visvairāk ievē­rības kā savā laikā, tā arī mūsu dienās viņš guvis ar savām paralēlajām biogrāfijām, nostādīdams blakus kā­dam ievērojamam grieķim kādu ievērojamu romieti. Plu­tarha varoņi ir valstsvīri un karavadoņi, ievērojamas per­sonas Grieķijas un Romas vēsturē. Pavisam saglabājušās 23 paralēlas un 4 atsevišķas biogrāfijas. Paralēlajām bio­grāfijām ir noteikts nolūks. Autors grib aizrādīt, ka grieķu un romiešu vēsture un kultūra ir cieši saistītas, ka tās veido vienu veselu. Viņa laikā tā vēl nebija vispār atzīta patiesība. Visi izglītotie romieši tad prata grieķiski, bet izglītots grieķis, kas prata latīniski, ir drīzāk izņē­mums nekā parasta parādība. Plutarhs tad arī atrod par vajadzīgu izcelt, ka viņš prot latīniski, ir lasījis latīņu valodā darbus par Romas vēsturi. Viņš aizrāda lasītājiem, ka grib rakstīt nevis vēsturi, bet biogrāfijas, ka viņa galvenais nolūks ir psiholoģiski raksturot savus varoņus un dažkārt kāds šķietami neievērojams sīkums labāk at­klāj kādas personas raksturu nekā uzvara lielā kaujā. Dažādi sīkumi, anekdotes, nostāsti padara Plutarha bio­grāfijas par interesantu lasāmvielu, rada viņa varoņu darbībai spilgtu fonu, taču jāaizrāda, ka Plutarhs pats atzīst: tēlainība un dramatisms ir aizdomīgi. Var teikt, ķa Plutarhs ir sekojis Hērodotam, kas saka, ka viņa pienā­kums nav ticēt visam, ko viņš pats raksta, bet viņa pie­nākums ir visu izzināto atstāstīt. Būsim Plutarham pateicīgi par bagāto materiālu, kas var arī neatbilst prozaiskai īstenībai, bet kas vienmēr raksturo laikmetu, kurā leģenda, nostāsts, anekdote ir radusies. Biogrāfiju lasītājiem katrā ziņā būs interesanti padomāt, kas no spilgtā un drama­tiskā varētu būt iztēles auglis. Šajā ziņā pamācīgs ir stāsts par Cēzara nogalināšanu. Biogrāfijās ir arī vietas, kas jāatzīst gandrīz vai par autentisku dokumentu norakstu, piemēram, stāsts par Aleksandra slimību un nāvi. Pro­tams, biogrāfijas var lasīt kā saistošu stāstu par tālo senatni un tās varoņiem, nelaužot daudz galvu par at­bilstību īstenībai, atstājot to speciālistiem vēsturniekiem, jo ari tā lasītājs iegūs ļoti daudz. Beļinskis teicis, ka viņš īsti izpratis Grieķijas un Romas cilvēkus tikai pēc Plutarha biogrāfiju izlasīšanas un, kamēr vien ļaudis intere­sēsies par klasisko senatni, kas ir mūsu kultūras pamats, viņi ar interesi un pat ar aizrautību lasīs Plutarhu, kurš tulkots visās kultūras valodās.

GRIEĶIJAS POLITISKAS UN SOCIĀLAS PROBLĒMAS PIEKTAJĀ GADSIMTĀ PIRMS MŪSU ĒRAS

Piektā gadsimta sākumā hellēniskā pasaule bija mazu neatkarīgu valstiņu konglomerāts Balkānu pussalas dien­vidos, Egejas jūras salās, Mazāzijas rietumu piekrastē, Dienviditālijā un Sicīlijā, turklāt izolētas grieķu kolonijas bija izkaisītas Vidusjūras piekrastē no Atlantijas okeāna līdz Kaukāza kalniem. Bija radīts Vidusjūras kultūras pa­mats. Šo teritoriju par ekonomisku un politisku vienību padarīja Romas lielvalsts. Plaukstošās grieķu pilsētas Vi­dusjūras austrumos apdraudēja Persija. Kserksa uzbru­kums Grieķijai piektā gs. sākumā uzskatāmi parādīja, cik nepieciešama grieķiem ir politiska vienotība — vismaz Egejas jūras apgabalā. Šāda vienotība bija ļoti vajadzīga arī grieķu pilsētu ekonomiskai attīstībai.
Atēnas un Sparta bija divas stiprākās grieķu valstis Eiropā. Sparta ar savu sastingušo politisko un sociālo iekārtu nevarēja pretendēt uz politisko vadību, bet pa­kļauties Atēnu vadībai tā, protams, nekad nebūtu ar mieru. Teorētiski Atēnām bija pa spēkam realizēt šādu Eiropas ( Balkānu pussalas ) Grieķijas vienotību. Atēnas pakļautu vienu kaimiņu pilsētu pēc otras, līdz Eiropā no­dibinātos stipra grieķu valsts, kas varētu novērst no Persijas draudošās briesmas un dotu atbalstu grieķu ekono­miskai ekspansijai. Bet tad pakļauto pilsētu iedzīvotājiem vajadzēja dot vai nu Atēnu pilsoņu tiesības, vai arī no­drošināt tādu stāvokli, lai nebūtu vienmēr jābaidās no sa­biedroto masveida atkrišanas. Taču vēl nepakļautās pil­sētas meklētu atbalstu pie Spartas, kas justos apdraudēta. Arī Persija nepielaistu tik nesamērīgu kādas grieķu valsts nostiprināšanos.
Turklāt grieķu pilsēta valsts ( polisa, pole ) ir ļoti īpat­nējs veidojums. Kad Vācija pievienoja Elzasu un Lotringu, šo zemju iedzīvotājiem deva Vācijas pavalstnie­cību un visas tai atbilstošās tiesības, bet par to pat runas nevarēja būt Senajā Grieķijā. Iegūt Spartas pilsoņu tiesī­bas svešzemniekam faktiski bija pilnīgi neiespējams, gan­drīz tāds pats stāvoklis bija arī Atēnās. Grieķu valsts pil­soņu kopība ir cieši noslēgta. Tajā ir savas tradīcijas, savs dzīves veids, tā ir ekonomiska vienība, kurā turīgā­kiem pilsoņiem jārēķinās ar mazāk turīgo pilsoņu noska­ņojumu ( pirmām kārtām tas attiecas uz Atēnām ), jāuzņe­mas arī izdevumi sabiedriskām celtnēm, svētku sarīkoša­nai, kas saistīti ar upurēšanu un pilsoņu cienāšanu, jāuzņemas triēru būve, tās jāaptakelē un jāapgādā ar airētājiem. Ja kāds domāja skopoties, tad bija jārēķinās ar nepatīkamām sekām: jau pirmajā tiesas prāvā tiesneši ( to bija vismaz divi simti, dažreiz arī krietni vairāk ) va­rēja piespriest bargu sodu pilsonim, kas neievēro sabied­rības intereses, kas iegūst bagātību tikai sev. Valstij jā­gādā, lai katrs pilsonis gūtu kādu labumu no valsts ienā­kumiem — Atēnās arī no sabiedroto iemaksām, jo visi valsts īpašumi ir pilsoņu kopīpašums un pati valsts ir pilsoņu kopējs pasākums ( grieķiski — koinon, latīniski — res publica ). Pats svarīgākais iekšpolitikas jautājums — kādu daļu no ienākumiem izlietos tieši pilsoņu labā: daudzo tiesnešu atalgojumam1, atlīdzībai par tautas sa­pulces apmeklēšanu, svētkiem un izrādēm, flotei, armi­jai un citām valsts vajadzībām. No šīm summām tieša labuma pilsoņiem nav, un runātāji, kas gribēja iegūt tau­tas labvēlību, prasīja lielas summas atvēlēt pirmā veida izdevumiem, sašaurinot derīgos, bet dažreiz nepatīkamos, izdevumus bruņotajiem spēkiem. Runātāji tautas sapulcē ir tautas politiskie vadoņi ( demagogi: dēmos — tauta, ago — vedu ); mūsu dienās demagoga vārdam nav vairs agrākās labās nozīmes. Atēnu tautas sapulcē grūti panākt lēmumu par sabiedroto nastu atvieglošanu, daudz vieglāk dabūt līdzekļus pasākumiem, no kuriem tautai ir kāds tiešs un tūlītējs labums. Atēnās nerodas jautājums par valsts iekārtas tālāku demokratizāciju. Visa vara taču pieder tautas sapulcei, un visiem pilsoņiem tajā ir vienā­das tiesības. Turīgie pilsoņi atkarību no tautas masas dē­vēja par pūļa varu, sapņoja par tautas varas ierobežo­šanu. Radās slepenas organizācijas ( hetairijas ) ar antide­mokrātisku ( oligarhisku ) raksturu, notika apvērsuma mēģinājumi. Cīņu zaudējušos oligarhus fiziski iznīcināja vai izraidīja un viņu īpašumus konfiscēja, bet uzvaras gadījumā oligarhi nežēlīgi izrēķinājās ar demokrātu va­doņiem.
Grieķu polē bija specifiska politiska un sabiedriska at­mosfēra, ar kuru varam iepazīties Plutarha biogrāfijās. Biogrāfiju lasītāji tomēr jābrīdina, jo, kā tas parasti mēdz būt, pastāvošās iekārtas trūkumi ir labi saredzami, dažreiz sāpīgi sajūtami, tās labās puses ir labi zināmas, par tām ir mazāk vajadzības runāt, un par grieķu tiešo tautval­dību no biogrāfijām var rasties nelabvēlīgāks priekšstats, nekā tā pelnījusi.
Pilsoņu disciplīna un apzinīgums ir apbrīnojami. Lai tūkstoš cilvēku lielā sapulcē lemtu par jautājumiem, kas tieši skar sapulces dalībnieku intereses ( nodokļi, kara dienests, izrādes utt. ), un lemtu visumā parejzi, jābūt ļoti augstam pilsoņu apzinīguma līmenim. Demokrātijas ienaidnieki dažkārt tautu sauc par neizglītotu, nesaval­dīgu pūli, bet oligarhijas varu var nodrošināt tikai ne­žēlīgs terors. Grieķu demokrātija ir cilvēcei devusi daudz vērtību, grieķu oligarhija — nekādas. Tiesa, tauta daž­kārt lēma satraukumā, tātad dažkārt arī ļoti netaisni, so­dīja pilnīgi nevainīgus pat ar nāves sodu, bet pietiek no­stādīt blakus grieķu demokrātijai Persijas un citu Aus­trumu zemju despotiju, lai redzētu, cik daudz pārāka ir grieķu pole par Austrumzemju monarhiju, kur no vald­nieka kaprīzes bija atkarīga pilsoņu dzīvība un nāve, kur parasti nebija nekādas iespējas aizstāvēties. Grieķu valsti sodīt varēja tikai paši pilsoņi, turklāt ja viņu bija daudz. Grieķijā tiešām var runāt par likumību, kas garantē pil­soņu dzīvību, īpašumu un brīvību. Bija, protams, trūkumi, bija kļūdas, bet bez trūkumiem un kļūdām dzīve nav do­mājama.
Daži vārdi jāsaka arī par Spartu. Starp Atēnu un Spartas sociālo iekārtu ir būtiska atšķirība. Kaut gan abās šajās grieķu valstīs bija pilntiesīgi brīvi pilsoņi, abās bija vergi, abās bija brīvi ļaudis bez politiskajām tiesībām. Kā Spartā, tā Atēnās pilntiesīgie pilsoņi nebija iedzīvo­tāju vairākums. Spartā vergi, tāpat kā zeme, nebija at­sevišķu pilsoņu, bet valsts īpašums. Spartietis nevarēja iegūt nekādu nekustamu īpašumu, nevarēja nodarboties ar tirdzniecību, vadīt amatniecības uzņēmumu, turēt savā namā zeltu vai sudrabu. Spartietis saņēma lietošanā valsts zemi, ko apstrādāja heloti — valsts vergi. Fizisku darbu viņš nestrādāja, viņš neradīja arī nekādas kultūras vērtī­bas. Spartai nebija savu rakstnieku, mākslinieku, filozofu. Spartiešu dzīves veids bija vienveidīgs, ar likumu no­teikts, ļoti vienkāršs. Tā bija savā attīstībā apstājusies, sastingusi sabiedrība. Suverēna vara piederēja tautas sa­pulcei, kas lēma par karu un mieru un izdeva likumus, bet jaunus likumus izdeva ļoti reti, jo Spartas dzīvē gan­drīz nekas nemainījās. Atšķirībā no Atēnām Spartā bla­kus tautas sapulcei bija arī gerūsija — Vecajo padome, ko ievēlēja tautas sapulce. Izpildu vara atradās piecu eforu rokās, un arī tos ievēlēja tautas sapulce. Ceturtajā gadsimtā Spartas iekārta jau ir stipri pārveidojusies, bet šajā krājumā ievietotajās Plutarha biogrāfijās mēs redzam vēl t.s. klasisko Spartu. Spartā bija vēl divi ķēniņi, kas vadīja armiju. Viņu amats bija mantojams, katrs ķēniņš bija no savas dzimtas, un ķēniņi parasti savā starpā nai­dojās.
Spartas sabiedriskajai iekārtai un spartiešu audzināša­nai vajadzēja panākt ļoti saliedētu pilsoņu kopību, pil­soņu fizisko rūdījumu un lielisku militāru gatavību. Šie mērķi tika sasniegti. Katrā Grieķijas pilsētā tāpēc bija ļaudis, kas jūsmoja par Spartas iekārtu, un izteicienam «īsts spartietis» ir laba skaņa vēl mūsu dienās. Tomēr ir arī skaidrs, ka ārkārtīgi vienpusīgā, sastingusi Sparta ar savu kazarmas režīmu nevarēja vadīt Grieķiju. Kaut gan spartietis savu pilsoņu vidū nevarēja izvirzīties ne ar savu namu, ne dzīves veidu, viņi tomēr, kaut tas varētu likties dīvaini, bijuši ļoti mantkārīgi. Aristotelis saka, ka efori savas nabadzības dēļ bijuši pērkami. Spilgtus pie­mērus atrodam Plutarha biogrāfijās. Zelts un sudrabs val­dzināja arī «īstos spartiešus», kaut gan šāda manta bija rūpīgi jāslēpj jo godīgā ceļā spartietis pie zelta un sudraba nevarēja tikt.

SHEMATISKS ATSKATS UZ GRIEĶIJAS VĒSTURI PIEKTAJĀ UN CETURTAJĀ GADSIMTĀ PIRMS MŪSU ĒRAS

Pentēkontaetija (480—431)

Pēc apvienotās grieķu flotes uzvaras pie Salamīnas ( 480.g. ) Kserksa iebrukumu var uzskatīt par atvairītu. Sākās spožākais laikmets Atēnu vēsturē, kas turpinājās piecdesmit gadus — līdz Peloponēsas kara sākumam 431.gadā. Tāpēc šo laiku dažkārt sauc grieķu vārdā par pentēkontaetiju ( 50 gadi ). Atēnas izveidoja savu jūras savienību, attīstīja savu tirdzniecību un amatniecību, un tas kultūra piedzīvoja neredzētu uzplaukumu. Kultūras vēsturē šis laikmets ir viens no pašiem spožākajiem. Gan­drīz monarha varu šī laika beigās ieguva Perikls, kas 444.gadā kļuva par pirmo stratēģu un šo amatu nepār­traukti saglabāja līdz 430.gadam. Perikla nodoms bija panākt Atēnu hegemoniju Grieķijā, bet tas neizbēgami noveda pie lielā kara ar Spartu.

Peloponēsas karš (431—404)

Uz sauszemes atēnieši spartiešiem pretī nestājās, uz jūras Sparta un tās sabiedrotās valstis ar Atēnu floti ne­varēja mēroties. Cīņa ieguva nokausēšanas kara raksturu. Perikla autoritāte bija dabūjusi ļoti stipru triecienu. Viņu vairs_ neievēlēja par stratēģu ( 430.g. ). Atkal ievēlēts par stratēģu 429.gadā, viņš šajā pašā gadā mira. Abas puses bija nogurušas un 421.gadā noslēdza mieru ( Nīkija miers )L kas īstenība nemaz nestājās pilnīgi spēkā, un karš turpinājās. Lai panāktu lūzumu kara gaitā, atēnieši, god­kārīga un enerģiska Alkibiāda pierunāti, sarīkoja ekspe­dīciju uz Sicīliju pret Sirakūzām ( 415—413 ), kas beidzās ar drausmīgu katastrofu. Uz labvēlīgu pavērsienu atēnie­šiem vairs nebija ko cerēt, sevišķi tāpēc, ka Spartu sāka atbalstīt Persija. 405.gadā spartiešu admirālis Līsandrs pie Aigospotamas sagrāva Atēnu floti, un 404.gadā Atē­nas kapitulēja.

Spartas hegemonija (404—371)

Sparta bija kļuvusi par Grieķijas hegemonu. Lai savu stāvokli attaisnotu, tai bija jāvada grieķu ekspansija uz austrumiem. Sākās Spartas karš pret Persiju ( 399—394 ) ķēniņa Agesilāja vadībā. Spartai tagad vajadzēja panākt sadarbību ar citām Grieķijas valstīm vai vismaz gādāt, lai Agesilāja armijas aizmugure būtu droša. Tas neizde­vās, Grieķijā pret Spartu nodibinājās koalīcija ( Tēbas, Atēnas, Korinta u.c. valstis ), kas izraisīja t.s. Korintas karu ( 395—387 ). Persijas stāvoklis tagad bija ļoti izde­vīgs. No Spartas vairs nebija ko baidīties, tomēr bija vēlams, lai Grieķija būtu politiski saskaldīta. Persija uz­stājās kā vājo aizstāve pret stipro varmācību. Persijas ķēniņš sevi deklarēja par miera garantu, tāpēc 387.gada noslēgto vispārējo mieru sauc par «ķēniņa mieru» ( arī par Antalkīda mieru; tā Spartas diplomāta vārda, kuram miera sarunās bijuši sevišķi nopelni ). Tomēr Sparta vēl galīgi neatteicās no mēģinājuma atjaunot savu dominē­jošo stāvokli Grieķijā, bet tai radās jauns ienaidnieks — Tēbas. Līdz šim tēbieši nebija ne izcili karotāji, ne krietni darbinieki kultūras laukā, bet tagad tām radās divi ievē­rojami vadoņi — Epameinonds un Polopīds, un kādus` desmit gadus Tēbas bija pati ievērojamākā Grieķijas valsts. Divās lielās kaujās ( pie Leiktrām 371.gada un Mantinejas 362.gadā ) tēbieši uzvarēja spartiešus, labākos karotājus Grieķijā, bet pie Mantinejas krita Epameinonds un daudzi krietni tēbieši. Tēbu spožais, bet īslaicīgais uz­plaukums beidzās ar šo uzvaru.

Grieķijas pakļaušana Maķedonijai ( 355—338 )

Visi grieķu politiskie darbinieki bija vienis pratis, ka jāpanāk Grieķijas vienotība, jāvirza tas spēki uz austru­miem pret Persiju. Atēnas un Sparta, divas stiprākās grieķu valstis, mēģināja īstenot savu hegemoniju, bet nesekmīgi. Ceturtā gadsimta otrajā pusē šo vienotību pa­nāca Maķedonija un tās ķēniņš Filips II, bet Filipa dēls Aleksandrs devās lielajā Austrumu kara gājienā, kas ievada jaunu laikmetu vēsturē.
Apdomīgi, bet reizē arī ļoti enerģiski Filips sāka iz­platīt savu varu. Katrā grieķu pilsētā tagad bija divas partijas — Maķedonijas draugi un Maķedonijas ienaid­nieki. Atēnās antimaķedonisko partiju vadīja Dēmostens. Viņam izdevās noorganizēt vairāku grieķu pilsētu savie­nību cīņai pret Maķedoniju. Cerēja arī uz Persijas at­balstu, bet tā, iekšēju juku vājināta, aktīvi karā neie­saistījās. Sabiedrotajiem nebija pa spēkam sekmīgi cīnī­ties pret saliedēto un prasmīgi vadīto maķedoniešu ar­miju. Pie Haironejas 338.gadā Filips guva spožu uzvaru. Grieķijā sākās Maķedonijas laikmets.

Tulkotājs
__________________
1 Tiesnešiem maksāja par sēdēm, kurās tie piedalījās. Viņu bija daudz — vairāki tūkstoši, pa lielākai daļai vecāki vīri, kuriem tiesneša atalgojums bija sava veida vecuma pensija. Meteki, protams, par ties­nešiem nevarēja būt.

PERIKLS

Redzēdams, ka daži bagāti svešinieki Romā nēsāja un glāstīja, piekļāvuši pie krūtīm, kucēnus un pērtiķēnus, Cēzars1 esot jautājis, vai sievietes viņu zemē bērnus ne­dzemdējot. Ar to viņš pavēloši un stingri aizrādījis, ka maigumu un mīlestību, kas pienākas cilvēkiem, nevajag izšķiest dzīvniekiem. Un, ja mūsu gars labprāt vēlas kaut ko mācīties un redzēt, vai tad pārmetumu nav pelnījuši tie, kas grib redzēt un dzirdēt, ko dzirdēt un redzēt nav vērts, un bez ievērības pamet skaisto un derīgo. Uz mūsu jutekļiem iedarbojas un tos ierosina viss, kas atrodas mums priekšā un gadās mums ceļā, un tāpēc varbūt mēs esam spiesti vērot gan derīgo, gan nederīgo, bet, ja kāds grib rīkoties saprātīgi, tad viņš ļoti drīz nāks pie atziņas un sapratīs, ka vajag pievērsties labajam un krietnajam, lai mēs ne tikai redzētu, bet redzēdami arī kaut ko de­rīgu iegūtu. Ja acij ir patīkama krāsa, kuras jaukais spilgtums iepriecina un stiprina redzi, tad saprātam jā­pievēršas ainām, kas, sagādādamas prieku, virza mūsu garu uz to krietno, kas ir tā būtība.
Par cildenu un krietnu rīcību stāstot, mēs radām vēlē­šanos darīt tāpat, bet, apbrīnodami citāda rakstura vei­kumus, mēs tādu vēlēšanos nejūtam. Bieži pat otrādi: mēs priecājamies par darbu, bet nicīgi izturamies pret darī­tāju, priecājamies par purpura drānām un ziedēm, bet krāsotājus un ziežu gatavotājus uzskatām par rupjiem un neciliem ļaudīm. Tāpēc arī Antistens, dzirdēdams, ka Ismēnijs ir lielisks flautists, ļoti pareizi teicis:
— Bet viņš nav lāga cilvēks, citādi viņš nebūtu tik lielisks flautists.
Un Filips savam dēlam, kas kādās dzīrēs ļoti jauki un artistiski spēlējis kitāru, teicis:
— Vai tev nav kauna tik labi spēlēt kitāru? Pietiek taču, ja ķēniņš atrod laiku noklausīties kitāristus, viņš mūzām parāda lielu godu arī tad, ja noskatās, kā sacenšas citi.
Zemu ļaužu pūles, vienkāršu darbu veicot, jau liecina par viņu nevērību pret augsto un cildeno, un neviens spējīgs un krietns jauneklis, raudzīdamies uz Zeva tēlu Olimpijā, nav vēlējies kļūt par Feidiju vai par Polikleitu, redzēdams Argosā viņa Hēru, nedz arī, priecādamies par Anakreonta un Arhiloha dzeju, vēlējies kļūt par kādu no viņiem.2 Par paraugu taču nav jāņem darītājs, kaut arī viņa darbs ir skaists un mūs iepriecina. Tāpēc ska­tītāji negūst nekādu labumu no darbiem, kas neizraisa dedzīgu vēlēšanos un cenšanos kļūt šo darbu darītājam līdzīgam. Bet cildeni un krietni darbi mūs tūlīt tā rosina, ka, šos darbus apbrīnodami, mēs gribam līdzināties darī­tājiem. Mums patīk iegūt un baudīt, ko dod gadījums, bet mēs apbrīnojam krietno un cildeno. Gadījuma dāva­nas tiek mums dotas, bet cildenus darbus mēs darām citu labā. Labs darbs mūs saista un mudina rīkoties, tas ne­veido raksturu atdarinādams, bet, stāstot par krietniem darbiem, rada krietnu apņemšanos.
Arī mēs tāpēc nolēmām ķerties pie biogrāfiju rakstī­šanas un šajā grāmatā ietvērām Perikla un Fabija Mak­sima — Hannibala pretinieka — biogrāfijas. Ar savām labajām īpašībām šie vīri ir līdzīgi, bet ar savu iecietību un taisnīgumu, un sevišķi ar savu spēju panest tautas un amata biedru nesaprātīgo rīcību viņi ir visvairāk laba darījuši savai tēvijai. Par to, vai mēs esam savu mērķi sasnieguši, var spriest no uzrakstītā.
Perikls bija no Akamantidas filas un Holargas dēma; no ievērojamas dzimtās kā no tēva, tā mātes puses. Ksantips, kas pie Mikales uzvarēja ķēniņa3 karavadoņus, ap­precēja Agaristi, kura bija no Kleistena dzimtas, tā paša Kleistena, kas padzina Peisistratidus, kļuva slavens ar tirānijas sagrāvi, izdeva likumus un nodibināja mērenu demokrātiju, ļoti piemērotu tautas vienprātībai un lab­klājībai. Agariste redzēja sapnī, ka viņa dzemdējusi lauvu, un pēc dažām dienām viņai piedzima Perikls, ci­tādi nevainojams pēc izskata, vienīgi galva viņam bija pārāk gara un nesamērīgi veidota, tāpēc gandrīz visos attēlos viņam galvā ir bruņucepure — mākslinieki, šķiet, nav gribējuši viņu aizvainot, bet Atēnu dzejnieki viņu sauc par sīpolgalvi. Kratīns kādā savā komēdijā saka: vecajam Kronām un Stasijai piedzima pats bargākais valdnieks, ko dievi sauc par galvu vācēju4. Un kādā citā: «Nāc, viesturības aizstāvi lielgalvi Zev!» Bet Tēlekleids saka, ka Perikls gan, valsts darbu rūpju mākts, sēž pil­sētā, galvu nokāris, gan atkal no viņa vezumgalvas rodas tikai briesmīgs troksnis. Un Eipolīds, jautādams par katru tautas vadoni, kas iznācis no pazemes, un beidzamo dzir­dēdams Perikla vārdu, izsaucas:
Kāpēc gan galvaini šo no pazemes izvedis esi?
Lielākā daļa saka, ka viņa mūzikas skolotājs bijis Dāmons, turpretī Aristotelis apgalvo, ka Perikls mūziku ar pūlēm apguvis pie Pitokleida. Bet Dāmons, šķiet, bijis izcils vārda meistars, kas no ļaudīm slēpis savu talantu5 un izlicies, ka nododas mūzikai. Periklam, atlētam poli­tikā, viņš piebiedrojās kā treneris un masētājs. Kaut gan Dāmons izmantoja liru kā aizsegu, viņu tomēr izraidīja ar ostrakismu kā bīstamu plānu kalēju un tirānijas pie­kritēju. Komēdiju rakstniekiem viņš sagādāja pateicīgu vielu. Platons stāsta, ka Dāmonam kāds jautājis:
Pasaki man vispirms ( es pāitraukšu tevi ),
Vai tiesa, ka Heirons tu esot, ja Periklu audzināji?6
Perikls klausījās eleātu Zēnonu, kas, tāpat kā Parmenīds, nodarbojās ar dabas zinātni un labi prata gan pie­rādīt, gan ar atspēkojumiem kādu nostādīt grūta stāvoklī. Par viņu Tīmons teicis:
Zēnons visus prot pelt, pierādīt visu tas var, Visu prot arī apgāzt.
Pats tuvākais domu biedrs Periklam bija klazomenietis Anaksagors. No tā viņš mācījās cildenumu un priekšstatu par tautas vadoņa augstajiem pienākumiem, tas noskaid­roja un nostiprināja viņa ētisko pārliecību. Tā laika ļau­dis Anaksagoru sauca par Prātu, vai nu apbrīnodami viņa neparasti dziļo dabas izpratni, vai arī tāpēc, ka viņš pir­mais par visa pamatu atzina nevis likteni vai nepiecieša­mību, bet tīru prātu, kas no visa lielā jucekļa izdala atsevišķas sastāvdaļas.
Šo vīru Perikls ļoti apbrīnoja, bet pārgudrās runas par augstām lietām viņam pamazām apnika. Taču no Anaksagora viņš, šķiet, guvis ne tikai domu cildenumu un svi­nīgumu, kurā nebija nekādas pieglaimošanās pūlim, bet arī vienmēr nopietno sejas izteiksmi, cieņas pilno gaitu, arvien labi sakārtoto apmetni, kas pat visdedzīgākos runas brīžos palika nevainojamā kārtībā, tāpat arī mierīgo balss skanējumu un visu citu, kas atēniešiem tā patika un ko viņi apbrīnoja. Kādreiz kāds nekauņa Periklam uzmācās un viņu zākāja, taču Perikls visu dienu palika agorā, nebilzdams ne vārda un kārtodams steidzamas darīšanas. Vakarā viņš mierīgi gāja mājās, un šis cilvēks gāja vi­ņam līdz, dažādi viņu gānīdams. Bija jau tumšs, un, no­nācis pie sava nama, Perikls pavēlēja kādam kalpam paņemt lāpu un pavadīt šo vīru līdz viņa mājām.
Dzejnieks Ions saka, ka Perikla izturēšanās bijusi iedo­mīga un augstprātīga un šajā augstprātībā bijis daudz nicināšanas un nevērības pret citiem. Ions slavē Kimona taktu, laipnību un izglītību. Bet lai paliek Ions, kas, bū­dams traģēdiju rakstnieks, ir pārliecināts, ka ikvienā krietnā cilvēkā atrodas kas peļams. Tiem, kas Periklu dēvē par godkārīgu un augstprātīgu, Zēnons aizrāda, ka viņi paši tāpat ir godkārīgi un ka pat izlikšanās par krietnu un cildenu nemanot rada patiesu centību par tādu kļūt un paradumu tādam būt.
Ne to vien Perikls guvis no Anaksagora; liekas, no viņa tas mācījies pārvarēt māņticību, ko rada bailes no nedabiskām parādībām tiem, kas nezina to cēloņus un šīs neizpratnes dēļ neprātīgi uztraucas, bet dabas zinātne, kliedēdama nezināšanu, šīs baigās un satraucošās māņti­cības vietā rada paļāvīgu dievbijību un labas cerības. Stāstā, ka Periklam kādreiz no laukiem atvesta auna galva ar vienu ragu un pareģis Lampons, redzēdams pie­res vidū izaugušo stipro un cieto ragu, teicis, ka Atēnās esot divi ievērojami vīri — Tukidīds un Perikls, bet visa vara nākšot tā rokās, kuram notikusi šī zīme, taču Anak­sagors pārzāģēja galvaskausu un parādīja smadzenes, kas nepiepildīja visu brīvo telpu, bet kā jēla ola visas bija saplūdušas tur, kur sākās raga sakne. Visi klātesošie tad ļoti brīnījās par Anaksagoru, bet mazliet vēlāk arī par Lamponu, jo Tukidīds tika izraidīts un visās valsts lietās Perikls kļuva pilnīgs noteicējs. Es domāju, ka nav pamata neatzīt par pareizu kā fizikālo izskaidrojumu, tā pareģojumu. Viens labi pamato iemeslu, otrs norāda no­lūku, vienam pietiek izprast, kāpēc un kā tas radies, otrs iztulko, ko tas nozīmē un kāda tam jēga. Bet tie, kas, cēloni uzrādīdami, saka, ka nekāda pareģojuma šeit nav, nepadomā, ka, noliegdami zīmju iztulkojumu un jēgu, viņi noliedz arī likteņa lēmumu, taču disku skanēšana, lāpu liesma, ēnas krišana uz saules pulksteņa ir zīmes, un katra no tām par kaut ko vēstī, katrai ir savs pamats. Tomēr tas ir cita darba temats.
Jaunībā Perikls ļoti vairījās no tautas, jo likās, ka viņš ir līdzīgs tirānam Peisistratam; balss viņam bija tikpat labskanīga, valoda plūda tikpat ātri un veikli, un atēnie­šus, kas bija jau labi gados,7 pārsteidza šī līdzība. Tā kā Perikls bija bagāts, no ievērojamas ģimenes un viņam bija daudz ietekmīgu draugu, tad, baidīdamies no ostrakisma, viņš ar valsts lietām nenodarbojās, bet karagājie­nos bija krietns un drosmīgs kareivis. Tomēr, kad Aristeids bija miris un Temistokls izraidīts, un Kimons kara­gājienu dēļ pa lielākai daļai neatradās Hellādā, tad Perikls nodeva sevi tautas rīcībā, nostādamies nevis nedaudzo bagātnieku, bet daudzo nabadzīgo pusē — pretēji savai dabai, kas nemaz nebija demokrātiska. Viņš, šķiet, baidījās radīt aizdomas, ka tīko pēc tirānijas, turklāt arī redzēja, ka Kimonu sevišķi ciena aristokrāti, un tāpēc pieslējās vairākumam, lai, tā sagādājis sev drošību un piekritējus, vērstos pret Kimonu. Tūlīt viņš arī mainīja savu dzīves veidu. Atēnās viņam bija tikai viens ceļš — uz agoru un padomi8, viņš atteicās no ielūgumiem vie­sībās un no katras šāda veida pazīšanās un sabiedriskām parašām. Visu ilgo laiku, kamēr viņš bija ievērojams politisks darbinieks, viņš ne pie viena drauga neieradās pusdienās, vienīgais izņēmums bija viņa brālēns Eiriptolems, bet arī šos apmeklējumus pēc brālēna precībām viņš izbeidza. Šādas draudzības taču ir bīstamas cieņas saglabāšanai, un tuvībā grūti palikt svinīgi cildenam un tāpēc ietekmīgam. Taču patiesi krietnam cilvēkam labā­kais viņā ir arī vislabāk saskatāms, un tiem, kas stāv no viņa tālāk, viņš nemaz nav vairāk apbrīnas cienīgs kā tiem, kas ar viņu ir kopā katru dienu. Perikls vairījās būt ilgstoši kopā ar tautu, lai tai neapniktu; griezās pie tās tikai pēc lielākiem starplaikiem un nerunāja tautas sapulcē katrā gadījumā, it kā sevi saglabādams kā Salamīnas triēru9 ievērojamākām vajadzībām. Mazāk svarīgas lietas viņš nodeva draugiem un citiem runātājiem. Viens no tiem bijis Efialts, kas atņēmis, saka Platons, Areopa­gam tā lielo varu un devis pilsoņiem brīvību kā neat­šķaidītu vīnu, no tās tauta kļuvusi kā nevaldāms zirgs un ( saka komēdiju rakstnieki ) paklausīt vairs negrib ne­vienam, Eibojai kož un salām tā uzbrūk.10
Visam savam dzīves veidam un domu cildenumam kā darba rīku viņš pieskaņoja arī piemērotu daiļrunas veidu, bieži izmantodams Anaksagoru un retorikai piejaukdams kā krāsu dabas filozofiju. Pievienojis savai skaistajai ārienei arī cildenumu, kas vienmēr, kā saka dievišķīgais Platons, palīdz sasniegt iecerēto, un no filozofijas aiz­guvis vārda mākslai derīgo, viņš bija pārāks par visiem un tāpēc ari ieguvis olimpieša pavārdu. Daži tomēr saka, ka šis pavārds iegūts ar krāšņām rotām pilsētai, citi ap­galvo, ka viņš tā nosaukts savu spēju dēļ valsts un kara lietās, taču iespējams, ka šī vīra slavu radījuši daudzi viņa talanti un daudzas labās īpašības kopā. Tā laika ko­mēdiju autori, kas labprāt vērsa pret viņu savu izsmieklu, saka, ka šis pavārds pirmām kārtām radies viņa tautas sapulces runu dēļ, kas dārdot kā pērkons un zibeņojot, jo bargs pērkons esot viņam uz mēles. Ir saglabājies ari zobgalīgs Tukidīda izteiciens par Perikla runas māk­slu. Tukidīds bija kāds no ievērojamiem pilsoņiem, kas visilgāk cīnījās pret Perikla politiku. Kad lakedaimoniešu ķēniņš Arhidāms jautājis viņam, kas labāk cīkstoties — viņš vai Perikls, Tukidīds atbildējis:
— Kad es viņu spēkojoties nogāžu zemē, viņš uzvar, apgalvodams, ka nav nogāzts, un pārliecina aculieci­niekus.
Perikls pats ļoti apzinīgi izturējās pret runu tautas sapulcē. Pirms kāpšanas tribīnē viņš pielūdza dievus un nepateica nevienu vārdu, ko viņš nebūtu gribējis teikt un kas nebūtu piemērots gadījumam. Neko uzrakstītu viņš nav atstājis, tikai tautas lēmumu ierosinājumus. Ļoti maz ir palicis ļaužu atmiņā: viņš, piemēram, licis priekšā sagrābt Aigīnu, dzeloni Peirajas acī, vai teicis, ka redzot no Peloponēsas tuvojamies karu. Stēsimbrots saka, ka, cildinādams no tribīnes Samā kritušos, viņš teicis, ka tie kļuvuši nemirstīgi kā dievi: viņus pašus mēs neredzam, bet no viņiem parādītā goda un no tā labā, ko viņi mums devuši, mēs spriežam, ka viņi ir nemirstīgi. Par tēviju mirušajiem tas pienākas.
Tukidīds11 Perikla laika valsts iekārtu sauc par sava veida aristokrātiju. Vārda pēc tā bija demokrātija, īste­nībā — ievērojamākā pilsoņa monarha vara. Daudzi saka, ka Perikls pirmais samaitājis tautu ar klērūhiju piešķir­šanu, izrāžu naudu un atlīdzību par sabiedrisku pienā­kumu pildīšanu12, un tauta, kas pirms tam bijusi saprā­tīga un strādīga, kļuvusi izšķērdīga un izlaidīga. No valstsvīru darbiem spriedīsim, kas vainīgs šajā pārmaiņā. Sākumā Perikls, vērsdamies pret Kimona popularitāti, centās iegūt tautas labvēlību, bet pret Kimona bagātību un plašajiem naudas līdzekļiem viņš bija bezspēcīgs, jo Kimons atbalstīja nabadzīgos un katram trūcīgam atē­nietim ik dienas izsniedza pusdienas, gados vecākajiem gādāja apģērbu un nojauca žogus ap saviem īpašumiem, lai katrs, kas to vēlētos, varētu plūkt augļus.
Perikls, gribēdams viņu pārspēt ar izdabāšanu tautai, pievērsās valsts līdzekļu izdalīšanai; Aristotelis stāsta, ka šādu padomu viņam devis Dāmons. Un jo drīz, ar izrāžu naudu, tiesnešu atalgojumu un citiem sabiedrisko pienākurnu atlīdzības veidiem un citādi piekukuļojis tautas vairākumu, viņš vērsās pret Areopagu, kura loceklis pats nebija, jo ne par arhontu tesmotitu, ne ķēniņu, ne pilemarhu viņš nebija izlozēts13, bet jau no seniem laikiem šis amatpersonas izvēlējās lozējot, un šos amatus izpil­dījušie un par nevainojamiem atzītie kļuva par Areopaga locekļiem. Tāpēc Perikls, ieguvis tautas atbalstu, pamu­dināja Efialtu iesniegt likumu, kas atņēma Areopagam lielāko tiesas varas daļu, un tā atņēma tam līdzšinējo nozīmību. Viņš panāca arī Kimona ostrakismu, jo tas esot lakedaimoniešu draugs un tautas ienaidnieks, bet ne­viens par Kimonu nebija bagātāks, neviens nebija no ievērojamākas dzimtas; viņš bija guvis spožas uzvaras pār barbariem, padarījis Atēnas bagātas ar karalaupījumu, kā tas rakstīts viņa biogrāfijā. Tik ļoti tauta Periklu atbalstīja, tik varens viņš bija kļuvis.
Likums ierobežo ar ostrakismu izraidītā trimdas laiku līdz desmit gadiem. Šajā laikā lakedaimonieši ar lielu karaspēku iebruka Tanagras novadā, un atēnieši tūlīt devās pret viņiem. Atgriezies no trimdas, Kimons pie­biedrojas savas filas kareivjiem, gribēdams doties bries­mās kopā ar citiem pilsoņiem un tā pierādīt, ka viņš nav lakedaimoniešu draugs, bet sapulcējušies Perikla draugi viņu padzina kā trimdinieku. Tāpēc arī Perikls šajā kaujā esot sevišķi drošsirdīgi cīnījies, nebaidījies ne no kādām briesmām un izvirzījies vairāk par citiem. Krita arī visi tie Kimona draugi, kurus Perikls bija apvainojis drau­dzībā ar lakedaimoniešiem tāpat kā Kimonu, un atēnieši, sakauti pie savas robežas un gaidīdami vasarā ienaid­nieku iebrukumu, ļoti nožēloja notikušo un ilgojās pēc Kimona. To noprazdams, Perikls nekavējās darīt pa prā­tam vairākumam, iesniedza tautas sapulcei priekšlikumu aicināt Kimonu atpakaļ, kas atgriezies noslēdza mieru ar Spartu.
Lakedaimonieši bija pret Kimonu draudzīgi, bet neie­redzēja Periklu un citus atēniešu vadoņus. Daži tomēr saka, ka Perikls iesniedzis priekšlikumu par Kimona_ at­griešanos tikai tad, kad ar Elpinīkes — Kimona masas starpniecību bija panākta slepena vienošanās, ka Kimons dosies karagājienā ar divsimt kuģiem, lai iekarotu ķēniņa zemi, un viņam būs noteikšana ārlietās, bet pašā pilsētā vara būs Perikla rokās. Šķiet, arī agrāk, kad Kimonam draudēja nāves sods, Elpinīke panākusi no viņa sau­dzīgāku izturēšanos pret Kimonu, jo viens no tautas no­zīmētajiem sūdzības uzturētājiem bija Perikls. Kad Elpinīke ieradusies pie viņa aizlūgt par brāli, Perikls smai­dīdams teicis:
— Ai, Elpinīke, tu esi par vecu, lai tā kaut ko pa­nāktu.
Un arī tiesā viņš runājis tikai vienu reizi un tikai iz­skata pēc, un no sūdzētāju runām viņa runa vismazāk kaitējusi Kimonam. Vai gan tāpēc var ticēt Idomenejam, ka Perikls vainīgs Efialta noslepkavošanā, kas bija viņa draugs un sabiedrotais visos politiskos pasākumos, jo uzskatījis Efialtu par savu sāncensi un apskaudis viņa popularitāti. Nez no kurienes guvis šādas ziņas, Idomenejs izgāza savu žulti pret Periklu, kurš varbūt nebija pilnīgi nevainojams, bet katra ziņā augstsirdīgs vīrs ar cildenu raksturu, kam šads zemisks un zvērisks naids bija pilnīgi svešs. Efialtu, kas bija bīstams oligarhijas piekritējiem, nepielūdzams amatvīrs norēķinu lietas un nesaudzīgs visu to vajātājs, kuri bija kaitējuši tautai, viņa sazvērējušies ienaidnieki, kā saka Aristotelis, bija uzdevuši nogalināt tanagrietim Aristodēmam. Kimons sava karagājiena laikā nomira Kiprā.
Aristokrātijas piekritēji, jau agrāk atzinuši, ka Perikls kļuvis par pašu ievērojamāko pilsoni, tomēr gribēja vi­ņam pilsētā izvirzīt kādu pretinieku, kas vājinātu viņa ietekmi, lai viņa vara negūtu pilnīgi monarhijas raksturu, un tāpēc nostatīja kā viņa sāncensi Alopekas Tukidīdu, saprātīgu vītu un Kimona sievastēvu, kas, nebūdams tik izcils karavīrs kā Kimons, bija par viņu labāks runātājs un politiķis. Tukidīds nedevas karagājienos, bet cīnījās ar Periklu no runātāju tribīnes, un drīz viņi līdzsvaroja viens otru. Viņš panāca, ka tā sauktie krietnie pilsoņi nesajaucās un nesaplūda ar vienkāršo tautu14 kā agrāk, kad lielais skaits nomāca cieņu. Viņš tos atdalīja un savāca vienkopus to spēkus. Jau pašā sākumā valstī bija it kā divi slepeni ienaidnieki, viens bija demokrātiskā, otrs — aristokrātiskā partija, un to pārstāvju sacensība un godkārība pilsētu sadalīja; vienā pusē bija tie, kurus sauca par tautu, otrā — oligarhi. Tāpēc arī Perikls tieši tagad palaida tautai pavadu brīvāk un centās tai izdabāt, vienmēr pilsētā rīkodams kādus svētkus vai svinīgu pro­cesiju un iepriecinādams pilsoņus ar mākslinieciski vēr­tīgām izrādēm. Katru gadu viņš sūtīja ekspedīcijās seš­desmit triēras, ar kurām brauca daudzi uz astoņiem mē­nešiem salīgti pilsoņi, kas tā guva pieredzi jūrniecībā, turklāt vēl viņš aizsūtīja tūkstoš klērūhus uz Trāķijas Hersonēsu, piecsimt uz Nakšu, uz Andru pusi, no šī skaita, uz Trāķiju tūkstoti, lai tie tur dzīvotu kopā ar bisaltiem, vēl citus sūtīja uz Sibaru Dienviditālijā, ko pārdēvēja par Tūrijām. To viņš darīja, lai atbrīvotu pil­sētu no nevajadzīgu ļaužu bara, kuriem bija daudz brīva laika un kuri tāpēc nebija mierīgi. Ar to viņš palīdzēja arī trūcīgajiem un, nometinādams viņus pie sabiedrota­jiem kā sardzi, no kuras jābaidās, novērsa atkrišanas briesmas.
Taču pats lielākais prieks atēniešiem un pati krāšņākā rota pilsētai bija sabiedriskās celtnes, kuras apbrīnoja visi hellēņi un kuras Hellādai tagad15 ir vienīgais pierā­dījums, ka ziņas par tās varu un bagātību ir patiesas. Bet tieši šos Perikla pasākumus visvairāk nievāja un pulgoja viņa ienaidnieki, klaigādami tautas sapulcēs, ka Perikls, pārvezdams pie sevis no Dēlas hellēņu kopējo kasi, izpelnījies nicināšanu un nosodījumu. To ticamāko ieganstu, ko Perikls šajā gadījumā varēja apvainotājiem teikt, viņš arī pateica: kasi viņš pārvedis, baidīdamies no barbariem, tā tagad atrodoties drošā vietā un esot labi apsargāta. Bet hellēņi bija pārliecināti, ka viņiem noda­rīta vislielākā pārestība un viņi atklāti padoti tirānijai, jo līdzekļus, ko viņi ir spiesti dot karam, atēnieši izlieto­jot savas pilsētas izgreznošanai; kā lielīga sieva ar dārg­akmeņiem — tā Atēnas apkārušās ar statujām un tem­pļiem, kas maksā tūkstošiem talantu. Perikls aizrādīja tautai, ka viņai nav jādod sabiedrotajiem norēķins, jo atēnieši karo viņu vietā un atvaira barbarus; sabiedrotie nedod ne jātniekus, ne kuģus, ne hoplītus, vienīgi naudu, kas vairs nepieder tiem, kuri dod, bet tiem, kuri saņem, ja saņēmēji pilda to, par ko viņiem maksā. Bet, ja Atē­nas pietiekami apgādātas ar karam vajadzīgo, tad savi līdzekļi tām jāizlieto tā, lai gūtu nevīstošu slavu, lai kat­ram gadījumam būtu pie rokas viss vajadzīgais, lai uz­plauktu visi amati, tiktu apmierinātas visdažādākās va­jadzības, attīstītas visas prasmes un nodarbinātas visas rokas, lai gandrīz katrs pilsonis saņemtu darba algu un pilsēta pati ar saviem līdzekļiem tiktu uzturēta un izrotāta. Tiem, kas spēka gados, karagājieni dod no valsts kases bagātīgus ienākumus, bet Perikls gribēja, lai arī vien­kāršie darba ļaudis, kas nedien armijā, saņemtu savu daļu, taču nesaņemtu to bez darba un pūlēm, tāpēc viņš ierosināja tautas sapulcē lielu pasākumu projektus un lielus darbus ilgākam laikam, kuriem vajadzēja daudz strādnieku, lai arī mājās palikušajiem būtu izdevība gūt no valsts kādu labumu un ienākumu, tāpat kā tiem, kas dien flotē vai garnizonos un iet karā. Kad bija jāapstrādā akmens, varš, ziloņkauls, melnkoks un cipreškoks, katram darba veidam bija vajadzīgs savs īpašs — šim darbam piemērots strādnieku pulks, tāpat kā katram stratēgam sava armija — celtnieki, tēlnieki, varkaļi, akmeņkaļi un zeltkaļi, gleznotāji, emaljētāji, gravieri, materiāla sagā­dātāji un piegādātāji; uz kuģiem tirgotāji, jūrnieki un stūrmaņi; uz sauszemes važoņi, audekla audēji un virvju vijēji, ratnieki, seglinieki, pajūgu saimnieki, ceļu būvē­tāji un kalnrači. Visi šie strādnieki bija, ja tā varētu izteikties, lielā darba darbarīki, un viņu darbs dažāda vecuma un dažāda stāvokļa ļaudīm devīgi dalīja lab­klājības augļus.
Darbi virzījās uz priekšu, un nekas nevarēja tiem līdzi­nāties nedz diženumā, nedz neatdarināmā daiļumā un valdzinājumā, jo strādnieki sacentās cits ar citu, lai amatnieku darbs kļūtu par mākslas darbu, taču visvairāk apbrīnojams bija ātrums. Par katru no šiem darbiem domāja, ka pat vairākām paaudzēm, citai citu nomainot, to tikai ar grūtībām izdosies pabeigt, bet visi tie vienas pašas valsts uzplaukuma laikā guva savu galīgo piln­veidojumu.
Kaut gan Zeiksīds, dzirdēdams, ka gleznotājs Agatarhs ļoti lepojoties ar savu ātro un vieglo gleznošanas prasmi, esot teicis:
— Man gan vajag daudz laika.
Un tiešam — ātri un raiti veiktam darbam nav īsta cildenuma un izsmalcināta daiļuma, bet laiks un pūles, kas nav taupītas darba tapšanā, dod tam spēku un ilgu mūžu. Tāpēc jo vairāk tiek apbrīnoti Perikla laika darbi, kas, radīti īsā laika sprīdī, dzīvo ilgus gadus. Katram no tiem jau pašā sakumā bija senatnīgs skaistums, katrs līdz šim pilna plaukumā saglabājis laika neskartu jaunības svaigumu un spirgtumu, it kā šiem darbiem būtu mūžīga ziedoņa dvesma un nemirstīgs gars.
Visu celtniecību vadīja un uzraudzīja Feidijs, kaut gan Perikīam bija daudzi ievērojami arhitekti un māk­slinieki. Simtpēdu Partenonu cēla Kallikrats un Iktīns; mistēriju templi Eleisīnā sāka būvēt Koroibs, kas uzstā­dīja uz grīdas kolonnas un uz tām novietoja epistilu16. Ksenokls pabeidza celtni un izveidoja cellas17 jumta at­veri, bet garo mūru18 būvuzņēmējs bija Kallikrats. Sokrāts saka — viņš pats dzirdējis, ka Perikls tautas sapulcei iesniedzis priekšlikumu par to celšanu, bet Kratīns kādā komēdijā zobojās, ka tie celti ļoti lēnām:
Jau sen, tā ļaudis saka,
Ar vārdiem Perikls to ceļ un būvē,
Bet mieru ar darbiem tam liek.
Odeonam ar daudzajām sēdvietām un iekšējām kolon­nām bija no pašas augšas uz visām pusēm vienādi slīps jumts. Tas esot ķēniņa telts atdarinājums, un arī tā cel­šanu vadījis Perikls. Tāpēc savās «Trāķietēs» Kratīns par viņu atkal zobojas:
Tur sīpolgalvis Zevs jau atkal nāk
Un Odeonu19 nes uz galvas stalts.
Tas Perikls, ostrakisms kad pagājis20.
Gribēdams būt populārs, Perikls panāca pirmoreiz lē­mumu, ka Panatēnaju svētkos jārīko sacensības mūzikā, un, par tiesnesi_ izvēlēts, noteica, ka tām jānotiek flautas vai kitāras spēlē vai dziedāšanā.
Akropoles Piopilejus uzbūvēja piecos gados arhitekts Mnēsikls, un kāds brīnišķīgs gadījums celtniecības laikā norādīja, ka dieve21 nav šim pasākumam naidīga, bet to sekmē un palīdz pabeigt. Pats centīgākais un enerģis­kākais no amatniekiem kļūdījās un nokrita no liela aug­stuma, viņa stāvoklis bija ļoti ļauns, un ārsti bija jau pilnīgi zaudējuši katru cerību. Perikls bija apbēdināts, bet sapnī viņam parādījusies dieve un noteikusi ārstē­šanu. Sim norādījumam sekodams, Perikls ātri un bez kādiem sarežģījumiem izārstējis nokritušo. Pēc tam Ak­ropolē uzcēla blakus altārim arī Atēnas Higiejas22 bronzas statuju, bet altāris esot, kā ļaudis `stāsta, tur bijis jau agrāk. Zelta sēdekli Higiejai pagatavojis Feidijs, un uz stēlas rakstīts, ka tas ir viņa darbs.23 Feidijs, ka mēs jau teicām, pārzināja gandrīz visu, un viņam bija padoti visi amatnieki, jo viņš bija Perikla draugs. Tas radīja pret Feidiju naidu un ļaunas runas par Periklu: pie viņa uz celtnēm nākušas brīvas sievietes, un tas tur sagaidījis Feidijs. Dzirdēdami šādas valodas, komēdiju rakstnieki par Periklu izlaida nekrietnas baumas un apmeloja viņu sakaros ar Menipa sievu, bet Menips bija Perikla draugs un palīgs kara lietās, tāpat viņi melsa ari par Pirilampa pāviem. Šo Pirilampu, kas bija liels Perikla cienītājs, ap­vainoja, ka viņš sūtot pāvus tām sievietēm, kurām_ Pe­rikls nodomājis tuvoties. Bet vai tad jābrīnās, ka smējēji un zobgaļi, izdabādami pūļa naidam un skaudībai kā ļaunai dievībai, par ievērojamu vīru dzīvi stāstot, tos zaimo un gāna? Tā, piemēram, Tasas Stēsimbrots nav kautrējies Periklu pilnīgi nepamatoti apvainot noziedzī­gos sakaros ar dēla sievu. Ļoti grūti šķiet izdibināma un noskaidrojama patiesība, kad vēlākajām paaudzēm senos notikumus aizsedz ilgais laiks, bet stāstā par sava laika notikumiem un ļaudīm īstenību sagroza, izkropļo gan aiz ļaunprātības un naida, gan izdabājot un glaimojot.
Oratori, Tukidīda .piekritēji, skaļi kliegdami, vainoja Periklu, ka viņš izšķērdējot valsts naudu un palaižot vējā visus ienākumus, tāpēc Perikls kādreiz tautas sapulcē jautāja, vai viņiem liekoties, ka viņš daudz iztērējis.
— Ļoti daudz, — tie sauca.
— Lai tie turpmāk nav Jūsu, bet mani izdevumi, — teica Perikls, — bet uz visām veltēm es likšu tad rakstīt savu vardu.
Tagad atēnieši kliedza, lai viņš par visu maksājot ai valsts naudu un ar līdzekļiem neskopojoties. Vai nu viņi apbrīnoja Perikla augstsirdību, vai ari negribēja pieļaut, ka viss gods par skaistajam veltēm pienāksies viņam vienam. Beidzot viņš uzsāka cīņu par Tukidīda izraidī­šanu ar ostrakismu. Neveiksmes gadījumā tā būtu bei­gusies ar viņa paša trimdu, bet Perikls pārvarēja šīs briesmas un sagrāva sev naidīgo partiju.
Kad šīs nesaskaņas bija novērstas un pilsēta kļuvusi pilnīgi vienprātīga un vienota, Perikls ieguva noteikšanu par Atēnām un par visu, kas no Atēnām bija atkarīgs, — par sabiedroto maksājumiem un armijām, par triērām, salām un jūru, viņa rīcībā bija lieli spēki, ko deva hellēņi un ari barbari, viņa kundzību nodrošināja pakļautās tautas, ķēniņu draudzība un sabiedrība ar vietvalžiem24, taču viņš vairs nebija tāds, nebija vairs tik pieejams tau­tai, tik piekāpīgs un pieļāvīgs ļaužu vēlmēm — mainī­gām kā vēja pūsmas. Līdz šim viņa vadība bija dažā ziņa pārāk pielaidīga un nepietiekami stingra — kā maiga un piekļāvīga melodija, bet tagad tā kļūst kundziska un valdonīga, lai neatlaidīgi sasniegtu pašu derīgāko un labāko. Pa lielākai daļai viņš panāca piekrišanu, pārlie­cinādams un pamācīdams tautu, bet dažreiz arī sasniedza vajadzīgo, noteikti to prasīdams no īgnajiem un sapīkušajiem pilsoņiem. Šajā ziņa viņš pilnīgi atgādina ārstu, kas ilgstošas un mainīgas slimības gadījumā slimniekam dažkārt atļauj nekaitīgas baudas, bet dažreiz dod ļoti nepatīkamas, taču veselībai derīgas zāles. Kā jau to va­rēja sagaidīt, šajā ļaužu daudzumā, kuram bija tik liela vara, radās dažādas kaislības, un Perikls bija vienīgais, kas prata tas taktiski nomierināt, vadīdams ļaudis kā stūrmanis un parasti apvaldīdams tos, gan dodams cerī­bas, gan brīdinādams no_ pārsteidzības, gan remdēdams viņu dusmas, gan mudinādams. Viņš pierādīja, ka daiļruna, izteicoties Platona vārdiem, ir dvēseļu vadīšana un tas svarīgākais uzdevums ir ietekmēt raksturu un jūtas, jo pat īsti harmoniskam dvēseles skanējumam vajadzīgs prasmīgs tvēriens stīgās. Panākumi bija atkarīgi ne tikai no vārdu spēka, bet arī, kā saka vēsturnieks Tukidīds, no uzticēšanās Periklam un no cieņas pret viņa nevai­nojamo dzīvi, jo visiem bija pilnīgi skaidrs, ka ne ar kādu naudu un dāvanām viņš nav piekukuļojams un uzpērkams. Šis vīrs, kas varenās Atēnas bija padarījis vēl daudz varenākas un bagātākas, kas bija kļuvis vare­nāks par daudziem ķēniņiem un tirāniem, sava tēva at­stāto īpašumu nebija pavairojis ne par vienu drahmu, kaut gan daži no šiem valdniekiem novēlēja viņam tes­tamentā, tāpat kā dēliem, daļu no saviem īpašumiem.25
Kaut gan Tukidīds pareizi raksturo Perikla varu, ko­mēdiju rakstnieki Romā ļaunprātīgi rada aizdomas, sauk­dami viņam tuvus cilvēkus par jaunajiem Peisistratidiem un uzaicinādami viņu pašu dot zvērestu, ka viņš necen­tīsies kļūt par tirānu, jo viņa vara esot pārāk liela, lai būtu savienojama ar demokrātiju. Atēnieši, saka Telekleids, esot viņam devuši ārkārtēju varu.
Un tas nebija tikai īss labklājības bridis ziedošajā pil­sētā: četrdesmit gadus viņš bija pats ievērojamākais tādu vīru vidū kā Efialts, Leokrats, Mironīds, Kimons, Tolmīds un Tukidīds. Pēc Tukidīda ietekmes sagraušanas un ostrakisma viņš ne mazāk kā divpadsmit gadus saglabāja savu stratēga amatu un iegūto ietekmi, palika vienmēr neuzpērkams, kaut gan nevar teikt, ka viņš bija pilnīgi vien­aldzīgs pret savu īpašumu, jo no tēva mantoto un godīgi iegūto bagātību viņš ieguldīja pasākumā, ko atzina par visdrošāko un labāko, lai tā, atstata bez ievērības, neietu zudumā vai nesagādātu nepatikšanas un rūpes ar citiem uzdevumiem aizņemtajam. Visu gada ražu viņš pārdeva nesadalītu un visu saimniecībai un uzturam nepieciešamo pirka tirgū. Pieaugušajiem dēliem un sievietēm viņš tā­pēc nebija devīgs saimnieks, un viņi kurnēja ļoti mē­reno un precīzi aprēķināto dienas izdevumu dēļ. Neka nebija pārpilnībā, kā pienāktos lielā un bagātā namā, bet katrs ienākums un katrs izdevums tika aplēsts pec vērtī­bas un svara vai mēra. Visus šos mājturības sīkumus pārzināja saimniecības vadītājs, Eiangels, un nebija ne­viena cita, kas pēc sava rakstura būtu vairāk piemērots vai arī ko Perikls būtu labāk apmācījis šim uzdevumam. Šāda mājturība nemaz nesaskanēja ar Anaksagora filozofiju. Aiz cildena entuziasma Anaksagors bija atstājis savu namu un savu neapstrādāto zemi par ganību aitām un kazām. Es domāju, ka filozofa teorētiķa un politiska darbinieka dzīves veids ir ļoti dažāds: filozofam nav va­jadzīgi ne darba rīki, ne dažādi materiāli, viņš pievēršas skaistajam un labajam, bet tam, kas savieno cilvēka va­jadzības ar tikumiski krietno, bagātība ne tikai noder nepieciešamo vajadzību apmierināšanai, bet ari ētiski krietnu mērķu sasniegšanai. Tā tas bija arī Periklam, kas palīdzēja daudziem nabadzīgajiem. Un tiešām: kādreiz, kad Perikls bijis aizņemts, bez ievērības atstātais jau vecais Anaksagors gulējis ar apklātu galvu, atteikdamies no ēdiena, un gaidījis nāvi. Kad Perikls to dabūjis zināt, viņš izbailes steidzies pie tā un neatlaidīgi lūdzis tā nedarīt, mazāk viņš bēdājies par Anaksagoru, vairāk no­žēlojis, ka būs jāzaudē tāds neaizstājams padomdevējs valsts lietas. Tad Anaksagors atsedzis galvu un viņam teicis:
— Perikl, kam vajadzīgs gaismeklis, tie ielej tanī eļļu.
Tā kā lakedaimonieši sāka dusmoties par Atēnu varas pieaugumu, Perikls mudināja tautu kļūt vēl pašapzinī­gākai un iecerēt lielus pasākumus. Viņš panāca tautas sapulces lēmumu uzaicināt visus hellēņus, vienalga, vai tie dzīvotu Āzijā vai Eiropā, vai viņu pilsēta būtu liela vai maza, sūtīt uz Atēnām pārstāvjus apspriesties pār barbaru nodedzinātiem hellēņu tempļiem un par upuriem, kas kara laika ar barbariem bija apsolīti dieviem, ja viņi izglābs Hellādu. Bija paredzēts spriest arī par vispārēju kuģniecības drošību un par mieru. Uzaicināt hellēņu pil­sētas sūtīja divdesmit vīrus, vecākus par piecdesmit ga­diem. Piecus no tiem sūtīja uz Āziju pie joniešiem, doriešiem un salu pilsētām no Lezbas līdz Rodai, pieci devas uz Hellespontu un Trāķiju līdz Bizantei, vēl citi pieci uz Boiotiju, Fokīdu un Peloponēsu un tālāk caur Lokridu līdz Akarnanijai un Ambrākijai, pārējie devās caur Eiboju uz Oitajas pilsētām un Malējas līci pie Ftiotīdas ahajiešiem un tesāliešiem. Visi viņi centās pierunāt hellēņus ierasties Atēnas un piedalīties apspriedē par mieru un kopējiem Hellādas pasākumiem. Nekas netika panākts, un pilsētu pārstāvji neieradās, jo lakedaimonieši neesot piekrituši un vispirms jau Peloponēsā ciesta ne­veiksme. Taču Perikls šo pasākumu bija ierosinājis, lai paradītu savus labos nodomus un augstsirdību.
Karagājienos viņš ieguva sevišķu atzinību ar savu apdomību, labprāt neielaizdamies bīstamās kaujās. Viņš necentās atdarināt visu apbrīnotus karavadoņus, kas ris­kēdami guvuši spožus panākumus, vienmēr teikdams pil­soņiem, ka viņa kareivji būtu nemirstīgi, ja vien tas būtu viņa varā. Kad Perikls redzēja, ka Tolmīds, lepodamies ar saviem agrākajiem panākumiem un lielo kara slavu, gatavojas pavisam nelaikā iebrukt Boiotijā tikai ar tūk­stoš jauniem, sevišķi drosmīgiem un dedzīgiem brīvprā­tīgajiem, viņš velti mēģināja tautas sapulcē šo karagā­jienu izjaukt vai aizkavēt, teikdams vispārpazīstamos vār­dus — ja Perikls viņus nepārliecināšot, tad viņam atliekot tikai nogaidīt, līdz tos pārliecināšot pats gudrākais pa­domdevējs — laiks. Tad viņš, to teikdams, nekādu lielu piekrišanu neguva, bet jau pēc dažam dienam, kad pie­nāca ziņas, ka Tolmīds sakauts pie Koronejas, pats kritis kaujā un krituši arī daudzi krietni pilsoņi, visi cildināja Periklu kā saprātīgu vīru, kas mīl atēniešus.
No viņa karagājieniem visvairāk atzinības ieguva Hersonēsas ekspedīcija, kas bija īsts glābiņš tur dzīvojošiem , hellēņiem. Aizvedis turp tūkstoš atēniešu kolonistu, viņš ne tikai pavairoja iedzīvotāju skaitu pilsētās un padarīja tās stiprākas, bet, uzcēlis pāri zemes šaurumam no jūras līdz jūrai nocietinājumu un bastionu līniju, viņš radīja barjeru pret kaimiņu trāķiešu iebrukumiem un izbeidza ilgu un grūtu karu, jo ilgus gadus hersonēsieši bija iesais­tīti cīņās ar daudzajiem barbaru laupītājiem gan sev kaimiņos, gan paši savā zemē.
Visā Hellādā apbrīnoja un daudzināja Periklu_ par viņa braucienu ar simt triērām no Pēgām Megaridā apkārt visai Peloponēsai. Viņš ne tikai postīja piekrasti kā Tolmīds pirms viņa, bet ar hoplītiem devās tālāk no jūras, un bailēs no viņa iebrukuma visi sabēga pilsētās, tikai sikionieši Nemijā stājās viņam pretī un sāka kauju, taču Perikls viņus sakāva un uzcēla uzvaras zīmi. Uzņēmis triērās kareivjus no draudzīgās Ahajas, viņš pārbrauca pāri Korintas līcim, pabrauca garām Ahelojas ietekai, iebruka Akarnānijā un piespieda –oineadiesus glābties savā pilsētā, tad, nopostījis visu viņu zemi, devās mājup — bīstams ienaidniekiem, enerģisks aizstāvis saviem pilsoņiem.
Iebraucis ar stipru un lieliski apgādātu floti Pontā, viņš izpildīja hellēņu pilsētu lūgumus un bija tām labvēlīgs, bet barbaru tautām un to ķēniņiem un valdniekiem pa­rādīja savus lielos spēkus, savu apņēmību un drosmi braukt, kurp vien būtu vajadzīgs, jo viņiem piederot visa jūra. Sinopiešiem viņš_ atstāja Lāmahu ar trīspadsmit ku­ģiem un kareivjus tirāna Tīmēsibonta vadībā. Kad viņu un viņa piekritējus padzina, Perikls panāca tautas sapul­ces lēmumu, ka uz Sinopi brīvprātīgi dosies sešsimt atē­niešu un dzīvos tur kopā ar sinopiešiem, sadalījuši namus un zemi, kas pirms tam piederēja tirāniem. Citām pilsoņu vēlmēm Perikls nepiekrita un bija pret nodomu atkal sagrābt Ēģipti un iebrukt ķēniņa īpašumos pie jūras, ko prasīja no varas un panākumiem apreibušie pilsoņi. Dau­dzus jau bija pārņēmusi neprātīgā un liktenīgā iekāre pēc Sicīlijas, ko velak gaišās liesmās uzpūta Alkibiādam draudzīgie runātāji. Daži pat sapņoja par Etrūriju un Kartāgu, un šie nodomi nelikās gluži bez izredzēm, ja ievēro Atēnu varenību un panākumus.
Taču Perikls pretojās šādām tālām ekspedīcijām un apvaldīja pārak plašās iegribas, galvenos spēkus izlieto­dams iegūtā nosargāšanai un nostiprināšanai. Viņš atzina, ka svarīgākais uzdevums ir atvairīt lakedaimoniešus un visur stāties tiem pretim, un vislabāk tas redzams no viņa ricibas_ svētajā karā. Kad lakedaimonieši, devušies kara­gājiena uz Delfiem, kas pašlaik atradās tokajiešu rokās, atdeva Delfu svētvietu pašiem delfiešiem, Perikls tūlīt pēc viņu aiziešanas devās turp ar karaspēku un atkal atveda atpakaļ tokajiešus. Lakedaimonieši uz vara vilka pieres26 bija likuši iecirst savas tiesības (tās viņiem bija devuši delfieši) pirms griezās ar jautājumu pie Apollona, bet Perikls, atzīdams, ka šādas tiesības pieder atēniešiem, lika tās tagad iekalt uz tā paša vilka sāniem.
Ka Perikls rīkojies pareizi, paturēdams atēniešu spē­kus Hellādā, to pierāda vēlākie notikumi. Vispirms jau atkrita eibojieši, un viņš pārcēlās turp ar karaspēku. Tūlīt pec tam pienāca ziņas, ka megarieši noslēguši sa­vienību ar lakedaimoniešiem un ienaidnieku armija Spartas ķēniņa Pleistoanakta vadībā stāvot jau pie Atikas robežas. Tāpēc Perikls ātri atgriezās no Eibojas uz karu Atikā. Cīnīties atklātā kaujā viņš tomēr neuzdrošinājās, jo uz kauju viņu izaicināja daudzi krietni hoplīti, bet viņš zināja, ka Pleistoanakts ir vēl ļoti jauns un no visiem padomdevējiem visvairāk paklausa Kleandridam, ko efori ķēniņa jaunības dēļ bija sūtījuši tam līdz kā sargu un palīgu.
Tāpēc Perikls slepeni sāka ar viņu sarunas un, piedā­vādams lielu naudu, pierunāja aizvest peloponēsiešus no Atikas. Kad armija bija aizgājusi atpakaļ un kareivji de­vušies uz savām pilsētām, lakedaimonieši bija par to ļoti sašutuši. Ķēniņu viņi sodīja ar lielu naudas sodu, ko viņš nevarēja samaksāt un tāpēc atstāja Lakedaimonu, bet Kleandridam, kas bija paguvis aizbēgt, piesprieda nāves sodu. Šis Kleandrids bija Gilipa tēvs, kas Sicīlija uzvarēja atēniešus. Šķiet — mantkārība šajā ģimene bija iedzimta slimība, jo pēc daudziem spožiem panākumiem arī viņu pieķēra pērkamība — un viņam bija jādodas trimdā. Par to rakstīts Līsandra biogrāfijā.
Perikls, dodams norēķinu par karagājienu, rakstīja, ka desmit talanti izdoti vajadzīgā lietā, un tauta to pie­ņēma bez iebildumiem, nepārbaudīdama šos slepenos iz­devumus. Daži, arī filozofs Teofrasts, raksta, ka katru gadu Perikls sūtījis uz Spartu desmit talantus, kas visi izdoti, lai iegūtu amatvīru labvēlību un panāktu nevis mieru, bet laiku, lai, bez steigas sagatavojies, gūtu kara labākus panākumus. Pārcēlies uz Eiboju, Perikls ar piec­desmit kuģiem un piectūkstoš hoplītiem pakļāva eibojiešu pilsētas. Halkīdiešus, kurus mēdza saukt par zirgturiem un kuri bija sevišķi bagāti un ievērojami, viņš padzina no pilsētas27, hestiaj iesus aiztrenca pat pilnīgi no viņu zemes, kur nometināja atēniešus. Vienīgi pret hestiajiešiem viņš bija nepielūdzams, jo tie, sagūstījuši atēniešu kuģi, bija nogalinājuši visu tā komandu.
Kad pēc tam uz trīsdesmit gadiem noslēdza pamieru starp atēniešiem un lakedaimoniešiem, Perikls panāca tautas sapulces lēmumu par karu pret Samu, uzdodams par ieganstu samiešu atteikšanos paklausīt un izbeigt karu ar milētiešiem. Šo karu pret samiešiem viņš esot sacīs, gribēdams izpatikt Aspazijai, un tagad būtu sevišķa iz­devība noskaidrot, kas gan šai sievietei bija par varu, ja viņa varēja pakļaut ievērojamākos valsts vadītājus un panākt, ka filozofi par viņu teikuši daudz laba. Ir vispār atzīts, ka viņa ir dzimusi miletiete — Aksiofia meita. Lai iegūtu ievērojamāko vīru labvēlību, viņa esot rīkojusies tāpat kā Targēlija, kāda no senajām jonietēm. Šī Targēlija, būdama skaista un ārkārtīgi valdzinoša, dzīvojusi ar ļoti daudziem hellēņu vīriem un visus tos, kuriem bijusi tuva, padarījusi par ķēniņa draugiem, un, tā kā tie bijuši ļoti ievērojami un vareni, tad ar viņu palīdzību radījusi hellēņu pilsētās labvēlīgu noskaņojumu pret Persiju. Perikls centies iegūt Aspazijas draudzību, jo tā bijusi gudra un saprātīga sabiedriskās un valsts lietās. Ar saviem mācekļiem viņu dažreiz apmeklējis arī Sokrāts, un klausīties Aspaziju sievietes veduši viņu draugi, kaut gan viņa nav vadījusi nekādu cienījamu un godājamu uzņēmumu, bet turējusi meitenes izpriecai. Aishins pat apgalvo, ka lopu tirgotājs Līsikls, pēc iz­celsmes neievērojams un vienkāršs cilvēks, kļuvis par ievērojamāko no atēniešiem, kad pēc Perikla nāves kļu­vis tuvs draugs Aspazijai, bet Platona Meneksenā — komēdijā, kas galvenokārt rakstīta skatītāju uzjautrināša­nai, ir vismaz tas patiesības kodols, ka šī sieviete daiļrunas dēļ sagājušies ar daudziem atēniešiem. Tomēr šķiet, ka Perikla draudzībai ar Aspaziju bijis vairāk erotisks raksturs. Viņam bija pēc izcelsmes piemērota sieva, ku­ras pirmais vīrs bija Hiponīks, no kura viņai bija dēls Kallijs, saukts Bagātais. Perikļam viņa dzemdēja Ksantipu un Paralu. Kaut gan viņu kopdzīve bija laimīga, Perikls ar viņas pašas piekrišanu viņu atdeva citam vīram, bet pats, paņēmis Aspaziju, to ārkārtīgi iemīlēja. Aiziedams uz agoru, tāpat pēc atgriešanās no tās viņš katru dienu to skūpstīja. Komēdijās Aspaziju dēvēja par Dējanciru, par jauno Omfali un Hēru, bet Kratīns pat tieši viņu sauc par piegulētāju:
Aspaziju, Hēru viņam dzemdē izvirtule —
Suņaci piegulētāju.
Šķiet, viņam no tās bijis arī ārlaulības dēls, par kuru Eipolīda «Vienkāršos ļaudīs» Perikls jautā:
Vai bastards mans vēl dzīvs?
Un Mironīds atbild:
Jau vīra gados sen tam vajadzētu būt.
Aspazija esot kļuvusi tik slavena, ka Kīrs, kas karoja ar savu brāli ķēniņa varas dēļ, mīļāko no savām blakus sievām, kuru agrāk saukuši par Milto, nosaucis par As­paziju. Pēc izcelsmes tā bijusi fokajiete, Hermotīma meita. Kad Kīrs krita kaujā, viņu aizveda pie ķēniņa un viņa kļuva ļoti varena. Saglabāt rakstos un izplatīt šādas ziņas, ko ļaudis citādi būtu aizmirsuši, varbūt nemaz nav hu­māni.
Visvairāk Perikļam pārmet, ka viņš milētiešu dēļ pa­nācis tautas sapulces lēmumu par karu ar Samu, jo Aspa­zija viņu lūgusi. Abas šīs pilsētas karoja Priēnas dēļ, un samieši uzvarēja. Tad atēnieši pavēlēja abām pusēm iz­līgt, bet samieši nepaklausīja. Tāpēc Perikls devās turp ar floti, likvidēja Samas oligarhisko iekārtu, paņēma piecdesmit ievērojamākos pilsoņus un tikpat daudz bērnu par ķīlniekiem un aizsūtīja uz Lemnu. Katrs ķīlnieks esot piedāvājis viņam par sevi talantu, daudz solījuši arī tie, kas nav gribējuši Samā demokrātiju, pat persietis Pisutns, kas bija samiešiem labvēlīgs, aizsūtīja Perikļam desmit tūkstošus zelta gabalu un aizlūdza par pilsētu. Perikls to­mēr neko nepieņēma, rīkojās Samā, kā bija nodomājis, nodibināja demokrātiju un aizbrauca atpakaļ uz Atēnām. Samieši tūliņ atkrita, Pisutns ar viltu atbrīvoja viņu ķīl­niekus un sagādāja visu karam vajadzīgo. Perikls tūlīt devās ar floti pret samiešiem, kas nebija nobijušies, turē­juši rokas klēpī, bet nolēmuši ļoti enerģiski cīnīties uz jūras. Pie salas, ko sauc par Tragiju, notika nikna kauja, un Perikls ar četrdesmit četriem kuģiem pret septiņdes­mit guva spožu uzvaru.
Pēc šīs uzvaras Perikls, ienaidniekus vajādams, ieņēma Samas ostu un ielenca samiešus, kas vēl iedrošinājās stā­ties pretī un cīnīties uz mūriem, bet, kad no Atēnām iera­dās otra — vēl lielāka flote un pilnīgi viņus ieslēdza, Perikls ar sešdesmit kuģiem izbrauca ārējā jūrā28. Lielākā daļa vēsturnieku saka, ka viņš gribējis stāties pretī feni­ķiešu kuģiem, kuri steigušies samiešiem palīgā, un cīnī­ties ar tiem pēc iespējas tālāk no Samas, taču Stēsimbrots apgalvo, ka viņš devies uz Kipru, bet tas liekas neticami. Lai nu viņa apsvērumi būtu kādi būdami, viņš tomēr lai­kam gan ir kļūdījies.
Kamēr Perikls bija aizbraucis, Meliss Itagena dēls, filo­zofs un samiešu stratēgs, nievādams tagad samazināto atēniešu floti vai arī tās stratēģu mazo pieredzi, pārliecināja samiešus uzbrukt atēniešiem. Kaujā samieši uzva­rēja, saņēma daudz gūstekņu un iznīcināja daudz kuģu. Tā kā ceļš pa jum tagad bija brīvs, Meliss iegādājās visu karam nepieciešamo. Aristotelis saka, ka Meliss šajā jūras kaujā uzvarējis arī pašu Periklu. Samieši, atriebda­mies atēniešiem, uz gūstekņu pierēm iededzināja pūces, jo atēnieši samiešiem bija iededzinājuši samainu. Samaina ir kuģis, kura uz augšu izliektais priekšgals atgādina cū­kas purnu, tam ir liels vēders, un ar to var gan kravu vest, gan ātri braukt Savu nosaukumu ieguvis tāpēc, ka vispirms radies Samā, kur tādus kuģus licis būvēt tirāns Polikrats. Uz šīm iededzinātajām zīmēm attiecoties Aristofaņa vārsma:
Ir daudz šai Samas tautai jauku burtu.
Bet Perikls, uzzinājis par neveiksmi pie grieķu nomet­nes, steidzas, cik ātri vien varēdams, palīgā. Viņš sakāva Melisu, kas bija stājies viņam pretī, piespieda ienaid­nieku bēgt un tūlīt izveidoja ap pilsētu nocietinājumu loku, gribēdams to ieņemt un uzvarēt ar grūtu un neat­laidīgu darbu, nevis ar savu pilsoņu asinīm un nāves briesmām. Kad atēnieši kurnēja par šādu vilcināšanos un prasīja vest viņus uzbrukumā, Perikls viņus atturēja. Viņš sadalīja visus savus ļaudis astoņās daļās un lika lo­zēt. Tā daļa, kas izlozēja balto pupu, varēja dzīrot un at­pūsties, kamēr pārējie strādāja un cīnījās. No šīs baltās pupas radies izteiciens, ka tiem, kas dzīvojot baudās un priekos, esot baltas dienas.
Efors stāsta, ka Perikls izlietojis arī gluži jaunas ap­brīnojamas ierīces, jo viņam bijis Artemons, lielisks šādu ierīču būvētājs. Viņu saukuši par Periforētu29, jo viņš bijis klibs un viņu riesuši nestuvēs turp, kur tas bijis vaja­dzīgs. Tam nepiekrīt Ponta Hērakleids un norāda uz Anakreonta vārsmām, kurās minēts Artemons Periforēts jau vairākas paaudzes pirms Samas kara un visiem šiem noti­kumiem. Šis Artemons Periforēts bijis mīkstčaulis visu mūžu. Būdams bailīgs un gļēvs, viņš pa lielākai daļai sē­dējis mājās, un divi kalpi viņam pār galvu turējuši vara vairogu, lai nekas neuzkristu no augšas. Kad viņš bija spiests iziet no mājas, viņu nesa guļamtīklā gandrīz pie pašas zemes un tāpēc sauca par Periforētu.
Kad devītajā mēnesī samieši padevās, Perikls lika no­jaukt mūrus, paņēma visus kuģus un uzlika lielu ganda­rījuma maksājumu. Kādu daļu samieši samaksāja tuht un deva ķīlniekus, ka pārējo samaksās noteiktā laika. Samietis Durīds par to stāsta pacilāti traģiski un apvaino atē­niešus un Periklu necilvēciska nežēlība, bet par tadu ne­žēlību neko nemin ne Tukidīds, ne Efors, ne Aristotelis. Neliekas nemaz arī ticams, ka Perikls licis samiešu trierarhus un epibatus30 aizvest uz Milētas agoru, piesiet pie dēļiem, atstāt šādā šausmīgā stāvoklī desmit dienas, tad nogalināt, sadauzot ar rungām galvas, un pamest neapbedītus. Durīds, paradis spilgta izklāsta laba sagrozīt patiesību pat tad, kad to darīt viņu nemudina stiprs jūtu saviļņojums, šeit, šķiet, apmelo atēniešus, gribēdams tē­vijas nelaimi tēlot sevišķi baismīgu.
Perikls, pakļāvis Samu un atgriezies Atēnās, sarīkoja šajā karā kritušajiem krāšņu apbedīšanu un turēja, ka to prasīja tradīcija, bēru runu. Kad viņš nokapā no tribī­nes, viņu visi apbrīnoja un sievietes viņu vainagoja un greznoja ar svētajām saitēm kā uzvarējušu atietu. Tad pie viņa piegāja Elpinīke.
— Perikl, — viņa teica, — tevi tiešām jāapbrīno un jāgodina ar vainagiem: tu esi raidījis nāvē daudzus kriet­nus pilsoņus, nevis karodams ar feniķiešiem un mediešiem kā mans brālis Kimons, bet uzvarēdams sabiedrotu hellēņu pilsētu.
Elpinīkei to sakot, Perikls mierīgi pasmaidījis un at­bildējis ar Arhiloha vārsmu:
Ar ziedēm ziesties vari tu — tās nelīdz vecai vairs.
Ions saka, ka jābrīnās, cik ļoti Perikls lepojies ar savu uzvaru pār samiešiem: Agamemnons desmit gados ieņē­mis barbaru pilsētu31, bet viņš deviņos mēnešos uzveicis ievērojamākos un varenākos joniešus. Šī pašapziņa bija pilnīgi pamatota, jo karš bija ļoti bīstams un tā iznākums nepavisam nebija paredzams. Tukidīds saka, ka samieši tik tikko neatņēmuši atēniešiem kundzību pār jūru.
Kad Peloponēsas karš jau liesmoja ( korintieši bija uz­brukuši korkiriešiem ), Perikls pārliecinājis sūtīt korkiriešiem palīdzību un iegūt šo salu, kurai bija stipra flote, jo katru bridi peloponesieši varot uzbrukt Atēnām. Kad tauta bija nolēmusi to darīt, viņš kā izsmiedams aizsūtīja tikai ar desmit triēram Kimona dēlu Lakedaimoniju, jo lakedaimonieši bija ļoti labvēlīgi un draudzīgi Kimona namam. Tik maz viņš deva kuģus un sūtīja Lakedaimo­niju pret viņa paša gribu, lai viņu vieglāk varētu apvai­not labvēlībā pret Spartu, ja viņš šās ekspedīcijas laikā neko ievērojamu un derīgu neveiktu. Un vispār Perikls Kimona dēlus vienmēr centās noniecināt — pat vārdi vi­ņiem neesot atiski, pēc vārdiem spriežot, tie esot sveši­nieki un ārzemnieki, jo vienu Kimona dēlu sauca par Lakedaimoniju, otru par Tesalu, trešo par Eleju. Viņu māte bijusi arkādiete.
Par šīm desmit triērām Periklam nācās dzirdēt daudz pārmetumu. Tas ļoti maz varēja līdzēt tiem, kas palīdzību bija lūguši, bet noderēja visiem, kas viņu vainoja. Tad Perikls sūtīja atkal triēras uz Kerkīru, šoreiz gan vairāk, bet tas atbrauca tikai pēc kaujas. Lakedaimonā pēc tam ieradās megarieši, tie bija sašutuši par korintiešiem un sūdzējās par atēniešiem, kas raidot viņus prom un neļau­jot iebraukt un tirgoties nevienā no tām ostām, pār ku­rām Atēnām esot noteikšana, — pretēji vispāratzītām hellēņu tiesībām un dotajiem zvērestiem. Aigīniešiem likās, ka pret viņiem izturas varmācīgi un viņiem dara pāri, un viņi par to slepeni žēlojās lakedaimoniešiem: atklāti sū­dzēties par atēniešiem viņi neuzdrošinājās. Šai pašā laikā atkrita arī Potīdaja, atēniešiem pakļauta pilsēta un Korin­tas koloniļa, un tās aplenkšana vēl vairāk paātrināja karu. Tomēr uz Atēnām vēl devās sūtņi, un lakedaimoniešu ķēniņš Arhidāms centās izlīdzināt nesaskaņas un remdināt sabiedroto sašutumu. Karš ar Atēnām, šķiet, citu iemeslu dēļ nebūtu izcēlies, ja vien atēnieši būtu piekrituši atcelt pret megariešiem izdoto tautas sapulces lēmumu un ar tiem izlīgt. Taču Perikls tam neatlaidīgi pretojās, kūdīja tautu ar megariešiem nesamierināties un vienīgi tāpēc ir atbildīgs par kara izcelšanos.
Stāsta, ka no Lakedaimonas Atēnās ieradušies sūtņi vest par šiem jautājumiem sarunas. Kad Perikls atsaucās uz likumu, kas aizliedz novākt plāksni, uz kuras bijis rakstīts pret megariešiem vērstais lēmums, Polialks — kāds no sūtņiem — teicis:
— Plāksni neaizvāc, apgriez tikai otrādi, nav taču likuma, kas to aizliedz.
Visi atzina, ka tas ir asprātīgi teikts, bet Perikls tomēr nepiekāpās.
Periklam, šķiet, bija ari personisks naids pret megariešiem. Atklāti un visu priekšā vainodams megariešus par svētā lauka32 nopļaušanu, viņš ierosināja tautas sapulce lēmumu sūtīt uz Megaru un Lakedaimonu heroldu žēlo­ties par megariešu pārkāpumu. Šis lēmums nepavisam nebija savaldīga un iecietīga savu tiesību aizstāvēšana,, un, kad aizsūtītais herolds Antemokrīts megariešu vainas dēļ esot dabūjis galu, Harīns iesniedza tautas sapulcei pret viņiem vērstu lēmumu.
Starp Megaru un Atēnām ir nesamierināms karš bez pamiera; megarieti, kas ienāk Atikā, soda ar navi; stra­tēģi, zvērēdami tēvu tēvu zvērestu, tam pievieno vēl so­lījumu katru gadu divas reizes_ iebrukt Megaridā; Ante­mokrīts jāapglabā pie Trijās vārtiem ( tos tagad sauc par Dipilu ).
Megarieši noliedz savu vainu Antemokrīta nogalinā­šanā un to uzveļ Aspazijai un Periklam, atsaukdamies uz vispār pazīstamajām vārsmām «Aharniešos»:
Uz Megaru devušies reiz puiši dzērumā,
Simaitu, meitu pērkamu, tur bija zaguši,
Tad megarieši, niknās dusmas kvēlojot,
Nu divas meitas Aspazijai nozaga.
Nav viegli izzināt, kā sācies karš, tomēr visi vienprā­tīgi atzīst, ka vainīgs ir Perikls. Tikai daži domā, ka tau­tas lēmuma lietā viņš bijis tik nepiekāpīgs aiz labākās pārliecības un stipras paļāvības, jo atzinis, ka tā kļūs sa­skatāmi ienaidnieku nodomi un piekāpība būs nespēka atzīšana, citi turpretim domā, ka, nicinādams lakedaimoniešus, viņš aiz iedomības un naida gribējis demonstrēt Atēnu spēku. Vismazāk ticamo iemeslu tomēr min vis­biežāk, tas ir aptuveni šāds. Tēlnieks Feidijs esot uzņē­mies pagatavot Atēnas tēlu, viņš bija Perikla draugs, un Perikls bieži klausīja viņa padomiem. Feidijam bijuši daudzi ienaidnieki un skauģi, un tāpēc Perikla nelabvēļi, vērsdamies pret Feidiju, nolēmuši pārliecināties, kā tiesa tauta izturēsies pret Periklu.34 Viņi pierunāja Menonu, kādu no Feidija palīgiem, apsēsties agorā kā patvērumu meklētājam un lūgt nesodāmību35, ja viņš iesniegs pierā­dījumus un cels sūdzību pret Feidiju. Tauta viņam to ap­solīja, bet izmeklēšanā zādzība netika pierādīta, jo Perikls bija ieteicis Feidijam jau no paša `sākuma tā izlietot un iestrādāt dieves tēlam vajadzīgo zeltu35, ka to visu varēja atkal noņemt un noteikt svaru, un Perikls uzaicināja sū­dzētājus to arī darīt. Feidija darba cildināšana radīja pret viņu naidu, sevišķi tāpēc, ka attēlodams uz dieves vai­roga kauju ar amazonēm, viņš atveidojis arī sevi pašu kā vecāku plikgalvi vīru, kas ar abām rokām atvēzējis akmeni, turpat viņš ievietojis arī ļoti skaistu Periklu cīņā ar amazoni. Perikla roka ar pacelto šķēpu aizsedz viņa seju, un tas ļoti asprātīgi maskē līdzību, kas tomēr attēlā parādās arī citādi. Cietumā ieslodzītais Feidijs saslima un nomira; daži saka, ka viņš noindēts un to izdarījuši Pe­rikla ienaidnieki, lai vainu uzveltu viņam.
Ziņotāju Menonu Glikons ierosināja atbrīvot no valsts klaušām, un tauta tā arī izdarīja, turklāt vēl uzdeva stra­tēģiem rūpēties par viņa drošību.
Šajā pašā laikā komēdiju rakstnieks Hermips apsūdzēja Aspaziju bezdievībā, pievienodams vēl šai sūdzībai, ka viņa vedusi pie Perikla brīvas sievietes. Un Diopeits iesniedza tautas sapulcei ierosinājumu, ka pie atbildības jāsauc visi, kas neatzīst dievus un upurus vai arī māca par debesu parādībām,36 tā radīdami Anaksagora dēļ aiz­domas pret Periklu. Tautas sapulce to uzklausīja un noti­cēja šiem apmelojumiem; un pieņēma arī Drakontīda priekšlikumu, ka Periklam jāiesniedz pritaniem norēķini par izdoto naudu, un tiesneši, paņēmuši no altāra balso­šanas plāksnīti, pieņemtu lēmumu Akropolē. Hagnons pa­nāca šī pēdējā noteikuma svītrošanu lēmumā un lietas nodošanu izlemšanai tūkstoš piecsimt tiesnešiem, kas va­rētu to iztiesāt vai nu kā zādzību, vai pērkamību, vai ne­likumīgu līdzekļu izlietošanu. Aspazijas attaisnošanu, saka Aishins, Perikls panācis pavisam nelikumīgi, vaima­nādams un lūgdams tiesnešus un baidīdamies par Anaksagoru, viņš to aizsūtīja no Atēnām. Sanaidojies Feidija dēļ ,ar tautu, viņš baidījās no tiesas un tāpēc paredzamo un jau gruzdošo karu uzpūta gaišās liesmās, cerēdams tā izkliedēt apsūdzības un apslāpēt naidu, jo Atēnām grūta un briesmu pilnā brīdī tauta paļausies viņa autoritātes un spēju dēļ vienīgi uz viņu. Tādi bijuši apsvērumi, kāpēc viņš neļāva tautai piekāpties lakedaimoniešiem, — tādus vismaz min, patiesība ir grūti izzināma.
Bet lakedaimonieši, zinādami, ka pēc Perikla gāšanas atēnieši viņiem nekur vairs tik enerģiski pretī nestāsies, pieprasīja izraidīt kādā senā asinsgrēkā vainīgo pēcnā­cēju, jo no mātes puses, kā saka Tukidīds,_Perikla dzimta čiptraipīta ar šo asinsgrēku, bet šis mēģinājums pieprasī­tajiem deva pretēju rezultātu: aizdomu un neuzticēšanās vietā Perikls ieguva vēl lielāku savu pilsoņu uzticību un cieņu, jo no viņa ienaidnieki visvairāk baidoties un viņu visvairāk ienīstot. Tāpēc Perikls arī pirms Arhidāma un peloponēsiešu iebrukuma Atikā paziņoja atēniešiem, ka viņš atdos pilsoņiem savu zemi un visas ēkas uz tas, ja Arhidāms, visu pārējo postīdams, viņa īpašumus atstās neskartus vai nu viesturības attiecību dēļ, vai arī dodams ieganstu viņa ienaidnieku apmelojumiem. Drīz Atika iebruka liels lakedaimoniešu un viņu sabiedroto kara­spēks ķēniņa Arhidāma vadībā, kas, visu postīdams, no­nāca līdz Aharnām un apmetās tur nometne. Arhidams bija pārliecināts, ka atēnieši to necietīs un aiz dusmām pašpaļāvīgi dosies kaujā pret viņiem, bet Perikls atzina, cik ārkārtīgi bīstami ir Atēnu likteni padarīt atkarīgu no kaujas ar sešdesmit tūkstošiem peloponēsiešu un_ boiotiešu — tik daudz to bija šajā pirmajā iebrukuma. Tos, kas gribēja cīnīties un bija sašutuši par notiekošo, viņš centās nomierināt, teikdams, ka nocirsto37 koku vietā drīz atkal izaugs citi, bet bojā gājušos vīrus atgūt nebūs viegli. Tautas sapulci viņš tomēr nesasauca, baidīdamies, ka tad būs spiests rīkoties pretēji savai pārliecībai, bet, kā kuģa kapteinis, vētrai sākoties, visu labi nokārto un prasmīgi vada, neievērodams jūras slimo izbailes, asaras un lūgšanas, tāpat arī Perikls, licis aizslēgt pilsētas vārtus un visur novietot sargnodaļas, rīkojās pēc sava atzinuma, nemaz neievērodams neapmierināto klaigas un vaimanas, kaut gan arī daudzi viņa draugi mācās virsū ar savām lūgšanām un daudzi ienaidnieki viņam draudēja un viņu apvainoja. Par viņu sacerēja daudzas zobgalīgas vārsmas, viņu kaunināja, dēvēja par gļēvu stratēģu, kas ļauj ienaidniekiem rīkoties pēc sava prāta. Pret viņu vērsās arī Kleons, kas, izmantodams pilsoņu sašutumu, centās kļūt par vispāratzītu runātāju tautas sapulcē, kā to lie­cina Hermipa anapesti.
Ai, satīm38 ķēniņ, kam negribi vairs
Šo šķēpu tu tvert, bet vārdus gan
Par karu šo bargo tu kaisi,
Mums gļēvuļa rādīdams drosmi,
Uz galodas cietās tu asini dunci,
Un, negantā Kleona kosts, zobus tu griez.
Taču Perikls par to nemaz neuztraucās un klusēdams pacieta naidīgos uzbrukumus. Izsūtīdams simt kuģus pret Peloponēsu, viņš pats tiem līdzi nebrauca, bet palika Atēnās, paturēdams savās rokās visu pārvaldi, kamēr aiz­gāja peloponēsieši. Izdabādams pilsoņu vairākumam, viņš tiem dalīja naudu un piešķīra klērūhijas. Padzinis visus aigīniešus, viņš sadalīja salu atsevišķos gabalos un izlo­zēja tos atēniešiem. Kaut kādu gandarījumu pilsoņiem sagādāja arī ienaidniekiem nodarītie zaudējumi. Brauk­dami apkārt Peloponēsai, atēnieši nopostīja lielus pie­krastes apgabalus, daudzus ciemus un pilsētas. Perikls pats pa sauszemi iebruka Megaridā un rīkojās tāpat. Tā­pēc bija skaidrs, ka peloponēsieši daudz varēja kaitēt atēniešiem, bet arī atēnieši tiem varēja daudz ļauna da­rīt, uzbrukdami no jūras, un peloponēsieši nevilktu karu garumā, bet drīz to izbeigtu, kā Perikls jau pašā sākumā bija teicis, ja cilvēku nodomus neizjauktu augstāka griba. Vispirms Atēnās izcēlās briesmīga sērga, kas aizrāva nāvē daudz ļaužu pašos spēka gados. Sērgas novājinātie, par Periklu sarūgtinātie un viņa ienaidnieku sakūdītie atēnieši sāka neprātīgi viņam uzbrukt kā visas nelaimes vaininiekam. Sērga izcēlusies tāpēc, ka pilsētā saplūduši tik daudzi laucinieki, kas, pieraduši pie plašuma un svaiga gaisa, tagad vasaras laikā spiesti dzīvot bezdarbībā mazās, smacīgās teltīs un gandrīz nekad tās neatstāt. Pie visa tā vainīgs Perikls, kas šo pūli no laukiem savedis pilsētā un nekam derīgam to neizlieto, bet ļauj, saspies­tiem cieši kopā kā lopiņiem, citam citu aplaist ar slimību.
Perikls, gribēdams glābt stāvokli un kaitēt arī ienaid­niekiem, lika sagādāt komandas simt piecdesmit triērām un sakāpt šajos kuģos arī daudziem krietniem hoplītiem un jātniekiem, lai radītu lielas cerības pilsoņiem un ne mazākas bailes ienaidniekiem. Kad visi jau bija sakāpuši kuģos un ari Perikls atradās uz sava kuģa, notika Saules aptumsums, kļuva tumšs, un visi izbijās no šīs baigas zīmes. Bet Perikls, redzēdams pārbijušos stūrmani, kas nezināja, ko iesākt, aizklāja viņa acis ar apmetni un tad jautāja, vai viņš domājot, ka tas esot kaut kas briesmīgs vai kāda ļauna zīme. Kad tas atbildēja noliedzoši, Perikls jautāja:
— Bet kāda gan tur starpība, tikai tā, ka par apmetni daudz lielāks ir tas, kas rada aptumsumu.
Tā vismaz par to stāsta filozofu skolās.
Perikls, izbraucis ar floti, neko tādu, šķiet, neveica, kas atbilstu lielajiem spēkiem, pat aplencis svēto Epidauru, kuru ieņemt bija labas izredzes, viņš sērgas dēļ neko nepanāca. Sērga atkal uzliesmoja, un bojā aizgāja ne tikai kareivji, bet. ari tie, kam ar kareivjiem bija kāda saskare. Perikls velti mēģināja pret viņu naidīgi noska­ņotos atēniešus nomierināt un tiem iedvest drosmi. Dus­mas viņš neapklusināja, un pilsoņi, saņēmuši balsošanas plāksnītes, lai lemtu par viņu, un kļuvuši tā par noteicē­jiem, atņēma viņam stratēga amatu un sodīja ar naudas sodu. Pati mazākā summa, ko min, ir piecpadsmit talantu, pati lielākā — piecdesmit. īdomenejs saka, ka sūdzību uzturējis Kleons, Teofrasts — ka Simmijs, bet Ponta Herakleids saka, ka Lakratīds.
Tomēr Perikla grūtībām valsts dzīve bija lemts drīz beigties, jo vairākumam pilsoņu pārgāja dusmas, tāpat kā līdz ar dūrienu iet bojā dzelonis, bet mājas dzīve vi­ņam neklājās labi, jo no sērgas bija miruši daudzi tuvinieki, turklāt ģimenes nesaskaņas nedeva_ viņam miera. Ksantips, vecākais no viņaTikumīgajiem dēliem, bija pēc dabas izšķērdīgs. Viņš bija apprecējis Tisandra meitu, kas arī labprāt tērēja naudu. Ksantips sirdījās par tēva sīkmanību, kas deva viņam līdzekļus dzīvei ļoti skopi un taupīgi. Tāpēc viņš sūtīja pie kāda no tēva draugiem aiz­ņemties naudu, it kā Perikls to būtu licis darīt; kad draugs vēlāk atprasīja aizdevumu, Perikls viņu pat sū­dzēja tiesā, bet jauneklis Ksantips, ļoti par to sašutis, iz­smēja tēva nodarbības mājās un viņa sarunas ar sofistiem. Kāda pieccīņnieka šķēps nejauši ķēris farsālieti Epitīmu un to nogalinājis, un Perikls ar Protagoru veselu dienu pūlējušies noskaidrot, vai šķēps, vai sviedējs, vai sacensību rīkotāji ir pēc īsti pareiza atzinuma vainīgi no­tikušajā nelaimē. Stēsimbrots saka, ka Ksantips plaši iz­platījis apmelojumus par sava tēva sievu39, un līdz pašai jaunekļa nāvei viņa naids pret tēvu bija nesamierināms. Ksantips, proti, nomira, saslimis ar sērgu. Perikls zaudēja arī māsu un lielāko daļu savu tuvāko radinieku, turklāt tādus, kas bija viņa krietnākie palīgi valsts lietās, bet nelaimes nesalauza viņa cildeno garu, un viņš nemainīja savu izturēšanos. Pat tuviniekus apbedījot, neviens viņu neredzēja žēlojamies vai sērojam, līdz viņš zaudēja Paralu, beidzamo no likumīgajiem dēliem. To apglabājot, viņš gribēja, kā parasti, savaldīties un saglabāt savu cil­deno mieru, bet nespēja. Nolicis vainagu un paskatījies uz dēla līķi, viņš salūza, no viņa krūtīm izlauzās skaļas raudas, un asaras plūda straumēm. Visā savā dzīvē viņš tikai vienu reizi tā zaudēja savaldību.
Atēnieši karā izmēģināja citus vadoņus un tautas sa­pulcē citus runātājus, taču nevienam nebija vajadzīgās autoritātes, neviens, uzņēmies tik atbildīgu vadību, ne­varēja garantēt noteiktus panākumus. Tauta atkal pēc viņa ilgojās, aicināja uzņemties kara vadību un runāt tautas sapulcē, bet Perikls, zaudējis paļāvību un drosmi, bēdu sagrauzts, neizgāja no mājas, līdz Alkibiāds un citi draugi viņu pārliecināja neatteikties. Nožēlojusi viņam nodarīto netaisnību, tauta viņu ievēlēja par stratēģu, un Perikls, atkal uzņēmies valsts vadību, lūdza atcelt likumu par ārlaulības bērniem, ko viņš pats kādreiz bija iesnie­dzis, lai viņa nams nepaliktu pilnīgi bez viņa dzimtas vārda.
Stāvoklis ar šo likumu bija šāds. Pirms daudziem ga­diem, kad Periklam, cik zināms, bija likumīgi dēli un viņš bija ievērojams vīrs valstī, viņš iesniedza likuma ierosi­nājumu, ka vienīgi tas ir Atēnu pilsonis, kam abi vecāki ir pilsoņi. Kad sacēlušās Ēģiptes valdnieks atsūtīja Atēnu pilsoņiem kā dāvanu četrdesmit tūkstošus medimnu kviešu, tos vajadzēja sadalīt pilsoņiem, un tā radās dau­dzas prāvas par pilsoņu tiesībām, kuru likumību vai ne­likumību līdz tam maz ievēroja. Daudzus tagad pilnīgi nedibināti iesūdzēja par šo tiesību nelikumīgu piesavinā­šanos, lai no viņiem izspiestu naudu.40 Nelikumību tad pierādīja gandrīz pieciem tūkstošiem, un tos pārdeva verdzībā. Par pilntiesīgiem pilsoņiem un atēniešiem at­zina četrpadsmit tūkstošus un četrdesmit. Atēnieši sprieda, ka ir pilnīga aplamība, ja spēkā esošo likumu par pilsoņu tiesībām ierosina atcelt tas pats valstsvīrs, kas ierosinājis to pieņemt, taču nelaime, kas bija piemek­lējusi Perikla namu un ko varēja uzskatīt par augstprā­tības un lielmanības sodu, viņus aizkustināja, viņi atzina, ka tā lūgums ir saprotams un piedodams, un atļāva Pe­rikla ārlaulības dēlu41 ierakstīt fratrijā ar tēva vārdu. Vē­lāk viņu un citus stratēģus, kas pelopoņēsiešus bija sakā­vuši pie Arginūsām, tauta sodīja ar nāvi.42
Tad šķita, ka arī Perikls saslimis ar sērgu, taču slimības gaita nebija tik ātra kā citos gadījumos, nebija arī vien­mērīga, bet pamazām un lēnām, dažkārt pieņemdamās spēkā, dažkārt it kā dodama atelpu, tā nesteidzīgi sagrāva viņa fiziskos spēkus un nomāca cildeno garu. Teofrasts savos «Raksturos» iztirzā jautājumu, vai raksturs mainās atkarībā no apstākļiem un, fizisko ciešanu mākts, zaudē savu cildenumu. Viņš stāsta, ka slimais Perikls kādam draugam, kas to apmeklējis, parādījis amuletu, ko sie­vietes tam bija pakārušas kaklā; ar Periklu tiešām vairs neesot bijis labi, ja viņš atļāvis šādu muļķību.
Vēl īsi pirms nāves viņu apmeklējuši krietnākie pil­soņi un atlikušie draugi un pārrunājuši par viņa cildeno un krietno raksturu un lielajām spējām, minējuši viņa veikumus un daudzās uzvaras zīmes — pavisam devi­ņas —, kuras viņš, būdams stratēgs, uzstādījis pēc uzva­rām Atēnu vārdā. Tā viņi sarunājušies, it kā viņš bezsa­maņā neko nesaprastu, bet viņš bija visu sapratis un dzir­dējis un pārtrauca viņus, teikdams, ka viņi atceroties un slavējot to, kas bieži mēdz būt un ir bijis jau daudziem karavadoņiem, bet neminot pašu labāko un ievērojamāko.
— Nevienam Atēnu pilsonim, — viņš teica, — manis dēļ nebija jāuzvelk melns himatijs.43
Šis vīrs bija apbrīnojams ne tikai savas laipnības un cilvēkmīlestības dēļ, ko viņš vienmēr saglabāja, kaut gan ne. mazums viņam bija darbu, ne mazums ienaidnieku. Viņa augstsirdība bija apbrīnojama. Viņš pats visaugstāk vērtēja savu savaldību, jo nekad neļāva vaļu ne naidam, ne dusmām, kaut gan liela bija viņa vara un nevienu no saviem ienaidniekiem viņš neatzina par tādu, ar kuru ne­varētu ari izlīgt.
Un man šķiet, ka tikai viņa raksturs padara ciešamu un pieņemamu viņam doto puiciski svinīgo iesauku, jo tāda. varena vīra labsirdību, krietno un neaptraipīto dzīvi tiešam var saukt par olimpisku44. Mēs taču atzīstam, ka dievi ir visa labā cēlonis, ka nekas ļauns viņiem nepie­mīt, ka viņi visu vada un pār visu valda. Galīgi aplami ir dzejnieku izdomājumi, ar kuriem viņi mūs mulsina, to pierada viņu pašu darbi. Miteklis, kur (kā viņi saka) dzī­vojot dievi, esot drošs un nesatricināms, ne vēju, ne mā­koņu tur neesot, bet vienmēr tur plūstot maiga, dzidra žilgme, kas vislabāk pieskaņota nemirstīgajiem un laimī­gajiem dieviem. Turpretim dievus pašus viņi tēlo satrau­kuma, dusmu un citukaislību pārņemtus — pat saprātī­giem cilvēkiem neklātos tādiem būt. Taču šis temats, šķiet, labāk piemērots citam iztirzājumam.
Tālākā notikumu gaita radīja atēniešos ilgas pēc Perikla atrās un noteiktās izpratnes. Kamēr Perikls vēl bija dzīvs, viņi izjūtā tā varu kā slogu, kas viņus nomāc, bet, kad Perikla vairs nebija un viņi bija mācījušies pazīt ci­tus oratorus un citus vadoņus, viņi vienprātīgi atzina, ka no tik dižena vīra puses nemaz nevar būt savaldīgākas izturēšanas un cieņas pilnākas laipnības. Perikla lielā vara, kas radīja naidu un skaudību un ko viņa laikā dē­vēja par monarhiju un tirāniju, tagad likās valsts drošībā un stiprums, jo atklājās liels valsts vājums un daudzi trūkumi tās dzīvē. Perikla laikā tie nebija redzami, jo viņš bija tos ierobežojis, nebija ļāvis pieņemties spēkā un kļūt iecietības dēļ par nedziedināmu nelaimi.
__________________
1 Šeit domāts ķēniņš Augusts; vārds «Cēzars» viņam, tāpat kā citiem valdniekiem, bija kļuvis par titulu.
2 Tēlnieks, pēc Plutarha domām, ir fiziska darba strādnieks, amat­nieks, bet, ja dzejniekam jācildina savs «maizes tēvs», tā nav nekāda laime.
3 Pērsijas ķēniņš.
4 Periklu atēnieši dažreiz ironiski sauca par Zevu, bet episkajā dzejā Zeva epitets ir mākoņu vācējs, t.i., kas stumj un bīda mākoņus pēc savas patikas. Perikls, galvu vācējs, tāpat rīkojoties ar atēniešiem.
5 Izcils orators var gūt daudz piekritēju, var tikot pēc vienpersoniskas varas un kļūt bīstams demokrātijai. Šādus potenciālus demokrātijas ap­draudētājus izraidīja ar ostrakismu.
6 Kentaurs Heirons audzinājis leģendāro Ahilleju. Dāmons audzinājis Periklu, kas šeit stādīts blakus Ahillejam.
7 Kas atcerējās Peisistratu, kura vienpersonīgās varas laiks bija no 561.gada līdz 527.g.pmē.
8 Piecsimt vīru padome.
9 Sevišķi ātra triēra, kuru izlietoja tikai ārkārtējos gadījumos.
10 Tauta kļuvusi agresīva.
11 Vēsturnieks Tukidīds.
12 Klērūhijas ir atēniešu kolonijas sabiedroto pilsētu teritorijā. Sabied­rotie šādu rīcību, protams, atzina par klaju varmācību. Atlīdzība par sabiedrisko pienākumu pildīšanu bija smags slogs valsts kasei, jo arī visiem tiesnešiem, un to bija daudz, vajadzēja maksāt dienas algu. Dārgs prieks bija arī krāšņie svētki un ar tiem saistītā upurēšana, kas bija tautas pacienāšana. Izdevumu lielāko daļu sedza ar sabiedroto iemaksām. Neaizmirsīsim arī Perikla celtnes.
13 Atēnās bija deviņi arhonti, kas skaitījās par augstākajiem amat­vīriem. Kaut gan lielas varas viņiem nebija. Arhonts ķēniņš nesa valsts vārdā dažus upurus, kurus ļoti senos laikos bija nesis Atēnu ķēniņš; arhonts pilemarhs armiju nekomandēja, to darīja stratēģi; arhonti tesmotiti tiesu nesprieda, to darīja hēliaja. Arhontus ievēlēja, pareizāk, izvēlējās ar Jozi no ļoti liela kandidātu skaita. Pēc amata gada arhonti kļuva par Areopaga locekļiem.
14 Tautas sapulcē.
15 Plutarha laikā.
16 Sija uz kolonnām.
17 Tempļa iekštelpa, kur atradās dieves tēls.
18 Garie mūri savienoja Atēnu pilsētu ar Peirajas ostu, tā nodrošinā­dami kara laikā Atēnu apgādi.
19 Konusveida bruņu cepure, kas atgādina Odeonu.
20 Kad vairs nedraud izraidīšana ar ostrakismu.
21 Atēna.
22 Higieja — veselības dieve.
23 Zelta sēdeklis līdz Plutarha laikiem nevarēja saglabāties: pār Grie­ķiju bija brāzušās kara vētras, un zelts ir pārāk vērtīgs materiāls.
24 Persijas satrāpi
25 Perikls, protams, no šiem novēlējumiem atteicās par labu valstij.
26 Delfiešu velte
27 Halkīdas pilsēta tiek sagrauta, halkīdieši turpmāk dzīvos ciemos uz laukiem un nebūs vairs neatkarīga politiska vienība — valsts.
28 No Egejas juras Vidusjūrā.
29 Apkārt nesto.
30 Jūras kājnieki.
31 Troju.
32 Dēmetrai un Persefonai veltīta zeme starp Atiku un Megaru.
33 Ja sūdzētu Periklu, tad tiesnešu būtu ļoti daudz. Atēnu tiesa vis­maz principā ir tautas sapulce samazinātos apmēros.
34 Menonu tad nesodīs, kaut arī viņš būtu Feidija līdzdalībnieks no­ziegumā.
35 No zelta bija Atēnas tērps, neapsegtās ķermeņa daļas — no ziloņ­kaula.
36 Par pērkonu, zibeni, sauli, zvaigznēm utt. Šāda mācība, protams, nevarēja saskanēt ar tradicionālajiem uzskatiem.
37 Olīvkoki. Olīveļļa bija ļoti svarīga Atēnu eksportprece.
38 Bakha pavadoņi — puscilvēki, pusāži.
39 Par Aspaziju.
40 Atēnās nebija prokuratūras, katra pilsoņa sabiedrisks pienākums bija iesūdzēt tiesā likuma pārkāpējus, bet no sūdzēšanas tas varēja pret piemērotu atlīdzību arī atteikties.
41 Perikla un Aspazijas dēls.
42 Stratēģi neesot darījuši visu iespējamo, lai apbedītu kritušos.
43 Neesmu ierosinājis neviena sodīšanu ar nāvi, un notiesātā tuvi­niekiem nebija jāvalkā sēru tērps.
44 Dievišķīgu, dieviem atbilstošu.

NĪKIJS

Tā kā mums šķiet lietderīgi salīdzināt Nīkiju ar Krasu un sakāves partiešu karā ar Sicīlijas katastrofu, tad tūlīt arī atzīstam par vajadzīgu izlūgties no šo biogrāfiju lasī­tājiem iecietību un saudzību, lai viņi nedomātu, ka mēs ( tāpat kā Tīmajs ) esam augstprātīgi iedomājušies aizēnot Tukidīdu, kas, šīs pašas cīņas ar neatdarināmu prasmi aprakstīdams, pārspēja pats sevi ar stāstījuma drama­tismu, spilgtumu un skaidrību. Tīmajs bija arī pārlieci­nāts, ka salīdzinājumā ar viņu Filists liksies rupjš un ne­izglītots, un pārdroši uzņēmās rakstīt par kaujām uz saus­zemes un jūras, par uzskatu un viedokļu konfliktiem tau­tas sapulcēs, par kuriem jau pietiekami rakstījuši Tukidīds un Filists, nemaz tomēr neatgādinādams vīru, par kuru Pindars saka:
Līdiešu kaujas ratiem līdzi viņš tiek.
Kājām iedams ...
Ar to Tīmajs panāca, ka viņu uzskatīja par iedomīgu un puicisku, un Difils par tādiem saka:
Ar Sicīlijas taukiem barots, kļuvis resns ...
Bieži Tīmajs seko Ksenarham, piemēram, tad, kad viņš atzīst par ļaunu zīmi atēniešiem tā stratēga atteikšanos no vadības, kura vārds atvasināts no vārda «uzvara»1.
Tā kā nerakstīt par to pašu, par ko rakstījuši Tukidīds un Filists, nav iespējams, tad es īsumā pastāstīšu nepie­ciešamo, vairāk pakavēdamies pie Nīkija rakstura, jo, ru­nājot par svarīgiem un liktenīgiem notikumiem, viegli var gadīties, ka raksturojums tiek nepietiekami ievērots, bet, lai man nepārmestu nevīžību un_ uzcītības trūkumu, es mēģināju savākt visu, ko lielākā vēsturnieku daļa nav ievērojusi: atsevišķus norādījumus, uzrakstus uz veltēm un tautas sapulču lēmumus. Domāju, ka esmu sakopojis nevis nevajadzīgo, bet tikai to, kas noderīgs un nepiecie­šams raksturojumam.
Vispirms par Nīkiju jāpasaka tas, ko uzrakstījis Aristo­telis: esot trīs paši krietnākie pilsoņi, pēc tēvu tēvu pa­raduma labvēlīgi, un draudzīgi tautai — Nīkijs, Tukidīds2 un Tēramens, taču Tēramens mazāk nekā abi pirmie. Tēramenam pārmet viņa neatisko izcelsmi, viņš dabūja arī Koturna3_ iesauku savu politisko uzskatu nepastāvīguma dēļ. Vecākais no šiem trim bija Tukidīds, aristokrātiskā virziena pārstāvis, enerģisks Perikla politikas pretinieks, jaunākais — Nīkijs, kas izvirzījās jau Perikla laikā, kopā ar viņu bieži bija stratēgs, bieži veica arī patstāvīgus mi­litārus uzdevumus. Pēc Perikla nāves viņš tūlīt kļuva par pašu ievērojamāko politisko vadoni, bagātie un pazīsta­mākie pilsoņi viņu tūlīt izvirzīja kā pretsvaru Kleona ne­kaunīgai pārdrošībai, bet arī vienkāršie ļaudis bija viņam labvēlīgi un viņu atbalstīja. Kleons bija ieguvis daudz piekritēju, jo
Prata viņš Vecajam runāt pa prātam,
Peļņu tam solīdams labu.4
Tomēr pat tie, kuriem Kleons centās izdabāt, redzēdami viņa nekaunīgo mantkārību un iedomību, nostājās Nīkija pusē, jo Nīkija nopietnība nebija ne drūma, ne aizvaino­joša un viņa piesardzībai un apdomībai bija maz kopēja ar drosmes trūkumu, un tā auga viņa piekritēju skaits. Nebūdams pēc dabas sevišķi drošs un pašpaļāvīgs, viņš savu izturēšanos attaisnoja ar saviem panākumiem, jo kā stratēgs vienmēr cīnījās sekmīgi.
Tautas sapulcē viņš baidījās, ka atēnieši viņam skaļi izradīs savu nepiekrišanu, baidījās no apmelotājiem, tā­pēc šķita sevišķi demokrātisks un guva vispārēju atzi­nību, jo tauta neieredz vadoņus, kas pret viņu nevērīgi izturas, bet atbalsta tos, kas no viņas baidās, jo vienkār­šiem pilsoņiem ir liels gods, ja ievērojami ļaudis viņus nenicina.
Perikls bija kļuvis par vadoni ar sava rakstura cilde­numu un daiļrunas spēku, nekāds tukšs krāšņums viņam nebija vajadzīgs, lai pārliecinātu tautu. Nīkijam tā visa trūka, bet viņš bija bagāts un guva piekritējus ar savu bagātību. Kleona izdarības un rupjie joki patika atēnie­šiem, šajā ziņā ar viņu sacensties Nīkijs nevarēja, bet viņš labprātīgi uzņēmās horēgijas, gimnasiarhijas un citus tautai patīkamus pienākumus. Tie bija ļoti dārgi, un viss, ko rīkoja Nīkijs, bija arī ļoti skaists un krāšņs; viņš pār­spēja visus, kas bija pirms viņa, un visus, kas dzīvoja viņa laikā. No viņa veltēm ir saglabājies Palladas tēls Akropolē, kas jau zaudējis savu apzeltījumu, un horegiju trijkājiem celtā čella Dionīsa svētvieta. Horegu sa­censībās Nīkijs bieži uzvarēja, nekad netika pārspēts.
Kādā uzvedumā, kurā horēgs bija Nīkijs, Dionīsu tēlo­jis viņa vergs, skaists ļoti liela auguma_ jauneklis, kam vēl nebija bārdas. Atēnieši bijuši sajūsma par viņa skais­tumu, ilgi un dedzīgi viņam aplaudējuši, tad Nīkijs pie­cēlies un saucis:
— Tas norādītu uz cieņas trūkumu pret dievību, ja šis viņai veltītais jauneklis arī turpmāk būtu vergs.
Un viņš paziņoja, ka atlaiž to brīvībā.
Visi atceras arī Nīkija krāšņās veltes Delas.5 Kad pie šīs salas, kā pagadījās, piestājas kuģi, kas atveda korus, kuriem vajadzēja dziedāt_ svētkos par godu Apollonam, tūlīt pie tāda kuģa saskrēja_ liels ļaužu bars un aicināja kori dziedāt bez sakārtošanās un_ sagatavošanas, kad ko­risti vēl kāpa laukā no kuģa, pārģērbās un lika galvas vainagus. Kad turpretim ar svētku kori atbrauca Nīkijs, viņš ar koristiem izkāpa Rēneja, turpat_ izcēla mala arī upura dzīvniekus un visu vajadzīgo iekārtu. No Atēnām viņš bija atvedis tur pagatavoto vajadzīga garuma pār­nesamo tiltu, ar ko naktī savienoja Rēneju un Dēlu, jo atstatums starp šīm salām nebija liels. Tilts bija koši ap­zeltīts un apgleznots, rotāts ar vainagiem un krāšņām segām. Dienai austot, viņš veda tam pāri svētku gājienu un dziedošo kori skaistos tērpos dievam par godu. Pēc upurēšanas, sacensībām un pacienāšanas viņš veltīja die­vam vara palmu un zemes gabalu, ko nopirka par miriādi drahmu. Ienākumi no šīs zemes Dēlas iedzīvotājiem bija jāizlieto upurēšanai un tautas pacienāšanai un jālūdz no dieviem daudz laba Nīkijam. Tas bija Uzrakstīts uz stelas, ko viņš atstāja Dēlā kā savas dāvanas sargu. Vēlāk palmu nolauza vētra un tā krizdama sadragāja lielu statuju, ko bija veltījuši naksieši.
Nav noliedzams, ka šāda Nīkija devība pa lielākai da­ļai izriet no viņa godkāres, no vēlēšanās gūt tautas lab­vēlību un slavu, tomēr, tuvāk iepazīstoties ar viņa rak­sturu un dzīvi, pārliecināmies, ka visa pamatā ir reliģio­zitāte, jo arī Tukidīds saka, ka Nīkijam vienmēr bijusi dziļa godbijība pret dievišķīgo un stipra sliecība uz māņ­ticību. Kādā Pasifonta dialogā ir teikts, ka Nīkijs katru dienu upurējis un mājās viņam bijis pareģis, kura pa­domu viņš prasījis valsts lietās, kaut gan īstenībā padoms pa lielākai daļai prasīts viņa personiskajos darījumos, sevišķi par sudraba raktuvēm. To viņam Laurejā bija daudz, arī ienākumi bija lieli, bet izmantošana bīstama. Tur strādāja daudz Nīkija vergu, un lielākā daļa viņa mantas bija ieguldīta šajās raktuvēs. Tāpēc daudzi lūdza no viņa naudu, un viņš to neliedza. Viņš deva kā tiem, kas varēja viņam kaitēt, tā arī tiem, kas palīdzību bija pelnījuši, un vispār — nekrietnie ļaudis izmantoja viņa rakstura vājumu, krietnie — viņa līdzcietību un drau­dzību. Par to liecina arī komiķi, un Tēlekleids liek kādam sikofantam teikt:
Četras mīnas man deva Nīkijs Nīkerata dēls,
Kāpēc viņš deva, labi es zinu, negribu teikt,
Labs viņš man draugs un labprāt deva,
jo prātīgs viņš vīrs.6
Un Aristofana komēdijā Kleons draud:
Par rētoriem kliegšu, cik varēdams skaļi,
par Nīkiju ar.
Uz Nīkija mazdūšību norāda arī Frīniha vārsmas:
Kā drosmīgu vīru it labi viņu pazīstu es —
Bija Nīkijs bieži bažīgs, bailīgs, bet viņš — nekad.
Būdams tik ļoti piesardzīgs pret sikofantiem, Nīkijs nekad nepusdienoja ar kādu no pilsoņiem, nekad ne ar vienu ilgi nerunāja, nepalika visu dienu kādā sabiedrībā, jo viņam vispār nebija tam laika. Būdams stratēgs, viņš līdz veļai naktij palika stratēģu namā; no padomes viņš aiz­gāja beidzamais, ieradās pirmais. Kad viņam nebija nekādi amata pienākumi, viņš vairījās no ļaudīm, nekur negāja un palika ieslēdzies savā namā. Kad pie Nīkija ieradās apmeklētāji, tos sagaidīja viņa draugi un lūdza viņu atvainot: Nīkijam neesot laika, viņš esot aizņemts ar valsts lietām. Sevišķi Hierons, kas bija uzaudzis Nīkija namā, centās radīt par Nīkiju labu priekšstatu un_ pie­vērst viņam vispārēju ievērību. Nīkijs viņam bija mācījis lasīt, mācījis arī mūziku, un Hierons apgalvoja, ka viņš esot Dionīsija Ķaparnaudas dēls. Ir saglabājušies daži šī Dionīsija dzejoļi; viņš aizveda arī pārceļotājus uz Itāliju un nodibināja tur Atēnu koloniju Tūrijas. Nīkijam viņš kārtoja satikšanos ar pareģiem un slepenas zīlēšanas un izplatīja Atēnās runas, ka visa Nīkija dzīve esot grūts un nebeidzams darbs valsts labā, pat termas un pusdienu laikā viņu mācot rūpes par Atēnām. Par tām domājot, viņš aizmirstot sevi. Pie miera viņš ejot tad, kad citi jau izgulējuši pirmo miegu. Tāpēc viņam neesot laba vese­lība un viņš neesot viesmīlīgs un laipns pret draugiem; Nīkijs zaudējis kā draugus, tā mantu. Citi sabiedriski darbinieki draugus ir ieguvuši, bagāti kļuvuši, runādami tautas sapulcē, bet par valsti viņi smejoties.
Nīkijs tiešām dzīvoja tā, ka uz viņu var attiecināt Agamemnona vārdus:
Mums dzīvē sargs
Ir vēsums noraidošs, bet pūļa vergi mēs.
Nīkijs redzēja, ka tauta izmanto labos runātājus un sa­prātīgos vīrus savām vajadzībām, bet izturas aizdomīgi un piesardzīgi pret viņu izcilajām spējām, cenšas apvaldīt viņu godkāri, mazināt viņu autoritāti. Par to liecina Perikla notiesāšana, bet visvairāk Lezbas sacelšanās apspie­dēja Pahēta nāve, kas, nodevis atskaiti par Lezbas ieņem­šanu, turpat tiesā izvilka zobenu un pats sevi nodūra ( 427.gadā ).7 Tāpēc arī Nīkijs vairījās no grūtiem un ga­riem karagājieniem. Uzņēmies vadību, viņš bija ļoti pie­sardzīgs, veica pa lielākai daļai visu, ka pienākas, bet nekad nepiedēvēja panākumus savai karavadoņa prasmei, gudrībai vai enerģijai. Visu viņš izskaidroja ar likteņa un dievu labvēlību. Tā viņš vairījās no slavas un ar to sais­tītās skaudības. Notikumu gaita pierāda, ka šāda rīcība bijusi pareiza.
Atēnas Nīkija laikā pieredzēja daudzas lielas nelaimes, un viņš nav vainojams nevienā no tām. Par sērgu visvai­rāk jāatbild Periklam, jo tas, karam sākoties, visus lauci­niekus sadzina pilsētā, kur nepierasto apstākļu dēļ izcēlās epidēmija. Šajā ziņā Nīkijam neko nevar pārmest. Bū­dams par stratēģu, viņš ieņēma Kitēras salu, kurā dzīvoja lakedaimonieši un kura bija ļoti izdevīga Spartas ienaid­niekiem; Trāķijā viņš atkal pakļāva atkritušas pilsētas; megariešus viņš piespieda glābties Megarās, tūlīt sagrāba Minojas salu un drīz pēc tam ieņēma arī Nīsaju; izkāpis malā pie Korintas, viņš sakāva korintiešus; no tiem daudzi krita, bojā gāja arī viņu stratēgs Likofrons.
Gadījās, ka tur atēniešu nevērības dēļ ienaidnieku ro­kās palika divi krituši Nīkija kareivji. Dabūjis to zināt, Nīkijs sūtīja pie ienaidniekiem vēstnesi vest sarunas par šo kritušo izdošanu apbedīšanai, kaut gan bija sens para­dums, ka tie, kas saņēma kritušos, ar to atteicas no uzva­ras goda un viņiem arī neklājas uzstādīt uzvaras zīmi. Uzvarētāji nelūdz — viņi ņem, lūdz tie, kas ņemt nevar. Nīkijs tomēr labāk gribēja atteikties no uzvarētāja goda nekā pamest bez apbedīšanas divus pilsoņus.
Nopostījis Lakonikas piekrasti un piespiedis bēgt lakedaimoniešus, kas mēģināja stāties viņam pretī, viņš ieņēma Tireju, ko spartieši bija atdevuši padzītajiem aigīniešiem, un gūstekņus aizveda uz Atēnām ( 431.g.pmē. ).
Kad Dēmostens bija nocietinājis Pilu, peloponēsieši tai uzbruka no zemes un jūras. Notika kauja, un kādi četri simti spartiešu palika ielenkti Sfaktērijas salā. Atēnieši domāja, ka būtu liels panākums, ja viņi tos saņemtu gūstā, un viņiem bija taisnība. Taču tas nenācās viegli, jo šajā apvidū bija maz ūdens. Vasarā vest turp pārtiku bija tālu un dārgi, bet ziemā bīstami vai pat pilnīgi neie­spējami, un atēnieši nožēloja, ka bija noraidījuši spar­tiešu pamieru vai miera piedāvājumu. Pret to bija Kleons, galvenokārt aiz naida pret Nīkiju, jo bija tā nesamieri­nāms ienaidnieks. Redzēdams, ka Nīkijs piekrīt izlīgu­mam ar lakedaimoniešiem, viņš pārliecināja tautu pa­mieru noraidīt.
Aplenkšana ievilkās, pienāca ziņas, ka atēnieši cieš drausmīgas grūtības, un tauta dusmojās uz Kleonu, kas vainu par visu piedēvēja Nīkijam: viņa gļēvuma un ener­ģijas trūkuma dēļ ļaudis ejot bojā, ja vadītu viņš, Kleons, ienaidnieki tik ilgi nepretotos. Atēnieši sāka kliegt:
— Kāpēc tu nebrauc turp ar floti?
Tad Nīkijs pieteicās runāt: viņš atteicoties Kleonam par labu vadīt Sfaktērijas aplenkšanu, lai Kleons ņemot tādu karaspēku, kādu gribot, bet lai neesot varonis vār­dos vien, ar darbiem lai pierādot, ko viņš varot veikt Atēnu labā. Sākumā Kleons bija ļoti pārsteigts un mēģi­nāja atrunāties, bet atēnieši atkal un atkal prasīja to pašu, neatlaidās arī Nīkijs, līdz beidzot sadusmotais un godkārībā aizvainotais Kleons uzņēmās vadīt karaspēku un apsolījās divdesmit dienās pēc izbraukšanas vai nu iznīcināt spartiešus, vai atvest dzīvus uz Atēnām. Atē­nieši smējās, ticēt viņi neticēja, jo vispār bija paraduši zoboties par Kleona vieglprātību un iedomību. Ta, pie­mēram, kādreiz sasaukta tautas sapulce un atēnieši jau labu laiku gaidījuši, kad beidzot ieradies Kleons ar vai­nagu galvā un uzaicinājis sapulcējušos atlikt sapulci uz nākamo dienu.
— Šodien, — viņš teicis, — man nav vaļas, gribu uz­ņemt viesus un upurēt dieviem.
Atēnieši smējušies, cēlušies augšā un devušies mājās.
Tomēr šoreiz Kleonam uzsmaidījusi laime. Kopā ar Dēmostenu viņš cīnījās sekmīgi, un viņa paša noteiktajā laikā spartieši, kas vēl nebija krituši, nolika ieročus un Kleons aizveda viņus gūstā. Nīkijam tas bija liels kauns un negods. Viņš nebija nometis vairogu,8 bet, šķiet, izda­rījis vēl lielāku kauna darbu, gļēvi atteikdamies no kara­spēka vadības par labu ienaidniekam un tā_ dodams tam iespēju nostiprināt savu stāvokli. Arī Atēnām Nīkijs ar to bija ļoti kaitējis, jo Kleons tagad kļuva tik varens un neciešami iedomīgs, ka nodarīja atēniešiem un arī pašam Nīkijam daudz ļauna. Oratoru tribīnē Kleonsneievēroja atturību un savaldību. Viņš bija pirmais runātājs tautas sapulcē, kas kliedza, svieda nost apmetni, sita sev pa gurniem, runādams skraidīja pa tribīni. Viņa piemēram sekoja citi oratori. Šī izlaidība un cieņas trūkums pret savu uzdevumu drīz radīja lielu jucekli.
Sajā pašā laikā Atēnās radās kāds cits orators, Alkibiāds, tas nebija tik nesavaldīgs. Par viņu varētu teikt to pašu, ko par auglīgo Ēģiptes zemi:
Augus tā dažādus rada — gan iabus, gan indīgus ļoti.
Būdams ļoti apdāvināts un spējīgs, viņš varēja darīt daudz laba, betarī daudz ļauna un nekad nebija mierā ar pašreizējo stāvokli, ta ka Nīkijam, arī atbrīvotam no Kleona, nebija iespējas sagādāt atēniešiem netraucētu mieru. Nīkija darbības ievirze tagad bija lietišķa un ap­domīga, bet to izjauca Alkibiāda straujums, pārsteidzība un godkāre, kas atkal izraisīja karu. Tas notika tā.
Visbīstamākie miera pretinieki Hellādā bija Kleons un Brasīds. Kara laikā nebija tik viegli saskatāms Kleona zemiskums, bet jo spožāk atmirdzēja Brasīda vīrišķība. Vienam karš deva iespēju izdarīt lielus noziegumus, ot­ram — lielus varoņdarbus. Kad viņi abi krita kaujā pie Amfipoles, Nīkijs redzēja, ka spartieši pilnīgi atklāti cen­šas panākt mieru, bet atēnieši nav vairs pārliecināti par uzvaru. Kā vieni, tā otri bija noguruši, kā vieni, tā otri bija nolaiduši rokas. Tāpēc Nīkijs centās abas valstis sa­mierināt un visus helleņus glābt no lielām nelaimēm. Tu­rīgie un vecākie ļaudis, tāpat kā lielais vairums lauci­nieku, bija tūlīt par mieru. Saticis daudzus no tiem, kas viņam nepiekrita, ar tiem aprunājies un tos pamācījis, Nīkijs arī tos noskaņoja pret karu. Tā viņš deva spartiešiem cerību uz mieru un mudināja pēc tā censties. Spar­tieši viņam uzticējās, jo pazina viņu kā krietnu vīru, zi­nāja, ka viņš rūpējas par Pilā sagūstītajiem un cenšas atvieglot to grūto stāvokli. Jau pirms tam starp atēnie­šiem un spartiešiem bija noslēgts pamiers uz vienu gadu. Šajā laikā viņi pilnīgi droši satikās, sāka ilgoties pēc mie­rīgas dzīves bez kara, labprāt klausījās, kā par to dzied teātrī:
Lai šķēpi mums mierīgi mājās stāv ar zirnekļu apaus­tiem tīkliem.
Viņiem patika atcerēties izteicienu, ka miera laikā gu­lētājus nemodina taures, bet gaiļi, viņi dusmojās par pa­reģojumiem, ka karš vilkšoties trīs reiz deviņus gadus. Kad bija noskaidrota šāda vienprātība, viņi noslēdza mieru, un lielākā daļa bija pārliecināta, ka visām bēdām pienācis gals. Visi cildināja Nīkiju; dievi viņu mīlot, un viņa vārdā tāpēc saucot pašu cildenāko un jaukāko mieru. To tiešām sauca par Nīkija mieru, tāpat kā karu par Perikla karu. Perikls niecīgu iemeslu dēļ hellēņus esot iegrūdis lielā nelaimē, Nīkijs pārliecinājis viņus naidu aizmirst un kļūt par draugiem.
Pēc miera noteikumiem, abām pusēm vajadzēja atdot gūstekņus, ieņemtos nocietinājumus un pilsētu. Lozējot noteiks, kam jādod pirmajam. Nīkijs ar dāvanām slepeni panācis, ka lakedaimonieši atdos pirmie. Tā stāsta Teofrasts. Bet korintieši un boiotieši par šādu kārtību dus­mojās un ar savu žēlošanos un protestiem gandrīz atkal izraisīja karu. Tad Nīkijs pierunāja atēniešus noslēgt sa­vienību arī ar lakedaimoniešiem. Miera līgumu tas pada­rīšot stiprāku, abas valstis kļūšot viena otrai uzticamākas un bīstamākas tiem, kas negribēs mieru ievērot.
Miera noslēgšana jau no paša sakuma nebija pa prā­tam Alkibiādam, kas pēc savas dabas bija nemiera gars. Viņš dusmojās, ka lakedaimonieši labi ieredz Nīkiju un labprāt uzklausa viņa ieteikumus, bet viņu, Alkibiadu, neievēro un izturas pret viņu nicīgi. Pagaidām tomēr ne­kas nebija grozāms, bet pēc kāda laika viņš redzēja, ka atēniešiem vairs nav labs prāts pret lakedaimoniešiem, tie izturoties netaisni, slēgdami savienību ar boiotiešiem, neesot arī atdevuši, kā paredzēts, Panāktu un Amfipoli. Alkibiāds izmantoja šīs pretešķības un kūdīja tautu. Bei­dzot viņš sūtīja uz Argosu vēstnešus un uzaicināja argosiešu pārstāvjus uz Atēnām slēgt ar atēniešiem militāru savienību.9
Tad no Lakedaimonas ieradās sūtņi ar neierobežotam pilnvarām un padomē pierādīja, ka viņu priekšlikumi ir ļoti taisnīgi. Alkibiāds bažījās, ka viņi varētu pārliecināt arī tautu, un viņus maldināja ar viltus zvērestiem: viņš tos pilnīgi atbalstīšot, ja tie neko neteikšot par savam neierobežotajām pilnvarām; tā būšot visvieglāk panākt vēlamo. Sūtņi tam piekrita, domāja, ka izdevīgāk ir at­teikties no sadarbības ar Nīkiju un meklēt atbalstu pie Alkibiāda, kas viņus ieveda tautas sapulcē un jautāja, vai viņiem esot neierobežotas pilnvaras. Viņi teica, ka ne­esot. Alkibiāds tad negaidīti mainīja savu izturēšanos, at­saucās uz padomi, kas varot apliecināt, ka viņi to apgal­vojuši. Viņš sašutis lūdza tautu neticēt šiem vīriem, kas tik nekaunīgi krāpj, kas par vienu un to pašu drīz saka tā, drīz atkal pilnīgi pretējo. Tauta, protams, sāka trok­šņot, un pārsteigtais Nīkijs nezināja, ko iesākt. Tauta gribēja jau tūlīt aicināt argosiešus un slēgt ar viņiem sa­vienību, taču Nīkiju no nepatīkamā stāvokļa izglāba ze­mestrīce, kas izjauca tautas sapulci.
Nākamajā dienā, kad tauta atkal sanāca uz sapulci, Nīkijam vajadzēja daudz un ilgi runāt, lai pārliecinātu atēniešus, ka pagaidām jāatturas no savienības slēgšanas ar Argosu. Viņš pierunāja arī atēniešus sūtīt viņu uz Spartu, jo esot iespējams visu vēl labi nokārtot. Spartā Nīkiju uzņēma ar lielu godu, jo viņu cienīja kā krietnu vīru un spartiešu draugu, bet panākt viņš neko nepanāca, tāpēc ka pārsvaru guva boiotiešu piekritēji. Atēnās viņa ietekme zuda un par viņu runāja daudz ļauna. Atēnieši bija sarūgtināti un sadusmoti. Paklausīdami Nīkijam, viņi bija atdevuši spartiešiem tik daudzus ievērojamus vīrus, jo Pilā sagūstītie bija no ievērojamākām ģimenēm un viņu draugi un radinieki bija ļoti ietekmīgi ļaudis. Sa­šutušie atēnieši Nīkiju tomēr nesodīja,10 bet par stratēģu ievēlēja Alkibiādu. Ar mantinejiešiem un elejiešiem, kas bija atkrituši no Spartas, noslēdza savienību, tāpat ar argosiešiem. Uz Pilu nosūtīja kareivjus, kuriem vajadzēja doties sirojumos uz Lakoniku. Tā viņš atkal sāka karu.
Domstarpības starp Nīkiju un Alkibiādu kļuva arvien lielākas, pienāca arī laiks ostrakismam, ko tauta laiku pa laikam ir paradusi rīkot, izraidīdama uz desmit gadiem ar ostrakismu kādu pilsoni, kas kļuvis aizdomīgs ar savu ietekmi vai tiek apskausts bagātības dēļ. Kā Nīkijs, tā Alkibiāds bija nobažījušies par draudošajām briesmām, jo vienu vai otru no viņiem ar ostrakismu noteikti izrai­dītu. Vienkāršajiem pilsoņiem bija pretīgs Alkibiāda dzī­ves veids, likās bīstama viņa pārdrošība (plašāk par to rakstīts Alkibiāda biogrāfijā), bet Nīkiju apskauda par viņa bagātību, neieredzēja augstprātības dēļ, viņš likās oligarhiski noskaņots un nesabiedrisks, nekad viņš neat­balstīja tautas iekāres, vienmēr ieteica derīgo, bet netī­kamo, īsi sakot, kareivīgā jaunatne nevarēja saprasties ar miermīlīgo vecāko paaudzi — vieni gribēja vērst ostrakismu pret Alkibiādu, citi — pret Nīkiju.
Arī šoreiz tauta, divās daļās sadalījusies, varu nodeva pašiem pārdrošākajiem un nekaunīgākajiem. Viens no tiem bija Hiperbols. Viņš nebija pārdrošs tāpēc, ka būtu bijis varens, bet varu ieguva ar pārdrošību un nekaunību. Viņa gods bija pilsētas negods. Hiperbols nedomāja, ka viņam varētu draudēt ostrakisms ( siekstu viņš drīzāk būtu pelnījis ), bet cerēja, ka pēc viena sāncenša izraidī­šanas viņš līdzsvaros otru. Bija saprotams, ka viņš priecā­jās par domstarpībām starp Nīkiju un Alkibiādu un kū­dīja tautu pret abiem. Pazīdami viņa nekrietnību, šie abi slepeni sapratās un, apvienojuši savus piekritējus pret Hiperbolu, panāca, ka izraidīja Hiperbolu, nevis kādu no viņiem. Tauta sākumā par to priecājās un smējās, bet vē­lāk bija sašutusi, jo ostrakisms zaudējot savu nozīmi, ja to vēršot pret necienīgām personām. Šis sods esot ari sava veida pagodinājums. Ostrakisms esot sods tādiem vīriem kā Tukidīds un Aristeids, Hiperbolām tas esot gods, ar to viņš lielīšoties, jo ar savu nekrietnību viņš izpelnījies to pašu, ko viskrietnākie.
Turpmāk pēc Hiperbola nevienu ar ostrakismu vairs neizraidīja, viņš bija beidzamais. Liktenis ir nesaprotams un ar prātu neizdibināms. Ja Nīkijs būtu mēģinājis ostra­kismu vērst pret Alkibiādu, tad, uzvarējis un panācis viņa izraidīšanu, viņš būtu mierīgi dzīvojis Atēnās, bet, cīņu zaudējis, būtu devies trimdā pirms visām nelaimēm, kas viņu piemeklēja vēlāk, saglabājis turklāt krietna ka­ravadoņa slavu.
Kad Atēnās ieradās Aigestas sūtņi un mēģināja pārlie­cināt atēniešus doties karā uz Sicīliju, Nīkijs tam preto­jās, bet jau pirms tautas sapulces sasaukšanas bija re­dzams, ka pārsvaru gūs pārdrošais Alkibiāda nodoms, jo viņš bija pratis sajūsmināt un savaldzināt tautu ar skais­tiem vārdiem un lielām cerībām, tā ķa jaunieši palaistrās un vecāki vīri, sēdēdami veikalos vai uz pusloka soliem kolonucijās, zīmēja Sicīlijas karti, apkārtējo jūru un pret Lībiju vērsto piekrasti ar ostām. Sicīlija tomēr nebija kara galamērķis, tā bija vienīgi bāze, no kuras sākt karu pret karhedoniešiem, pakļaut Lībiju un visu jūru šaipus Hērakla stabiem.
Kad sākās gatavošanās karam, Nīkijs vēl arvien centas atēniešus atrunāt, bet viņa atbalstītāju bija maz, un tie paši nebija nekādi ievērojamie vīri. Bagātie ļaudis baidī­jās runāt, kaut gan nepiekrita; viņi domāja, ka pretošanos izskaidros ar nevēlēšanos uzņemties ārkārtējus pie­nākumus, būvēt un aptakelēt triēras. Taču Nīkijs nemeta mieru, un pat tad, kad tautas sapulce nolēma sākt karu un par stratēģiem ievelēja viņu pašu ar Alkibiādu un Lāmahu, viņš runāja tautas sapulcē, lūdza apdomāties un beidzot parmeta Alkibiādam, ka tas gribot karu perso­nisku labumu dēļ un aiz godkārības ieraujot Atēnas bīs­tamā karā tālu aiz juras. Neko viņš nepanāca. Atēnieši bija_ pārliecināti, ka Alkibiāda pārdrošību un Lāmaha ne­uzņēmību ļoti labi papildinās Nīkija piesardzība un va­dība tātad būs drošās rokās. Runāt vēl pieteicās Dēmestrats un, dedzīgi iestādamies par karu, teica, ka tūlīt izbeigšot Nīkija atrunāšanos, un iesniedza priekšlikumu dot stratēģiem neierobežotu varu gan mājās, gan karalaukā, lai viņi varētu brīvi lemt un rīkoties. Tauta tam piekrita.
Pret karagājienu cēla iebildumus arī priesteri, bet Al­kibiādam pareģu netrūka. Sensenos pravietojumos viņš atrada norādījumus, ka atēnieši Sicīlijā gūšot lielu slavu un godu. Ieradās arī daži pravieši no Ammona ar orākula izteicienu, ka atēnieši sagūstīšot visus sirakūziešus. Kaut ko iebilst neviens negribēja, baidīdamies pierunāt ļaunu. Atēniešus nepārliecināja arī gluži drošas un noteiktas ļaunas zīmes. Kādā naktī bija apdauzītas visas hermas, izņemot tikai tā saukto Andokīda hermu. Tā bija Aigeidas filas velte un atradās nama priekšā, kas tad piederēja Andokidam. Delfos uz vara palmas stāvēja Pallādas zelta tēls, ko bija veltījuši atēnieši. Daudzas dienas to knābāja atlidojušie kraukļi, palmas zelta augļus tie rāva nost un meta zemē. Daži teica, ka tas esot sirakūziešu samācīto delfiešu izdomājums. Kāds orākula pravietojums esot licis atēniešiem atvest no Klazomenām Atēnu priesterieni. Kad atēnieši to atveda, izrādījās, ka to sauc par Hēsihiju ( Mierīgo ). Šķiet, dievība ir pamācījusi atēniešus izturēties mierīgi. Par kādas karaspēka daļas priekšnieku ieceltais astrologs Metons izlikās par prātā jukušu un mēģināja nodedzināt savu namu. Iespējams, ka viņš bija nobijies no ļaunajām zīmēm, bet varbūt gluži saprātīgi sprieda, ka labi šāds pasākums beigties nevar. Daži gan saka, ka viņš neesot izlicies par prātā jukušu, bet, naktī nodedzinājis savu māju, no rīta aizgājis uz agoru un pazemīgi lūdzis pilsoņus apžēloties par viņu tādā nelaimē un atbrīvot viņa dēlu no karagājiena uz Sicīliju, kurp viņam vajadzēja doties kā trierarham. Filozofu Sokrātu viņa labais gars11, kā parasti, brīdinājis — flotes izbraukšana nesīšot Atēnām nelaimi un postu. Daudzus satrauca tieši pats flotes izbraukšanas laiks, kad sievietes svinēja Adonīda svētkus un visur pilsētā bija redzami viņa attēli, visur sievietes sita sev pa krūtīm un guldīja viņu kapā. Tie, kas šādu sagadīšanos atzina par ļaunu zīmi, dusmojās un bija nobažījušies, ka tieši tagad flotei jādodas ceļa, jo visa šī varenība un krāšņums varot drīz iet bojā.
Tautas sapulcē Nīkijs bija pret lēmumu rīkot šo kara­gājienu, viņu nespārnoja nedibinātas cerības, viņš nebija arī sajūsmā par savu lielo varu un, būdams krietns un saprātīgs vīrs, savus uzskatus nemainīja. Tautu atrunāt viņš nevarēja, arī atteikties nevarēja. Atēnieši viņu it kā liktin ielika flotei par stratēģu, bet tad vairs nebija ko kavēties, nebija kā zēnam jāskatās vel no kuģa atpakaļ un jāatkārto, ka viņš nepiekrīt, nebija vairs ko svārstī­ties un graut savu biedru paļāvību. Tas visu varēja sa­maitāt. Vajadzēja tūlīt uzbrukt ienaidniekiem, lai cīņa izšķirtu, kam liktenis būs labvēlīgs.
Tieši to gribēja Lāmahs: jāuzbrūkot Sirakūzām un jācīnoties pie pašiem pilsētas mūriem. Alkibiāds ieteica panākt vispirms Sicīlijas pilsētu atkrišanu no Sirakūzām un tad vērsties pret tām. Nīkijs nepiekrita ne vienam, ne otram, jābraucot mierīgi gar Sicīlijas krastiem, jāparādot sava varenā flote un tad jāatgriežoties Atēnas. Egestas aizsardzībai atstājami nelieli speķi. Nepiekrizdams savu biedru nodomiem, Nīkijs radīja vispārēju apjukumu. Drīz pēc tam atēnieši atsauca Alkibiādu uz tiesu. Vārda pēc Nīkijs tagad bija otrs flotes pavēlnieks, īstenībā viņš bija vienīgais, kas tagad ar saviem kuģiem vai nu stāvēja kaut kur pie krasta, vai brauca gar piekrasti, vai notu­rēja apspriedes, līdz viņa kareivjiem zuda katra cerība, bet ienaidniekiem katras bažas un bailes, kas bija radu­šās, kad viņi ieraudzīja vareno Atēnu floti.
Kad Alkibiāds vēl nebija atsaukts, atēnieši ar sešdesmit kuģiem piebrauca pie Sirakūzām. Piecdesmit palika pilna kaujas gatavībā pie ieejas osta, desmit tajā iebrauca iz­lūkot, un saucēji aicināja leontīniešus atgriezties dzimtajā pilsētā. Ostā atēnieši sagūstīja ienaidnieku kuģi, kas veda plāksnītes, uz kurām pa filām bija sarakstīti visi sirakūzieši. Sīs plāksnītes glabājās Olimpijas Zeva templī12, un tās veda uz pilsētu, lai uzzinātu pieaugušo pilsoņu skaitu. Kad tās aiznesa stratēģiem, pareģi, ieraudzījuši nebei­dzamo vārdu rindu, iztrūkās, vai tagad neesot piepildījies likteņa lēmums, ka atēnieši sagūstīšot visus sirakūziešus.
Kad Alkibiāds drīz pēc tam aizbrauca no Sicīlijas, visa vara tad piederēja Nīkijam. Lāmahs gan bija drosmīgs un krietns vīrs, kas kaujā sevi netaupīja, bet tik nabadzīgs, ka pirms katra karagājiena iesniedza rēķinu par viņam vajadzīgo nelielo summu drēbju un apavu iegādei. Nīki­jam turklāt bija liela autoritāte arī tāpēc, ka viņš bija ļoti bagāts. Kādreiz stratēģu apspriedē viņš uzaicinājis pirmo izteikties dzejnieku Sofoklu, jo tas bijis pats ve­cākais.
— Es, — teicis Sofokls, — esmu gados vecākais, tu —pēc nopelniem.
Tā viņi abi brauca gar Sicīlijas krastiem. Lāmahs bija drosmīgāks karavīrs, bet pakļāvās Nīkijam, kas stipro floti izlietoja piesardzīgi un apdomīgi. Turēdamies ļoti tālu no ienaidniekiem, Nīkijs radīja viņos pašpaļāvību un, neko ievērības cienīgu nepanācis, beidzot aizbrauca uz Katanu.
Vasara bija jau pagājusi, kad Nīkijs dabūja zināt, ka. drosmi atguvušie sirakūzieši gatavojoties pirmie viņam uzbrukt. Viņu jātnieki jau vairākas reizes, dižodamies piejājuši pie atēniešu nometnes, jautāja, vai atēnieši gri­bot palikt Katanā un dzīvot kopā ar kataniešiem vai arī šurp braukuši aizvest atpakaļ leontīniešus uz viņu pilsētu. Tad Nīkijs nelabprāt nolēma doties ar floti uz Sirakūzām, bet, gribēdams mierīgi uzcelt nometni, viņš aizsūtīja uz Sirakūzām kādu katanieti, kuram vajadzēja sirakūziešiem teikt sekojošo: ja viņi gribot ieņemt gandrīz neaizsargāto atēniešu nometni un sagrābt to ieročus un mantas, viņiem jāierodas norunātajā dienā ar visu karaspēku pie Katanas. Zinādami, ka atēnieši gandrīz visu dienu paliek pil­sētā, sirakūziešu draugi tūlīt ieņemšot vārtus un aizdedzi­nāšot kuģu nometni, līdzko dabūšot ziņu, ka viņu draugi klāt. Sazvērnieku esot jau daudz, viņi tikai gaidot sirakū­ziešus. Tas bija lielākais Nīkija panākums Sicīlijā.
Panācis, ka ienaidnieki iznāk no Sirakūzām un atstāj tās gandrīz bez aizsardzības, Nīkijs devās turp no Katānas, ieņēma abas ostas un ieguva izdevīgu vietu nomet­nei, kur sirakūzieši viņam nemaz nevarēja kaitēt, bet viņš pats varēja nekavēts izmantot savas priekšrocības un doties uzbrukumā. Kad no Katanas atgriezušies sira­kūzieši nostājās pilsētas priekšā kaujas kārtībā, atēnieii strauji uzbruka un uzvarēja. Ienaidnieku zaudējumi ne­bija lieli, jo jātnieki kavēja viņus vajāt. Tiltus Nīkijs pavēlēja nopostīt, un Hermokrats, savus kareivjus mudi­nādams, viņu par to izsmēja: Nīkijs esot smieklīgs kara­vadonis, jo vairoties no kaujas, viņš laikam neesot brau­cis šurp cīnīties. Sirakūzieši tomēr bija tik uztraukti, ka piecpadsmit līdzšinējo stratēģu vietā ievēlēja trīs, kuriem tauta zvērēja uzticību un deva neierobežotu varu.
Tā kā pie pašas pilsētas atradās Olimpijas Zeva tem­plis, atēnieši devās to ieņemt, jo tajā bija daudzas zelta un sudraba veltes. Nīkijs ar nodomu kavējas, un sirakū­ziešu sargnodaļa tajā iegāja pirmā. Viņš sprieda: ja kareivji templi izlaupīs, Atēnas neko neiegūs, bet Nīkijam būs jāatbild par svētuma apgānīšanu.
Kaut gan bija gūta spoža uzvara, Nīkijs to nemaz ne­izmantoja un jau pēc dažām dienām atgriezās Naksā, kur palika pa ziemu. Tik lielas armijas uzturēšanai viņš iztērēja daudz naudas, un vienīgais, ko viņš veica, bija diezgan maza palīdzība dažām Sicīlijas pilsētām, kas bija nostājušās viņa pusē.
Tāpēc sirakūzieši atkal kļuva uzņēmīgāki, devās uz Katanu, postīja tās apkārtni un nodedzināja atēniešu kuģu nometni. Tagad visi Nīkijam pārmeta, ka ar savām ilga­jām pārdomām, kavēšanos un piesardzību viņš palaidis garām labu izdevību. Ja Nīkijs bija kaut ko sācis, viņš rīkojās enerģiski un droši, un neviens viņam nevarētu neko pārmest, bet izšķirties viņam bija grūti, viņš ka­vējās un baidījās sākt.
Kad atēniešu karaspēks atkal devās uz Sirakūzām, Nī­kijs rīkojās tik enerģiski un tomēr tik piesardzīgi, ka nepamanīts piebrauca ar kuģiem pie Tapsas un, izkāpis malā, ieņēma Epipolas, uzvarēja piesteigušos palīgspēkus, saņēma trīssimt vīrus gūstā un piespieda bēgt ienaidnieku jātniekus, kurus līdz tam uzskatīja par neuzvaramiem. Tomēr visvairāk sirakūziešus pārsteidza un pat hellēņiem likās neticami tas, ka viņš īsā laikā izveidoja ap Sirakūzām — ap pilsētu, kas nebija mazāka par Atēnām, — nocietinājumu loku. Turklāt tās atradās grūti pieejamā kalnainā vietā pie jūras un starp purviem, nocietinājumu loks bija ļoti garš. Darbus viņš būtu pilnīgi pabeidzis, ja būtu vesels, bet viņš slimoja ar nierēm, un pienākumu viņam bija pārāk daudz. Es apbrīnoju stratēga un ka­reivju rūpību un centību: viņi ātri un labi visu veica. Pēc viņu sakāves un bojā ejas Eiripīds par viņiem rak­stīja:
Sirakūziešus viņi sakāva astoņas reizes,
Taisnīgs tad bija vēl, labvēlīgs dievu prāts.
Ir arī liecības, ka sirakūzieši sakauti vairāk nekā asto­ņas reizes, bet liktenis novērsās no atēniešiem, kad viņi bija savas varas augstumos.
Nīkijs, slimību pārvarēdams, gandrīz visur bija klāt, bet, kad viņam vairs nebija spēka, viņš palika ar dažiem kalpiem nometnē un vadību uzņēmās Lāmahs. Sirakū­zieši bija sākuši būvēt mūri šķērsām pret atēniešu nocie­tinājumu loku, lai kavētu pilsētas ielenkšanu, un Lāmahs sāka ar viņiem kauju. Atēnieši uzvarēja un, pametuši Lāmahu, lielā nekārtībā traucās ienaidnieku vajāt, un sirakūziešu jātnieku uzbrukumu nācās atvairīt Lāmaham gandrīz vienam pašam. Jātnieku vadonis bija Killikrats — kareivīgs un drosmīgs vīrs, kas izaicināja Lāmahu uz div­kauju. Izaicinājumu Lāmahs pieņēma un pirmais saņēma cirtienu, tad cirta arī viņš, sabruka tāpat kā Kallikrats, un ar viņu abu nāvi divkauja beidzās. Lāmaha līķi un iero­čus ieguva sicīlieši un skriešus devās uzbrukumā atēniešu nocietinājumiem, kur atradās Nīkijs, bet nebija neviena, kas viņu aizsargātu. Sajā bīstamajā brīdī viņš tomēr pie­cēlās un pavēlēja dažiem saviem ļaudīm aizdedzināt ko­kus, kas bija savesti karamašīnu būvei un atradās pie mūra, tāpat arī pašas mašīnas. Uguns aizturēja sirakūzie­šus, izglāba Nīkiju, atēniešu mūri un mantas. Redzēdami lielās un augstās liesmas, sirakūzieši atkāpās.
Tagad no stratēģiem bija palicis vienīgi Nīkijs, un cerības viņam bija lielas, jo daudzas pilsētas atkrita no sirakūziešiem un kuģi veda uz viņa nometni labību no visām pusēm, visi taču atbalsta to, kam labi klājas. Sirakūzās jau sāka runāt par padošanos, jo nebija vairs nekādu izredžu. Tāpēc arī Gilips, kas brauca no Lakedaimonas palīgā un pa ceļam dzirdēja par atēniešu nocietinājumiem un lielo pārtikas trūkumu, turpināja ceļu, būdams pārliecināts, ka Sicīlija jau zaudēta. Viņš domāja tikai, kā aizstāvēt Itālijas pilsētas, ja tas vēl būtu iespējams. Visur jau runāja, ka atēnieši guvuši pilnīgu uzvaru, jo viņiem esot gudrs un panākumiem bagāts karavadonis.
Arī Nīkijam pašam viņa lielā flote un līdzšinējā laime bija iedvesusi drosmi, ko no viņa rakstura cilvēka ne­maz nevarēja gaidīt, bet visvairāk viņš paļāvās uz tiem sirakūziešiem, kas slepeni sūtīja pie viņa vēstnešus, lai vestu sarunas un ziņotu, ka pilsēta kuru katru brīdi var­būt padosies. Ar Gilipa floti Nīkijs nemaz nerēķinājās, viņš nekur nenovietoja sargnodaļas, un pilnīgi neievēro­tais un nicinātais Gilips nepamanīts izbrauca pa šaurumu13, izkāpa malā un tālu no Sirakūzām savāca lielu karaspēku. Par viņa ierašanos sirakūzieši neko nenojauta un viņu ne­maz negaidīja. Kad Sirakūzās izziņoja tautas sapulci, lai apspriestos par līgumu ar Nīkiju, daudzi gāja turp, do­mādami, ka miers jāpanāk, pirms pilsēta nav pilnīgi ietverta nocietinājumu lokā, jo atēniešu mūris bija gan­drīz pabeigts un tā atlikušajai daļai bija sagādāts viss materiāls.
Tieši šajā izšķirīgajā brīdī ar vienu triēru Sirakūzās no Korintas iebrauca Gongils. Ap viņu, protams, saskrēja visi, un viņš stāstīja, ka Gilips drīz būšot klāt un palīgā braucot arī citi kuģi. Gongilam vēl lāgā neticēja, kad ieradās Gilipa vēstnesis ar uzaicinājumu sagatavoties sa­gaidīšanai. Sirakūzieši, drosmi atguvuši, sāka bruņoties, un drīz bija klāt arī Gilips, kas nekavējoties izvērsa sa­vus spēkus pret atēniešiem, bet Nīkijs savukārt to darīja pret Gilipu. Tad Gilips lika saucējam, lai paziņo atēnie­šiem, ka viņš garantējot viņiem droši aiziešanu no Sicī­lijas. Nīkijs neatrada par vajadzīgu atbildēt, bet daudzi viņa kareivji smiedamies jautāja, vai viens vecs apmet­nis un spartieša spieķis ir padarījuši sirakūziešus tik stiprus, ka viņi nicinot atēniešus, kas trīssimt saistītu gūstekņu atdevuši atpakaļ lakedaimoniešiem, bet tie bi­juši krietnāki vīri par Gilipu, un mati arī tiem bijuši garāki.
Tīmajs stāsta, ka sicīlieši Gilipu nav augsti vērtējuši. Vēlāk tie iepazinās ar viņa mantkārību un skopumu, bet sākumā zobojās par apvalkāto apmetni un garajiem matiem. Tas pats Tīmajs arī saka, ka pie Gilipa sākumā sa­skrējuši ļoti daudzi, kas labprāt gribējuši karot. Tas ir vairāk ticams. Saskatīdami Gilipa spieķī un apmetnī Spartas cieņas un krietnības simbolus, sicīlieši viņam lab­prāt pievienojās. Ne tikai Tukidīds, bet ari sirakūzietis Filists, šo notikumu aculiecinieks, domā, ka par visiem panākumiem jāpateicas Nīkijam.
Pirmajā kaujā uzvarēja atēnieši. No sirakūziešiem daži krita, to starpā arī korintietis Gongils, bet jau nākamajā dienā Gilips parādīja, ko nozīmē kaujas pieredze. Cīņā devās tie paši kājnieki un jātnieki, kauja notika tajā pašā vietā, bet Gilips citādi izvērsa savus spēkus un uzva­rēja atēniešus, kas bēga uz savu nometni. Pēc šāda pa­nākuma sirakūzieši kļuva ļoti droši, gādāja saviem ku­ģiem pilnu skaitu airētāju un, dodamies sirojumos ar sa­viem un savu sabiedroto jātniekiem, sagūstīja daudzus atēniešus. Gilips pats devās uz citām pilsētām un panāca, ka tās nostājās viņa pusē, labprāt paklausīja un palīdzēja viņam, bet Nīkiju pārņēma agrākā mazdūšība, viņš sa­prata, ka apstākļi pilnīgi mainījušies, rakstīja atēniešiem, ka jāsūta jauns karaspēks vai jāatsauc tagadējais, viņš pats slimības dēļ katrā ziņā jāatbrīvo no vadības.
Atēnieši jau bija domājuši par jauna karaspēka sūtī­šanu uz Sicīliju, jo daudzi Nīkiju apskauda, taču viņa pirmie spožie panākumi kavēja viņa ienaidniekus savu nodomu īstenot, tagad viņi steidzās to panākt, un Dēmostenam pavasarī bija jādodas ar lielu floti uz Sicīliju, Eirimedonts aizbrauca jau ziemā, aizveda naudu un pa­ziņoja, ka par stratēģiem un Nīkija palīgiem iecelti Eitidēms un Menandrs, abi no Sicīlijas armijas.
Šajā laikā no sauszemes un jūras pret Nīkiju vērsās trieciens, un sākumā viņš cieta neveiksmi jūras kaujā, tad atdzina atpakaļ ienaidniekus un nogremdēja dau­dzus viņu kuģus, tomēr nepaguva piesteigties palīgā sa­viem kājniekiem, jo pēkšņi ieradās Gilips .un ieņēma Plēmiriju, kur atradās triēru aptakelējums un daudz nau­das, kas viss tagad krita Gilipa rokās, turklāt daudzus atēniešus nogalināja un. saņēma gūstā, bet pats ļaunākais, ka Nīkijam tika ļoti apgrūtināta pārtikas piegāde. Kamēr Plēmirijā bija atēnieši, pārtiku varēja piegādāt ātri un viegli, bet pēc viņu padzīšanas tas bija grūti izdarāms, jo pastāvīgi uzbruka ienaidnieku kuģi. Sirakūzieši do­māja, ka viņu floti nav uzvarējis stiprāks ienaidnieks, bet tā cietusi sakāvi, nekārtībā vajājot bēgošos. Tagad viņi, labāk sagatavojušies, gribēja atkal cīnīties, bet Nīkijs kauju nepieņēma, sacīdams, ka būtu nepiedodama muļ­ķība tagad doties cīņā pret lieliem un labi apgādātiem spēkiem, kad palīgā steidzas stiprā Dēmostena flote.
Nesen par stratēģiem ieceltie Menandrs un Eitidems neturēja labu prātu uz abiem stratēģiem, kurus tie uz­skatīja par saviem sāncenšiem. Viņi gribēja aizsteigties Dēmostenam priekšā un pirms viņa kaut ko izcilu veikt, bet Nīkiju pilnīgi aizēnot. Viņi teica, ka atēniešus visi nicināšot, ja tie baidīšoties cīnīties ar uzbrūkošajiem sira­kūziešiem, un tā tie panāca jūras kauju, ko zaudēja, korintiešu trierarha Aristona pievilti. Tukidīds apgalvo, ka atēniešu sakāve bijusi smaga un zaudējumi lieli. Nī­kijs bija nomākts: viņš bija cietis neveiksmi, būdams vienīgais pavēlnieks, un tagad atkal piemeklēja neveik­sme viņa padoto vainas dēļ.
Šajā laikā pie ieejas ostā parādījās krāšņi rotāta Dē­mostena flote, un tā ienaidniekiem likās sevišķi bīstama.
Ar septiņdesmit trīs kuģiem Dēmostens veda piecus tūkstošus hoplītu, ne mazāk kā trīs tūkstošus šķēpnešu, strēlnieku un lingotāju. Lielisks bija kuģu aptakelējums, krāšņas triēru nozīmes, izbailes ienaidniekiem varēja ra­dīt daudzie airētāju vadītāji un flautisti14, viss bija kā teātrī, un lielas bija sirakūziešu bailes. Viņi neredzēja gala savām nelaimēm, necerēja vairs uz labvēlīgu pa­griezienu, bija pārliecināti, ka visas viņu pūles ir veltas, ka velti viņi iet bojā.
Par palīdzību Nīkijs tomēr ilgi nedabūja priecāties. Jau pirmo reizi satiekoties, Dēmostens mudināja viņu pēc iespējas ātrāk doties uzbrukumā, cīnīties izšķirīga kauja un vai nu ieņemt Sirakūzas, vai atgriezties mājas. Nīkijs, izbrīnījies un pārsteigts par tādu steigu un pārdrošību, lūdza Dēmostenu nerīkoties neapdomīgi un neprātīgi. No­gaidīšana nenākot ienaidniekiem par labu, jo viņiem ne­esot nekādu krājumu, ilgi paļauties uz sabiedrotajiem viņi arī nevarēšot, trūkums viņus drīz spiedīšot tāpat ka agrāk sākt sarunas par izlīgumu.
Sirakūzas tiešām bija ļaudis, kas slepeni veda sarunas ar Nīkiju un lūdza viņu vēl palikt, jo sirakūzieši jau tagad esot galīgi zaudējuši spēkus un Gilips viņiem kļu­vis neciešams. Ja šīs grūtības vēl kādu laiku turpināšo­ties, viņi atteikšoties pretoties. Par to Nīkijs stāstīja ap­linkiem un miglaini, atklāti viņš neko neteica. Stratēģi domāja, ka viņš baidās, pārmeta viņam vilcināšanos un sīkumainību, tas esot viņa sensenās kļūdas, viņš esot zaudējis enerģiju, neesot uzbrucis ienaidniekiem, līdz viņa ļaudīm zudis cīņas spars un sirakūzieši tos sākuši nicināt. Stratēģi piekrita Demostena drosmīgajam nodo­mam, un arī Nikijs bija spiests tam piekrist.
Tad naktī Dēņiostens ar kājniekiem uzbruka Epipolām. Pārsteigtos korintiešus nogalināja, pirms tie paspēja at­jēgties, daļu piespieda bēgt. Uzvarētāji traucās tālāk, līdz sastapa boiotiešus, kas pirmie stājās tiem pretī ciešā ierindā. Skaļi kliegdami, tie atspieda uzbrucējus atpakaļ, daudzus nogalināja, to rindās izcēlās apjukums. Bēgošie sajaucās ar tiem, kas uzvarējuši devās uz priekšu, izbai­les kavēja drošsirdīgos, kas savējos noturēja par ienaid­niekiem. Visur sajukums, izbailes, nezināšana. Kaut gan nakts nebija pilnīgi tumša, tomēr īsti labi nekas nebija saredzams. Pašlaik rietēja mēness, ieroči un cīnītāji bija neskaidri saskatāmi, bet izbailēs savējos no ienaidniekiem grūti atšķirt. Mēness atēniešiem bija aiz muguras, ienaid­nieki neredzēja ne viņu skaitu, ne ieroču spožumu, bet korintiešu vairogi gaiši mirdzēja, likās — viņu ir daudz vairāk neka īstenībā.
Un, kad lauzta bija pretestība, ienaidnieki uzbruka no visam pusēm, bēgošos nogalināja gan sirakūzieši, gan paši atēnieši, noturēdami viņus par ienaidniekiem, daudzi nogāzās lejā no kraujas. Izklīdušos un pa apkārtni kle­jojošos jātnieki no rīta panāca un iznīcināja. Krita kādi divi tūkstoši. No tiem, kas izglābās, tikai daži nebija no­svieduši ieročus.
Nīkijs bija satriekts, kaut gan nelaimi bija paredzējis. Notikušajā viņš vainoja Dēmostenu, kas, visādi taisnodamies mudināja pēc iespējas ātrāk aizbraukt. Nekāds karaspēks taču vairs palīgā neieradīšoties, ar palikuša­jiem spēkiem ienaidniekus neuzvarēšot. Pat ja viņi būtu uzvarējuši, šo vietu vajadzētu atstāt, jo visi viņiem sa­kot, ka tā vienmēr ir bīstama un kaitīga veselībai, vēl jo vairāk šajā gada laikā, kā viņi paši to tagad redzot. Pašreiz bija rudens sākums, daudzi jau slimoja, īsti labi nejutās neviens. Tomēr Nīkijs negribēja ne dzirdēt par bēgšanu un prombraukšanu, viņš baidījās no sirakūziešiem, bet vēl vairāk no atēniešiem, no viņu tiesām un apmelotājiem. Šeit viņam nekas ļauns nedraudot, viņš teica, bet, ja kas gaidītos, tad viņš labāk izvēlētos nāvi no ienaidnieku nekā no savu pilsoņu rokas. Šajā ziņa viņš nepiekrita bizantietim Leontam, kas saviem pilso­ņiem teica:
— Es negribu mirt kopā ar jums, labāk jau mirt no jūsu rokas.
Kurp pārvietot nometni, par to Nīkijs solījās vēlāk mierīgi padomāt.
Tā domāja Nīkijs, bet Demostens turpināja aizstāvēt savu priekšlikumu, kaut gan viņa agrākais plāns bija cietis pilnīgu neveiksmi. Pārējie bija pārliecināti, ka Nīkijs grib nogaidīt, paļaudamies uz saviem draugiem Sirakūzās, un tāpēc tik enerģiski pretojas aizbraukšanai. Galu galā visi tam piekrita. Bet, kad sirakuziešiem pie­nāca spēku pastiprinājums un saslimušo atēniešu skaits arvien vēl auga, arī Nīkijs atzina, ka jābrauc projām, un deva rīkojumu kareivjiem gatavoties aizbraukšanai.
Kad visi jau bija sagatavojušies un ienaidnieki, kas to nemaz negaidīja, uzmanīgi viņus nenovēroja, notika Mēness aptumsums. Nīkijam un visiem, kas šo parādību neizprata, tā iedvesa māņticīgas bailes. Ka Saules aptumsumi notiek, Mēnesim aizsedzot Sauli, to ļaužu vai­rums vairāk vai mazāk saprata, bet, kas notiek ar pašu Mēnesi, kāpēc pilns Mēness piepeši zaudē gaismu, kāpēc maina krāsu, — tas nebija viegli izprotams, to atzina par dīvainu dievišķīgu zīmi, kas_ vēstī lielu nelaimi. Anaksagors bija pirmais, kas skaidrāk un drošāk rakstīja par gaismu un ēnu uz Mēness, bet ne viņš pats, ne viņa darbi nebija plaši pazīstami. Slepeni un piesardzīgi no rokas rokā tos deva uzticamiem ļaudīm, jo nekāda cieņa tad nebija tā sauktie fiziķi un zvaigžņu pētnieki, kuri die­višķīgo mēģināja izskaidrot ar muļķīgiem cēloņiem un neizprotamiem spēkiem, kas pakļāva to aklai nepiecie­šamībai. Tāpēc Protagoru izraidīja un Anaksagora at­brīvošanu no cietuma ar lielam pūlēm panāca Perikls, bet Sokrāts tika sodīts ar nāvi savas filozofijas dēļ, kurai nebija nekāda sakara ar šādām mācībām.
Vēlāk Platons, kļuvis slavens ar savu dzīvi, dabisko nepieciešamību pakļāva augstākām dievišķīgam varam un līdz ar to sagrāva arī apmelojumus un aplamos priekšstatus par šādiem darbiem, un šīm mācībām atvēra ceļu uz vispārēju atzīšanu. Kad Platona draugs Dions gatavo­jas doties jūrā, lai brauktu uz Sirakūzām pret Dionīsiju, notika Mēness aptumsums, no kura viņš nemaz nenobijās, un, nonācis Sirakūzas, padzina tirānu. Šajā grūtajā brīdī Nīkijam nebija neviena saprātīga pareģa, jo viņa draugs Stilbids, kas bieži bija kliedējis viņa māņticīgās bailes, nesen bija miris. Turklāt, saka Filohors, zīme tiem, kas gatavojās bēgt, nemaz nebija ļauna, tā bija pat ļoti laba, jo gaisma ir viņu ienaidnieks, viņu bīstamajam pasāku­mam derīgs ir aizsegs, bet Autoklīds raksta savos «Pētī­jumos», ka pēc Saules vai Mēness aptumsuma trīs dienas vajagot uzmanīties. Tomēr Nīkijs pierunāja atēniešus no­gaidīt, līdz Mēness būs veicis pilnu apgriezienu, jo viņš esot novērojis, ka tas, izgājis caur tumšo, Zemes aizēnoto vietu, neesot tūlīt kļuvis tīrs.
Gandrīz visu citu atstājis novārtā, Nīkijs upurēja un centās izzināt dievu gribu, līdz pienāca ienaidnieki, kas uzbruka atēniešu nocietinājumiem un nometnei, bet viņu kuģi aizņēma visu ostu. Ne tikai kareivji, piebraukuši ar triērāmpavisam tuvu atēniešiem, izaicināja viņus uz cīņu un dažādi nievāja, to pašu darīja arī zēni un pusaudži, braukdami ar zvejas kuģiem un laivām. Kādu no tiem, .Herakleidu, ievērojamu vecāku dēlu, kas bija piebraucis ar savu laivu pārak tuvu, sagūstīja atēniešu kuģis. Viņa tēvabrālis Pollihs, baidīdamies par Hērakleidu, devās vi­ņam palīga ar desmit savām triērām, bet citi savukārt steidzās glābt Pollihu. Notika nikna jūras kauja, un sirakuzieši uzvarēja. Krita arī Eirimedonts un daudzi citi.
Atēniešiem vairs nebija iespējams ilgāk vilcināties, un viņi lādēdamies kliedza, lai stratēģi vadot atkāpšanos pa sauszemi, jo uzvarējušie sirakūzieši tūlīt bija aizsprosto­juši izeju no ostas, bet Nīkijs nepiekrita — atstāt tik daudzus transportkuģus un gandrīz divsimt triēras bija šausmīgi. Un viņš pavēlēja krietnākajiem kājniekiem un arī spēcīgākajiem šķēpnešiem sakāpt kuģos. Simt desmit triēras tagad bija sagatavotas kaujai, citām nebija airu. Pārējos spēkus Nīkijs nostādīja gar jūras krastu. Lielo nometni un nocietinājumu loku, kas sniedzās līdz Hērakla templim, atēnieši atstāja. Tā kā Sirakūzu Hēraklam ne­bija nesti parastie upuri, tad priesteri un stratēģi, turp nogājuši, to darīja tagad, kad kareivji un airētāji jau kāpa kuģos.
Sirakūziešiem pareģi ziņoja, ka, pēc upuriem spriežot, viņi gūšot spožu uzvaru, ja paši nesākšot kauju, tikai aizstāvēšoties: arī Hērakls taču visus uzvarējis, aizstā­vēdamies pret uzbrucējiem. Tad viņu kuģi devās kaujā, kas bija sevišķi neatlaidīga un nikna, un tiem, kas vēroja no krasta, sagādāja ne mazāku satraukumu un izbailes ka pašiem cīnītājiem, jo visi dažādie un negaidītie cīņas pavērsieni bija ļoti labi redzami. Atēniešu kļūmīgā tak­tika nodarīja viņiem ne mazāk ļauna kā ienaidnieki: viņu smagie kuģi uzbruka ciešā ierindā daudz vieglākajiem sirakūziešu kuģiem, kas no tiem veikli izvairījās un tad paši devās uzbrukumā drīz no vienas, drīz no otras puses. Tad sākās vispārēja sagrāve un daudzi atēnieši tajā da­būja galu. Bēgt pa jūru viņi nevarēja: sirakūzieši bija nogriezuši atkāpšanās ceļu. Viņi saprata, ka izglābties pa sauszemi būs grūti, un neko neuzsāka, kad sirakūzieši vilka projām viņu kuģus, viņi nelūdza arī kritušo izdo­šanu apbedīšanai. Lielāka nelaime par kritušo atstāšanu bez apbedīšanas esot slimo un ievainoto pamešana ienaid­nieku varā, kas bija droši paredzama, turklāt viņi paši pēc daudzām nelaimēm noteikti nonākšot pie tā paša gala.
Naktī atēnieši gatavojās doties ceļā, un Gilips saprata, ka viņš ne ar labu, ne ar ļaunu nepanāks, lai sirakūzieši, kas pašlaik svinēja uzvaras svētkus, upurēja un rīkoja iedzeršanu, uzbruktu aizejošajiem ienaidniekiem, bet sira­kūziešu virspavēlnieks Hermokrats rīkojās viltīgi, viņš aizsūtīja pie Nīki ja dažus no saviem ļaudīm, kas teica, ka viņi nākot to sirakūziešu uzdevuma, kuri agrāk ar Nīkiju veduši slepenas sarunas, tie ieteicot naktī nedoties ceļā, jo sirakūzieši gatavojot uzbrukumu no slēpņa un jau ieņēmuši šaurās vietas. Nīkijs viņiem noticēja, tālāk uz priekšu negāja, līdz notika tieši tas, no kā viņš bija baidījies: no rīta sirakūzieši ieņēma šaurās vietas, no­sprostoja pārejas pār upēm un nopostīja tiltus. Atklātās un līdzenās vietās viņi nostādīja jātniekus, tā ka atē­nieši varēja tikt uz priekšu tikai ar cīņu.
Nogaidījuši visu dienu un visu nākošo nakti, atēnieši atkal devās ceļā raudādami un žēlodamies, it kā viņi at­stātu savu tēviju, nevis ienaidnieku zemi, jo viņiem trūka viss nepieciešamais un viņi bija pametuši ienaidniekiem spēkus zaudējušos draugus un tuviniekus, tomēr pašrei­zējās nelaimes viņiem likās vieglas salīdzinājumā ar tām, kas bija sagaidāmas. Daudz bēdu un skumju varēja re­dzēt nometnē, bet visnožēlojamākais bija pats Nīkijs. Lielajam slimības mocītajam vīram būtu vajadzējis vai­rāk pārtikas, bet viņam bija jāiztiek ar gaužām niecīgu devu un jāuzņemas grūtības, kas daudziem veselajiem bija gandrīz nepanesamas. Visi saprata, ka viņš to ne­dara, baidīdamies par sevi un savu dzīvību, — kareivju dēļ viņš negribēja atteikties no beidzamās cerības. Citi izbailēs un sāpēs raudāja un žēlojās, un, ja kādreiz Nīkijs nevarēja valdīt asaras, kareivji saprata, cik ļoti viņam sāp šī karagājiena kauns un negods, jo viņš bija cerējis uz lieliem panākumiem un lielu slavu.
Redzēdami Nīkiju tik nelaimīgu, atcerēdamies viņa vār­dus, viņa brīdinājumus nebraukt uz Sicīliju, atēnieši bija pārliecināti, ka viņš cieš nepelnīti. Viņi vairs necerēja uz dievu palīdzību, ja vīru, kas tik ļoti godājis dievus, kas tiem veltījis tik daudzas krāšņas veltes, nesis tik ba­gātīgus upurus, piemeklē tāds pats liktenis kā visne­krietnāko vienkāršo kareivi.
Tomēr Nīkijs ar savu izturēšanos, sejas izteiksmi un mudinājumiem centās parādīt, ka nelaimes viņu nav sa­lauzušas. Visā šajā astoņas dienas ilgajā gājienā viņš saglabāja nesagrautu savu armiju, kaut gan ienaidnieki nepārtraukti uzbruka, daudzus ievainoja un nogalināja. Devītajā dienā Dēmostenu un viņa kareivjus, kas bija atpalikuši, ielenca sirakūzieši. Dēmostens, izvilcis zobenu, gribēja padarīt sev galu, bet piesteigusies ienaidnieki viņu aizkavēja un sagrāba dzīvu, kaut gan ievainotu. To Nīkijam pastāstīja pieauļojušie ienaidnieku jātnieki, arī viņš pats, izsūtījis jātniekus izlūkot, dabūja zināt, ka Dēmostena vadītie kareivji padevušies, tāpēc nolēma slēgt ar Gilipu pamieru ar noteikumu, ka atēniešiem at­ļaus aizbraukt no Sicīlijas, ja tie ar ķīlniekiem nodrošinās sirakūziešiem kara izdevumu atmaksu. Sirakūzieši nepie­krita, draudēja, dusmās zākāja atēniešus, un uz tiem, bada un slāpju mocītiem, lidoja šķēpi, akmeņi, bultas. Šo nakti Nīkija kareivji vēl izcieta un nākamajā dienā, ienaidnieku vajāti, nonāca pie Asinaras upes. Tajā dau­dzus ietrieca ienaidnieki, citi izslāpuši metās ūdenī paši, daudzi tur dabūja briesmīgu galu: ienaidnieki viņus no­galināja, kad viņi, aizmirsuši pretoties, dzēra. Piestei­dzies pie Gilipa, Nīkijs tad izsaucās:
— Apžēlojieties par uzvarētiem, bet nežēlojiet mani, kas slavu un godu guvis ar tik daudzām spožām uzva­rām. Saudzējiet atēniešus, atcerieties, cik mainīga ir kara laime. Kad jums15 klājās ļauni, atēnieši bija pret jums saudzīgi un lēnprātīgi.
Tā runāja Nīkijs, un Gilipam, viņu redzot un dzirdot, iežēlojās sirds. Viņš atcerējās Nīkija labvēlīgo izturēša­nos pret lakedaimoniešiem, zināja arī, kādu godu iegūs, saņēmis gūstā ienaidnieku stratēģus.
Tāpēc viņš laipni runāja ar Nīkiju un deva pavēli atēniešus neapkaut, bet ņemt gūstā. Pavēli izpildīja lēni, un daudz vairāk bija nogalināto nekā dzīvu palikušo. Tiesa gan, daudzus slepeni aizveda kareivji.2
Visus gūstekņus saveda vienkopus, un ienaidnieku ieročus un bruņas pakāra pie lielākajiem un skaistāka­jiem upmalas kokiem. Uzvarētāji uzlika galvā vainagus un krāšņi izrotāja savus zirgus, bet atēniešu zirgiem no­grieza krēpes. Tad viņi devās atpakaļ uz Sirakūzām. Tik lielisku uzvaru hellēņi nekad nebija guvuši cīņā ar hellēņiem. Tā bija panākta ar visu spēku sasprindzinājumu, ar apbrīnojamu vīrišķību un drosmi.
Sirakūziešu un sabiedroto kopējā tautas sapulcē Eirikls, ievērojamākais no oratoriem, iesniedza priekšlikumu, ka tā diena, kad padevās Nīkijs, turpmāk būs svētku diena,kad upurēs un visi būs brīvi no darbiem. Šos svētkus sauks par Asinarijām Asinaras upes vārdā. Atēniešu ver­gus un sabiedrotos pārdos verdzībā, viņus pašus un sicīliešus, kas pārgājuši viņu pusē, nosūtīs uz akmeņlauztu­vēm, stratēģus sodīs ar nāvi. Kad sirakūzieši šo priekš­likumu pieņēma, Hermokrats teica, ka svarīgāka par labu uzvaru ir laba uzvaras izlietošana, bet tad sacēlās liels . troksnis. Gilips lūdza izdot viņam atēniešu stratēģus, lai viņš varētu tos dzīvus aizvest uz Lakedaimonu, taču tauta, no panākumiem kļuvusi augstprātīga, viņa lūgumu rupji noraidīja. Turklāt sirakūzieši jau kara laikā bija ļoti nemierā ar viņa skarbo izturēšanos un īsti spartisko vadības veidu. Tīmajs saka, ka viņu vainojuši skopulībā un mantkārībā, iedzimtos netikumos, kuru dēļ arī tēvs Kleandrids bija spiests doties trimdā, kad viņu apsūdzēja pērkamībā. Arī Gilips pats ar lielu kaunu un negodu bēga no tēvijas, kad bija pierādīts, ka viņš piesavinājies un paslēpis zem sava nama jumta trīsdesmit no tūkstoš talantiem, kurus Agesilājs aizsūtīja uz Spartu. Bet par to Līsandra biogrāfijā ir stāstīts plašāk.
Tīmajs saka, ka Dēmostens un Nīkijs nav sodīti ar nāvi pēc sirakūziešu pavēles, kā raksta Filists un Tukidīds, bet, Hermokrata brīdināti, paši padarījuši sev galu, izmantodami, ka klāt nav bijis neviena sarga. Viņu līķus, nomestus pilsētas vārtu priekšā, varēja redzēt katrs, kas gribēja. Man ir stāstīts, ka līdz šai dienai Sirakūzās kādā templī rādot vairogu, kas esot Nīki ja vairogs, skaisti rotāts ar zelta cauraustu purpuru.
Lielākā daļa sagūstīto atēniešu aizgāja bojā akmeņlauz­tuvēs no slimībām un sliktas pārtikas, jo katrs dienā da­būja tikai divas kotilas miežu un kotilu ūdens. Tomēr daudzus slepeni pārdeva verdzībā, pārdeva arī tos, kas apgalvoja, ka viņi esot vergi. Uz pieres viņiem iededzi­nāja zirga attēlu, tātad bija jāpacieš kā šis apkaunojums, tā arī verdzība. Viņu likteni tomēr atviegloja izglītība un prasme izturēties, un viņus vai nu drīz atbrīvoja, vai arī saimnieki izturējās pret viņiem ar cieņu. Daudziem par savu izglābšanos bija jāpateicas Eiripīdam. Šķiet, no hellēņiem, kas nedzīvoja savā īstajā tēvijā, Eiripīdu vis­vairāk cienīja Sicīlijā. Atbraucēji vienmēr atveda kā ciemkukuli jaunus Eiripīda darbu fragmentus, tos viņi ar prieku un patiku mācījās no galvas. Daudzi no tiem, kas izglābušies atgriezās Atēnās, pateikdamies priecīgi sveica Eiripīdu un stāstīja, ka atlaisti, brīvībā, jo mācījuši, cik nu paši vēl atcerējušies, viņa vārsmas. Pēc kaujas iz­klīdušajiem deva ēst un dzert, ja viņi nodziedāja kaut ko no Eiripīda. Tāpēc nav ko brīnīties, ka kaunieši, kas sākumā neļāva iebraukt savā ostā kādam pirātu vajātam kuģim, deva atļauju, uzzinājuši, ka jūrnieki prot no. galvas Eiripīdu.
Atēnieši par nelaimīgo kauju dabūja zināt no vēstneša, kas nemaz nepelnīja uzticību. Cik zināms, kāds sveši­nieks, izkāpis malā Peirajā un iegājis pie bārddziņa, sācis tā stāstīt par notikušo, it kā tas atēniešiem būtu jau labi zināms. Bārddzinis, pirms citi to dabūjuši dzirdēt, aiz­steidzies pie arhontiem un turpat agorā sācis stāstīt par lielo nelaimi. Izcēlās, kā jau bija sagaidāms, lielas izbailes un apjukums, un arhonti, sasaukuši tautas sapulci, sākuši šim vīram jautāt, kas viņam to teicis, bet tas nevarējis neko saprātīgu atbildēt. Nodomājuši, protams, ka viņš visu izdomājis, lai sabaidītu tautu, tāpēc piesējuši viņu pie rata un ilgi mocījuši, līdz ieradušies vēstneši, kas visu, kā nākas, izstāstījuši.

__________________ |

1 Grieķu val. nīke nozīmē uzvara.
2 Tas nav vēsturnieks Tukidīds, bet Tukidīds — Perikla politiskais pretinieks, kas prasīja augstsirdīgāku izturēšanos pret sabiedrotajiem.
3 Aktiera zābaks, kas derēja kā labajai, tā kreisajai kājai.
4 Vārsmas no kādas komēdijas. «Vecais» ir tauta, kuras labvēlību viegli iegūt ar glaimiem un izdabāšanu.
5 Dēlas sala esot Apolona un viņa māsas Artemīdas dzimtene. Tajā bija šo dievību svētvieta, kās pazīstama visā Grieķijā.
6 Ar naudu grib atpirkties no apmelotāja.
7 Katram karavadonim pēc sava uzdevuma veikšanas bija jādod at­skaite. Tas notika vienmēr tiesas lietas veidā, kur katram pilsonim bija tiesības runāt kā sūdzētājam.
8 Vairogu nomet bēgot.
9 Militāra savienība ar Argosu, senseno Spartas ienaidnieci, ir gandrīz vai kara pieteikums lakedaimoniešiem.
10 Varēja sodīt pat ar nāvi, ja atzītu, ka spartiešu draugs Nīkijs ir apzināti kaitējis Atēnām. Vadīt Atēnas ir grūti un bīstami.
11 Iekšēja balss, kas Sokrātam bieži teikusi kaut ko nedarīt, bet nekad nav teikusi kaut ko darīt.
12 Šis templis ir pie pašām Sirakūzām, tomēr ārpus nocietinājumu loka.
13 Mešanas jūras šaurums.
14 Takti airētājiem deva airētāju priekšnieks ar koka veseri, dažreiz ari flautists.
15 Nīkijs šeit atgādina spartiešu neveiksmes, sevišķi ievērojamu spartiešu sagūstīšanu Sfaktērijas salā.
16 Lai izmantotu par saviem kalpiem vai pārdotu.

ALKIBIĀDS

Stāsta, ka Alkibiāda ciltstēvs esot Ajanta dēls Eirisaks. No mātes puses viņš ir Alkmaionīds, Megakla meitas Deinomahes dēls. Viņa tēvs Kleinijs ar personisku triēru izcili cīnījās pie Artemisija. Vēlāk viņš krita kaujā ar boiotiešiem pie Koronejas. Par Alkibiāda aizbildņiem bija Ksantipa dēli- Perikls un Arifrons, viņa radinieki. Ir ticams, ka Alkibiāda slavu ļoti vairojusi Sokrāta labvē­lība un draudzība, jo neviens nemin pat Nīkija, Dēmostena, Lāmaha, Formiona, Tēramena — ievērojamāko tā laika vīru mātes vārdu, bet par Alkibiādu mēs pat zinām, ka viņa aukli sauca par Amiklu un tā bijusi lakedaimoniete ( tā saka Antistens ), bet viņa audzinātājs, saka Pla­tons, bijis Zopirs.
Nemaz varbūt nebūtu jāsaka, ka Alkibiāds bija ļoti skaists. Jāpiezīmē tomēr, ka viņš vienmēr bija daiļš un valdzinošs — skaists zēns, skaists jauneklis, skaists vīrs. Nevar piekrist Eiripīdam, kas saka, ka daiļums ir dažāds un skaists ir arī rudens, bet par Alkibiādu un dažiem citiem tas ir labi teikts — tik stalts, spēcīgs un daiļš viņš bija vienmēr. Runājot viņš mazliet svepstēja, bet šī svepstēšana viņam pat piestāvējusi: tā viņa valodai de­vusi īpašu pievilcību un pārliecības spēku. Izsmiedams Teoru, Aristofans atdarina Alkibiāda svepstēšanu:
Tad Alkibiāds man teica, klusi svepstēdams:
«Nu ledz, tas Teols, ai klaukļa galvu vīls.»
To Alkibiāds man nosvepstēja pareizi.
Arī Arhips, izsmiedams Alkibiāda dēlu, saka: tur iet viņš ieziedies, tam himatijs velkas pa zemi, un, lai pēc iespē­jas "vairāk ildzinātos tēvam, viņš svepst, galvu šķiebj uz sāniem.
Alkibiāda raksturā vēlāk notika krasas pārmaiņas un atklājās daudzas pretrunas, tā tam arī jābūt tādu cilvēku dzīvē, kas ķeras pie nopietniem uzdevumiem un veic tos ar labām vai sliktākām sekmēm. Viņā bija daudzas un stipras kaislības, pati stiprākā — godkāre. Viņš vienmēr
gribēja būt tikai pirmais, kā liecina nostāsti par viņa zēna gadiem. Kādreiz cīkstoties, kad vajadzējis sasprin­dzināt visus spēkus, lai nekristu, viņš sācis kost preti­nieka roku un tā atbrīvojies no tvēriena. Palaidis Alki­biādu, tas izsaucies:
— Alkibiād, tā kož tikai sievietes.
— Nē, tā kož lauvas.
Vēl gluži mazs būdams, viņš kādā .šaurā ieliņā spēlējis kauliņus. Tieši tad, kad bijusi viņa kārta mest, braucis kāds vezums. Sākumā Alkibiāds saucis, lai važonis pa­gaida, jo citādi vezums būtu tieši metiena ceļā, bet va­žonis, nebūdams no smalkjūtīgajiem, braucis tikai tālāk. Citi zēni pagājuši nost, bet Alkibiāds meties visā garumā uz mutes vezuma priekšā — lai tagad braucot, ja gribot." Važonis tad izbijies, apturējis, un visi, to redzēdami un izbailēs kliegdami, saskrējuši pie Alkibiāda.
Kad Alkibiādam pienāca laiks sākt mācīties, viņš citiem skolotājiem, kā pienākas, paklausīja, bet atteicās spēlēt flautu — brīvam pilsonim no labas ģimenes tas neklā­joties. Plektrs un lira nebojājot brīva cilvēka izskatu, bet, pūšot flautu, seja tiekot tā izķēmota, ka pat tuvi­nieki tikai ar pūlēm varot spēlētāju pazīt. Turklāt liras spēlētājs varot ne tikai spēlēt, bet spēlējot arī runāt un dziedāt, turpretim flautistam viņa instruments it kā aiz­bāžot muti un viņš nevarot pateikt ne vārda.
— Lai spēlē flautu, — viņš teica, — Tēbu jaunieši, jo runāt viņi neprot, bet mūsu tēvi stāsta, ka mūsu vadone ir Atēna un mūsu sargs — Apolons, taču Atēna ir aiz­sviedusi prom flautu un Apollons flautistam licis nodīrāt ādu.1
Tā gan jokodamies, gan nopietni Alkibiāds atteicās spēlēt flautu un pierunāja arī citus to nedarīt. Zēni bija pārliecināti, ka viņš pamatoti nievā flautas spēli un iz­smej tās spēlētājus, un no šī laika atēnieši vairs neatzina, ka brīviem pilsoņiem pieklājas ar to nodarboties, un flauta vairs nebija godā.
Kad viņu pavadīja vesels bars dižciltīgu atēniešu, bija redzams, ka viņi to dara, apbrīnodami Alkibiāda zaļok­snējo jaunības skaistumu, bet Sokrāta draudzība liecina par Alkibiāda krietnumu un godprātību, ko viņš saska­tīja aiz skaistās ārienes. Sokrāts bažījās par Alkibiādu viņa bagātības un vispārējās apbrīnošanas dēļ, bažījās visa šī pilsoņu, svešinieku un sabiedroto pūļa dēļ, kas centās iegūt jaunekļa labvēlību ar glaimiem un dāvanām. Viņš vienīgais varēja šīs briesmas novērst un nepieļaut, ka ziedošais koks un tā augļi iet bojā. Taču nevienu liktenis nenosargā, ka viņu nevarētu sāpīgi skart ne filo­zofija, ne vaļsirdīgi un nesaudzīgi vārdi. Arī Alkibiādam jau no agras jaunības izdabāja ļaudis, kas centās viņam pieglaimoties un kavēja viņu uzklausīt aizrādījumus un pamācības, taču viss krietnais viņā mudināja viņu tuvāk iepazīt Sokrātu un pievērsties tam.
Alkibiāds bija pārliecināts, ka tas, ko dara Sokrāts, rūpēdamies par jauniešiem un pareizo viņu dzīves ievirzi, ir īsta kalpošana dieviem. Viņš nicināja pats sevi, jutās apkaunots, apbrīnoja Sokrātu un viņa cenšanos darīt vienmēr un visiem labu. Atēnieši brīnījās, redzēdami, ka Alkibiāds pusdieno kopā ar Sokrātu, cīkstas ar viņu, dzīvo vienā teltī, bet pret saviem agrākajiem draugiem ir skarbs, dažreiz pat nicinoši augstprātīgs. Tomēr viņš bija ļoti labvēlīgs pret kādu meteku. Ielūdzis to kādreiz pusdie­not un laipni aprunājies, viņš uzaicināja to nākamajā dienā piedalīties izsolē, kurā izdos vairāksolīšanā valsts ienā­kumus.2 Meteks atteicās, jo summa esot pārāk liela, bet Alkibiāds piedraudēja viņu nopērt, ja nepaklausīšot. Kā redzams, Alkibiāds uz nodokļu atpircējiem neturēja labu prātu.
No rīta, ieradies āgorā, meteks solītajai summai pielika vēl vienu talantu. Atpircēji bija sašutuši, sanāca kopā un pieprasīja, lai viņš nosauc galvotāju, būdami pārlieci­nāti, ka tādu viņš neatradīs. Un tiešām — meteks no­bijās un gribēja jau atteikties, bet Alkibiāds piecēlies no savas vietas sauca amatpersonām:
— Rakstiet mani, viņš ir mans draugs, es galvoju.
Atpircēji, to dzirdēdami, apjuka. Viņi bija paraduši ar tekošā gada nosolīto ienākumu ievākšanu nokārtot iepriekšējā gada maksājumus. Tagad viņi nezināja, kā izkļūt no grūtā stāvokļa, un lūdza meteku pieņemt atkāp­šanās naudu, bet Alkibiāds neļāva metekam ņemt mazāk
Sokrāts bija Alkibiāda draugs, taču ne vienīgais: viņam bija daudzi un ievērojami sāncenši. Dažreiz Sokrāts viņu pilnīgi sev pakļāva, jo labo un krietno Alkibiāda rak­sturā ietekmēja Sokrāta vārdi, kas aizkustināja viņu līdz asarām, bet gadījās arī, ka Alkibiāds pakļāvās glaimotā­jiem, kas solīja viņam baudas, un sāka izvairīties no Sokrāta, kurš dzina viņam pēdas kā bēguļojošam vergam, jo vienīgi pret Sokrātu viņš juta cieņu un bijību. Tāpēc arī Kleants teica, ka Sokrātam esot vara vienīgi pār Alkibiāda ausīm, bet citi varot ietekmēt arī citas ķer­meņa daļas, kas Sokrātam neesot skaramas. Alkibiādam, bez šaubām, bija tieksme uz baudām, to var noprast no Tukidīda stāsta par viņa neparasto dzīves veidu. Tāpēc arī draugi, kas gribēja viņu samaitāt, izmantoja viņa godkāri un iedomību, mudinādami pirms laika uz lieliem pasākumiem un cenzdamies pārliecināt, ka viņam vajagot tikai sākt nodarboties ar valsts lietām, lai ēnā tūlīt pa­liktu visi stratēģi un runātāji tautas sapulcē, un Hellādā viņš būšot ievērojamāks un slavenāks par pašu Periklu.
Dzelzs ugunī kļūst mīksta, bet aukstumā tā atkal sa­cietē un vielas daļiņas sakļaujas, tāpat tas bija ar Alki­biādu. Viņa iedomību un uzpūtību Sokrāts it kā nomāca ar savu vārdu varu, Alkibiāds kļuva pazemīgs un bikls, sāka saprast, kā viņam trūkst un kas vajadzīgs, lai kļūtu par krietnu cilvēku.
Kad Alkibiāds bija tikko pārsniedzis zēna gadus, viņš ieradās pie gramatikas skolotāja un lūdza dot viņam Ho­mēru. Skolotājs teica, ka Homēra viņam neesot, un Alki­biāds, iesitis viņam ar dūri, aizgāja. Kāds cits skolotājs teica, ka viņam esot viņa paša izlabotais Homērs.3
— Kāpēc tad tu, — teica Alkibiāds, — vēl māci lasīt, ja vari labot Homēru? Kāpēc nemāci jauniešus?
Gribēdams satikt Periklu, viņš aizgāja pie tā mājās. Viņam pateica, ka Perikls esot aizņemts, viņš pašlaik pārdomājot par norēķiniem, kas jāiesniedz atēniešiem. Tad Alkibiāds aiziedams teicis:
— Labāk viņš darītu, ja padomātu, kā varētu vispār iztikt bez norēķināšanās.
Būdams jauneklis, viņš piedalījās karagājienā pret Potidāju, dzīvoja vienā teltī ar Sokrātu un stāvēja tam blakus kaujas ierindā. Kādā niknā kaujā viņi abi bija drosmīgi cīnījušies, bet Alkibiāds tika ievainots. Sokrāts tad viņu sedza un atvairīja ienaidniekus, tā glābdams Alkibiādu pašu un viņa ieročus. Pēc taisnības apbalvo­jums par drošsirdību pienācās Sokrātam, taču stratēģi, ņemdami vērā Alkibiāda stāvokli sabiedrībā, bija labvē­līgāki pret Alkibiādu un gatavojās viņam piešķirt ap­balvojumu. Visdedzīgāk par Alkibiādu iestājās Sokrāts, gribēdams jauneklī radīt cildenu cenšanos izvirzīties ar krietniem darbiem. Tieši Sokrāts ierosināja Alkibiādu vai­nagot un godināt ar pilna bruņojuma piešķiršanu. Vēlāk kaujā pie Dēlijas Alkibiāds bēga jāšus, bet Sokrāts ar dažiem citiem atkāpās kājām. Sokrātu Alkibiāds tomēr nepameta, bet pavadīja, aizsargādams pret uzbrūkošajiem ienaidniekiem, kas daudzus nogalināja. Taču tas notika vēlāk.
Kādreiz Alkibiāds iesita Hiponīkam, Kallija tēvam, ļoti bagātam vīram no ievērojamas ģimenes. Tas nebija da­rīts ne dusmās, ne kādā strīdā, bet pēc norunas ar da­žiem draugiem uzjautrinājuma dēļ. Šāda nekrietnība kļuva zināma pilsētā un izraisīja, protams, vispārēju sa­šutumu, bet jau agri nākošajā rītā Alkibiāds ieradās Hiponīka namā. Pieklauvējis un tanī iegājis, viņš novilka himatiju un nodeva sevi nesaudzīgai sodīšanai, bet Hiponīks viņani piedeva. Pēc tam viņš pat deva Alkibiādam savu meitu Hipareti par sievu. Daži tomēr saka, ka nevis Hiponīks, bet viņa dēls Kallij s devis Alkibiādam Hipareti un desmit talantus pūra naudas. Kad Hiparete dzemdēja, Alkibiāds pieprasīja vēl desmit talantus; tā bija norunāts, ja viņai būs bērni.
Hiparete bija kārtīga sieva, kas savu vīru mīlēja, bet viņu ļoti sāpināja Alkibiāda sakari ar heterām — kā ar vietējām atēnietēm, tā ar svešiniecēm, un viņa aizgāja no Alkibiāda pie sava brāļa. Alkibiādu tas nemaz ne­uztrauca, un viņš turpināja savu izlaidīgo dzīvi. Iesnie­gumu par laulības šķiršanu sievai personiski vajadzēja nodot arhontam. Kad Hiparete ieradās, lai visu nokārtotu pēc likuma, ieradās arī Alkibiāds un aiznesa viņu pāri visai agorai uz mājām. Neviens viņu nekavēja, neviens neuzdrošinājās viņam to atņemt, uh Hiparete palika pie Alkibiāda līdz savai nāvei, viņa nomira drīz pēc tam, kad Alkibiāds ar floti devās pret Efesu. Šāda spēka lie­tošana nelikās ne pretlikumīga, ne necilvēciska, jo likums, šķiet, tieši tāpēc liek ierasties sabiedriskā vietā sievai, kas atstāj savu vīru, lai dotu vīram iespēju viņu satikt un no šā soļa atturēt.
Alkibiādam bija apbrīnojami liels un skaists suns, ko viņš bija pircis par septiņdesmit mīnām. Šim sunim viņš lika nocirst sevišķi skaisto asti. Visi viņa draugi to viņam pārmeta, teica, ka suni visi žēlojot, bet viņu pašu no­sodot.
— Tad jau noticis, — smiedamies teicis Alkibiāds, — tieši tas, ko es gribēju. Es gribēju, lai, viņi, vairāk runādami par suni, mazāk slikta teiktu par mani pašu.
Pirmo reizi tautas sapulcē viņš runājis par labprātī­giem ziedojumiem valstij. Viņš nemaz nebija domājis teikt runu, bet, garām ejot, izdzirdis troksni un jautājis, kāpēc atēnieši tā trokšņojot. Viņam paskaidroja, ka no­tiekot ziedojumu pieņemšana. Tad arī viņš piegājis un ziedojis. Pilsoņi priecīgi aplaudējuši un viņu apsveikuši, bet patīkami pārsteigtais Alkibiāds bija aizmirsis, ka viņa himatija ielokā ir paipala, kas tagad izbijusies bēga, un atēnieši kliedza vēl skaļāk. Daudzi uzlēca kājās un pa­līdzēja bēgli gūstīt. Stūrmanis Antiohs to noķēra un at­deva Alkibiādam, tāpēc Alkibiāds viņu ļoti iemīlēja.
Alkibiādam bija daudzas priekšrocības, lai gūtu panā­kumus politikā, — viņa dižciltība un bagātība, viņa vīriš­ķība un drosme kaujas laukā, viņa daudzie draugi un ietekmīgie radinieki, taču sevišķi augstu viņš vērtēja ar daiļrunību gūto tautas atbalstu. Runāt viņš prata, par to liecina komiķi un Dēmostens, pats ievērojamākais no visiem oratoriem Savā runā pret Meidiju viņš saka, ka Alkibiādam bijušas daudzas izcilas īpašības un turklāt viņš lieliski pratis runāt. Ja ticam Teofrastam, kas vēs­turi zināja labāk par jebkuru citu filozofu, tad Alkibiāds ļoti labi mācējis izkārtot runas saturu un atrast vajadzīgo motivāciju, bet piemēroti vārdi un izteicieni viņam bieži pietrūka, viņš kļūdījās un dažreiz apstājās teikuma vidū.
Alkibiāda zirgu audzētava bija kļuvusi plaši pazīs­tama. Neviens — ne privātpersona, ne ķēniņš nesūtīja uz olimpiskajām sacensībām septiņus četrjūgus, vienīgi Al­kibiāds. Tukidīds saka, ka viņš ieguvis pirmo, otro un ceturto ( trešo — saka Eiripīds ) vietu, ieguvis visus iespē­jamos cildinājumus, aizēnojis visus sāncenšus ar savu četrjūgu krāšņumu. Kādā Eiripīda , traģēdijā koris par to dzied:
Cildināšu tevi, Kleinija dēls, jo skaista ir uzvara tava.
No visiem hellēņiem vienīgi tu vainagots divreiz ar olīvas zaru.
Divreiz tavu vārdu herolds ir saucis,
jo iegūtas viegli ar četrjūgiem straujiem
vietas trīs pirmās.
Šo krāšņo uzvaru vēl krāšņāku padarīja pilsētu sacen­šanās Alkibiāda godināšanā. Efesieši dāvināja viņam se­višķi greznu telti, hijieši — barību viņa zirgiem un dau­dzus upurdzīvniekus, vīnu un dažādu pārtiku, ar ko devīgi pacienāt neskaitāmos Alkibiāda viesus. Protams, par Alkibiāda plašo, pat izšķērdīgo vērienu daudz runāja, netrūka arī ļaunprātīgu apmelojumu. Atēnās, piemēram, bijis kāds Diomēds, visādi krietns cilvēks, Alkibiāda draugs, kas ļoti gribējis uzvarēt Olimpijā. Dabūjis zināt, ka Argosā ir lielisks valsts četrjūgs, un zinādams, ka Alkibiādam tur liela ietekme un daudz draugu, viņš to pierunāja četrjūgu nopirkt. Alkibiāds tā arī izdarīja, taču pirkumu pierakstīja uz sava vārda un par Diomēdu, kas dusmās piesauca par lieciniekiem dievus un cilvēkus, ne­likās ne zinis; Lieta nonākusi tiesā, un par četrjūgu ir saglabājusies Isokrata runa, kurā Isokrats aizstāv Alki­biāda dēlu, taču sūdzētājs nav Diomēds, bet kāds Tisijs.
Alkibiāds bija vēl ļoti jauns, kad sāka nodarboties ar valsts lietām, un tūlīt viņš guva lielu ievērību, aizēno­dams visus citus sabiedriskos darbiniekus. Ar viņu varēja sacensties tikai Faiāks un Nīkijs. Nīkijs bija jau vecāks vīrs, ko atzina par krietnu stratēģu. Faiāks, tāpat kā Al­kibiāds, tikai sāka savu politisko darbību, bija viņš no dižciltīgas dzimtas, bet citādi atpalika no Alkibiāda, se­višķi daiļrunā. Šķiet, personīgajā dzīvē viņš bija ļoti patīkams un prata sarunu biedrus pārliecināt, bet cīņa tautas sapulcē nebija viņam pa spēkam. Eipolīds par viņu saka:
— Tērzēt viņš prata labi, bet runātājs bija vājš.
Min arī kādu pret Alkibiādu vērstu Faiāka runu, kurā, starp citu, teikts, ka Alkibiāds ikdienā savām vajadzībām lietojis zelta un sudraba traukus, ko valsts iegādājusi svinīgām prdfcesijām. Bija kāds atēnietis Hiperbols, un to kā .nekrietnu cilvēku min ari Tukidīds. Šis Hiperbols gandrīz vienmēr sagādāja komiķiem vielu izsmieklam. Viņš bija pieradis, ka par viņu runā ļaunu, un nekādas vērības tam nepievērsa. Tāda izturēšanās īstenībā ir nejē­dzība un nekaunība, tomēr daži to sauca par drosmi un vīrišķību. Nevienam Hiperbols nepatika, bet vienkārši ļaudis to bieži izmantoja, lai godājamiem pilsoņiem ra­dītu neslavu un celtu pret tiem sūdzības. Tagad viņš bija pārliecinājis tautu, ka nepieciešams ostrakisms4. Ar to atēnieši (vairāk gan skaudības nekā baiļu dēļ) panāk, ka izraida kādu sevišķi ievērojamu pilsoni, kas it kā ap­draudētu demokrātiju. Bija skaidrs, ka izraidīšana draud vienam no diviem ievērojamākiem pilsoņiem — Alkibiā­dam vai Nīkijam. Tāpēc Alkibiāds aprunājās ar Nīkiju, un viņi apvienoja savus piekritējus pret Hiperbolu. Daži gan saka, ka Alkibiāds esot vienojies ar Faiāku, nevis ar Nīkiju un viņi abi ar savu piekritēju balsīm panākuši Hiperbola izraidīšanu, kas to nemaz nebija gaidījis. Ne­viens neievērojams ierindas pilsonis taču nekad vēl ne­bija izraidīts ar ostrakismu, un komiķis Platons saka par Hiperbolu:
Par dabu nekrietno sods ir tam lemts tik bargs,
Bet darbus zemiskos tā sodīt nenāktos,
Jo ne jau tādiem vīriem domāts ostrakisms.
Par to plašāk pastāstīts Nīkija biogrāfijā. Nīkijs Alki­biādam bija gandrīz tikpat nepanesams kā Hiperbols, jo viņu apbrīnoja ienaidnieki un cienīja atēnieši. Alkibiāds bija lakedaimoniešu proksens un rūpējās par viņu gūs­tekņiem, kas bija saņemti pie Pilas.5 Šos gūstekņus viņi atguva pēc miera noslēgšanas, ko galvenokārt panāca Nīkijs, un laķedaimonieši viņu tāpēc ļoti ieredzēja. Hellādā mēdza teikt, ka Perikls karu sācis, bet Nīkijs beidzis. Gandrīz visi šo mieru sauca par Nīkija mieru. Alkibiāds par to bija ļoti sašutis un domāja, kā panākt tā laušanu. Viņš zināja, ka argosieši ienīst spartiešus, baidās no tiem un grib panākt miera noteikumu grozīšanu. Tāpēc Alkibiāds slepeni deva viņiem cerību uz savienību ar atēnie­šiem. Viņš sūtīja uz Argosu vēstnešus, drošināja argosiešus, veda sarunas ar vadošām personām, mudināja ne­baidīties un nepiekāpties lakedaimoniešiem, bet nogaidīt un paļauties uz atēniešiem, kas jau sākot nožēlot, ka noslēguši mieru. Kad lakedaimonieši noslēdza savienību ar boiotiešiem un nenodeva atēniešiem Panāktu nesa­grautu un neizpostītu, kā bija norunāts, bet nojauca tās mūrus, Alkibiāds jau tā sadusmotos atēniešus sakūdīja vēl vairāk. Viņš vērsās pret Nīkiju ar šķietami dibinātu apsūdzību — būdams stratēgs, Nīkijs neesot gribējis pats saņemt gūstā Sfaktērijā aplenktos spartiešus, bet, kad to izdarījuši citi, viņš tos atdevis lakedaimoniešiem, lai iegutu_viņu labvēlību; būdams Spartas draugs, viņš tomēr nav pārliecinājis spartiešus noslēgt savienību ar boiotie­šiem un korintiešiem, kaut gan nav atzinis, ka atēniešiem ir tiesības ar kūru katru hellēņu valsti nodibināt draudzī­gas attiecības un slēgt savienību, ja arī spartieši tam ne­piekristu.
Nīkija stāvoklis nepavisam nebija labs, bet tad, kā paša_ likteņa sūtīti, no Lakedaimonas ieradās sūtņi ar ļoti sapratīgiem priekšlikumiem. Tie teica, ka esot pilnvaroti visos jautājumos panākt taisnīgu saprašanos. Padome6 sūtņu ierosinājumiem piekrita, un nākamajā dienā bija paredzēta tautas sapulce. Alkibiāds bija nobažījies un pa­nāca, ka sūtņi vispirms apspriedīsies ar viņu. Kad ap­spriede sākās, Alkibiāds tūliņ teica:
— Ko jūs darāt, spartieši? Vai tad jūs tiešām nezināt, ka padome vienmēr ir piekāpīga un laipna pret visiem, kas pie tās griežas, bet tauta ir augstprātīga un prasības tai lielas. Ja jūs teiksit, ka esat ieradušies ar neierobežo­tam pilnvarām, tā kļūs ļoti uzstājīga un nezinās mēra sa­vam pretenzijām. Neesiet jel tik vientiesīgi. Ja jūs gribat, lai atēnieši būtu piekāpīgi, lai neprasītu vairāk, nekā pie­nākas, runājiet ar viņiem taisnīgi, bet nesakiet, ka jūs varat tūliņ par visu lemt. Es jūs atbalstīšu, jo esmu Spar­tas draugs.
To teicis, Alkibiāds zvērēja sūtņiem uzticību un noska­ņoja viņus pret Nīkiju. Viņi Alkibiādam pilnīgi piekrita, apbrīnoja viņa daiļrunību un gudrību, bija pārliecināti, ka viņš ir izcila personība.
Nākamajā dienā sanāca tautas sapulce, tajā ieradās arī lakedaimoniešu sūtņi. Kad Alkibiāds viņiem ļoti laipni jautāja, kādas viņu pilnvaras, viņi teica, ka tās neesot neierobežotas, un Alkibiāds tūlīt vērsās pret viņiem, dus­mīgi kliegdams, it kā nevis viņš sūtņiem, bet sūtņi viņam būtu nodarījuši lielu pārestību. Uz viņiem, tas teica, ne­varot paļauties, viņi neturot vārdu, viņi neesot ieradušies kaut ko saprātīgu teikt vai darīt. Padome bija sašutusi, tauta dusmojās, Nīkijs`bija pilnīgi pārsteigts un nomākts, nesaprazdams tādu sūtņu izturēšanos, neko nezinādams par Alkibiāda viltību un ļaunprātību.
Pēc šādas lakedaimoniešu sūtņu.neveiksmes Alkibiādu ievēlēja par stratēģu, un viņš tūlīt ieguva argosiešus, mantinejiesus un elīdiešus par Atēnu sabiedrotajiem. Ne­viens neslavēja līdzekļus, ār kādiem tas panākts, bet sa­sniegums tiešām bija liels: Peloponēsa bija sašķelta, tai bija dots smags trieciens, un jau pēc dažām dienām pie Mantinejas lakedaimoniešiem pretī stāvēja liels kara­spēks un nopietnā kaujā tālu no Atēnām7 viņiem drau­dēja lielas briesmas. Uzvara viņiem nedotu neka, bet sa­kāve nozīmētu draudus pašai Spartas eksistencei.
Pēc šīs kaujas «tūkstotis»8 mēģināja sagraut Argosā de­mokrātiju un sagrābt varu, viņiem palīgā piesteidzās lakedaimonieši, un pasākums izdevās, bet uz īsu laiku: tautas vairākums atkal ķērās pie ieročiem un guva pār­svaru, piedalījās arī Alkibiāds un nodrošināja tautai uz­varu. Viņš pārliecināja argosiešus celt «garos mūrus»9, tā droši saistot pilsētu ar jūru, ar Atēnām un tās sabiedro­tajiem. No Atēnām atveda meistarus un strādniekus, un Alkibiāds rīkojās tik enerģiski, ka argosieši bija pateicīgi ne tikai Atēnām, bet arī viņam personiski. Viņš pieru­nāja arī patriešus ar «garajiem mūriem» savienot savu pilsētu ar jūru. Kāds patrietis izsaucies:
— Atēnieši tā mūs apēdīs!
— Var gadīties, — atbildējis Alkibiāds, — taču viņi sāks no kājām un darīs to pamazām, bet spartieši no gal­vas un uzreiz.
Tomēr viņš ieteica atēniešiem neatstāt novārtā arī zemi10 un vienmēr atgādināja efēbiem11 ar darbiem pierā­dīt, ka viņi izpilda Aglauras templī doto svinīgo solī­jumu — aizsargāt Atikas robežas, jo līdz tām sniedzas dzimtā zeme ar kviešu un miežu druvām, ar vīna dārziem un olīvkoku stādījumiem.
Tādi bija Alkibiāda sasniegumi politikā, viņš bija lie­lisks orators, tālredzīgs un gudrs valstsvīrs, taču saprātī­gākie atēnieši bija sašutuši un viņos izraisīja pat riebumu Alkibiāda neredzētā izlutinātība un augstprātība, viņa izlaidība dzeršanā un erotikā, viņa sievišķīgie purpura tērpi, kas agorā vilkās pa zemi, un viņa uzpūtīgā izšķēr­dība. Triēru klājā viņš lika izcirst lūku, lai tur iekārtu siksnās savas guļamdrānas un tās nebūtu jāliek uz kai­liem dēļiem, un gulēšana būtu mīkstāka. Uz viņa apzel­tītā vairoga nebija atēniešiem parastais pūces attēls, bet Erots ar zibeni, un viņa nicīgā nevērība pret likumiem radīja vienpersoniskās varas draudus. Tautas noskaņo­jumu labi raksturo Aristofans:
Tā viņu mīl un nīst, tas viņai tik vajadzīgs.
Vēl labāk atēniešu bažas un aizdomas izteic šāda vārsma:
Ir bīstami valstij lauvu barot un audzināt,
Kad reiz tas izaugs, būs visiem tam jākalpo.
Taču atēnieši pret Alkibiādu» vienmēr bija saudzīgi un piedeva viņam visus pārkāpumus un nejēdzības, iecietīgi saukdami tās labskanīgākos vārdos par draiskulībām un godkārību, tā viņus` bija savaldzinājuši Alkibiāda ziedo­jumi valstij un horēgijas, viņa veltes vispārības labā, ar kurām krāšņuma ziņā neviens nevarēja sacensties, viņa dzimtas agrākie nopelni, viņa daiļrunība un skaistums, viņa drosme un lietpratība karā. Tā kādreiz viņš ieslēdza pie sevis gleznotāju Agatarhu un atlaida, bagātīgi apdā­vinājis, tikai tad, kad Agatarhs bija apgleznojis visu viņa namu; citu reizi viņš izpļaukāja Taurēju, ar kuru sacentās horēgijā, vai arī, paņēmis sev kādu no Mēļas gūsteknēm, dzīvoja ar viņu un izaudzināja dēlu, ko viņa bija dzem­dējusi. Atēnieši to sauca par cilvēku mīlestību, kaut gan viņš visvairāk bija vainīgs, ka visus mēliešus, kas spēja nest ieročus, sodīja ar nāvi, jo bija atbalstījis šādu priekš­likumu tautas sapulcē. Kad Aristofants bija uzgleznojis Nemeju, kurai uz ceļiem sēž Alkibiāds, to skatīties prie­cīgi saskrēja visas Atēnas, bet vecāki ļaudis dusmojās — tas neesot ne tikumiski, ne demokrātiski. Šķiet, Arhestratam ir taisnība, ja viņš saka, ka divi Alkibiādi būtu Hellādas gals. Kad pazīstamais cilvēknīdējs Tīmons satika Alkibiādu liela ļaužu bara pavadībā atgriežamies no tau­tas sapulces, kur viņš bija guvis labus panākumus, tas nevis pagāja klusēdams viņam garām, nevis nogriezās sāņus, kā bija paradis darīt, bet, piegājis klāt, izsaucās:
— Labi tu dari, mans dēls, kļūdams arvien varenāks, lielu nelaimi tu sagādāsi šiem visiem.
Daži par to tikai smējās, citi dusmojās, bet citi, to dzir­dēdami, kļuva domīgi. Tik dažāds bija ļaužu spriedums par Alkibiādu, jo tik nenoteikts bija viņa raksturs.
Periklam vēl dzīvam esot, atēniešus kārdināja Sicīlija, un pēc viņa nāves tie sāka sūtīt palīdzību tā sauktajiem saviem sabiedrotajiem, kuriem sirakūzieši darot pāri. Tas bija domāts kā ievadījums kādam lielākam karagājienam. Alkibiāds šo iekāri uzpūta gaišās liesmās, pārliecinājis pilsoņus, ka ar šādiem atsevišķiem un nepietiekami ener­ģiskiem pasākumiem nekas nav panākams, jāsūtot liela flote un jāmēģinot pakļaut visa sala. Viņš iedvesa tautai lielas cerības un pats loloja vēl lielākas. Visi domāja, ka Sicīlija ir galamērķis, bet Alkibiādam tā bija tikai sā­kums; Nīkijs mēģināja tautu atrunāt, jo esot pārāk grūti sagrābt Sirakūzas, bet Alkibiāds sapņoja jau par Āfriku un Kartāgu un vēl tālākā nākotnē par Itāliju un Peloponēsu, tā ka Sicīlija viņam kļuva gandrīz tikai par līdzekļu sagādātāju citam — lielākam karam. Jaunieši, būdami pārliecināti par panākumiem, bija ar mieru kaut vai tūliņ viņam sekot, tik daudz brīnumu viņi par šo karagājienu dzirdēja no vecākiem ļaudīm, un palaistrās uz soliem va­rēja viņus redzēt sēžam un zīmējam vispārējos vilcienos Sicīliju un Āfriku ar Kartāgu. Filozofs Sokrāts un astro­logs Metons gan neko labu Atēnām no šī karagājiena ne­esot gaidījuši, Sokrātu, kā parasti, brīdinājusi kāda iekšēja balss, bet Metons, vai nu pats sapratis, ka draud neveiksme, vai izzinājis par to no zvaigznēm, izlikās par prātā jukušu, paķēra degošu lāpu un pielaida uguni savai mājai. Daži saka, ka Metons nemaz neesot izlicies par prātā jukušu, bet, naktī nodedzinājis savu māju, no rīta tautas sapulce gauži lūdzis ņemt vērā šādu viņa nelaimi un atbrīvot viņa dēlu no piedalīšanās karagājienā. Tā viņš piekrāpa pilsoņus un panāca savu.
Nīkiju ievēlēja par stratēģu pret viņa gribu. Tas, ka viņa biedrs karagājiena vadībā būs Alkibiāds, varbūt vis­vairāk viņu mudināja no šī pienākuma vairīties, bet atē­niešiem likās, ka būs drošāk, ja Alkibiāds nerīkosies viens pats un viņa pārdrošību apvaldīs Nīkija apdomība, jo trešais stratēgs Lāmahs, kaut vīrs jau gados, kaujā bija tikpat straujš un dedzīgs kā Alkibiāds. Kad tautas sapulce sprieda par flotes lielumu un apgādi, Nīkijs vēl­reiz mēģināja atēniešus atrunāt no kara. Alkibiāds viņam pretojas, un tauta tam piekrita. Tad Dēmestrats iesniedza priekšlikumu, ka stratēģiem vajag dot neierobežotas piln­varas, ka karam gatavojoties, tā arī to vedot. Kad tauta to bija pieņēmusi un viss bija sagatavots izbraukšanai, likās, ka Adonīda svētki nepavisam nav tam piemērots laiks. Tie iekrita tieši tajās dienās, un sievietes tad visur izliek mirušo attēlus, izpilda apbedīšanas ceremonijas, sit sev pa krūtīm un dzied bēru dziesmas. Daudzus, kas pa­rasti nebija māņticīgi, satrauca gandrīz visām hermām kādu nakti sadauzītās sejas. Runāja, ka tas esot korintiešu darbs, jo Sirakuzas kādreiz bijušas viņu kolonija, un ar šadu ļaunu zīmi viņi gribējuši aizkavēt floti un panākt atēniešu atteikšanos no kara. Taču tauta šīs valodas ne­ievēroja un nedomāja, ka noziegums pret hermām ir ļauna zīme. To izdarījuši izlaidīgi jaunieši, kas dzērumā, sākdami ar jokiem, nonākuši līdz noziegumam. Visi tomēr bija izbijušies un sašutuši par notikušo, tā esot īsta sazvērestība ar pārdrošiem un lieliem nodomiem, un tūlīt tika sakta barga izmeklēšana, un nedaudzu dienu laikā vairākas reizes sanāca kā padome, tā arī tautas sapulce.
Šajā laikā Androkls, viens no tiem, kas mēdza runāt tautas sapulcē, atveda dažus vergus un metekus, kuri ap­sūdzēja Alkibiādu ūn viņa draugus vēl citu dievu tēlu sakropļošanā un Eleisīnas mistēriju izsmiešanā dzīrēs. Kāds Teodors tad uzņēmies upurkalpa lomu, Pulitions bi­jis lāpas nesējs, bet pats Alkibiāds hierofants; citus dzīro­tājus saukuši par mistiem12 un iesvētījuši. Tā Alkibiāds apvainojis abas dieves13, rakstīja tiesai iesniegtajā sūdzībā Tesals.
Tauta bija aizvainota un naidīgi noskaņota pret Alkibiādu. Sevišķi pret viņu kūdīja Androkls, niknākais Alkibiāda ienaidnieks, un sākumā Alkibiāda draugi bija ļoti satraukti, bet drīz atkal atguvās. Viņi dabūja zināt, ka jūrnieki, kuriem vajadzēja doties uz Sicīliju, ir Alkibiādam labvēlīgi, turklāt arī tūkstoš mantinejiešu hoplīti at­klāti paziņoja, ka tikai Alkibiāda dēļ viņi dodoties pāri jūrai tālā un grūtā karā. Ja atēnieši būšot pret Alkibiādu netaisni, viņi tūlīt iešot mājās. Tagad Alkibiāda piekritēji enerģiski gatavojās viņu aizstāvēt,14 bet pretiniekiem zuda paļāvība, un viņi baidījās, ka tauta būs pārāk saudzīga, jo Alkibiāds tai bija vajadzīgs. Tāpēc viņi ar gudru ziņu mudināja dažus, kurus neviens neturēja par Alkibiāda draugiem un kuri viņu tāpat neieredzēja kā tie, kas savu naidu nemaz neslēpa,15 runāt tautas sapulcē. Viņiem va­jadzēja teikt, ka nav nekādas jēgas lozējot noteikt ties­nešus un liet vajadzīgo ūdens daudzumu pulksteņos16, līdz stratēgs, kam dotas neierobežotas pilnvaras un savākts tik liels gan atēniešu, gan sabiedroto karaspēks, būs zau­dējis pašu izdevīgāko laiku.
— Lai viņš tagad brauc un dievi viņam palīdz, lai ierodās, kad karš būs pabeigts, un aizstāvas pret šo pašu ap­sūdzību.
Alkibiāds saprata, ka atlikšanu ierosina aiz tīras ļaun­prātības, un, pieteicies tautas sapulcē pie vārda, sacīja:
— Ir tiešām jābrīnās, ka mani sūta ar tik lielu floti karā un nedod iespēju attaisnoties un atspēkot apmeloju­mus. Esmu pelnījis nāves sodu, ja to nevaru, bet, to pa­nācis, es došos pret ienaidniekiem par nevainīgu atzīts un nebaidīšos no apmelotājiem.
Atēniešus viņš tomēr nepārliecināja un saņēma pavēli doties jūrā. Viņš izbrauca ar diviem citiem stratēģiem un floti, kurā bija gandrīz simt četrdesmit triēras. Tā veda piecus tūkstošus un vienu simtu hoplītu, tūkstoti un trīs simtus strēlnieku, lingotāju un viegli bruņoto karavīru, ka arī daudz dažāda kara materiāla un pārtikas. Nonācis līdz Itālijai un ieņēmis _Rēgiju, viņš paskaidroja, kas, pēc viņa domām, būtu darāms. Nīkijs viņam nepiekrita, Lāmahs atbalstīja, un, piebraucis pie Sicīlijas, viņš ieņēma Katanu. Vairāk neko viņš nepaguva izdarīt, jo atēnieši viņu atsauca uz tiesu, kurai vajadzēja notikt tūlīt pēc viņa atgriešanās. Sākumā, kā jau teikts, pret Alkibiādu bija tikai nenoteiktas aizdomas un dažu vergu un meteku melīgi apvainojumi, bet tagad, kad Alkibiāds bija aiz­braucis ar floti, .ienaidnieki vērsās pret viņu enerģiskāk. Ar hennu sadauzīšanu tie saistīja mistiskā kulta zaimo­šanu: to visu esot darījusi viena slepena sazvērestība, kas gribot gāzt pastāvošo iekārtu. Cietumā bez tiesas sprie­duma ieslodzīja visus, pret kuriem radās pat mazākās aiz­domas, un atēnieši tagad dusmojās, ka nebija nodevuši Alkibiādu tiesai un sodījuši par tādiem briesmīgiem no­ziegumiem. Viņi bija nežēlīgi pret Alkibiāda tuviniekiem, draugiem un radiniekiem. Tukidīds nesauc vārdā nevienu sūdzētāju, bet citi rakstnieki min Diokleidu un Teikru, un komēdiju rakstnieki saka:
Ai, mīļais Hermij, uzmanies un piesargies, Ka krītot nesadauzi sevi pats un Diokleids kads cits par tevi neuzraksta sūdzību.
Un Hermijs:
Es sargāšos un negribu, ka meleks Teikrs Par darbu nekrietnu būs arī atalgots.
Apmelotāji tomēr neko noteiktu un ticamu nevarēja pateikt. Kad vienam no viņiem jautāja, kā viņš pazinis hermu dauzītājus pēc sejas, viņš atbildēja — «mēness gaismā» un ļoti rupji kļūdījās, jo tad bija beidzamā vecā mēness nakts.
Visi saprātīgie pilsoņi tad sāka šaubīties, bet tauta ari pēc tam ticēja apmelojumiem un turpināja apcietināt un ieslodzīt cietumā visus, kurus kāds apsūdzēja.
Viens no apcietinātajiem un ieslodzītajiem bija orators Andokīds; viņa dzimta, saka vēsturnieks Hellanīks, esot cēlusies no Odiseja. Šis Andokīds bija vispār atzīts par tautas ienaidnieku un oligarhijas piekritēju. Lielas hermas dēļ, kas atradās netālu no Andokīda nama, pret viņu radās sevišķi nopietnas aizdomas, ka viņš bijis viens no hermu dauzītājiem, jo gandrīz vienīgā no nedaudzajām vairāk ievērojamām hermām tā bija palikusi neskarta, un tāpēc vēl šodien to sauc par Andokīda hermu, kaut gan uzraksts to neliecina. Gadījās, ka cietumā Andokīds sa­draudzējās ar kādu Tīmaju, kas arī bija apsūdzēts par hermu dauzīšanu. Tik ievērojams kā Andokīds viņš ne­bija, bet saprātīgāks un uzņēmīgāks. Šis Tīmajs pārlieci­nāja Andokīdu atzīties un uzrādīt vēl dažus citus, jo tauta nolēmusi nesodīt nevienu, kas pats labprātīgi atzī­sies, par tiesas lēmumu turpretim neviens nevarot būt drošs, bet sevišķi bīstams tas esot dižciltīgiem ļaudīm. La­bāk esot melot un izglābties nekā mirt kaunpilnā nāvē kā svētuma apgānītājam. Ari no sabiedriskās labklājības viedokļa esot ieteicamāk pazudināt dažus aizdomīgos, ja ar to ir iespējams novērst tautas dusmas no daudziem krietniem pilsoņiem. Tā runādams un pamatodams Tīmajs pārliecināja Andokīdu, kas, apsūdzējis pats sevi un dažus citus, sev ieguva ar tautas sapulces lēmumu apsolīto ne­sodāmību, bet visus viņa uzrādītos sodīja ar nāvi, izņe­mot dažus, kas paguva aizbēgt. Ticamības labad Ando­kīds bija minējis arī dažus savus vergus.
Tomēr tautas dusmas vēl nerima, un tā, it kā ieguvusi vairāk laika pēc izrēķināšanās ar hermu dauzītājiem, ta­gad varēja pilnīgi pievērsties Alkibiādam, līdz galu galā aizsūtīja pēc viņa «Salamīniju»17. Tika dota arī stingra pa­vēle nelietot varu un Alkibiādu neapcietināt. Runāt ar viņu vajadzēja uzmanīgi. Viņš bija jāuzaicina sekot uz tiesu Atēnās un pārliecināt tautu par savu nevainību. Atēnieši baidījās no nemieriem un karaspēka sacelšanās ienaidnieku zemē.. Alkibiādam nebūtu grūti to izraisīt, ja viņš gribētu. Kareivji savukārt bažījās, ka pēc Alkibiāda aizbraukšanas karš Nīkija vadībā netiks enerģiski turpi­nāts un vilksies garumā, jo nebūs vairs stipras vadītāja rokas. Kaut gan Lāmahs bija kareivīgs un drosmīgs, vi­ņam tomēr nebija vajadzīgās autoritātes, jo viņš bija cē­lies no trūcīgiem ļaudīm.
Jau projām braucot,_ Alkibiads izjauca Mesēnes pado­šanos atēniešiem. Mesēnē bija ļaudis, kas taisījās savu pilsētu nodot Atēnām, un Alkibiads, to labi zinādams, par viņu nodomu paziņoja sirakūziešu draugiem, un viss pa­sākums izjuka. Kad triēra ar Alkibiādu bija nonākusi Tūrijas, viņš, to atstājis, paslēpās, un veltīga bija visa mek­lēšana. Kads, viņu pazinis, jautāja:
— Vai tad tu neuzticies, Alkibiād, savai tēvijai?
— Pilnīgi uzticos, — tas atbildēja, — tikai savu dzī­vību gan es nevienam neuzticu, pat savai mātei ne, jo arī viņa var kļūdīties un baltā akmentiņa vietā nodot melno.
Vēlāk, dabūjis zināt, ka Atēnās viņam aizmuguriski piespriests nāves sods, viņš izsaucies:
— Bet es viņiem parādīšu, ka esmu dzīvs! Apsūdzības raksts bijis šāds:
— Lakiads18 Tesals Kimona dēls sūdz Skambonīdu Al­kibiādu Kleinija dēlu, ka tas noziedzies pret abām die­vēm — Demetru un Kori19, izrādījis savā namā un izsmējis ar saviem draugiem abu dieviešu mistērijas, ģērbies drānas, kurās tērpjas hierofants, rādīdams svētos priekš­metus, saucis sevi par hierofantu, Pulitionu — par lāpas nesēju, Teodoru — par upurkalpu, citus draugus — par mistiem un epoptiern20, pretēji tam, kā noteikuši un nolē­muši eimolpīdi21, kēriki un Eleisīnas priesteri.
Kad viņu aizmuguriski notiesāja un viņa īpašumu at­savināja, vēl tika pieņemts lēmums, ka visiem priesteriem un priesterienēm viņš jānolād. Menona meita Teāna vie­nīgā nepaklausījusi šim tautas sapulces lēmumam, teik­dama, ka par priesterieni viņa kļuvusi, lai lūgtu dievus un tiem pateiktos, nevis lai kādu nolādētu.
Kad par Alkibiādu tā tika lemts un spriests, viņš pats atradās Argosa. Vispirms viņš bija aizbēdzis turp no Tū­rijam, bet tad, baidīdamies no ienaidniekiem un necerē­dams vairs atgriezties tēvijā, sūtīja vēstnešus uz Spartu un lūdza dot. patvērumu, solīdams tagad spartiešiem darīt vairāk laba, nekā līdz šim, pret viņiem cīnīdamies, bija darījis ļauna. Kad spartieši bija piekrituši un Alkibiads tur ieradās, viņš tūlīt visus pārliecināja nevilcināties ar palīdzību sirakūziešiem, bet sūtīt ar floti Gilipu un sa­triekt atēniešu spēkus, turklāt doties kara pret Atēnām arī no Peloponēsas un — tas bija pats svarīgākais — no­cietināt Dekeleju, jo nekas cits nevarētu vairāk vājināt Atēnas. Ar saviem gudrajiem padomiem kara lietas iegu­vis lielu ietekmi, viņš spartiešus savaldzināja ar savu īsti spartisko izturēšanos un dzīvi, jo tāpat_ kā viņi īsi ap­grieza matus, mazgājās aukstā ūdenī, eda rupju miežu maizi un melno putru, un grūti bija ticēt, ka viņam kād­reiz bijis pavārs un viņš ieziedies ar dārgām ziedēm, ne­varēja pat domāt, ka viņš būtu pieskāries Milētas apmet­nim22. Viens no viņa daudzajiem talantiem, ar kuriem viņš ieguva vispārēju labvēlību, bija prasme piemēroties, un viņam tas izdevās pat vieglāk nekā hameleonam, kas to­mēr nevarot kļūt balts. Alkibiādam turpretim viss iznāca dabiski un viegli: Spartā viņš bija spartisks, vienkāršs un nopietns, Joni jā izlutināts, baudkārs, vieglprātīgs, Trāķija plītnieks un lielisks jātnieks, bet, būdams pie satrāpa Tisaferna, viņš augstprātībā un izšķērdībā parspeļa iedomī­gos persiešus. Turklāt viņš nemaz tūlīt neatteicas pats no sevis un nemainīja pilnībā savu dabu, bet, manīdams, ka viņa nemainība var kļūt citiem nepatīkama, viņš atzina par izdevīgu būt tāds, kādu viņi to labprāt gribētu redzēt, tā ka Lakedaimonā par viņu varētu teikt:
Tik tiešām nav viņš Ahiileja dēls, bet varonis pats,
Kas Likurga audzināts būtu.
Bet katrs, kas saskatītu viņa īsto dabu un darbus, iz­sauktos:
Tā pati sieva vien tā ir!
Kad ķēniņš Agīds bija devies karā un atstājis Lakedaimonu, Alkibiads paveda viņa sievu, kas kļuva grūta, dzemdēja zēnu un nenoliedza, ka tas ir Alkibiada dēls. Viņa pati savā namā draudzeņu un kalpoņu klātbūtnē zēnu paklusām sauca par Alkibiādu, tik ļoti viņa bija iemīlējusies, bet atklātībā — par Leotihīdu. Alkibiads pats zobodamies mēdza teikt, ka viņš to nav darījis aiz pārgalvības, nedz aiz nepārvaramas iekāres, viņš tikai vē­lējies, lai Lakedaimonā valdītu viņa pēcnācēji. Daudzi par to stāstīja Agīdam, bet liecinieks, kuram visvairāk varēja ticēt, bija laiks. Zemestrīces laikā viņš izbailēs izskrējis no sievas guļamistabas un pēc tam desmit mēnešus nav pie viņas bijis, tāpēc nav atzinis Leotihīdu par savu dēlu, jo tas piedzimis par ātru, rēķinot pēc šiem mēnešiem. Tā­pēc arī Leotihīdu vēlāk neatzina par ķēniņa varas man­tinieku.
Pēc atēniešu sakāves Sicīlijā hijieši, lezbieši un kizikieši gandrīz vienā laikā sūtīja uz Spartu vēstnešus vest sarunas par atkrišanu no savienības ar Atēnām. Boiotieši atbalstīja lezbiešus, bet Farnabazs kizikiešus, un spartieši, paklausīdami Alkibiāda padomam, nolēma vispirms palīdzēt hijiešiem. Arī pats Alkibiāds piedalījās šinī pa­līdzības ekspedīcijā un panāca gandrīz visas Jonijas atkrišanu. Paklausīdami viņa padomiem, spartiešu stratēģi nodarīja lielus zaudējumus atēniešiem. Agīds savas sie­vas dēļ bija,Alkibiāda ienaidnieks un tagad apskauda ari viņa slavu, jo ļaudis runāja, ka gandrīz par visiem panā­kumiem un.sekmēm jāpateicas Alkibiādam. Arī paši ievē­rojamākie un pašapzinīgākie spartieši jau sāka Alkibiādu neieredzēt un apskaust. Viņi panāca, ka Spartas valdība sūtīja uz Joniju ļaudis nogalināt Alkibiādu, kas, laikus dabūjis to zināt, turpināja sadarboties ar lakedaimoniešiem, bet piesardzīgi vairījās nākt viņu varā.
Meklēdams patvērumu pie ķēniņa satrāpa Tisaferna, viņš drīz kļuva par viņa pirmo un ietekmīgāko padomde­vēju. Nebūdams" vientiesis, šis nekrietnais un zemiskais barbars apbrīnoja viltīgo un izmanīgo Alkibiādu un viņa daudzpusību. Ļoti dažāda rakstura ļaudis, būdami ik die­nas kopā ar Alkibiādu, nevarēja nepakļauties viņa val­dzinājumam un palikt nejūtīgi pret viņa pievilcību. Pat tie, kas no Alkibiāda baidījās un viņu apskauda, priecā­jās, viņu satiekot un redzot. Tisaferns nemaz nebija lēt­ticīgs, un neviens persietis tā neienīda hellēņus kā viņš, taču arī viņš bija pieejams Alkibiāda glaimiem un centās to glaimošanā pat pārspēt. Skaistāko no saviem medību parkiem, kurā bija daudz veselības avotu, jauku pļavu un ar īsti ķēnišķīgu greznumu iekārtotu atpūtas namu, viņš lika saukt par Alkibiāda parku, un tā visi to sauca vēl ilgi pēc tam.
Bet Alkibiāds, kas baidījās no Agīda, vīlies nodevīga­jos spartiešos, apmeloja viņus Tisafernam un ieteica vi­ņiem daudz nepalīdzēt un atēniešus pilnīgi nesagraut. Līdzekļus Spartai jādodot skopi, tā abas valstis pamazām viena otru vājināšot un kļūšot pilnīgi atkarīgas no ķē­niņa. Tisaferns viņam labprāt paklausīja, un bija redzams, ka viņš tō ciena un apbrīno, tā ka uz Alkibiādu tagad raudzījās kā spartieši, tā atēnieši — atēnieši, kas tagad cieta neveiksmes, nožēloja savu lēmumu par viņu, bet Alkibiāds bažījās, ka pēc pilnīgas Atēnu sakāves viņš nāks lakedaimoniešu varā, kas viņu tā ienīda.
Gandrīz visi atēniešu spēki šai laikā atradās Samā. No šejienes viņu flotes devās pakļaut atkritušos sabiedrotos, no šejienes viņi vēroja, vai kaut kur nebūtu iespējams stāties pretī ienaidniekiem. Viņi baidījās no Tisaferna un simt piecdesmit feniķiešu tŗiērām, kas tūlīt būšot klāt; Ja tās ierastos, atēniešiem vairs nebūtu nekādas cerības iz­glābties. To zinādams, Alkibiāds slepeni sūtīja vēstnešus atēniešu vadoņiem Samā un deva cerību, ka panākšot vi­ņiem Tisaferna draudzību. To viņš darīšot tomēr kriet­nāko pilsoņu labā, nevis izdabādams pūlim, kuram neuz­ticoties, ja šie labākie ļaudis savaldīšot nesaprātīgo tautu un noteikti apņemšoties novērst sakāvi un glābt Atēnas. Visi dedzīgi piekrita Alkibiāda nodomam, pret to izteicās vienīgi stratēgs Frīnihs, jo viņam bija pamatotas aizdo­mas, ka Alkibiādam nav vajadzīga ne oligarhija, ne de­mokrātija, ka viņš katrā ziņā grib atgriezties Atēnās un tāpēc, apmelodams tautu, cenšas iegūt ievērojamāko pil­soņu labvēlību un dabūt tos savā pusē.
Frīniha iebildumus neievēroja, un tas, kļuvis par at­klātu Alkibiāda ienaidnieku, slepeni ziņoja spartiešu nauarham Astioham, ka jābūt uzmanīgam un jāapcietina Alkibiāds, kas gribot spartiešus nodot. Taču nodevējs ne­zināja, ka ved sarunas ar nodevēju, jo Astiohs baidījās no Tisaferna, redzēja arī, ka tas pilnīgi uzticas Alkibiā­dam, un tāpēc pastāstīja viņiem abiem par Frīniha ziņo­jumu. Alkibiāds tūlīt sūtīja dažus uzticamus ļaudis uz Samu apsūdzēt Frīnihu, kas, redzēdams, ka visi dusmās vēršas pret viņu, no šī grūtā stāvokļa atrada tikai vienu izeju — izdarīto kļūdu labot ar vēl lielāku kļūdu. Tūlīt viņš sūtīja vēstnešus pie Astioha, pārmeta viņam sava agrākā ziņojuma izpaušanu, solījās nodot viņam atēniešu kuģus un nometni. Taču atēniešiem nekas ļauns nenotika, jo Frīniha nodevību izjauca jauna Astioha nodevība, kas atkal rakstīja Alkibiādam par Frīniha rīcību. Paredzē­dams, ka Alkibiāds viņu atkal apsūdzēs, Frīnihs aizstei­dzās tam priekšā un ziņoja atēniešiem, ka ienaidnieki gatavojas uzbrukt, un ieteica kareivjiem palikt nometnē un to nocietināt. Paklausīdami šim padomam, atēnieši sāka nometni nocietināt, un tad pienāca Alkibiāda ziņo­jums. Tas brīdināja no Frīniha, kas gribot ienaidniekiem nodot kuģu nometni. Atēnieši tam neticēja. Alkibiāds, labi zinādams ienaidnieku gatavošanos un nodomus, nepatiesi apmelojot Frīnihu.
Kad vēlāk Hermons, kāds no Frīniha ļaudīm, viņu agorā nodūra ar dunci, atēnieši nodeva šo lietu tiesai, kas tagad — pēc Frīniha nāves — atzina, ka viņš vainīgs nodevībā, bet Hermonu un viņa līdzdalībniekus nolēma vainagot.
Samā šai laikā Alkibiāda draugi bija guvuši pārsvaru un sūtīja uz Atēnām Peisandru izdarīt valsts apvērsumu, mudināt ievērojamākos pilsoņus ņemt varu savās rokās un sagraut demokrātiju, jo tad Alkibiāds panākšot, ka Tisaferns kļūšot par Atēnu draugu un sabiedroto. Tas bija attaisnojums tiem, kas gribēja nodibināt oligarhiju.
Bet, kad tā sauktie pieci tūkstoši ( viņu bija gan tikai četri simti23 ) bija sagrābuši varu, tie nemaz nedomāja par Alkibiādu un karu veda nepietiekoši enerģiski, jo, pirm­kārt, pēc apvērsuma neuzticējās saviem pilsoņiem un, otrkārt, bija pārliecināti, ka lakedaimonieši tagad būs piekāpīgāki, jo oligarhijai viņi vienmēr ir labvēlīgi. Tauta Atēnās bija iebaidīta un izturējās mierīgi, jo daudzi, kas bija atklāti pretojušies četriem simtiem, tika sodīti ar nāvi. Kad ziņas par to nonāca Samā, sašutušie kareivji tūlīt gatavojās braukt uz Peiraju. Viņi aicināja atpakaļ Alkibiādu, iecēla viņu par stratēģu, uzdeva vest viņus uz Atēnām un likvidēt tirāniju.
Taču Alkibiāds nebija no tiem, kas, pēkšņi ar pūļa labvēlību kļuvis varens, visam piekrīt un visu atzīst par labu, viņš nedomāja, ka pūlim tūlīt jāizdabā un nekad nav jārunā pretī tiem, kas viņu, bēgli un trimdinieku, iecēluši par vadoni un stratēģu, devuši viņam tik stipru floti un tik labu karaspēku. Viņš atzina, ka krietnam vadonim jāapvalda dusmu pārņemtie un viņš nedrīkst pie­ļaut kļūdas, un tā viņš šoreiz tiešām izglāba Atēnas no lielas nelaimes. Ja flote būtu devusies uz mājām, ienaid­nieki tūlīt būtu sagrābuši visu Joniju un bez pretestības ieņēmuši Hellespontu un salas24, bet atēnieši, cīnīdamies pret atēniešiem, būtu izraisījuši karu pašās Atēnās. Alki­biāds bija vienīgais, kas to neļāva, ne tikai pārliecinā­dams un pamācīdams kareivjus sapulcēs, bet lūgdams un mudinādams daudzus arī atsevišķi. Ar savu skaļo baisi viņu atbalstījis Trasibūls, skaļākais kliedzējs no visiem atēniešiem.
Arī kādā citā gadījumā Alkibiāds izrādījās ļoti node­rīgs atēniešiem. Viņš bija apsolījis, ka ķēniņa sūtītā feni­ķiešu flote, ko lakedaimonieši nepacietīgi gaidīja, vai nu atbalstīs atēniešus, vai vismaz nepievienosies spartiešiem, un tāpēc, ilgi nekavēdamies, devās jūrā.25 Tisaferns tie­šām neattaisnoja lakedaimoniešu cerības, un, kaut gan feniķieši jau bija nonākuši līdz Aspendai, tālāk viņiem nelika doties. Par to atēnieši, bet visvairāk spartieši vai­noja Alkibiādu: viņš esot pārliecinājis Tisafernu mierīgi vērot, ka hellēņi cits citu iznīcina. Bija taču labi redzams, ka tie, kuriem pievienosies šī stiprā flote, gluži viegli atņems saviem pretiniekiem kundzību pār jūru.
Un drīz pēc tam tika gāzta četru simtu vara, jo Alki­biāda draugi dedzīgi atbalstīja tautas varas aizstāvjus. Kad atēnieši aicināja atgriezties Alkibiādu, viņš pats do­māja, ka viņam nevajadzētu nākt atpakaļ tukšām rokām un neko neveikušam, bet ierasties Atēnās kā uzvaru vai­nagotam karavadonim, nevis kā tautas apžēlotam trimdi­niekam.
Tāpēc viņš ar dažiem kuģiem vispirms devās braucienā uz Knidu un Koju. Tur, uzzinājis, ka spartietis Minards ar visu floti devies uz Hellespontu un ka atēnieši viņam sekojot, viņš tūlīt devās palīgā atēniešu stratēģiem. Viņš ar savām astoņpadsmit triērām ieradās tieši tajā brīdī, kad atēnieši un spartieši bija iesaistījuši visus spēkus jūras kaujā pie Abīdas un nikni cīnījušies ar mainīgām sekmēm līdz vēlai pēcpusdienai. Alkibiāda ierašanos abas puses sākumā pārprata: spartiešiem radās jauna drosme, atēniešos izcēlās apjukums. Tomēr drīz uz komandiera kuģa pacēla atēniešu signālu, un Alkibiāds tūlīt devās uzbrukumā pret peloponēsiešiem, kas bija uzvarējuši un sākuši vajāt savus pretiniekus. Piespiedis tos bēgt un glābties uz sauszemes, viņš dragāja ienaidnieku triēras, un kareivji peldus centās sasniegt krastu, kur Farnabazs ar sauszemes spēkiem steidzās tiem palīgā.
Galu galā sagūstījuši trīsdesmit ienaidnieku kuģus un izglābuši savējos, atēnieši uzcēla uzvaras zīmi. Tā, lieliski izmantojis laimīgo gadījumu, Alkibiāds tūlīt devās pie Tisaferna, lai padižotos ar savu panākumu. Viņš bija sa­gādājis dāvanas, un kopā ar viņu devās karavadonim at­bilstoša pavadonība. Tomēr tas, ko viņš cerēja, nenotika, jo Tisaferns no lakedaimoniešiem par viņu atkal bija da­būjis zināt daudz ļauna un baidījās, ka ķēniņš nebūs ar viņu mierā. Tāpēc Alkibiāds viņam bija ieradies pašā laikā. Viņš lika to aizturēt un ieslodzīja Sardās cietumā, lai šī nodevība būtu viņam attaisnojums pret apme­lojumiem.
Bet pēc trīsdesmit dienām Alkibiāds, sadabūjis zirgu, aizbēga no cietuma uz Klazomenām un aizsteidzās Tisafernam priekšā ar apmelošanu — Tisaferns pats viņu esot licis izlaist no cietuma. Tad, aizbraucis uz atēniešu no­metni, viņš uzzināja, ka Farnabazs un Mindars esot ap­vienojušies un abi atrodoties Kizikā.
— Mums jācīnās ar ienaidniekiem, — viņš mudināja kareivjus, — uz jūras un uz sauszemes un, zvēru pie Zeva, pat uz pilsētu mūriem. Ja mēs nebūsim guvuši pil­nīgu uzvaru, naudas mums neredzēt.
Sagādājis pilnā skaitā kuģiem komandas, viņš aiz­brauca uz Prokonnēsu. Tur viņš pavēlēja mazākajiem ku­ģiem nostāties aiz lielajiem tā, ka tie nebūtu redzami, un gādāt, lai par viņa ierašanos ienaidniekiem nekas nekļūtu zināms. Pēkšņi uznāca lietus gāze ar pērkonu, viss sa­tumsa, un tumsā Alkibiāda sagatavošanos ienaidnieki ne­pamanīja. Arī atēnieši neko vairs negaidīja, kad tika dota pavēle būt visiem kaujas gatavībā. Drīz mākoņi izklīda un Kizikas ostas priekšā kļuva redzami peloponēsiešu kuģi.
Alkibiāds bažījās, ka ienaidnieki, ieraudzījuši viņa lielo floti, meklēs patvērumu pie krasta, un tāpēc pavēlēja sa­viem stratēģiem braukt lēnām un ar nodomu atpalikt. Viņš pats ar četrdesmit kuģiem devās strauji uz priekšu un izaicināja ienaidniekus uz kauju. Tā piekrāpti, peloponēsieši devās pretuzbrukumā un, no šķietami niecīgajiem Alkibiāda spēkiem nebaidīdamies, iesaistījās kaujā, bet, kad piesteidzās pārējie atēnieši, viņi izbailēs sāka bēgt. Tad Alkibiāds, ar divdesmit ātrākajām triērām izkļuvis cauri ienaidnieku kaujas ierindai, nonāca pie krasta, iz­cēla malā savus kareivjus, uzbruka ienaidniekiem, kas bēga no kuģiem, un daudzus iznīcināja, Mindars un Far­nabazs velti centās savējiem palīdzēt. Mindars, drosmīgi cīnīdamies, krita, Farnabazs aizbēga. Uzvarētāji ieguva daudz ieroču un visus kuģus. Viņi ieņēma arī Farnabaza atstāto Kiziku, kur peloponēsiešu garnizonu iznīcināja. Tā atēnieši ne tikai nodrošināja savu kundzību pār Hellesponta novadu, bet pat pilnīgi padzina peloponēsiešus no jūras. Viņu rokās nāca arī lakoniskais ziņojums eforiem par lielo neveiksmi:
«Pagalam visa godība, Mindars kritis, kareivji cieš badu, nezinām, ko darīt.»
Pēc tam kareivji, kas bija cīnījušies Alkibiāda vadībā, kļuva lepni un iedomīgi un domāja, ka viņiem, nekad ne­uzvarētiem, neklājas iejukt pārējo — tik bieži uzvarēto barā. Mazliet agrāk Trasils bija cietis neveiksmi pie Efesas, un efesieši par kaunu atēniešiem bija uzcēluši uzva­ras zīmi. Par to nievādami Trasila kareivjus, alkibiādieši cildināja sevi un savu vadoni un negribēja būt kopā ar trasiliešiem ne gimnasijā, ne nometnē. Bet, kad Trasilam, kas bija iebrucis Abīdas novadā, ar lieliem jātnieku un kājnieku spēkiem mācās virsū Farnabazs, Alkibiāds stei­dzās viņam palīgā, sakāva Farnabazu un kopā ar Trasilu vajāja to līdz lielai tumsai. Tur saplūda abu vadoņu ka­reivji, kas priecīgi sveica cits citu un kopā atgriezās no­metnē. Nākamajā dienā uzcēlis uzvaras zīmi, viņš sāka izlaupīt Farnabaza novadu, un neviens neuzdrošinājās stāties viņam pretī. Viņam gadījās sagrābt arī priesterus un priesterienes, bet tos viņš atlaida bez izpirkuma mak­sas. Kad halkēdonieši bija sacēlušies un uzņēmuši savā pilsētā lakedaimoniešu garnizonu un harmostu, viņš devās pret tiem karā, bet, dabūjis zināt, ka halkēdonieši visu vērtīgāko no savas zemes aizveduši pie saviem draugiem bitīniešiem, viņš devās turp un izteica savu sašutumu. Tad bitīnieši izdeva viņam visu atvesto un noslēdza līgumu p«r draudzību.
Lai pilnīgi ieslēgtu Halkēdonu, Alkibiāds lika celt no­cietinājumus no jūras līdz jūrai, bet drīz ieradās Farnabazs to atbrīvot no ielenkuma. Arī harmosts Hipokrats izveda savus kareivjus no pilsētas un uzbruka atēniešiem. Sadalījis savus spēkus, Alkibiāds tos nostādīja pret abiem uzbrucējiem. Farnabazs bija spiests meklēt glābiņu kaun­pilnā bēgšanā, bet sakautais Hipokrats ar daudziem sa­viem ļaudīm gāja bojā. Tad Alkibiāds devās uz Hellespontu ievākt nodevas un ieņēma Sēlibriju, kur bez vaja­dzības devās lielās briesmās. Daži sēlibrieši bija apņēmu­šies viņam nodot pilsētu un norunājuši dot pusnaktī zīmi ar uguni, bet viņi bija spiesti to darīt ātrāk, jo baidījās, ka viens no sazvērniekiem viņus nodevis, un, kad zīme bija dota, kareivji vēl nebija sagatavojušies.
Tad Alkibiāds ar kādiem trīsdesmit vīriem skriešus devas uz mūri, pavēlējis pārējiem steidzīgi sekot. Vārti bija vaļā, un trīsdesmit viņa ļaudīm vēl pievienojās kādi divdesmit peltasti. Iekļuvis pilsētā, viņš redzēja, ka pretī pilnā bruņojumā skrien sēlibrieši. Palikt uz vietas nozī­mēja iet bojā, bet kā lai bēg karavadonis, kas līdz šai dienai nevienā karagājienā nebija cietis neveiksmi. Tā­pēc viņš ar tauri deva pavēli klusēt un vienam no savē­jiem saukt, lai sēlibrieši nesāk cīņu ar atēniešiem. To dzirdot, sēlibriešiem zuda kaujas spars, jo viņi domāja, ka visi ienaidnieki jau ielauzušies pilsētā, bet atēnieši priecājās, cerēdami, ka cīņa tūlīt beigsies. Kauja pierima, un cīnītāji sāka sarunas, bet tad pienāca atēniešu karaspēks, un Alkibiāds, pārliecināts par sēlibriešu miermīlīgo noskaņojumu (tā tas tiešām arī bija), baidījās, ka trāķieši izlaupīs pilsētu. Trāķiešu bija daudz, viņi bija draudzīgi Alkibiādam un cīnījās labprāt. Visus viņus Alkibiāds ta­gad izsūtīja no pilsētas, un sēlibriešiem, kas lūdza sau­dzību, nenotika nekas ļauns. Tad, saņēmis no viņiem va­jadzīgo naudu un atstājis pilsētā garnizonu, viņš aizgāja.
Šajā laikā stratēģi, kas bija aplenkuši Halkēdonu, no­slēdza ar Farnabazu vienošanos. Farnabazs apņēmās sa­maksāt noteiktu summu un atzīt Halkēdonu atkal par atē­niešu īpašumu, atēnieši apsolījās nepostīt Farnabaza no­vadu un gādāt par drošību atēniešu sūtņiem, kas dosies pie ķēniņa. Kad ieradās Alkibiāds, Farnabazs prasīja, lai arī Alkibiāds ar zvērestu apstiprinātu vienošanos. Viņš nezvērēšot, pirms nebūšot zvērējis Alkibiāds.
Kad zvēresti bija doti, Alkibiāds devās pret atkrituša­jiem bizantiešiem un ieslēdza pilsētu ar nocietinājumiem. Anaksilājs, Likurgs un daži citi vienojās ar Alkibiādu, ka nodos viņam pilsētu, ja tā tiks saudzēta, un Alkibiāds, palaidis baumas, ka pēdējie notikumi Jonijā spiež viņu atstāt Bizanti, dienā aizbrauca ar visiem kuģiem, bet naktī atgriezās, izkāpa malā ar smagi bruņotiem kājniekiem un, piegājis pie pilsētas mūra, mierīgi gaidīja. Viņa kuģi pa to laiku, piebraukuši pie ieejas ostā, iebruka tajā ar lielu troksni un briesmīgu kliegšanu, kas pārsteidza un sabaidīja bizantiešus. Tie steidzās tagad aizsargāt ostu un glābt kuģus, tā dodami atēniešu draugiem drošu iz­devību ielaist pilsētā Alkibiādu.
Tomēr bez kaujas atēnieši tālāk netika, jo Bizantē bija daudz peloponēsiešu, boiotiešu un megariešu, kas osta izkāpušos atdzina atpakaļ un piespieda glābties uz ku­ģiem. Tad, dabūjuši zināt, ka atēnieši ir arī pilsētā, sa­kārtojās un devās pret tiem uzbrukumā. Sākās nikna kauja. Alkibiāda vadītais labais spārns uzvarēja, tāpat Tēramena vadītais kreisais. Kādus trīs simtus dzīvus pa­likušos Tēramens saņēma gūstā.
Pēc pilsētas ieņemšanas neviens bizantietis netika so­dīts ar nāvi,, neviens netika izraidīts. Ar šādiem notei­kumiem pilsētu nodeva Alkibiādam, un tie, kas bija to panākuši, sev nebija nodrošinājuši labākus noteikumus. Tāpēc arī Anaksilājs, ko vēlāk Spartā apsūdzēja node­vībā, varēja teikt spožu aizstāvības runu.
Viņš esot bizantietis, nevis lakedaimonietis, nevis Sparta bijusi briesmās, bet Bizante, tai, ieslēgtai ienaid­nieku nocietinājumu lokā, bijusi nogriezta katrapiegāde, pārtiku, kas bijusi pilsētā, izlietojuši peloponesieši un boiotieši, bet bizantieši ar sievām un bērniem cietuši badu. Viņš neesot nodevis Bizanti ienaidniekiem, viņš to glābis no kara briesmām un nelaimēm, viņš darījis to pašu, ko krietnākie lakedaimonieši, kuriem tēvijas labklājība ir krāšņākais daiļums un augstākā taisnība.
Lakedaimoniešiem bija kauns to dzirdēt, un viņi attais­noja apvainotos.
Bet Alkibiāds, ilgodamies redzēt dzimteni un vēl vairāk vēlēdamies, lai arī pilsoņi atkal redzētu, savu tik daudzās kaujās uzvarējušo karavadoni, devās ceļā. Atēniešu triēras bija bagātīgi greznotas ar ienaidnieku vairogiem un citām trofejām, tās veda daudzus gūstekņus, sagūstīto un sadragāto ienaidnieku kuģu krāšņos priekšgalu rotāju­mus. Tādu bija kādi divi simti. Samas Durīds, kas teicās esam Alkibiāda pēcnācējs, vēl piebilst, ka airētājiem flautu spēlējis26 uzvarētājs Olimpijā Hrisogons un koman­das devis_ traģēdiju aktieris Kallipīds, abi krāšņajos sa­censību tērpos. Komandiera kuģis, kā no dzīrēm atgriez­damies, iebraucis ostā ar purpura burām, bet to nesaka ne Teopomps, ne Efors, ne Ksenofonts, trimdiniekam tā neklātos _ atgriezties dzimtenē pēc tik daudz pārciestām likstām. īstenībā viņš brauca mājās bažīdamies un nokāpa krastā, tikai ieraudzījis savu brālēnu Eiriptolemu un citus draugus un tuviniekus, kas bija atnākuši viņu sagaidīt un iedrošināt.
Kad Alkibiāds izkāpa malā, likās, ka sagaidītāji nemaz neredz citus stratēģus: visi gavilēdami steidzās viņam pretī, sveicināja, pavadīja, centās pie viņa piekļūt un vainagot. Kas netika klāt, gribēja viņu redzēt vismaz iz­tālēm, un vecāki Jaudis viņu rādīja jauniešiem. Visas pilsētas prieku apēnoja arī asaras. Šajā laimīgajā dienā atēnieši atcerējās agrākās neveiksmes, bija pārliecināti, ka Sicīlijā nebūtu notikusi lielā nelaime, arī citur tā nebūtu pieviltas viņu cerības, ja viņi būtu atstājuši Alkibiādam valsts un kara vadību, jo pat tagad, kad atēnieši ir gan­drīz visur padzīti no jūras, kad uz sauszemes pat piepil­sētas nav īsti viņu varā, kad pašā pilsētā pilsoņi saceļas pret pilsoņiem, Alkibiāds ir panācis viņu atdzimšanu no gruvešiem, bēdām un drupām, devis viņiem ne tikai atkal varu pār zemi un jūru, bet arī pierādījis, ka viņi pat kājnieku cīņās visur var uzveikt ienaidniekus.
Tautas sapulces lēmums par Alkibiāda atgriešanos bija pieņemts jau agrāk. To bija ierosinājuši Kritijs un Kallaishrs, kas pats elēģijas vārsmās atgādina Alkibiādam šo palīdzību.
Lēmums šis tev dzimtenē atkal atgriezties ļāva,
Tautai to iesniedzu es, runāju, aizstāvot to.
Mani to panāca vārdi, vēl tagad tos dzirdēt tu vari.
Tautas sapulcē tagad runāja Alkibiāds pats, žēlojās un stāstīja par savām nelaimēm, pārmeta arī tautai, gan ļoti saudzīgi un atturīgi, tās izturēšanos. Vispār visās likstās viņš vainoja ļauno likteni. Visvairāk viņš runāja par izredzēm uzvarēt ienaidniekus, drošināja un mudināja pilsoņus. Tauta nolēma viņu vainagot ar zelta vainagu, ievēlēja par virspavēlnieku ar neierobežotām pilnvarām, nodeva viņa vadībā jūras un sauszemes spēkus. Nolēma atdot viņam arī atsavinātos īpašumus, uzdeva Eimolpīdiem un Kērikiem27 atbrīvot viņu no lāstiem, ar kuriem viņi paši to bija pēc tautas pavēles apkrāvuši. Visi to arī darīja, tikai hierofants Teodors teica:
— Ja viņš nav noziedzies pret Atēnām, tad es viņu nemaz neesmu nolādējis.
Tik krāšņa un priekpilna bija Alkibiāda atgriešanās dzimtenē.
Dažus tomēr satrauca tieši pati atgriešanās diena, jo tajā notika Atēnas mazgāšanās. Tā ir noslēpumainu svi­nību, neveiksmju un nelaimju diena, divdesmit piektā diena targelionu28 mēnesī. Tad Praksiergidi29 noņem Atē­nas tēlam tērpu un ietin dievi segās. Tā ir pati ļaunākā diena, un atēnieši tajā neko neuzsāk. Dieve Alkibiādu nav uzņēmusi labvēlīgi un laipni, bet, segās ietinusies, to aizraidījusi.
Kaut gan viss bija noticis pēc Alkibiāda gribas un simt triērām, ar kurām viņš gribēja doties jūrā, bija sagā­dātas komandas, tomēr cildena godkāre viņu aizturēja līdz mistērijām. Kamēr lakedaimonieši bija nocietinājušies Dekelejā un nogriezuši ceļu uz Eleisīnu, svinīgais gājiens vairs nevarēja notikt. Tagad bija jābrauc pa jūru, un līdz ar to svētkiem bija zudis viss krāšņums. Nebija vairs upurēšanas, svinīgo koru un deju un vēl daudz citu kulta darbību, kas notika gājiena laikā, kad svētku dalībnieki nesa Iakhu uz Eleisīnu. Tāpēc Alkibiādam likās, ka viņš izpildīs savu pienākumu pret dieviem un iegūs savu pilsoņu cildinājumu, ja mistērijām atdos to seno krāšņumu un svētku gājiens notiks kā agrāk, un būs drošs no ienaidniekiem. Tā viņš vai nu pazemosun ap­kaunos Agīdu30, kas neko nebūs iedrošinājies uzsākt, vai arī cīnīsies visas tēvijas priekšā lielā un svētā cīņā par pašu cildenāko un diženāko, un visi pilsoņi būs varoņdrosmes liecinieki.
Paziņojis savu lēmumu Eimolpīdiem un Kērikiem, viņš nostādīja uz pakalniem sargnodaļas un, gaismai austot, izsūtīja izlūkus. Tad viņš devās ceļā bruņotu spēku pa­vadībā ar priesteriem, mistiem un mistagogiem. Gājiens bija svinīgi krāšņs un kluss, un visi, kas nebija atēniešu ienaidnieki, to atzina par mistēriju svētkalpojumu. Ne­viens ienaidnieks neuzdrošinājās uzbrukt, un svētku da­lībnieki netraucēti atgriezās pilsētā. Ar šo panākumu Alkibiāds ļoti lepojās un iedvesa arī kareivjiem pārlie­cību, ka viņa vadībā neviens tos neuzveiks. Viņa autori­tāte nabadzīgo un vienkāršo ļaužu vidū bija tik liela, ka tie labprāt viņam dotu tirāna varu.31 Daži runāja ar viņu un aicināja neievērot skauģus, tautas sapulces lēmumus, likumus un pļāpas, kas grūž valsti postā; jārīkojoties droši un neesot jābaidās no apmelotājiem.
Nav.zināms, ko Alkibiāds pats domāja par tirāna varu. Ietekmīgākie pilsoņi no viņa baidījās un centās panākt, lai viņš pēc iespējas ātrāk dotos ar floti jūrā. Tika pie­ņemti viņam vajadzīgie lēmumi, un viņš pats varēja iz­vēlēties sev palīgus. Izbraucis ar simt triērām un piestā­jies pie Andras salas, viņš uzvarēja saliniekus un lakedaimoniešus, kas bija ieradušies tiem palīgā, bet pilsētu pašu neieņēma. Tas viņa ienaidniekiem bija pirmais iegansts viņu vainot. Šķiet, Alkibiādam vairāk nekā jeb­kuram citam kaitēja viņa slava. Viņš bija gudri veicis tik daudz drosmīgu pasākumu, ka neveiksmes modināja aizdomas par nolaidību, nebija taču ticams, ka Alkibiā­dam tas nebūtu bijis iespējams. Ja viņš būtu labi gribējis, būtu arī panācis. Visi bija taču cerējuši, ka tiks pakļauta kā Hija, tā pārējā Jonija.
Tāpēc atēnieši dusmojās, dabūjuši zināt, ka viss nav veikts tik ātri un viegli, kā viņi būtu gribējuši. Viņi ne­ņēma vērā līdzekļu trūkumu. Alkibiādam taču nācās ka­rot pret stratēģiem, kuru armijas ar visu vajadzīgo ap­gādāja ķēniņš, bet viņam bieži nācās atstāt nometni un doties karagājienos, lai sadabūtu saviem ļaudīm algu un pārtiku. Un tieši tas bija kādas apsūdzības pamats.
Lakedaimonieši bija sūtījuši Līsandru vadīt floti, un viņš saviem jūrniekiem sāka maksāt trīs obolu vietā čet­rus. Līdzekļus viņš dabūja no Ķīra. Turpretim Alkibiā­dam nācās grūti sadabūt pat trīs obolus, un viņš, lai sa­gādātu naudu, devās ar floti uz Kāriju. Par nometnes komandieri viņš atstāja. Antiohu, krietnu jūrnieku, bet citādi nesaprātīgu un rupju vīru. Alkibiāds viņam ieteica neielaisties jūras kaujā un neatstāt nometni pat tad, ja ienaidnieki uzbruktu, bet Antiohs bija tik augstprātīgs un iedomīgs, ka, sagatavojis braucienam savu un vēl kādu triēru, devās ar tām uz Efesu. Tur viņš, braukādams tieši gar pašu ienaidnieku, to dažādi zākāja un ķircināja. Sākumā Līsandrs izsūtīja tikai dažus kuģus viņu vajāt, bet, kad atēnieši piesteidzās Antioham palīgā, izbrauca ar visiem. Lakedaimonieši uzvarēja, Antiohs`kaujā krita, un Līsandrs, saņēmis gūstā daudz kuģu un jūrnieku, uzcēla uzvaras zīmi. Dabūjis to zināt, Alkibiāds atgriezās Samā, izbrauca ar visiem kuģiem jūrā un izaicināja Līsandru uz kauju, bet Līsandrs apmierinājās ar gūto uzvaru un kauju nepieņēma.
Nometnē lielākais Alkibiāda ienaidnieks bija Trasibūls, kas tagad devās uz Atēnām viņu apsūdzēt. Kūdīdams atēniešus, viņš teica tautas sapulcē, ka Alkibiāds zaudējis kauju un kuģus, vieglprātīgi izturēdamies pret saviem stratēga pienākumiem. Aizbraukdams viņš nodevis vadību ļaudīm, kas labi pratuši kopā ar viņu iedzert un runāt īstā matrožu valodā, bet pats braukājis bezbēdīgi apkārt, rausdams naudu un dzīrodams ar Abīdas un Jonijas heterām, kaut gan ienaidnieks varējis uzbrukt kuru katru brīdi. Viņam pārmeta arī nocietinātas pils celšanu Trāķijā netālu no Bizantes, lai tajā varētu patverties, ja vairs ne­varētu vai negribētu dzīvot Atēnās.
Atēniešus viņš pārliecināja, un tie savu sašutumu un neuzticēšanos Alkibiādam izpauda, ievēlēdami citus stra­tēģus. To uzzinājis, Alkibiāds izbijās, atstāja nometni, savervēja algotņus un sāka uz savu roku karot ar neat­karīgajiem trāķiešiem. Pārdevis laupījumu, viņš dabūja daudz naudas un varēja aizsargāt pret barbariem tiem kaimiņos dzīvojošos hellēņus.
Karš ar Spartu turpinājās, un stratēģi Tīdejs, Menandrs un Adeimants ar visiem kuģiem, kas vēl bija atēniešiem, stāvēja pie Aigospotamas32. Katru dienu agri no rīta viņi parasti izbrauca izaicināt uz kauju spartiešu stratēģu Līsandru, kas ar savu floti atradās pie Lampsakas33. At­griezušies atpakaļ, viņi, ienaidniekus nicinādami, bezrū­pīgi un nekārtīgi apmetās krastā. Alkibiāds, atrazdamies pašlaik netālu no viņiem un redzēdams, kas notiek, nevarēja vienaldzīgi uz to noskatīties. Piegājis viņš centās stratēģus pārliecināt, ka viņi apmetušies ļoti neizdevīgā vietā, kur nav ostas pilsētas un pārtiku nākas piegādāt no tālas Sēstas. Neesot arī labi, ka viņi atļaujot malā izkāpušajiem jūrniekiem izklīst un klejot, kur katrs gri­bot, kaut gan viņiem pretī stāvot flote, kas pieradusi bez ierunām paklausīt viena stratēga pavēlēm.
Tā runāja Alkibiāds un centās stratēģus pārliecināt, ka flote jāaizved uz Sēstu, bet tie viņa padomus neievēroja. Tīdejs pat augstprātīgi lika viņam iet projām:
— Tu vairs neesi stratēgs, tagad rīkojas citi. Alkibiāds aizgāja, un viņam pat radās aizdomas par nodevību.
Dažiem pazīstamajiem, kas viņu iznāca pavadīt no atē­niešu nometnes, viņš teica:
— Ja stratēģi tā nebūtu mani apvainojuši, es lakedaimoniešus pēc dažām dienām piespiestu vai nu cīnīties pret savu gribu jūras kaujā, vai pamest savus kuģus.
Dažiem tā likās lielība, citi domāja, ka tas varētu arī notikt, ja viņš, atvedis no Trāķijas daudzus krietnus šķēpu metējus un jātniekus, uzbruktu lakedaimoniešu nometnei un radītu tajā apjukumu. Atēniešu kļūdas vis­maz viņš bija labi saskatījis, kā to pierādīja vēlākie no­tikumi. Kad Līsandrs viņiem negaidot uzbruka, Konona vadībā izbēga tikai astoņas triēras, visas pārējās — gan­drīz divsimt — krita gūstā. Trīs tūkstošus jūrnieku Lī­sandrs saņēma gūstā un visus sodīja ar nāvi. Drīz viņš ieņēma arī Atēnas, sadedzināja visus atēniešu karakuģus un lika nojaukt garos mūrus.
Tagad Alkibiāds, baidīdamies no lakedaimoniešiem, kas valdīja jau pār zemi un jūru, aizbrauca uz Bitīniju un aizveda turp arī lielās bagātības, bet vēl vairāk atstāja nocietinātajā Trāķijas pilī. Bitīnijā viņš atkal zaudēja lielu daļu savas mantas, ko nolaupīja tur dzīvojošie trāķieši, un tāpēc nolēma doties pie Artakserksa. Viņš taču neesot mazāk ievērojams par Temistoklu, un ķēniņš, ar viņu iepazinies, to atzīšot. Turklāt viņš nelūgšot ķēniņa palīdzību pret saviem pilsoņiem kā Temistokls, viņa brauciena iemesls esot cildenāks: palīdzību viņš lūgšot savai tēvijai pret tās ienaidniekiem. Drošu ceļu pie ķē­niņa viņam vislabāk varētu sagādāt Farnabazs, un tāpēc viņš devās pie tā uz Frīģiju. Tur apmeties, viņš centās iegūt Farnabaza labvēlību, un tas viņam arī izdevās.
Atēnieši bija sašutuši par hegemonijas zaudējumu, tur­klāt viņi bija zaudējuši arī brīvību, jo visu varu pilsētā Līsandrs bija nodevis trīsdesmit vīriem. Tagad, kad viss bija pagalam, viņi saprata, ka būtu varējuši arī glābties, ja būtu saprātīgi rīkojušies. Domādami par savām kļūdām un savu neprātu, viņi atzina, ka visļaunākā kļūda bijusi otrreizējā dusmošanās uz Alkibiādu. Viņam vajadzēja do­ties trimdā, kaut gan pats viņš neko nebija noziedzies, bet atēnieši, sadusmojušies uz kādu viņam pakļautu stra­tēģu, kas nepiedodamas kļūdas dēļ bija zaudējis dažus kuģus, izdarīja vēl ļaunāku kļūdu, atņemdami Atēnām pašu labāko un krietnāko karavadoni. Pat vēl tagad tik ļaunā stāvoklī viņiem bija nenoteikta cerība, ka viss nav zaudēts, ja Alkibiāds vēl dzīvs. Nesen, būdams trimdā, viņš negribēja dzīvot mierīgā bezdarbībā, tāpat arī tagad, ja vien būs iespējams, viņš vienaldzīgi nenoskatīsies uz lakedaimoniešu augstprātību un trīsdesmit varmāku ne­krietnībām. Tautas sapņi nebija gluži nedibināti, jo pat trīsdesmit vīri bija nobažījušies un centās visu izzināt, ko Alkibiāds dara un ko nodomājis darīt.
Un tad arī Kritijs aizrādīja Līsandram, ka lakedaimo­niešu vara pār Hellādu vienmēr būs apdraudēta, ja Atē­nās valdīs demokrāti. Pat ja atēnieši būs iecietīgi un lab­vēlīgi pret oligarhiju, Alkibiāds, kamēr dzīvos, neļaus viņiem justies drošībā. Taču pārliecināt Līsandru viņam izdevās tikai tad, kad tas bija saņēmis no Spartas valdības skitalu ar pavēli novākt Alkibiādu. Vai nu spartieši bai­dījās no neapvaldītās Alkibiāda godkāres, vai ari deva šo rīkojumu, izdabādami Agīdam.
Līsandrs uzdeva Farnabazam pavēli izpildīt, bet Far­nabazs savukārt to nodeva tālāk savam brālim Magajam un tēvabrālim Susamitram. Alkibiāds ar savu draudzeni Timandru atradās kādā Frīģijas ciemā un redzēja šādu sapni: viņš sapņoja, ka ir ģērbies savas draudzenes drā­nās un tā, ielikusi viņa galvu savā klēpī, izkrāso viņa seju kā sievietei. Citi gan stāsta, ka viņš sapnī redzējis Magaja ļaudis nocērtam viņam galvu un sadedzinām viņu pašu. Sapni viņš redzējis īsi pirms savas nāves.
Ļaudis, kas bija sūtīti viņu nogalināt, tomēr neiedroši­nājās ieiet viņa namā, bet, to ielenkuši, aizdedzināja. To redzot, Alkibiāds sagrāba visas segas un drānas, kas ga­dījās pie rokas, un uzmeta virsū liesmām, tad, aptinis ap kreiso roku savu apmetni, labajā satvēra zobenu un traucas lauka no nama, pirms aizdegās uz liesmām uzmestās drānas, un barbari, viņu ieraudzījuši, izklīda. Neviens neuzdrošinājās viņam stāties pretī tuvcīņā, bet iztālēm meta šķēpus un šāva ar lokiem. Alkibiāds sabruka, un, kad barbari aizgāja, Timandra aiznesa nogalināto, apklā­jusi to un ietinusi vairākos savos hitonos, un, cik nu bija iespējams, krāšņi viņu apbedīja. Timandrai no Alkibiāda bijusi meita Laida, ko iesaukuši par Korintieti, kaut gan pēc izcelsmes bijusi no Sicīlijas pilsētiņas Hikarām, kur arī saņemta gūstā.
Daži vēsturnieki par Alkibiāda nāvi stāsta tāpat, kā tas šeit rakstīts, tikai apgalvo, ka tajā neesot vainojams ne Farnabazs, ne Līsandrs, ne lakedaimonieši, bet pats Alkibiāds, kas pavedis kadu sievieti no dižciltīgas dzimtas un paturējis viņu sev. Tāpēc šīs sievietes brāli naktī aiz­dedzinājuši namu, kurā dzīvojis Alkibiāds, un viņu pašu nogalinājuši, kad viņš, kā jau teikts, izskrējis no` liesmu pārņemtās ēkas.

__________________

1 Atēna nosviedusi flautu, jo, to spēlējot, tā izskatījusies neglīta. Satīrs Marsijs sacenties ar Apolonu flautas spēlē, cietis neveiksmi un šādi sodīts.
2 Valstij nebija vajadzīgā aparāta nodokļu ievākšanai, tāpēc šīs tie­sības izdeva izsolē par talantu. Kad nauda bija saņemta, Alkibiāds atļāva viņam atteikties, un šis darījums metekam bija ļoti iz­devīgs.
3 Rokraksts ar izlabotām kļūdām.
4 Ostrakisms notiek tautas sapulcē. Katrs tās dalībnieks uzraksta uz māla lauskas (ostraka) tā pilsoņa vārdu, kura izraidīšanu viņš atrod par vēlamu. Var tikai minēt, kādus vārdus pilsoņi rakstīs. Neviens netiek apsūdzēts, nevienam nav dota iespēja aizstāvēties.
5 425.gadā atēnieši ieņēma Pilas pilsētu Peloponēsas rietumu pie­krastē. Mieru noslēdza 421.gadā. Tas bija t.s. Nīkija miers.
6 Piecsimt vīru padome, ...kas aptuveni atbilst Romas senātam.
7 Spartas uzvara šajā kaujā tātad Atēnām nevarēja but bīstama.
8 Oligarhu sazvērestība.
9 Perikla laikā atēnieši uzbūvēja mūrus no pilsētas līdz ostai ( t.s. garie mūri ).
10 Nedomāt, ka Atēnu varas pamats ir tikai flote un atkarīgās pilsētas ārpus Atikas.
11 Jaunieši, kas padoti militārai apmācībai ( no 18 līdz 20 gadu ve­cuma ),
12 Mistēriju dalībnieki, kurus pēc noteiktas sagatavošanas iesvētīja. Viņi apņēmās par mistērijām neko neizpaust.
13 Dēmetru un Persefoni, kurām Atikas pilsētā Eleisīnā bija veltīts noslēpumains, mistisks kults, t.s. Eleisīnas mistērijas. Dēmetra ir aug­lības dieve, Persefone, viņas meita, pazemes valdnieka sieva.
14 Tik lielā prāvā kā šī būtu ļoti`daudz tiesnešu — vismaz daži simti vai pat pāris tūkstošu, tātad būtu jāgādā, lai atēnieši vispār būtu lab­vēlīgāki pret Alkibiādu. Mazākais tiesnešu skaits kādā prāvā bija divi simti.
15 Šos runātājus atēnieši atzītu par objektīvākiem: nav draugs, bet nav arī nesamierināms ienaidnieks. Domājams, ka par šādu runu pie­nācīgi samaksāja. Plutarhs izsakās ļoti atturīgi, jo nav noteiktu pierādījumu par uzpirkšanu.
16 Tiesā runām atvēlēto laiku noteica pēc ūdens pulksteņiem.
17 Sevišķi ātrs kuģis, kuru sūtīja tikai ļoti svarīgos un steidzamos gadījumos.
18 Pilnīgai personības identifikācijai bez vārda un tēva vārda bija va­jadzīgs arī uzvārds. Par to noderēja dēma nosaukums. Kāda persona, kas to reiz dabūja, to nodeva tālāk visiem saviem pēcnācējiem, kaut arī tie dzīvotu citā dēmā.
19 Kore ( gr. meita ), ko sauca arī par Persefoni.
20 Mistērijās iesvētītie.
21 Dižciltīga Atēnu dzimta, kuras locekļi jau no vissenākajiem lai­kiem bija Eleisīnas mistēriju priesteri.
22 Milētas apmetņi bija no sevišķi mīkstas un dārgas drānas; tos valkāja tikai bagāti un izlutināti ļaudis.
23 411.gada apvērsums pilnas pilsoņu tiesības bija devis tikai 5000 pilsoņiem, īstenībā visa vara atradās 400 vīru padomes rokās.
24 Esejas jūra.
25 Lai, nebaidoties no šīs flotes, veiktu vajadzīgos pasākumus.
26 Airētāji airēja flautas melodijas takti.
27 Priesteru dzimtas Atēnās.
28 Maija beigas un jūnija sākums.
29 Priesteru dzimta Atēnās.
30 Spartas ķēniņš ( 426. —397.g. ).
31 Atzītu par duči, fīreru, vadoni; grieķu vai. — tirānu, latiņu — dik­tatoru.
32 Aigospotama — pilsēta un upīte Dardaneļu Eiropas krastā.
33 Lampsaka — pilsēta Dardaneļu Āzijas krastā.

LĪSANDRS

Uz akantiešu mantnīcas Delfos ir uzraksts:
«Brasīds un akantieši no atēniešiem atņemtā».
Tāpēc daudzi domā, ka akmens vīrs, kas stāv mantnīcā pie durvīm, ir Brasīds, bet tas ir Līsandra tēls, turklāt viņam ļoti līdzīgs — ar gariem matiem pēc sena para­duma un ar bārdu. Daži gan saka, bet tas nav pareizi, ka argosieši pēc kādas lielas sakāves noskuvuši matus par sēru zīmi, bet spartieši pretstatā tiem,_ar savu uzvaru lepodamies, sākuši nēsāt garus matus. Tāpat nevar pie­krist, ka no Korintas uz Lakedaimonu aizbēgušie Bakhiadi likušies tik nožēlojami un neglīti ar savam skūtajam galvām, ka spartiešiem iepatikusies gari mati, taču tas" par matiem ir Likurga likums, jo Likurgs esot teicis, ka gari mati skaistus cilvēkus padara vēl skaistākus, bet neglītus vēl atbaidošākus.
Līsandra tēvs Aristokleids neesot bijis no ķēniņu dzim­tas, kaut gan pēc izcelsmes Hērakleids. Viņš audzis trū­kumā un vairāk nekā citi ievērojis spartiešu parašas, bijis vīrišķīgs un nepieejams baudu vilinājumiem. Vienī­gais viņa īstais prieks bija gods un atzinība, ko iegūst ar krietniem darbiem. Ciest neveiksmi šajā sacensībā Spartas jauniešiem nav nekāds kauns. Spartieši grib, lai viņu zēni jau no mazotnes pierastu arī pie neveiksmēm, lai viņus sāpinātu nopēlums, lai viņi lepotos par cildinā­jumu. Viņi nicina tos, kas šajā ziņā ir nejūtīgi un kūtri; tie necenšoties būt krietni. Šādu godkāri un centību rada spartiešu audzināšana, un nav iemesla piedēvēt tos iedzimtībai un dabai.
Līsandrs vairāk gribēja patikt ievērojamiem ļaudīm, nekā tas atbilst spartieša raksturam, un mierīgi panesa kundzisku izturēšanos, ja tas viņam bija izdevīgi. Daži domā, ka tādam arī jābūt sabiedriskam darbiniekam, kas grib gūt panākumus. Aristotelis saka, ka ievērojami vīri, piemēram, Sokrāts, Platons vai Hērakls, esot drūmi, un arī Līsandrs, kas jaunībā nebijis drūms, tāds kļuvis vecumā. Sevišķi raksturīga Līsandram bijusī prasme viegli panest nabadzību, un neviens nekad nevarēja viņam pār­mest pērkamību. Līsandrs, kas pēc kara ar Atēnām atveda uz Spartu daudz zelta un sudraba, nepaturēja sev nevienu drahmu. Kad tirāns Dionīsijs viņa meitām atsūtīja dārgus sicīliešu hitonus, viņš tos neatļāva pieņemt, teikdams, ķa viņa meitas_ šajos hitonos izskatīšoties vēl neglītākas, to­mēr drīz pēc tam, kad viņš ieradās Sicīlijā kā Spartas sūtnis pie tā paša tirāna un tas viņam atsūtīja divas stolas, uzaicinādams izvēlēties kādu no tām savai meitai, viņšteica, ka tā pati izvēlēšoties labāk, paņēma abas un aizgāja.
Kad Peloponēsas karš ievilkās garumā un atēnieši cieta lielu sakāvi, tūlīt varēja saprast, ka viņu floti padzīs no jūras un viņi drīz padosies, taču Alkibiāds, atgriezies no trimdas, uzņēmās kara vadību un panāca krasu pagrie­zienu un spēku līdzsvaru jūras karā. Lakedaimonieši atkal izbijās un apņēmās karot enerģiskāk, labāk sagatavoties un izvēlēties krietnu karavadoni. Vadīt floti viņi aici­nāja Līsandru, kas, nonācis Efesā, atzina, ka šī pilsēta ir pret viņu labvēlīgi noskaņota un labprāt atbalstīs lakedaimoniešus. Efesiešiem pašlaik klājās ļauni; sajaukda­mies ar persiešiem un pārņemdami viņu parašas un dzī­ves veidu, viņi drīz varēja kļūt par barbariem, jo vis­apkārt Efesai dzīvoja līdieši un ķēniņa karavadoņi pa lielākai daļai uzturējās Efesā.
Līsandrs tagad uzcēla nocietinātu nometni, pavēlēja sabraukt Efesā preču kuģiem un sāka būvēt triēras. Ostā atkal sākās tirdzniecība, agorā strādāja amatnieki, visos namos ritēja rosīgs darbs, un efesieši tieši tad sāka cerēt, ka ar Līsandra palīdzību viņi sasniegs to ietekmi un varu, kāda viņiem ir tagad.
Dabūjis zināt, ka Kīrs, ķēniņa dēls, ieradies Sardās, Līsandrs devās turp vest ar viņu sarunas un sūdzēties viņam par Tisafernu, kas, saņēmis pavēli palīdzēt lakedaimoniešiem un iztīrīt jūru no atēniešu kuģiem, nerīko­jas enerģiski un ar savu skopošanos ļoti kaitēja Spartas flotei. Sāda žēlošanas un apsūdzības Kīram patika, jo Tisaferns nebija krietns cilvēks un ar Ķīru viņam nebija labas attiecības. Sīs sūdzības un Līsandra valdzinošā per­sonība sagādāja viņam Ķīra labvēlību. Bieži ar viņu sa­tiekoties, Līsandrs laipni un glaimīgi pamudināja šo jau­nekli sparīgāk vest karu. Kad Līsandrs taisījās braukt mājās, Kīrs, viņu pacienādams, lūdza nenoraidīt viņa laip­nību un lūgt visu, kas vajadzīgs, nekas netikšot atteikts.
— Ja tas tā, Kīr, — teica Līsandrs, — ja tu esi tik labs, tad es sirsnīgi lūdzu pielikt jūrnieku algai vēl vienu obolu, lai viņi trīs obolu vietā dabūtu četrus.
Kīrs bija priecīgs, ka Līsandrs tā gādā par jūrniekiem, un iedeva viņam miriādu darīku, lai no šīs naudas Līsandrs varētu pielikt jūrniekiem vienu obolu pie dienas algas. Ar šādu devību Līsandrs drīz panāca, ka ienaid­nieku kuģi palika bez komandas, jo lielākā daļa jūrnieku pārgāja pie tā, kas maksāja vairāk, bet palikušie kļuva neuzņēmīgi un nepaklausīgi, katru dienu sagādādami ne­patikšanas saviem komandieriem. Kaut gan Līsandrs bija nodarījis ienaidniekiem daudz ļauna un ienaidnieku tagad bija mazāk, viņš tomēr baidījās sākt jūras kauju, baidījās no Alkibiāda enerģijas, jo arī kuģu tam bija vairāk un līdz šim nevienā kaujā ne uz jūras, ne uz sauszemes tas nebija cietis nevienu neveiksmi.
Kad Alkibiāds aizbrauca no Samas1 uz Fokaju un floti uzdeva vadīt savam palīgam Antioham, tas, it ka ņirgā­damies par Līsandru un dižodamies ar savu drosmi, iebrauca ar divām triērām Efesas ostā. Smiedamies un klaigādami atēnieši lepni nobrauca gar Līsandra kuģu ierindu, bet sašutušais Līsandrs devas viņus vajāt — sa­kumā tikai ar dažām steigā kaujai sagatavotam triēram, bet, redzēdams, ka atēnieši steidzas savējiem palīgā, deva pavēli visiem jūrniekiem sakāpt kuģos. Sakas juras kauja, kurā uzvarēja Līsandrs, saņēma gūstā piecpadsmit ienaid­nieku triēras un uzcēla uzvaras zīmi. Pēc šis neveiksmes sadusmotā tauta atcēla Atēnās Alkibiādu no amata un kareivji Samā viņu nievāja un pulgoja. Alkibiāds tad aizbrauca no Samas uz Hersonēsu, un ta šī kauja, nebū­dama pati par sevi sevišķi ievērojama, kļuvusi plaši pa­zīstama Alkibiāda dēļ. Līsandrs tad uzaicināja Spartas sabiedroto pārstāvjus sanākt Efesā.
Ar tiem, kurus viņš atzina par drosmīgākiem un sapra­tīgākiem, Līsandrs sāka runāt par desmitvīru padomju dibināšanu ( vēlāk ar viņa atbalstu tas arī tika organizētas ) un par jaunu satversmi viņu pilsētas. Viņš pārliecināja un mudināja tos uzmanīgi vērot, kas notiek, un slepeni vākt sev piekritējus, lai pēc Atēnu sagrāves satriektu de­mokrātisko iekārtu un ņemtu varu savas rokās. Līsandra izturēšanās radīja paļāvību un uzticēšanos: tos, kas ar viņu bija nodibinājuši tuvas attiecības un kļuvuši par viņa draugiem, viņš iecēla atbildīgos amatos, deva tiem, svarīgus militārus uzdevumus, parādīja lielu godu, to labad viņš varēja kļūt arī netaisns, varēja neievērot viņu kļūdas, ja tās vairoja viņu ienākumus, tāpēc visi viņam labprāt pakļāvās, centās viņam izpatikt, vēlējas iegūt viņa labvēlību, cerēja panākt savu dedzīgāko vēlmju pie­pildīšanos, ja vara būs Līsandra rokās.
Kad flotes vadību pārņēma Kallikratīds, kas, kā vēlāk kļuva redzams, bija ļoti krietns un taisnīgs vīrs, neviens par to nepriecājas, nevienam sevišķi nepatika viņa vadī­bas doriskā vienkāršība un godprātība. Kallikratīdu apbrīnoja kā skaistu varoņa statuju, bet ilgojās pēc Līsan­dra, pēc viņa labvēlības un draudzības, kas bija tik iz­devīga. Līsandram aizbraucot, lija asaras un visiem nošļuka rokas.
Neapmierinātību ar Kallikratīdu vairoja arī tas, ka Līsandrs bija aizsūtījis atpakaļ uz Sardām visu pāri pali­kušo naudu, ko Kīrs bija devis flotes uzturēšanai, — ja gribot, teica Līsandrs, lai prasot to no Kallikratīda, tam jāgādājot par kareivju atalgojumu. Projām braucot, Lī­sandrs Kallikratīdam vēl aizrādīja, ka flote, ko viņš tagad saņemot, valdot par jūru. Kallikratīds, gribēdams pierādīt, ka tā ir tikai tukša lielīšanās, teica:
— Nu labi, atstāj Samu pa kreisi, brauc tai apkārt uz Milētu un nodod tur man triēras. .No ienaidniekiem Samā mums nav ko baidīties, mēs taču valdām pār jūru.
Līsandrs tam atbildēja:
— Tu vadi floti, nevis es.
Tad viņš aizbrauca uz Peloponēsu, atstādams Kallikra­tīdu gandrīz vai bezizejas stāvoklī, jo tas bija atbraucis bez naudas un nevarēja taču pretēji savai pārliecībai to prasīt no pilsētām vai ar varu piespiest to dot, jo tām tiešam klājās grūti. Bija vēl viena iespēja — iet pie ķē­niņa satrapiem un pazemīgi tos lūgt, kā bija darījis Līsandrs, bet Kallikratīds tam nebija piemērots; viņš bija pašapzinīgs un gribēja vienmēr būt neatkarīgs. Katra ne­veiksme karā ar hellēņiem tam likās vieglāk panesama neka glaimošana un dāvanu lūgšana no barbariem, ku­riem ir gan daudz zelta, bet kas citādi nav krietni cilvēki. Taču nepieciešamības spiests viņš devās uz Līdiju un tūlīt, aizgājis pie Kīra, lika tam teikt:
— Ieradies nauarhs Kallikratīds, kas grib ar tevi runāt. Kāds no galminiekiem viņam atbildēja:
— Kīram tagad nav laika, viņš dzer vīnu.
— Nekas, es šeit pastāvēšu un pagaidīšu, kamēr viņš beigs.
Barbari tad sāka smieties un nodomāja, ka Kallikratīds ir rupjš un neizglītots, un viņš aizgāja, nekā nepanācis. Kad viņš vēlreiz ieradās Ķīra pilī un viņu nepieņēma, viņš sašutis aizbrauca uz Efesu, daudz ļauna teikdams par tiem, kas pirms viņa bija nākuši pie barbariem, pie­ļāvuši, ka viņus pazemo un barbari augstprātīgi dižojas ar savu bagātību. Zvērēdams viņš saviem pavadoņiem teica, ka tūlīt pēc ierašanās Spartā darīšot visu, lai sa­mierinātu hellēņus, lai tie kļūtu barbariem bīstami un nekad vairs nelūgtu savstarpējos karos no viņiem palī­dzību.
Kallikratīda nodomi atbilda spartieša raksturam un cie­ņai. Viņš gribēja taisnīgumā, augstsirdībā un vīrišķība sacensties ar krietnākajiem hellēņiem, taču drīz viņš cieta sakāvi pie Arginūsu salām un gāja bojā. Stāvoklis bija ļauns, sabiedrotie sūtīja uz Spartu sūtņus un lūdza flotes vadību uzdot Līsandram, jo viņa vadībā tie rīko­šoties enerģiskāk. Arī Kīrs domāja un prasīja to pašu. Bija likums, ka neviens nevar būt divreiz nauarhs, taču lakedaimonieši gribēja izpildīt sabiedroto lūgumu un vārda pēc par nauarhu iecēla kādu Araku, bet Līsandru sūtīja formāli kā viņa palīgu; īstenībā tomēr virspavēl­nieks bija Līsandrs.
Lielākā daļa no tiem, kas rīkojās sabiedroto pilsētās un bija tur noteicēji, jau sen viņu nepacietīgi gaidīja, cerē­dami ar viņa palīdzību kļūt vel varenāki un pilnīgi sa­graut tautas varu, bet tie, kam patīk vienkārši, krietni un augstsirdīgi vadoņi, salīdzinādami Līsandru ar Kallikra­tīdu, sprieda, ka Līsandrs ir viltīgs, prot ienaidniekus maldināt un tā galvenokārt gūst panākumus. Taisnīgumu viņš cildina, kad tas viņam izdevīgi, ja ne — viņš derīgo sauc par taisno, viņš nedomā, ka patiesība jau sava bū­tībā pārāka par meliem, bet dod tai priekšroku, ja tā ir ērtāka un parocīgāka. Viņš smejas par tiem, kas apgal­voja, ka Hērakla pēcnācējiem neklājas krāpt.2
— Jāpiešuj lapsas ādā, ja lauvas āda par īsu, 3 — viņš teica.
Tieši tā viņš esot rīkojies Milētā. Saviem draugiem un piekritējiem viņš bija apsolījis palīdzību, lai sagrautu tautas Varu un izraidītu viņu ienaidniekus, taču viņš atteicās no šī pasākuma un izlīga ar saviem pretiniekiem. Viņš izlikās priecājamies un palīdzēja panākt vienošanos, tomēr slepeni tos rāja un mudināja uzbrukt tautai. Redzē­dams, ka sakas sacelšanās, viņš steidzās palīgā saviem draugiem pilsētā, un tiem sacelšanās dalībniekiem, kurus pirmos satika, nikni uzkliedza un piedraudēja sodīt, bet pārējiem pavēlēja turēt drošu prātu, jo viņa klātbūtnē nekas briesmīgs nenotikšot. Tik divkosīgi viņš rīkojās, jo gribēja, lai ievērojamākie tautas draugi neaizbēg, bet paliek pilsētā, kur tos_ nogalinās. Tā tas arī notika. Visi, kas viņam uzticējās, gāja bojā.
Androkleids mums ir saglabājis Līsandra izteicienu, kas liecina, cik vieglprātīgi un noziedzīgi Līsandrs izturē­jies pret zvērestu. Tas esot ieteicis bērnus krāpt ar spēļu kauliņiem, pieaugušos ar zvērestiem, šai ziņā atdarinā­dams Samas Polikratu un aizmirsdams, ka Polikrats bija tirāns, bet viņš, Līsandrs, stratēgs.4 Spartietis neizturas pret dieviem tik augstprātīgi kā pret ienaidniekiem, bet pavisam ļauni, ja viņš pret dieviem ir augstprātīgāks nekā pret ienaidniekiem. Kas lauž ienaidniekiem doto zvērestu, atzīst, ka viņš no ienaidnieka baidās, kas tā izturas pret dieviem — dievus nicina.
Kīrs, uzaicinājis Līsandru uz Sardām, gan deva viņam naudu tūlīt, gan apsolīja dot, lai ar vieglprātīgiem solī­jumiem iegūtu viņa labvēlību. Ja tēvs viņam neko ne­dotu, viņš izlietotu pats savus līdzekļus, ja viņam nekas vairs nebūtu palicis, viņš liktu sacirst savu zelta un sud­raba troni, uz kura sēdēdams viņš lemj par valsts lietām. Vēlāk, dodamies uz Mēdiju pie tēva, viņš uzticēja Līsandram nodokļu ievākšanu no pilsētām un uzdeva viņam pārvaldīt savas zemes. Atvadīdamies viņš lūdza to ne­ielaisties juras kaujā ar atēniešiem pirms viņa atgrieša­nas, bet viņš atgriezīšoties ar daudziem feniķiešu un kilikiešu kuģiem. Devis šos norādījumus, viņš aizbrauca pie ķēniņa.
Līsandrs neiedrošinājās doties kaujā ar ienaidniekiem, kuru spēki bija gandrīz vienādi ar viņa speķiem, bet nevarēja ar tik daudziem kuģiem arī mierīgi palikt osta, tāpēc, izbraucis jūrā, pakļāva dažas salas un devas siro­jumā uz Aigīnu un Salamīnu. Izkāpis malā Atikā, viņš sa­tikās ar Agīdu, kas bija atnācis no Dekelejas, un parādīja sauszemes karaspēkam, kas pašlaik tur atradās, savu va­reno floti — viņš varot braukt, kur gribot, jūra esot viņa varā. Tomēr, sapratis, ka atēnieši viņu vajās, viņš pa citu ceļu starp salām aizbēga uz Āziju. Redzēdams, ka Hellespontā nav aizstāvju, viņš ar kuģiem `no juras uzbruka Lampsakai, bet Toraks tai pašā laikā pienāca pie tas mūriem ar sauszemes spēkiem. Triecienā ieņēmis pilsētu, viņš atdeva to kareivjiem izlaupīt. Gadījās, ka atēniešu simt astoņdesmit triēru stiprā flote nupat kā bija piebrau­kusi Hersonēsā pie Elaiūntas. Dabūjuši zināt, ka Lampsaka zaudēta, atēnieši nekavējoties devās uz Sēstu, tur viņi iegādājās pārtiku un tad aizbrauca uz Aigospotamu. Tieši tai pretī bija Lampsaka, kur stāvēja ienaidnieku flote. Atēniešus komandēja vairāki stratēģi, viens no tiem bija Filokls, tas pats Filokls, kas pārliecināja tautu pieņemt likumu, ka visiem kara gūstekņiem jānocērt labās rokas īkšķis, lai viņi tajā nevarētu turēt šķēpu, bet varētu airēt.
Pirmajā dienā visi atpūtās, domādami, ka rīt būs kauja, bet Līsandram bija cits nodoms. Viņš pavēlēja matrožiem un stūrmaņiem, gaismai austot, sakapt kuģos, it ka tie­šām būtu nodomājis jau agri no rīta sākt kauju. Visiem bija jāsēž mierīgi un klusi un jāgaida pavēles. Arī kāj­niekiem bija jānostājas kaujas kartība uz krasta, jāie­vēro miers un klusums. Kad lēca saule, atbrauca atēnieši ar visiem kuģiem frontālā ierindā un izaicināja Līsandra floti uz kauju. Tās kuģu priekšgali bija pagriezti pret ienaidniekiem, un visas komandas jau naktī bija ieņēmu­šas savas vietas, taču Līsandrs jūra neizbrauca. yiņš sūtīja sardzes kuģus uz flotes abiem flangiem ar pavēli netrok­šņot, palikt ierindā un ienaidniekiem pretī nebraukt. Kad atēnieši pret vakaru atkal aizbrauca, Līsandrs atļāva sa­viem kareivjiem izkāpt malā tikai tad, kad divas vai trīs izlūkos aizbraukušās triēras atveda ziņu, ka ienaidnieki jau pretējā krastā.
Nākošā un arī trešā diena pagāja tāpat. Atēniešiem tad radās liela drosme un viņi sāka nicināt ienaidniekus — tie esot izbijušies un neko neuzsākšot. Ceturtajā dienā pēc atēniešiem atjāja. Alkibiāds, kas pašlaik atradās savā Hersonēsas nocietinātajā pilī. Viņš aizrādīja stratēģiem, ka esot bīstami apmesties atklātā krastā, kur neesot ostu; viņi nerīkojoties arī pareizi, vezdami pārtiku no tālās Sēstas, viņiem būtu jābrauc tūlīt tālāk no ienaidnieka, kam ir vienota vadība, kas bez iebildumiem aiz bailēm nekavējoši izpilda visas virspavēlnieka pavēles. Alkibiāda norādījumiem atēnieši tomēr nepaklausīja, Tīdejs pat augstprātīgi atbildēja — floti vadot citi, nevis Alkibiāds.
Alkibiādam tad radās pat aizdomas par nodevību, un viņš tūlīt aizjāja. Kad piektajā dienā atēnieši atkal at­brauca, kā parasti, piedāvāt kauju un atkal, ienaidniekus nicinādami, nevērīgi aizbrauca atpakaļ, Līsandrs sūtīja dažas triēras novērot ienaidniekus un deva pavēli trierarhiem tūlīt griezties atpakaļ, līdzko tie redzēs, ka ienaid­nieki izkāpuši malā. Šauruma vidū viņiem bija triēras priekšgalā jāpaceļ vara vairogs — norunāta uzbrukuma zīme. Viņš pats, braukdams gar kuģu ierindu, pavēlēja stūrmaņiem un trierarhiem gādāt, lai komanda, kā mat­roži, tā epibati, būtu pilnīgā kaujas gatavībā. Kad tiks dots signāls, viņiem strauji un enerģiski jādodas uzbru­kumā.
Kad uz triērām, kas bija izsūtītas izlūkot, pacēla vai­rogu, no virspavēlnieka kuģa atskanēja taure un flote devās jūrā, bet kājnieki pa jūras krastu cits par citu āt­rāk skrēja uz augstieni. Attālums starp šauruma krastiem šai vietā bija piecdesmit stadiji; visiem spēkiem airējot, lakedaimonieši šo attālumu ātri veica. Stratēgs Konons bija pirmais no atēniešiem, kas, ieraudzījis spartiešus tuvojamies, tūlīt sāka kliegt, ka visiem jādodas uz ku­ģiem. Ārkārtīgā uztraukumā viņš dažiem pavēlēja, citus lūdza, citus ar varu spieda tajos sakāpt. Viņa pūlēm ne­bija nekādu panākumu, jo ļaudis bija izklīduši. Piebrau­kuši malā, viņi negaidīja uzbrukumu — aizgāja iepirkties, klejoja pa apkārtni, gulēja teltīs, brokastoja. Viņiem ne prātā nenāca, kas viņus gaida, bet ienaidnieki tuvojās, skaļi kliegdami un ar airiem saceldami lielu troksni. Konons ar astoņām triērām paguva aizbēgt uz Kipru pie Enagora. Pārējām uzbruka peloponēsieši, citas viņi sa­grāba pilnīgi tukšas, citas sadragāja, kad tajās gribēja sakāpt atēnieši, kas neapbruņojušies izklaidus steidzās pie saviem kuģiem un gāja bojā.
Līsandrs saņēma gūstā trīs tūkstošus atēniešu ar viņu stratēģiem un ieguva visu nometni, izglābās tikai «Paraba»5 un Konona triēras. Paņēmis tauvā ienaidnieku ku­ģus un izpostījis nometni, Līsandrs, flautām un uzvaras dziesmām skanot, aizbrauca uz Lampsaku. Gandrīz bez zaudējumiem viņš bija guvis visspožāko uzvaru un kādas stundas laikā beidzis karu, kas no visiem agrākajiem bija pats garākais, pats bagātākais ar veiksmēm un ne­veiksmēm, ar visdažādākiem likteņa pavērsieniem. Ne­skaitāmas uzvaras bija tanī izcīnītas, neskaitāmas sakāves ciestas, bojā bija gājis vairāk karavadoņu nekā visos agrākajos Hellādas karos kopā, un tagad viena vīra savaldība, pieredze un gudrība bija tam darījusi galu, tāpēc daži šo uzvaru atzīst par dievišķīgu likteņa lēmumu.
Bija daži, kas apgalvoja, ka, Līsandram pirms kaujas izbraucot no ostas pret ienaidniekiem, kuģa abās pusēs sākušas spoži mirdzēt divas zvaigznes; tie bijuši Dioskūri. Turpretī citi saka, ka milzīga akmens nokrišana no debe­sīm bijusi ļauna zīme, kas vēstījusi lielu nelaimi atēnie­šiem, jo akmens nokritis pie Aigospotamas. To rāda vēl tagad un hersonēsieši godā kā svētu. Arī Anaksagors mācījis, ka no daudzajiem pie debesīm piestiprinātajiem ķermeņiem kāds varot atrauties un nokrist, ja notiek kāda sakustēšanās. Neviena zvaigzne neatrodoties tieši tur, kur bijusi sākumā. Tās ir no smagas, akmeņiem līdzī­gas vielas. Pārvarot ētera pretestību, tās sāk spīdēt; tās satver un rauj līdz spēcīga griešanās kustība, kas tām neļāva krist jau pašā sākumā, kad aukstie un smagie ķer­meņi atdalījās atsevišķi. Daži ir izteikuši par tām tica­mākas domas: krītošās zvaigznes neesot ugunīgā ētera daļiņu plūsma, kas gaisā nodziest tūlīt pēc uzliesmošanas, tās neesot arī degošs un liesmojošs gaiss, kas, atdalījies no lielā daudzuma, iekļuvis debess augstumos, tās esot lidojoši un krītoši debess ķermeņi, kas, kustībai palēni­noties, novirzījušies no pareizā ceļa, tie parasti nekrītot uz apdzīvoto zemi, lielākā to daļa nokrītot jūrā, tāpēc arī tos tik reti atrod.
Anaksagoram piekrīt Daimads savā darbā «Par diev­bijību». Viņš saka, ka pirms krišanas šis akmens kādas septiņdesmit piecas dienas bijis redzams pie debesīm kā milzīgs ugunīgs ķermenis vai liesmojošs mākonis, tas nav stāvējis uz vietas, bet pa līčloču ceļiem traucies tik ātri, ka no ātrā skrējiena un satricinājuma no tā atrāvušies ugunīgi gabali, kas lidojuši uz visām pusēm un zibšņojuši kā krītošas zvaigznes. Pie Aigospotamas tas ietriecās zemē, bet, kad, no brīnumiem un bailēm atguvušies, sa­nāca vietējie iedzīvotāji, nekāda uguns vairs nebija re­dzama, gulēja tikai akmens; tiesa — tas bija liels, bet to pat salīdzināt nevarēja ar milzīgo ugunīgo masu. Ir skaidrs, ka Daimadam vajadzīgi pacietīgi klausītāji, bet, ja viņa stāsts ir patiess, tad tas pilnīgi atspēko to ļaužu uzskatus, kuri apgalvo, ka no kāda augsta kalna galotnes vētra un negaiss atrāvuši klints gabalu, kas, griezdamies kā vilciņš, lidojis pa gaisu, līdz griešanās kļuvusi arvien lēnāka, mitējusies un klints nokritusi. Zvēru pie Zeva, ja pie debesīm daudzas dienas bija redzama īsta uguns, tad tās nodzišana un izjukšana izraisīja gaisā stipru sa­kustēšanos un lielu vētru un tūlīt arī nokrita akmens, bet par to sīkāk būtu jāraksta kādā citā darbā.
Kad trīs tūkstošiem atēniešu, kurus Līsandrs saņēma gūstā, kara padome bija piespriedusi nāves sodu, atveda stratēģu Filoklu, un Līsandrs viņam jautāja, kādu sodu viņš pelnījis, iesniegdams tik nežēlīgu priekšlikumu par hellēņiem. Filokls, kas savā nelaimē nebija zaudējis vīriš­ķību, atbildēja: nevajagot Līsandram runāt kā sūdzētājam, jo šeit neesot neviena tiesneša, viņš esot uzvarējis, lai darot to pašu, kas viņam tiktu darīts, ja viņš būtu kauju zaudējis. Tad Filokls nomazgājās, aplika tīru apmetni un pirmais no saviem pilsoņiem devās uz soda vietu. Tā stāsta Teofrasts.
Braukdams ar floti tālāk uz Atēnu sabiedrotajām pil­sētām, Līsandrs pavēlēja visiem atēniešiem, kurus viņš tajās atrada, doties uz Atēnām: viņš nesaudzēšot nevienu, ko sastapšot ārpus tām. Tā rīkodamies, viņš sadzina visus atēniešus pilsētā un sprieda, ka tajā drīz izcelsies trūkums un bads un pilsētas aplenkšana nesagādās viņam nekādas grūtības, kas katrā ziņā notiktu, ja tā būtu bagātīgi ar visu apgādāta. Tautas valdību un visas cita veida demo­krātiskas iekārtas viņš visur likvidēja, bet katrā pilsētā atstāja lakedaimoniešu harmostu un desmit vietējos arhontus, kurus izvēlējās no viņa paša nodibinātajām hetairijām.
Tā rīkodamies kā ienaidnieku, tā sabiedroto pilsētās, viņš lēnām brauca uz priekšu un radīja pamatu savai hegemonijai Hellādā. Arhontus viņš neiecēla pēc dižcil­tības vai bagātības, tuvāki viņam bija hetairiju locekļi un ļaudis, ar kuriem viņu saistīja viesturība, tiem viņš piešķīra varu apbalvot un sodīt. Viņš pats personiski pie­dalījās daudzu nāves sodu izpildīšanā un izraidīja trimdā savu draugu ienaidniekus, tā. parādīdams hellēņiem spil­gtu lakedaimoniešu valdības paraugu. Man šķiet, ka ko­mēdiju rakstnieks Teopomps runā niekus, salīdzinādams lakedaimoniešus ar krodziniekiem, kas pielej etiķi hellēņu saldajam brīvības dzērienam,7 taču jau pašā sākumā šī dzira bija pretīga un rūgta, jo Līsandrs neļāva tautai lemt par savu dzīvi, nododams varu pilsētās desmit pašiem varmācīgākajiem un godkārīgākajiem vīriem.
Uzkavējies kādu laiku, šos jautājumus kārtodams, Lī­sandrs aizsūtīja uz Lakedaimonu ziņu, ka viņš atgriezī­šoties ar divsimt kuģiem, un Atikas piekrastē apvienojās ar ķēniņiem Agīdu un Pausaniju, lai kopējiem spēkiem drīz ieņemtu Atēnas. Tā kā atēnieši pretojās, viņš ar floti atkal devās uz Āziju, kur bez izņēmuma visās pilsētās likvidēja brīvo valsts iekārtu un iecēla dēkarhijas, dau­dzus sodīdams ar nāvi. Tāpēc daudzi aizbēga no tām. Samiešus viņš visus izraidīja un pilsētu nodeva trimdinie­kiem, kas tagad atgriezās. Ieņēmis Sēstu, kas piederēja atēniešiem, viņš neatļāva iedzīvotājiem tajā palikt, bet atdeva pilsētu ar visu tās zemi saviem stūrmaņiem un airētāju komandieriem. Lakedaimonieši tomēr tam nepie­krita un atļāva sēstiešiem atgriezties. Tā bija pirmā reize, kad valdība atcēla Līsandra rīkojumu.
Tomēr visi hellēņi priecājās, ka pēc ilga laika savas pilsētas atguva aigīnieši, mēlieši un sikionieši, jo Lī­sandrs pēc atēniešu padzīšanas tās atdeva agrākajiem iedzīvotājiem. Drīz Līsandrs dabūja zināt, ka atēnieši ciešot badu, aizbrauca uz Peiraju un piespieda Atēnas padoties ar noteikumiem, kurus viņš atzina par labiem. Lakedaimonieši stāsta, ka Līsandrs rakstījis eforiem:
«Atēnas ieņemtas.»
Un efori viņam atbildējuši:
«Pietiek, ka ieņemtas.»
Taču šis ziņojums un atbilde ir izdomāti to lakonisma dēļ, īstais eforu lēmums bija šāds:
«Lakedaimonas valdība nolēma — ja jūs noplēsīsit Peirajas nocietinājumus un garos mūrus, ja aiziesit no visām pilsētām un paturēsit tikai savu zemi, tad jūs, tā darīdami, varat panākt mieru, ko jūs gribat, ja turklāt vēl pieņemsit atpakaļ trimdiniekus. Ar kuģiem jums būs jādara, ka mēs šeit nolemsim.»
Šos noteikumus pieņemt atēniešiem ieteica Tēramens, un viņi piekrita. Kleomens, kāds no jaunākajiem orato­riem, Teramenam jautāja, kā viņš iedrošinoties ar vār­diem un darbiem stāties pretī Temistoklam un uz lakedaimoniešu pieprasījumu nojaukt mūrus, kurus Temistokls uzcēlis pret viņu gribu.
— Bet es taču, jaunais cilvēk, nerīkojos pret Temistoklu, kas uzcēla šos mūrus, darīdams labu pilsoņiem, jo mes tos nojauksim, arī darīdami labu pilsoņiem. Ja mūri ir pilsētas laime, tad visnelaimīgākā pilsētā ir Sparta, jo tai nemaz nav mūru.
Kad Līsandrs sešpadsmitajā munihiona mēneša dienā, kurā atēnieši kādreiz uzvarēja barbarus, pārņēma visus atēniešu kuģus, izņemot divpadsmit, un viņam nodeva ari visus nocietinājumus, viņš nolēma tūlīt pārveidot Atēnu satversmi. Sašutušie atēnieši kavējās paklausīt, un tad Līsandrs viņiem paziņoja, ka Atēnas nav izpildījušas viņa noteikumus: mūri nav nojaukti, kaut gan laiks, kad tas bija jāizdara, pagājis, tāpēc viņš iesniegšot7 par tiem pavisam citu priekšlikumu, jo panāktā vienošanās neesot vairs spēkā. Daži tiešām saka, ka sabiedroto padomē ru­nāts par atēniešu pārdošanu verdzībā un tēbietis Eriants ierosinājis pilsētu nopostīt un tās zemi pamest neapstrā­dātu — par aitu ganībām.
Bet, kad sabiedroto vadoņi bija sanākuši uz dzīrēm, kāds fokīdietis nodziedāja pirmo kora dziesmu no Eiripīda «Elektras», kas sākas šādi:
Agamemnona meita,
Uz tavu lauku māju mēs, Eiektra, nākušas esam... 8
Visi bija aizkustināti, visi bija pārliecināti, ka būtu drausmīgs noziegums sagraut un iznīcināt diženo pilsētu, kas izaudzinājusi tik daudzus lieliskus vīrus.
Tagad atēnieši bija ar visu mierā, un Līsandrs lika atvest no pilsētas visas flautistes, savāca arī visas no no­metnes, plēsa nost mūrus un, flautām skanot, dedzināja triēras. Visi sabiedrotie bija vainagoti, jo ar šodienu sā­koties brīvība. Līsandrs tūlīt ari nokārtoja jautājumu par valsts iekārtu. Viņš iecēla dēkarhijas, trīs pilsētā, vienu Peirajā. Akropolē novietoja garnizonu, spartieti Kallibiju iecēla par harmostu. Kad viņš pret atlētu Autoliku, kuram Ksenofonts veltījis savas «Dzīres», pacēla spieķi un taisījās sist, Autoliks satvēra viņu aiz stilbiem un pacēla ar kājām gaisā. Lisandrs par to uz Autoliku ne­dusmojās, bet Kallibiju pat izrāja, teikdams, ka viņš neprotot valdīt pār brīviem ļaudīm. Taču trīsdesmit, Kallibijam izdabādami, drīz pēc tam Autoliku sodīja ar nāvi.
Līsandrs pats tad aizbrauca uz Trāķiju, bet atlikušo naudu, visas dāvanas un vainagus, kurus bija saņēmis personiski, aizsūtīja ar Gilipu, kas bija komandējis Sicī­lijā, uz Lakedaimonu. Dāvanu Līsandrs bija saņēmis daudz, tas arī saprotams, jo viņš tagad bija tikpat kā visas Hellādas kungs un pavēlnieks. Bet Gilips izņēma naudas kastēm dibenu, paņēma no katras prāvu summu un aiztaisīja kastes atkal ciet, nemaz nezinādams, ka katrā kastē ir vēstule, kurā teikts, cik daudz tajā naudas. Nonācis Spartā, viņš paņemto naudu paslēpa zem sava nama jumta kārniņiem, bet kastes, parādījis neskartos zīmogus, nodeva eforiem. Kad tie, atvēruši kastes, sa­skaitīja naudu, summa nesaskanēja ar vēstulē rakstīto, un efori bija pilnīgā nesaprašanā, tad Gilipa vergs viņiem mīklaini pateica, ka zem kārniņiem guļot daudzas pūces. Šķiet, uz lielākās tā laika monētu daļas bija pūces at­tēls: tāda bija Atēnu ietekme.
Gilips, ar tādu kaunu un negodu beidzis savu līdz šim spožo un cildeno darbību, atstāja Lakedaimonu. Sapratīgākie spartieši — it sevišķi šī gadījuma dēļ — sāka baidīties no naudas varas. Viņi vainoja Līsandru un, dievus piesaukdami, prasīja, lai efori no visa šī zelta un sudraba atteicoties, tas esot no svešām zemēm ievests posts. Daži iesniedza pat likuma ierosinājumu. Teopomps saka, ka Skirafīds, bet Efors, ka Flogīds prasījuši, lai Spartā nebūtu zelta un sudraba naudas un lietotu tikai tēvu tēvu naudu. Tā bija dzelzs nauda. Tūlīt no krāsns dzelzi iegremdēja etiķī, lai tā kļūtu trausla un to nevarētu kalt. Šī nauda bija smaga, grūti pārnesama, un lielam tas daudzumam bija maza vērtība. Droši vien tā tas bija jau ļoti senos laikos, kad monētu vietā lietoja dzelzs, dažreiz arī vara iesmus ( obolus ), un.vēl tagad sīknaudu sauc par oboliem. Drahmā9 ir seši oboli, jo tik daudz var satvert saujā.
Līsandra draugi pretojās šāda likuma pieņemšanai un ar lielam pūlēm panāca, ka nauda palika Spartā, tomēr pieņēma likumu, ka valdība var brīvi rīkoties ar naudu, bet nāves sods paredzēts tiem pilsoņiem, pie kuriem at­rastu sudrabu vai zeltu, it kā Likurgs baidītos no pašas naudas, nevis no mantkārības, ko rada nauda. Mantkārību neiznīdē aizliegums pilsoņiem iegūt naudu, mantkārība rodas, ja valstij ir tiesības to darīt, jo visi redz, cik de­rīga ir nauda, visiem rodas vēlēšanās to iegūt. Nevar taču uzskatīt par nederīgu to, ko valsts atzīst par lielu vērtību, nevar pieņemt par pilnīgi nevajadzīgu savā saimniecībā to, kam valsts dzīvē ir liela cieņa. Pilsoņi diezgan viegli pieskaņo savu dzīvi valsts iekārtai, bet viņu kļūdas un maldi daudz mazāk var ietekmēt valsti un tai kaitēt. Ja viss ķermenis ir sagandēts, tad sagandēti ir ari tā atse­višķie locekļi, bet locekļu ļauno ietekmi ierobežo un novērš veselais kodols. Bailes un likumu valdība nostā­dīja par sargiem pilsoņu namos, lai tajos netiktu iekšā nauda, bet tā nevarēja panākt, lai pilsoņu dvēseles būtu nepieejamas naudai un vienaldzīgas pret to, lai tajās ne­rastos dedzīga tieksme tikt pie bagātības, it kā bagātība būtu kaut kas liels un cildens. Bet par to mēs lakedaimoniešiem aizrādījām kādā citā savā darbā.
Par naudu, ko ieņēma, pārdodot laupījumu, Līsandrs Delfos uzcēla sev un visiem nauarhiem vara tēlu un Dioskuriem zelta zvaigznes, bet tās bija jau pazudušas pirms kaujas pie Lēiktras. Brasīda un akantiešu mantnīcā bija divas pēdas gara zelta un ziloņkaula triēra, ko Brasīdam ka uzvaras balvu bija sūtījis Kīrs. Delfietis Anaksandrīds stāsta, ka tajā pašā mantnīcā atrodoties uzglabāšanā Līsandra noguldījums — talants sudraba, piecdesmit divas" mīnas un vienpadsmit statēri, kas gan īsti nesaskan ar nostāstiem par Līsandra nabadzību.
Līdz šim neviens no hellēņiem nav bijis tik varens kā tagad Līsandrs, taču šķiet, ka viņa augstprātība un iedo­mība bija lielākas par viņa varu.
Vispirms jau Durīds stāsta, ka viņš bijis pirmais no hellēņiem, kuram pilsētas cēlušas altārus kā dievam un nesušas upurus, viņam pirmajam par godu sacerētas him­nas. Vienai no tām ir saglabājies šāds sākums:
Hellādas dievišķās
Diženam vadonim,
Spaitas viscildenās dēlam,
Himnu mēs dziedāsim,
Himnā to slavēsim.
Samā tautas sapulce nolēma Hēras svētkus saukt par Līsandrijām. Pie Līsandra vienmēr bija dzejnieks Hoirils, lai ar savu dzejas mākslu rotātu viņa darbus. Antiloham, kas, viņu cildinādams, bija uzrakstījis dažu itin labu vār­smu, Līsandrs aiz prieka uzdāvināja savu cepuri, pilnu ar sudraba naudu. Kad Antimahs un Nīkerats, Līsandrijās sacenzdamies, lasīja savus dzejoļus, Līsandrs vainagoja Nīkeratu, bet sarūgtinātais Antimahs savus dzejoļus iznī­cināja. Platons, kas tad bija jauns un jūsmoja par Antimaha talantu, redzēdams, cik sāpīga viņam šī neveiksme, viņu mierināja, teikdams, ka izpratnes trūkums cilvēkam esot tāda pati nelaime kā aklums.10 Kad sešreiz Pītijās uz­varējušais kitārists Aristons, gribēdams izpatikt Līsandram, paziņoja, ka pēc nākošās uzvaras viņš likšot sevi visas tautas priekšā izsaukt par līsandrieti, Līsandrs jau­tājis:
— Vai tad tiešām par manu kalpu?
Taču Līsandra godkārība bija grūti panesama tikai pa­šiem ievērojamākajiem pilsoņiem, kurus varēja stādīt tam blakus. Daudzi viņam izdabāja, un līdz ar godkārību viņa raksturā radās arī augstprātība un neiecietība. Viņš nezi­nāja mēru ne apbalvodams, ne sodīdams un nemaz neie­derējās demokrātiskā valstī. Draugiem viņš deva neiero­bežotu tirāna varu pilsētās, un viņa dusmas varēja rem­dēt tikai ienaidnieku nāve, ar trimdu viņš nesodīja.
Baidīdamies, ka Milētā tautas vadoņi neaizbēg, un gri­bēdams izvilināt un sagrābt paslēpušos, viņš zvērēja, ka nevienam nedarīs nekā. ļauna, taču no slēptuvēm iznāku­šos viņš nodeva oligarhiem noslepkavot, tādu bija ne mazāk kā astoņi simti. Ari citās pilsētās apkāva ļoti daudzus demokrātijas piekritējus, jo Līsandrs sodīja ļaudis ar nāvi ne tikai par viņu nodarījumiem, viņš to darīja visur, iz­dabādams savu daudzo draugu ienaidam vai mantkārībai. Tāpēc arī tik plaši pazīstams kļuvis lakedaimonieša Eteokla izteiciens: divi Līsandri būtu Hellādas gals. To pasu par Alkibiadu esot teicis Arhestrats. Hellēņus vis­vairāk kaitināja Alkibiāda nesavaldība, viņa pārspīlētā greznība un izšķērdība, viņa iedomība, bet Līsandra varu darīja nepanesamu viņa cietsirdība un nežēlība.
Žēlošanos par Līsandru lakedaimonieši neko daudz ne­ievēroja, bet, kad viņš izlaupīja un nopostīja Farnabaza satrāpīju, tas pieprasīja no Spartas gandarījumu. Efori bija ļoti sašutuši, viņi apcietināja Teraku, Līsandra draugu un palīgu kara lietās, un sodīja viņu ar nāvi par sudraba slēpšanu, bet Līsandram nosūtīja skitalu ar pavēli atgriezties.
Skitala ir slepenraksts. Ja efori sūta karā nauarhu vai stratēģu, viņi liek pagatavot divas gluži vienāda resnuma un garuma nūjas, kuras sauc par skitaiām. Vienu patur paši, otru dod aizbraucējam. Kad jāsūta slepena un ļoti svarīga ziņa, garu un šauru papīra sloksni uztin uz skitalas, kas palikusi mājas. Jāuztin tā, lai nepaliek ne­kāda atstarpe, bet papiruss noklāj visu skitalas virsmu. Kad uz skitalas uzrakstīts viss vajadzīgais, papirusu ņem un bez skitalas aizsūta stratēgam, kas neko nevar izlasīt, jo burtiem nav nekāda sakara, tie ir pilnīgā nekārtībā. Viņš tad ņem savu skitalu, aptin ap to saņemto papirusa sloksni, katru tas līkumu novietojot vajadzīgajā vietā un kartība, un lasa sakarīgu ziņojumu. Papirusa sloksni, tā­pat ka nūju, sauc par skitalu.
Kad Līsandrs Hellespontā saņēma sev atsūtīto skitalu, viņšjoti uztraucas, visvairāk viņš baidījās no Farnabaza sūdzības un tāpēc centās panākt ar viņu sarunu un izlī­gumu. Saticis Farnabazu, viņš lūdza to uzrakstīt par viņu eforiem otru vēstuli un tajā ziņot, ka Līsandrs viņam nav pari darījis un viņš pret Līsandru nekādu sūdzību neuz­tur. Taču viltnieks nezināja, ar ko viņam darīšana. Farnabazs apsolījās tā arī rīkoties un Līsandra klātbūtnē uz­rakstīja tādu vēstuli, kādu Līsandrs. gribēja, bet. viņam bija arī otra slepeni rakstīta vēstule. Apzīmogodams vēs­tules, viņš tās samainīja, jo pēc izskata tās bija pilnīgi vienādas, un Līsandram iedeva slepeni rakstīto.
Ieradies Lakedaimonā, Līsandrs, kā tas bija parasts, tūlīt devās uz valdības namu un nodeva eforiem Farna­baza vēstuli, būdams pārliecināts, ka tagad atkrīt pati svarīgākā apsūdzība, jo lakedaimonieši ļoti ieredzēja Farnabazu, kas no ķēniņa karavadoņiem bija pats ener­ģiskākais. Attaisījuši vēstuli, efori to parādīja Līsandram, kas tagad saprata, ka Odisejs nav vienīgais viltnieks, un stipri satraukts aizgāja. Pēc dažām dienam viņš ieradās pie eforiem un paziņoja, ka viņam jābrauc pie Ammona orākula upurēt, jo pirms visām kaujām viņš to svinīgi apsolījis. Daži saka, ka tas tiešām taisnība, ka viņam Trāķijā sapnī parādījies Ammons un viņš aplenkšanu it kā pēc šī dieva pavēles izbeidzis, afetiešiem pavēlējis upurēt Ammonam, bet pats devies uz Lībiju izlūgties Ammona žēlastību. Lielākā daļa tomēr domā, ka Ammons ir tikai iegansts: īstenībā Līsandrs baidījās no eforiem, nebija paradis mierīgi dzīvot — pakļauties un paklausīt, viņš ilgojās pēc tālām gaitām kā straujš auļotājs, kas no plašajām pļavām un ganībām tiek atkal vests pie parastā darba. Mazliet vēlāk es pastāstīšu, ko saka Efors par šī ceļoj urna iemeslu.
Ar lielām grūtībām ieguvis no eforiem atļauju ceļoju­mam, Līsandrs aizbrauca, bet ķēniņi viņa prombūtnē naca pie atziņas, ka Līsandrs, ar savām hetairijām ieguvis varu pilsētās, valda pār visu Hellādu. Tāpēc viņi saka rīkoties, lai tautas draugi atgūtu agrāko stāvokli un padzītu Lī­sandra piekritējus, bet tas bez apvērsuma nebija iespē­jams. Pirmie sāka atēnieši, viņi no Fīles uzbruka trīsdesmitiem un tos uzveica, bet Līsandrs, steidzīgi atgriezies, pārliecināja lakedaimoniešus palīdzēt oligarhiem un tautu sodīt. Kara vajadzībām oligarhiem tad aizsūtīja simt ta­lantus un Līsandru par virspavēlnieku,11 bet ķēniņi bija nenovīdīgi un baidījās, ka viņš atkal ieņems Atēnas12, un norunāja, ka viens no ķēniņiem ies karā. To darīja Pausanijs, lai it kā palīdzētu oligarhiem pret tautu, bet īstenība, lai izbeigtu karu un lai Līsandrs ar savu piekritēju at­balstu atkal nekļūtu par noteicēju Atēnās. Tas viņam bija viegli panākams: viņš samierināja atēniešus, izbeidza pilsoņu karu un nedeva Līsandram iespēju apmierināt savu godkāri. Mazliet vēlāk atēnieši tomēr sacēlās un Pausanijam Spartā pārmeta, ka viņš ļāvis tautai, ko oligarhija bija savaldījusi, atkal kļūt augstprātīgai un nekaunīgai, bet par Līsandru teica, ka viņš nevienam neizdabājot, ne­cenšoties pēc ārēja spožuma un atklāti un godīgi rīkojo­ties Spartas labā.
Ar tiem, kas viņam nepiekrita, Līsandrs runāja asi un bargi. Argosiešiem, kas ar viņu strīdējās par robežām un apgalvoja, ka viņiem esot taisnība, viņš, rādīdams uz zo­benu, teicis:
— Kam zobens, tam strīdā par robežām vienmēr ir taisnība.
Reiz kādam megarietim, kas ļoti uzstājīgi runājis vi­ņam pretī kādā sapulcē, tas teicis:
— Taviem vārdiem, megarieti, vajadzīga lielāka pil­sēta.
Boiotiešiem, kas izteikušies nenoteikti, viņš jautājis:
— Kā man iet caur jūsu zemi — ar paceltiem vai no­liektiem13 šķēpiem?
Kad lakedaimonieši pienāca pie Korintas mūriem un Līsandrs redzēja, ka viņi vilcinās tai uzbrukt, kāds zaķis pārlēca pār nocietinājumu grāvi.
— Vai tas nav kauns, — izsaucās Līsandrs, — ka jūs baidāties no ienaidniekiem, kuru nocietinājumiem zaķis lec pāri.
Pēc ķēniņa Agīda nāves palika viņa brālis Agesilājs un dēls Leotihīds, kura likumīgā izcelsme bija apšaubāma. Būdams Agesilāja draugs, Līsandrs viņu pārliecināja pre­tendēt uz ķēniņa varu, jo viņš esot likumīgs Hērakleids, bet par Leotihīdu ļaudis melsa, ka viņa tēvs esot Alkibiāds, kam bijuši slepeni sakari ar Agīda sievu Tīmaju, kad viņš kā trimdinieks dzīvojis Spartā. Agīds, aplēsis Leotihīda dzimšanas laiku, esot sapratis, ka Tīmaja neva­rēja no viņa kļūt grūta, tāpēc nemaz neievēroja Leotihīdu un nekad atklāti neatzina viņu par savu dēlu. Kad viņu slimu aizveda uz Hēraju, viņš pirms nāves daudzu klāt­būtnē paziņoja, ka Leotihīds ir viņa dēls un lūdza klāt­esošos to pateikt lakedaimoniešiem. Apžēloties par Leoti­hīdu viņu bija pierunājuši draugi un arī pats Leotihīds. Tāds bija stāvoklis pēc Agīda nāves.
Agesilājs bija visiem pazīstams kā sevišķi krietns un skaists vīrs, turklāt viņu atbalstīja Līsandrs, tomēr pret viņu nostājās Diopeits, ievērojams orākulu un pareģo­jumu iztulkotājs, kas uz klibo Agesilāju attiecināja šādu pravietojumu:
Spartā, tu varena esi un stipra, bet padomā tomēr:
Valsts tev kliba var rasties, kaut kājas tev veselas, stipras.
Šis pareģojums daudzus pamudināja nostāties Leotihīda pusē, bet Līsandrs noteikti apgalvoja, ka Diopeits pare­ģojumu nav pareizi sapratis — dievs nenoraidot vald­nieku ar klibu kāju, bet valsts būtu kliba, ja bastards un nelikumīgi dzimušais valdītu kopā ar Hērakleidiem. Līsandra pamatojumi un lielā ietekme panāca, ka par ķēniņu kļuva Agesilājs.
Līsandrs tagad mudināja un pārliecināja Agesilāju do­ties karā uz Āziju. Cerības esot labas: sagrāvis Persiju, Agesilājs gūšot lielu varu, slavu un godu. Saviem drau­giem Aziļā Līsandrs aizrādīja, ka viņiem jālūdz Agesilājs par stratēģu karā pret barbariem. Tie paklausīja un sū­tīja uz Lakedaimonu tādus lūgumus. Šķiet, šāda Līsandra palīdzība Agesilājam nebija mazāk svarīga par ķēniņvaras sagādāšanu, bet godkārīgiem cilvēkiem, kas citādi būtu ļoti labi karavadoņi, liels kavēklis cildenu mērķu sasniegšanā ir skaudība pret sev līdzīgiem. Tos, kas va­rētu būt viņa palīgi, šāds godkārīgais padara par saviem ienaidniekiem.
Uz Āziju Agesilājs paņēma līdz Līsandru, no trīsdesmit padomdevējiem tas bija viņa labākais draugs. Kad viņš tur nonāca, vietējie iedzīvotāji, kas Agesilāju vēl nepa­zina, pie viņa griezās reti. Līsandru visi bija jau agrāk redzējuši un ar viņu runājuši. Pie viņa nāca draugi pa­rādīt uzmanību, pie viņa nāca ļaudis, pret kuriem bija aizdomas, kuriem bija jābaidās par savu stāvokli; visi drūzmējās pie viņa durvīm, visi viņu pavadīja. Tā tas traģēdijās dažreiz notiek ar aktieriem: vēstneša vai kal­potāja loma iemanto vispārēju atzinību, kļūst par gal­veno, bet diadēmas un sceptera nesējā gandrīz nemaz neklausās.
Tā arī šoreiz padomdevējam bija visa cieņa un gods, ķēniņam palika tikai skanīgais vārds. Varbūt šādu god­kāri vajadzēja apvaldīt un nostādīt Līsandru otrā vietā, bet pilnīgi atstumt un pazemot draugu tā goda un cieņas dēļ, kuru visi viņam parādīja, nebija godprātīgi. Vispirms jau Agesilājs nedeva Līsandram nekādu atbildīgu darbu, neuzticēja nekādus militārus uzdevumus. Kad viņš no­prata, ka Līsandrs kādu atbalsta un aizstāv, viņš nekad neizpildīja tā lūgumu, un tāds lūdzējs panāca mazāk nekā jebkurš cits. Tā mazpamazām tika vājināta Līsandra ietekme. Visur panākdams tikai noraidījumus, Līsandrs atzina, ka, atbalstīdams draugus, viņš panāk pilnīgi pre­tējo un tāpēc nevienam vairs nepalīdzēja, bet lūdza pie viņa vairs negriezties un nekādu ievērību viņam vairs ne­izrādīt. Viņš visiem deva padomu runāt ar ķēniņu un tiem, kas pašlaik var vairāk palīdzēt saviem draugiem.
Lielākā daļa, dzirdot šādus padomus, vairs neapgrūti­nāja viņu ar lūgumiem, bet turpināja izrādīt cieņu un uzmanību, pavadot uz gimnasijiem un pastaigās. Šāda godbijība vēl vairāk nekā agrāk kaitināja Agesilāju un radīja skaudību viņā. Daudziem vienkāršiem kareivjiem uzticējis pilsētu pārvaldi un svarīgu lietu kārtošanu, viņš iecēla Līsandru par gaļas sadalītāju un tad, par viņu ņir­gādamies, teica joniešiem:
— Ejiet pie mana gaļas sadalītāja un parādiet viņam pienācīgu godu.
Tad Līsandrs nolēma iet pie Agesilāja un ar viņu runāt. Viņu saruna bija īsa un īsti spartiska:
— Lieliski tu proti, Agesilāj, pazemot draugus.
— Ja viņi grib būt lielāki par mani, bet, ja viņi mani atbalsta, tad ir taisnīgi, ka arī es viņiem palīdzu.
— Var jau būt, Agesilāj, ka tu runā pareizāk, nekā es daru. Es lūdzu tomēr ņemt vērā arī svešzemniekus, kas mūs uzmanīgi novēro. Tāpēc dod man tādu stāvokli savā karaspēkā, kur, pēc tavām domām, es sagādāšu tev vismazāk grūtību un būšu visvairāk noderīgs.
Tad Līsandru aizsūtīja uz Hellespontu. Viņš neturēja labu prātu uz Agesilāju, bet savu pienākumu izpildīja ap­zinīgi un panāca Spitridata sacelšanos. Spitridats bija krietns un dižciltīgs peršu vīrs, kam bija pakļauts arī ka­raspēks. Viņš bija sanācis naidā ar Farnabazu, un pēc sa­celšanās Līsandrs viņu aizveda pie Agesilāja, kas pēc tam Līsandram nekādus militārus uzdevumus vairs nedeva. Kad bija beidzies Līsandram noteiktais laiks, pazemots un sašutis viņš aizbrauca uz Spartu; viņš tagad ienīda Spartas iekārtu un bija pārliecināts, ka viss jau nobriedis un sagatavots valsts apvērsumam, tāpēc nolēma vairs ne­kavēties. Viņa nodoms bija šāds.
Kad Hērakleidi, apvienojušies ar doriešiem, ienāca Peloponēsā, viņu dzimta bija liela un ievērojama, bet visi Hērakleidi tomēr nevarēja mantot ķēniņa varu, tādas tiesības bija tikai divu namu piederīgajiem — Eiripontīdiem un Agiadiem, pārējiem viņu dižciltība nekādas priekšrocības nedeva, bet katrs krietns vīrs varēja iegūt augstākos amatus. Arī .Līsandrs bija Hērakleids, kas ar saviem panākumiem bija ieguvis daudz draugu, lielu godu un varu. Viņš dusmojās, redzēdams, ka Spartas va­renību vairo viņš, bet par ķēniņiem tajā ir citi, kas pēc izcelsmes nemaz nav par viņu pārāki, tāpēc domāja at­ņemt abiem ķēniņa namiem viņu sevišķo priekšrocību un nodot visiem Hērakleidiem, daži pat saka — visiem spartiešiem, lai izšķirošais nebūtu Hērakleida izcelsme, bet Hērakla varoņgars, kas viņu padarīja par dievu. Līsandrs cerēja, ka, šādi izvēloties ķēniņu, izvēlēsies tikai viņu, nevienu citu spartieti.
Vispirms viņš domāja viens pats pārliecināt Spartas pilsoņus un centīgi mācījās šim nolūkam piemērotu runu, ko bija uzrakstījis halikarnasietis Kleons, bet, redzēdams, cik grūti īstenojama jaunā iekārta, atzina, ka vajadzīgi enerģiskāki un neparastāki līdzekļi, kaut kas līdzīgs ierī­cei, uz kuras pār skatuvi teātrī parādās dievi. Būdams pārliecināts, ka Kleona daiļruna šoreiz nelīdzēs, viņš sa­cerēja ticamus pravietojumus, lai jau pirms Kleona runas iedvestu pārsteigtajiem pilsoņiem bailes un radītu vaja­dzīgo noskaņojumu.
Efors stāsta, ka Līsandra mēģinājums uzpirkt pītiju un iegūt Delonas priesterieņu atbalstu neesot izdevies. Tad viņš devies uz Ammona svētvietu, runājis ar Ammona pareģiem un solījis tiem daudz naudas, bet tie sadusmo­jušies un sūtījuši vēstnešus uz Spartu viņu apsūdzēt. Kad Līsandru tomēr attaisnoja, lībieši aizbraukdami teikuši: — Mēs, spartieši, spriestu taisnīgāku tiesu, ja jūs ieras­tos dzīvot pie mums Lībijā.
Bija, proti, sens pravietojums, ka lakedaimonieši apmetīšoties Lībijā.
Turpmāko Līsandra gudro un viltīgo rīcību mēs atstās­tīsim pēc kāda vēsturnieka un filozofa darba.
Pontā dzīvoja kāda sieviete, kas apgalvoja, ka viņa esot grūta no Apollona. Daudzi viņai, protams, neticēja, bet bija arī tādi, kas domāja, ka tā ir taisnība. Kad viņai piedzima zēns, daudzi ievērojami vīri rūpējās par tā audzināšanu. Nav zināms, kāpēc zēnu nosauca par Sciļēnu. Šis nostāsts Līsandram bija ļoti izdevīgs. Ar daudzu redzamu cilvēku palīdzību viņš šim izdomājumam pie­saistīja visu tālāko. Nemodinot nekādas aizdomas, daži prata radīt ticību stāstam par zēna dzimšanu, citi, ieradu­sies no Delfiem, izplatīja Spartā baumas, ka tur priesteri glabājot ļoti senus un ļoti slepenus pravietojumus un izteikumus. Neviens nevarot tos dabūt un izlasīt, bet reiz ieradīšoties Apollona dēls, uzrādīšot noteikto zīmi par savu izcelsmi un paņemšot plāksnītes ar pravietojumiem.
Kad pasākums bija šādi ievadīts, vajadzēja ierasties Scilēnam un kā Apollona dēlam pieprasīt pravietojumu. Priesteri, kas bija apsolījuši savu palīdzību, tad, it kā par viņa dzimšanu rūpīgi visu izmeklējuši un vajadzīgās per­sonas izjautājuši, nodotu viņam kā Apollona dēlam plāk­snītes un viņš nolasītu daudzu klātbūtnē kā citus pravie­tojumus un izteikumus, tā arī orākula padomu par ķēniņa varu, kuras dēļ bija sadomāts viss pārējais, proti, ka spartiešiem labāk un izdevīgāk ķēniņus izvēlēties no krietnākajiem pilsoņiem.
Kad Scilēns bija jau pieaudzis un ieradās Delfos izpildīt savu lomu, Līsandra uzdevums pilnīgi izjuka, jo pēdējā brīdī kāds aktieris un līdzdalībnieks izbijās un atteicās sākt. Līsandram dzīvam esot, gan nekas vēl nenāca gaismā, viss atklājās tikai pēc viņa nāves.
Iejaucies Boiotijas karā vai, pareizāk sakot, ierāvis tajā Hellādu, Līsandrs gāja bojā jau pirms Agesilāja atgrie­šanās no Āzijas. Par šo karu stāsta dažādi. Daži saka, ka vainīgs esot Līsandrs, citi — ka tēbieši, vēl citi, ka vai­nīgi esot gan tēbieši, gan Līsandrs. Lakedaimonieši pār­met tēbiešiem, ka viņi izjaukuši upurēšanu Aulīdā, viņi esot arī pirmie uzbrukuši fokīdiešiem un nopostījuši viņu zemi, kad ķēniņa uzpirktais Androkleids un Amfitejs bija apsolījies panākt visas Hellādas karu pret Lakedaimonu, bet Līsandrs dusmojies, ka tēbieši vienīgi pieprasījuši desmito tiesu no laupījuma14, kaut gan pārējie Spartas sa­biedrotie nekādas prasības necēla. Tēbieši bijuši arī ļoti neapmierināti, kad Līsandrs laupījumā iegūto naudu aiz­sūtījis uz Spartu.
Tomēr visvairāk Līsandrs bija sašutis, ka tēbieši pirmie palīdzējuši atēniešiem atbrīvoties no trīsdesmit tirāniem, kurus viņš bija iecēlis, bet lakedaimonieši padarījuši tos ļoti bīstamus un varenus ar tautas sapulces lēmumu, ka atēniešu bēgļi ir visur jāapcietina un jāsūta atpakaļ, bet uz tiem, kas kavē to darīt, neattiecas miera līgums. Uz šo lēmumu tēbieši atbildēja ar lēmumu, kas ir Hērakla un Dionīsa15 cienīgi:
— Visām Boiotijas pilsētām un visiem tās namiem jā­būt atvērtiem atēniešiem, kam vajadzīgs patvērums; ar talantu tiks sodīts ikviens, kas nepalīdzēs vajātam bēg­lim; tēbieši neredzēs un nedzirdēs, ja kāds caur Boiotiju vedīs ieročus cīņai pret tirāniem.
Tēbieši ne tikai pieņēma šādu humānu un īsti hellēnisku lēmumu, bet atbilstoši tam arī rīkojās, jo Trasibūls un viņa biedri ieņēma Fīli, nākdami no Tēbām, un tēbieši viņu apgādāja ar ieročiem, palīdzēja turēt viņu sagatavo­šanos slepenībā, palīdzēja arī sākt.
Tādu apsūdzību pret viņiem cēla Līsandrs, kas dusmās vienmēr bijis nesavaldīgs un vēl nesavaldīgāks kļuvis vecumā. Viņš sakūdīja eforus pret tēbiešiem un panāca kara izsludināšanu. Pats uzņēmies kara vadību, viņš ar karaspēku izgāja no Spartas. Mazliet vēlāk pret tēbie­šiem devās arī ķēniņš Pausanijs, kas nolēma iebrukt Boiotijā pa apkārtceļu, ejot pāri Kitaironam. Līsandram ar galvenajiem spēkiem vajadzēja iziet caur Fokīdu un tad savienoties ar Pausaniju.
Kad Orhomena Līsandram padevās bez pretošanās, viņš uzbruka Lebadeijai, to ieņēma un izlaupīja, bet Pausanijam aizsūtīja pavēli, ejot no Platajām, savienoties ar viņu pie Haliartas, jo arī viņš pats, gaismai austot, pienākšot pie tās mūriem, taču Pausanijam sūtītā pavēle nonāca tēbiešu rokās, jo tās nogādātāju sagūstīja tēbiešu izlūki.
Tad Tēbās ieradās atēniešu palīgspēki un tēbieši vi­ņiem uzticēja savas pilsētas aizsardzību, bet paši, nakts sākumā no tās izgājuši, nonāca pie Haliartas agrāk par Līsandru, un kāda daļa viņu karaspēka iegāja pilsētā. Bet Līsandrs, atnācis pie Haliartas, nolēma apmesties uz kāda pakalna un sagaidīt Pausaniju. Laiks gāja, Pausanija nebija, un palikt vēl ilgāk uz vietas nebija vairs iespējams. Tad Līsandrs pavēlēja sagatavoties kaujai16 un, uz­mudinājis sabiedrotos, veda kareivjus gājiena kārtībā pa ceļu uz pilsētu. Ārpus pilsētas palikušie tēbieši apgāja apkārt pilsētai un, atstājuši to pa kreisi, uzbruka ienaid­nieku arjergardam pie avota, ko sauc par Kisūsu. Teika stāsta, ka šeit Dionīsa aukles nomazgājušas Dionīsu, jo avota ūdenim ir mazliet vīna krāsa, tas ir ļoti dzidrs un garšīgs.
Pilsēta palikušie tēbieši un kopā ar tiem ari haliartieši izturējās mierīgi, bet, redzēdami, ka Līsandrs ar nelielu kareivju pulciņu pienācis pie mūra, pēkšņi atvēra vār­tus, devās laukā no pilsētas, nogalināja Līsandru, pareģi un vēl dažus, dzīvi palikušie aizbēga atpakaļ, Tēbieši šo gadījumu izmantoja, pārgāja uzbrukumā, trenca ienaid­niekus uz pakalniem, un no viņiem kāds tūkstotis krita. Paši tēbieši, vajādami bēgošos pa kraujām, zaudēja kādus trīs simtus; tie nebija sevi saudzējuši, bet, dedzīgi uz­brukdami, centušies pierādīt, ka viņi ir nepatiesi apvai­noti draudzībā ar lakedaimoniešiem.
Par šo sakāvi Pausanijs dabūja zināt ceļā no Platajām uz Tespijām un, sagatavojies kaujai, devās uz Haliartu. Arī Trasibūls ieradās te no Tēbām ar atēniešiem. Pausa­nijs gribēja noslēgt pamieru un lūgt kritušo izdošanu ap­bedīšanai, bet ievērojamākie spartieši bija sašutuši, viņi nāca pie ķēniņa un, dievus piesaukdami, lūdza pamieru neslēgt un Līsandra izdošanu nelūgt — ar ieročiem vaja­got atgūt kritušos un apbedīt pēc uzvaras; ja tas neizdo­tos, tad labāk būtu ari viņiem palikt turpat, kur viņu va­donis.
To teica ievērojamākie spartieši, bet Pausanijs saprata, cik grūti būtu uzveikt nupat kā uzvarējušos tēbiešus, tur­klāt kritušais Līsandrs gulēja pie paša mūra un pat veik­smes gadījumā nebūtu viegli to atgūt, tāpēc viņš sūtīja vēstnesi, noslēdza pamieru un atkāpās ar visu karaspēku. Pārgājis Boiotijas robežu, viņš tūlīt apbedīja Līsandru sa­biedrotās un draudzīgās Panopejas zemē, kur vēl tagad ir viņa kapa piemineklis pie ceļa no Haironejas uz Delfiem. Kamēr karaspēks atradās tur, kāds fokīdietis stāstīja sa­vam novadniekam, kas kaujā nebija piedalījies, par no­tikušo cīņu; viņš teicis, ka Līsandrs jau bijis pāri Hoplītam, kad uzbrukuši ienaidnieki. Kāds spartietis, Līsandra draugs, to dzirdēdams, brīnījies un jautājis, kas tas tāds par Hoplītu, — šādu vārdu viņš nezinot.
— Bet tieši tur, — atteicis fokīdietis, — ienaidnieki uzbruka pašiem priekšējiem mūsu kareivjiem, strautu pie pilsētas taču sauc par Hoplītu.
Tad spartietis raudādams izsaucies, ka neviens nevarot izbēgt savam liktenim, jo Līsandram esot dots šāds pa­reģojums:
Ievēro padomu manu — no trokšņainā Hoplita sargies;
Viltīgais drakons — zemes dēls tur tev negaidot uzbruks.
Daži tomēr apgalvo, ka pie Haliartas nekāda Hoplīta neesot, pie Koronejas gan esot kalnu strauts, kas pie pil­sētas ietekot Filaras upē, to senāk saukuši par Hopliju, bet tagad par Isomantu. Haliartietim Neohoram, kas no­galināja Līsandru, uz vairoga bijis drakona attēls, un šķiet, to paredzējis orākuls, teikdams, ka jāsargās no dra­kona. Stāsta arī, ka Peloponēsas kara laikā tēbiešiem Ismēnē dots kopīgs pareģojums par kaujām pie Dēlijas un pie Haliartas, kas notikusi trīsdesmit gadus vēlāk.
Tas bijis šāds:
Ejot uz vilkiem ar šķēpu, no zemes nomales sargies,
Sargies no lapsas, kas Orhalīdas pakalnos slēpjas.
Zemes nomale ir Dēlija, kas atrodas uz Boiotijas un Atikas robežas, bet Orhalīdas pakalnus, kas atrodas pie Haliartas, tagad sauc par Lapsu kalniem.
Tāds bija Līsandra gals, un spartieši bija tik sašutuši, ka cēla pret ķēniņu apsūdzību, kas paredzēja nāves sodu. Tiesā Pausanijs neieradās, bet aizbēga uz Tegeju, kur kā patvēruma lūdzējs nodzīvoja Atēnas svētvietā līdz sava mūža beigām.
Kad Līsandrs nomira, kļuva zināms, cik viņš bijis trū­cīgs, un tā jo redzamāka kļuva viņa nesavtība. Viņš rīko­jās ar lieliem līdzekļiem, viņam bija liela vara, viņam izdabāja pilsētas, viņam sūtīja dāvanas lielais ķēniņš, un no visām šīm bagātībām viņš itin neko neizlietoja sava nama krāšņumam. Tā stāsta Teopomps, un viņam, ja viņš cildina, mēs varam ticēt, jo pelt ir patīkamāk nekā cildi­nāt. Efors saka, ka pēc Līsandra nāves Spartai radušās ne­saskaņas ar sabiedrotajiem un bijis jāskatās dokumentos, kas glabājušies pie Līsandra. Uz Līsandra namu tad aizgājis Agesilajs un atradis rakstu par valsts iekārtu. Eiripontīdiem un Agiadiem vajagot atņemt mantojamo ķēniņa varu un darīt to pieejamu katram spartietim; ķē­niņi jaizveloties no krietnākajiem pilsoņiem. Agesilajs jau gatavojas šo rakstu nolasīt, lai parādītu, kāds īstenībā bi­jis Līsandrs, lai spartieši redzētu, cik maz tie viņu pazi­nuši, tomēr Lakratīds, vispār krietns vīrs un šai laikā pirmais efors, Agesi lajam nepiekrita un teica, ka nav jā­rok no kapa laukā Līsandrs, bet kopā ar viņu jāaprok šis raksts, tik pārliecinoši un viltīgi tas bijis uzrakstīts.
Mirušajam Līsandram spartieši parādīja pienācīgo godu un pat sodīja ar naudas sodu viņa meitu preciniekus, kas pec Līsandra nāves tas atteicās precēt, jo bija kļuvis zi­nāms, ka Līsandram nekādas mantas nav. Tas esot nego­dīgi, ja viņi centušies iegūt Līsandra labvēlību, domā­dami, ka viņš ir bagāts, bet tagad, kad viņa nabadzība paradījusi, cik viņš bijis krietns un nesavtīgs, atteicoties no radniecības ar viņu.
Šķiet, Spartā bija likums, kas paredzēja sodu par bezlaulību vai pārak vēlu došanos laulībā un neatbilstošu laulību. Ja kāds precēja meiteni tās bagātības nevis krietno īpašību un godājamas ģimenes dēļ, tad tādu laulību atzina par neatbilstošu un sodāmu.
Tā tas bija ar Līsandru, un tā mēs par viņu esam uz­rakstījuši.

__________________

1 Samā bija atēniešu flotes bāze.
2 Viņš smējās par ķēniņiem — Hērakla pēcnācējiem, kas vadīja spartiešu armiju.
3 Hēraklu pastāvīgi tēloja ar lauvas ādu uz pleciem.
4 Par saviem zvērestiem tirāns atbild tikai pats, par stratēga zvēres­tiem atbildīga arī valsts, kuras vārdā viņš rīkojas.
5 Sevišķi ātrs kuģis ļoti steidzamiem un svarīgiem braucieniem, otru tādu pašu kuģi sauca par «Salamīniju». Lakedaimonieši, karodami pret Atēnām, apgalvoja, ka viņi cīnoties, lai atbrīvotu Atēnu sabiedrotos, kuriem atēnieši uzkundzējušies. Tas bija saldais brīvības dzēriens, kurā Līsandrs lej etiķi.
7 Spartai un tās sabiedrotajiem.
8 Pēc teiksmas Eiektra, ķēniņa Agamemnona meita, atdota par sievu nabadzīgam zemniekam. Elektras liktenis varēja atgādināt klausītājiem Atēnu stāvokli.
9 Grieķu val, — tvēriens.
10 Platons, protams, domāja dzejas izpratni.
11 Pēc trīsdesmit vīru oligarhijas nodibināšanas visvairāk no Atēnām aizbēgušo demokrātu bija atraduši patvērumu Tēbas. Drīz Līsandrs ieņēma Fīli, atēniešu nocietinājumu pie Tēbu robežas, tad padzina trīs­desmit vīru oligarhiju no Atēnām. Daži no tiem krita, citi aizbēga.
12 Tas ļoti vairotu Lisandra ietekmi.
13 Uzbrukuma iet ar noliektiem šķēpiem.
14 Laupījums, par ko šeit runā Plutarhs, ir iegūts, ieņemot Atēnas Peloponēsas kara beigās ( 404.g. ).
15 Hērakls un Dionīss ir vājo un vajāto aizstāvji. Tos sevišķi, godāja Tēbās.
16 Uzlikt bruņucepures un noņemt vairogiem pārvalkus.

FOKIONS

Orators Demāds bija varens vīrs Atēnās, un viņa po­litika bija draudzīga maķedoniešiem un Antipatram. Bieži viņš bija spiests iesniegt un aizstāvēt priekšlikumus, kas nebija savienojami ar Atēnu prestižu un tradīcijām, un tad teica, ka viņš pelnot saudzību, jo vadot tikai Atēnu vraku. Šāds izteiciens šķiet pārāk krass attiecībā uz Demādu, bet pilnīgi atbilst Fokiona politiskajai darbībai, jo Demāds pats bija tikai vraks un viņa personiska dzīve tik netikla un sabiedriskā darbība tik nekrietna, ka Antipatrs par viņu vecumdienās teica:
— No viņa pāri palikusi tikai mēle un iekšas — viņš ir kā upuris pēc upurēšanas.
Bet Fokiona krietnajiem nodomiem šajā grūtajā un varmācības pilnajā laikā nepārvarams šķērslis bija nelai­mīgās Hellādas liktenis, kas viņa cildenajām iecerēm lau­pīja visu krāšņumu un spožumu.
Tomēr nav jātic Sofoklam, kas rakstura krietnību ne­atzīst par vērā ņemamu spēku:
Kam dzīvē lemtas, ķēniņ, grūtas ciešanas,
Tam raksturs vienmēr zaudē savu cildumu.
Tomēr, ja liktenis krietniem vīriem ir nelabvēlīgs, viņi pelnīto panākumu un pateicības vieta gūst nievas un ap­melojumus un ļaudīm zūd ticība viņu cildenumam.
Kaut gan varētu domāt, ka vienkāršā tauta izturas ne­kaunīgāk pret krietnākiem pilsoņiem, kad tā var lepoties ar savu spēku un lieliem panākumiem, notiek tomēr pre­tējais. Nepatikšanas cilvēkus sarūgtina, tie kļūst viegli aizvainojami un nesavaldīgi dusmās, katrs asāks vārds un izteiciens tos sāpīgi aizskar. Ja kāds pārmet viņiem kļū­das un neveiksmes, tas šķiet, par viņiem ņirgājamies, bet, kas runā atklāti, tas viņus nicinot. Kā medus dara sāpīgas brūces un augoņus, tāpat arī patiesi un saprātīgi vārdi, ja tie nav laipni un saprotoši, bieži sāpina un aizvaino ne­laimīgos. Par patīkamo Homērs sauc to, kas atbilst mūsu vēlmēm, tām it kā pakļaujas un nav ar tām pretstatā. Tā, piemēram, iekaisušām acīm ir patīkamas tumšas un blā­vas krāsas, no gaišām un spilgtām tās novēršas. Tāpat ari valsts, nonākusi nelaimē, zaudē drosmi un nevar panest atklātu un nesaudzīgu valodu, kaut gan tieši tad tā vis­vairāk vajadzīga, jo citādi izdarītās kļūdas nav laboja­mas. Šāda valsts tāpēc ir ļoti apdraudēta. Tā aizrauj līdzi postā to, kas runā pilsoņiem pa prātam, un jau pirms tam nobendē tos, kas tā nedara.
Saules kustība, māca matemātiķi, nav gluži tāda pati kā debess velves kustība, bet tā neiet arī pilnīgi pretējā virzienā, tās ceļš ir slīpi noliekts un veido slaidu loku. Tā viss tiek labi saglabāts un iegūst nevainojamus samērus. Tāpat tas ir arī valsts dzīvē — pārāk krass virziens, kas nekur un nekad neievēro vienkāršās tautas noskaņojumu, nav tai pieņemams, taču bīstama un briesmu pilna ir arī pakļaušanās nesaprātīgā pūļa kļūdām un maldiem. Ļoti derīgi un svētīgi ir valdīt pār ļaudīm un viņus vadīt, daž­kārt piekāpjoties viņu prasībām un izpildot viņu vēlēša­nās, bet pēc tam prasot, lai vairāk tiktu ievērots derīgais un vajadzīgais, jo tauta saviem vadītājiem labprāt pa­klausa un tos atbalsta, ja tie nerīkojas despotiski un var­mācīgi, bet tā valdīt un vadīt ir grūti, jo grūti ir savienot godbijību ar piekāpību. Ja tas tomēr izdodas, tad rodas visbrīnišķīgākā un visjaukākā saskaņa, un pats dievs šādi ir iekārtojis pasauli, nelietodams spaidus, bet pārliecinā­šanu un nepieciešamību darīdams saprātīgu.
Tā tas bija arī ar Katonu, jaunāko. Tas nebija vīrs, kas prastu pārliecināt pilsoņus vai iegūt lielā pūļa labvēlību. Savā politiskajā darbībā viņš arī nemaz necentās to pa­nākt. Cicerons par viņu saka, ka viņš rīkojies tā, it kā dzīvotu Platona, nevis Romula izvirtušo pēcnācēju valstī, un tāpēc piedzīvoja neveiksmi, kandidēdams konsulu vē­lēšanās. Viņš bija it kā nelaikā radies auglis, kas visiem patīk, ko visi apbrīno, bet nelieto, Katona veclaicīgums radās nelaikā, pēc tik daudziem gadiem, kad ļaudis bija jau samaitāti un morāle pagrimusi. Viņš kļuva plaši pa­zīstams, viņu cildināja, bet labuma no viņa darbības ne­bija nekāda, jo viņa prasības bija pārāk skarbas, pārāk grūti īstenojamas un nekādi neatbilda vispārējam stā­voklim.
Katons izcīnīja grūtu cīņu ar likteni. Viņa tēvija ne­bija tā satriekta kā Atēnas Fokiona laikā, tomēr arī tai neklājās viegli lielajās pilsoņu karu vētrās. Katons neat­radās pie valsts kuģa stūres, citi — varenāki viņu bija atspieduši sāņus, viņš tiem palīdzēja, rīkodamies ar tau­vām un burām. Uzvarēja brīvās valsts iekārtas preti­nieki1. Tiesa, uzvara prasīja daudz laika, daudz pūļu, un viņi gandrīz vai zaudēja cīņu — tik bīstams, tik ener­ģisks pretinieks bija Katons.
Ar Katonu mēs salīdzinām Fokionu. Viņi abi bija krietni valstsvīri, bet tas skan pārāk nenoteikti un vis­pārīgi. Krietni valstsvīri ir ļoti dažādi, tāpat kā vīrišķība un gudrība ir ļoti dažāda. Ir Alkibiāda un Epameinonda vīrišķība, ir Temistokla un Aristeida gudrība. Taču Ka­tona un Fokiona rakstura cildenumam ir liela līdzība: tas izpaužas tik vienādi pat mazāk svarīgos gadījumos, ka šķiet — viņiem vienādās devās ir dots gan skarbums, gan laipnība, gan piesardzība, gan drosme, gan rūpes par ci­tiem, gan sava labuma neievērošana. Viņi abi vienādi ne­ieredzēja nekrietno, abi bijā tikpat dedzīgi cīnītāji par taisnību, tā ka vajadzīgs ass skats, lai saskatītu, ar ko īsti viņi atšķiras.
Katons, pēc visu vienprātīga atzinuma, bijis dižciltīgas izcelsmes, Fokiona dzimta nav ne gluži neievērojama, ne nicināma. Viņa tēvs, pēc Idomeneja liecības, bijis piestu taisītājs, bet, ja tas būtu taisnība, to katrā ziņā minētu Glaukips, kas savācis par Fokionu visu iespējamo ļauno. Fokions tādā gadījumā nebūtu guvis tik labu brīva jau­nieša izglītību, lai vēl gluži jauns varētu piedalīties Pla­tona, vēlāk arī Ksenokrata vadītajās filozofiskajās pārru­nās un iztirzājumos.2 Tad viņš nebūtu ari varējis tik agrā jaunībā spraust sev cildenus mērķus.
Durīds stāsta, ka grūti bijis sastapt atēnieti, kas būtu redzējis Fokionu raudam vai smejamies, vai mazgājamies publiskā pirtī, vai nevērīgi valkājam apmetni. Uz laukiem un karagaitās viņš vienmēr gāja basām kājām un bez mēteļa, ja vien aukstums bija kaut cik panesams, tā ka kareivji zobojās: Fokions mētelī, tad nu gan salst.
Pēc dabas viņš bija ļoti laipns un visiem pieejams, bet viņa sejas izteiksme šķita noraidoša un drūma, tā ka ļaudis, kas viņu tuvāk nepazina, baidījās sākt ar viņu sarunu divatā. Reiz, kad Harēts ieminējās par viņa drūmi sarauk­tajām uzacīm un atēnieši sāka smieties, Fokions izsaucās:
— Manas uzacis jums neko ļaunu nav nodarījušas, bet šādi smiekli gan likuši daudziem Atēnās raudāt.3
Fokiona runas, tāpat kā viņš pats, bija skarbas, īsas, nopietnas, bez izskaistinājumiem. Viņa neatlaidīgais pra­sīgums bija vajadzīgs un nepieciešams, viņš prata atrast labai domai labu formu. Zēnons mēdza teikt, ka filozofam sava izteiksme jāiegremdē saprātā, un pat īsākais Fokiona teikums ir domu piesātināts. To laikam arī bija domājis Polieikts, teikdams, ka neviens nevar mēroties ar Dēmostenu daiļrunā, ar Fokionu pārliecības spēkā. Kā monētas vērtību izteic īss uzraksts, tāpat arī runā ar maz vārdiem var izteikt daudz.
Tā kādreiz Fokions, kad atēnieši pašlaik sanāca teātrī uz tautas sapulci, domās iegrimis, staigāja gar skatuvi.
— Kāpēc tu tāds dziļdomīgs? — jautāja kāds nb viņa draugiem.
— Zvēru pie Zeva, es domāju, vai nevarētu vēl kaut ko izmest no runas, ko tūlīt teikšu atēniešiem.
Dēmostens daudz nebēdāja par citiem — viņam naidī­giem oratoriem, bet, kad tribīnē kāpa Fokions, viņš mē­dza klusām teikt saviem draugiem:
— Redzat, tur ceļas zobens pār manām runām.
Šīs bažas laikam izraisīja Fokiona lielā autoritāte, jo viens vienīgs krietna vīra vārds vai žests var nozīmēt tikpat daudz, cik neskaitāmi apšaubāmi pierādījumi un skaļi vārdi.
Jaunības gados Fokions piebiedrojās stratēgam Habrijam, pavadīja viņu karagājienos un guva krietnu pie­redzi, dažreiz arī apvaldīdams viņa straujo dabu, jo Habrijs, parasti grūti iekustināms, metās cīņā neprātīgāk par pašiem drošsirdīgākajiem. Šīs neapvaldītās drosmes dēļ viņš arī aizgāja bojā Hijā, kad, pirmais ar triēru pie­braucis, lūkoja izkāpt krastā. Fokions, būdams uzņēmī­gāks, centās gan pārvarēt Habrija vilcināšanos, gan atkal apvaldīt viņa dedzību nevietā. Tāpēc Habrijs viņu labi ieredzēja un, būdams taisnīgs un krietns vīrs, uzticēja viņam uzdevumus, kur bija vajadzīga centība un izdarība, un tā Fokions guva hellēņu atzinību. Arī jūras kaujā pie Naksas viņš deva Fokionam izdevību izvirzīties un kļūt pazīstamam, uzticēdams viņam vadīt kreiso spārnu. Tā bija nikna, bet īsa cīņa, pirmā sekmīgā kauja ar hellēņiem pēc Atēnu ieņemšanas,4 turklāt atēnieši to izcīnīja tikai ar saviem spēkiem. Habrijs ar šo uzvaru iemantoja savu pilsoņu mīlestību, bet Fokions — krietna karavīra godu. Atēnieši uzvarēja Lielo Mistēriju dienā, un par godu šai uzvarai Habrijs noteica tautas pacienāšanu ar vīnu katra gada sešpadsmitajā boedromionā.
Kad Habrijs pēc tam sūtīja Fokionu ar divdesmit ku­ģiem sagādāt no sabiedrotajām salām iemaksas savienī­bas kasē,5 Fokions esot teicis:
— Ja mani sūta karot, ir vajadzīgi lielāki spēki, ja mani sūta pie sabiedrotajiem, pietiks ar vienu kuģi.
Izbraucis ar vienu triēru, viņš sāka sarunas ar pilsētām un to vadītājiem. Ar visiem bija laipns un godprātīgs un atgriezās Atēnās ar daudziem kuģiem, kas veda atēnie­šiem naudu un dažādas mantas.
Kamēr Habrijs bija dzīvs, Fokions izturējās pret viņu ar lielāko cieņu un vienmēr centās būt izpalīdzīgs. Pēc Habrija nāves viņš ļoti rūpējās par viņa tuviniekiem un viņa dēlu Ktēsipu gribēja izaudzināt par krietnu vīru, un, kaut gan Ktēsips bija izlaidīgs vieglprātis, Fokions tomēr nezaudēja cerību viņu labot un vienmēr pūlējās, lai viņa nekrietnā rīcība nenāktu gaismā. Reiz kāda karagājiena laikā šis jauneklis neciešami uzmācās viņam ar netaktis­kiem jautājumiem un padomiem, pat aizrādīdams un jaukdamies stratēga rīkojumos.
— Habrij, Habrij, — izsaucās Fokions, — paciezdams šādu tava dēla izturēšanos, esmu bagātīgi tev atlīdzinājis par draudzību.
Kad Fokions redzēja, ka viņa laika valsts vadītāji ir it kā ar lozi sadalījuši sev vai nu civilos, vai militāros uzdevumus un daži, piemēram, Eibūls, Aristofonts, Dē­mostens, Likurgs un Hipereids, runā tautas sapulcē un iesniedz likumprojektus, citi turpretim, kā Diopeits, Menestejs, Leostens un Harēts, izvirzījušies, vadīdami bruņotos spēkus un dodamies karā, — viņš nolēma uzņem­ties un izpildīt kā civilos, tā militāros amatus, tāpat kā to darījuši Perikls, Aristeids un Solons, jo valsts ir viena un tajā ir iekļauti abi amatu veidi.
Tā izlēmis, viņš centās panākt mieru, bet par stratēģu viņu ievēlēja biežāk nekā citus viņa laikabiedrus un pat agrākos valstsvīrus. Viņš pats nepieteicās un necentās panākt savu ievēlēšanu, bet arī nevairījās un neatteicās, ja atēnieši viņu aicināja. Visi ir vienis pratis, ka par stra­tēģu viņš bijis četrdesmit piecas reizes, kaut gan nekad nav nācis uz vēlēšanām, vienmēr viņu aicināja ierasties un balsoja par viņu. Ļaudis, kas nebija no saprātīgajiem, brīnījās par tautu: Fokions taču parasti tai nepiekrīt, pa prātam nerunā, neko nedara, lai iegūtu tās labvēlību. Atēnieši, atzīdami, ka pareizi dara ķēniņi, kas uzklausa glaimotājus tikai pēc pusdienām,6 arī paši labprāt klausī­jās sava prieka pēc jautrus un asprātīgus runātājus, bet svarīgu uzdevumu veikšanu viņi, rūpīgi un mierīgi visu apsvēruši, uzticēja pašam nopietnākajam un saprātīgā­kajam, kas vienīgais vai vismaz vairāk nekā citi pretojas viņu iegribām un iedomām.
Kad Atēnās nolasīja kādu Delfu orākula atbildi, ka atē­nieši esot vienprātīgi, taču kāds vīrs domājot citādi nekā visa pilsēta, Fokions kāpa tribīnē un teica daudz nedo­māt, kas šis vīrs, — viņš pats tas esot, vienīgi viņš nekad nepiekrītot tam, kas šeit notiekot. Kādu citu reizi viņš, runādams tautas sapulcē, guva vispārīgu piekrišanu un redzēja, ka atēnieši uzmanīgi viņu uzklausa.
— Vai tik es neesmu kaut ko aplamu pateicis? — viņš tad jautāja, pagriezies pret saviem draugiem.
Kad atēnieši vāca ziedojumus upurēšanai7 un visi deva, Vairākas reizes arī Fokionu uzaicināja ziedot, bet viņš atbildēja:
— Lūdziet bagātos, man būtu kauns kaut ko dot, ka­mēr nebūšu norēķinājies par savu parādu. — Un viņš no­rādīja uz Kalliklu, kas viņam bija aizdevis naudu.
Kad ziedojumu vācēji tomēr nerimās skaļi prasīt un kliegt, viņš tiem pastāstīja šādu gadījumu.
Kāds gļēvulis devās karā, bet, izdzirdis kraukļu ķērkšanu, apstājās un nolika ieročus. Pēc kāda brīža viņš tos atkal paņēma un devās tālāk, bet kraukļi sāka atkal ķērkt, un viņš atkal apstājās. Beigu beigās viņš teica: «Jūs ķērcāt, cik stipri vien varējāt, mani tomēr neapēdīsit!»
Kādu citu reizi atēnieši pieprasīja, lai viņš tos vedot pret ienaidniekiem. Kad Fokions atteicās, viņi sauca to par bailuli un gļēvuli.
— Ja es esmu gļēvulis, tad jūs par drošsirdi mani ne­padarīsiet, tāpat kā es jūs par gļēvuļiem. Mēs taču viens otru pazīstam.
Kādā bīstamā brīdī tauta bija ar Fokionu ļoti nemierā un pieprasīja dot atskaiti par stratēga pienākumu pil­dīšanu.
— Labāk būtu, ja jūs tagad padomātu par savu glāb­šanos.
Karā atēnieši kādreiz bija neuzņēmīgi un bailīgi, bet pēc miera noslēgšanas kļuva nekaunīgi un skaļi pārmeta Fokionam, ka viņa dēļ tie neesot guvuši uzvaru.
— Varat pateikties dieviem, — teica Fokions, — ka jums ir stratēgs, kas jūs pazīst, citādi jūs sen jau būtu pagalam.
Atēniešiem, kas strīdu ar boiotiešiem par kādu zemes gabalu negribēja nokārtot sarunās, bet izšķirt ar karu, viņš ieteica sākt sarunas, jo cīņā ar vārdiem viņi esot stiprāki, bet karā vājāki. Citreiz, kad tauta negribēja viņu uzklausīt un neļāva runāt, Fokions tai teicis:
— Jūs varat mani piespiest darīt to, ko es negribu, bet nekad nepiespiedīsiet teikt to, ko es neatzīstu par labu.
Dēmostens, kāds no oratoriem, kas vērsās pret Fokionu, reiz viņam teicis:
— Atēnieši ir tik neprātīgi, ka var sodīt tevi ar nāvi.8
— Arī tevi, ja būs saprātīgi, — atteicis Fokions. Kādā ļoti karstā dienā Polieikts ieteica atēniešiem sākt karu ar Filipu un, būdams ļoti resns, šad un tad iedzēra pa malkam ūdens, lai atgūtu elpu.
— Nez vai viņam vajadzētu ticēt un balsot par karu, — teicis Fokions. — Ko gan viņš darīs ienaidnieku priekšā — krūšu bruņās un ar vairogu, ja šeit, tautas sapulcē, teicot sagatavotu runu, viņš gandrīz vai slāpst nost?
Likurgs tautas sapulcē par Fokionu teica daudz ļauna, visvairāk pārmezdams viņam ieteikumu paklausīt Alek­sandra pieprasījumam un izdot desmit Atēnu pilsoņus.9
— Esmu viņiem ieteicis daudz laba un derīga, — teica Fokions, — bet viņi nav mani klausījuši.
Šajā laikā Atēnās bija kāds Arhibiāds, saukts Lakonists10, kas bija uzaudzējis ļoti garu bārdu, vienmēr val­kāja vecu apmetni un staigāja apkārt drūmu seju. Kad padomes sēdē11 kādreiz Fokionu pastāvīgi pārtrauca ar starpsaucieniem, viņš aicināja palīgā šo Arhibiādu, kam vajadzēja apstiprināt viņa vārdu patiesību un viņam palī­dzēt, bet Arhibiāds izteicās pa prātam atēniešiem, kas Fokionam bija naidīgi.
— Arhibiād, — izsaucās Fokions, satvēris viņu aiz bār­das, — kāpēc tu neesi to noskuvis?12
Sikofants13 Aristogeitons tautas sapulcē bija sevišķi ka­reivīgs runātājs, kas vienmēr mudināja tautu rīkoties enerģiski. Kad pierakstīja karadienestam derīgos, viņš ieradās ar apsaitētu kāju un balstījās uz spieķa. Jau iztā­lēm viņu ieraudzījis, Fokions skaļi sauca no tribīnes:
— Pieraksti šo klibo neģēli Aristogeitonu!
Tiešām jābrīnās, kā gan šis skarbais un drūmais vīrs ir ieguvis pavārdu «Krietnais». Tas ir iespējams, kaut gan nenākas viegli, jo cilvēks, tāpat kā vīns, var būt reizē gan maigs, gan skarbs. Daži, kas šķiet maigi, ir tiem, kam ar viņiem tuvāka saskarsme, ļoti nepatīkami un pat bīstami, un Hipereids teicis tautai:
— Atēnieši, neraugieties tikai uz to, vai es esmu nikns, bet galvenokārt, vai esmu savtīgi vai nesavtīgi nikns.
It kā tikai mantkārības dēļ oratori būtu tautai netīkami un pretīgi, vairāk taču tā baidās un neieredz tos, kas savu ietekmi izmanto augstprātīgi, grib tā remdēt savu naidu un dusmas, izraisa strīdus un šķelšanos. Turpretim Fokions personiska naida dēļ nevienam nav darījis ļauna, nevienu neuzskatīja par savu ienaidnieku, bet, ja viņš redzēja kādu vēršamies pret saviem pasākumiem un dar­bību tēvijas labā, tad gan viņš bija nikns, nesamierināms un nepielūdzams, turpretim citādi visiem labvēlīgs, pie­ejams un laipns. Viņš palīdzēja pat tiem, kas nebija ar viņu vienis pratis, ja tie bija nokļuvuši nelaimē. Kad draugi viņam pārmeta, ka viņš tiesā aizstāv kādu ne­krietnu pilsoni, viņš atbildēja, ka krietniem ļaudīm jau aizstāvja nevajagot. Kad notiesātais sikofants Aristogei­tons viņu lūdza to apmeklēt, viņš aizgāja pie tā uz cie­tumu. Draugi negribēja viņu laist.
— Ļaujiet taču man iet, jūs vientieši. Kur gan citur man būtu patīkamāk satikt Aristogeitonu?
Kad no Atēnām brauca flote, ko vadīja nevis Fokions, bet kāds cits stratēgs, sabiedrotie un salinieki no tās baidījās kā no ienaidniekiem: laboja pilsētas mūrus, ar dambi aizsprostoja ieeju ostā, dzina no laukiem uz pilsētu lopus, veda vergus, sievietes un bērnus, bet, ja floti ko­mandēja Fokions, viņi izbrauca tālu tam pretī ar saviem kuģiem un gavilēdami veda uz savu pilsētu.
Nodomājis sagrābt Eiboju, Filips pārveda turp maķe­doniešu karaspēku un centās dabūt savā pusē Eibojas pil­sētu tirānus, bet Eretrijas tirāns Plutarhs aicināja palīgā atēniešus un lūdza tos atbrīvot salu, kurai uzkundzējoties Filips. Atēnieši aizsūtīja Fokionu, bet spēku tam bija maz, jo viņi cerēja, ka eibojieši to labprāt atbalstīs, bet tas nokļuva ļoti bīstamā stāvoklī, jo visur bija daudz no­devēju, daudzus bija uzpircis Filips. Fokions aizveda sa­vus ļaudis uz kādu pakalnu līdzenumā. Pakalnu no visām .pusēm ietvēra dziļa grava, un viņš šeit savilka un novie­toja sava karaspēka lielāko daļu. Nekārtīgie un nodevīgie mutes varoņi no nometnes bēga, bet Fokions saviem virs­niekiem ieteica to neievērot. Ja viņi arī paliktu, tomēr nekam nebūtu derīgi un kaujā tikai kavētu īstos cīnītājus. Nonākuši Atēnās, viņi apzināsies, ko izdarījuši, un baidī­sies stratēģu atklāti apsūdzēt un apmelot.
Kad ienaidnieki nāca uzbrukumā, Fokions pavēlēja sa­viem kareivjiem palikt mierīgi kaujas kārtībā, kamēr viņš nebūs pabeidzis upurēt. Upurēšana ieilga: vai nu upurētājs gribēja sagaidīt labākas zīmes, vai arī pielaist ienaidniekus tuvāk. Tad Plutarhs, domādams, ka Fokions kavējas aiz bailēm, ar saviem algotņiem devās triecienā. To redzēja jātnieki un, nevarēdami vairs mierīgi palikt nometnē, lielā nekārtībā izklaidus steidzās laukā, bet, kad pirmie no tiem pēc īsas, neveiksmīgas cīņas sāka bēgt un izklīda, arī Plutarhs un pārējie bēga. Tad daļa ienaid­nieku, pienākusi pie nometnes, sāka to graut, jo domāja, ka panākta jau pilnīga uzvara.
Tieši šajā laikā upurēšana bija pabeigta, un atēnieši tūlīt devās no nometnes uzbrukumā. Ienaidnieki bēga, un lielākā daļa turpat pie nometnes arī dabūja galu.
Fokions deva pavēli kaujas ierindai palikt uz vietas, lai pēc kaujas izklīdušie varētu tai pievienoties. Viņš pats ar izlases kareivjiem atkal devās uzbrukumā. Kauja bija nikna, jo visi, sevi nežēlodami, cīnījās drosmīgi. Sevišķi atzīmējami kareivji Talls un Glauks, kas cīnījās blakus stratēgam. Augstu atzinību šinī kaujā izpelnījās ar Kleofans, kas centās apturēt bēgošos jātniekus un lika tiem steigties palīgā stratēgam, kurš atradās bīstamā stāvoklī. Bēgošos viņš apturēja un tā nodrošināja hoplītu uzvaru. Pēc tam Fokions padzina Plutarhu no Eretrijas un ieņēma Zaretras nocietinājumu, kas atradās ļoti izdevīgā vietā, kur sala ir visšaurākā un abas jūras sažņaudz to kā josta, Gūstā saņemtos hellēņus viņš atlaida brīvībā, baidīda­mies, ka Atēnu oratori varētu izraisīt pret tiem tautas dusmas un tā kļūtu pārāk barga.
To veicis, Fokions no Eibojas aizbrauca, un sabiedrotie drīz sāka ilgoties pēc šī krietnā un taisnīgā vīra, arī atē­nieši drīz vien pareizi novērtēja viņa pieredzi un ener­ģiju. Moloss, kas pēc viņa uzņēmās vadību, karoja tā, ka drīz krita ienaidnieku rokās.
Kad pēc tam Filips, lolodams lielas cerības, ar visu savu karaspēku ieradās pie Hellesponta, lai ar vienu trie­cienu sagrābtu Hersonēsu, Perintu un Bizanti, atēnieši enerģiski gatavojās palīdzēt un oratori panāca, ka par stratēģu sūtīja Harētu, kas, aizbraucis ar floti, neveica neko atbilstošu viņam dotajiem spēkiem. Hellesponta pil­sētas pat neielaida viņa floti savās ostās. Viņam neuzticē­jās, un, pa jūru šurp un turp braukādams, viņš prasīja no sabiedrotajiem naudu. Ienaidnieki viņu nicināja, un Atē­nās oratoru sakūdītā tauta dusmojās un nožēloja, ka bija bizantiešiem sūtījusi palīdzību. Tad Fokions, runādams kādā tautas sapulcē, teica, ka nav ko dusmoties uz sa­biedrotajiem, ja viņi neuzticas atēniešu stratēgam, bet jā­dusmojas uz stratēģu, kuram nevar uzticēties, kura dēļ no atēniešiem baidās pat tie, kam bez atēniešu palīdzības jāiet bojā.
Šī runa radīja apvērsumu satrauktās tautas noskaņo­jumā. Tika pieņemts lēmums, ka Fokionam ar otru floti jābrauc uz Hellespontu un jāpalīdz sabiedrotajiem, un šis pavērsiens izglāba Bizanti. Fokiona autoritāte tiešām bija liela, un, kad arī bizantietis Leonts, visvairāk cienī­tais vīrs pilsētā, kas bija tuvs Fokiona draugs vēl no tiem laikiem, kad viņi abi bija klausītāji Akadēmijā, uzņēmās atbildību par Fokiona godprātīgu izturēšanos pret pilsētu, bizantieši neļāva viņam apmesties Bizantes priekšā, bet, atvēruši vārtus, uzņēma pilsētā, un tagad atēnieši saplūda ar tiem kopā. Nevienam nebija ko žēloties par viņu iztu­rēšanos vai pārestībām, un parādītās uzticības dēļ viņi kaujās cīnījās sevišķi drošsirdīgi.
Tā Filips toreiz bija spiests atstāt Hellespontu, pret viņu sāka izturēties nevērīgi un vairs neturēja par no­pietnu pretinieku, bet Fokions ieguva dažus maķedoniešu kuģus un ieņēma vairākas pilsētas, kurās bija maķedo­niešu garnizoni. Bieži atēnieši izkāpa arī malā postīt un laupīt, bet, kad Fokionu ievainoja palīgā piesteigusies maķedonieši, viņi aizbrauca uz Atēnām.
Kad megarieši lūdza atēniešu aizsardzību, Fokions sa­sauca tautas sapulci jau pašā rītausmā, jo baidījās, ka boiotieši uzbruks Megarai, pirms viņš pagūs piesteigties tai palīgā. Pastāstījis tautas sapulcē par megariešu lū­gumu, viņš aizstāvēja priekšlikumu tiem palīdzēt; kad to pieņēma, ar tauri viņš deva signālu un, pavēlējis apbru­ņoties, turpat no tautas sapulces devās karagājienā. Me­garieši priecīgi uzņēma atēniešus, un Fokions tad lika no­cietināt Nīsaju un uzcelt no pilsētas divus mūrus līdz ostai. Tā viņš saistīja Megaru ar jūru, un tai vairs nebija tā jābaidās no uzbrukuma pa sauszemi, taču tā bija kļu­vusi atkarīga no Atēnām.
Atēnieši jau bija sākuši atklāti karot ar Filipu un, tā kā Fokiona pilsētā nebija, izvēlējuši šim karam citus stratēģus, bet Fokions, atgriezies ar floti Atēnās, vispirms mēģināja pārliecināt tautu, ka noteikti jāpieņem izlīguma priekšlikums, jo Filips noskaņots miermīlīgi un negrib ielaisties bīstamā karā. Pret Fokionu tad. vērsās kāds no tiem sikofantiem, kas pastāvīgi bija redzami heliojas14 tu­vumā:
— Vai tad tu, Fokion, — viņš teica, — tiešām iedrošinies atrunāt atēniešus no kara, kad viņiem ieroči jau rokās?
— Jā, to es daru, kaut gan zinu, ka karā es pavēlēšu tev, bet miera laikā tu pavēlēsi man.
Tautu pārliecināt viņam neizdevās, viņu uzveica Dēmostens, kas centās pierādīt, ka atēniešiem vajagot cīnī­ties pēc iespējas tālāk no Atikas.
— Mans draugs, — tad iebilda Fokions, — nav jā­domā, kur mēs cīnīsimies, bet kā uzvarēsim. Ja uzvarē­sim, karš būs no mums tālu, ja zaudēsim, visas briesmas būs mums klāt.
Atēniešus sakāva.15 Trokšņotāji un kūdītāji tad vilkšus vilka Haridēmu uz runātāju tribīni un prasīja viņu ievē­lēt par stratēģu. Krietnākie pilsoņi izbijās. Raudādami viņi lūdza tautu un ar lielām pūlēm panāca, ka Atēnu aizsardzību uzticēja Fokionam, kas bija pārliecināts, ka jāpieņem visi Filipa noteikumi un jāpaļaujas uz viņa žē­lastību. Kad Demāds iesniedza priekšlikumu, ka Atēnām jāpiedalās hellēņu vispārējā miera kongresā, Fokions tam nepiekrita — vispirms vajagot zināt, ko Filips no hellēņiem prasīšot. Fokiona ierosinājumu noraidīja, jo pašlaik tas neesot iespējams. Drīz viņš redzēja, ka atēnieši savu lēmumu nožēlo, jo viņiem vajadzēja dot Filipam triēras un jātniekus.
— No tā es baidījos un tāpēc nepiekritu, bet, ja jūs bijāt ar mieru, nevajag bēdāties un zaudēt paļāvību. At­cerieties, ka mūsu senči dažreiz valdīja pār citiem, daž­reiz bija pakļauti, bet — vienādi vai otrādi — viņi labi veica, kas tiem pienācās, un izglāba kā savu pilsētu, tā visus hellēņus.
Kad Filips bija miris, Fokions liedza tautai upurēt un pateikties par labas ziņas saņemšanu — neesot augstsir­dīgi tagad priecāties, turklāt spēki, kas atēniešiem stā­vējuši pretī pie Haironejas, tikai par vienu vīru kļuvuši mazāki.
Aleksandrs jau devās pret Tēbām, tomēr Dēmostens arvien vēl viņu noniecināja, bet Fokions teicis:
— Kam gan gribi, tu nekauņa, bargo kaitināt vīru, kas lielu cenšas godu sev gūt? Vai tiešām, kad kaimiņu zemē liels ugunsgrēks liesmo, tev arī mūsu pilsētu liesmās patiktu redzēt? Bet es neļaušu bojā iet pat tiem, kas paši to kāro, jo tāpēc kļuvis par stratēģu esmu.
Kad Tēbas bija sagrautas un Aleksandrs pieprasīja Dēmostena, Likurga, Hipereida un Haridēma izdošanu, visas lautas skatieni bija vērsti uz Fokionu un tā, neatlaidīgi saukdama viņa vārdu, aicināja runāt. Uzkāpis tribīnē, Fo­kions lūdza savu labāko draugu, ar kuru viņš vienmēr bija kopā, ko visvairāk mīlēja, kam visvairāk uzticējās, nostāties viņam blakus un, uz to norādīdams, teica:
— Mūsu gudrie oratori ir iegrūduši Atēnas tādā ne­laimē, ka es ieteiktu izdot pat Nīkoklu, ja to pieprasītu. Es pats atzītu par savu lielāko laimi, ja varētu mirt par jums visiem. Man žēl, — viņš turpināja, — tēbiešu, kas pie mums meklējuši patvērumu, bet pietiek to asaru, ko visa Hellāda raud par Tēbām. Pārliecināt uzvarētājus un izlūgties piedošanu kā mums, tā tēbiešiem tomēr ir labāk nekā cīnīties.
Pirmo tautas sapulces lēmumu Aleksandrs tūlīt nosvie­dis zemē, pagriezis sūtņiem muguru un ātri aizgājis. Otro, ko atvedis Fokions, ķēniņš pieņēmis, jo no vecākiem ļau­dīm bija dzirdējis, ka arī Filips Fokionu cienījis. Viņš sarunājās ar Fokionu un noklausījās ne tikai viņa lū­gumu, bet arī padomus, un Fokions teica Aleksandram, ka jābeidz karš, ja viņš grib panākt mieru, ja turpretim viņš grib gūt godu un slavu, tad karš jāpārnes no Hellādas pie barbariem. Viņš ieteica vēl daudz kā cita, kas atbilda Aleksandra raksturam un nodomiem, un panāca tādu pavērsienu ķēniņa uzskatos, tik ļoti remdēja viņa dusmas, ka viņš ieteica atēniešiem uzmanīgi vērot noti­kumu gaitu, jo Atēnām pienāktos valdīt, ja ar viņu no­liktu kas ļauns. Viņš atzina Fokionu par savu draugu un parādīja viņam tādu godu, kāds bija tikai retajam no tiem, kuri vienmēr atradās pie viņa. Durīds stāsta, ka pēc uzvaras pār Dāriju Aleksandrs kļuvis augstprātīgs, savas vēstules vairs nesācis ar parasto sveicienu. Tā viņš rak­stīja vienīgi Fokionam un Antipatram. To pašu saka arī Harēts.
Par naudu runājot, visi atzīst, ka Aleksandrs nosūtījis Fokionam kā dāvanu simt talantus. Kad nauda bija at­vesta uz Atēnām, Fokions jautāja atvedējiem, kāpēc Aleksandrs viņam vienīgajam dod tik lielu dāvanu, kaut gan atēniešu ir daudz.
— Tāpēc, ka viņš vienīgi tevi atzīst par īsti krietnu vīru, — tie atteica.
— Lai tad viņš arī atļauj, ka es tāds esmu un mani par tādu atzīst.
Kad ķēniņa sūtņi pavadīja viņu uz mājām, viņi redzēja tur vislielāko vienkāršību. Fokiona sieva mīcīja maizi, un Fokions pats, izvilcis no akas spaini ūdens, mazgāja kājas. Sūtņi sašutuši viņam to pārmeta: tas esot kaut kas pilnīgi neiespējams, ka ķēniņa draugs dzīvojot tādā trū­cībā. Tad Fokions, ieraudzījis kādu vecu un nabadzīgu vīru novalkātā un netīrā apmetnī, jautājis sūtņiem, vai tie domājot, ka Fokionam klājoties ļaunāk nekā šim vīram.
— Kā tu tā vari runāt! — tie saukuši.
— Viņš dzīvo trūcīgāk par mani, bet iztiek. Vispār — vai nu man velti būs tāda nauda, ja es to netērēšu, vai arī, to tērēdams, es apkaunošu pilsētas priekšā sevi un ķēniņu.
Un tā nauda aizceļoja no Atēnām, pierādījusi, ka ba­gātāks par to, kas tik daudz var dot, ir tas, kam tā nav vajadzīga.
Aleksandrs dusmojās un rakstīja Fokionam, ka viņš neatzīst par saviem draugiem tos, kuriem no viņa nekas nav vajadzīgs. Naudu Fokions tomēr nepieņēma, bet lūdza atbrīvot sofistu Ehekratidu, imbrieti Atēnodoru un divus rodiešus, Dēmaratu un Spartonu, kas kaut kādu iemeslu dēļ atradās Sardās ieslodzījumā. Aleksandrs vi­ņus tūlīt atbrīvoja un aizsūtīja uz Maķedoniju Krāteru ar uzdevumu nodot Fokionam pēc izvēles vienu no šīm čet­rām Āzijas pilsētām — vai nu Kiju, vai Gergitu, vai Milasas, vai Elaju, likdams arī pateikt, ka ļoti dusmošoties, ja Fokions atkal atteiksies. Fokions dāvanu nepieņēma, un drīz pēc tam Aleksandrs nomira. Vēl tagad Melitē rāda ar vara plāksnēm apšūto Fokiona namu, kas citādi tomēr ir vienkāršs un bez izrotājumiem.
Par pirmo no viņa divām sievām teikts vienīgi tas, ka viņa bijusi tēlnieka Kēfisodota māsa. Otrās vienkāršību un pieticību atēnieši cildināja tāpat kā Fokiona godī­gumu. Kad Atēnās izrādīja jaunu traģēdiju, aktieris, kam vajadzēja tēlot ķēniņieni16, pieprasīja pirms pašas izieša­nas no horēga daudzas krāšņi tērptas pavadones. Tas negribēja dot, un sašutušais aktieris atteicās tēlot. Visiem skatītājiem bija jāgaida. Tad horēgs Melantijs viņam uz­kliedza:
— Vai tad tu neesi redzējis, ka Fokiona sieva vienmēr iet ar vienu pavadoni? Ko tu klīrējies un samaitā mūsu sievietes?
To dzirdēdami, skatītāji sāka gan trokšņot, gan ap­laudēt.
Kad pie šīs pašas Fokiona sievas ieradās kāda viešņa no Jonijas un sāka rādīt savas ar dārgakmeņiem grezno­tās zelta rotas, viņa teica:
— Mana rota ir Fokions, kas jau divdesmit gadus vada Atēnu bruņotos spēkus.
Kad Fokiona dēls Foks gribēja piedalīties Panatēnaju sacensībās kā apobats, tēvs tam piekrita. Viņam nebija svarīga uzvara, viņš vēlējās, lai dēls, centīgi trenēdamies, kļūtu labāks un krietnāks, jo jauneklis daudz dzēra un bija izlaidīgs. Kad viņš uzvarēja un daudzi viņa paziņas gribēja rīkot dzīres par godu uzvarai, visiem citiem Fo­kions atteica, vienam tomēr to atļāva. Ieradies arī pats dzīrēs, viņš redzēja, ka viss rīkots pārāk augstprātīgi un traukos, kurus viesiem pasniedza kāju mazgāšanai, ieliets ar smaržām sajaukts vīns. Pasaucis sāņus savu dēlu, viņš teica:
— Kāpēc tu neaizrādi savam biedram, Fok, ka viņš sabojā tavu uzvaru?
Gribēdams jaunekli pilnīgi atradināt no šādas dzīves, viņš aizveda to uz Lakedaimonu un pievienoja tiem jau­niešiem, kurus audzināja īsti spartiski. Tas nemaz nepa­tika atēniešiem — Fokions necienot un pat nicinot tēvu tēvu parašas, un Demāds viņam kādreiz teicis:
— Kādēļ gan mums nepārliecināt, Fokion, atēniešus pārņemt Spartas valsts iekārtu? Ja tu to ierosinātu, es būtu ar mieru iesniegt šādu priekšlikumu un to aizstāvēt.
— Tu nu būtu īstais aizstāvis, kas pa gabalu smaržo pēc mirrēm un staigā tik lieliskā apmetnī, ja tagad sāktu ieteikt kopējus azaidus un cildināt Likurgu.
Kad Aleksandrs pieprasīja, lai atēnieši sūta viņam triēras, un oratori tam nepiekrita, padome aicināja runāt Fokionu.
— Es varu teikt tikai vienu: kam nav stipras armijas, tam jābūt draugos ar to, kuram tāda ir, — sacīja Fokions.
Kad Pitejs sāka runāt tautas sapulcē un varēja jau spriest, ka viņš ir pļāpīgs nekauņa, Fokions viņam uz­kliedza:
— Vai tu reiz necietīsi klusu, tu taču esi nupat tikai nopirkts!17
Kad Harpals, ar milzumu naudas un daudzām dārglie­tām aizbēdzis no Āzijas un Aleksandra, nonāca Atēnās, visi, kas bija paraduši gūt kādu labumu kā oratori, skrie­šus skrēja, lai kaut ko iegūtu no viņa bagātības. Harpals viņiem kaut ko arī pasvieda no savas pārpilnības, bet Fokionam sūtīja septiņsimt talantus, uzticēdams tikai viņa aizsardzībai sevi pašu un visu savu mantu. Fokions sašu­tis tādu piedāvājumu noraidīja un lika Harpalam pateikt, ka viņam neklāsies labi, ja viņš turpinās šādi demoralizēt atēniešus. Harpals tad aprima, bet, kad atēnieši drīz pēc tam par viņu sprieda,_ viņš redzēja, ka tie, kas bija ņē­muši viņa naudu, nostājas tagad pretējā pusē un viņu ap­vaino, lai nebūtu nekādu aizdomu, bet Fokions, kas neko nebija ņēmis, ievērodams valsts intereses, rūpējas, cik nu tas bija iespējams, arī par viņa drošību. Tagad Harpals atkal mēģināja iegūt Fokiona labvēlību, bet nekādus pa­nākumus neguva, jo Fokions bija nocietinājums, ko ar zeltu nebija iespējams ieņemt, bet ar viņa znotu Hariklu Harpals cieši sadraudzējās, pilnīgi viņam uzticējās, visur izmantoja viņa atbalstu, bet Harikls tā guva tikai negodu un neslavu.
Kad nomira Harpala draudzene Pītonīke, kuru viņš ļoti mīlēja un no kuras viņam bija meita, Harpals nodomāja uzcelt viņai ļoti dārgu kapa pieminekli un uzticēja šo uz­devumu Hariklam. Uzdevums nebija sevišķi cildens, un par uzceltajām kapenēm bija tieši jākaunas. Tās sagla­bājušas vēl līdz šai dienai pie ceļa, kas iet no Atēnām uz Eleisinu, un nemaz neatbilst trīsdesmit talantiem, kurus Harikls esot izdevis to celšanai. Pēc Harpala nāves Ha­rikls un Fokions pieņēma viņa meitu un ļoti par to rūpē­jās. Harpala lietā arī Hariklam vajadzēja atbildēt, un viņš lūdza, lai Fokions nāk kopā ar viņu un viņam palīdz, bet Fokions atteicās.
— Es, Harikl, — viņš teica, — esmu ņēmis tevi par znotu ka visādā ziņā krietnu cilvēku.
Par Aleksandra nāvi atēniešiem pirmais paziņoja Asklepiāds, bet Demāds brīdināja atēniešus tam neticēt, tad jau visa pasaule sen būtu līķu smakas pilna, un Fokions, redzēdams, ka satrauktā tauta var sacelties, pulējās to nomierināt un atrunāt. Daudzi tad steidzīgi devās uz ru­nātāju tribīni un skaļi kliedza, ka Asklepiādam taisnība, ka Aleksandrs tiešām miris.
— Un kas par to, — teica Fokions, — ja viņš šodien ir beigts, tad būs miris arī rīt un parīt, un mēs varēsim mierīgi apspriesties, nekādas briesmas taču nedraud.
Kad Leostens pārsteidzīgi bija iesaistījis Atēnas t.s. «grieķu karā»18, Fokions bija ļoti sašutis, un Leostens viņam zobodamies jautāja, ko gan Fokions labu darījis Atēnām, tik daudzus gadus būdams par stratēģu.
— Ļoti daudz, — Fokions atbildējis, — atēniešus šajos gados apbedīja viņu pašu kapenēs.
Tā kā Leostens tautas sapulcē runāja nekaunīgi un lie­līgi, Fokions viņam aizrādīja:
— Tavas runas, jaunais cilvēk, man atgādina cipreses, tās ir gan lielas un garas, bet augļu tām nav.
Hipereids reiz no tribīnes Fokionam jautājis:
— Kad gan, Fokion, atēniešiem, pēc tavām domām, jāiestājas karā?
— Tad, — teicis Fokions, — kad es redzēšu, ka jau­nieši nekad neatstāj ierindu, ka bagāti ļaudis labprāt uzņemas ārkārtējas nastas, ka oratori vairs neapzog valsti.
Daudzi apbrīnoja Leostena savākto lielo karaspēku un jautāja Fokionam:
— Kā tev šķiet, vai esam labi sagatavojušies?»
— Lieliski stadija skrējienam, bet es baidos, ka garā­kam karam Atēnām nav ne naudas, ne kuģu, ne hoplitu.
Notikumu gaita apstiprināja Fokiona spriedumu. Sā­kumā visi cildināja Leostenu — Boiotijā viņš bija guvis lielu uzvaru un ielencis Antipatru Lamijā. Visi cerēja lielas lietas, labas ziņas pienāca cita pec citas, svētki sekoja svētkiem, upurēšana upurēšanai. Lai parādītu, cik ļoti Fokions maldījies, viņam jautāja:
— Vai tev nepatiktu, ja tu būtu visu to veicis?
— Pat ļoti, bet no saviem vārdiem es tomēr neatteicos. Kad no karalauka arvien vēl turpināja pienākt labas vēstis un vēl labākas baumas, Fokions esot izsaucies:
— Kad mēs reiz beigsim «uzvarēt»?
Pēc Leostena nāves tie, kas baidījās, ka Fokions karu izbeigs, ja viņu sūtīs kā stratēģu, samācīja kādu maz pa­zīstamu vīru runāt tautas sapulcē. Viņš esot Fokiona draugs un skolas biedrs un lūdzot atēniešus Fokionu sau­dzēt un sargāt, jo cita tāda viņiem vairs neesot, bet karā sūtīt Antifilu. Atēnieši šim priekšlikumam piekrita, bet tad pieteicās runāt Fokions — viņš neesot šī vīra skolas biedrs, neesot ne viņa draugs, ne paziņa, bet no šīs die­nas atzīstot viņu par tuvinieku un draugu, tik labs un derīgs esot viņa ieteikums.
Kad atēnieši sāka gatavoties karagājienam uz Boiotiju, Fokions sākumā bija pret to, kaut gan draugi teica, ka, tā pretojoties atēniešiem, viņš iešot bojā.
— Nepelnīti, — tas atbildēja, — ja ieteicu, kas vajadzīgs; pēc nopelniem, ja to nedaru.
Redzēdams tomēr, ka pilsoņi nerimst kliegt, viņš pa­vēlēja saucējam izsaukt:
— Visiem atēniešiem līdz sešdesmit gadiem tūlīt no tautas sapulces jādodas ar Fokionu karā, paņemot līdz pārtiku piecām dienām.
Sacēlās briesmīgs troksnis. Vecie vīri kliedza, pietrūkušies kājās.
— Nav nekā briesmīga, — teica Fokions, — es — jūsu stratēgs, un man jau astoņdesmitais, būšu ar jums.
Tā Fokions nomierināja satrauktos un panāca noska­ņojuma maiņu.
Mikions ar maķedoniešiem un algotņiem bija izkāpis Ramnuntā un siroja postīdams pa piekrasti. Pret tiem devās Fokions ar atēniešiem. Pie viņa steidzīgi piegāja drīz viens, drīz otrs, dodams dažādus padomus, — jāie­ņem tas pakalns, jāuzdod jātniekiem apiet ienaidniekus, jāapmetas tur vai tur.
— Ai, Hērakl, — izsaucās Fokions, — daudz es redzu karavadoņu, maz kareivju.
Kad hoplīti stāvēja kaujas ierindā, kads no viņiem bija izgājis tālu citiem priekšā, tad, izbijies no ienaid­nieka kareivja, kas devās viņam pretī, atkal atkāpās at­pakaļ ierindā.
— Ai, jaunekli, — uzsauca viņam Fokions, — kā Tev nav kauna! Tu esi atstājis divas ierindas. Vienā tevi bija nostādījis stratēgs, otrā tu nostājies pats.
Fokions uzsāka kauju ar ienaidniekiem un pēc niknas cīņas piespieda tos bēgt. Daudzi no tiem un arī pats Mikions krita. Arī Tesālijā hellēņu karaspēks guva uz­varu, kaut gan Antipatram bija pievienojies Leonnats un maķedonieši no Āzijas. Leonnats krita kaujā. Hellēņu falangu komandēja Antifils, jātniekus — tesālietis Menons.
Mazliet vēlāk, kad no Āzijas bija ieradies Kraters ar lielu karaspēku, pie Krannonas atkal notika kauja un hellēņi zaudēja. Sakāve nebija sevišķi smaga, arī kritušo nebija daudz, bet pārāk iecietīgajiem un jaunajiem va­doņiem trūka autoritātes, .tie neprata panākt paklausību, armija izjuka. Antipatram izdevās panākt arī daudzu pil­sētu atkrišanu, uņ tā sev par negodu un kaunu hellēņi zaudēja brīvību.
Antipatrs ar armiju devās tūlīt uz Atēnām. Dēmostens un Hipereids bēga. Demādu apžēloja. Viņš nevarēja sa­maksāt pat kādu daļu no viņam uzliktajiem septiņiem naudas sodiem. Tie visi bija par nelikumīgu jaunu likumu ierosināšanu,19 un Demāds bija arī zaudējis tiesību runāt tautas sapulcē. Tagad apžēlotais Demāds ierosināja sūtīt pie Antipatra pārstāvjus, kas vestu sarunas par mieru. Tauta bija satraukta un izbijusies, tā aicināja runāt Fo­kionu, sauca, ka tā uzticoties vienīgi viņam.
— Ja jūs būtu uzticējušies man, kad es jums ieteicu, kā rīkoties, — teica Fokions, — tad tagad nebūtu jā­spriež par tik ļaunu stāvokli.
Demāda priekšlikumu pieņēma, un Fokionu sūtīja pie Antipatra, kas ar savu armiju bija apmeties Kadmejā un gatavojās tūlīt doties uz Atiku. Fokions vispirms pra­sīja, lai Antipatrs neietu tālāk, tad varētu runāt par mieru, bet Kraters iebilda:
— Fokiona prasība ir netaisna. Mums jāpaliekot draugu un sabiedroto zemē, nodarot tiem lielus zaudējumus, kaut gan mums ir iespējams visu dabūt no ienaidniekiem.
Bet Antipatrs, satvēris Krātera roku, teica:
— Darīsim šoreiz pa prātam Fokionam, bet citādi lai atēnieši rīkojas pēc mūsu norādījumiem. Lamijā to pašu no mums taču prasīja Leostens.
Kad Fokions atgriezās Atēnās, atēnieši bija spiesti Antipatra noteikumus pieņemt, bet drīz viņam ar dažiem citiem sūtņiem bija jādodas uz Tēbām; par vienu no sūt­ņiem atēnieši bija izvēlējušies filozofu Ksenokratu. Visi tik ļoti cienīja Ksenokrata cildenumu, viņa autoritāte bija tik liela, viņu tik ļoti slavēja, ka visi bija pārliecināti — neesot neviena tik augstprātīga, tik rupja, tik ļauna, kas, viņu ieraugot, nejustu pret viņu godbijību. Šoreiz tomēr tā nebija, jo Antipatrs bija stūrgalvīgs, netaisns un ne­žēlīgs. Vispirms jau viņš visus citus sveicināja, bet Kse­nokratu ne, un Ksenokrats teica, ka Antipatrs darot ļoti pareizi: no viņa vienīga tam esot kauns — tik nekrietni tas nodomājis izturēties pret Atēnām.
Kad Ksenokrats sāka runāt, Antipatrs viņā neklausījās, dusmīgi pārtrauca, un Ksenokratam vajadzēja apklust, bet Fokionam viņš atbildēja, ka būs atēniešu draugs un sabiedrotais, ja viņi izdos Dēmostenu un Hipereidu, at­jaunos agrāko valsts iekārtu, kad pilsoņu tiesības bija atkarīgas no viņu mantas stāvokļa, un uzņems Mūnihijā maķedoniešu garnizonu, turklāt vēl samaksās kara izde­vumus un kontribūciju. Visi citi sūtņi, izņemot Kseno­kratu, atzina, ka noteikumi ir saudzīgi. Vergiem, viņš teica, Antipatra noteikumi būtu saudzīgi, brīviem cilvē­kiem tie ir neciešami. Fokions lūdza Antipatru atteikties no maķedoniešu garnizona.
_— Fokion, — teicis Antipatrs, — esmu ar mieru vien­mēr un visur ar tevi saprasties, tikai ne tādos jautājumos, kas varētu but liktenīgi kā mums, tā atēniešiem.
Daži apgalvo, ka tā tas neesot bijis. Antipatrs jautājis, vai Fokions varot galvot, ka atēnieši stingri ievēros mieru un neielaidīsies bīstamās dēkās, ja maķedonieši atteik­sies no garnizona. Fokions cietis klusu un kavējies ar atbildi. Tad Kallimedonts ar iesauku Krabis, nesavaldīgs un rupjš vīrs, kas neieredzēja demokrātiju, pietrūkās kā­jas un sauca:
— Antipatr, ja viņš te daudz muldēs, tu taču viņam neticēsi, bet darīsi, ka biji nodomājis.
Tā atēnieši uzņēma maķedoniešu garnizonu Menilla vadībā, kas bija krietns vīrs un Fokiona paziņa. Šo pra­sību visi atzina par augstprātīgu. Tā esot raksturīga varmācībai un kundziskumam, to neprasot drošības apsvē­rumi. Stāvokli vēl ļaunāku padarīja garnizona ienākšana tieši divdesmitajā boedromionā, kad atēnieši svin mistēri­jas un nes Iakhu no Atēnām uz Eleisīnu. Tauta domāja, ka svētki ir sabojāti, salīdzināja senās svinības ar taga­dējām. Agrāk, visgrūtākajās dienās, parādījās dīvaini tēli, bija dzirdamas baigas balsis, kas iedvesa šausmas ienaidniekiem, tagad tajos_ pašos svētkos dievi vienal­dzīgi noraugās uz visļaunākajam Helladas _ciešanam_ un pat zobojas, ka hellēņiem svētākā un jaukāka laika vārds ir kļuvis par lielākās nelaimes vārdu.
Pirms dažiem gadiem Dodones priesterienes bija atē­niešiem pareģojušas un pieteikušas sargāt Artemīdas aug­stieni, lai to neieņemtu citi. Tagad lentes, ar kurām bija apsieti svētie grozi, nebija nokrāsojušas purpursarkanas, bet dzeltenbālas, kaut gan_viss pārējais kopa ar tam krā­sotais bija vajadzīgajā krasā. Mistam, kas mazgāja ostas malā sivēnu,20 uzbruka jūras briesmonis un aprija visu viņa ķermeņa apakšējo daļu līdz jostas vietai. Dievs_ ar to skaidri pavēstīja atēniešiem, ka viņi zaudēs pilsētas daļu pie jūras, bet viņiem paliks augšējā pilsēta.
Maķedoniešu garnizons atēniešus nemaz neapgrūtināja. Tas bija Menilla nopelns. Tādu, kas nabadzības dēļ zau­dējuši pilsoņu tiesības, bija vairāk nekā divpadsmit tūk­stoši. Atēnās palikusī šo ļaužu daļa bija pārliecināta, ka viņi ir apkaunoti un pazemoti. Otrai daļai, kas maķedo­niešu dēļ atstāja Atēnas un apmetas uz dzīvi Traķija, kur Antipatrs deva viņiem zemi jaunas pilsētas celšanai, va­rēja likties, ka viņu pilsētu ieņēmuši ienaidnieki un viņus no tās padzinuši.
Kad Kalaurijā nomira Demostens un pie Kleonam Hipereids ( par to rakstīts citas biogrāfijas ), atēnieši gan­drīz vai sāka ilgoties pēc Aleksandra un Filipa. Tas atgā­dina kādu vēlāku nostāstu. Pēc Antigona nogalināšanas, kad viņa slepkavas sāka varmācīgi un nežēlīgi apspiest ļaudis, Frīģijā kāds vienkāršs zemnieks raka bedri.
— Ko tu tur roc? — kāds viņam jautajā.
— Meklēju Antigonu, — tas atbildēja, smagi nopūz­damies. Arī atēniešiem šajās dienās varēja ienākt prātā Filips un Aleksandrs, kas bija diženi, iecietīgi vīri. Tur­pretim Antipatrs tiem, kam klājās ļauni, bija grūti panesams varmācīgs kungs, kas savu patvaļu maskēja ar ikdienišķu seju, apnēsātu apmetni un vienkāršu dzīvi. Fokions tomēr izlūdza no viņa piedošanu daudziem, kam draudēja trimda, bet daudziem trimdiniekiem, kuriem va­jadzēja doties tālāk par Keraunu kalniem un Tainara zemesragu,21 panāca atļauju apmesties Peloponēsā, Viens no tiem bija sikofants Hagnonids.
Atēnu pārvaldē Fokions ievēroja likumību un bija iecietīgs, amatus viņš deva izglītotiem un miermīlīgiem ļaudīm, bet nemiera gariem, kas visu gribēja pārveidot, viņš ieteica nodoties lauku darbiem un nebūt tik vīzde­gunīgiem. Jāsaka gan — tie tagad bija kļuvuši stipri lēnāki, jo nevarēja vairs tā trokšņot un jaukties valsts . lietās.
Redzēdams, ka Ksenokratam jāmaksā meteku nodoklis, viņš gribēja tam piešķirt pilsoņa tiesības, bet Ksenokrats atteicās — viņam nenākoties kļūt par pilsoni tādā valstī, kādu viņš nav gribējis, kad Atēnu uzdevumā bijis sūtnis.22
Kad Menills bija atsūtījis Fokionam dāvanas un naudu, viņš tās nepieņēma, teikdams, ka Menills neesot ievēro­jamāks par Aleksandru un Fokionam, kas dāvanas nav pieņēmis no Aleksandra, neesot nekāda pamata tās tagad pieņemt no Menilla. Tad Menills lūdza, lai Fokions atļauj tās pieņemt Fokam, un Fokions atbildēja:
— Ja Foks būs krietns un saprātīgs, viņam pietiks ar to, kas pieder viņa tēvam, bet, ja viņš paliks tāds pats kā pašlaik, tad viņam nekad nebūs diezgan.
Kad Antipatrs prasīja Fokiona atbalstu kādā ne sevišķi godīgā pasākumā, viņš atbildēja:
— Es nevaru būt Antipatram draugs un tai pašā laikā arī glaimīgs izdabātājs.
Pats Antipatrs esot teicis, ka Atēnās viņam esot divi draugi — Fokions un Demāds. Vienu viņš nevarot pie­runāt, lai tas no viņa kaut ko pieņemtu, otram viņš nekad nevarot pietiekami daudz dot.
Fokions nabadzību atzina par nopelnu. Tik daudzas reizes viņš bijis Atēnās stratēgs un ķēniņi bijuši viņa draugi; viņš kļuvis vecs, bet pie mantas nav ticis. Tur­pretim Demāds lepojās pat ar nelikumīgi iegūtu bagātību.
Atēnās bija likums, ka teātra koristi var būt tikai pilsoņi. Par katru koristu, kas nebija pilsonis, horēgam bija jāmaksā tūkstoš drahmas soda naudas. Demāds lika uzstāties simtvīru korim, kurā nebija neviena pilsoņa, un paņēma jau līdz uz teātri simttūkstoš drahmas soda naudas. Kad viņa dēls Dēmejs precējās, viņš teica:
— Mans dēls, kad es precēju tavu māti, neviens kai­miņš to nezināja, bet tavas kāzas man palīdz rīkot ķēniņi un vietvalži.
Kad atēnieši neatlaidīgi prasīja Fokionam, lai viņš panāk maķedoniešu garnizona izvešanu, viņš vai nu ne­cerēja pierunāt Antipatru, vai arī domāja, ka tauta, bai­dīdamās no maķedoniešiem, būs saprātīgāka, mierīgāka un paklausīgāka, un tāpēc noraidīja sūtņa sūtīšanu pie Antipatra. Antipatru viņš pārliecināja nepiedzīt no atē­niešiem naudu, bet pagaidīt. Tad atēnieši mainīja savu taktiku un lūdza palīdzību no Demāda, kas to labprāt ari apsolīja. Paņēmis līdz savu dēlu, viņš devās uz Maķedo­niju, kurp, šķiet, ļauns liktenis viņu aizveda tieši tad, kad Antipatrs jau bija slims un visu varu bija pārņēmis Kasandrs, kura rokās_ bija nākusi Demāda vēstule, rak­stīta Antigonam uz Āziju. Tajā Demāds mudināja Antigonu pievērsties stāvoklim Hellādā un Maķedonijā, kur viss — kā viņš zobojās par Antipatru — karājoties vecā, sapuvušā diegā. Tāpēc Kasandrs, uzzinājis par Demāda ierašanos, lika viņu apcietināt. Tūlīt pie Demāda atveda viņa dēlu un nogalināja tik tuvu tēvam, ka viņa apmetnis viss applūda ar dēla asinīm. Tad Kasandrs rupji zākāja un gānīja Demādu, pārmeta viņam nepateicību un node­vību, lika viņu mocīt un nogalināt.
Kad Antipatrs nomira, iecēlis Polisperhontu par stra­tēģu un Kasandru par hiliarhu, Kasandrs nekavējoties sacēlās. Aizsteigdamies priekšā Polisperhontam, viņš tūlīt sūtīja Nīkanoru pārņemt no Menilla Mūnihijas garnizona komandu, pirms Antipatra nāve kļūs visiem zināma. Da­žas dienas pēc tam to dabūja zināt arī atēnieši, kas vai­noja Fokionu un viņam pārmeta, ka, jau agrāk to zinā­dams, viņš visu noklusējis, izdabādams Nīkanoram. Fo­kions šos pārmetumus neievēroja; panācis satikšanos un sarunas ar Nīkanoru, viņš dabūja no tā solījumu būt draudzīgam un laipnam pret atēniešiem. Nīkanors apņē­mās arī rīkot sacensības un uzņemties vajadzīgos izde­vumus.
Šajā laikā Polisperhonts, kļuvis ķēniņa aizbildnis,23 cen­tās ar veiklu politiku uzveikt Kasandru. Viņš rakstīja atēniešiem vēstuli, ka ķēniņš24 atļauj viņiem atjaunot demokrātiju un visi atēnieši tagad varēšot dzīvot pēc tēvu tēvu likumiem, tā ķēniņš gribot. Tā bija pret Fokionu vērsta viltība. Kā vēlāk izrādījās, Polisperhonts centās dabūt savā pusē Atēnas un bija pārliecināts, ka tas iespējams tikai pēc Fokiona padzīšanas, bet Fokionam būs jāatstāj Atēnas, kad pilsoņu tiesības zaudējušie atkal saplūdīs tautas sapulcē un tribīnē atkal parādīsies dema­gogi un sikofanti. Izredzes atjaunot demokrātiju atēnie­šiem šķita ļoti vilinošas, un Nīkanors, gribēdams pārlie­cināties par viņu noskaņojumu, uzticēja savu drošību Fokionam un devās uz Peiraju, kur bija sanākusi pa­dome, bet Derkills, kam bija pakļauti vietējie atēniešu bruņotie spēki, bija nodomājis viņu sagrābt, taču Nīka­nors dabūja to zināt un laikus pasteidzās nozust.
Bija noteikti paredzams, ka Nīkanors atēniešiem at­riebsies. Fokionam pārmeta, ka viņš ļāvis Nīkanoram aiz­bēgt un nav viņu aizturējis.
— Es uzticos Nīkanoram, — teica Fokions, — un ne­domāju, ka atēniešiem no viņa jābaidās. Ja tas tā ari nebūtu, es tomēr vēlētos, lai visi redz, ka es labāk ciešu netaisnību nekā to daru.25
Attiecībā uz sevi pašu šie vārdi kādam varētu likties ļoti jauki un cildeni, bet, ja šis vīrs, būdams stratēgs un valstsvīrs, apdraud ar to valsts pastāvēšanu, tad es tie­šām nezinu, vai viņš nenoziedzas pret saviem pilsoņiem, pret augstu un svētu pienākumu. Nevar arī apgalvot, ka Fokions saudzēja Nīkanoru, negribēdams ievilkt Atēnas karā, bet aizbildinājās ar pienākumu un uzticību, lai Nīkanors savukārt aiz godprātības neuzmāktos atēniešiem un nedarītu tiem pāri. Tomēr liekas,, ka Fokions pilnīgi uzticējās Nīkanoram, kaut gan par viņu runāja daudz ļauna, un daudzi viņu apsūdzēja, ka viņš gatavojoties uzbrukt Peirajai un ar dāvanām dabūt savā pusē Peirajas iedzīvotājus, taču Fokions neņēma to vērā un tam neticēja. Un pat tad, kad Filomēls iesniedza tautas sapulcē priekšlikumu, ka visiem atēniešiem jābūt kaujas gata­vībā, lai nekavējoties izpildītu visas Fokiona pavēles, Fokions pats neko neuzsāka, līdz Nīkanors, iznācis no Mūnihijas, ar saviem kareivjiem piegāja Peirajai.
Fokions tagad gribēja vest atēniešus cīņā, bet kareivji trokšņoja un nicīgi pret viņu izturējās. Tad ar karaspēku ieradās Polisperhonta dēls Aleksandrs, kas teica, ka viņš nākot atēniešiem palīgā pret Nīkanoru, taču viņa īstais nolūks bija sagrābt pilnīgā sabrukumā nonākušo pilsētu. Kopā ar Aleksandru bija atnākuši un iekļuvuši pilsētā arī atēniešu trimdinieki. Tiem piebiedrojās svešzemnieki un pilsoņu tiesības zaudējušie. Sanāca pavisam juceklīga tautas sapulce, kas atcēla Fokionu un izvēlēja citus stra­tēģus.
Ja Aleksandrs viens pats nebūtu devies uz sarunām ar Nīkanoru .pie mūra, turklāt vairākas reizes, tad Atēnas būtu gājušas bojā. Orators Hagnonids tagad tūlīt vērsās pret Fokionu un apsūdzēja viņu nodevībā, Kallimedonts un Harikls izbailēs aizbēga, bet Fokions ar atlikušajiem draugiem devās pie Polisperhonta. Kopā ar viņiem palī­dzēt Fokionam aizbrauca arī platajietis Solons un korin­tietis Deinarhs, kurus visi turēja par labiem Polisperhonta draugiem. Deinarha slimības dēļ viņi vairākas dienas pa­lika Elatejā. Bet arī Atēnās tauta sūtīja vēstnešus pie Polisperhonta apsūdzēt Fokionu. Lēmuma projektu tautas sapulcei bija iesniedzis Arhestrats, aizstāvēja Hagnonids. Visi pie Polisperhonta sūtītie satika viņu un ķēniņu ceļā kādā Tokidas ciemā Farigās, kas atrodas pie Akrūrijas kalna, ko tagad sauc par Galati.
Tur Polisperhonts lika uzstādīt ar zeltu cauraustu pār­jūmi, kur nosēdināja ķēniņu un viņa draugus. Deinarhu viņš pavēlēja saņemt ciet, līdzko tas būs ieradies, mocīt un sodīt ar nāvi, atēniešus uzaicināja ķēniņa padomē teikt, ko viņi gribot. Tie sāka trokšņot, kliegt un cits citu apsūdzēt. Tad citiem priekšā iznāca Hagnonids.
— Iesēdiniet mūs vienā krātiņā un aizsūtiet atpakaļ uz Atēnām izstrīdēties.
Ķēniņš sāka smieties, bet maķedonieši un svešzemnieki, kas bija sastājušies ap pārjūmi, gribēja visu dzirdēt, lai uzjautrinātos, un ar zīmēm mudināja sūtņus nākt klajā ar savām apsūdzībām, bet stāvoklis abās pusēs nebija vienāds. Polisperhonts bieži pārtrauca Fokionu, līdz tas trieca runātāja zizli pret zemi, apklusa un nogāja sāņus, un, kad Hegemons, kāds no sūtņiem, izsaucās: pats Polisperhonts varot liecināt, ka Fokions vienmēr bijis tautas draugs, Polisperhonts dusmās tam uzkliedza:
— Beidz mani apmelot ķēniņa priekšā!
Tad ķēniņš pielēca kājās un gribēja triekt ar šķēpu Hegemonam, bet Polisperhonts aptvēra to abām rokām, un padomes sēde ar to beidzās.
Fokionu un viņa pavadoņus apstāja sardze, un tie Fokiona draugi, kuri atradās nostāk, to redzēdami, pastei­dzās nemanot pazust un tā izglābās. Apcietinātos Kleits aizveda uz Atēnām, teikdams, ka vedot viņus uz tiesu, bet īstenībā viņus veda sodīt ar nāvi, jo tas bija jau nolemts. Viņus veda ratos pa Kerameiku uz teātri, un žēl bija to noskatīties. Teātrī Kleits viņus paturēja, līdz arhonti sasauca tautas sapulci. Tajā pielaida visus — vergus, svešzemniekus, pilsoņu tiesības zaudējušos. Visi — kā sievietes, tā vīrieši — varēja nākt teātrī un runāt no tribīnes.
Tad nolasīja ķēniņa vēstuli, kurā bija teikts, ka, pēc viņa atzinuma, šie vīri esot nodevēji, bet galīgi to izlemt pienākoties atēniešiem, jo tie esot brīva un neatkarīga tauta. Tad Kleits lika ievest apcietinātos, un krietnākie pilsoņi, Fokionu ieraudzījuši, aizklāja sejas un raudāja. Viens no viņiem tomēr iedrošinājās runāt no tribīnes. Ja ķēniņš nodevis atēniešiem tik svarīgas lietas izlem­šanu, tad labi būtu, ja no tautas sapulces aizietu vergi un svešzemnieki. Sākās kliegšana: ar akmeņiem vajagot nomētāt tautas ienaidniekus un oligarhijas piekritējus, un pēc tam neviens vairs nemēģināja aizstāvēt Fokionu. Arī viņam pašam gandrīz nemaz nedeva iespēju runāt.
— Vai jūs gribat, — viņš jautāja, — sodīt mūs ar nāvi taisnīgi vai netaisni?
Daži teica, ka taisnīgi.
— Un kā jūs to zināsiet, mūs neuzklausījuši?
Un, kad viņam gandrīz neko vairāk neļāva teikt, viņš skaļi sauca:
— Es atzīstu, ka esmu rīkojies netaisni un pelnījis nāves sodu, bet kāpēc jūs, atēnieši, gribat ar nāvi sodīt šos vīrus, kas neko ļaunu nav darījuši?
Tad daudzi kliedza:
— Tāpēc, ka viņi ir tavi draugi.
Fokions nokāpa no tribīnes un neteica vairāk neko.
Hagnonids nolasīja lēmuma ierosinājumu. Tautas sa­pulcei jābalso un jāizlemj, vai apsūdzētie vainīgi vai ne. Ja ar balsu vairākumu atzīs, ka viņi vainīgi, viņiem jāmirst.
Pēc Hagnonida priekšlikuma nolasīšanas daži sauca, ka Fokionu pirms nāves soda vajagot mocīt. Viņi piepra­sīja atnest riteni un saukt bendes. Taču Hagnonids re­dzēja, ka Kleitām tas nepatīk, un ari pats domāja, ka tas būtu nekrietns barbarisms.
— Atēnieši, — viņš teica, — kad dabūsim rokā ben­desmaisu Kallimedontu, varēsim viņu mocīt, bet par Fokionu es šādu priekšlikumu neiesniedzu.
Tad kāds no krietnajiem pilsoņiem, troksni pārklieg­dams, sauca:
— Tu pareizi dari: ja mēs mocīsim Fokionu, kas tad mums vēl paliks priekš tevis.
Kad Hagnonida priekšlikumu pieņēma, sākās balso­šana.26 Sēžot nepalika neviens, visi piecēlās. Lielākā daļa balsoja par nāves sodu. To piesprieda Fokionam, Nīkoklam, Tudipam, Hegemonam un Pitoklam. Falēras Dēmetrijam, Kallimedontam, Hariklam un vēl dažiem citiem nāves sodu piesprieda aizmuguriski.
Kad tautas sapulce bija atlaista, notiesātos aizveda uz cietumu. Citus ceļā apkampa draugi un tuvinieki, un viņi žēlojās un raudāja, bet Fokions gāja ar tādu sejas izteiksmi, it kā tautas sapulce viņu sūtītu komandēt armiju. Visi, kas viņu redzēja, apbrīnoja viņa mieru un cilde­numu. Tikai ienaidnieki, iedami blakus, nemitējās viņu zākāt. Viens no tiem, mazliet aizsteidzies priekšā, pat iespļāva viņam sejā. Tad Fokions paskatījies uz arhontiem un teicis:
— Vai tad neviens nesavaldīs šo riebekli?
Kad Tudips, cietumā nonācis, redzēja gatavojam jau indes kausu, viņš sašutis sāka žēloties par savu likteni, teikdams, ka nepareizi iejaukts Fokiona lietā un tagad viņam netaisni jāmirstot kopā ar to.
— Bet vai tad tas tev nav gods mirt kopā ar mani? — teicis Fokions.
Kāds no draugiem Fokionam jautājis, vai viņam ne­esot kas sakāms savam dēlam.
— Protams, un turklāt kas ļoti svarīgs — neturēt ļaunu prātu uz atēniešiem.
Nīkokls, pats uzticamākais no Fokiona draugiem, lūdza atļauju dzert indi pirmajam.
— Man ir grūti un sāpīgi, Nīkokl, izpildīt tavu lū­gumu, — teica Fokions, — bet, tā kā līdz šim nekad ne­esmu tev neko atteicis, izpildīšu arī šo beidzamo vēlē­šanos.
Visi sāka dzert, bet indes pietrūka, un sargs teica, lai dodot viņam divpadsmit drahmu, ko nopirkt vēl vienu devu. Laiks gāja, un Fokions lika pasaukt kādu no sa­viem draugiem, kam žēlojās, ka Atēnās pat nomirt par velti nevarot. Tad viņš lūdza iedot sargam kādu mazu­miņu.
Bija munihiona mēneša deviņpadsmitā diena, kad jāt­nieki, godādami Zevu, dodas svētku jājienā pa pilsētu. Jājot gar cietumu, daži noņēma savus vainagus, citi ar asarām acīs noraudzījās uz cietuma durvīm. Tie, kuri vēl nebija galīgi zaudējuši cilvēcību, kurus dusmas un naids vēl nebija pilnīgi samaitājuši, — tie visi bija pārliecināti, ka tikai nelieši un neģēļi nāves soda izpildīšanu varēja neatlikt kaut uz vienu dienu, lai neaptraipītu pilsētu, kas šajā dienā svinēja svētkus. Un ar to vēl nebija diez­gan — Fokiona ienaidniekiem likās, ka viņi nav guvuši pietiekamu gandarījumu, un viņi panāca lēmumu, ka Fo­kiona līķis jāizmet ārpus Atikas un nevienam atēnietim nav atļauts sakurt bēru sārtu, tāpēc neviens no Fokiona draugiem neuzdrošinājās pat pieskarties mirušajam. Ti­kai Konopions, kas bija paradis par maksu izpildīt šādus uzdevumus, aizveda mirušo pāri robežai un, atnesis uguni no Megaridas, tur sadedzināja. Klāt bija Fokiona sieva ar savām verdzenēm, kas apbēra ar zemi pelnus un nesa lejamo upuri. Kaulus viņa naktī aiznesa uz mājām un ap­raka pie pavarda, teikdama:
— Tev, mīļā Hestija, guldu es blakus šī krietnā vīra mirstīgās atliekas, tu atdod tās mūsu kapenēm, kad atē­nieši būs nākuši pie prāta.
Nepagāja ilgs laiks, un notikumu gaita parādīja, kādu saprātīgu un taisnīgu vadoni un sargu tauta ir nobendē­jusi. Tā uzcēla viņam vara statuju un uz valsts rēķina apglabāja viņa kaulus. Hagnonidu, vienu no apsūdzētājiem, tā sodīja ar nāvi. Epikūru un Demofilu, kas aizbēga no Atēnām atrada Fokiona dēls Foks un atrieba tēva nāvi. Par krietnu vīru šis Foks tomēr neesot kļuvis.
Fotona nāve hellēņiem atkal atgādināja Sokratu abiem vienādi bija nodarīta netaisnība, vienādi no tās valstij radās nelaime.

__________________

1 Katons cīnījās pompejiešu pusē pret Cēzaru un viņa piekritējiem, bet Cēzars, satriecis Romas republikas iekārtu, kļuva par neierobežotu pavēlnieku.
2 Jaunieši, kas regulāri pulcējās uz šādām pārrunām un lekcijām, veidoja t.s. Platona Akadēmiju.
3 Fokions doma par atēniešu vieglprātību, par viņu nopietnības trū­kumu svarīgos jautājumos.
4 404.gadā ar Atēnu padošanos beidzās Peloponēsas karš. Uzvara pār hellēņiem ir, protams, ievērojamāks sasniegums nekā uzvara pār per­siešiem vai feniķiešiem.
5 Otrās Atēnu jūras savienības locekļu kārtējie maksājumi.
6 Kad darba diena jau beigusies.
7 Upurēja dieviem, bet dievi bija mierā ar dažiem gabaliņiem upurlopu gaļas un upura smaržu, tā ka upurēšana bija tautas pacienāšana.
8 Ja atēntešiem neizdevās kāds svarīgs pasākums, tie dažreiz sodīja ar nāvi oratoru, kas to bija ieteicis.
9 Protams, maķedoniešiem visvairāk naidīgos oratorus.
10 Spartiešu draugs.
11 Piecsimt vīru padomē.
12 Arhibiāda tērpam, bārdai un drūmajai sejai vajadzēja liecināt, ka viņš ir nelokāms taisnības aizstāvis.
13 Aptuveni šantāžists, kas, draudēdams ar apsūdzību, centās izspiest naudu.
14 Zvērināto tiesa Atēnas.
15 Kauja pie Haironejas ( 338.g. ).
16 Grieķu teātrī aktieri bija tikai vīrieši.
17 Bieži vien vergs, lai iegūtu sava kunga labvēlību, viņam nekaunīgi glaimoja.
18 To sauc arī par Lamijas karu. Tajā pēc Aleksandra nāves sacēlušies grieķi ielenca maķedoniešu armiju Tesālijas pilsētā Lamijā.
19 Iesniedzot likumprojektu, bija stingri jāraugās, lai tas nebūtu pret­runā ar kādu spēkā esošu likumu. Tādā gadījumā šis likums bija vis­pirms jāatceļ. Par šī noteikuma neievērošanu bija paredzēts sods.
20 Sivēns bija jāupurē Dēmetrai. Tai par godu svinēja mistērijas.
21 Keraunu kalni ir vistālāk Grieķijas ziemeļos, Tainara zemesrags — vistālāk dienvidos.
22 Ksenokrats negribēja Atēnu atkarību no Maķedonijas.
23 Pēc Aleksandra nāves viņa ievērojamākie karavadoņi kādu laiku centās saglabāt valsts vienību. Par ķēniņu atzina Filipa I plānprātīgo ārlaulības dēlu Filipu Arridaju, kam bija vajadzīgs aizbildnis. Lielas varas šim aizbildnim nebija.
24 Filips Arridajs, kura aizbildnis bija Polisperhonts.
25 Sokrāta princips.
26 Ar rokas pacelšanu.

DEMOSTENS

Vai nu Eiripīds, Sosijs ( tā domā vairākums ), vai ari kāds cits, kas uzrakstīja Alkibiāda cildinājumu par uz­varu Olimpijas zirgu skriešanās sacensībās, apgalvo, ka cilvēka laimei vispirms vajagot, lai viņa dzimtā pilsēta būtu ievērojama. Es turpretim domāju, ka tam, kas grib gūt patiesu laimi, kura visvairāk ir atkarīga no viņa paša rakstura un izturēšanās, nav svarīgi, vai viņa tēvija ir neievērojama un maza, tāpat kā viņam nav svarīgi, vai viņa māte ir maza un neglīta. Ir taču smieklīgi, ja kāds domātu, ka īulidā, mazā nelielās Kejas salas daļā, un tāpat arī Aigīnā, ko kāds atēnietis1 reiz pat ieteica izraut kā dzeloni no Peirajas, varētu gan rasties krietni aktieri un dzejnieki, bet tomēr varētu būt ari taisnīgi, gudri un cildeni stingra rakstura vīri. Citas mākas un prasmes, ar kurām gūstam bagātību un slavu, panīkst mazās pilsēti­ņās, bet rakstura cildenums kā stiprs un pieticīgs stāds spēj augt visur, kur ir krietnas un darbīgas dvēseles. Un tāpēc arī es, kļūdīdamies savās domās un darbos, ne­kad nepiedēvēju vainu savai neievērojamai tēvijai, bet vienmēr un dibināti tikai pats sev.
Ja turpretim kāds uzņemas rakstīt plašu vēsturi, tad šādam pasākumam nepietiek ar avotiem, kas atrodas tieši pie rokas vai vismaz tuvumā, bet vajadzīgi arī darbi no dažādām tālām vietām, viņam tad tiešām nepieciešama liela, izglītota, plaši pazīstama pilsēta, kurā ir dabūjamas daudzas un dažādas grāmatas, un, ja kaut kas šo grāmatu autoriem paslīdējis garām, par to viņš šeit vēl dabūs dzirdēt, iegūs, izjautājot noteiktas ziņas, un uzrakstīs darbu, kurā nekā svarīga netrūks.
Bet es dzīvoju mazā pilsētā un labprāt tajā palieku, lai tā nekļūtu vēl mazāka. Kad es dažādu pienākumu dēļ biju Romā un Itālijā, man nebija laika nodarboties ar latīņu valodu: kavēja politiski uzdevumi un skolnieki, kuriem es mācīju filozofiju, tā ka tikai daudz vēlāk, jau uz mūža beigām, es sāku lasīt latīniski. Un tad es pieredzēju kaut ko dīvainu, gandrīz vai neticamu. Par noti­kumiem es izzināju nevis no izlasītā, bet kaut kā no notikumiem, par kuriem man bija mazliet nojēga, radās kaut kāda vārdu izpratne. Izjust latīņu valodas skaistumu un lokanību, tās bagātību un harmoniju un visu citu, kas valodu dara jauku, ir liels prieks un bauda, taču tas panākams tikai ar neatlaidīgu un grūtu darbu, ko var uzņemties jaunāki ļaudis, kuriem vairāk laika.
Tāpēc arī, rakstot par Dēmostenu un Ciceronu, mēs aplūkosim viņu personisko dzīvi, viņu politisko darbību un tās ievirzes un uz šī pamata centīsimies viņus rakstu­rot, bet nemēģināsim noskaidrot un parādīt, kurš no vi­ņiem ir lielāks daiļrunas mākslā. Šķiet, dievība, veido­dama Dēmostenu un Ciceronu, jau no paša sākuma de­vusi viņiem daudz līdzīga: gan godkāri un dziļu politiskas brīvības cieņu, gan drosmes trūkumu briesmās un karā, pievienodama vēl visam tam daudzas mazāk nozīmīgas kopējas rakstura īpašības. Domāju, ka neatradīsim divus oratorus, kas no neievērojamiem un nepazīstamiem kļu­vuši lieli un vareni, cīnījušies ar ķēniņiem un tirāniem2, zaudējuši mīļotās meitas, devušies trimdā, atgriezušies ar lielu godu, atkal bēguši, krituši ienaidnieka rokās, un līdz ar viņiem mirusi arī viņu pilsoņu brīvība. Un, ja šo vīru raksturs un liktenis kā divi amatnieki sāktu strīdu, grūti būtu izšķirt, vai šos vīrus tik līdzīgus veidojis viņu raksturs vai viņu dzīve. Es sākšu ar to,, kas dzīvojis agrāk.
Dēmostena tēvs, ko arī sauca par Dēmostenu, kā stāsta Teopomps, bijis no turīgajiem.atēniešiem. Viņam piede­rējusi liela nažu un zobenu kalēju darbnīca, kurā strādāja vergi amatnieki, un tāpēc viņš arī dabūjis iesauku Nažu vīrs. Par Dēmostena māti orators Aishins saka, ka tā bijusi kāda Gilona un barbaru sievietes meita. Šis Gilons vēlāk apsūdzēts nodevībā un bēdzis no Atēnām, bet es nezinu, vai Aishins runā taisnību vai apmelo Dēmostenu un ceļ viņam neslavu.
Dēmostenam bija septiņi gadi, kad nomira tēvs un atstāja viņam prāvu mantojumu — gandrīz piecpadsmit talantus pēc novērtējuma. Viņa aizbildņi nebija godīgi: mantojumu tie pārvaldīja bezrūpīgi, daļu no tā tieši piesavinājās. Pietrūka pat naudas, ko samaksāt Dēmostena skolotājiem. Šķiet, tāpēc Dēmostens nedabūja tādu izglī­tību, kāda pienācās brīva pilsoņa dēlam. Arī māte centās viņu izsargāt no visām grūtībām, un audzinātāji nespieda viņu tās uzņemties, jo viņš bija vārgs un izlutināts. Agrā jaunībā slimīgais un nīkulīgais zēns dabūja nievājošo Batala iesauku. Šis Batals esot bijis fiziski nevarīgs un mīkstčaulīgs flautists, un Antifons viņu padarījis par kā­das savas komēdijas varoni. Citi zina teikt, ka Batals bijis dzejnieks, kas rakstījis izlaidīgas dzīru dziesmas. Iesauku Args (arī tāda bija Dēmostenam) viņš dabūjis savas dzē­līgās un ļaunprātīgās dabas dēļ, jo daži dzejnieki čūsku sauc par argu. Par Argu, saka citi, viņu sākuši saukt kāda dzejnieka Arga vārdā, jo viņa runas tāpat garlaiko­jušas klausītājus kā Arga apnicīgās un nemelodiskās vār­smas. Bet pietiks par to.
Pievērsties daiļrunai Dēmostenu pamudinājis šāds ga­dījums. Oratoram Kallistratam bija jārunā tiesā par no­ziedzīgo Oropas atdošanu ienaidniekiem. Visi ar nepacie­tību gaidīja tiesas dienu, jo Kallistrats bija lielisks runā­tājs un Oropas lietai bija pievērsta vispārēja uzmanība. Dēmostens, dzirdēdams, ka skolotāji un audzinātāji no­runā iet uz tiesu, ar neatlaidīgu lūgšanos panāca, ka audzinātājs apsolīja viņu aizvest paklausīties. Audzinātā­jam bija pazīstami tiesas kalpotāji, un viņš dabūja zēnam vietu, kur varētu dzirdēt visu, kas tiks runāts, bet pats paliktu nepamanīts.
Tā bija Kallistrata lielā diena, visi par viņu bija sa­jūsmināti, viņu apbrīnoja, bet Dēmostens viņu apskauda, redzēdams, cik liels ļaužu pūlis viņu pavada mājās, cik ļoti viņu „cildina. Tomēr visvairāk Dēmostens bija pār­steigts par daiļrunas spēku. Viņam likās, ka tā spēj visu. Tāpēc, pametis visas citas mācības un zēnu nodarbības, viņš pievērsās neatlaidīgiem vingrinājumiem, lai kādreiz arī pats kļūtu par oratoru. Par daiļrunas skolotāju viņš izvēlējās Isaju, kaut gan varētu mācīties arī pie Isokrata. Būdams bāra bērns, viņš varbūt nevarēja maksāt Isokratam desmit mīnas, bet varbūt izvēlējās Isaju, domādams, ka Isaja runas veids viņam vairāk noderēs, jo tas bija lietišķāks un asprātīgāks.3 Hermips kādos memuāros esot lasījis, ka Dēmostens mācījies pie Platona un šī mācība viņam noderējusi visvairāk.
Sasniedzis pilngadību, Dēmostens tūlīt sāka tiesāties, ar saviem aizbildņiem un sacerēt pret viņiem vērstas tiesas runas. Vienmēr atrazdami jaunus iebildumus un atspēko­jumus, aizbildņi atkal un atkal prasīja lietas atkārtotu izskatīšanu. Neatlaidīgi cīnīdamies, Dēmostens ar lielām pūlēm panāca sev labvēlīgu spriedumu, bet neatguva pat niecīgu sava mantojuma daļu. Tomēr viņš ieguva pie­redzi un drosmi publiski runāt un, izjutis cīņas un uz­varas prieku, nolēma nodoties sabiedriskai darbībai un runāt tautas sapulcē.
Kā Lāomedonts no Orhomenas, slimodams ar kadu lie­sas kaiti, pēc ārstu ieteikuma trenējās, skriedams garas distances, un tā attīstīja savas spējas, ka sāka piedalīties sacensībās un kļuva par vienu no labākajiem gargabalniekiem, tāpat arī Dēmostens sākumā pievērsās runas mākslai, lai uzlabotu savu mantas stāvokli, bet vēlāk, ieguvis runātāja prasmi, sāka sacensties ar oratoriem, kas runāja par politiskiem jautājumiem tautas sapulcē, un izvirzīties starp tiem pirmajā vietā. Tomēr sākumā tauta par viņu smējās un trokšņoja. Viņam nebija runātāja pieredzes, viņa teikumi šķita juceklīgi un samocīti viņa pamatojumi pārāk māksloti. Arī balss viņam likās par vāju un izruna nepietiekoši skaidra, turklāt seklā ieelpa, traucēdama runas plūdumu, traucēja teiktā izpratni. Tā­pēc viņš nemēģināja runāt tautas sapulcē un, paļāvību zaudējis, nomākts klejoja pa Peiraju. Tur viņu satika jau stipri vecais Einoms un izrāja:
— Tu vari runāt gandrīz kā Perikls, bet mazdūšīgi atsakies no cīņas, neuzdrošinies stāties tautas priekša, nenorūdies savam uzdevumam, bet nīksti gļēvā bezdar­bībā.
Citu reizi pēc jaunas neveiksmes viņš, ar apmetni aiz­klājis seju, sagrauzts gājis mājās. Tad viņam piebiedro­jies aktieris Satīrs, labs viņa paziņa. Dēmostens viņam žēlojies, ka viņš pūloties vairāk par citiem oratoriem un runas mākslai veltījis visus savus spēkus, bet nav ieguvis tautas atzinību, turpretim dzērājus jūrniekus un pilnīgus nejēgus tauta uzklausa labprāt.
— Tev, Dēmosten, taisnība, — teica Satīrs, — bet es varu tev līdzēt. Nolasi tikai man no galvas kādu Eiripīda vai Sofokla fragmentu.
Kad Dēmostens bija nolasījis, Satīrs to pašu atkārtoja, bet atkārtoja, tā raksturodams runātāju un tā izteikdams viņa pārdzīvojumu, ka Dēmostenam pašam likās — tas ir pavisam cits fragments. Tagad viņš saprata, kādu krāš­ņumu un valdzinājumu runai dod priekšnesums, ka visām pūlēm nav gandrīz nekādas nozīmes, ja novārtā atstāts priekšnesuma izteiksmīgums. Viņš iekārtoja darbam pa­graba telpu, kas saglabājusies līdz mūsu dienam. Katru dienu viņš devās turp noslīpēt priekšnesumu un vingrināt balsi un dažreiz palika tur divus vai trīs mēnešus no vietas. Lai nevarētu nekur iziet, kaut arī ļoti gribētos to darīt, viņš pusi galvas noskuva, tā ka iziet bija kauns.
Turklāt katru sarunu ar apmeklētājiem, katru darījumu viņš izmantoja kā vingrinājumu. Pēc katra apmeklējuma viņš steidzīgi devās uz savu darba telpu un izklāstīja pēc kārtas visu, kas darīts un runāts, līdz ar vajadzīga­jiem pamatojumiem. Noklausījies kāda oratora runu, viņš cita domas centās ietvert savos vārdos, daudz ko labo­dams un pārveidodams, gan pielāgodams cita runu savam izteiksmes veidam, gan pats pielāgodamies kādam citam. Tāpēc par Dēmostenu radās priekšstats, ka viņš neesot sevišķi apdāvināts, bet viņa prasme un spēks esot grūta darba rezultāts, par to sevišķi liecinot viņa nevēlēšanās runāt bez sagatavošanās. Vai tad kāds vispār varot teikt, ka viņš dzirdējis Dēmostenu tā runājam? Bieži tautas sa­pulcēs atēnieši, skaļi saucot Dēmostena vārdu, aicināja viņu runāt, bet tribīnē viņš kāpa tikai tad, ja bija runu labi apdomājis un sagatavojies. Tāpēc citi runātāji tau­tas sapulcē par viņu zobojās, un Pitejs izsmiedams teicis, ka Dēmostena runas ožot pēc lampas, bet aizvainotais Dēmostens viņam atteicis:
— Mana lampa, Pitej, ir redzējusi pavisam ko citu nekā tavējā.
Runādams ar citiem, Dēmostens kategoriski nenoliedza rūpīgo gatavošanos, viņš atzina, ka pilnīgi uzrakstījis sa­vas runas viņš neesot, bet neesot arī runājis bez iepriek­šēja uzmetuma. īsts tautas draugs, viņš teica, esot tikai tas, kas labi apdomājot, ko viņš gribot teikt. Laba saga­tavošanās nozīmējot cieņu pret tautu, bet nevērība pret tās domām esot raksturīga oligarhijas piekritējiem, kas vairāk paļaujoties uz varmācību nekā uz pārliecināšanu.4 Ja Dēmostena runas laikā bija dzirdami negaidīti iebil­dumi, viņš apjuka, jo nebija tam sagatavojies, un tad viņam nāca palīgā Demāds, kas ar dažiem piemērotiem vārdiem palīdzēja tikt atkal uz ceļa. Demādam nekad ne­bija vajadzīga šāda Dēmostena palīdzība. Tas liecina, cik nepieciešama Dēmostenam bija iepriekšēja sagatavošanās.
Bet kāpēc tad, varētu kāds iebilst, apbrīno Dēmostena oratora lielo drosmi? Vai tad Dēmostens vienīgais nav stājies pretī bizantietim Pitonam, kas nekaunīgā pārdro­šībā vērsās pret atēniešiem? Kad Lāmahs, uzrakstījis ķē­niņu Aleksandra un Filipa cildinājumu, kurā daudz ļauna bija teikts par tēbiešiem un olintiešiem, to nolasīja Olim­pi jā, vai tad tas nebija Dēmostens, kas viņu atspēkoja un, pievērsdamies vēsturei, parādīja, cik daudz laba Hellādai darījuši tēbieši un olintieši un cik daudz ļauna tie, kas glaimojuši maķedoniešiem? Viņa runa tā visus pār­liecināja un aizrāva, ka Lāmahs, baidīdamies no klau­sītāju sašutuma, nemanot pazuda no svētku sanāksmes.
Dēmostens nedomāja, ka viņam visur būtu jācenšas atdarināt Periklu, tomēr atzina viņa cieņas pilno stāju un cildeno runas veidu, viņa nevēlēšanos tūlīt runāt par visu ko bez sagatavošanās. Tāda savas izturēšanās un savu spēju izpratne bijusi Perikla diženuma pamats. Un, kaut gan Dēmostens pilnīgi nenoraidīja iespēju gūt pa­nākumus ar iepriekš nesagatavotu runu, viņš tomēr ļoti nelabprāt paļāvās uz laimi, taču, ja mēs ticam Eratostenam vai Falēras Dēmetrijam, vai komiķim, pārliecības spēka bijis vairāk Dēmostena nesagatavotajās nekā sa­gatavotajās runās. Eratostens arī saka, ka Dēmostenu runas laikā bieži pārņēmis dionīsisks neprāts, un Dērhetrijs stāsta, ka reiz, tautas sapulcē zvērēdams, Dēmostens dievišķā sajūsmā zvēresta vārdus teicis vārsmās:
Pie zemes, pie avotiem, pie upēm, strautiem zvēru es.
Kāds no komiķiem viņu nosaucis par tukšvieglgrābsli, kāds cits, zobodamies par viņa pretstatījumiem, teicis;
Kā ņēma, tā ar paņēma to pašu viņš;
Tā vārdu ņemt ir aizņēmis sev Dēmostens.5
Antifons šeit ( zvēru pie Zeva, citādi tas nevar būt ) iz­smej Dēmostena runu par Halonēsas salu, kurā Dēmostens ieteic atēniešiem nepieņemt Halonēsu no Filipa, bet «atpakaļņemt» no viņa savu salu.6
Jāatzīst — Demāds ir nepārspējams, kad viņš metas cīņa bez apdomāšanas un satriec visus labi pārdomātos Dēmostena apsvērumus. Aristons no Hijas mums pastāsta šādu Teofrasta atzinumu par oratoriem. Kad Teofrastam jautājuši, ko viņš sakot par Dēmostenu, viņš atbildējis:
— Viņš atbilst savai pilsētai.
— Bet ko par Demādu?
— Viņš ir pārāks par to.
Tas pats filozofs stāsta, ka Polieikts, kas šajā laikā bijis viens no Atēnu politikas vadītājiem, izteicies: pā­rākais šaja māksla esot Dēmostens, bet vairāk spēka esot Fokionam, kas protot īsā teikumā ietvert vairāk satura. Arī pats Dēmostens, redzēdams Fokionu kāpjam tribīnē, lai viņu atspēkotu, mēdzis teikt:
— Redzat, kur zobens ceļas pār manu runu.
Nav gan skaidrs, vai viņš to teicis, baidīdamies no šī vīra runas vai vispār no Fokiona autoritātes, ko tas bija ieguvis ar savu nevainojamo dzīvi, jo Dēmostens zināja, ka lielāka nozīme nekā daudziem gariem periodiem ir tada vīra vienam vārdam vai žestam, kuram visi uzticas. _ Falēras Demetrijs stāsta, ka viņš no paša Dēmostena tā vecuma dienas dzirdējis, ar kādiem vingrinājumiem lielais orators pūlējies labot un novērst savu svepstēšanu un izrunas neskaidrību. Runājot viņš ņēmis mutē akmen­tiņus, balsi centies padarīt stiprāku, lasot dzeju un runu fragmentus, skrejot, elpu neatvilkdams, kalnā. Mājās Dēmostenam bija liels spogulis, un, tā priekšā stāvēdams, viņš vingrinājies runu teikšanā. Kādreiz pie viņa atnācis kāds vīrs un, lūgdams palīdzību tiesas runas sagatavo­šanā, gari un plaši stāstījis, ka viņam kāds sitis.
— Bet ar tevi tas taču nav noticis, — teicis Dēmos­tens.
Tad šī vīra balss tūlīt kļuvusi skaļāka un viņš gandrīz vai kliedzis:
— Ko tu saki, Dēmosten? Ar mani tas neesot noticis?!
— Zvēru pie Zeva, — iesaucies Dēmostens, — tagad es dzirdu apvainotā un cietušā balsi.
Dēmostens domāja, ka runas pārliecības spēks ir ļoti atkarīgs no runātāja izturēšanās un balss izteiksmības. Vienkāršajai tautai viņa oratora panakumiun izturēšanas patika, bet izglītotie ļaudis sprieda, ka Dēmostens runā­tāju tribīnē esot vulgārs, viņam neesot cildenuma, viņš zaudējot cieņu. Tā domā arī Faleras Demetrijs. Hermips stāsta, ka Aisonam kādreiz jautājuši par agrākajiem un viņa laika oratoriem. Jūs brīnītos, teicis Aisons, ja dzir­dētu, cik godprātīgi un taktiski agrākie oratori runāja tautas sapulcē, taču, lasot Dēmostena runas, jāatzīst, ka tās ir labāk izstrādātas un tajās vairāk speķa. Neviens gan nenoliegs, ka uzrakstītas Dēmostena runas ir ļoti asas un skarbas. Atbildot uz starpsaucieniem, viņš daž­reiz prata pretinieku padarīt smieklīgu. Ta Demāds reiz viņu pārtraucis, saukdams:
— Tu sāksi mani mācīt, Dēmosten? Ēzelis — Atēnu?
— Bet šo Atēnu, — atcirta Dēmostens, — aizvakar notvēra Kollītā laulību pārkāpjam.
Kad pazīstamais zaglis Halkejs arī gribējis kaut ko teikt par Dēmostena nomoda naktīm, ko tas vadījis rak­stīdams, Dēmostens viņam atteicis:
— Zinu, zinu, ka tev nepatīk, ja manā namā deg uguns. Bet jūs, atēnieši, nebrīnieties par zādzībām: mums taču zagļi ir no vara7 un sienas no māla.
Bet par šādiem gadījumiem es vairāk nerunāšu, kaut gan varētu vēl daudz ko teikt, jo mans pienākums ir aplūkot Dēmostena raksturu un uzskatus, parādot, kā tie izpaudās viņa politiskajā darbībā.
Dēmostens pats saka, ka ar politiku viņš sācis nodar­boties Fokīdas kara laikā, to pašu var secināt arī no viņa tautas sapulcē teiktajām runām pret Filipu. Dažas no tām teiktas pēc kara, citas ir tieši saistītas ar kara darbību. Zināms arī, ka runu pret Meidiju viņš uzrakstīja trīs­desmit divu gadu vecumā, kad valsts lietas viņam vēl nebija ne pieredzes, ne ietekmes. Tāpēc, man šķiet, viņš arī neuzdrošinājās sūdzību uzturēt un, saņēmis no Mel­dija trīstūkstoš drahmu, ar viņu izlīga.
Dēmostens, šķiet, redzēja, ka cīņa būs grūta unviņam nebūs pa spēkam uzveikt Meidiju — bagātu vīru un labu runātāju, kam arī draugu nebija mazums, tāpēc viņš piekāpās tiem, kas lūdza viņu samierināties ar Meidiju. Bet tās trīstūkstoš drahmas pašas par sevī, man šķiet, nebūtu varējušas remdināt viņa sarūgtinājumu, ja viņš noteikti būtu bijis pārliecināts par uzvaru.
Politiskas darbības sākumā Dēmostens izvēlējās sev svarīgu uzdevumu — Hellādas aizstāvēšanu pret Filipu. To viņš veica tik enerģiski, ka drīz kļuva plaši pazīstams ar savam drosmīgajam runām. Helladā viņu apbrīnoja, ķēniņš centas iegūt viņa draudzību, un Filipa galmā ne par vienu no hellēņu politiskajiem vadoņiem tik daudz nerunāja kā par Demostenu. Pat viņa ienaidniekiem va­jadzēja atzīt, ka tiem jācīnās ar izcilu vīru. To saka arī Aishins un Hipereids, kas par Demostenu zina stāstīt tik daudz ļauna.
Tāpēc es tiešām nezinu, kāds pamats bija Teopompam teikt, ka pēc rakstura Dēmostens bijis nepastāvīgs un ilgāku laiku nav varējis ne darboties vienā virzienā, ne arī saglabāt uzticību saviem draugiem. Man gan šķiet, ka, reiz sācis cīnīties valsts dzīvē par kādu mērķi, viņš šim mērķim palicis uzticīgs līdz galam, nekad visā dzīvē no tā neatteicās un bija ar mieru tā labā pat dzīvību ziedot. Viņam nevajadzēja kā Demādam aizstāvēt savu politisko uzskatu maiņu un apgalvot, ka viņš bieži bijis gan pretrunā pats ar sevi, bet nekad ar valsts labklājību, vai arī aizstāvēties kā Melanopam, kas cīnījās pret Kallistratu un, vairākkārt viņa uzpirkts, atteicās no saviem uzskatiem, teikdams tautai:
— Kallistrats ir mans ienaidnieks, bet valsts intereses es stādu augstāk.
Tāpat taisnojās arī mesēnietis Nikodēms, kas sākumā atbalstīja Kasandru, bet vēlāk piebiedrojās Dēmetrijam, teikdams, ka viņam nevarot pārmest pretrunīgu rīcību: viņš taču vienmēr atzinis, ka pakļauties stiprākajam ir izdevīgi.
Par Demostenu to nekādā ziņā nevar teikt: viņš nekad ne savas runās, ne darbos nenovirzījās no nospraustā ceļa, bet turpinaļa pa to iet, un viņa politiskā darbība nemal­dīgi saglabāja savu skanējumu. Filozofs Panaitijs saka: gandrīz visās. Dēmostena runās ir saskatāma doma, ka neatkarīgi no visa cita vienmēr ir jāizvēlas krietnais un labais. Ta tas ir runā par vainagu, pret Aristokrātu, par atbrīvošanu no valsts klaušām un visās filipikās. Dēmos­tens tajās mudina necensties pēc patīkamā, vieglā vai izdevīga, bet bieži atgādina, ka labais un krietnais jāvērtē augstāk par drošību un pat par izglābšanos, un, ja viņa mērķu un runu cildenumam atbilstu īsta karavīra drosme un skaidra nesavtība, viņu varētu salīdzināt ne tikai ar tādiem tautas vadoņiem kā Moirokls, Polieikts un Hipereids, bet pat ar Kimonu, Tukidīdu un Periklu.
No Dēmostena laikabiedriem Fokions ar savu vīrišķīgo drosmi un taisnīgumu, šķiet, neatpaliek no Efialta, Aristeida un Kimona, kaut gan viņa politiskā stāja nav sla­vējama, jo varēja domāt, ka viņš ir labvēlīgs Maķedo­nijai. Uz Dēmostena kareivja drosmi, saka Demetrijs, nevarēja paļauties, arī dāvanām viņš nebija gluži nepie­ejams, tomēr nekad tās nepieņēma no Maķedonijas un Filipa, bet labprāt ļāva, ka pār viņu līst zelta lietus no tālajām Sūsām un Ekbatanas.8 Labāk nekā citi Dēmostens prata cildināt agrāko laiku krietnos vīrus, bet vienmēr viņu piemēram tomēr nesekoja. Par sava laika politiska­jiem vadoņiem (es šeit nerunāju par Fokionu) viņš tomēr stādāms augstāk savas nevainojamās dzīves dēļ. No viņa runām mēs varam spriest, ka tautai viņš nekad nebaidījās teikt patiesību, nepiekrita pūļa iegribām un nesaudzīgi aizrādīja uz tā kļūdām. Ari Teopomps stāsta, ka atēnieši kādreiz gribējuši panākt, lai viņš uzturētu sūdzību pret kādu pilsoni, un trokšņojuši, kad viņš atteicies. Tad Dē­mostens teicis:
— Jums, atēnieši, es būšu padomdevējs ari tad, kad jūs to negribēsiet, bet sikofants9 es nebūšu, kaut ari jūs to ļoti gribētu.
Dēmostena nepakļaušanās nesaprātīgā pūļa uzskatiem labi redzama Antifonta lietā. Tautas sapulce Antifonta rīcību bija atzinusi par pareizu, bet Dēmostens iesniedza pret viņu sūdzību Areopaga tiesā, nedomādams, ka ar to varētu sadusmot tautu. Antifonts esot apsolījis Filipam nodedzināt Atēnu kuģu būvētavas. Apsūdzību
viņš pie­rādīja, un Areopaga tiesa piesprieda Antifontam nāves sodu.
Dēmostens apsūdzēja arī priesterieni Teoridu: viņas rīcība vispār bijusi nepiedodama, bet par to, ka mācījusi vergus krāpt savus kungus, viņa pelnījusi nāvi, un nāves spriedumu Dēmostens arī panāca.Dēmostens esot arī uzrakstījis Apollodoram apsūdzības runu pret stratēģu Timoteju, un Apollodors ar to tiesā panācis Timotejam naudas sodu. Tāpat viņš esot rakstījis pret Formionu un Stefanu un guvis par tām dibinātu nopēlumu. Arī Formions ar Dēmostena rakstītu runu vēr­sās tiesā pret Apollodoru, un tā, protams, Dēmostens vie­nas ieroču darbnīcas zobenus ir pārdevis gan Formionam, gan viņa ienaidniekam. Dēmostens vēl nebija sācis runāt tautas sapulcē, kad viņš, šķiet, divdesmit septiņu vai div­desmit astoņu gadu vecumā uzrakstīja citiem politiskas runas pret Andriotonu, Tīmokratu un Aristokrātu. Pret Aristogeitonu viņš vērsās pats, tāpat viņš pats runāja par atbrīvošanu no klaušām, to darīdams, kā pats saka, Habrija deļ, kaut gan daži apgalvo, ka tas darīts Habrija matēs daļ, ko viņš gribējis precēt. Šīs laulības tomēr nenotika, un Dēmostens apprecējis kādu samieti, tā stāsta Dēmetrijs no Magnēsijas savā grāmatā par sinonīmiem. Bet par runu pret Aishinu, ko viņš apvainojis negodīgā sūtņa pienākumu pildīšanā, nav nemaz īsti zināms, vai tā vispār ir teikta, kaut gan īdomenejs saka, ka Aishins attaisnots tikai ar trīsdesmit balsu vairākumu.10 Ja izlasām abu šo oratoru runas par vainagu, tad šķiet, ka tā tas nav bijis, jo neviens no viņiem noteikti. nepasaka, ka lieta nonākusi līdz tiesai. Bet citi to izlems labāk.
Dēmostens savā politiskajā darbībā nepalaida garām nevienu izdevību, lai vērstos pret ikvienu Maķedonijas valdnieka pasākumu, arī tad, kad ar Maķedoniju nebija kara. Vienmēr viņš kūdīja atēniešus un kurināja naidu pret Filipu, tāpēc arī Filipa galmā par viņu runāja vai­rāk nekā par citiem, un, kad viņš ieradās Maķedonijā kā viens no desmit sūtņiem, Filips uzklausīja viņus visus, bet visvairāk pūlējās atspēkot Dēmostena runu. Pret viņu ķēniņš nebija tik laipns un labvēlīgs kā pret Aishinu un Filokratu, un, kad tie cildināja Filipu11 kā lielisku oratoru, turklāt vēl skaistu vīru un, pie Zeva zvērēdami, apgalvoja, ka dzeršanā neviens par viņu neesot pārāks, Dēmostens zobodamies teica, ka pirmā no šīm īpašībām ļoti derot sofistam, otrā sievietei, trešā sūklim, bet ne ar vienu no tām nevarot lepoties ķēniņi.
Tā beidzot nonāca līdz karam, jo Filips nevarēja at­teikties no saviem nodomiem un atēniešus kūdīja Dēmos­tens, kas panāca lēmumu, ka atēniešiem jāiebrūk Eibojā, ko tirāni bija atdevuši Filipa varā._ Atēnieši, pieņēmuši šo Dēmostena ierosinājumu, pārcēlās uz Eiboju un pa­dzina no tās maķedoniešus. Pēc tam Perikls panāca at­balstu bizantiešiem un perintiešiem pret Filipu. Viņš pie­runāja tautu aizmirst agrāko naidu un kara ar sabiedro­tajiem atēniešiem nodarītās pārestības un sūtīt palīdzību, kas izglāba abas šīs pilsētas. Braukdams par sūtni uz citām valstīm, viņš ar savām dedzīgajam runām pārlie­cināja gandrīz visas valstis apvienoties pret Filipu. Viņam izdevās savākt piecpadsmit tūkstošus lielu algotņu — kājnieku kontingentu un divus tūkstošus jātnieku, ne­skaitot pilsoņu bruņotās vienības, un sabiedrotās valstis labprāt apņēmās sagādāt vajadzīgos līdzekļus. Kad sa­biedrotie, stāsta Teofrasts, prasījuši noteikt maksājumu lielumu, Krobils, kādas valsts vadītājs, teicis, ka kara ēstgribai noteiktu robežu neesot.
Kad visa Hellāda satraukta gaidīja, kas notiks, kad bija jau apvienojušās daudzas tautas un valstis — eibojieši, ahajieši, korintieši, megarieši, leikādieši un kerkīrieši, Dēmostenam atlika vēl pats grūtākais uzdevums — panākt arī tēbiešu pievienošanos šai savienībai. Tie ir Atikas kaimiņi, tiem ir stiprs karaspēks unpati lielākā autoritāte kara lietās. Tomēr nebija viegli pārliecināt tēbiešus, kuru draudzību Filips pavisam nesen bija ieguvis ar savu labvēlību pret tiem fokajiešu kara laikā, sevišķi vēl tāpēc, ka starp abiem kaimiņiem Atēnām un Tebām atkal un atkal radās sadursmes.
Un tomēr, kad Filips, paļaudamies uz saviem panāku­miem pēc Amfisas, iebruka Elateja un sagrāba Fokīdu, kad atēniešus pārņēma izbailes un neviens neuzdrošinā­jās kāpt runātāju tribīnē un nevienam nebija neka, ko teikt, vispārējā apjukumā un klusumā vienīgi Dēmostens ieteica apvienoties ar tēbiešiem. Dodams tautai šādu ce­rību, viņš kā parasti radīja paļāvību un drosmi, un viņu ar dažiem citiem sūtīja uz Tēbam. Turp devušies ari Fi­lipa sūtņi — maķedonieši Amints un Klearhs, tesālieši Daohs un Trasidajs. Tiem vajadzēja atspēkot atēniešu argumentus. Tēbieši labi saprata, kas viņiem izdevīgāk, jo acu priekšā arvien vēl bija kara briesmas un nesen ciestie zaudējumi, taču Dēmostena daiļrunas spēks, saka Teopomps, iedvesa viņiem enerģiju, iekvēlināja viņu godkāri un aizēnoja visu pārējo, viņi sajūsmā aizmirsa bailes, apdomību un pateicību, ko bija parādā Filipam. Mums jābūt krietniem vīriem — tāda tagad bija visu ap­ņemšanās. Tas bija spožs Dēmostena panākums, un Filips tūlīt sūtīja vēstnešus lūgt mieru, un visa Hellāda atguva drosmi un ar cerībām raudzījās nākotnē. Ne tikai stratēģi, bet arī boiotarhi12 paklausīja Dēmostena norādījumiem, un kā Atēnu, ta Tēbu tautas sapulcē viņam bija noteicošais vārds, un tikpat dedzīgi viņu cildināja tēbieši, kā atē­nieši — šī vara un ietekme bija pilnīgi pelnīta, un nav taisnība Teopompam, kas saka, ka tā bijusi netaisna un nepelnīta.
Šķiet, tas bija likteņa dievišķais lēmums, ka jāiet bojā Hellādas brīvībai, un tāpēc neizdevās neviens pasākums13, tāpēc bija daudzas zīmes, tāpēc baigi bija pītijas pravie­tojumi, un ļaudis atcerējās senās Sibillas vārsmas:
Labprāt es būtu tālāk no Termodontas kaujas,
Skatīt to ka ērglim man tiktos no mākoņiem augstiem;
Raud, kas zaudējis kauju, iet bojā, kas uzvaru guvis.
Pie mums gan saka, ka Termodonta esot maza upīte, kas ietek Kēfisa, bet es nezinu nevienu upīti, kuru tagad tā sauktu. Domāju, ka toreiz par Termodontu saukuši tagadējo_ Haimonu. Tā tek gar Hērakla svētvietu, pie kuras helleņi bija apmetušies nometnē, un pēc kaujas tā bijusi pilna ar līķiem un asinīm un tāpēc pārdēvēta par Hai­monu.14 Taču Durīds saka, ka Termodonta neesot upe. Kādreiz šeit celta telts, un tās cēlēji, pamatus rakdami, atraduši mazu akmens teļu ar uzrakstu Termodonts. Šis Termodonts nesis ievainotu amazoni. Par Termodontu, saka Durīds, esot ari kāds cits pravietojums:
Melnais putns lai gaida kauju pie Termodontas:
Daudz tur viņam ēsmas būs bagātīgas papilnam.15
Izzināt, kā tas īsti bijis, nav viegli.
Taču Dēmostens paļāvās uz hellēņu bruņotajiem spē­kiem, un drosmi viņam radīja lielas armijas kaujas de­dzība, kas nebaidījās izaicināt ienaidniekus. Pravietojumi un orākuli nepelna nekādu ievērību, viņam bija aizdo­mas, ka pat pītija atbalstot Filipu. Tēbiešiem viņš norā­dīja uz Epameinondu, atēniešiem uz Periklu, kas, dēvē­dami šādas bažas par gļēvulības attaisnojumu, sekoja tikai sava prāta atzinumiem.
Līdz šim Dēmostens vienmēr bija rīkojies kā krietns vīrs, bet kaujā viņš neveica neko tādu, kas atbilstu viņa vārdiem. Viņš atstāja ierindu un gļēvi bēga, nometis ieročus. Viņš apkaunoja, saka Pitijs, pat uzrakstu uz sava vairoga — «Labu veiksmi». Lepodamies un priecādamies par uzvaru, Filips jau tūlīt starp līķiem sāka dzīrot, dzie­dādams Dēmostena likumprojekta sakuma vārdus un siz­dams ar kāju takti:
Dēmostens Dēmostena dēls paianietis šādi ir teicis...
Bet, kad skurbums bija pārgājis, viņš sāka domāt par gaidāmo cīņu un baidīties no Dēmostena daiļrunas varas. Lielais orators taču bija viņu piespiedis kādu brīdi cīnī­ties ne tikai par hegemoniju Hellāda, bet pat par dzīvību. Vēstis par Dēmostenu nonāca ari līdz Persijas ķēniņam, kas izsūtīja vēstules saviem satrapiem piejūras provincēs un pavēlēja dot Dēmostenam naudu un atbalstīt viņu vai­rāk par visiem, jo viņš varot ar nemieriem un jukām aiz­kavēt Filipu Hellāda. To vēlāk atklāja Aleksandrs, atra­dis Sardās Dēmostena un ķēniņa karavadoņu vēstules, kur bija norādīts, kādas summas viņam dotas.
Šajā hellēņiem tik grūtajā laikā runātāji, kas bija aiz­stāvējuši pretējus uzskatus, vērsās pret Dēmostenu, pra­sīdami precīzas atskaites un celdami sūdzības taču tauta viņu ne tikai attaisnoja, bet arī turpināja godāt un cildi­nāt. Viņu pat aicināja atkal sākt politisku darbību, jo viņš gribot tautai labu. Kad pie Haironejas kritušo kareivju mirstīgās atliekas atveda uz Atēnām apbedīšanai, Dēmos­tenam uzdeva teikt cildinājuma runu. Liela nelaime ne­bija salauzusi atēniešu garu, un tauta nebija zaudējusi pašcieņu, kā ar traģisku patosu rakstīja Teopomps. Parā­dīdami cieņu un godu savam padomdevējam, atēnieši atzina savu rīcību par pareizu un nenožēloja to. Dēmos­tens tātad teica cildinājuma runu, tomēr savus iesniegumus tautas sapulcei viņš pats neparakstīja, bet lūdza pēc kārtas parakstīt kādu no saviem draugiem, jo baidījās no sava ļaunā likteņa. Tikai pēc Filipa nāves viņš atkal at­guva paļāvību, bet Filips pēc laimīgās Haironejas kaujas ilgi nedzīvoja, un, šķiet, tieši uz to norāda pravietojuma beidzamā vārsma:
Raud, kas zaudējis kauju, iet bojā, kas uzvaiu guvis.
Par Filipa nāvi Dēmostens slepeni bija dabūjis zināt agrāk un, aizsteigdamies priekšā vispārējām atēniešu ga­vilēm par paredzamo nākotni, priecīgs devās uz padomi un teica, ka redzējis sapni, kas solot atēniešiem lielu laimi. Drīz pēc tam ieradās ari vēstneši ar ziņu par Filipa nāvi. Atēnieši tūlīt upurēja pateicības upuri un nolēma apbalvot Pausaniju16 ar vainagu, bet Dēmostens izgāja pie tautas ar vainagu galvā, tērpies krāšņā himatijā, kaut gan bija pagājušas tikai septiņas dienas pēc viņa meitas nāves. Tā saka Aishins, kas pārmet Dēmostenam mīlestī­bas trūkumu pret bērniem, kaut gan viņš pats ir zemisks un nekrietns, jo raudas un vaimanas atzīst par maigas un mīlošas sirds pazīmēm, bet nosoda tos, kas sāpes panes mierīgi un vīrišķīgi. Es gan neteiktu, ka ir cildeni nest vainagus un upurēt par tāda ķēniņa nāvi, kas, guvis uz­varu, pret uzvarētājiem izturējās saudzīgi un humāni. Sa­šutumu un nicināšanu izraisa neglītais pretstats — dzīvā ķēniņa cildināšana un viņa atzīšana par Atēnu pilsoni, pēc tam neapvaldītās gaviles, pateikšanās dieviem un ņirgāšanās par nogalināto, kad viņš bija kritis no slepka­vas rokas, it kā atēnieši paši būtu veikuši kādu varoņ­darbu.
Tiesa gan, sava nama nelaimi, asaras un žēlabas Dē­mostens atstāja sievietēm un pats rīkojās tā, kā atrada Atēnām par izdevīgu, bet es atzīstu, ka tas bija labi da­rīts, ka vīrišķīgam valsts darbiniekam jādomā vispirms par sabiedrību un jāaizmirst personiskās bēdas, un sava valsts vadītāja stāja jāsaglabā daudz rūpīgāk nekā ak­tierim, kas tēlo ķēniņus un tirānus, kas teātri raud un smejas nevis tad, kad to gribētos darīt, bet tad, kad to prasa loma. Turklāt, ja mēs negribam nelaimīgo pamest bez mierinājuma viņa bēdās, bet remdināt viņa sāpes ar draudzīgiem vārdiem un pievērst viņa domas kaut kam jaukam un patīkamam, kas gan tad būtu labāks mierinā­jums kā nostatīt blakus viņa nelaimēm spēkus atguvušo tēviju, lai labais aizsegtu ļauno. Tāpat arī acu slimnie­kiem ārsts liek skatīties nevis uz spilgtām, bet zaļām, maigām krāsām.
Hellēņu valstiņas, Dēmostenam atkal tās uzmudinot, no jauna apvienojās. Tēbieši uzbruka maķedoniešu garnizo­nam un daudzus nogalināja, un ieročus viņiem bija pie­gādājis pats Dēmostens, bet atēnieši gatavojās karam kopā ar viņiem. Dēmostens no runātāju tribīnes vadīja tautu, kas viņam bez iebildumiem paklausīja. Viņš rak­stīja ķēniņa stratēģiem Āzijā un mudināja tos sākt karu ar Aleksandru, saukdams to par puiku. Bet, kad Alek­sandrs, visu nokārtojis Maķedonijā, ar karaspēku parādī­jās Boiotijā, atēniešu drosme un Dēmostena dedzība bija pagalam. Tēbieši, atēniešu pamesti, cīnījās vieni un zau­dēja savu pilsētu.
Atēniešus pārņēma neaprakstāms apjukums. Pie Alek­sandra kopā ar citiem sūtīja ari Dēmostenu, kas aiz bai­lēm no ķēniņa dusmām atstāja savus biedrus un griezās atpakaļ, nonācis tikai līdz Kitaironam. Aleksandrs tūlīt pieprasīja izdot viņam desmit tautas vadoņus — tā vis­maz saka Idomenejs un Durīds, bet lielākā daļa vēsturnieku, turklāt paši labākie, saka, ka pieprasīti esot as­toņi — Dēmostens, Polieikts, Efialts, Likurgs, Moirokls, Dēmons, Kallistens un Haridēms. Šai sakarā teiktajā runā Dēmostens tautas sapulcē atstāstījis fabulu par aitām, sa­līdzinādams sevi un savus biedrus, kas cīnījušies par tautu, ar suņiem, kurus aitas izdevušas vilkiem, bet Ma­ķedonijas Aleksandru nosaucis par pašu lielāko vilku. Turklāt viņš vēl piebildis:
— Mēs redzam tirgotājus nesam apkārt uz šķīvja savu kviešu paraugu, un, to piedāvādami, viņi pārdod visu kviešu krājumu, tāpat arī jūs, mūs izdodami, izdodat sevi ienaidniekam un paši to neapzināties.
Tā stāsta Aristobūls no Kasandrijas.
Atēnieši sprieda ilgi un nezināja, ko darīt. Beidzot Demāds, saņēmis no izdošanai pieprasītajiem piecus talan­tus, pieteicās doties pie Aleksandra un lūgt par viņiem. Varbūt viņš paļāvās uz savu draudzību ar Aleksandru, varbūt arī cerēja, ka slepkavošana ķēniņam būs apnikusi tāpat kā paēdušam lauvam. Demāds Aleksandru tiešām pārliecināja un samierināja ar atēniešiem.
Kad. Aleksandrs bija devies karā pret Persiju, Demāds un viņa draugi Atēnās bija lieli vīri, bet Dēmostens pazemots. Kad Spartā Agīds sacēlās pret maķedoniešiem, arī Dēmostens sāka atkal rīkoties, bet drīz aprima, jo atēnieši Spartai nepiebiedrojās.
Agīds bija gājis bojā un lakedaimonieši cietuši smagu sakāvi. Sajā pašā laikā tiesa izlēma arī sūdzību pret Ktēsifontu t. s. vainaga lietā.17 Tā bija iesniegta īsi pirms Haironejas kaujas, bet to izsprieda tikai tagad — pēc desmit gadiem. No visām politiskajām prāvām tā ir visvairāk pazīstama kā ievērojamo runātāju, tā arī krietno tiesnešu dēļ, kas nenodeva savas balsis pret Dēmostenu, kaut gan viņa ienaidnieki bija maķedoniešu draugi un ļoti ietek­mīgi viri. Dēmostena uzvara bija tik spoža, ka Aishins nedabūja pat piekto daļu no visām balsīm un tūlīt atstāja Atēnas. Atlikušos dzīves gadus viņš vadīja Rodā un Jonijā, darbodamies kā sofists.
Drīz pēc tam no Āzijas uz Atēnām atbēga Harpals, ap­zinādamies daudzus savus pārkāpumus, jo bija vieglprā­tīgi izšķērdējis lielas summas un baidījās, ka Aleksandrs nebūs vairs tik saudzīgs pret saviem draugiem kā agrāk. Atēnas bēglis griezās pie tautas, nodeva tās varā sevi pašu, salaupītas bagātības un savus kuģus. Citi runātāji tautas sapulcē redzēja tikai Harpala bagātības, viņu at­balstīja un centāstautu pārliecināt, ka patvēruma meklē­tājs jāuzņem un jāaizsargā, bet Dēmostens sākumā ieteica Harpalu izraidīt un sargāties, ka šis bēglis neierauj Atē­nas karā, kas nebūs ne taisnīgs, ne vajadzīgs. Dažas die­nas vēlāk notika Harpala bagātību apskate, un Harpals redzēja, ka Dēmostens ir sajūsmināts par kādu persiešu dzīru kausu, priecājas par tā māksliniecisko izveidojumu un ciļņiem uz tā. Tad Harpals viņu uzaicināja paņemt šo zelta kausu rokā un noteikt, cik tas smags. Dēmostens bija pārsteigts, jo kauss bija ļoti smags, un jautāja, cik tas īsti sverot, un Harpals smiedamies atbildējis:
— Tev viņš svērs divdesmit talantus.18
Drīz pienāca nakts, un Harpals aizsūtīja Dēmostenam kausu ar divdesmit talantiem, jo viņš ļoti labi pazina cil­vēku dabu un no Dēmostena sejas izteiksmes un kārajiem skatieniem noprata, ka tam ļoti patīk zelts. Un Dēmostens tiešām bija uzveikts. Dāvana viņu apžilbināja, un viņš nostājās Harpala pusē, it kā atvērdams tā ienaidniekam vārtus.
Nākošajā dienā agrīno rīta viņš, rūpīgi apsējis kaklu ar vilnas saitēm, ieradās tautas sapulcē, kur atēnieši viņu aicināja kāpt tribīnē un runāt, bet Dēmostens atteicās: viņam neesot balss. Asprātīgi ļaudis zobojas: naktī Dēmostenam bijis zelta drudzis, un no tā viņam tagad sāpot kakls. Drīz visa tauta dabūja zināt par Dēmostena pieku­kuļošanu, un, kad viņš gribēja runāt un taisnoties, atē­nieši dusmojās, trokšņoja un neļāva viņam teikt ne vārda, bet kāds, viņu izsmiedams, sauca:
— Tā taču nevar, jāļauj runāt tam, kam rokā dzīru kauss.19
Tad atēnieši izraidīja no pilsētas Harpalu un, baidīda­mies, ka viņiem vajadzēs atbildēt par oratoru piesavinātām vērtslietām, ievadīja stingru izmeklēšanu un pārmek­lēja namu pēc nama. Tikai Kallikleja namu neļāva pār­meklēt, jo viņš nesen bija precējies un ievedis tajā jauno sievu. Bet Dēmostens, pāriedams uzbrukumā, iesniedza priekšlikumu, ka šī lieta jāiztiesā Areopagam un sodāmi visi, kurus tas atzīst par vainīgiem, taču Areopags vienu no pirmajiem par vainīgu atzina viņu pašu. Kad Dēmostens ieradās tiesā20, viņu sodīja ar piecdesmit talan­tiem un ieslodzīja cietumā, no kura tas drīz izbēga. Viņš pats saka, ka bēdzis aiz kauna par tādu sodu un vājās veselības dēļ nevarējis arī panest ieslodzījumu. Daži no cietuma sargiem esot viņa bēgšanu sekmējuši, citi to neesot laikā pamanījuši.
Viņš vēl neesot bijis tālu no pilsētas, kad ieraudzījis dzenamies pakaļ dažus naidīgus pilsoņus un gribējis pa­slēpties, bet vajātāji saukuši viņu vārdā un, klāt pienā­kuši, lūguši pieņemt ceļa naudu, jo tās dēļ tie centušies viņu panākt. Viņi Dēmostenu drošinājuši un mudinājuši par notikušo pārāk nebēdāties. Dēmostens nevarējis vairs valdīt asaras un izsaucies:
— Kā lai es nebēdājos atstāt pilsētu, kur man ir tādi ienaidnieki? Kaut kur citur man būtu grūti atrast pat tā­dus draugus.
Dzīvi svešumā viņš nevarējis panest vīrišķīgi. Uzturē­damies pa lielākai daļai Aigīnā un Troizēnā, viņš bieži ar asarām acīs raudzījies uz Atiku, un viņa šī laika iztei­cienos nav nekādas vīrišķības, nav nekā tāda, kas atgā­dinātu viņa agrāko enerģiju un dedzību tautas sapulcē. Atstādams Atēnas, viņš izstiepis rokas pret Akropoli un izsaucies:
«Valdniec pilsētas sargātāja, kāpēc tev patīk trīs vis­nežēlīgākie radījumi — pūce, čūska un tauta?»21
Kad pie Dēmostena nāca jaunieši un sāka ar viņu sa­runāties, viņš centās tos atrunāt no politiskas darbības un teica:
— Ja man pašā sākumā būtu jāizvēlas kāds no diviem ceļiem — viens uz runātāju tribīni tautas sapulcē, otrs tieši uz boja eju un ja es zinātu politiskās darbības ļau­numus — briesmas, naidu, apmelojumus, uzbrukumus, es dotos pa ceļu, kas ved tieši uz nāvi.
Dēmostens bija jau minētajā trimdā, kad nomira Alek­sandrs un Hellāda atkal sāka domāt par apvienošanos. Drosmīgu cīņu saka Leostens, kas aplenca Antipatru Lamijā. Bet oratori Pitejs un Kallimedonts (saukts par Krabi) aizbēga pie Antipatra un, viņa uzdevumā apbrau­kādami Helladu, centās pārliecināt hellēņu valstis neat­kost no Maķedonijas un nepievienoties atēniešiem. Dē­mostens savukārt piebiedrojās atēniešu sūtņiem un kopā ar tiem mudināja hellēņus uzbrukt maķedoniešiem un padzīt tos no Helladas.
Fīlarhs stāsta, ka Arkādijā tautas sapulcē Pitejs un Dēmostens sākuši viens otru pat gānīt un lamāt — Pitejs aizstāvējis maķedoniešus, Dēmostens — hellēņus. Pitejs teicis: visi taču zinot, ka namā, kur nes ēzeļmātes pienu, nav labi, tāpat arī slima esot tā pilsēta, kurp nākot atē­niešu sūtņi. Šos Piteja vārdus Dēmostens .vērsis atēnie­šiem par labu. Ēzeļmātes pienu nesot, lai dziedinātu, atē­nieši nākot, lai slimos glābtu.
Izdzirduši par šo sadursmi, atēnieši priecājās un pie­ņēma lēmumu, ka Dēmostenam atļauts atgriezties. Šo priekšlikumu iesniedza Dēmostena brālēns Dēmons un aizsūtīja uz Aigīnu triēru, lai atvestu atpakaļ Demostenu. Kad viņš no Peirajas devās uz pilsētu, nebija neviena amatvīra vai priestera, kas nebūtu nācis viņu sagaidīt. Bija atnākuši arī gandrīz visi pārējie pilsoņi un jūsmīgi viņu apsveica. Magnēsijas Dēmetrijs izstiepis rokas pret Demostenu uņ saucis sevi par laimīgu, ka piedzīvojis šādu dienu. Dēmostena atgriešanas esot cildenāka nekā Alkibiāda atgriešanās: Dēmostens pilsoņus pārliecinājis, lai tie atļauj viņam atgriezties, Alkibiāds viņus piespiedis to darīt.
Spriedums par naudas sodu tomēr palika spēkā — tau­tas labvēlība to atcelt nevarēja, vajadzēja kaut ko asprā­tīgu izdomāt. Atēnieši bija paraduši, upurējot Zevam Glābējam, maksāt par altāra uzcelšanu un izgreznošanu. Šoreiz to par piecdesmit talantiem uzdeva Dēmostenam, bet tieši tik liels bija viņam piespriestais naudas sods.
Tomēr ilgi Dēmostenam nebija lemts priecāties par savu atgriešanos tēvijā — drīz sabruka visas hellēņu ce­rības: mētageitnionā sakāve pie Krannonas, boedromionā maķedoniešu garnizons atkal Mūnihija, pianepsiona mirst Dēmostens.22 Kad pienāca ziņas, ka Antipatrs un Kraters ar karaspēku dodas uz Atēnām, Dēmostens un viņa pie­kritēji bēga, un atēnieši piesprieda viņiem nāves sodu, kā to bija ierosinājis Demāds. Bēgļi izklīda kur kurais, un Antipatrs izsūtīja savus ļaudis viņus gūstīt. To vadonis bija Arhijs ar iesauku «Bēgļu Mednieks». Pec izcelsmes viņš bija no Tūrijām un pirms tam tēlojis teātrī traģiskos varoņus, viņa skolnieks bijis Pols no Aigīnas, šaja nozarē pārāks par visiem. Hermips raksta, ka Arhija skolotājs bijis rētors Lakrits, bet Dēmetrijs apgalvo, ka viņš mācī­jies Anaksimena skolā. Šis Arhijs ar varu izveda no Aiaka tempļa Aigīnā rētoru Hipereidu, Aristonīku no Maratonas un Falēras Dēmetrija brāli Himenaju, kuri tur bija meklējuši patvērumu, aizsūtīja viņus Antipatram uz Kleonām, kur viņus sodīja ar nāvi. Hipereidam esot pirms tam izgriezta mēle.
Arhijs uzzināja, ka Dēmostens patveries Kalaurijā Poseidona templī, aizbrauca turp ar nelielu preču kuģi un, ar dažiemtrāķiešu šķēpnešiem izkāpis malā, centās pār­liecināt Demostenu nākt ārā no tempļa un doties kopā ar viņu pie Antipatra — nekas ļauns viņam nenotikšot. Bet Dēmostens tajā naktī bija redzējis dīvainu sapni. Viņš sapņojis, ka sacenšas ar Arhiju kā traģēdijas aktieri. Viņš tēlojis labi un guvis skatītāju atsaucību, bet uzve­dums bijis nabadzīgs, un Arhijs atzīts par uzvarētāju. Un tāpēc, kad Arhijs laipni ar viņu runāja, viņš, drūmi uz to paskatījies, teica:
— Tu nepārliecināsi mani, Arhij, tēlodams kā aktieris. Kad Arhijs sadusmojies sāka draudēt, viņš izsaucās:
— Tagad tu runā kā pītija, kas sēž uz maķedoniešu trijkaja, bet nupat vēl tu spēlēji teātri. Mazliet uzgaidi, lai es uzrakstu pāris vārdu saviem mājiniekiem.
To teicis, viņš iegāja tālāk templī, paņēma papīra lapu, it kā gatavodamies rakstīt, pielika pie lūpām rakstāmirbuli un sakoda to zobos, ka mēdza darīt, pārdomādams, ko rakstīt. Kādu laiku viņš tā palika, tad ietinās apmetnī un nokāra galvu uz krūtīm. Šķēpneši pie durvīm sāka smieties — Dēmostens esot nobijies, sauca viņu par maz­dūšīgu un gļēvu. Tad pienāca Arhijs un lika viņam pie­celties, runāja atkal par samierināšanos ar Antipatru, bet Dēmostens jau sajuta ieņemtās indes iedarbību, nolaida no pleciem apmetni un teica:
— Tagad tu vari spēlēt Kreonta lomu no traģēdijas un atstāt šo līķi bez apbedīšanas,23 bet es, Poseidon, vēl dzīvs iziešu no tavas svētnīcas.
To teicis, Dēmostens Jūdza viņu atbalstīt, jo drebēja un grīļojās, un, tikko pagājis garām altārim, vaidēdams pa­krita un nomira.
Rakstāmirbulī bijusi inde, saka Aristons. Bet Paps, no kura savu stāstu par Demostena nāvi aizguvis Hermips, apgalvo, ka pakritušajam_ Dēmostenam uz papīra lapas bijis tikai pats vēstules sākums — «Dēmostens Antipatram» un nekas vairāk. Demostena pēkšņā nāve visus pār­steidza, un traķieši, kas stāvēja pie durvīm, redzējuši, ka viņš izņēmis no kāda drānas vīstokļa indi, uzlicis uz plaukstas un norijis. Traķieši domājuši, ka viņš norijis zeltu. Demostena kalpone, ko nopratinājis Arhijs, teikusi, ka Dēmostenam jau ilgu laiku vienmēr bijis ka talismans klāt šis vīstoklis. Arī Eratostens stāsta, ka Dēmostenam vienmēr bijusi inde rokassprādzē ar tukšu vidu.
Nav vajadzības izklāstīt dažādu autoru atšķirīgus va­riantus — to ir ļoti daudz. Minēšu vēl tikai Demostena radinieku Dēmoharītu, kas domā, ka Dēmostens nemaz nav miris no indes, bet dievi par viņu parūpējušies un bijuši labvēlīgi, sagādādami ātru, un vieglu nāvi. Viņš nomira sešpadsmitajā pianepsiona dienā24, kad sievietes svin drūmās Tesmoforijas, gavē un pulcējas pie dieves tempļa.25
Dēmostenam atēnieši vēlāk parādīja pienācīgo godu: uzcēla viņa bronzas tēlu un nolēma vecāko no viņa dzim­tas uzturēt pritanejā. Uz Demostena tēla pamatnes iekala šo visiem pazīstamo uzrakstu:
Gudrībai līdzīga vara ja būtu tev, Dēmosten, dota,
Nemāktu Heilādu tad maķedonietis bargs.
Daži saka, ka šīs vārsmas sacerējis pats Dēmostens, gatavodamies Kalaurijā ieņemt indi, bet tas ir tikai muļ­ķīgs izdomājums.
Pirms manas ierašanās Atēnās tur noticis šāds gadī­jums. Kāds kareivis, kuru viņa priekšnieks saucis pie tie­sas, visu savu naudu ielicis Demostena statujas rokas, jo Dēmostens bija tēlots ar saliktam rokam. Blakus statujai auga neliela platāna. Gadījās, ka vēja nestas platānas la­pas apklāja nolikto naudu, bet varbūt to izdarīja pats kareivis, un ilgu laiku naudu neviens nepamanīja.
Un tā kareivis atgriezies atkal to atrada. Par to daudz runāja. Asprātīgi ļaudis saskatīja šajā notikumā Demostena nesavtības pierādījumu un cits par citu sacentās, rakstīdami par viņu atjauiigas vārsmas.
Ilgi savu panākumu augļus Demads nebaudīja un neiz­bēga no taisnīgā soda. Liktenis viņu aizveda uz Maķedo­niju, un tur viņu nobendēja tie paši ļaudis, kuriem viņš tik verdziski bija glaimojis. Demads jau agrāk viņiem bija kļuvis neciešams, un tagad par viņa nodevību bija radušies neapgāžami pierādījumi. Bija pārtvertas viņa vēstules, kurās viņš mudināja Perdiku uzbrukt Maķedonijai un glābt hellēņus, kas karājoties vecā, satrunējušā diegā ( domāts Antipatrs ). Korintietis Deinarhs apsūdzēja viņu Kasandram, kas niknās dusmās lika nogalināt Demāda dēlu tēva rokās. Pēc tam nogalināja arī pašu Demādu, kurš tagad savā lielajā nelaimē saprata, cik patiesi vairākkārt teiktie Dēmostena vārdi, kam viņš nebija ticējis:
«Nodevēji vispirms nodod paši sevi.»

__________________

1 Perikls.
2 Politiķis, kas tīko pec vienpersonīgas varas.
3 Runas mākslas skolotājs mācīja ne tikai stilistisko formu, bet arī juridisko un politisko argumentāciju. Pašu priekšnesumu bieži palīdzēja iestudēt labs aktieris.
4 Oligarhijas draugi labi zina, ka pārliecināt tautas vairākumu viņi nevarēs, tāpēc arī nemaz nemēģina to darīt.
5 Dēmostens labprāt lieto vienu un to pašu verbu ar dažādiem pre­fiksiem, tā dažkārt radot neskaidrību.
6 Atēniešu salu Halonēsu bija sagrābuši pirāti. Maķedonijas Filips tos padzina un salu kā dāvanu atdeva atēniešiem. Šāds formulējums nebija Dēmostenam pa prātam.
7 Halkejs — "no vara" ( grieķu val. ).
8 Persieši atbalstīja politiskos darbiniekus, kas cīnījās pret viņu ienaidnieku Maķedoniju. Pieņemt dāvanas no Persijas Dēmostenam tātad nenozīmēja atteikšanos no saviem politiskajiem principiem. Šāda rīcība, protams, nav slavējama, bet par pērkamu politiķi Demostenu nekādā ziņā nevar saukt.
9 Sikofanti, draudēdami ar sūdzības ( kā dibinātas, tā nedibinātas ) celšanu, centās izspiest naudu. Daļēji šis grieķu vārds atbilst mūsdienu terminam «šantāžists».
10 Aishins ir ievērojama politiska persona. Viņa lietā tiesnešu droši vien bija kāds tūkstotis, varbūt pat vairāk.
11 Pēc atgriešanās Atēnās.
12 Boiotijas valstu savienības vadītāji. Šī savienība bija vāji saliedēta.
13 Pasākums šo brīvību saglabāt.
14 Haima grieķiski nozīmē asinis, bet Plutarha pieņēmums par upītes jaunā vārda rašanos ir pilnīgi nedibināts. Kauja, par kuru viņš šeit stāsta, ir pazīstamā kauja pie Platajām grieķu-persiešu kara laikā 479.g.pmē.
15 Abi pravietojumi par Termodontas kauju attiecas, protams, uz kauju pie Haironejas ( 338.g.pmē. ).
16 Pausanijs bija nogalinājis Filipu.
17 Ktēsifonts bija iesniedzis priekšlikumu apbalvot Dēmostenu ar vai­nagu. Aishins viņu sūdzēja tiesā: Ktēsifonta priekšlikums esot pretrunā ar kādu spēkā esošu likumu. Aishinam atbildēja pats Dēmostens un teica savu «runu par vainagu».
18 Grieķu verbam «ago »ir vairākas nozīmes. Harpala atbilde ir div­domīga; 1) pokāls svērs, 2) pokāls paņems līdz.
19 Dzīrēs kausu dabūja pēc kārtas kāds no dalībniekiem, un tad viņam bija kaut kas jāsaka vai jādzied.
20 Kad tiesa sprieda par soda mēru.
21 Čūska un pūce — Atēnu simbols. Šie dzīvnieki, cilvēkam neredzami, mājojot Akropolē. Tos turēja par svētiem.
22 Metageitnions, boedromions, pianepsions — atēniešu lunārā kalen­dāra mēneši no augusta līdz novembrim. Mūnihija — nocietināta osta Atikas piekrastē. Krannona — pilsēta Tesālijā.
23 Sofokla «Antigonē» Tēbu ķēniņš Kreonts aizliedzis apbedīt kritušo Polineiku, Antigones brāli. Antigone šo aizliegumu neievēroja.
24 322.gada 12.oktobri pmē.
25 Sieviešu svētki par godu Dēmetrai.

ALEKSANDRS

Ķēniņa Aleksandra un Pompeja uzvarētāja Cēzara bio­grāfijas rakstīdami, mēs plašā materiāla dēļ neko ievadam neminēsim, lūgsim tikai lasītājus sīkumaini mūs ne­vainot, ja neklāstīsim gari un plaši ko vispār pazīstamu. Mēs atmetīsim vielas lielāko daļu: nerakstām taču vēs­turi, bet biogrāfijas, jo arī pašos ievērojamākos notiku­mos ne vienmēr atklājas labais vai ļaunais cilvēka dabā, bet bieži dažs labs neievērojams gadījums, izteiciens vai joks raksturo labāk nekā pilsētu aplenkšana vai kaujas, kur kritušo ir desmitiem tūkstošu. Kā gleznotājs rūpīgi atveido līdzību sejā vai acu izteiksmē, kurā saskatāms raksturs, daudz mazāk rūpēdamies par pārējo, tā arī mūsu pienākums pievērsties iezīmēm, kurās atklājas kā­das personas daba, un tā veidot katru biogrāfiju, atstājot pārējiem lielos sasniegumus un cīņas.
Pavisam droši zināms, ka Aleksandra dzimta no tēva puses cēlusies no Hērakleida Karana, no mātes puses no Ajakida Neoptolema. Filips esot iesvētīts vēl ļoti jauns Samotrākes mistērijās kopā ar Olimpiādu, kas bijusi bāra bērns, to iemīlējis un pārliecinājis tās brāli Arimbu pie­krist viņu precībām. Līgavai pirms nakts1, kurā to ieslēdz guļamistabā, licies, ka viņas klēpī iespēris zibens, no tā iedegusies liela liesma, kas, pajukdama uz visām pusēm, nodzisusi. Filips vēlāk pēc kāzām redzējis sapnī, ka viņš aizzīmogo savas sievas klēpi, bet uz zīmoga, kā viņam licies, bijis iegravēts lauvas attēls. Citi pareģi, iztulko­dami sapni, izteica minējumu, ka Filipam lielāka uzma­nība jāpievērš savai laulībai, bet Telmēsas Aristandrs teica, ka viņa sieva kļūšot grūta (neko tukšu taču neaiz­zīmogojot) un dzemdēšot dēlu, kam būšot trauksmaina lauvas daba. Kādreiz redzēts arī pūķis, kas gulējis izstie­pies blakus Olimpiādai, un tas visvairāk apēnojis Filipa mīlestību un labvēlību pret savu sievu, un viņš vairs ne­gājis bieži pie tās atdusēties, vai nu baidīdamies no kā­dām sievas burvestības zālēm, vai arī aiz godbijības — piekāpdamies kādam varenākam. Par to ir arī cits stāsts. Visas šī novada sievietes jau no seniem laikiem ir node­vušās orfiku mistērijām un Dionīsa orpijām, un tad šīs sievietes sauc par Klodonēm un Mimallonēm. Viņu izda­rības ir apmēram tādas pašas kā trāķietēm ēdonietēm un trāķietēm pie Haima. Olimpiada dedzīgāk par citām ir aizrāvusies un sajūsminājusies par šiem kultiem un vairāk pēc barbaru paraduma nesusi uz svētkiem lielas pieradinātas čūskas, kas bieži no mistēriju groziem apvi­jās sievietēm ap vainagiem un baidīja vīriešus.
Filips pēc šī sapņa un parādības tomēr sūtījis megalopolieti Haironu uz Delfiem prasīt padomu, un saka, ka dievs2 licis upurēt Ammonam, šo dievu sevišķi godāt un neņemt vērā, ka viņš pa durvju spraugu redzējis dievu pūķa izskatā guļam blakus savai sievai. Eratostens saka, ka Olimpiada, pavadīdama Aleksandru karā, viņam vie­nīgajam izpaudusi noslēpumu par viņa ieņemšanu un pie­kodinājusi nedomāt par to ļauni. Citi stāsta, ka viņa, bai­dīdamās no Hēras dusmām, teikusi:
— Aleksandra dēļ Hēra vienmēr turēs uz mani ļaunu prātu.
Aleksandrs piedzimis hekatombaiona ( maķedonieši to sauc par Loju ) sestajā dienā. Tajā pašā dienā nodega arī Efesas Artemīdas templis. Magnēsietis Hēgesijs teicis, ka saprotams, kāpēc nodedzis templis — Artemīda bijusi aizņemta, palīdzēdama Olimpiādai Aleksandra dzemdībās.
Bet magi, kas tad gadījās Efesā, tempļa degšanā saska­tīja kādas citas nelaimes zīmi, viņi skrēja pa pilsētu, siz­dami sev pa seju un kliegdami, ka šajā dienā Āziju pie­meklējis vēl cits posts un bēdas. Filipam, kas tikko bija ieņēmis Potīdaju, tajā pašā dienā pienāca trīs ziņas: Parmenions lielā kaujā sakāvis illīriešus, Olimpi jā uzvarējis viņa sacīkšu zirgs, trešā bijusi vēsts, ka piedzimis Alek­sandrs. Ķēniņš par šīm ziņām, protams, priecājies, un pareģi viņa prieku vēl vairojuši, teikdami, ka dēls, kas dzimis triju uzvaru laikā, būšot neuzvarams.
Aleksandra ārējais izskats vislabāk redzams Līsipa tē­los, un ķēniņš pats atzina, ka vienīgi Līsips spēj viņu pienācīgi atveidot. Mākslinieks ir labi novērojis kakla vieglo noliekšanos pa kreisi un ilgpilnās acis, ko vēlāk mēģināja atdarināt daudzi diadohu draugi. Apells, gleznodams Aleksandru kā Zevu Zibeņnesi, necentās saglabāt viņa ādas krāsu, bet gleznoja to tumšāku, kaut gan Alek­sandram tā bijusi gaiša. Vissārtākā bijusi seja. Aristoksena atmiņās mēs lasām, ka viņa miesa, elpa un viss ķer­menis jauki smaržojis, tā ka arī viņa drānas bijušas šīs smaržas pilnas. Varbūt tā cēlonis bija viņa miesas sausais karstums, jo Teofrasts domā, ka laba smarža rodas, kar­stumam nomācot mitrumu, tāpēc arī zemes sausajos un karstajos apgabalos rodas visvairāk vislabāko smaržu, jo saule uzsūc mitrumu, kas klāj ķermeņus un rada puvi. Ķermeņa karstums, šķiet, Aleksandram radījis arī patiku uz dzeršanu un ātrās dusmas. Jau zēna gados viņa mēre­nība izpaudās atturībā no jutekliskām baudām, kurās viņš bija ļoti pieticīgs, kaut gan citādi straujš un dedzīgs. Viņa godkārība arī jaunībā bija vērsta uz nopietno un cildeno. Ne katrs cildinājums un ne vienmēr tas viņam bija patī­kams, turpretim Filips priecājās par pārspīlētiem cildinā­jumiem un sava četrjūga uzvaru Olimpijā lika attēlot uz monētām. Kad dažas Aleksandram tuvas personas mēģi­nāja izzināt, vai viņš negribētu piedalīties Olimpijā skrie­šanas sacensībās ( viņš bija lielisks skrējējs ), viņš at­bildējis:
— Labprāt, ja ar mani sacenstos ķēniņi.
Vispār viņš pret atlētiku izturējies noraidoši, tomēr rīkoja ne tikai daudzas dziedātāju, flautistu un kitāristu, bet arī rapsodu sacensības, pat cīņas paukošanā un dažā­dos medību veidos, taču nemaz neatbalstīja dūru cīņas un pankrātiju.
Kādreiz Filipa prombūtnes laikā, pacienādams persiešu ķēniņa sūtņus un tuvāk iepazīdamies ar tiem, viņš tos savaldzināja ar savu laipnību un saviem lietišķajiem jau­tājumiem, kas pavisam nebija bērnišķīgi. Viņš tiem jau­tāja par ceļiem uz valsts vidieni — kādi tie, un cik tie gari, cik krietns karavīrs esot pats ķēniņš, cik liels un stiprs persiešu karaspēks. Sūtņi brīnījās un sprieda, ka Filipa izdaudzināto uzņēmību un gudrību pat salīdzināt nevarot ar šī zēna trauksmaino enerģiju. Katru reizi, kad pienākusi ziņa, ka Filips ieņēmis kādu ievērojamu pilsētu vai guvis spožu uzvaru, Aleksandrs nemaz nav priecājies, bet teicis sava vecuma zēniem:
— Draugi! Tēvs drīz visu būs ieņēmis un neko neat­stās, lai es ar jums arī varētu ko lielu un ievērojamu veikt.
Viņš necentās pēc baudas vai bagātības, bet gribēja būt krietns un slavens. Viņš sprieda — jo vairāk iekaros tēvs, jo mazāk paliks, ko veikt viņa dēlam. Maķedonijas varai augot, viņš visu padarīs. Aleksandrs neilgojās pēc ērtībām un priekiem, viņš gribēja cīņas un karus, gribēja valdīt valstī, kurai ir lieli uzdevumi.
Pieskatīt Aleksandru un rūpēties par viņu, protams, vajadzēja daudziem; tos sauca par kopējiem, pieskatītā­jiem un skolotājiem, priekšnieks tiem visiem bija Leo­nīds, drūms un stingrs vīrs, Olimpiadas radinieks, kas ne­maz nevairījās arī no pieskatītāja3 vārda, atzina, ka tas ir labs un godājams, citi viņu aiz cieņas un radniecības dēļ ar Olimpiādu sauca par Aleksandra audzinātāju. Par pieskatītāju sevi dēvēja Līsimahs, pēc izcelsmes akarnānietis. Aleksandrs viņu iemīlēja, un pēc nozīmes viņš bija otrā vietā.
Kad tesālietis Filoneiks atveda pārdot Filipam par trīs­padsmit talantiem Būkefalu, visi izgāja no pilsētas zirgu pārbaudīt, bet tas šķita nevaldāms un pilnīgi nelietojams, neļāva sēsties sev mugurā, neklausīja nevienam no Filipa ļaudīm un slējās uz pakaļkājām. Filips dusmojās un pa­vēlēja vest zirgu prom: tas esot pavisam mežonīgs un negants, bet Aleksandrs, kas arī tur gadījās, izsaucās:
— Kādu zirgu mēs zaudējam savas nemākulības un gļēvuma dēļ!
Kādu laiku Filips klusēja, bet, kad Aleksandrs to pašu vairākas reizes atkārtoja un ļoti uztraucās, viņš teica:
— Tu dusmojies par ļaudīm, kas par tevi vecāki, it kā pats zinātu kaut ko vairāk vai labāk prastu ar zirgu apieties.
— Ar šo es tiešām prastu labāk apieties nekā jebkurš cits.
— Bet, ja ne, kāds sods tev pienāksies par iedomību?
— Zvēru pie Zeva, es samaksāšu šī zirga vērtību.
Visi smējās, tad sāka slēgt derības, bet Aleksandrs pie­steidzās pie zirga un, satvēris pavadu, pagrieza to pret sauli. Viņš laikam bija ievērojis, ka zirgs baidās no savas ēnas, ja tā krīt viņam priekšā un kustas. Aleksandrs kādu laiku paskrēja tam blakus un noglāstīja, tad, redzēdams, ka zirgs deg nepacietībā, nosvieda savu apmetni, palēcās un droši uzsēdās tam mugurā. Viegli pievilcis ar pavadu ciešāk laužņus, bez sitieniem un raustīšanas apvaldīja, bet, redzēdams to raujamies uz priekšu un lāgā neklau­sām, ļāva tam vaļu un pat mudināja ar skaļiem uzkliedzieniem un kāju spērieniem. Filipa pavadoņi sākumā satraukti klusēja, bet, kad Aleksandrs lepns un priecīgs bez grūtībām apgrieza zirgu, visi viņam skaļi uzgavilēja, un tēvs no prieka pat raudājis un, no zirga nokāpušo Aleksandru skūpstīdams uz pieres, izsaucies:
— Dēls, meklē sev piemērotu valsti. Maķedonija tev par mazu.
Filips redzēja, ka dēla dabu ir grūti locīt, jo tas nepie­ļāva, ka viņam kaut ko uzspiež, bet ka ar prātīgiem aiz­rādījumiem no viņa var panākt vajadzīgo, tāpēc viņš pats vairāk mēģināja pārliecināt nekā pavēlēt. Ne sevišķi viņš uzticējās mūzikas un citu skolotāju mācīšanas un audzināšanas prasmei, jo uzdevums šoreiz bija grūtāks un — kā saka Sofokls:
Šeit iemauktiem un stūrei vajag stipriem būt.
Tāpēc Filips aicināja Aristoteli, pašu ievērojamāko un gudrāko filozofu, un deva viņam atbilstoši augstu atlī­dzību. Aristotelis bija no Stagīras. Šo pilsētu Filips pats bija nopostījis, bet tagad viņš to atkal atjaunoja un at­veda atpakaļ aizbēgušos vai verdzībā pārdotos pilsoņus. Nimfu birzē viņš ierādīja vietu skolai un patīkamai laika pavadīšanai. Vēl tagad tur rāda Aristoteļa akmens sē­dekli un ēnainu kolonādi pastaigai. Aristotelis esot mā­cījis ne tikai ētiku un politiku, bet arī slepenas un dziļas atziņas, kuras ļaudis sauc īpašos vārdos par akroamatiskām4 un epoptiskām5 un neizpauž tautai. Kad Aleksandrs, jau pārgājis uz Āziju, dabūja zināt, ka Aristotelis par šiem noslēpumiem kaut ko izpaudis savās grāmatās, viņš tam raksta vaļsirdīgu vēstuli par filozofiju ar šādu tekstu: «Aleksandrs Aristotelim vēl labu veiksmi. Tu neesi pareizi darījis, izpauzdams akroamatiskas mācības. Ar ko gan mēs atšķirsimies no pārējiem, ja visiem būs pieeja­mas tās atziņas, kurās mēs esam audzināti. Es labāk gri­bētu izcelties ar zināšanu par augsto un cildeno nekā ar bagātību un varu. Esi vesels!»
Gribēdams saudzēt šādu godkāri, Aristotelis taisnojas un apgalvo, ka dažas akroamatiskas atziņas esot pilnīgi slepenas, dažas ne. Un tiešām, iztirzājumam, kas seko fizikai6, nav nekādas nozīmes vispārējā izglītībā, tas rak­stīts tiem, kas grib izzināt visa pirmsākumu.
Man šķiet, ka patiku uz ārstniecību Aleksandram vai­rāk nekā citi ir radījis Aristotelis. Aleksandram patika ne tikai teorija, viņš ārstēja arī saslimušos draugus, noteica zāles un izturēšanos, kā tas redzams no vēstulēm. Viņš mīlēja literatūru un daudz lasīja. Iliādu viņš atzina, sauca par krietna kareivja ceļamaizi un paņēma sev līdz Aris­toteļa sakārtojumā, ko sauc par Nartēka ( Kārbas ) kārto­jumu. Onēsikrits stāsta, ka Iliāda un zobens vienmēr bijuši viņa pagalvī. Harpala uzdevums bija sūtīt viņam citas grāmatas, kuras tālu Persijā bija grūti sadabūt, un Harpals sūtīja viņam Filista grāmatas un daudzas Eiripīda, Sofokla un Aishila traģēdijas, tāpat arī Telesta un Filoksena ditirambus.
Aristoteli Aleksandrs sākumā apbrīnoja un, kā pats teica, mīlējis tāpat kā tēvu, jo tēvs devis viņam dzīvību, bet Aristotelis mācījis labi dzīvot. Kaut gan vēlāk, viņš Aristotelim vairs tā neuzticējās, tomēr nekā ļauna viņam nedarīja. Par šo atsvešināšanos liecina mazāk dedzīgie un trauksmainie labvēlības izpaudumi, tomēr viņa nosliece uz filozofiju un jau no pašas jaunības ieaudzinātā centība un tieksme uz to neizzuda, kā tas redzams no Anaksarham parādītā goda, no Ksenokratam aizsūtītiem piecdes­mit talantiem un cieņas pret Dandamiju un Kalanu.
Kad Filips devās karagājienā pret Bizanti, Aleksandram bija sešpadsmit gadu. Viņš bija atstāts Maķedonijā kā vietvaldis ar valsts zīmogu. Pakļāvis atkritušos maidus un ieņēmis viņu pilsētu, Aleksandrs padzina no tās barbarus, nometināja tajā jaukta sastāva iedzīvotājus un pārdēvēja to par Aleksandropoli. Viņš piedalījās Haironejas kaujā pret hellēņiem un, kā stāsta, pirmais devies triecienā pret tēbiešiem. Vēl mūsu laikā rāda vecu ozolu pie Kēfisas, ko dēvē par Aleksandra ozolu. Pie tā toreiz bijusi viņa telts, netālu no tā atrodas arī kritušo maķedoniešu kopē­jais kaps. Protams, Filips tāpēc ļoti mīlēja savu dēlu un priecājās, ka maķedonieši Aleksandru dēvēja par ķēniņu, Filipu — par stratēģu.
Taču ģimenes nesaskaņas Filipa jaunās laulības dēļ ra­dīja asas sadusmes un nopietnus konfliktus, un šī nelaime, kas bija izcēlusies sieviešu telpās, aptvēra visu valsti. Nelaime kļuva vēl nopietnāka Olimpiadas nesavaldības dēļ, jo šī greizsirdīgā un niknā sieviete kūdīja Aleksan­dru. Gaišās liesmās naidu uzpūta Atāls Kleopatras kāzās. Lai gan Filips bija daudz vecāks par šo meiteni, viņš to­mēr to iemīlēja un apprecēja, bet Atāls bija viņas tēva­brālis. Kāzu dzīrēs, stipri iereibis, viņš uzaicināja maķe­doniešus izlūgties no dieviem Filipam un Kleopatrai liku­mīgu ķēniņa varas mantinieku.
— Bet kas gan es esmu? — sašutis izsaucās Aleksandrs. — Vai tad tu, nekrietnais, domā, ka es neesmu likumīgs?
Un viņš svieda Atālam ar vīna kausu, bet Filips, izvil­cis zobenu, devās pie viņa. Abiem par laimi, apreibušajam ķēniņam paslīdēja kāja, un viņš pakrita, bet Alek­sandrs ņirgājās:
— Šis vīrs, draugi, gatavojas pārcelties no Eiropas uz Āziju, bet krīt, ejot no vienas atgultnes uz otru.
Pēc šīs sadursmes dzērumā Aleksandrs aizveda Olimpiādu uz Epiru7, bet pats devās uz Illīriju.
Šajā laikā pie Filipa ieradās korintietis Dēmarats, kam ar Maķedonijas valdnieka namu bija viesturības attiecī­bas un kas varēja brīvi izteikties. Pēc apsveicināšanās un parastajiem laipnības vārdiem Filips jautāja, cik vien­prātīgi esot hellēņi.
— Tev, protams, ļoti jārūpējas par nelienu saticību, kaut gan pats savu namu tu esi iegrūdis vislielākajā ne­laimē un jūkās.
Tad Filips apdomājās un pierunāja Aleksandru at­griezties.
Kad Kārijas satraps Piksodārs, gribēdams ar radniecību iegūt Filipu par savu sabiedroto, piedāvāja Arridajam, Filipa dēlam, savu vecāko meitu par sievu un šajā sakarā aizsūtīja uz Maķedoniju Aristokritu, tūlīt Aleksandra draugi un māte sāka tenkot un apmelot Filipu, ka ar šā­dām ievērojamām laulībām un citiem lieliem pasākumiem viņš nolēmis nodrošināt Arridajam ķēniņa varu. Satraukts par šādām baumām, Aleksandrs sūtīja uz Kāriju traģēdiju aktieri Tesalu runāt ar Piksodāru, lai tas atmestu domu par garā vājo bastardu Arridaju un izraudzītu par savu znotu Aleksandru, un Piksodāram šis priekšlikums iepati­kās daudz labāk nekā iepriekšējais. Taču Filips pieaici­nāja kādu no Aleksandra tuvākajiem draugiem, Parmeniona dēlu Filotu, un nopietni ar dēlu runāja, rūgti viņam pārmezdams, ka viņa nodoms kļūt par barbara kārieša un ķēniņa kalpa znotu neatbilst ne viņa dzimtas cieņai, ne arī paša ievērojamam stāvoklim. Korintiešiem Filips aiz­rakstīja, lai atsūta viņam Tesalu važās sakaltu. No citiem Aleksandra draugiem Harpalu, Nearhu, Erigiju un Ptolemaju viņš izraidīja no Maķedonijas, bet Aleksandrs vēlāk viņus ataicināja atpakaļ un ļoti godāja.
Kad Pausanijs, dziļi aizvainots ar Atāla un Kleopatras lēmumu,8 nogalināja Filipu, visvairāk pārmetumu izpel­nījās Olimpiada, kas sadusmoto jaunekli mudinājusi un kūdījusi. Ļauni runāja arī par Aleksandru. Stāsta, ka pēc Pausanijam nodarītās pārestības viņš to nejauši saticis un uz tā žēlošanos atbildējis ar «Mēdejas» jambiem:
... Gan devēju, gan ņēmēju, gan pašu līgavu.. .9
Sazvērestības dalībniekus viņš tomēr lika sameklēt un sodīja. Viņš dusmojās arī, ka viņa prombūtnes laikā Olimpiada bija nežēlīgi apgājušies ar Kleopatru.
Divdesmit gadu vecumā viņš pārņēma varu valstī, ku­rai bija daudzi bīstami ienaidnieki un briesmas draudēja no visām pusēm. Kaimiņu barbaru ciltis bija nemierā ar atkarību no Maķedonijas, un Filipam nebija pieticis arī laika ar ieroču varu pakļautos piesaistīt Maķedonijai un ar to samierināt, viņš bija paguvis tikai Hellādā visu apvērst un atstājis to lielā satraukumā un sajukumā. Maķe­donieši bažījās par grūto stāvokli un domāja, ka Alek­sandram vajagot no Hellādas atteikties un nelietot varu, bet atkritušo barbaru paklausība jāpanāk ar laipnību un lēnprātību un jaunu sacelšanos jācenšoties novērst jau sākumā. Taču Aleksandrs pats bija pilnīgi pretējās domās un nolēma ar drošu un apņēmīgu rīcību novērst visas ne­laimes. Viņš bija pārliecināts, ka viņam visi uzbruks, ja pamanīs kaut kur piekāpjamies.
Nemierus un sacelšanos barbaru novados viņš izbeidza ar strauju uzbrukumu, nonākdams ar karaspēku līdz Istrai. Šajā karagājienā viņš uzvarēja arī Sirmu, triballu ķēniņu. Dabūjiszināt, ka sacēlušies tēbieši un ka ar tiem sabiedrojušies atēnieši, viņš tūlīt izveda pa Pilu šaurumu savu armiju, teikdams, ka Dēmostens saucis viņu par zēnu, kamēr viņš bijis pie illīriešiem un triballiem, par jaunekli, kad viņš bijis Tesālijā, bet pie Atēnu mūriem viņš gribot būt vīrs. Nonācis pie Tēbām, viņš apsolīja aizmirst notikušo, bet pieprasīja Fēnika un Protita izdo­šanu, apsolīdams nesodīt tos, kas pāries viņa pusē. Kad tēbieši savukārt pieprasīja no viņa Filotu un Antipatru un uzaicināja visus, kas gribot atbrīvot Hellādu, cīnīties kopā ar viņiem, Aleksandrs raidīja maķedoniešus karā, kas bija vairāk ievērojams ar savu niknumu un neatlai­dību nekā ar cīnītāju skaitu, jo tēbieši drosmīgi un va­ronīgi stājās pretī lielam pārspēkam. Kad maķedoniešu garnizons, atstājis Kadmeju10, uzbruka tēbiešiem no aiz­mugures, lielākā viņu daļa krita, ielenkta kaujas laukā, pilsētu ieņēma, izlaupīja un nopostīja. Aleksandrs vispār bija pārliecināts, ka hellēņi, izbijušies no tādas bardzības un nežēlības, neko neuzsāks, sevišķi tāpēc, ka viņš liel­manīgi solīja ievērot sabiedroto žēlošanos — tokajieši un platajieši tiešām bija sūdzējušies par tēbiešiem.
Apmēram trīsdesmit tūkstošus pārdeva verdzībā — saudzēja tikai priesterus, visus, kuriem ar maķedoniešiem bija viesturības attiecības, kas bija cēlušies no Pindara un kas bija pretojušies lēmumam par sacelšanos pret Maķedoniju. Karā kritušo bija vairāk nekā seši tūkstoši.
Šajā lielajā nelaimē un Tēbām tik grūtajās dienās daži trāķieši, ielauzušies kādas plaši pazīstamas un krietnas sievietes Tīmoklejas namā, izlaupīja tās mantu. Viņu va­donis, to izvarojis, jautāja, vai tai neesot kur paslēpts zelts vai sudrabs. Tā teica, ka esot; aizveda viņu vienu pašu uz dārzu pie kādas akas un teica, ka pēc pilsētas ieņemšanas iemetusi tajā vērtīgāko no savas mantas. Kad trāķietis noliecies sāka skatīties akā, viņa to iegrūda tajā un nogalināja, sviezdama virsū akmeņus. Kad trāķieši viņu saistītu veda pie Aleksandra, viņa sekoja vedējiem droši, bez bailēm. Viņas mierīgā gaita un cildenā seja ra­dīja pret viņu cieņu, un, kad ķēniņš jautāja, no kādas dzimtas viņa cēlusies, viņa teica, ka esot Teāgena māsa, kas cīnījies pret Filipu par Hellādas brīvību un kā stratēgs kritis pie Haironejas. Aleksandrs, pārsteigts par viņu pašu, par viņas atbildi un drosmīgo rīcību, pavēlēja viņu un viņas bērnus atbrīvot.
Ar atēniešiem Aleksandrs izlīga, kaut gan viņi bija ļoti sašutuši par Tēbu nelaimi. Pašlaik viņi svinēja mistēriju svētkus, sēru dēļ tos izbeidza un visiem, kas Atēnās mek­lēja patvērumu11, bija ļoti izpalīdzīgi. Varbūt viņš kā lauva savas dusmas bija remdējis, varbūt gribēja bries­mīgajai nežēlībai un cietsirdībai pretstatīt saudzību un mērenību. Viņš ne tikai viņiem piedeva, bet ari mudināja rūpēties par savu pilsētu, kas varēšot uzņemties Hellādas vadību, ja viņam pašam notiktu kas ļauns. Vēlāk Tēbu nopostīšana viņam bijusi ļoti nepatīkama un pret dau­dziem noskaņojusi labvēlīgāk.
No tēbiešiem, kas palikuši dzīvi, nav bijis neviena, kurš vēlāk nebūtu panācis sava lūguma izpildīšanu, ja bija no Aleksandra ko lūdzis.
Tā tas bija ar Tēbām.
Kad īstmā sanākušie hellēņi nolēma kopā ar Aleksan­dru doties karā pret persiešiem, tie viņu izsauca par virs­pavēlnieku. Viņu apsveikt nāca daudzi valstsvīri un filo­zofi. Aleksandrs domāja, ka tā darīs arī Diogens no Sinopes, kas šajā laikā uzturējās Kranajā pie Korintas, bet Diogens viņu nemaz neievēroja un mierīgi palika, kur bijis. Tad Aleksandrs pats devās pie Diogena, kas pašlaik sildījās saulē. Kad ieradās tik daudz ļaužu, Diogens maz­liet piecēlās un raudzījās uz Aleksandru, kas, viņu svei­cinājis, jautāja, vai viņam nekas neesot vajadzīgs.
— Paej mazliet nost no saules, — atbildēja Diogens.
Aleksandrs bijis pārsteigts un apbrīnojis Diogenu, kas ar tādu nevērību izturējies pret viņa augstprātību un varu. Aiziedami Aleksandra pavadoņi par Diogenu smē­jās un zobojās, bet viņš pats teica:
— Es tomēr, ja nebūtu Aleksandrs, labprāt būtu Diogens.
Gribēdams prasīt Apollonam padomu par karagājienu, Aleksandrs devās uz Delfiem. Tā kā tas gadījās tādā dienā, kad atbildes netika dotas, ķēniņš tūlīt lika ataicināt priesterieni un, kad tā, uz likumu atsaukdamās, atteicās nākt, bez atļaujas iegāja templī un vilka to ar varu.
— Ar tevi, mans dēls, — tā izsaucās, padodamās viņa neatlaidībai, — jau neviens netiek galā.
To dzirdēdams, Aleksandrs teica, ka viņam citas atbil­des nevajag — viņš esot jau dabūjis tādu pareģojumu, kādu vēlējies. Pirms viņa karagājiena bijušas dažādas dievišķas zīmes, un Orfeja koka tēls ( tas bijis no cipreses koka ) šajās dienās stipri svīdis. Šīs zīmes "dēļ visi baidī­jās, bet Aristandrs lika turēt drošu prātu, jo Aleksandrs veikšot cildenus un ievērojamus darbus, kas dzejniekiem un mūziķiem, šo darbu apdziedātājiem, sagādāšot lielas grūtības un prasīšot daudz sviedru.
Ja ticam tiem, kas min pašu mazāko skaitli, tad Alek­sandra karaspēkā esot bijis trīsdesmit tūkstoši kājnieku un četri tūkstoši jātnieku, bet tie, kas min pašu lielāko, raksta, ka kājnieku esot bijis četrdesmit trīs tūkstoši un jātnieku pieci tūkstoši. Naudas viņu uzturam, sāka Aristobūls, Aleksandram neesot bijis vairāk par septiņdesmit talantiem, bet, pēc Durīda ziņām, karaspēkam bijis uzturs tikai trīsdesmit dienām, un Onēsikrits pat saka, ka Alek­sandrs vēl aizņēmies divsimt talantus.
Kaut gan viņš devās karā ar tik maziem un nepietie­košiem līdzekļiem, viņš tomēr neiekāpa kuģī neparūpē­jies par saviem draugiem: vienam viņš uzdāvināja lauku, otram kādu ciemu, citam ienākumus no kāda nama vai ostas. Kad viņš tā bija izdāvājis un piešķīris draugiem gandrīz visus ķēniņa īpašumus, Perdiks viņam jautāja:
— Bet, ķēniņ, ko tu atstāj sev pašam?
Un, kad Aleksandrs atbildēja, ka viņš sev atstājot ce­rību, Perdiks izsaucās:
— Tad jau arī mums, kas dodamies ar tevi kopā karā, būs kāda daļa no tās.
Kad Perdiks atteicās no viņam piešķirtā īpašuma, daži Aleksandra draugi darīja tāpat, un tiem, kas dāvanas pieņēma un kas tās pat izlūdzās, viņš labprāt tās deva, un tā viņš devīgi izdāvāja lielāko daļu no saviem īpašu­miem Maķedonijā. Tāda bija viņa sagatavošanās un no­skaņojums, kad viņš devās pāri Hellespontam.
Nonācis Ilijā, viņš upurēja Atēnai un šīs pilsētas un novada hērojiem, Ahilleja kapa stēlu viņš spoži iezieda, skrēja kails ar draugiem, kā tas parasts, tad viņš stēlai aplika vainagu un sauca Ahilleju par laimes bērnu, jo, dzīvs būdams, viņš ir guvis uzticamu draugu un pēc nā­ves dižu cildinātāju.12 Viņam apstaigājot un aplūkojot pil­sētu, kāds jautāja, vai viņš negribot redzēt Aleksandra13 liru. Tā viņu nemaz neinteresējot, Aleksandrs atbildēja, viņš labprāt redzētu Ahilleja liru, kuru spēlēdams tas dziedājis par krietnu vīru diženajiem darbiem.
Šajā pašā laikā Dārija karavadoņi bija savākuši lielu armiju un nostājušies pie Grānikas pārejas. Šķiet, šeit, pie Āzijas vārtiem, bija jādodas cīņā, lai ielauztos tajā un sagrābtu varu pār to, bet upe bija dziļa, un grūti bija ar kauju uzkļūt augšā — pretējā krastā. Tāpēc lielākā daļa baidījās, daži pat domāja, ka jābūt piesardzīgiem mēneša dēļ, jo daisija mēnesī maķedoniešu ķēniņi ne­mēdza doties karā, taču Aleksandrs pavēlēja daisija vietā art emisija mēnesi skaitīt vēl otrreiz un tā šīs šaubas no­vērsa. Kad Parmenions brīdināja, ka esot jau vēls un ne­vajagot doties bīstamā cīņā, Aleksandrs izsaucās, ka Parmenionam jākaunoties no Hellesponta, ja viņš, to pārgā­jis, tagad baidoties no Grānikas. Ar trīspadsmit ilām viņš tad devās straujajā upē un, nebēdādams par šķēpiem un bultām, uzbruka ienaidnieku labi apbruņotiem jātniekiem stāvajā pretējā krastā. Varēja likties, ka tā ir pārdrošība un neprāts, nevis saprātīga karavadoņa rīcība, jo visap­kārt maķedoniešiem putoja un šļāca straume. Tomēr, sa­snieguši krastu, viņi ar lielām grūtībām tika uz tā, kaut gan tas bija muklains un slidens. Nostāties kaujas kār­tībā pāri tikušie nepaguva, viņiem tūlīt bija jācīnās barā vīram pret vīru. Viņi uzbruka, skaļi kliegdami, zirgs triecās pret zirgu, lūza šķēpi, un cīnīties vajadzēja ar zo­beniem.
Daudzi uzbruka pašam Aleksandram, jo viņu pazina pēc vairoga un bruņucepures rotājuma, kuram katrā pusē bija divas apbrīnojami lielas un baltas spalvas. Metamais šķēps viņu trāpīja zem krūšu bruņu salaiduma, bet neie­vainoja. Viņam uzbruka persiešu vadoņi Roisaks un Spitridats. No Spitridata viņš izvairījās, bet Roisakam aizstei­dzās priekšā un, salauzis šķēpu pret tā bruņām, uzbruka ar zobenu. Kamēr viņi tā cīnījās, Aleksandram jāšus no sāniem uzbruka Spitridats un, piecēlies seglos, ar visu spēku trieca ar persiešu kaujas cirvi un nocirta bruņu cepures rotājumu ar vienu no krāšņajām spalvām. Bruņu cepure pati tik tikko izturēja triecienu, kaut gan cirvis bija mazliet skāris jau matus. Kad Spitridats atvēzējās otrreiz, viņam aizsteidzās priekšā Melnais Kleits un dziļi ietrieca krūtīs šķēpu. Tad no Aleksandra zobena cirtiena krita arī Roisaks.
Kamēr notika šī niknā un bīstamā jātnieku cīņa, pār upi pārgāja arī maķedoniešu falanga un kauju sāka kāj­nieki. Persieši nepretojās ne enerģiski, ne ilgi un drīz sāka bēgt. Nebēga tikai hellēņu algotņi, kas, nostājušies uz kāda pakalna, pieprasīja no Aleksandra solījumu vi­ņus saudzēt, bet tas nekavējoši viņiem uzbruka, vadīda­mies nevis no saprāta, bet no sašutuma. Šeit viņš zaudēja zirgu, kuram zobens izgāja caur plaušām (tas bija kāds cits zirgs, nevis Būkefals), un no šajā kaujā kritušajiem un ievainotajiem maķedoniešiem lielākā daļa krita un ika ievainota tieši šeit, jo viņiem bija jācīnās ar kriet­niem kareivjiem, kas izmisīgi pretojās. Krituši esot divdesmit tūkstoši barbaru kājnieku un divi tūkstoši piecsimt jātnieku. Aristobūls saka, ka Aleksandrs pavisam zaudējis trīsdesmit četrus vīrus, deviņi no tiem bijuši kājnieki. Kritušos godinādams, viņš pavēlēja tiem uzcelt bronzas tēlus, kurus pagatavoja Līsips. Ziņodams par uz­aru hellēņiem, viņš atsevišķi aizsūtīja atēniešiem trīssimt kaujā iegūtos vairogus un uz tiem, tāpat kā uz visiem citiem kara laupījuma priekšmetiem, lepodamies lika rakstīt:
«Aleksandrs, Filipa dēls, un hellēņi bez lakedaimonieiem to atņēmuši barbariem, kas dzīvo Āzijā.» Kausus, purpura drānas un citus tāda veida greznumus, o viņš bija atņēmis persiešiem, Aleksandrs gandrīz visus izsūtīja savai mātei.
Ar šo kauju bija panākta vispārējā stāvokļa maiņa par abu Aleksandram: viņš ieņēma Sardas, barbaru kundzības balstu šajā novadā pie jūras, un daudzas citas pilsētas. Pretojās vienīgi Halikarnāsa un Milēta. Ieguvis šīs pilsētas un to novadus ar ieroču varu, viņš nevarēja iz­šķirties, ko darīt tālāk. Bieži viņam likās, ka jāuzbrūk Da­rijam un bīstamā cīņā jāpanāk pilnīga uzvara, tad atkal viņš sprieda, ka pirms tam jāuzkrāj un jāpavairo spēki ar piejūras provinču līdzekļiem un tikai tad jādodas pret Dāriju. Pie Ksantas Liki jā ir avots, kas tad bez kāda īpaša iemesla sācis mutuļot, plūst pāri malām un no savām dzīlēm izverdis vara plāksnīti, uz kuras ar senatnī­giem burtiem bijis rakstīts, ka hellēņi sagraušot persiešu valsti. Tas iedvesa Aleksandram lielu drosmi, un viņš steidzās aizdzīt persiešus līdz Feniķijai un Kilikijai. Viņa gājiens gar pašu Pamfīlijas jūras krastu kļuva daudzu vēsturnieku darbos par apbrīnas cienīgu un ārkārtīgi ievērojamu notikumu, jo jūra, it kā pakļaudamas dieviš­ķīgai gribai, atkāpusies viņa priekšā. Parasti tā nikni trie­cās pret krastu un tikai retumis atstāja neapklātus ne­skaitāmos šķautnainos klinšu bluķus kalnu pakājē. Tādu brīnumu zobodamies min kādā komēdijā Menandrs:
Cik aleksandriski tas izdodas man — ja meklēju kādu,
Tūlīt jau viņš klāt, ja jūrai kāduviet pāri man jātiek.
Tā ceļu tūdaļ man dod.
Aleksandrs pats savās vēstulēs par šādu brīnumu neko nesaka, viņš esot devies ceļā no Faselīdas un ticis pāri kalniem pa tā saucamajām kāpnēm. Tāpēc viņš dažas die­nas uzkavējies Faselīdā, redzējis tur agorā mirušajam Teodoktam, kas bija faselīdietis, veltītu tēlu, pēc pusdie­nām tur dzīrojis un daudz dzēris, tad tēlu apkrāvis ar daudziem vainagiem un tā, asprātīgi jokodamies, godājis šo vīru, ar kura filozofiju viņu bija iepazīstinājis Aristo­telis.
Pēc tam, pārvarējis pīsidiešu pretestību, viņš pakļāva gan tos, gan Frīģiju, ieņēma arī Gordijas pilsētu, kur esot dzīvojis Vecais Mida. Šeit atradās daudzinātie rati, kuru jūgs bija piesiets pie dīselēm ar kizila lūkiem. Aleksan­dram stāstīja — kas jūga mezglu atraisīšot, tam esot lemts valdīt pār visu pasauli, un barbari šim pareģoju­mam ticēja. Lielākā daļa rakstnieku stāsta, ka mezglā nekur nav bijis saskatāms gals, saite vijusies daudzkārtī­gos līkumos un, kad Aleksandram nav izdevies mezglu atraisīt, viņš to ar zobenu pārcirtis, un tūlīt radušies daudzi gali. Bet Aristobūls saka, ka atraisīšana viņam bi­jusi pavisam viegla: viņš izvilcis no dīseles tapu, kas to saistīja ar jūgu, un tad to noņēmis.
Uzvarējis pēc tam paflagoniešus un kapadokiešus un saņēmis ziņu par Memnona nāvi, viņš vēl noteiktāk no­lēma doties tālāk zemes iekšienē, jo no Memnona vairāk nekā no citiem Dārija karavadoņiem Aleksandrs varēja sagaidīt neskaitāmus pārsteigumus, daudzas nepatikšanas un negaidītus uzbrukumus.
Arī Dārijs, paļaudamies uz savu lielo karaspēku, no Sūsām bija devies uz piejūras novadiem. Viņa drosmi vairoja kāds sapnis, kuru magi iztulkojuši nevis tā, kā pienāktos, bet tā, lai patiktu Dārijam. Darijs, proti, sap­ņoja, ka visa maķedoniešu falanga deg spožas ugunis, bet Aleksandrs pats ir tērpā, kādu agrāk, būdams ķēniņa ziņ­nesis, valkāja Dārijs. Tad, iegājis Bēla svētvietā, Alek­sandrs pazudis. Šķiet, ar šo sapni dievs ir norādījis, ka maķedonieši gūs spožus un lieliskus panākumus un Alek­sandrs pakļaus visu Āziju tāpat kā Dārijs, no ziņneša kļuvis par ķēniņu, bet drīz viņš atkal zaudēs ka šo varu, tā dzīvību.
Vēl vairāk Dāriju iedrošināja Aleksandra šķietamā gļēvulība, jo viņš ilgu laiku kavējās Kilikijā. Tā bija kavēšanās slimības dēļ. Daži saka, ka viņš saslimis no pār­pūles, bet citi, ka no peldēšanās aizsalušajā Kidnas upe. Neviens ārsts neiedrošinājās viņam palīdzēt, jo, būdami pārliecināti, ka nekāda palīdzība nelīdzēs, baidījās, ka viņus apmelos maķedoniešiem, tikai akarnanietis Filips, kaut arī saprata, ka Aleksandra stāvoklis ir grūts, tomēr deva viņam zāles, pārliecināja tās dzert un pagaidām neiet uz priekšu, lai jo drīzāk atgūtu spēkus tālākam karam. Filips paļāvās uz savu draudzību ar Aleksandru, domāja, ka būtu nekrietni tādā brīdī viņam nepalīdzēt, kamēr viss vēl nav izmēģināts, kaut arī tas būtu bīstami.
Tad Parmenions karaspēka vārdā rakstīja Aleksandram vēstuli un brīdināja viņu no Filipa, jo Darijs, solīdams viņam lielas dāvanas un savu meitu par sievu, viņu pie­runājis noindēt Aleksandru. Vēstuli Aleksandrs izlasīja, nevienam no saviem draugiem neparādīja un palika pa­galvī. Kad pienāca laiks dzert zāles un ar dažiem Alek­sandra draugiem ienāca Filips, nesdams tās_ kausā, ķēniņš viņam iedeva vēstuli, bet pats, paņēmis zāles, dzēra tas : droši bez kādām aizdomām. Tas tiešām bija apbrīnas cienīgs un satraucošs skats, kad viens lasīja vēstuli un otrs dzēra zāles. Tad viņi viens uz otru paskatījās, ķēniņš bija mierīgs, un viņa sejā bija redzama labvēlība un uzticība Filipam, bet Filips, uztraukts par apmelojumu, piesauca dievus, pacēla rokas pret debesīm, krita ceļos pie Alek­sandra gultas un lūdza to turēt drošu prātu un rūpēties par sevi.
Zāles sākumā it kā pārņēma visu miesu un nomāca tas spēku, tā ka slimniekam zuda balss, un viņš, tikpat ka samaņu zaudējis, gandrīz neko vairs skaidri nejuta. Taču no Filipa ārstēšanas viņš atveseļojās un atspirdzis parā­dījās maķedoniešiem, kas izbijušies negribēja rimties, pirms nebija viņu redzējuši.
Dārija karaspēkā bija kāds maķedoniešu trimdinieks Amints, kas labi pazina Aleksandra raksturu. Redzēdams, ka Dārijs gatavojas doties pret Aleksandru, lai cīnītos viņpus kalnu pārejas14, viņš ierosināja labāk palikt šīs pu­ses plašajā līdzenumā, izvērst pret ienaidniekiem savus lielos spēkus un tad tos satriekt. Dārijs atbildēja: viņš baidoties, ka ienaidnieki un Aleksandrs tad pagūšot aiz­bēgt.
— Ķēniņ, — teica Amints, — tu vari būt drošs, ka Aleksandrs dosies pret tevi un laikam jau nāk.
Taču Dāriju tas nepārliecināja, un viņš devās uz Kilikiju, bet Aleksandrs pret viņu uz Sīriju. Naktī pagājuši viens otram nemanot garām, viņi griezās atkal atpakaļ. Aleksandrs par šādu sagadīšanos priecājās un traucās sa­stapt Dāriju pie pārejas, bet Dārijs steidzās izvest ātrāk pa to karaspēku un atgriezties agrākajā nometnē. Tagad viņš atzina, ka nonācis neizdevīgā vietā, ko ietvēra jūra un kalni un kam pa vidu tecēja Pinaras upe. Apvidus nebija piemērots ne jātniekiem, ne lielāka karaspēka izvēršanai, bet tieši izdevīgs mazajiem maķedoniešu spē­kiem, it kā pats liktenis Aleksandram to būtu devis. Un Aleksandrs pilnībā izmantoja šo likteņa labvēlību, lai gūtu spožu uzvaru.
Cīnīdamies ar tik lieliem ienaidnieka spēkiem, viņš tomēr nepieļāva, ka tie viņu ielenktu, bet pats ar savu labo spārnu, apiedams ienaidnieka kreiso, nonāca tam flangā un piespieda bēgt barbarus, kas atradās viņam pretī. Aleksandrs pats cīnījās starp pirmajiem, un viņu ievainoja gurnā ar zobenu. Harēts stāsta, ka viņu ievai­nojis Dārijs, jo viņi sastapušies tuvcīņā, bet Aleksandrs vēstulē Antipatram nesaka, kas viņu ievainojis, kaut gan raksta, ka ievainots gurnā un ka no ievainojuma nekas ļauns nav radies.
Guvis lielisku uzvaru un iznīcinājis vairāk nekā vien­padsmit miriādes ienaidnieku, viņš Dāriju tomēr nesa­gūstīja, jo bēgot tas bija četrus vai piecus stadijus priekšā. Atgriezies no vajāšanas ar Dārija ratiem un loku, viņš atrada maķedoniešus izlaupām barbaru nometni, kurā viss bija pārpilnībā, kaut gan Dārijs bija devies pret viņu bez liela transporta un lielāko daļu no savām mantām atstājis Damaskā. "Dārija telti kareivji nebija aiz­tikuši un saglabājuši Aleksandram. Tajā visa ka bija at­liku likām — daudz kalpu krāšņās drānas, daudz dārg­lietu, daudz naudas. Nolicis ieročus un noņēmis bruņas, Aleksandrs devās mazgāties.
— Iesim, — viņš izsaucās, — nomazgāt kaujas svied­rus Dārija teltī!
Tad kāds no viņa draugiem teica:
— Zvēru pie Zeva, nevis Dārija, bet Aleksandra teltī, jo viss, kas piederējis uzvarētajiem, tagad ir uzvarētajā īpašums, un tā to arī vajag saukt.
Teltī iegājis, viņš redzēja dažādus traukus, kausus un ziežu kārbiņas — visas no tīra zelta un lieliski izstrā­dātas. Visa telts brīnišķīgi smaržoja no mirrēm un citam smaržzālēm. Tā bija apbrīnojami augsta un liela, ar krāš­ņām segām skaisti rotāta. Paskatījies uz draugiem, Alek­sandrs teica:
— Redzat, ko nozīmē būt par Persijas ķēniņu.
Kad viņš taisījās pusdienot, kāds tam pateica, ka ar gūs­teknēm vestas Dārija māte, sieva un divas meitas, kas, ieraudzījušas ķēniņa ratus un loku, sākušas dauzīt sev krū­tis un galvu un vaimanādamas apraudāt Dāriju ka mirušu. Aleksandrs labu brīdi neteica nekā, tad, vairāk satraukts par šīm sievietēm nekā par sevi, sūtīja Leonnatu un lika viņām teikt, ka Dārijs nav miris un ka no Aleksandra nav jābaidās. Ar Dāriju viņš karojot valdnieka varas dēļ, bet viņām būšot viss tāpat kā agrāk. Sievietes priecājas par šiem laipnajiem un godprātīgajiem vārdiem, bet Aleksandra izturēšanās bija vēl cildenāka nekā vardi. Viņš atļāva viņām apbedīt tos persiešus, kurus viņas vē­lējās, atdeva drānas un rotas lietas, kas bija kritušas maķedoniešu rokās, atstāja viņām visus kalpotājus un lika parādīt viņām tādu pašu godu ka agrāk, bet līdzekļus piešķīra pat lielākus. Taču visskaistākā un pati ķēnišķī­gākā dāvana šīm dižciltīgajām un krietnajam sievietēm bija iespēja dzīvot ienaidnieku nometnē, nedzirdot ne­viena aizskaroša vārda un nebaidoties no nekrietnas iztu­rēšanās, it kā tās atrastos labi apsargātās sieviešu telpas, kur neviens tās neredz un kur reliģija neatļauj nevienam ieiet, kam nav uz to tiesības. Stāsta, ka Dārija sieva bijusi pati skaistākā no visām valdnieka nama sievietēm, tāpat kā Dārijs — pats skaistākais un staltākais no vīriešiem, un viņa meitas bijušas tikpat daiļas kā vecāki. Taču Alek­sandrs, šķiet, atzina, ka valdīt pār sevi valdniekam pie­nākas vēl labāk nekā uzvarēt ienaidniekus. Nevienu no šīm sievietēm viņš neaiztika un pirms apprecēšanās ne­vienu neieguva, izņemot Barsini, kas, pēc Memnona nā­ves kļuvusi atraitne, krita gūstā pie Damaskas. Tā bija hellēniski izglītota un labas dabas, un viņas tēvs Artabazs bija ķēniņa mazdēls.15 Aristobūls saka, ka Parmenions pa — mudinājis Aleksandru iegūt šo skaisto un cildeno sie­vieti. Redzēdams citas gūsteknes, kas bija cita par citu daiļākas un staltākas, Aleksandrs jokodamies teicis, ka no šīm persietēm sāpot acis. Pretstatīdams viņu daiļu­mam savas atturības un savaldības daili, viņš lika tās aizvest, it kā tās būtu marmora tēli. Dabūjis zināt, ka maķedonieši Damons un Timotejs, kas dienēja Parmenionam padotajā karaspēkā, izvarojuši dažas algotņu sievietes, viņš aizsūtīja Permenionam pavēli tos nogalināt kā cilvēkiem bīstamus zvērus, ja viņu vaina tiks pierā­dīta. Pats par sevi viņš šajā vēstulē rakstīja:
«Par mani gan neviens neteiks, ka es būtu redzējis Dārija sievu vai vispār būtu gribējis to redzēt, un, ja kads runāja par viņas daiļumu, es nemaz neklausījos.»
Aleksandrs mēdza teikt, ka no miega un dzimumtiek­smes viņš vislabāk sapratis, ka ir mirstīgs cilvēks, jo cilvēka dabas vājumu vislabāk saskatījis nogurumā un baudkārē. Arī ēšanā viņš bija ļoti atturīgs. Par to liecina kā daudzi citi gadījumi, tā arī viņa izteicieni par Adas16 sūtītajiem pavāriem un maizes cepējiem. Adai no Alek­sandra bija bērns, un viņš tā māti atkal iecēla par Karijas valdnieci. Viņa katru dienu tam sūtīja gaļas ēdienus un cepumus, arī pavārus un maizes cepējus, kas viņai šķita paši labākie, bet Aleksandrs teica, ka tie viņam nemaz neesot vajadzīgi. Labākus pavārus viņam esot devis viņa audzinātājs Leonīds: brokastīm — nakts pārgājienu, pus­dienām — pieticīgas brokastis.
— Šis pats vīrs, — viņš teica, — nāca apskatīt somas ar manām gultas drānām un apģērbiem, lai pārbaudītu, vai māte, mani lutinādama, nav ielikusi kaut ko lieku un nevajadzīgu.
Pret vīnu viņš bija iecietīgāks, nekā to varētu domāt, spriežot pēc laika, ko viņš pavadīja, sēdēdams pie vīna kausa, kaut gan viņš vairāk sarunājās nekā dzēra, sāk­dams pie katra kausa garas jo. garas runas, un arī tikai tad, kad bija daudz brīva laika. Bet, kad bija kas vei­cams, viņu neatturēja kā citus karavadoņus ne vīns, ne miegs, ne kāda izprieca vai izrāde. To pierāda visa viņa ļoti īsā, bet ar daudziem lieliem veikumiem pārbagātā dzīve. Brīvākā laikā viņš tūlīt pēc piecelšanās upurēja dieviem un sēdās brokastot, tad diena pagāja vai nu medībās, vai tiesu spriežot, vai kārtojot kādas karalietas, vai lasot. Taisīdamies ne sevišķi steidzamā ceļā, viņš vingrinājās šaušanā ar loku vai izlēca un ielēca braucošos ratos. Izpriecas dēļ viņš bieži medīja lapsas un putnus, kā tas redzams no viņa dienasgrāmatas. Pēc dienas pār­gājiena viņš devās mazgāties un ieziesties un pārbau­dīja miesniekus un pavārus, vai tie visu rūpīgi sagatavo­juši vakariņām. Viņš vakariņoja vēlu, kad bija jau iestājusies tumsa. Par ēdienu viņš ļoti rūpējās un gādāja, lai viss tiktu līdzīgi un pienācīgi_ sadalīts, bet dzeršanu, kā jau teikts, ievilcināja ar garām sarunām. Tad viņš kļuva nepatīkami lielīgs, kaut gan citādi bija no visiem valdniekiem pats patīkamākais sarunu biedrs, kam ne­trūka ne pievilcības, ne valdzinājuma. Tad viņš pārak dižojās ar saviem panākumiem karā un labprāt ticēja glaimotājiem, kas aizēnoja krietnākos klātesošos, jo tie negribēja ar viņiem ne sacensties, ne atpalikt cildināšana. Sacensties būtu kauns, atpalikt — bīstami.
Pēc dzeršanas viņš nomazgājies likās gulēt un gulēja dažreiz līdz pusdienai, bet dažreiz arī visu dienu. Ēšana viņš bija tik pieticīgs, ka bieži pašus retākos augļus un zivis, ko viņam atsūtīja no piejūras novadiem, sadalīja draugiem, sev neatstādams neko. Viesības vienmēr bija lieliskas, un līdz ar panākumiem kara auga ari izdevumi tām, sasniedzot desmit tūkstošus drahmu. Tikpat daudz vajadzēja izdot arī tiem, kas uzņēma Aleksandru.
Pēc kaujas pie īsas Aleksandrs aizsūtīja dažas savu ka­reivju nodaļas uz Damasku, ieguva tur persiešu dārg­lietas, naudu, saiņus ar dažādām mantām, bērnus un sie­vietes. Visvairāk ieguva tesāliešu jātnieki; tie bija kauja sevišķi krietni cīnījušies, un Aleksandrs tos sūtīja ar no­domu, lai sagādātu gandarījumu. Visa nometnē tagad bija dažādu mantu pārpilnība, un maķedoniešiem iepatīkas zelts, sudrabs, sievietes un visa barbaru dzīves iekārta. Kā suņi viņi steidzās pa karstām pēdām sadzīt persiešu bagātības. Tomēr Aleksandrs nolēma vispirms iegūt jūras piekrasti. Tūlīt pie viņa arī ieradās vietējie valdnieki17 un nodeva viņam Kipru un Feniķiju, bet bez Tiras. Tiru viņš aplenca septiņus mēnešus, taisīja uzbērumus, uzbruka no jūras ar dažādām ierīcēm un divsimt triērām. Sapnī viņš redzēja Hēraklu stāvam uz pilsētas mūra un viņu sveici­nām, bet daudzi tirieši sapņoja, ka Apollons teicies aiziet pie Aleksandra, jo tas, kas notiekot pilsētā, viņam nepa­tīkot. Tad tirieši Apollona milzīgajai statujai aplika ap­kārt ķēdes un pienagloja tās pie pamatnes, it kā viņi dievu būtu notvēruši kā cilvēku pašā nozieguma izdarī­šanas brīdī, kad viņš gatavojies pārbēgt pie ienaidnie­kiem. Viņi to nosauca par Aleksandrieti. Aleksandrs re­dzēja arī kādu citu sapni. Kāds satīrs gribējis ar viņu spēlēties, bet nav nācis klāt un bēdzis, kad viņš gribējis to satvert, beidzot, kad viņš ilgi bija mēģinājis to noķert un ļoti lūdzies, devies tomēr rokā. Un pareģi diezgan saprātīgi no vārda satīrs izlobīja sapņa jēgu; — Tava būs Tira.18
Tirieši rāda arī avotu, pie kura sapnī redzēts satīrs. Pa aplenkuma laiku Aleksandrs devās karagājienā pret arābiem, kas dzīvoja kalnos, un nonāca sava audzinātāja Līsimaha dēļ lielās briesmās. Tas Aleksandru pavadīja, teikdams, ka neesot ne sliktāks, ne vecāks par Fēniku19. Nonācis kalnos un nokāpis no ratiem, Aleksandrs gāja kājām. Citi viņa ļaudis aizgāja tālu uz priekšu, bet Alek­sandrs, vakaram iestājoties, nevarēja ienaidnieku tuvumā pamest Līsimahu, kas bija noguris un netika līdz. Iedams blakus un to mudinādams, viņš neievēroja, ka palicis tikai ar dažiem pavadoņiem no saviem kareivjiem. Nakts bija tumša un ļoti auksta, apkārtne tuksnešaina. Tad viņi netālu ieraudzīja daudzus izklaidus ugunskurus. Tie bija ienaidnieki. Paļaudamies uz savu ātrumu un veiklību un kā vienmēr uzņemdamies pašu grūtāko un tā palīdzēdams maķedoniešiem, viņš pieskrēja pie tuvākā ugunskura, cirta ar zobenu diviem barbariem, kas pie tā sēdēja, pa­ķēra kādu pagali un devās ar to atpakaļ pie savējiem. Tie, aizdeguši daudzas ugunis, barbarus tā sabaidīja, ka viņi metās bēgt. Aiztrenkuši tos, kas mēģināja stāties pretī, viņi pavadīja nakti drošībā. Tā stāsta Harēts.
Tiras aplenkšana beidzās šādi. Kad lielākā Aleksandra karaspēka daļa atpūtās pēc daudzām cīņām pie pašas pilsētas, dažus viņš tomēr sūtīja uzbrukt mūriem, lai ne­dotu ienaidniekiem miera. Pareģis Aristandrs pašlaik rīkoja upurēšanu un, aplūkojis upura dzīvnieka iekšas, svinīgi paziņoja klātesošajiem, ka Tiru katra ziņa ieņems vēl šajā mēnesī. Visi sāka smieties un zoboties, jo bija jau mēneša beidzamā diena, bet ķēniņš, redzēdams Aristandra grūto stāvokli (viņš vienmēr atzina par savu pie­nākumu atbalstīt pareģus), pavēlēja šo dienu neskaitīt par trīsdesmito, bet par divdesmit astoto. Ar tauri devis zīmi, viņš sāka uzbrukumu mūriem enerģiskāk, nekā bija sākumā domājis. Kad cīņa iedegās, arī nometnē atstatie nevarēja nociesties, skrēja palīgā, un tiriešiem zuda katra cerība. Pilsētu Aleksandrs ieņēma tajā paša dienā.
Kad Aleksandrs pēc tam aplenca Sīrijas20 lielāko pilsētu Gāzu, viņam uz pleca uzkrita pika, ko no augšas bija izmetis kāds putns, kas pēc tam uzsēdās uz kādas karamašīnas un sapinās auklās. Aristandrs šo zīmi iztulkoja, un tieši tā arī notika: Aleksandru ievainoja pleca, bet pilsētu viņš ieņēma. Daudz laupījuma viņš aizsūtīja Olimpiādai, Kleopatrai un saviem Maķedonijas draugiem. Aiz­sūtīja, atcerēdamies zēna gadu cerības, arī savam audzi­nātājam piecsimt talantu vīraka un simt talantu mirru, jo Leonīds kādreiz upurējot teicis Aleksandram, kas ar abām rokām metis ugunī smaržvielas:
— Kad, Aleksandr, tavā varā būs zeme, kurā netrūks augu, kas ražo smaržvielas, tad tu varēsi tik bagātīgi kvēpināt, bet tagad tev taupīgi jāapietas ar to, kas tev ir.
Un tagad Aleksandrs viņam rakstīja:
— Es sūtu tev bagātīgi vīraku un mirres, lai tu vairs nebūtu sīkumains pret dieviem.
Kad Aleksandram kādreiz atnesa šķirstiņu un tie, kas bija sagrābuši Dārija dārglietas un citas mantas, teica, ka par to nekas neesot dārgāks, viņš jautāja draugiem, kas, pēc viņu domām, būtu tajā glabājams kā pati vēr­tīgākā manta. Tika izteiktas dažādas domas, bet viņš pats teica, ka tajā likšot un glabāšot Iliādu. To apgalvo daudzi ticami liecinieki. Ja tas ir patiesība, ko, ticēdami Hērakleidam, stāsta aleksandrieši, tad laikam ne velti un ne bez nozīmes Homērs viņu pavadījis karagājienā, jo, pa­kļāvis Ēģipti, viņš nodomāja dibināt lielu hellēņu pilsētu un dot tai savu vārdu. Pēc arhitektu atzinuma, kādu vietu jau sāka izmērīt un pat nocietināt, bet tad Aleksandrs naktī redzēja brīnišķīgu parādību — pilnīgi sirms un ļoti cienījama izskata vīrs esot nostājies viņam blakus un teicis:
— Sala tur atrodas maza plašajā, vētrainā jūrā, Ēģiptes priekšā tā ir, par Faru ļaudis to sauc. Piecēlies Aleksandrs tūlīt devās uz Faru, kas tad vēl bija sala, mazliet uz ziemeļiem no Kanobas ietekas.21 Ta­gad dambis to savieno ar sauszemi. Šī sala kā diezgan plats zemes šaurums atdala lagūnu no jūras un veido plašu ostu. Apskatījis salu un visu šo sevišķi izdevīgo vietu, viņš teica, ka Homērs ir vispār apbrīnojams un ir arī ļoti gudrs arhitekts. Tad viņš pavēlēja apvidū iezīmēt šai vietai pieskaņotu shēmu, un, tā kā nebija baltu smilšu, viņš paņēma miltus un melnzemes līdzenumā iezīmēja ieapaļu lauku, kura izliekumu turpināja taisnes, kas, vien­mērīgi tuvinādamās, ietvēra visu pilsētas laukumu. Kamēr valdnieks priecājās par šo plānojumu, piepeši milzīgs daudzums dažādu sugu un dažāda lieluma putnu kā mā­konis nolaidās uz šī lauka, un no miltiem nekas pāri ne­palika, tāpēc Aleksandrs bija ļoti satraukts par šādu zīmi. Kaut gan pareģi viņu mudināja turēt drošu prātu ( viņš dibinot pilsētu, kas daudziem un dažādiem ļaudīm došot patvērumu un iztiku ), viņš tomēr, pavēlējis uzrau­giem rūpēties par sākto darbu, pats devās uz Ammona templi. Ceļš bija ļoti grūts un bīstams: daudzas dienas jāiet pa tuksnesi, kur nav ūdens, un, ejot pa dziļajām smiltīm tālo ceļu, negaidot varēja sacelties stipra dien­vidu vētra. Tāda jau kādreiz senajos laikos sabangojusi šo smilšu jūru un dziļajās smiltīs aprakusi un iznīcinā­jusi Kambīsa karaspēka piecas miriādes. Gandrīz visi saprata, cik pasākums bīstams, bet grūti bija panākt, lai Aleksandrs atteiktos no sava nodoma. Vienmēr viņam bija laimējies, un viņš bija kļuvis pārāk pašpaļāvīgs. Līdz šim ar savu straujumu viņš bija uzveicis ne tikai ienaidniekus, bet ticis galā ar visām ceļa grūtībām, guvis panākumus pašos bīstamākos stāvokļos, un viņa godkāre vienmēr bija tikusi apmierināta.
Dievu palīdzība šī gājiena grūtībās bija ticamāka, nekā pēc tam citos gadījumos pareģotā.22 Var arī būt, ka tieši šis gājiens radīja paļāvību uz dievu palīdzību. Vispirms ietiekami stipras lietus gāzes izkliedēja katras bažas par noslāpšanu, smilts kļuva mitra un blīva, gaiss tīrāks, un elpot bija vieglāk. Bet labi pazīstamās zīmes bija ap­bērtas ar smiltīm, ceļveži, ceļu lāgā vairs nezinādami, sāka maldīties un kareivji izklīst, bet tad parādījās kraukļi un uzņēmās gājiena vadību. Viņi mudināja tos, kas viņiem sekoja, uzgaidīja atpalikušos un aizkavēju­šos, un Kallistens stāsta ( tas ir pats brīnišķīgākais ), ka naktī ar savām klaigām viņi norādīja," kurp jāiet tiem, kas bija nomaldījušies.
Kad maķedonieši bija pārgājuši pāri tuksnesim un no­nākuši pie tempļa, priesteris sveica Aleksandru kā Ammona dēlu, bet viņš jautāja, vai kāds no viņa tēva slep­kavām nav izbēdzis no soda. Priesteris tad sauca, lai viņš nesakot tādus vārdus, jo viņa tēvs esot nemirstīgs. Pa­domājis Aleksandrs vaicāja, vai visi Filipa slepkavas sodīti. Jautāja arī par savu varu, vai viņš kļūšot par visu tautu pavēlnieku. Dievs teica, ka tāda vara viņam lemta un Filipa slepkavās saņēmuši pelnīto sodu. Ammonam Aleksandrs dāvāja krāšņas veltes un tempļa ļaudīm naudu.
Tā lielākā daļa vēsturnieku stāsta par pareģojumiem, bet Aleksandrs pats vēstulē mātei raksta, ka viņam doti noslēpumaini pravietojumi, atgriezies mājās, viņš par tiem teikšot vienīgi viņai. Daži saka, ka priesteriene, gribē­dama būt lepna, viņu hellēniski uzrunājusi «Mans dēls», bet, valodu lāgā neprazdama, pateikusi «Zeva dēls».23 Aleksandrs priecājies par šo pārteikšanos un visiem tei­cis, ka dievs viņu uzrunājis par Zeva dēlu.24 Stāsta arī, ka Aleksandrs Ēģiptē sarunājies ar filozofu Psammonu un sevišķi iegaumējis viņa vārdus, ka dievs valdot pār visiem cilvēkiem, jo dievišķīgs esot tas spēks cilvēkā, kas pār viņu valdot un vadot to. Aleksandrs pats šo filo­zofijas atziņu vēl padziļināja un teica, ka dievs esot visu cilvēku kopējais tēvs, bet labākos ļaudis viņš atzīstot par sevišķi sev tuviem. Pret barbariem viņš vispār bija augst­prātīgs, it ka būtu pilnīgi pārliecināts par savu dievišķīgo izcelsmi, bet hellēņiem viņš to tik atklāti neuzsvēra, tomēr par Samu rakstīja atēniešiem:
«Es esmu atzinis par Jūsu īpašumu brīvu un slavenu pilsētu, kuru Jūs saņēmāt no valdnieka, ko dēvē par manu tēvu ( ar to viņš domāja Filipu ), paturiet to par savu.»
Vēlāk, ievainots ar bultu un ciezdams stipras sāpes, viņš izsaucies:
_ — Šīs asinis, mani draugi, nav svētlaimīgo dievu dzīs­las plūstošais ihars25.
Kāreiz, kad barga pērkona laikā visi bija izbijušies, sofists Anaksarhs teica Aleksandram:
— Zeva dēls, vai tu vari būt vēl bargāks?
Un Aleksandrs smiedamies viņam atbildēja:
— Es negribu baidīt savus draugus, tu gan, nievādams manas pusdienas, labprāt gribētu redzēt uz galda nevis zivis, bet satrāpu galvas.
No teiktā ir skaidrs, ka Aleksandrs pats, nebūdams ne apmāts, ne iedomīgs, citiem iedvesa pārliecību par savu dievišķību.
No Ēģiptes atgriezies Feniķijā, Aleksandrs upurēja dieviem, rīkoja svinīgus gājienus un traģēdiju koru un aktieru sacensības, kas pārsteidza ne tikai ar savu krāš­ņumu, bet arī ar lielisko izpildījumu. Horēgi bija Kipras ķēniņi, un dalībnieki sacentās ar sevišķu dedzību. Vis­asākā sacensība izvērsās starp Salamīnas ķēniņu Nikokreontu un Solu ķēniņu Pasikratu. Tie izlozē bija iegu­vuši savam horēgijām26 pašus labākos aktierus: Pasikratu, Atenodoru, Nīkokreontu un Tesalu. Tesala līdzjutējs bija pats Aleksandrs, bet savas simpātijas viņš neizrādīja, pirms nebija pasludināts balsošanas rezultāts, ka uzvarē­jis Atenodors. Tad aiziedams viņš izteica savu atzinību tiesnešiem, piebilzdams, ka labprāt atdotu kādu daļu no savas valsts, lai neredzētu, ka Tesals ir uzvarēts. Kad atēnieši sodīja Atenodoru par neierašanos Dionīsiju sa­censībās, viņš lūdza ķēniņu uzrakstīt aizbildinājuma vēs­tuli. Aleksandrs to nedarīja, bet soda naudu atēniešiem samaksāja pats. Likons, gūdams lielus panākumus teātri, iestarpināja komēdijā vārsmu, ar kuru izlūdzās sev des­mit talantus, Aleksandrs par to smejas un naudu deva.
Dārijs sūtīja pie Aleksandra dažus savus draugus ar vēstuli un piedāvāja desmittūkstoš talantu par persiešu, gūstekņiem; Aleksandrs varot paturēt visas zemes līdz Eif rātai un dabūt vienu no Dari ja meitām par sievu, ja viņš gribētu kļūt par Dārija drauguun sabiedroto. Kad par šo priekšlikumu Aleksandrs pastāstīja draugiem, Parmenions teica:
— Es to pieņemtu, ja būtu Aleksandrs.
— Zvēru pie Zeva, es arī, ja es butu Parmenions, atbildēja Aleksandrs.
Pēc tam viņš rakstīja Dārijam, ka tam nekas netrūkšot, ja tas atnākšot pie viņa, ja ne, tad viņš jau pats dodoties pie tā.
Drīz pēc tam viņam nācās nožēlot dzemdībās mirušo Dārija sievu, un bija redzams, cik viņam nepatīkami, ka vairs nebūs cita tāda iegansta parādīt savu augstsirdību un laipnību. Mirušo viņš apbedīja, nežēlodams nekādus izdevumus. Kāds no guļamistabas kastrātiem, vārdā Teirejs, kas bija kritis gūsta kopa ar šīm sievietēm, aizbēga no maķedoniešu nometnes un, aizgājis pie Dārija, pastās­tīja viņam par sievas nāvi, un Darijs, sizdams sev pa galvu, vaimanāja:
— Ai, ai, nežēlīgais persiešu dievs, ķēniņa sieva un māsa27 ne tikai dzīva kritusi ienaidnieka rokas, bet arī pēc nāves nav apbedīta ar ķēniņienei pienācīgo godu.
Tad kastrāts viņu pārtrauca:
— Tev, ķēniņ, nav nekāda pamata apbedīšanas dēļ žēloties par ļauno persiešu dievu, jo mirušajai tika pa­rādīts viss vajadzīgais gods un nekas netika liegts. Ne mūsu kundzei Stateirai, dzīvai esot, ne tavai mātei un meitām nekas netrūka no visa tā labā un skaista, kas viņām bija agrāk; viņas neredzēja tikai tavu gaismu, kurai atkal spoži liks mirdzēt mūsu kungs Ahurāmazda. Arī pēc nāves mūsu kundzei bija viss vajadzīgais krāš­ņums, un pat ienaidnieki to godināja ar savam asarām. Cik drausmīgs Aleksandrs ir cīņā, tikpat augstsirdīgs viņš ir kā uzvarētājs.
To dzirdot, Dārijam satraukumā un bēdas radās ne­pamatotas aizdomas, un, aizvedis kastrātu tālāk teltī, viņš teica:
— Ja tu pēc persiešu neveiksmes neesi kļuvis par maķedoniešu draugu un ja es vēl esmu tavs valdnieks Dārijs, tad saki, godādams Mitras sauli un ķēniņa labo roku, vai es neraudu pat par vismazāko Stateiras nelaimi, vai, viņai vēl dzīvai esot, mēs neesam cietuši vēl lielākas bēdas, vai sāpes krist nežēlīga un barga ienaidnieka rokas nav vēl diezgan skaudras? Kāda gan var būt šim jauneklim godbijība pret tāda ienaidnieka sievu, ar kuru nav bijusi nekāda vienošanās par kara vešanu?
Viņam tā runājot, Teirejs krita ceļos pie viņa kājām un, dievus piesaukdams, lūdza tā nerunāt, nebūt netais­nam pret Aleksandru, neapkaunot mirušo māsu un sievu, nelaupīt sev lielāko mierinājumu šajā nelaimē. Viņa uz­varētājs ir vīrs, ar kuru nevienu cilvēku pat salīdzināt nevarot. Esot jāapbrīno Aleksandrs, kura atturība un cieņa pret persiešu sievietēm esot lielāka par viņa vīriš­ķību ciņa pret persiešiem. Savus vārdus apstiprinādams, kastrāts zvērēja visbriesmīgākos zvērestus un daudz vēl stāstīja par Aleksandra savaldību un augstsirdību. Tad Dārijs izgāja pie saviem ļaudīm un, rokas pret debesīm pacēlis, lūdza:
— Manas dzimtas un manas tautas dievi! Visdedzīgāk es jūs lūdzu atjaunot persiešu varu, lai es varētu atstāt tikpat ziedošu valsti, kā saņēmu, un Aleksandram at­maksāt cēlsirdību, ko viņš man parādījis vismīļāko cil­vēku nelaimē. Ja tomēr pienāktu tā diena, kad pēc tais­nīga likteņa lēmuma sabruktu persiešu valsts, lai tikai Aleksandrs un neviens cits tad sēdētu uz Ķīra troņa.
Lielākā daļa vēsturnieku stāsta, ka tieši tā tas noticis un tā tas teikts.
Aleksandrs, pakļāvis visas zemes līdz Eifratai, devās pret Dāriju, kas ar simt miriādēm karaspēka nāca viņam pretī, un kāds no draugiem Aleksandram teica, ka būšot liels joks un jautrība, ja ķēniņa pavadoņi sadalīšoties divās daļās un katrai būšot savs, pašu izvēlēts karava­donis — vienai Aleksandrs, otrai Dārijs. Jokodamies viņi sāka sviest ar zemes pikām, tad sākās dūru cīņa, līdz sava dedzība viņi ķērās pie akmeņiem un rungām, un daudzi nemaz nebija nomierināmi. Aleksandrs, to redzē­dams, pavēlēja cīnīties tikai vadoņiem. Viņš pats apbruņoja «Aleksandru». Karaspēks noskatījās cīņā, būdams pārliecināts, ka tās iznākums pareģošot nākotni. Cīnījās ilgi un neatlaidīgi, uzvarēja tā sauktais Aleksandrs un kā balvu saņēma divpadsmit ciemus un persiešu tērpu. Tā stāsta Eratostens.
Lielā kauja ar Dāriju notika nevispie Arbēlam, kā rak­sta lielākā daļa, bet pie Gaugamēlam. Sis vārds vietējo ļaužu valodā nozīmējot «kamieļa māja». Kāds no sena­jiem valdniekiem, jādams uz ātrgaitas kamieļa, bija šeit izbēdzis ienaidniekiem un tāpēc šo vietu bija devis ka­mieļa uzturēšanai, piešķirdams tā kopšanai vel ienākumus no dažiem ciemiem.
Boedromionā tieši tad, kad Atēnas sakās mistērijas, notika Mēness aptumsums, un vienpadsmitajā naktī pec tā abas armijas viena otru ieraudzīja. Dārijs pavēlēja sa­viem kareivjiem nenolikt ieročus un ..lāpu gaisma skatīja persiešu pulkus, bet Aleksandrs ļāva maķedoniešiem at­pūsties, ar Aristandru savas telts priekšā izpildīja dažā­das noslēpumainas kulta darbības un upurēja Fobam28.
Tā kā viss līdzenums starp Gordiaju kalniem un Nifatu bija kā sētin nosēts ar barbaru ugunskuriem un no viņu nometnes kā no bezgalīgas jūras atskanēja juceklī­gas balsis un neskaidri trokšņi, tad vecākie no Aleksan­dra draugiem un vispirms Parmenions brīnījās par mil­zīgo ienaidnieku daudzumu un izteicās, ka atklāti uzbrukt būšot bīstami un grūti uzveikt tik lielus ienaidnieku spēkus. Tāpēc viņi piegāja pie ķēniņa, kas pašlaik bija beidzis upurēt, un centās to pārliecināt, ka jāuzbrūk naktī, jo tumsā kauja neliksies tik bīstama, bet Alek­sandrs devis labi pazīstamo atbildi:
— Es nezogu uzvaru.
Dažiem tā likās puiciska — tik bīstamā brīdī tā esot tukša jokošanās, citi sprieda, ka tā liecinot par paļāvību un labu nākotnes paredzēšanu — viņš negribējis dot sa­kautajam Dārijam iemeslu vainot neveiksmē nakti un tumsu, kā agrāk kalnus un jūru, un tā atkal atgūt drosmi jauniem pasākumiem. Darijs nemitēšoties karot līdzekļu vai cilvēku trūkuma dēļ, jo kareivju viņam tik daudz un zeme tik lielā, bet karu viņš beigs, kad skaidri re­dzama sakāve noteikti pieradīs, ka viņam nav ko cerēt.
Kad viņa draugi bija aizgājuši, Aleksandrs atgulās sava telti un pretēji savam paradumam nogulēja tik dziļā miega parejo nakts daļu, ka, gaismai austot, ieradušies karavadoņi par to ļoti brīnījās un paši izziņoja pavēli kareivjiem paēst brokastis. Kad ilgāk gaidīt vairs nebija iespējams, Parmenions iegāja teltī un, nostājies pie gul­tas, divas vai trīs reizes sauca Aleksandru vārdā. Kad tas pamodās, Parmenions jautāja, kas gan tam noticis, ja tas guļot sakauta vadoņa miegā, kaut gan tūlīt būs jācīnās vislielākajā kauja. Bet Aleksandrs smaidīdams atbildēja:
— Vai tiešām? Vai tad tev neliekas, ka mēs esam uz­varējuši, jo mums vairs nav jāklīst pa plašo un nopostīto zemi un jādzenas pakaļ Dārijam, kas bēg no kaujas.
Ne tikai pirms kaujas, bet arī pašos bīstamākajos brī­žos Aleksandrs mierīgi izlēma, kad riskēt, kad ne. Kad Parmeniona vadītajā kreisajā spārnā sākās atkāpšanās un svārstīšanās, jo baktriešu jātnieki, skaļi kliegdami, strauji uzbruka maķedoniešiem, arī Mazajā kavalērija ap­gāja falangu, lai sāktu kauju ar transporta sardzes ka­reivjiem. Uztraukts par šīm briesmām no divām pusēm, Parmenions sūtīja pie Aleksandra vēstnešus ziņot, ka nometne ar visam mantām būs pagalam, ja tūlīt netiks uz aizmuguri sūtīta no avangarda pietiekama palīdzība, bet Aleksandrs tieši šajā brīdī deva saviem kareivjiem signālu doties uzbrukumā. Noklausījies ziņojumu, viņš teica — Parmenions neesot pie pilnas saprašanas un pats nezinot, ko prasot. Tas esot aizmirsis, ka uzvarētāji iegūstot visas ienaidnieku mantas, bet sakautajiem neesot ko spriest par mantu vai vergiem, viņiem jādomājot tikai par nāvi drosmīga cīņa. Devis Parmenionam šādu atbildi, viņš uzlika bruņucepuri, un no telts viņam iznesa citu bruņojumu: sicīliešu kamzoli, ko valkā zem bruņām, div­kāršas linu krūšubruņas, kas bija iegūtas pie īsas. Bruņucepure, Teófila darbs, bija no dzelzs, bet mirdzēja kā tīrs sudrabs, ar to bija saistīts dārgakmeņiem rotāts kakla apsējs, ari no dzelzs. Viņa brīnišķīgi rūdītais zobens, Kitijas ķēniņa dāvana, bija neparasti viegls, un Alek­sandrs kauja bieži to lietoja. Krāšņāks par visu citu bija viņa apmetnis, vecākā Helikona darbs, Rodas pilsētas dārgums, ko tā bija dāvinājusi Aleksandram.
Kamēr viņš kārtoja kaujas ierindu vai kaut ko aiz­rādīja, vai pārlūkoja, viņš jāja uz cita zirga un saudzēja Bukefalu, kas bija jau diezgan vecs. To viņam pieveda īsi pirms kaujas, un, uz tā parsēdies, viņš devās uzbru­kumā.
Šoreiz viņš visilgāk runāja ar tesāliešiem un citiem hellēņiem, kas, viņu sveikdami, aicināja vest tos pret bar­bariem. Paņēmis šķēpu no labās rokas kreisajā, viņš, kā Kallistens saka, labo paceldams un dievus piesaukdams, lūdza tos palīdzēt hellēņiem un atvairīt barbaras, ja viņš tiešām cēlies no Zeva, bet pareģis Arisfandrs baltā ap­metnī, ar zelta kroni galvā, jādams gar ierindu, rādīja kareivjiem ērgli, kas, pacēlies pār Aleksandra galvu, ka akmens krita lejup tieši uz ienaidniekiem, un visiem, kas to redzēja, radās liela drosme. Jātnieki, uzmudinādami cits citu kliedzieniem, auļoja pret ienaidniekiem, un aiz viņiem kā vilnis gāzās falanga.
Jau pirms tuvcīņas barbari sāka bēgt, un maķedonieši metās tos vajāt. Aleksandrs traucās pašā bēgošo drūzma, kur bija Dārijs, ko viņš ieraudzīja jau iztālēm aiz ķē­niņa ilas. Tas bija skaists liela auguma vīrs augstos ratos, un cieši visapkārt tiem bija daudzi jātnieki spožas bru­ņās, sagatavojušies stāties pretī ienaidniekiem. Briesmīgs bija tuvumā Aleksandrs. Bēgošos viņš trenca uz tiem, kas vēl mēģināja pretoties, visiem viņš iedvesa šausmas, visi bēga no viņa. Paši krietnākie un dižciltīgākie krita, sar­gādami ķēniņu, vēl mirdami viņi kavēja vajātājus, pīdamies tiem un to zirgiem pa kājām. Dārijs visas šīs šaus­mas redzēja — ķēniņa aizsardzībai nostādītos viņa priekša trieca zemē, rati daudzo līķu dēļ vairs nebija vadāmi, un izkļūt no šī jūkļa nebija iespējams, jo arī zirgi šais kri­tušo kaudzēs slējās izbailēs uz pakaļkājām, un važonis nezināja, ko darīt. Tāpēc ķēniņš, atstājis ratus, pameta ieročus un aizbēga, jādams uz ķēves. Tomēr viņš laikam gan neaizbēgtu, ja atkal nebūtu ieradušies citi jātnieki no Parmeniona ar ziņu, ka pret viņu savilkti lieli speķi, kurus viņš nespējot uzveikt. Parmenionam vispār pār­met, ka šajā kaujā viņš nav bijis enerģisks un uzņēmīgs vai nu tāpēc, ka vecuma dēļ. nav bijis pietiekami dros­mīgs, vai arī, kā Kallistens saka, apskaudis Aleksandra varu un dusmojies par viņa augstprātību un pārak lielo pašpaļāvību. Šoreiz ķēniņš, sapīcis par šo aicinājumu pa­līdzēt, saviem kareivjiem patiesību neteica, bet deva pavēli pārtraukt vajāšanu — esot diezgan slepkavots un kļuvis jau tumšs. Tad, dodamies uz apdraudēto vietu, viņš dabūja zināt, ka pilnīgi sakautie ienaidnieki bēgot.
Tā beidzās šī kauja, un šķita, ka peršu vara galīgi sa­grauta. Par Āzijas valdnieku izsauktais Aleksandrs tad lieliski upurēja dieviem un saviem draugiem deva pārvaldīt provinces, dāvināja viņiem lielas naudas summas un namus. Gribēdams iegūt hellēņu labvēlību, viņš izdeva likumu par visu tirāniju likvidēšanu un visu grieķu valstu patstāvību, bet platajiešiem apņēmās atkal uzbūvēt viņu pilsētu, jo viņu tevi bija devuši hellēņiem savu zemi, kur izcīnīt cīņu par brīvību.29 Kādu daļu no laupījuma viņš aizsūtīja krotoniešiem uz Itāliju, tā godinādams atlēta Failla krietnumu un labprātību, jo mēdiešu kara laikā, kad Itālijas hellēņi atzina Hellādas stāvokli par bezcerīgu, viņš ar saviem līdzekļiem aptakelēja kuģi un aizbrauca uz Salammu, lai dalītos kopējas briesmās. Tā Aleksandrs godināja krietnus vīrus, tā viņš nekad neaizmirsa krietnus darbus.
Iegājis Babilonijā, kas tūlīt pakļāvās, viņš visvairāk apbrīnoja no zemes nepārtraukti verdošo uguns avotu un tik stipru naftas plūsmu, ka netālu no ugunīgā avota tā bija izveidojusi dīķi. Nafta citādi bija līdzīga asfaltam, bet tik viegli aizdegas, ka bieži saka degt, pirms to vēl nebija skārusi liesma, jo no spilgtās gaismas aizdegās gaiss, kas atradās starpā. Lai paradītu naftas dabu un tās ugunīgo speķu, barbari ar šo vieglo vielu apslacīja ceļu, kas gāja pa kādu šaurumu uz ķēniņa naktsmītni, tad, nostājušies augša, samitrinātajam vietām, kad sāka jau krēslot, pielaida ar gaismekli uguni. Līdzko nafta kādā vietā aizdegas, tūlīt_ bez kādas atstarpes uguns domas ātrumā bija jau otra galā, un viss šaurums bija viena vienīga uguns. Tur bija kāds atēnietis Atēnofans, viens no tiem, kuru uzdevums bija ķēniņa ieziešana un maz­gāšana un viņa domu veikla novirzīšana uz patīkamām lietam. Kādreiz, ķēniņam mazgājoties, tur bija klāt arī kāds zēns, vārdā Stefans, ļoti parasts un pat smieklīgs pēc izskata, bet labs dziedātājs.
— Vai tu negribi, ķēniņ, — teica Atēnofans, — ka mēs izmēģinām pie Stefana šo vielu. Ja viņš aizdegsies un nebūs nodzēšams, tad tas tiešām ir ārkārtīgs un neuz­veicams spēks.
Arī pats zēns labprāt piekrita šim mēģinājumam, viņu iezieda un aizdedzināja, un, liesmu apņemts, viņš tā dega, ka Aleksandrs ļoti izbijās un nezināja, ko iesākt. Ja, par laimi, negadītos pie rokas vairāki spaiņi ūdens ķē­niņa peldei, tad palīdzība vairs neko nespētu pret lies­mām, bet arī šoreiz nebija viegli apdzēst zēnu, ko bija apņēmusi uguns un kas pēc tam bija slims. Daži, protams, gribēdami teiksmu padarīt par īstenību, apgalvo, ka tas esot Mēdejas burvju līdzeklis, ar kuru tā ieziedusi tra­ģēdijā minēto vainagu un peplu, jo ne jau tie paši sā­kuši degt, bet pēkšņi uzliesmojuši, ja tuvumā gadījusies uguns. Tomēr nav bijis redzams, kā tas īsti notiek. Uguns stari un plūsmas* no attāluma nākdamas, citiem ķerme­ņiem dod tikai gaismu un siltumu, bet uzliesmo tajos, kuros uzkrājies gaisa sausums vai pietiekama daudzuma eļļains mitrums, kas degdams strauji pārveido vielu. Naftas iz­celšanos izprast ir grūti. Var būt, ka liesma_ rodas no zemes, kas pēc savas dabas ir taukaina un spējīga degt. Babilonija taču ir ļoti karsta, tā ka mieži izšaujas no ze­mes, it kā tā no karstuma raustītos, bet cilvēki guļ uz ādas maisiem ar ūdeni. Par šīs zemes pārvaldnieku atsta­tais Harpals gribēja ķēniņa pili un kolonnu ejas greznot ar hellēņu augiem, citi viņam padevās, efejas iznīka, ne­varēdamas panest klimatu, — zeme bija karsta kā uguns, efejām patīk vēsums.
Pret šādām atkāpēm īgni ļaudis būs iecietīgāki, ja tiks ievērots mērs.
Ieņēmis Sūsas, Aleksandrs tur ieguva četras miriādes talantu kaltas naudas un neaprēķināmu daudzumu dažādu dārgu lietu. Viņš tur atrada arī piectūkstoš talantu Hermiones purpura drānu, kas bija tur glabātas simt deviņ­desmit gadu un saglabājušas krāsu spilgtumu un košumu, jo, kā stāsta, purpura krāsa gatavota no medus un baltā — no baltajām olīvām. Baltas drānas bija tikpat vecas un tikpat spilgtas un spožas ka purpura. Ķēniņi, stāsta Deinons, likuši arī vest ūdeni no īstras un Nīlas un glabāt mantnīcā, lai tā uzsvērtu savas valsts lielumu un savu varu pār to.
Persīda ir skarba un grūti pieejama zeme, ko aizsargāja pieci krietnākie persieši (Dārijs taču bija aizbēdzis). Šeit viņam gadījās ceļvedis, kas prata abas valodas, tēvs viņam bija likietis un māte persiete. Kad Aleksandrs vel bijis zēns, pītija teikusi, ka vilks30 viņu vedīšot karagā­jienā pret persiešiem. Šis vīrs parādīja kādu apkārtceļu ar ne visai lielu līkumu. Daudzus no gūstekņiem Persīdā nogalināja. Aleksandrs pats raksta, ka viņš devis pavēli tos apkaut, domādams, ka tas ir vajadzīgs.31 Kaltas naudas viņš_ šeit ieguva tikpat daudz, cik Sūsās. Cita manta un bagātība esot aizvesta ar desmit tūkstošiem mūļu pajūgu un pieciem tūkstošiem kamieļu. Redzēdams lielu Kserksa statuju, kuru nevērīgi bija apgāzusi drūzma, kas gribēja ātrāk iekļūt pilī, viņš, pie tās piegājis, to uzrunāja kā dzīvu:
— Vai mēs tava karagājiena dēļ pret Hellādu lai at­stājam tevi pamestu guļam vai liekam uzcelt tavas cēlsirdibas un cildenuma dēļ.
Ilgi viņš tur stāvēja, dziļi domās iegrimis, tad, neteicis vairs ne vārda, aizgāja.
Bija ziema un, gribēdams dot kareivjiem atpūtu, viņš palika Persīda četrus mēnešus.
Kad viņš pirmo reizi apsēdies uz ķēniņa troņa zem zelta pārjūma, korintietim Demaratam, kas Aleksandru mīlēja un kādreiz bija viņa tēva draugs, kā jau vecam vīram, asaras saskrējušas acīs, un tas izsaucies:
— Liels prieks gājis secen tiem hellēņiem, kas miruši un nav redzējuši Aleksandru sēžam uz Dārija troņa.
Pēc tam viņš atkal gatavojās doties pret Darīju un jautri uzdzīvoja ar draugiem. Dzīrēs pie saviem mīļota­jiem bija ieradušas arī vieglprātīgas sievietes. Starp tām pati ievērojamāka bija Taīda, vēlāk ķēniņa Ptolemaja draudzene, pēc izcelsmes ateniete. Viņa, jokodamās un veikli glaimodama, Aleksandram pateica skurbumā ko tādu, kas atbilda viņas dzimtās pilsētas diženumam, bet nekādā ziņā viņas pašas stāvoklim. Par grūtībām, kuras viņa cietusi, klīzdama pa Āziju, viņa šodien gribot gūt gandarījumu persiešu ķēniņa lepnajā pilī. Kāds prieks dzīrojot nodedzināt tā valdnieka pili, kurš nodedzinājis Atēnas templi, — un, ķēniņam redzot, viņa satvēra lāpu, lai visi varētu teikt, ka sievietes, kas bijušas ar Alek­sandru, bargāk sodījušas persiešus nekā stratēģi, kas va­dījuši flotes un sauszemes spēkus. Viņas vārdi izraisīja aplausus un piekrišanas saucienus. Draugu mudinājumu un sacensības gara pārņemtais ķēniņš uzlēca no savas vietas un ar vainagu galvā devas ar lāpu pa priekšu. Citi tam sekoja; smiedamies un klaigādami tie nostājas ap pili. Arī pārējie maķedonieši, dabūjuši to zināt, sa­skrēja priecīgi ar lāpām. Viņi bija pārliecināti, ka ķēniņš atcerējies mājās palikušos un, negribēdams palikt pie barbariem, dedzina un posta pili. Tā tas esot noticis, bet citi apgalvo, ka tāds nodoms viņam bijis jau agrāk, lai gan ir vienis pratis, ka viņš tūlīt nožēlojis notikušo un licis uguni dzēst.
Jau pēc dabas viņš bija devīgs un, kļūdams bagātāks, devis vēl vairāk, turklāt labprāt un ar prieku. īstenība tikai tā devējs kļūst mīļš. Es minēšu tikai dažus gadī­jumus.
Paioniešu vadonis Aristons, nogalinājis ienaidnieku, parādīja tā galvu Aleksandram.
— Ķēniņ, — viņš teica, — šādu dāvanu atalgo ar zelta dzeramkausu.
— Ar tukšu, protams, — smejies Aleksandrs, — bet es dzeru uz tavu veselību un dāvinu to pilnu ar tīru zeltu.
Kāds vienkāršs maķedonietis dzina ar zeltu apkrautu ķēniņa mūli. Kad mūlis pagura, viņš paņēma pats nastu un nesa tālāk. Ķēniņš redzēja, cik grūti viņam tas nākas, jautāja, ko viņš nes, un, kad kareivis gribēja jau nastu likt zemē, teica:
Saņemies un nes to vel kādu gabalu līdz savai teltij, tu nesīsi to pats sev.
Vispār viņš vairāk dusmojas uz tiem, kas negribēja dāvanas ņemt, nekā uz tiem kas tas izlūdzās.
Fokionam viņš rakstīja vēstuli, ka turpmāk to neatzīšot par savu draugu, ja tas noraidīšot viņa labvēlību. Serapionam, vienam no jaunekļiem, ar kuriem viņš spē­lēja bumbu, viņš neko nedāvināja, jo tas neko nelūdza. Kādreiz, spēlējot bumbu, Serapions citiem bumbu pa­deva un, kad ķēniņš jautāja:
— Vai tad tu man nepadosi? — atbildēja:
— Tu taču to nelūdz.
Ķēniņš tad smējās un viņu bagātīgi apdāvināja. Šķita, ka viņš sadusmojies uz Proteju, vienu no tiem, kas prata dzīt jokus un dzert. Kad draugi par viņu aizlūdza un arī pats viņš raudāja, Aleksandrs teica, ka pie­dodot.
— Nu, ja tas tā, tad apstiprini to ar kādu dāvanu, — teica Protejs.
Un Aleksandrs pavēlēja viņam dot piecus talantus.
Savus draugus un miesassargus viņš padarīja bagātus. Cik daudz viņš tiem devis, par to liecina viņam rakstītā Olimpiadas vēstule:
— Arī citādi tu varētu savus draugus padarīt par ievē­rojamiem un viņus apdāvināt, bet tagad tu viņus padari par sev līdzīgiem valdniekiem, sagādā viņiem lielus pie­kritēju barus, bet pats kļūsti par tukšinieku.
Olimpiada tā rakstīja bieži, un Aleksandrs šīs vēstules turēja lielā slepenībā, bet reiz viņš atļāva Hēfaistionam izlasīt ar viņu kopā kādu no tām, taču, aizzīmogojumu pārlauzis, viņš pielika Hēfaistionam pie lūpām savu zīmoggredzenu. No Dārija ļaudīm pats ievērojamākais bija Mazajs. Viņa dēlam jau bija dota satrapija, un Alek­sandrs viņam piešķīra otru, vēl lielāku. Negribēdams to pieņemt, viņš teica:
— Ķēniņ, bija tikai viens Dārijs, bet tagad tu daudzus padari par Aleksandriem.
Parmenionam viņš uzdāvināja Bogoju namu, kurā bi­jušas drānas tūkstoš Susu talantu vērtībā. Antipatram viņš rakstīja un lika gādāt par miesassargiem, jo viņu gribot nogalināt. Mātei viņš sūtīja daudz dāvanu, bet jaukties savās darīšanās un dot norādījumus kara lietās tai neļāva. Kad viņa tam kaut ko pārmeta, tas pacietīgi panesa viņas dusmošanos. Reiz tomēr, kad Antipatrs par Olimpiādu bija vēstulē rūgti žēlojies, Aleksandrs, vēstuli izlasījis, teica, ka Antipatrs nezinot, ka viena mātes asara atsverot miriādu tādu vēstuļu.
Aleksandrs redzēja, ka viņam tuvi cilvēki par daudz sevi lutina, pārāk lielmanīgi un izšķērdīgi dzīvo. Tā, pie­mēram, tejietis Hagons valkāja kurpes ar sudraba nag­lām, un Leonnats lika savam stadionam vest ar daudziem kamieļiem smiltis no Ēģiptes, Filotam medību telts pa­klāji un sienu segas bija simt stadiju garumā. Ar mirrēm ieziedušies gāja mazgāties tie, kas agrāk neieziedās pat ar olīveļļu, un veda sev līdz masētājus un kalpotājus. Aleksandrs viņiem to aizrādīja saudzīgi, kā mēdz darīt filozofi, — esot jābrīnās, ka viņi, uzvarējuši tik stiprus ienaidniekus un izcīnījuši tik grūtas kaujas, aizmirsuši, ka uzvarētāji guļ saldākā miegā nekā uzvarētie, vai tad viņi neredzot, salīdzinādami savu dzīvi ar persiešu dzīvi, ka slinkot nozīmē dzīvot kā vergam, pūlēties — dzīvot kā valdniekam.
— Kā gan, — viņš teica, — pats kops savu zirgu, asi­nās savu šķēpu un spodrinās savu bruņucepuri tas, kas atradinājies pat savai vismīļajai miesai pielikt rokas? Vai tad jūs nezināt, — viņš jautāja, — ka mūsu lielākais sasniegums ir nedarīt to pašu, ko dara uzvarētie.
Un viņš uzņēmās vēl lielākas grūtības, devās vēl lie­lākās briesmās karagājienos un medībās, tā ka Spartas sūtnis, kas gadījās klāt, kad viņš uzveica lielu lauvu, izsaucās:
— Lieliski tu, Aleksandr, cīnījies ķēniņa valsts dēļ ar lauvu!
Šīs medības Kraters lika atveidot bronzas tēlos un vel­tīja tos Delfu templim — lauvu, suņus, ķēniņu, kas cīnās ar lauvu, un sevi pašu, kas steidzas palīgā. Dažus no šiem tēliem veidoja Līsips, citus Leohars.
Aleksandrs pats, sevi netaupīdams, uzņēmās grūtības un mudināja arī citus nebaidīties no briesmām, kā tas pienākas krietniem vīriem, bet viņa draugi, bagāti un iedomīgi kļuvuši, jau gribēja dzīvot bezrūpīgā pārpil­nībā, viņiem bija apnikuši tālie karagājieni, un pamazām viņi sāka Aleksandru pelt un ļaunu par to runāt. Sā­kumā Aleksandrs pret to izturējās ļoti saudzīgi, teica, ka valdnieka liktenis esot darīt labu, bet dzirdēt par to ļaunu. Pat pavisam niecīgas tuvu cilvēku likstas deva viņam iemeslu parādīt tiem savu lielo labvēlību un tos godināt. Minēšu dažus gadījumus. Peikestam viņš rak­stīja un pārmeta, ka, lāča sakosts, tas par savu nelaimi rakstījis citiem, bet Aleksandram neko nav minējis.
«Bet tagad vismaz raksti, kā Tev klājas. Vai daži no tiem, kas ar Tevi kopā bija medībās, nav pelnījuši sodu par nolaidību.»
Hēfaistiona draugiem (kaut kāda iemesla dēļ tie nebija klāt) viņš raksta, ka, niekojoties ar mangustu, Perdiks aiz pārskatīšanās ievainojis ar šķēpu Krāteru gurnā. Kad Peikests bija izveseļojies pēc kādas slimības, Aleksandrs raksta apsveikuma vēstuli viņa ārstam Aleksipam. Krateram slimojot, Aleksandrs redzēja sapni un upurēja par izveseļošanos, to pašu viņš lika darīt arī Krateram pa­šam. Viņš rakstīja arī Pausanijam, ārstam, kas gribēja Krateram ārstēt kādu gara slimību, gan ārstu uzteikdams, gan bažīdamies, vai zāles līdzēs. Efialtu un Kisu, kas pirmie ziņoja par Harpala bēgšanu, viņš lika apcietināt kā apmelotājus. Kad viņš sūtīja atpakaļ uz mājām slimos un vecos, aigajietis Eirilohs pierakstīja sevi pie slima­jiem. Kad atklāja viņa blēdību un atrada, ka viņam nav nekādas kaites, viņš atzinās, ka mīlot Telesiju un gri­bējis viņu pavadīt ceļā uz jūru. Aleksandrs tad jautāja, kas tā par sievieti, un, dabūjis zināt, ka tā nav verdzene, teica:
— Pieņem arī mani par viņas mīlētāju. Parūpējies, ka mēs Telesiju pārliecinām ar vārdiem vai dāvanām, viņa taču ir brīva sieviete.
Jābrīnās, ka viņš atrada laiku rakstīt tādas vēstules draugiem, kādu viņš, piemēram, rakstīja, uzdodams at­rast Seleika vergu, kas bija aizbēdzis uz Kilikiju, vai arī slavēdams Peikestu, kas bija sameklējis Krātera vergu Nīkonu. Megabizam viņš rakstīja par tā kalpu, kas bija meklējis patvērumu templī, un deva rīkojumu izsaukt viņu no svētnīcas un saņemt ciet, ja tas izdotos, bet templī viņu neaiztikt. Stāsta arī, ka sākumā, spriezdams tiesu par noziegumiem, par kuriem bija paredzēts nāves sods, viņš, sūdzētājam runājot, ar roku turēja ciet vienu ausi, lai saglabātu to apsūdzētajam tīru un apmeloju­mam nepieejamu. Daudzie apmelojumi viņu vēlāk sarūg­tināja un sadusmoja, jo meli tajos slēpās aiz patiesības. Visvairāk viņš zaudēja savaldīšanos, dzirdēdams par sevi ļaunu, tad viņš kļuva nikns un nepielūdzams, jo godu viņš vērtēja augstāk nekā dzīvību un ķēniņa varu.
Tad viņš atkal devās cīņā pret Dāriju un, dabūjis zināt, ka Bess ķēniņu apcietinājis, atlaida tesāliešus mā­jās,32 uzdāvinājis divtūkstoš talantu virs paredzētās algas.
Ienaidnieku vajāšana bija ilga un grūta — vienpadsmit dienās viņš nogāja trīstūkstoš trīssimt stadijus, un ka­reivju lielākā daļa vairs tālāk nevarēja. Tad viņu satika daži maķedonieši, kas no upes ādas maisos veda ar mū­ļiem ūdeni. Bija jau pusdiena, un, redzēdami slāpju mo­cīto Aleksandru, viņi tūlīt ielēja ūdeni bruņucepurē un atnesa to ķēniņam. Kad Aleksandrs jautāja, kam viņi to vedot, viņi atbildēja:
— Saviem dēliem, bet, ja tu būsi dzīvs, mums būs citi dēli, ja šos zaudēsim.
To dzirdēdams, ķēniņš paņēma bruņucepuri rokās, pa­skatījās apkārt uz jātniekiem, kas stāvēja, galvas nodū­ruši, un raudzījās uz ūdeni, tad atdeva nedzēris to atpa­kaļ un uzslavēja atnesējus:
— Ja es dzeršu viens pats, pārējie zaudēs uz mani paļāvību.
Redzēdami viņa savaldību un cēlsirdību, jātnieki skaļi sauca, lai viņš uz tiem paļaujoties un tos vadot. Viņi mudināja savus zirgus, teica, ka neesot noguruši, neesot izslāpuši un, kamēr viņiem esot tāds ķēniņš, viņus varot pat uzskatīt par nemirstīgiem. Visi viņi bija vienādi dros­mīgi un dedzīgi un, būdami tikai sešdesmit, iebruka ienaidnieka nometnē, neievēroja ne pamesto zeltu, ne sudrabu, steidzās garām ratiem, kuriem nebija važoņu, traucās tikai uz priekšu, jo tur esot Dārijs. Nebija viegli viņu atrast, viņš gulēja ratos gandrīz jau miris, viss vie­nās brūcēs, tomēr vēl prasīja dzert un, auksto ūdeni dzerdams, teica Polistratam, kas viņam to pasniedza:
— Ai, svešzemniek, tā ir mana lielākā nelaime, ka es nevaru tev atlīdzināt par šo labo darbu, to darīs Aleksandrs, bet Aleksandram par viņa cildeno izturēšanos pret manu māti, sievu un meitām atlīdzinās dievi. Snieg­dams tev, es viņam sniedzu roku.
To teicis, viņš satvēra Polistrata roku un nomira.
Kad ieradās Aleksandrs, viņš noņēma savu apmetni un apklāja mirušo, kā redzams, Dārija nāve viņu ļoti sāpināja. Besu vēlāk sagūstīja un saraustīja gabalos. Di­vus taisni augošus kokus nolieca vienu pret otru, pie katra piesēja kādu Besa ķermeņa daļu, tad palaida tos vaļā, un, ar sparu atliecoties, katrs aizrāva sev līdz attie­cīgo Besa daļu.
Mirušo un ķēnišķīgi ietērpto Dāriju viņš aizsūtīja tā mātei, bet brāli Eksatru uzņēma savu draugu pulkā.
Ar sava karaspēka labāko daļu viņš devās uz Hirkaniju un nonāca pie jūras līča, kas, kā likās, nebija ma­zāks par Pontu, bet ūdens tajā bija saldāks. Neko no­teiktu viņš par to neizzināja, taču sprieda, ka tas ir daļa Maiotīdas ezera. Dabas zinātniekiem tomēr patiesība ne­bija palikusi nezināma. Jau daudzus gadus pirms Alek­sandra karagājiena viņi bija izzinājuši, ka no ārējās jūras33 cietzemē iesniedzas četri līči. No tiem vistālāk zie­meļos ir Hirkanijas jūra, ko sauc arī par Kaspijas jūru. Šeit daži barbari bija sastapuši Aleksandra ļaudis, kas veda viņa zirgu Būkefalu, un to nolaupījuši. Aleksandrs bija ārkārtīgi sašutis un sūtīja vēstnesi viņiem piedraudēt, ka viņš tos visus ar sievām un bērniem nogalināšot, ja tie neatvedīšot viņam zirgu. Kad tie ieradās ar zirgu un nodeva viņam arī savas pilsētas, viņš bija pret tiem visiem laipns un deva par zirgu izpirkuma maksu.
Tad viņš devās atkal tālāk uz partiešu novadu un šeit pirmo reizi brīvajā laikā apvilka barbaru tērpu, vai. nu gribēdams pielāgoties vietējām parašām, jo parastais un radniecīgais padara cilvēkiem pakļaušanos vieglāku, vai arī gribēja pārliecināties, kā maķedonieši izturēsies pret ceļos mešanos valdniekā priekšā, un pamazām viņus pieradināt pie savas izturēšanās un dzīves veida maiņas. Pilnīgi persiešu tērpu viņš nepieņēma, tas liktos pārāk svešāds un barbarisks, nevalkāja nē bikses, ne garo per­siešu kaftānu, ne tiāru. Tas bija kaut kas vidējs starp persiešu un maķedoniešu tērpu: nebija tik cildeni diž­manīgs kā persiešu, bet svinīgāks nekā maķedoniešu. Vispirms viņš to valkāja, satiekoties ar barbariem, un mājās draugu vidū, tad viņš tajā izgāja jau pie kareiv­jiem un kārtoja arī valsts lietas. Maķedoniešiem tāds skats bija nepatīkams, bet, citādi viņu apbrīnodami, tie domāja, ka sev par prieku viņš varētu to atļauties, jo, sevi nesaudzēdams, viņš atkal un atkal devās briesmās. Vēl nesen bulta ķēra viņu stilbā un izrāva no tā kādu gabalu kaula, un akmens deva tik spēcīgu sitienu pa kaklu, ka viņš ilgu laiku palika bez samaņas, tomēr viņš pārgāja pār Oreksartas upi, ko viņš noturēja par Tanaīdu, sakāva skitus un vajāja tos simt stadijus, mo­cīdamies ar caureju.
Lielākā daļa vēsturnieku stāsta, ka tad pie viņa iera­dusies amazone; to apgalvo Kleitarhs, Polikleits, Onēsikrits, Antigens un Istrs, bet Aristobūls, Harēts ( apmeklētāju pieteicējs ), Ptolemajs, Antikleids, tēbietis Filons, halkīdietis Filips un Samas Durīds saka, ka tas esot izdomāts. Šķiet, arī Aleksandrs pats liecina viņiem par labu, jo par visu viņš sīki raksta Antipatram, stāsta, ka skitu vald­nieks devis viņam savu meitu par sievu, bet amazoni tomēr nemin. Stāsta, ka daudz vēlāk, kad Līsimahs bijis valdnieks, Onēsikrits viņam lasījis savu ceturto grāmatu, kurā bija stāstīts par amazoni, un Līsimahs, mierīgi smai­dīdams, jautājis:
— Bet kur es tad biju?
Bet vai nu tāpēc kāds, tam ticēdams vai neticēdams, apbrīnos Aleksandru mazāk.
Baidīdamies, ka maķedonieši būs pārāk noguruši tālā­kam karagājienam, Aleksandrs lielo vairumu atstāja mierā, bet runāja ar labākajiem kareivjiem, kas bija ar viņu Hirkanijā, — to bija divas miriādes kājnieku un trīs tūkstoši jātnieku. Viņš tiem teica, ka tagad maķedonieši barbariem esot kā lietuvēns, bet, ja viņi aiziešot, Āziju tikai satraukuši, barbari viņiem uzbrukšot kā sievietēm. Viņš atlaižot tos, kas vēloties aiziet, bet atgādinot, ka tie viņu atstāšot ar draugiem un brīvprātīgajiem, — viņu, kas maķedoniešiem pakļaujot visu pasauli. To pašu un gandrīz ar tiem pašiem vārdiem viņš rakstīja vēstulē An­tipatram, piebilzdams, ka visi kareivji tad saukuši, lai viņš tos vedot, kurp vien gribot. Kad tie bija piekrituši, nebija grūti pārliecināt arī pārējos, kas tagad priecīgi viņam sekoja.
Tagad viņš vēl vairāk ievēroja vietējās parašas un tās savukārt tuvināja maķedoniešu paradumiem. Viņš bija pārliecināts, ka vieglāk panāks savus nodomus ar maķe­doniešu un persiešu tuvību un sajaukšanos nekā ar spēku, sevišķi tagad, kad viņš gatavojās doties tālā karagājienā, un tāpēc, izvēlējies trīs miriādes zēnu, pavēlēja tiem mā­cīties grieķu valodu un rīkoties ar maķedoniešu ieročiem. Viņš deva tiem daudzus audzinātājus. Viņš apprecēja Roksani, ieraudzījis to kādās dzīrēs un iemīlējies. Viņa bija jauna un skaista, un Aleksandram šķita, ka šīs pre­cības atbilst viņa nodomiem. Šo precību dēļ barbari uz viņu sāka vairāk paļauties un viņu ļoti iemīlēja viņa at­turības dēļ, jo viņš bez likumīgas laulības neaizskāra pat sievieti, kura vienīgā bija viņu savaldzinājusi. Viņš re­dzēja, ka no viņa tuvākajiem draugiem Hēfaistions viņam piekrīt un apģērba ziņā rīkojas tāpat kā viņš, bet Kraters paliek uzticīgs tēvu tēvu parašām, un tāpēc viņš Hēfaistionam uzdeva kārtot darīšanas ar barbariem, Krateram — ar hellēņiem un maķedoniešiem. Vispār viņš Hēfaistionu vairāk mīlēja, Krāteru vairāk cienīja un mēdza teikt, ka Hēfaistions esot Aleksandra, Kraters — ķēniņa draugs. Šie abi tad arī neturēja viens uz otru labu prātu un bieži strīdējās. Reiz Indijas karagājiena laikā viņi pat izvilka zobenus un sāka cīnīties, un kā vienam, tā otram palīgā steidzās draugi. Tad piejāja Aleksandrs un, visiem dzirdot, sadusmots rāja Hēfaistionu: viņš esot neprātīgs un traks, ja nesaprotot, ka viņš nebūtu nekas, ja kāds viņam atņemtu Aleksandru.34 Divatā viņš rūgti vainoja arī Krāteru. Tad viņš pieaicināja tos abus un samierinā­jis zvērēja pie Ammona un citiem dieviem, ka viņš tie­šām tos mīlot vairāk par visiem citiem, bet, ja viņš atkal dabūšot zināt, ka tie strīdas, tad viņš sodīšot ar nāvi vai nu tos abus, vai strīda sācēju. Stāsta, ka no šī laika viņi nekad pat jokojot nav neko teikuši vai darījuši, kas va­rētu otru aizskart.
Parmeniona dēlu Filotu maķedonieši ļoti cienīja, atzina viņu par drošsirdīgu un stingra rakstura vīru. Viņš bija arī devīgs un tā mīlēja savus draugus kā neviens cits, izņemot Aleksandru. Kādreiz kāds no viņa tuvākajiem draugiem lūdzis no viņa naudu, un viņš licis tam dot, bet saimniecības pārzinis teicis, ka naudas neesot.
— Ko tu saki? Vai tad tev nav kāda kausa vai tērpa? Viņš bija augstprātīgs un vairāk, nekā tas pieklātos pavalstniekam, dižojās ar savu lielo bagātību, krāšņajiem tērpiem un lielmanīgo dzīves veidu. Nepazīdams šajā ziņā ne mēra, ne takta, izturējās rupji un izaicinoši un radīja skaudību un aizdomas, tā ka Parmenions reiz vi­ņam teicis:
— Dēls, necel tik augstu degunu.
Jau labu laiku Aleksandram pienāca par viņu sliktas ziņas. Kad Damaskā maķedoniešu rokās krita sakautā Dārija dārgumi, nometnē atveda daudz gūstekņu, starp tiem arī kādu skaistu sievieti Antigoni, un Filots paņēma viņu sev. Kā jau jauns cilvēks un dažkārt arī iedzēris, viņš mīļotajai klāstīja savus un sava tēva nopelnus un varoņdarbus, kas esot paši izcilākie. Aleksandru viņš sauca par puišeli, kuram par savu varu jāpateicas viņam un viņa tēvam. Sieviete par to pastāstīja kādam no sa­viem draugiem, tas, protams, atkal kādam citam, un šīs runas kļuva zināmas Krateram, kas Antigoni slepeni aiz­veda pie Aleksandra. Tas, visu noklausījies, pavēlēja Antigonei arī turpmāk apmeklēt Filotu un visu, ko viņa no tā izzinātu, atstāstīt viņam personīgi.
Filots par šo nodevību neko nezināja, bieži satikās ar Antigoni un lielīdamies vai dusmās izteicās nievājoši par Aleksandru. Kaut gan Aleksandram bija nopietni pierā­dījumi pret Filotu, viņš tomēr savaldījās un neko neteica, vai nu paļaudamies uz Parmeniona draudzību, vai arī bai­dīdamies no šo divu tik ievērojamu vīru varas. Šajās die­nās kāds maķedonietis Dimns no Halaistras sāka rīkot sazvērestību pret Aleksandru un aicināja piedalīties tajā Nīkomahu — kādu no jauniešiem, savu labu draugu. Tas atteicās un par šo uzaicinājumu pastāstīja savam brālim Kebalinam, kas, aizgājis pie Filota, lūdza aizvest viņu un viņa brāli pie Aleksandra — viņiem esot jāziņo par ļoti steidzamu un svarīgu lietu. Filots tomēr — nav zināms, kāpēc, — viņus neaizveda: ķēniņš esot aizņemts ar ci­tām — svarīgākām lietām. Tā viņš atrunājās divas reizes, un abiem brāļiem radās aizdomas pret Filotu. Kad viņus pie Aleksandra aizveda kāds cits, viņi vispirms pastāstīja visu par Dimnu, tad ieminējās arī par Filotu, kas divreiz nav ievērojis viņu lūgumu. Aleksandrs par to ļoti dusmo­jās, turklāt vēl kareivis, kuru sūtīja arestēt Dimnu, viņu nogalināja, jo Dimns bija pretojies, un Aleksandrs vēl jo vairāk uztraucās, domādams, ka vairs nebūs nekādu pie­rādījumu pret sazvērniekiem. Sašutis par Filotu, viņš ap­spriedās ar ļaudīm, kas jau sen ienīda Filotu un tagad atklāti teica, ka ķēniņš rīkojoties vieglprātīgi, ja domājot, ka kaut kāds halaistrietis Dimns viens pats būtu iedroši­nājies ierosināt tik bīstamu pasākumu, bet Dimns esot tikai kalps, tikai ierocis kāda cita — daudz varenāka ro­kās, īstais vainīgais jāmeklējot starp tiem, kuriem izde­vīgi, lai nekas nenāktu zināms. Ar šādām runām un aiz­domām viņi pamazām pārliecināja ķēniņu, pievienodami vēl neskaitāmus melus par Filotu, ko tagad apcietināja un nopratināja, mocot ķēniņa draugu klātbūtnē. Alek­sandrs pats atradās aiz aizkara un visu dzirdēja. Kad Filots, žēli vaidēdams, pazemīgi lūdzis Hēfaistionu viņu saudzēt, Aleksandrs izsaucies:
— Kā tad tu, Filot, tāds gļēvs mīkstčaulis, esi sācis tik bīstamu lietu?
Pēc Filota nāves Aleksandrs tūlīt aizsūtīja uz Mēdiju uzticamus ļaudis nogalināt Parmenionu, kas Filipa laikā bija ķēniņa labākais palīgs un gandrīz vai vienīgais no vecākajiem Aleksandra draugiem mudināja Filipu doties karā uz Āziju. No viņa trijiem dēliem divi krita karagā­jiena laikā sava tēva acu priekšā, un kopā ar trešo dēlu gāja bojā arī viņš pats. Šo nāves sodu dēļ daudzi sāka baidīties no Aleksandra, visvairāk Antipatrs.
Mazliet vēlāk nelaime gadījās arī ar Kleitu. Ja ņemam vērā tikai pašu faktu, tas varētu likties vēl drausmīgāks, bet, ja domā par iemeslu, par brīdi, kad tas tieši notika, tad jāatzīst, ka ķēniņš to nebija darījis ar nodomu, tikai dzērums un dusmas bija Kleitām liktenīgas. Tas notika tā. No jūras daži bija ieradušies pie ķēniņa ar Hellādas augļiem. Aleksandrs apbrīnoja skaistos, svaigos augļus un lika pasaukt Kleitu, lai viņam tos parādītu un ar viņu dalītos. Kleits pašlaik upurēja, bet, atmetis upurēšanu, devās pie ķēniņa, taču trīs aitas, kas jau bija apslacītas ar vīnu, atskrēja viņam, līdz. Ķēniņš par to pastāstīja pa­reģiem — Aristandram un lakedaimonietim Kleomantam; tie teica, ka tā esot ļauna zīme, un Aleksandrs lika neka, vējosi nest izlīdzināšanas upuri par Kleitu. Arī viņš pats pirms trim dienām bija par Kleitu redzējis nelāgu sapni. Viņš sapņoja, ka Kleits un Parmeniona dēli ir miruši un sēž melnos apmetņos. Taču upurēšana par Kleitu vēl ne­bija pabeigta, kad viņš ieradās dzīrēs un kad ķēniņš jau bija upurējis Dioskūriem.35 Sākās bezbēdīga dzeršana, dziedāja kāda Praniha (citi saka — kāda Pieriona) dzies­mas, kurās izsmēja un izzoboja stratēģus, kas nesen bija cietuši neveiksmi cīņā ar barbariem. Vecākie dzīru dalīb­nieki dusmojās un rāja sacerētāju un dziedātāju, Alek­sandrs un viņa tuvākie draugi labprāt klausījās un mudi­nāja dziedāt. Kleits, kas bija jau iedzēris un no dabas straujš un nesavaldīgs, dusmojās vairāk nekā citi: bar­baru un ienaidnieku zemē neklājoties aizvainot maķedo­niešus, kas esot daudz krietnāki par viņu smējējiem, kaut , arī viņiem nav veicies. Aleksandrs tad teica, ka Kleits laikam gribot aizstāvēt pats sevi, gļēvulību saukdams par neveiksmi.
— Šī gļēvulība, — uzlēcis kājās, sauca Kleits, — iz­glāba tevi, dieva dēlu, kad tu biji pagriezis muguru Spitridata zobenam. Ar maķedoniešu asinīm un brūcēm tu esi kļuvis tik augstprātīgs, ka, noliedzis Filipu, par savu tēvu sauc Ammonu.
— Vai tad tu, nekrietnais, — kliedza Aleksandrs, - tiešām domā palikt nesodīts, vienmēr mani tā gānī­dams un maķedoniešus musinādams?
— Bet vai tad mēs neesam sodīti, Aleksandr, ieguvuši par mūsu pūlēm tādu atmaksu, ka saucam jau mirušos par laimīgiem, jo viņi nav redzējuši, ka ar mēdiešu rīk­stēm per maķedoniešus un ka mums jālūdz persieši, ja gribam runāt par savu ķēniņu?
Kleitām tik atklāti runājot, pietraucās kājās Aleksan­dra tuvākie draugi un sāka Kleitu lamāt, bet vecākie ļau­dis centās sadursmi apslāpēt. Tad Aleksandrs, pagriezies pret Ksenodohu no Kardijas un Artemiju no Kplofonas, izsaucās:
— Vai jums neliekas, ka jūs, hellēņi, pastaigājaties starp maķedoniešiem kā pusdievi starp plēsīgiem zvēriem?
Kleits nedomāja rimties, bet aicināja Aleksandru at­klāti izteikties vai arī neaicināt uz dzīrēm brīvus vīrus, kas paraduši teikt to, ko viņi domā. Lai viņš tad dzīrojot ar barbariem un vergiem, kas metas ceļos viņa persiešu jostas un baltā hitona priekšā. Vairs nevaldīdams dusmas, Aleksandrs paķēra ābolu, svieda ar to Kleitām un sāka meklēt dunci, bet Aristofans, viens no viņa miesassar­giem, bija paguvis to jau paņemt, un pārējie, sastājušies apkārt, lūdza Aleksandru nomierināties. Tad Aleksandrs, uzlēcis no savas vietas, skaļi sauca maķedoniski sardzi (tā bija lielas trauksmes zīme), pavēlēja taurētājam pūst tauri un iesita viņam ar dūri, kad viņš kavējās un lāgā negribēja to darīt. Pēc tam viņu par to ļoti slavēja, jo ci­tādi visā nometnē būtu izcēlies liels juceklis. Kleitu, kas nikni pretojās, viņa draugi ar lielām pūlēm izgrūda no dzīru zāles, bet viņš tūlīt atkal ienāca pa citām durvīm, nicīgi un pārdroši deklamēdams Eiripīda jambus no «Andromahes»:
Ak vai, cik hellēņiem ir ļauns šis paradums. 36
Tad Aleksandrs izrāva kādam šķēpnesim no rokām šķēpu un trieca ar to Kleitām, kas bija atvilcis durvju aizkaru un gāja viņam pretī, bet dusmas viņam tūlīt pār­gāja, kad viņš redzēja Kleitu sabrūkam ar skaļu pirms­nāves vaidu.
Redzēdams apkārt stāvam klusējošos draugus, viņš at­jēdzās un paguva izraut no līķa šķēpu, bet miesassargi, satvēruši viņu aiz rokām, aizkavēja viņu ietriekt to kaklā un ar varu aiznesa uz guļamistabu.
Visa nakts viņam pagāja, rūgti raudot un žēlojoties. Nākošajā dienā, noguris no vaidiem un raudām, viņš klu­sēja, tikai dažreiz grūti nopūzdamies, un viņa draugi, izbijušies no šīs klusēšanas, ar varu iegāja guļamistabā. Uz citiem viņš nemaz neklausījās, bet šķita, ka sāk pie­krist pareģim Aristandram, kad tas viņam atgādināja sapni par Kleitu un ļauno zīmi, kas liecinot, ka viss noti­kušais esot sens likteņa lēmums. Tāpēc pie viņa atveda filozofu Kallistenu, kas bija Aristoteļa radinieks, un Anaksarhu no Abdērām. Kallistens sāka iztālēm un laipni ru­nāt par ētiku un centās remdināt ķēniņa sāpes, bet Anaksarhs, kas filozofijā jau pašā sākumā bija izvēlējies savu īpašu ceļu un izturējās nicīgi un augstprātīgi pret vispār­atzītiem uzskatiem, jau ienākot, skaļi sauca:
— Tas esot Aleksandrs, uz kuru tagad skatās visa pa­saule! Viņš taču guļ un raud kā vergs, kas baidās no cil­vēku likumiem un paļām, kaut gan viņam pašam jābūt par likumu, pašam jānoteic, kas ir taisnīgi, jo viņš ir uz­varējis, lai pavēlētu un valdītu, nevis lai pakļautos nedi­binātām iedomām. Vai tad tu nezini, — viņš teica, — ka Zevam blakus sēž Taisnība un Likumība, lai tas, ko pavēl­nieks dara, būtu taisnīgi un likumīgi.
Ar šiem vārdiem Anaksarhs atviegloja ķēniņa ciešanas, bet, savu ietekmi ārkārtīgi nostiprinādams, padarīja viņu daudz iedomīgāku un netaisnāku. Kallistenu, kas Alek­sandram sava skarbuma dēļ nebija īsti patīkams, viņš centās apmelot. Kādreiz pusdienojot runājuši par gadalai­kiem un vietējo klimatu, un Kallistens piekritis tiem, kas apgalvojuši, ka Āzijā esot aukstāk un nepatīkamāk nekā Hellādā, bet Anaksarhs to apstrīdējis un teicis:
— Tev nu gan vajadzētu piekrist, ka šeit ir aukstāks, jo Hellādā tu visu ziemu staigāji vecā apmetnī, bet šeit guli, apsedzies ar trijām segām.
Kallistenu tas, protams, vēl vairāk sakaitināja.
Kallistens nepatika arī citiem sofistiem un glaimotā­jiem, bet viņu cienīja jaunieši daiļrunas dēļ, tāpat arī ve­cāki ļaudis, jo viņš dzīvoja kārtīgi, bija godīgs, pieticīgs un tā attaisnoja savu apgalvojumu, ka viņš pavadot Alek­sandru tikai tāpēc, ka gribot panākt, lai viņa pilsētas ļaudis varētu atgriezties un dzīvot savā tēvijā.37 Viņu ap­skauda goda dēļ, un apmelojumiem viņš deva pietiekamu pamatu, noraidīdams pa lielākai daļai ķēniņa ielūgumus, un dzīrēs ar savu nopietnību un klusēšanu viņš likās teicam, ka viņam nepatīk un viņš nevar piekrist tam, kas tur notiek. Aleksandrs tāpēc par viņu teicis:
Tas gudrais netīk man, kas dzīvot neprot pats...
Kādreiz, kad daudzi bija ielūgti ķēniņa dzīrēs, Kallis­tenu uzaicināja pacelt kausu par maķedoniešiem un teikt cildinājuma runu, un viņš tik labi izpildīja savu runu, ka visi piecēlās, sāka aplaudēt un meta viņam savus vai­nagus.38 Aleksandrs tad teicis Eiripīda vārsmu:
Par skaisto, jauko skaisti runāt grūti nav...
— Bet parādi mums savu prasmi, — viņš piebilda, — un apsūdzi maķedoniešus, lai mēs, zinādami savus trū­kumus, labotos.
Kallistens tagad sāka atspēkot nupat teikto un vaļsir­dīgi un atklāti runāt par maķedoniešiem, aizrādīdams, ka Filips liels un varens kļuvis, izmantodams hellēņu nesa­skaņas:
Saskaņas ļaudīm kur nav, tur varu bieži gūst vājais...
Šī runa radīja maķedoniešos lielu sarūgtinājumu un naidu. Aleksandrs teica, ka Kallistens parādījis nevis savu daiļrunību, bet naidu pret maķedoniešiem.
Hermips atsaucas uz Stroibu, labu Kallistena darbu pa­zinēju, kas pastāstījis Aristotelim, ka, redzēdams ķēniņa nepatiku, Kallistens divas vai trīs reizes viņam teicis:
Miris ir arī Patrokls, par tevi daudz krietnāks viņš bija...
Šķiet, Aristotelis nav kļūdījies, teikdams, ka Kallistens bijis lielisks orators, bet dzīvi nav pazinis.
Būdams filozofs, viņš noteikti noraidīja proskinēsi39 un vienīgais atklāti pateica to, kas bija izraisījis visu kriet­nāko vecākās paaudzes maķedoniešu sašutumu. Tā viņš hellēņiem aiztaupīja lielu apkaunojumu un Aleksandram vēl lielāku, jo ķēniņš atteicās no proskinēses. Tomēr pats sevi viņš pazudināja, jo, šķiet, Aleksandru viņš drīzāk piespieda nekā pārliecināja no tās atteikties. Mitilēnietis Harēts stāsta, ka Aleksandrs kādās dzīrēs, izdzēris vīna kausu, pasniedzis to, atkal piepildītu, kādam no saviem draugiem. Tas, to saņēmis, piecēlās, pagriezās pret altāri un izdzēris metās ceļos, tad noskūpstīja Aleksandru un atgūlās savā vietā.40 Visi pēc tam darīja tāpat, bet Kallistens paņēma kausu ( ķēniņš pašlaik sarunājās ar Hēfaistionu un viņu neievēroja ), to izdzēra un piegāja pie Aleksandra, lai viņu skūpstītu. Tad Dēmetrijs, ar pavārdu Feidons, izsaucās:
— Ķēniņ, neskūpsti viņu, viņš vienīgais tavā priekšā nemetās ceļos!
Aleksandrs no skūpsta izvairījās, un Kallistens skaļi teica:
— Man tātad būs jāaiziet bez skūpsta.
Tas Aleksandru noskaņoja naidīgi pret Kallistenu, un viņš ticēja Hēfaistionam, kas teica, ka viņam ar Kallis­tenu bijusi noruna par proskinēsi, bet Kallistens to neie­vērojis. Tad ieradās Līsimahs un Hagnons un pastāstīja, ka sofists lepni staigājot apkārt, it kā viņš būtu sagrāvis tirāniju. Pie viņa saskrienot un viņu visur pavadot zaļi jaunieši, jo no tik daudzām miriādēm viņš esot vienīgais brīvais cilvēks. Un tāpēc, kad atklāja Hermolāja sazvē­restību pret Aleksandru, likās, ka Kallistena apmelotāji runā taisnību, teikdami, ka uz Hermolāja jautājumu «Kā kļūt par pašu ievērojamāko vīru?» Kallistens atbildējis: «Jānogalina pats ievērojamākais.» Mudinādams Hermolāju rīkoties, Kallistens centās viņu pārliecināt, ka nav jābaidās no zelta nestuvēm, bet jāatceroties, ka tanīs sēž cilvēks, kas tāpat var slimot, ko tāpat var ievainot kā vi­sus citus. No Hermolāja sazvērestības dalībniekiem tomēr neviens pat vislielākajās mocībās neko neteica par Kal­listenu. Arī pats Aleksandrs vēstulē Krateram, Atālam un Alketam saka, ka jaunekļi mocībās atzinušies: visu darī­juši viņi paši un neviens cits neko nav zinājis, bet vēlāk, rakstīdams Antipatram, Aleksandrs vaino arī Kallistenu.
— Jauniešus maķedonieši nomētāja ar akmeņiemr bet es sodīšu sofistu un tos, kas viņu sūtījuši, arī tos, kas savās pilsētās uzņēma sazvērniekus.
Šeit viņš nepārprotami norāda uz Aristoteli, jo Kallis­tens bija viņa radinieks, viņa māsīcas Hērojas dēls, un bija audzis viņa namā. Daži saka, ka Aleksandrs licis Kal­listenu pakārt, citi — ka viņš iekalts važās un miris no slimības, Harēts apgalvo, ka pēc apcietināšanas Kallistens septiņus mēnešus turēts važās, lai par viņu lemtu kara padome Aristoteļa klātbūtnē. Šajā laikā Aleksandru In­dijā ievainoja un Kallistens nomira uzpampis un utu ap­sēsts. Taču tas notika vēlāk.
Korintietis Dēmarats, būdams jau vecs vīrs, atzina, ka viņam katrā ziņā jādodas pie Aleksandra. Viņu redzējis, tas teica, ka mirušajiem hellēņiem liels prieks pagājis se­cen — viņi nav redzējuši Aleksandru sēžam uz Darija troņa. Tomēr ilgi Dēmarats nedabūja baudīt ķēniņa lab­vēlību. Viņš nomira no vecuma nespēka, un viņam sarī­koja krāšņas bēres. Karaspēks uzbēra lielu — astoņdesmit olekšu41 augstu piemiņas kapkalnu, bet līķi ar krāšņu četrjūgu aizveda uz Hellādu.
Domādams par karagājienu uz Indiju un redzēdams, ka bagātīgais laupījums ir padarījis karaspēku gausu un grūti izkustināmu, Aleksandrs kādu dienu, gaismai austot, kad mantu rati bija piekrauti, lika vispirms sadedzināt pats savus un savu draugu vezumus, tad pavēlēja pielikt uguni arī pārējo maķedoniešu mantām. Izrādījās, ka pie­ņemt šādu lēmumu bija grūtāk nekā to izpildīt. Tikai ne­lielai daļai tas bija sāpīgi, bet vairums kliegdami un ga­vilēdami priecīgi dāvināja trūcīgajiem to, kas tiem bija nepieciešams, un meta ugunī visu pārējo. Aleksandrs bija apņēmīgs, bet arī bargs un nepielūdzams pret nepaklau­sīgajiem. Menandru, vienu no saviem draugiem, viņš bija iecēlis par kāda nocietinājuma komandieri un sodīja to ar nāvi, kad tas atteicās tur palikt. Kādu. barbaru Orsodatu, kas pret viņu sacēlās, viņš pats nošāva ar loku. Kā­dai aitai bija piedzimis jērs, kuram uz galvas bija izau­gums, kas pēc formas un krāsas izskatījās pēc valdnieka tiāras, un katrā pusē tam bija pa pantam. Aleksandru pārņēma riebums, šādu nelāga zīmi ieraugot, un viņš lika sevi šķīstīt babiloniešu priesterim, kuru viņš parasti šādos gadījumos ataicināja. Draugiem viņš teica, ka esot noba­žījies nevis_ sevis, bet viņu dēļ, viņš baidoties, ka dievība pēc viņa nāves varu nenododot kādam zemas kārtas vār­gulim. Taču kāda cita labāka zīme vispārējo nomāktību drīz izklaidēja. Maķedonietis Proksens, ķēniņa guļamista­bas pārzinis, nolīdzinādams vietu valdnieka teltij pie Oksas upes, atklāja taukaini balta šķidruma avotu. Kad no tā kādu daļu nosmēla, sāka plūst skaidra olīveļļa, un tai bija tāda pati krasa un smarža kā parastajai/tā bija tik­pat gaiša un skaidra, turklāt-zemē, kur olīvu nav. Arī Oksas ūdens esot ļoti mīksts, un peldētājiem āda kļūs­tot taukaina. Cik ļoti Aleksandrs par to priecājies, re­dzams «no viņa vēstules Antipatram; tajā viņš raksta, ka šis avots viņam esot viena no ievērojamākām dievības zīmēm, bet pareģi teica, ka tas nozīmējot slavenu, taču ļoti grūtu karagājienu, jo olīveļļu dievi devuši cilvēkiem grūtu un smagu darbu atvieglināšanai.
Kaujās Aleksandram bieži draudēja briesmas, un vai­rākas reizes viņš tika ievainots savas jauneklīgās pārgal­vības dēļ, bet viņa kareivji visvairāk cieta no pārtikas trūkuma un neparastā klimata. Viņš pats domāja uzveikt likterii un ienaidnieka pārspēku ar nebēdnīgu drosmi, jo drosmīgajiem viss iespējams, gļēvajiem nekas nav drošs. Aplencot Sisimitru uz nepieejamas un kraujas klints, viņa kareivjiem zudusi paļāvība, bet Aleksandrs jautājis Oksiartam, kas par vīru īsti esot Sisimitrs. Tas teicis, ka gļēvāka par Sisimitru vairs neviena neesot.
— Nu tad skaidrs, — teicis Aleksandrs, — šo klinti mēs ieņemsim, tās pamats ir vājš.
Kādu citu reizi, uzbrūkot tikpat nepieejamam nocieti­nājumam, Aleksandrs, uzmudinādams maķedoniešu jau­nekļus, kādam no viņiem, vārdā Aleksandrs, teicis:
— Tev jābūt krietnam kareivim — kaut vai tava vārda dēļ.
Drosmīgā cīņā šis jauneklis krita, un tas ļoti sāpināja Aleksandru.
Pie kāda cita nocietinājuma, ko sauca par Nisi, maķe­donieši neziņā apstājās — priekšā bija dziļa upe.
— Kāpēc gan, — izsaucās Aleksandrs, — esmu bijis tik nolaidīgs un neesmu iemācījies peldēt?
Un ar visu vairogu viņš taisījās doties pāri upei.42
Kad Aleksandrs bija devis pavēli beigt kauju, pie viņa ieradās aplenkto pilsētu sūtņi lūgt mieru, un, ieraudzī­juši ķēniņu apbruņotu un vienkāršās drēbēs, viņi sākumā izbijās. Kad ķēniņam atnesa spilvenu, viņš uzaicināja ve­cāko no sūtņiem, ko sauca par Akufiju, uz tā apsēsties. Pārsteigts par Aleksandra laipnību un augstsirdību, Akufijs jautāja, kas tiem jādarot, lai kļūtu par viņa draugiem.
— Lai viņi ieceļ tevi, — teica Aleksandrs, — par savu valdnieku un atsūta mums simt krietnāko vīru.
— Bet man, — smiedamies atbildēja Akufijs, — būtu vieglāk valdīt, ja es tev aizsūtītu simt nekrietnākos.
Taksilam piederējusi kāda Indijas daļa, ne mazāka par Ēģipti. Tā bijusi ar plašām ganībām un ļoti auglīga. Bū­dams gudrs vīrs, viņš, Aleksandru sveicinādams, teicis:
— Kāpēc mums, Aleksandr, vienam ar otru jākaro? Tu taču neesi, nācis atņemt mums ūdeni un nepieciešamo pārtiku? Saprātīgi cilvēki karo tikai par to. Ar visu pā­rējo mantu un īpašumiem esmu ar mieru tev palīdzēt, ja esmu stiprāks, ja vājāks — labprāt tev pateikšos par palīdzību.
Priecīgi Aleksandrs sniedza viņam roku un teica:
— Varbūt tu domā, ka, teikuši šādus laipnus vārdus, mēs necīnīsimies? Nepavisam ne. Es cīnīšos un sacentīšos ar tevi, lai tu nedarītu man vairāk laba nekā es tev.
Saņēmis lielas dāvanas un devis vēl lielākas, Alek­sandrs beidzot, kausu uz Taksila labklājību paceldams, dāvināja viņam tūkstoš talantu kaltas naudas. Aleksandra draugiem tas ļoti nepatika, bet ķēniņš ar to ieguva bar­baru labvēlību.
Tomēr paši kareivīgākie indiešu algotņi gāja no pilsē­tas uz pilsētu, drošsirdīgi tās aizstāvēdami un Aleksandram nodarīdami lielus zaudējumus. Kādā pilsētā noslē­dzis ar tiem mieru, Aleksandrs tiem uzbruka negaidot ceļā un visus nogalināja. Savos karagājienos viņš līdz šim bija rīkojies godprātīgi kā īsts ķēniņš, un šī nodevība ir viņa kauna traips. Tādas pašas grūtības viņam sagādāja indiešu prātnieki: viņi nievāja valdniekus, kas nostājas Aleksandra pusē, un kūdīja tautas sacelties un atgūt brī­vību. Daudzus no tiem Aleksandrs lika pakārt.
Par karu ar Poru Aleksandrs pats raksta savās vēstulēs. Viņš stāsta, ka starp abām armijām tecējusi Hidaspe un Pors sargājis pāreju, nostādot tai priekšā ziloņus. Alek­sandrs katru dienu licis savā nometnē taisīt lielu troksni, lai barbari pie tā pierastu un to neievērotu. Kādā lie­tainā un tumšā naktī viņš ar daļu kājnieku un labākajiem jātniekiem, pagājis gar upi kādu gabalu no ienaidnie­kiem, pārcēlās uz nelielu salu. Sākās spēcīga lietus gāze ar pērkonu un zibeņiem, kas Aleksandra acu priekšā no­spēra vairākus kareivjus, bet viņš tomēr mēģināja no salas tikt uz pretējo krastu. No lietus pārplūdusi Hidaspe trakoja un, kur tā bija sevišķi strauja, daļēji sāka plūst pa citu gultni. Upes vidū bija grūti noturēties kājās, jo straume bija stipra un kājas slīdēja. Tad Aleksandrs esot teicis:
— Atēnieši, nez vai jūs ticēsit, kādās briesmās es do­dos, lai izpelnītos jūsu cildinājumu.
Tā stāsta Onēsikrits, bet Aleksandrs saka, ka maķedo­nieši pametuši plostus43 un, pilnā apbruņojumā brizdami līdz krustiem ūdenī, tikuši pāri. Tad Aleksandrs ar jāt­niekiem devās kādus divdesmit stadijus kājniekiem pa priekšu. Viņš sprieda: ja indieši uzbruks ar jātniekiem, viņš tos viegli atvairīs, ja nāks viņu kājnieku falanga, pagūs pienākt arī maķedoniešu kājnieki.
Uzbruka tūkstoš jātnieku un sešdesmit kaujas rati, bet drīz vien tie bija spiesti bēgt. Maķedonieši sagūstīja vi­sus kaujas ratus, krita sešsimt ienaidnieku jātnieki. Sapratis, ka pār upi pārgājis pats Aleksandrs, Pors devās pret viņu ar visiem saviem spēkiem, atstājis uz vietas tikai nelielu nodaļu, lai atvairītu vēl otrā krastā palikušos maķedoniešus. Baidīdamies no ziloņiem un lielajiem ienaidnieku spēkiem, Aleksandrs pats uzbruka kreisajam spārnam un Koinam pavēlēja doties pret labo. Kā viens, tā otrs ienaidnieku spārns bija spiests vairākas reizes at­kāpties un atiet pie ziloņiem, tur sakārtojušies, viņi atkal atjaunoja kauju un tikai astotajā dienas stundā44 beidza pretoties. Tā par šo kauju savās vēstulēs raksta Alek­sandrs, kas pats šo karu sāka un par to ir atbildīgs. Lie­lākā vēsturnieku daļa vienprātīgi stāsta, ka Pors ar savu četras olektis un vienpadsmit sprīžu garo augumu3 izska­tījies uz ziloņa gluži kā jātnieks uz zirga, tik samērīgi tie bijuši. Zilonis bijis ļoti liels un saprātīgs un ļoti rūpējies par ķēniņu. Kamēr Pors vēl nebija zaudējis spēkus, zilonis atvairīja ienaidniekus un sargāja valdnieku, bet, sa­jutis, ka ķēniņam zūd spēki no daudzajiem ievainoju­miem un tas var nokrist, zilonis lēnām nolaidās uz ceļiem un rūpīgi izvilka no brūcēm vienu šķēpu pēc otra.
Kad Pors bija sagūstīts, Aleksandrs viņam jautāja, kā ar viņu apieties.
— Kā ar ķēniņu, — viņš teica.
Kad Aleksandrs atkal jautāja, vai vairāk viņam nekas neesot ko teikt, viņš atbildēja:
— Viss jau ar to ir pateikts.
Aleksandrs ne tikai atļāva par satrāpu ieceltajam Po­rām pārvaldīt savu agrāko valsti, bet, uzvarējis līdz tam vēl neatkarīgās tautas, arī tās viņam pakļāva. Pora jaun­iegūtajās zemēs dzīvojušas piecpadsmit tautas, atradušās piectūkstoš lielas pilsētas un ļoti daudz ciemu. Kādu citu — trīsreiz lielāku satrapiju Aleksandrs nodeva pār­valdīt kādam savam draugam Filipam.
Šajā kaujā pret Poru galu dabūja arī Būkefals. Ne tūlīt pašas kaujas laikā, bet vēlāk, kad ārstēja tā ievainoju­mus. Onēsikrits saka, ka Būkefals nobeidzies aiz ve­cuma — tam bijuši jau trīsdesmit gadi. Aleksandrs ļoti bēdājās, teica, ka esot zaudējis mīļu un tuvu draugu. Hidaspes krastā viņš dibināja pilsētu un mīļotajam zirgam par godu to nosauca par Būkefaliju. Aleksandram bija mīļš arī suns Perita, ko viņš pats bija izaudzinājis. Arī tā vārdā viņš nosauca kādu jaundibinātu pilsētu. Sotions saka, ka to viņš dzirdējis no lezbieša Potamona.
Karš ar Poru lika maķedoniešiem apdomāties, viņiem zuda patika doties vēl tālāk Indijā. Poru uzveikt nebija viegli, ar divām miriādēm kājnieku un diviem tūkstošiem jātnieku viņš bija stājies tiem pretī, un tagad, kad Alek­sandrs gribēja panākt, lai kareivji iet pāri Gangai, viņi no­teikti atteicās, jo bija dabūjuši zināt, ka šī upe esot trīs­desmit divus stadijus plata un simt asu45 dziļa. Visu pretējo krastu aizņemot kājnieki, jātnieki un ziloņi. Tur esot as­toņas miriādes jātnieku, divdesmit miriādes kājnieku, astoņi tūkstoši kaujas ratu un seši tūkstoši kaujas ziloņu. Ar tiem viņus tur gaidot gandaritu un praisiju ķēniņi. Un tā nebija lielība. Androkots, kas drīz pēc tam sāka valdīt, uzdāvināja Seleikam piecsimt ziloņus un ar sešdesmit miriādu lielu karaspēku pakļāva visu Indiju.
Aleksandrs sākumā saīdzis un sadusmojies palika savā teltī un nevienu pie sevis nepielaida. Par līdzšinējiem sa­sniegumiem viņš nemaz nepriecājās — nebija taču pār­ieta Ganga. Atgriešanos viņš atzina par sakāvi. Kad viņa draugi saprātīgi centās viņu pārliecināt, kad kareivji, sa­nākuši pie ieejas teltī, skaļi raudādami, viņu neatlaidīgi lūdza, viņš beidzot piekāpās un pavēlēja sakravāties, taču prestiža un autoritātes dēļ viņš vēl centās indiešus pār­gudri maldināt. Lika pagatavot daudz lielākus un smagā­kus ieročus, nekā maķedoniešiem bija vajadzīgs, un taisīt daudz lielākus iemauktus, tos šur tur izmētāt un atstāt. Lika celt dieviem altārus, pie kuriem vēl tagad nāk praisiju ķēniņi godāt dievus un nest upurus pēc hellēņu pa­raduma. Androkots jau agrā jaunībā redzēja Aleksandru un vēlāk bieži teicis, ka Aleksandram nemaz nebūtu bijis grūti pakļaut visu Indiju, šīs zemes iedzīvotāji ienīda un nicināja savu ķēniņu viņa nekrietnības un nelietības dēļ.
Gribēdams redzēt ārējo jūru46, Aleksandrs lika uzbūvēt daudzas airu laivas un plostus un ar tiem lēnām brauca lejup pa upēm47, bet arī šī brauciena laikā viņš nemitējās karot. Izkāpis krastā, viņš uzbruka pilsētām un tās pa­kļāva. Mallu zemē (tos dēvē par pašiem kareivīgākajiem no visiem indiešiem) viņš gandrīz dabūja galu. Kad kādas pilsētas aizstāvji ar metamiem šķēpiem bija padzīti no mūra, viņš pirmais pa pieslietām kāpnēm uzkāpa uz tā. Kāpnes salūza, un apakšā stāvošie barbari apšaudīja viņu un dažus kareivjus, kas ar viņu kopā bija tikuši uz mūra. Tad Aleksandrs saliecies nolēca zemē tieši viņu vidū un, par laimi, noturējās kājās. Kad viņš pacēla vairogu, bar­bariem likās, ka no viņa plūst brīnišķīga gaisma. Viņi sāka bēgt un izklīda, bet, ieraudzījuši, ka pie Aleksandra ir tikai divi kareivji no ķēniņa sardzes, uzbruka ar zobe­niem un šķēpiem un vairākās vietās cauri bruņām, nerau­goties uz enerģisko pretošanos, to ievainoja. Kāds no ienaidniekiem, stāvēdams attālāk, tik spēcīgi izšāva ar loku uz viņu bultu, ka tā, caursitusi bruņas, iestrēdza krūšu kaulā. No trieciena Aleksandrs sagrīļojās un salie­cās, bet šāvējs, izrāvis no maksts barbaru zobenu, pie­skrēja tam klāt. Peikests un Limnajs ķēniņu sedza, un, kad nāvīgi ievainotais Limnajs sabruka bez dzīvības, Peikests, kas arī bija ievainots, tomēr turpināja cīnīties. Uz­brūkošo barbaru nogalināja pats Aleksandrs. Daudzās vietās ievainotais valdnieks vēl dabūja triecienu ar vāli pa kaklu un, atspiedies pret mūri, skatījās ienaidniekiem tieši acīs.
Bet tad bija klāt arī maķedonieši. Ķēniņu, kas vairs ne­redzēja nekā, viņi paņēma uz rokām un aiznesa uz telti, bet nometnē tūlīt sākās runas, ka viņš esot miris.
Ar lielām grūtībām nozāģējuši bultas kātu ( bulta bija no koka ) un tad ar pūlēm novilkuši krūšu bruņas, ārsti sāka izgriezt kaulā ieurbušos smaili, kas bijusi trīs pirk­stus plata un četrus gara. Aleksandrs bija bez samaņas un atradās jau uz nāves sliekšņa, bet atguvās, kad smaile bija izgriezta. Ilgu laiku viņš bija nespēcīgs, lai gan par dzīvību vairs nevajadzēja baidīties, un viņam bija vaja­dzīga ārstēšanās un miers. Kādu dienu viņš pie savas telts dzirdēja troksni; dabūjis zināt, ka tur trokšņo maķe­donieši un grib viņu redzēt, viņš uzmeta uz pleciem ap­metni un izgāja pie tiem. Upurējis dieviem, viņš tad pavēlēja doties atkal ceļā un gāja tālāk, pakļaudams daudzas zemes un lielas pilsētas.
Saņēmis gūstā desmit no tiem gimnosofistiem48, kas vis­vairāk bija centušies panākt Sabas atkrišanu un visvairāk sagādājuši raizes maķedoniešiem, Aleksandrs tiem uz­deva grūtus jautājumus, jo par gimnosofistiem stāstīja, ka tie protot dot īsas un trāpīgas atbildes. Kas pirmais pareizi neatbildēšot, to viņš apsolījās arī pirmo sodīt ar nāvi un pēc tam visus atlikušos. Pašam vecākajam viņš lika būt par tiesnesi. Pirmajam gimnosofistam viņš jau­tāja, vai, pēc viņa domām, vairāk esot dzīvo vai mirušo. Tas atbildēja, ka dzīvo, jo mirušo vairs neesot. Otrajam tika jautāts, kur dzīvojot lielāki zvēri — jūrā vai uz ze­mes. Tas atbildēja, ka uz zemes, jo jūra esot zemes daļa. Trešais uz .jautājumu, kas esot pats viltīgākais dzīvnieks, atteica, ka viltīgāko dzīvnieku cilvēks vēl nepazīstot. Ce­turtais, jautāts, kāpēc viņš mudinājis Sabu atkrist, atbil­dēja, ka viņš gribējis, lai Saba vai nu dzīvotu, vai mirtu kā krietns vīrs. Kad piektajam jautāja, vai, pēc viņa do­mām, vispirms bijusi diena vai nakts, tas teica, ka diena bijusi vienu dienu agrāk, un, redzēdams, ka ķēniņš brīnās par šādu atbildi, piebildis: ja jautājums esot grūti saprotams, tad arī atbildei vajagot būt grūti saprotamai. Sesta­jam jautāja, kā cilvēks var panākt, lai viņu ļoti mīlētu. Ja, būdams ļoti varens, viņš nevienam nav bīstams. Vie­nam no trim pārējiem jautāja, kā cilvēks varot kļūt par dievu. Ja viņš veiktu to, ko cilvēks nevar veikt. Jautāja arī par dzīvību un nāvi: kura no tām stiprāka. Dzīvība: tā taču varot tik daudz izciest. Cik ilgi cilvēkam nākoties dzīvot, bija beidzamais jautājums. Tik ilgi, kamēr viņš vēl domājot, ka dzīvot ir labāk nekā mirt.
Tad ķēniņš griezās pie tiesneša un uzaicināja to izteik­ties. Tas teica, ka jautātie atbildējuši cits pār citu sliktāk.
— Nu tātad tev jāmirst pirmajam, ja tu tā spried.
— Nekādā ziņā, ķēniņ. Tad jau tu būtu krāpnieks: tu taču teici, ka pirmais mirs tas, kas pirmais nepareizi at­bildēs.
Aleksandrs tad viņus visus apdāvināja un atlaida.
Pie pašiem ievērojamākiem, kas dzīvoja pilnīgā vien­tulībā un nošķirtībā, viņš aizsūtīja Onēsikritu, lai tas vi­ņus lūgtu ierasties pie ķēniņa. Sis Onēsikrits bija filozofs, viens no tiem, kas bija klausījies kiniķi Diogenu. Kalans ļoti augstprātīgi un skarbi licis viņam novilkt hitonu un sarunāties kailam, citādi tas ar viņu nerunātu, ja arī viņu būtu sūtījis pats Zevs. Dandamids bijis laipnāks un, no­klausījies, ko Onēsikrits stāstījis par Sokrātu, Pitagoru un Diogenu, teicis, ka viņam šie vīri liekoties ļoti krietni, tikai viņi par daudz ievērojuši likumus.49 Citi gan stāsta, ka Dandamids tikai jautājis:
— Ko gan Aleksandrs, nācis tādu garu ceļu, šeit meklē?
Iet pie Aleksandra Kalanu esot pierunājis Taksiis. īstajā vārdā Kalanu sauca par Sfinu, bet, tā kā viņš in­diešu valodā sveicināja, teikdams «kalē» hellēņu «hairē»50 vietā, tad tie viņu bija iesaukuši par Kalanu. Kalans esot Aleksandram labi izskaidrojis viņa valsts būtību; nometis zemē cietu, izkaltušu ādu, viņš mina ar kāju tās malu. Vienā vietā spiesta uz leju, tā citā cēlās uz augšu. Iedams ādai apkārt un to mīdams, viņš parādīja, ka tā tas notiek vienmēr; tad, nostājies pašā vidū, beidzot viņš panāca, ka āda palika mierīgi guļam. Ar šo mēģinājumu viņš parādīja, ka Aleksandram vajag turēt stingri rokās valsts vidu un neaizklīst no tā nekur tālu projām.51
Šim braucienam pa upēm uz jūru bija vajadzīgi septiņi mēneši. Iebraucis ar kuģiem Okeānā, Aleksandrs piestā­jās pie salas, ko viņš pats nosauca par Skillustidu, citi — par Psiltuki. Malā izkāpis, viņš upurēja dieviem, cik iespējams, iepazinās ar jūru un piekrasti un lūdza dievus, lai neviens cilvēks pēc viņa nepārsniegtu šajā karagā­jienā sasniegtās robežas. Tad viņš devās atpakaļceļā. Ku­ģiem pavēlēja braukt tā, lai Indijas krasts būtu pa labi, un par pavēlnieku tiem iecēla Nearhu, par galveno stūr­mani — Onēsikritu. Viņš pats, dodamies pa sauszemi, pa oreitu zemi, nonāca ārkārtīgi grūtā stāvoklī, zaudēja tik daudz ļaužu, ka pat ceturto daļu no kareivjiem neatveda atpakaļ no Indijas, bet kājnieki viņam bija divpadsmit miriādes, jātnieku viena miriāde un pieci tūkstoši.52 Vis­vairāk aizgāja bojā no bada, no bīstamām slimībām, slik­tas pārtikas, no ūdens trūkuma un karstuma. Zeme nebija apstrādāta, iedzīvotāji nabadzīgi, lopu, galvenokārt aitu, bija maz, tās pašas nekam nederīgas, jo parasti tās baroja ar jūras zivīm, tāpēc gaļa nebija garšīga un slikti oda. Veselas sešdesmit dienas bija vajadzīgas, lai izietu caur šo novadu un nonāktu Gedrosijā, bet tur viss viņiem bija pārpilnībā, visu jau bija sagādājuši tuvākie satrāpi un ķēniņi.
Ļāvis savam karaspēkam atpūsties, Aleksandrs devās tālāk septiņas dienas pa Karmāniju kā nepārtrauktā dzī­rotāju gājienā. Viņš pats lēnām brauca astoņu zirgu vil­ktos ratos, sēdēdams ar draugiem uz augstas, visiem labi redzamas estrādes un dzīrodams dienu un nakti. Aiz vi­ņiem nāca daudzi citi lieli rati ar izrakstītiem purpura sauljumiem vai arī to vietā sēdētājiem ēnu deva svaigi, vienmēr zaļi zari. Tajos brauca citi ķēniņa draugi un ka­ravadoņi — visi vainagoti, visi dzīrodami. Nekur nere­dzēja ne vairogus, ne bruņucepures, ne šķēpus, bet ka­reivji visu ceļu smēla ar kausiem un krūkām no lielām mucām un kubliem vīnu un dzēra, citi iedami, citi atgu­lušies, cits uz cita veselību. Visur skanēja dziesmas, sta­bules un flautas, visur sieviešu gaviļu saucieni. Šajā nekārtīgajā un juceklīgajā gājienā bija tik daudz bakhiska neapvaldīta prieka, it kā pats dievs tajā piedalītos un to vadītu. Nonācis Gedrosijā ķēniņa pilī, Aleksandrs atkal deva atpūtu saviem kareivjiem un rīkoja lielus svētkus.
Tur pie viņa ieradās tie, kas bija braukuši ar Nearhu. Aleksandrs par to ļoti priecājās un, noklausījies Nearha ziņojumu par jūras braucienu, sāka arī pats domāt par braucienu_ar lielu floti lejup pa Eifratu, tad apkārt Aiābijai un Āfrikai un tad starp Hērakla stabiem iekšējā jūrā53. Pie Tapsakas jau būvēja kuģus, vāca no visām ma­lām jūrniekus un stūrmaņus. Bet grūtais un tālais kara­gājiens, Aleksandra ievainojums mallu zemē, lielie kara­spēka zaudējumi, par kuriem daudz runāja, radīja šaubas, vai ķēniņš vispār no paredzētās ekspedīcijas atgriezīsies, un mudināja pakļautās tautas uz sacelšanos, bet satrapus un karavadoņus — uz netaisnību, mantkārību un varmā­cību. Visur bija jūtams satraukums, visur brieda dumpja noskaņojums. Tad pret Antipatru sacēlās Olimpiada un Kleopatra un sadalīja varu savā starpā. Olimpiada pa­ņēma sev Epiru, Kleopatra — Maķedoniju. Dabūjis to zi­nāt, Aleksandrs teica, ka māte rīkojusies prātīgāk, jo maķedonieši nekad nebūtu samierinājušies ar sievietes valdību. Tāpēc viņš arī sūtīja Nearhu uz piejūras nova­diem, jo bija pienākušas ziņas, ka tur visur sākušies ne­mieri, bet pats devās sodīt vainīgos karavadoņus. Oksiartu, vienu no Abulēta dēliem, viņš pats nodūra ar šķēpu. Abulēts neko nebija sagādājis no nepieciešamas pārtikas, bet nodeva Aleksandram trīstūkstoš talantu kal­tās naudas. Ķēniņš pavēlēja dot naudu zirgiem, bet, tā kā zirgi to negribēja ēst, teica:
— Kāds labums no tā, ko tu esi sagādājis?
Un viņš lika ieslodzīt Abulētu cietumā.
Persīdā Aleksandrs vispirms izdalīja sievietēm naudu, jo bija paradums, ka ķēniņš, kad viņš tur ieradās, deva katrai pa zelta monētai. Tāpēc arī saka, ka daži valdnieki bieži tur nav ieradušies, bet Ohs skopuma dēļ vispār ne­kad un tā atsvešinājies no savas dzimtenes. Dabūjis zināt, ka Ķīra kaps ir izlaupīts, viņš vainīgo sodīja ar nāvi, kaut gan tas bija pellietis, turklāt vēl viens no ievēroja­mākiem, viņa vārds bija Polimahs. Izlasījis kapa uzrakstu, viņš lika to iekalt arī hellēniski. Tas bija šāds:
«Cilvēk, lai tu būtu, kas būdams, lai nāktu, no kurienes nākdams, jo es zinu, ka tu nāksi, — es esmu Kīrs, esmu ieguvis persiešiem varu. Neatņem man to mazumu zemes, kas sedz manu miesu.»
Šie vārdi atstāja uz Aleksandru dziļu iespaidu, lika tam padomāt, cik nepastāvīgs ir cilvēka liktenis, cik grūti to paredzēt.
Šeit Kalans, kādu laiku slimojis, lūdza sakraut viņam sārtu. Pie tā atjājis un pielūdzis dievus, viņš sevi apsla­cīja ar upura ūdeni, nogrieza sev matu cirtu par ziedu, uzkāpa uz sārta, atvadījās no klātesošajiem maķedonie­šiem, uzaicināja viņus šodien būt jautriem un priecīgi dzīrot kopā ar ķēniņu, ko viņi drīz redzēšot Babilonā. To teicis, viņš atgūlās, apsedza sev galvu un tā nekustīgi gulēja, līdz viņu apņēma uguns. Tā pēc tēvu tēvu para­duma Indijas gudrie sevi upurēja. Daudz gadu vēlāk Atē­nās to pašu darīja arī kāds indietis no Cēzara pavado­ņiem. Vēl tagad tur rāda kapa pieminekli, saka, ka tas esot celts šim indietim.
Atgriezies no ugunsbērēm, Aleksandrs uzaicināja uz dzīrēm daudzus savus draugus un karavadoņus un ierosi­nāja sacensties dzeršanā, uzvarētājam par balvu apsolījis vainagu. Visvairāk izdzēra Promahs — četrus hojus54 — un dabūja uzvaras balvu — vainagu, kas maksāja veselu talantu, bet pēc trim dienām nomira. Harēts stāsta, ka pavisam pēc šīs dzeršanas nomiris četrdesmit viens cil­vēks, kurus visus pārņēmuši auksti drebuļi.
Sūzās Aleksandrs svinēja savu draugu kāzas un pats ņēma par sievu Dārija meitu Stateiru. Krietnākajiem ka­reivjiem viņš deva skaistākās meitenes un tiem maķedo­niešiem, kas jau bija precējušies, sarīkoja lielisku kopīgu kāzu mielastu, kurā katram no deviņiem tūkstošiem aici­nāto dāvināja zelta lejamā upura trauku. Aleksandrs ne­bija skops citos gadījumos un samaksāja savu kareivju parādus, izdodams par to deviņus tūkstošus astoņus sim­tus septiņdesmit talantus. To izmantodams, Antigens Vienacis pierakstījās kā parādnieks, atveda kādu, kas apgalvoja, ka esot viņam aizdevis, un saņēma naudu. Kad viņa meli nāca gaismā, sadusmotais ķēniņš izraidīja viņu no pils un atcēla no amata, taču kareivis Antigens bija labs. Kad Filips aplenca Perintu, Antigens bija vēl ļoti jauns un katapultas bulta trāpīja viņu acī, bet viņš_ ne­ļāva to izvilkt, neatstāja ierindu un turpināja cīnīties, līdz ienaidnieki bija atdzīti atpakaļ pilsētā. Tik ļoti viņš jutās apkaunots, ka varēja domāt — viņš padarīs sev galu. Par to bažīdamies, ķēniņš pārstāja dusmoties un at­ļāva viņam naudu paturēt. Pirms došanās uz Indiju Alek­sandrs bija licis apmācīt un trenēt trīs miriādes zēnu, tagad atgriezies viņš redzēja, ka tie ir izauguši spēcīgi un skaisti, apbrīnojami veikli un ātri visos vingrinājumos. Pats viņš par tiem priecājās, bet maķedonieši bija sapī­kuši un noskumuši, domādami, ka tagad ķēniņš par vi­ņiem mazāk rūpēsies. Un, kad viņš sūtīja atpakaļ uz dzimteni nespēcīgos un sakropļotos, viņi teica, ka, gri­bēdams tikt vaļā no šiem kareivjiem, kas tik daudz vei­kuši, viņš tos apkaunotus kā nastu uzkraujot viņu dzim­tajām pilsētām un vecākiem, tas esot aizvainojums un nekrietnība — tādus viņš tos taču neesot saņēmis. Lai viņš kā nederīgus sūtot projām visus maķedoniešus, vi­ņam taču tagad esot šie jaunie un veiklie, ar tiem viņš domājot pakļaut visu pasauli. Pats Aleksandrs bija ļoti sašutis un dusmās teica viņiem daudz rūgtu vardu. Padzi­nis maķedoniešu sargkareivjus, viņš sardzes dienestu uz­ticēja persiešiem. Persieši tagad bija viņa personīgie sargi, un maķedonieši, redzēdami, ka viņi to pavada, ju­tās atstumti un pazemoti, gandrīz vai prātu zaudēja no dusmām un greizsirdības. Tad apspriedušies viņi bez ieročiem, ģērbušies tikai hitonos, atnāca pie valdnieka telts. Raudādami un vaimanādami viņi atzina sevi par nepateicīgiem un nekrietniem, bet Aleksandrs, lai gan vairs nedusmojās, no telts pie viņiem neiznāca. Maķedo­nieši tomēr negāja projām un divas dienas un naktis pa­lika pacietīgi stāvot, žēlojās un sauca savu valdnieku. Trešajā dienā pie viņiem izgāja Aleksandrs, redzēja, cik viņi noskumuši un pazemoti, un ilgi raudāja. Tad, viņus izrājis, viņš runāja laipni, bagātīgi apdāvinājis, atlaida mājās karadienestam nederīgos un aizrakstīja Antipatram, lai visās sacensībās un izrādēs viņi sēdētu goda vietas ar vainagiem galvā. Kritušo un mirušo kareivju bāreņiem viņš pavēlēja maksāt pabalstu.
Nonācis Mēdijā, viņš apmetās Ekbatanā, nokārtoja steidzamākās lietas un atkal ieradās izrādēs un svētkos, jo no Hellādas bija ieradušies trīs tūkstoši skatuves māk­slinieku. Gadījās, ka šajās dienās ar drudzi saslima Hēfaistions. Viņš bija jauns un straujš, stingros ārstu priekš­rakstus necieta un, kad ārsts Glauks aizgāja uz teātri, brokastīs apēda ceptu gaili un izdzēra lielu kausu vīna. Tūlīt pēc tam viņš jutās ļoti slikti un drīz nomira. Šī nāve Aleksandram bija briesmīgs trieciens. Par sēru zīmi viņš tūlīt pavēlēja visiem zirgiem un mūļiem apgriezt krēpes. Nelaimīgo ārstu sita krustā. Nometnē apklusa flautas un cita mūzika, līdz no Ammona orākula pienāca norādījums Hēfaistionu godāt un viņam upurēt kā hērojam. Sāpju remdinājums Aleksandram bija karš. Tajā viņš devās kā uz zvēru un cilvēku medībām. Uzvarējis kosiešus, viņš pavēlēja nogalināt visus, kas spēja nest ieročus. To sauca par upura nešanu Hēfaistionam. Viņa kapam un apbedī­šanai ar vajadzīgo krāšņumu Aleksandrs domāja izdot miriādi talantu, un par šiem izdevumiem ievērojamākam vajadzēja būt mākslinieciskajam izpildījumam. Alek­sandrs visvairāk vēlējās to uzdot Stasikratam, kas bija pazīstams ar savas ieceres lieliskumu, pārdrošību un ne­redzētu krāšņumu. Vēl nesen, saticis Aleksandru, Stasikrats bija teicis, ka no visiem kalniem Trāķijas Atojs ir visvieglāk pārvēršams un pārveidojams cilvēka izskatā. Ja ķēniņš gribētu, viņš no Atoja izveidotu nesalīdzināmu, grandiozu Hēfaistiona tēlu, kura kreisā roka aptver pil­sētu ar iedzīvotāju miriādi," bet labā lej jūrā upes nekad neizsīkstošo straumi. Šo ierosinājumu Aleksandrs norai­dīja, bet tagad viņš ar māksliniekiem nepārtraukti ap­sprieda un iztirzāja vēl dīvainākus un dārgākus nodomus.
Kad Aleksandrs devās uz Babilonu, viņam atkal pie­biedrojās Nearhs, kas bija iebraucis ar saviem kuģiem no Lielās jūras55 Eifratā. Viņš stāstīja, ka saticis dažus haldejus, kas brīdinājuši Aleksandru neiet uz Babilonu. Alek­sandrs to neievēroja un devās tālāk. Nonācis pie pilsētas mūriem, viņš redzēja daudzus kraukļus, kas plēsās un knāba cits citu. Daži no tiem nokrita viņam tieši pie kā­jām. Tad viņš saņēma arī slepenu ziņojumu par Babilonas karaspēka komandieri Apollodoru, kas esot upurējis, lai izzinātu, kad ķēniņam lemts mirt. Aleksandrs pavēlēja atvest pareģi Pitagoru, kas upurēšanu nenoliedza. Alek­sandrs tad viņam jautāja, ko viņi no upurēšanas izzinā­juši. Aknas neesot bijušas pilnīgas, tas teica.
— Ai, ai, — izsaucies Aleksandrs, — cik ļauna zīme!
Pitagoram nekas ļauns nenotika, bet Aleksandrs dus­mojās, ka nav ievērojis Nearha brīdinājumu. Pa lielākai daļai viņš tomēr uzturējās teltī ārpus Babilonas vai ari braukāja pa Eifratu. Viņam nedeva mieru daudzas ļaunas zīmes. Lielajam un skaistajam pieradinātajam lauvam iespēra ēzelis, un tas nobeidzās. Kādreiz Aleksandrs bija izģērbies, lai ieziestos, un spēlēja bumbu. Kad vajadzēja atkal apģērbties, jaunekļi, kas bija ar viņu spēlējuši, ieraudzīja, ka tronī klusēdams sēž kāds cilvēks ķēniņa tērpā, ar diadēmu galvā. Viņam jautāja, kas viņš esot, bet viņš ilgi klusēja. Pēc laika atguvies, viņš teica, ka viņu saucot par Dionīsiju, viņš esot mesenietis. Apvainots kādā noziegumā un šurp atvests, viņš ilgu laiku bijis ieslodzīts. Tur pie viņa pienācis Sarapids, noņēmis važas, atvedis šurp, pavēlējis apvilkt ķēniņa tērpu, aplikt dia­dēmu, apsēsties uz troņa un klusēt.
Noklausījies šo stāstu, Aleksandrs lika Dionīsiju sodīt ar nāvi — tādu padomu bija devuši pareģi, bet viņam zuda paļāvība un cerība uz dievību, un viņš saka turēt aizdomās savus draugus. Visvairāk viņš baidījās no Antipatra un viņa dēliem. Dola, viens no viņiem, bija pir­mais ķēniņa dzērienu devējs. Kasandrs, otrs Antipatra dēls, bija tikai nesen ieradies un, redzēdams, ka barbari krīt ceļos ķēniņa priekšā, sāka skaļi smieties, jo bija audzis Hellādā un neko tādu nebija redzējis. Sadusmotais Aleksandrs satvēra viņu ar abām rokām aiz matiem un sita viņa galvu pret sienu. Kādu citu reizi, kad Kasandrs gribēja kaut ko iebilst pret dažiem, kas apsūdzēja Antipatru, Aleksandrs viņu pārtrauca:
— Ko gan tu runā? Vai tiešām šie ļaudis, ja viņiem nebūtu nodarīta nekāda pārestība, būtu nākuši tādu tālu ceļu tikai tāpēc, lai apmelotu?
Un, kad Kasandrs teica, ka tieši tas pierādot viņu melī­gumu, jo tagad esot grūtāk viņus atspēkot, Aleksandrs, skaļi smiedamies, izsaucās:
— Pazīstu es šīs Aristoteļa pārgudrības, kuras var gro­zīt pēc patikas. Slikti jums klāsies, ja izrādīsies, ka jūs viņiem esat kaut ko nodarījuši.
Vispār Aleksandrs iedvesis Kasandram nepārvaramas bailes. Vēlāk, pēc daudziem gadiem, būdams Maķedoni: jas un Hellādas valdnieks, viņš, pastaigādamies pa Delfiem, aplūkojis daudzās statujas un, pēkšņi ieraudzījis Aleksandra tēlu, sastindzis, sācis trīcēt, viņam reibuši galva, un viņš tikai ar pūlēm atguvies.
Dažādās zīmes un pareģojumi Aleksandru satrauca, un viņš ļoti bažījās. Viss, kas bija neparasts un dīvains, kaut arī pavisam neievērojams, viņam likās vēstījam kaut ko ļaunu. Pils bija pilna pareģu, pastāvīgi tajā nesa šķīstīša­nas upurus. Bīstami ir neievērot dievišķīgo un to nicināt, bet bīstama ir ari māņticība.
Kad bija saņemti Ammona orākula norādījumi par Hēfaistionu, Aleksandrs beidza bēdāties, atkal sāka dzīrot un dzert.
Lieliski pacienājis Nearhu un viņa pavadoņus, Alek­sandrs pirms gulētiešanas, kā parasti, nomazgājās, bet, kad Mēdijs viņu ielūdza pie sevis uz dzīrēm, viņš pie­krita. Visu nākošo dienu viņš tur dzēra, tad viņu sāka kratīt drudzis. Daži saka, ka viņš izdzēris Hērakla kausu56 un viņu pēkšņi pārņēmušas stipras sāpes, it kā ar šķēpu kāds būtu iedūris mugurā, bet to viņi raksta, drāmai piedzejodami traģisku un aizkustinošu nobeigumu. Aristobūls stāsta, ka Aleksandram bijis stiprs drudzis, viņu mo­cījušas lielas slāpes, viņš daudz dzēris, sācis nesakarīgi murgot un miris daisija mēneša trīsdesmitajā dienā.
Dienasgrāmatās par Aleksandra slimību teikts seko­jošais.
Daisija mēneša astoņpadsmitajā dienā Aleksandram bija drudzis un viņš apgūlās vannas istabā. Nākošajā rītā viņš pārgāja uz guļamtelpām un visu dienu spēlēja ar Mēdiju kauliņus. Vēlu vakarā nomazgājies un upurējis, viņš mazliet ēda, un visu nakti viņam bija drudzis. Div­desmitajā dienā viņš nomazgājās un atkal upurēja parasto upuri, tad atgūlās un sarunājās ar Nearhu un da­žiem viņa pavadoņiem par jūras braucienu un Okeānu. Tāpat pagāja arī divdesmit pirmā diena, tikai drudzis kļuva stiprāks, naktī un visu nākošo dienu viņš jutās slikti. Viņu aiznesa pie lielā peldbaseina, un viņš sarunā­jas ar saviem karavadoņiem par piemērotu personu iecel­šanu brīvajās vietās. Divdesmit ceturtajā dienā drudzis bija ļoti stiprs, un pie ziedokļa upurēšanas viņu vaja­dzēja aiznest. Augstākajiem pavēlniekiem viņš pavēlēja palikt pilī, zemākajiem — pārnakšņot pils tuvumā. Div­desmit piektajā dienā viņu pārnesa uz pili upes otrā krastā un viņš mazliet gulēja, bet drudzis nemitējās. Kad pie viņa atnāca karavadoņi, viņš vairs nevarēja parunāt, tāpat arī divdesmit sestajā dienā, tāpēc maķedonieši do­māja, ka viņš jau miris. Ieradušies pie pils vārtiem, viņi, skaļi kliegdami un draudēdami, panāca, ka vārtus atvēra, un visi kareivji bez ieročiem pa vienam nogāja gar ķē­niņa slimības gultu. Šajā pašā dienā uz Serapida templi aizsūtītie Pītons un Seleiks dievam jautāja, vai Alek­sandrs nebūtu turp vedams. Dievs atbildēja, lai atstājot turpat. Divdesmit astotās dienas pievakarē Aleksandrs nomira.
Tas viss gandrīz vārdu pa vārdam rakstīts Dienasgrā­matās. Nevienam tad nebija aizdomas par noindēšanu, bet pēc pieciem gadiem Olimpiada noticēja slepenam zi­ņojumam un daudzus sodīja ar nāvi. Viņa lika izsviest no kapenēm mirušā Ioles līķi: tas esot ielējis Aleksan­dram indi. Daži apgalvo, ka Aristotelis ieteicis Antipatram Aleksandru noindēt un pats sūtījis indi. Šie rakst­nieki atsaucas uz kādu Hagnotemidu, kas to dzirdējis no ķēniņa Antigena. Inde bijusi ledaini auksts ūdens, kas pilējis kā smalka rasa no kādas klints Nonakridā. To uz­krājot ēzeļa nagā, jo šis aukstais un kodīgais šķidrums saēdot jebkuru citu trauku. Vairums vēsturnieku nostās­tus par indi vispār atzīst par izdomājumu. To apstiprina arī tas, ka daudzas dienas Aleksandra karavadoņi strīdē­jušies un, kaut gan līķis gulējis karstā tveicē, uz tā nav bijušas redzamas nekādas zīmes, kas norādītu uz indēšanu; tas palicis tīrs un svaigs.
Roksane šajā laikā bija stāvoklī, un maķedonieši viņu tāpēc ļoti godāja. Viņa bija greizsirdīga un ļoti ienīda Stateiru. Ar viltīgu vēstuli ievilinājusi Stateiru un tās māsu pie sevis, viņa abas nogalināja, līķus iemeta akā un aku aizbēra. To zināja Perdiks un tai palīdzēja. Tūlīt pēc Aleksandra nāves Perdiks bija kļuvis ļoti varens. Ar viņu vienmēr kā ēna kopā bija Arridajs, kas bija Filipa un kādas zemas kārtas un izlaidīgas sievietes Filinnas dēls. Kādas fiziskas kaites dēļ viņš bija plānprātiņš. Šī kaite nebija iedzimta, nebija radusies arī pati no sevis, jo zēna gados viņš bija apdāvināts un patīkams, bet vēlāk Olimpiada ar dažādām zālēm viņu bija samaitājusi.57

_________________

1 Pirms kāzu nakts.
2 Delfu Apolons.
3 Bērnu pieskatītājs gandrīz vienmēr bija kāds vergs. īstenībā Leonīds nebija pieskatītājs, viņu tā dažkārt dēvēja zobojoties.
4 Noslēpumaina mācība, kas nav uzticama rakstiem, bet tālāk nodo­dama tikai ierobežotam klausītāju skaitam.
5 Tikai iesvētītajiem mācāma dziļa gudrība.
6 Šo Aristoteļa filozofijas daļu sauca par metafiziku — tā, kas aiz fizikas.
7 Olimpiada bija Epiras valdnieka meita.
8 No teksta ir kaut kas gājis zudumā. Par ko Pausanijs ir dziļi aizvainots?
9 Mēdeja apņēmusies nogalināt savu vīru, kas viņa atstājis, tā jauno sievu un sievastēvu. Vārsma ir no Eiripīda traģēdijas «Mēdeja».
10 Tēbu Akropole ( kremlis ).
11 Patvērumu meklēja bēgļi no Tēbām.
12 Viņa uzticamais draugs bija Patrokls, viņa cildinātājs — Homērs.
13 Parīda, Helēnas nolaupītāja.
14 Tauru kalnu pāreja.
15 Ne jau Dārija, protams.
16 Ada, Karijas valdniece, kurai varu bija atņēmis brālis.
17 Protams, tie bija no Persijas ķēniņa pilnīgi atkarīgi.
18 «Tava» grieķiski ir sē ( platais ē ). Šī sē savienojums ar vārdu Tīra ( gr. Tyros ) skan gandrīz kā satīrs.
19 Ahilleja audzinātājs.
20 Sīrija šeit ir visa Vidusjūras austrumu piekraste, tātad arī Palestīnas pilsēta Gaza ir Sīrijā.
21 Senatnē Nīla ietecēja Vidusjūrā, sadalījusies septiņās attekās.
22 Vēlāk dažu labu reizi tika pareģota dievu palīdzība, bet ne vienmēr bija skaidrs, ka dievi tiešām palīdzējuši.
23 Paidion vietā pai dios.
24 Grieķi ēģiptiešu dievu Ammonu identificēja ar savu Zevu.
25 Ihars ir dievu asinis.
26 Trupa.
27 Dārija sieva, protams, nebija viņa māsa, bet tā bija pieņemts godāt.
28 Dievība, kas rada izbailes un šausmas.
29 Kserksa iebrukuma laikā grieķi pie Platajām ( 479.g.pmē. ) sa­kāva persiešu sauszemes spēkus; Peloponēsas karā viņu pilsētu nopostīja lakedaimonieši.
30 Grieķiski vilks ir likos.
31 Vest līdzi daudzos gūstekņus šajā skarbajā novadā bija grūti, varbūt pat neiespējami.
32 Aleksandrs laikam domāja, ka tagad pats grūtākais jau ir garām.
33 Ārējo, visas zemes aptverošo jūru grieķi sauca par Okeānu.
34 Ar šādu izturēšanos Hēfaistions var zaudēt Aleksandra draudzību.
35 To dara pirms dzīru sākuma.
36 Tas teikts par neaprobežotu valdnieka varu.
37 Kallistens bija no Olintas Halkidikē, kuru 348. gadā bija nopostījis Filips.
38 Dzīrēs visi ieradās ar vainagiem galvā.
39 Ceļos mešanos valdnieka priekša.
40 Senie grieķi pie galda nesēdēja, bet zvilnēja pusguļus pie katra galda pa trīs ( triklīnijs ).
41 Grieķa olekts ap 50 cm.
42 Šeit tekstā kaut kas trūkst.
43 Domājams, ka vietām upe bija par seklu.
44 Dienas sākums ir plkst. 6.00, s Apmēram 2,1 m.
45 Ass = 1,85 rn.
46 Visas zemes aptverošo Okeānu.
47 Pa Indas pietekām un tad pa Indu.
48 Kaiiie prātnieki; gimnos — kails, solists — gudrais.
49 Indiešu gudrais, šķiet, gribējis teikt, ka likumus izdod cilvēki, tie bieži ir netaisni un pretrunīgi, tāpēc filozofam ar tiem daudz nevajag rēķināties.
50 Šim grieķu sveicienam labi atbilst latviešu «sveiks».
51 Pēc indieša domām, Aleksandra karagājiens uz Indiju ir tieši šāda kļūda. Vai viņam var piekrist?
52 Jāievēro, ka liela daļa armijas brauca mājās ar kuģiem.
53 Vidusjūra.
54 Apmēram divpadsmit litrus.
55 Okeāns; šeit, protams, Indijas.
56 Ļoti liela deva.
57 Biogrāfijas nobeigums ir gājis zudumā.

PASKAIDROJUMI

Abīda — Mazāzijas pilsēta pie Hellesponta ( nejaukt ar Abīdu Ēģiptē ).
Abulēts — Aleksandra vietvaldis Sūzās.
Ada — Karijas valdniece, kurai varu bija atņēmis viņas brālis, bet Aleksandrs to viņai atkal atdeva.
Adonīds — dievība, kas personificē dabas atmodu pavasarī un tās pamirumu rudenī; viņai par godu saulgriežos svinēja Adoniju svētkus.
Agesilājs — Arhidāma dēls, Spartas ķēniņš ( 392. — 360.g.pmē. ), krietns kara­vadonis, guvis uzvaras pār persiešiem, atēniešiem, tēbiešiem.
Agīds — 1) Agīds I, Arhidāma dēls, Agesilāja brālis, Spartas ķēniņš ( 426. — 397.g.pmē. ); 2) Agīds II, Spartas ķēniņš ( 338. — 331.g.pmē. ), saceļas pret Maķe­doniju, iet bojā cīņā ar Antipatru.
Agora — galvenais laukums grieķu pilsētā, tās sabiedriskais, politiskais un saimnieciskais centrs.
Ahaja — 1) novads Peloponēsas ziemeļu piekrastē; 2) novads Dienvidtesālijā ( Ftiotīda ).
Aharnas — dēms Atikas ziemeļos.
Aheloja — lielākā Akamānijas upe.
Ahillejs — ievērojamākais grieķu varonis Trojas karā.
Aiaks — Zeva un nimfas Aigīnas dēls, pēc nāves viens no tiesnešiem pazemes valstī.
Aigas — pilsēta Maķedonijā, senāk Maķedonijas galvaspilsēta.
Aigīna — sala dienvidrietumos no Atēnām, kādreiz nepatīkama Atēnu konkurente tirdzniecibā Aigospotama — upe un pilsēta Trāķijas Hersonēsā.
Aishils — vecākais no trim ievērojamākiem Atēnu traģiķiem, Atēnu dramaturģijas celmlauzis ( 525. — 456.g.pmē. ).
Aishins — ievērojams Atēnu orators, galvenais Dēmostena politiskais pretinieks ( 330. — 314.g.pmē. ).
Aitolija — novads Vidusgrieķijas rietumos, austrumos no Akamānijas Ajants — Salamīnas ķēniņš, piedalījās Trojas karā, pēc Ahilleja pats ievērojamākais no grieķu varoņiem pie Trojas.
Akanta — pilsēta Halkidikes austrumu piekrastē.
Akarnānija — novads Vidusgrieķijas vistālākajos rietumos.
Akropole — sevišķi nocietināta Atēnu daļa, vēlāk šo nozīmi tā zau­dēja, bet arvien palika kā pilsētas sakrālais centrs.
Aleksandrs — Maķedonijas ķēniņa Filipa dēls ( 356. — 323.g.pmē. ); pēc tēva nāves ātri ticis galā ar sacelšanos Grieķijā, devās pret Persiju ( 334.g.pmē. ), uzvarēja Dāriju III, kuru nogalināja kāds persiešu augst­manis ( 330.g.pmē. ), nonācis līdz Indai, bija spiests doties atpakaļ, jo kareivji atteicās iet tālāk ( 325.g.pmē. ); Aleksandrs gribēja saliedēt grie­ķus un persiešus un valdīt, balstoties uz abām šīm tautām; agrā. nāve viņu aizkavēja īstenot kā šo, tā arī citus savus lielos nodomus.
Alkibiāds — atēniešu karavadonis un orators, Perikla brāļadēls, Sokrāta skolnieks; pārliecināja atēniešus doties Peloponēsas kara laikā bīs­tamā karagājienā pret Sirakūzām.
Alkidamants — izcils orators ( 4.gs.pmē. ).
Amazones — mītiskas kareivīgas sievietes, kas dzīvojušas Mazāzijas ZA Ambrakijā — pilsētā Dienvidepeirā.
Amfipole — pilsēta Maķedonijas dienvidos pie Strumas ietekas.
Amfisa — pilsēta rietumos no Delfiem.
Ammons — ēģiptiešu dievs, ko grieķi vēlāk identificēja ar Zevu.
Anakreonts — grieķu liriķis ( 6.gs.pmē. ); vīns un mīla ir viņa dzejas gal­venais temats.
Anaksagors — joniešu dabas filozofijas pārstāvis, Perikla draugs, Eirlpīda un Tukidīda skolotājs, savu uzskatu dēļ izraidīts no Atēnām; dzīv. 500. — 428.g.pmē.
Anaksarhs — filozofs, kas piekrita Dēmokrita materiālismam.
Andra — Kiklādu sala, kas atrodas vistālāk ziemeļos.
Antifons — komēdiju rakstnieks, Dēmostena laikabiedrs; no viņa dar­biem saglabājušies tikai fragmenti.
Antigons — saukts Vienacis, kāds no ievērojamākiem Aleksandra ka­ravadoņiem; krita kaujā pie īsas 301.g.pmē.
Antikleids — atēnietis, vēsturnieks ( 3.gs.pmē. ).
Antipatrs ( 400. — 319.g.pmē. ) — Aleksandra vietvaldis Maķedonijā viņa kara­gājiena laikā; pēc Aleksandra nāves viņa un Roksanes mazgadīgā dēla Aleksandra vietā pārvaldīja valsti.
Antistens — filozofs, Sokrāta skolnieks un Diogena skolotājs, kiniķu filozofijas virziena nodibinātājs.
Apells — ievērojamākais Aleksandra laika gleznotājs.
Arbēlas — pilsēta Asīrijas ZA, austrumos no Tigras.
Areopags — tiesa, kas iztiesāja sevišķi smagus noziegumus.
Arginūsas — trīs saliņas netālu no Lezbas.
Argolīda — novads Peloponēsas ZA.
Argosa — Argolīdas ievērojamākā pilsēta.
Arhidāms II — Spartas ķēniņš ( 469. — 427.g.pmē. ).
Arhilohs — ievērojams 7.gs.pmē. grieķu liriķis, viņa dzejai raksturīgs ne­saudzīgs asums.
Arhips — komēdiju rakstnieks, Aristofana laikabiedrs arhonts — augsta amatpersona Atēnās, bija deviņi Arhonti Aristeids — saukts par Taisno, ievērojams 5.gs.pmē. Atēnu valstsvīrs, Temistokla laikabiedrs un pretinieks.
Aristobūls — historiogrāfs, kas pavadīja Aleksandru Austrumu karagā­jienā.
Aristofans — ievērojamais atēniešu komēdiju rakstnieks ( 450. — 385.g.pmē. ).
Aristons — filozofs stoiķis 3.gs.pmē.
Aristotelis — grieķu filozofs ( 384. — 322.g.pmē. ), Platona skolnieks, Maķedonijas Aleksandra skolotājs; zinātnieks ar apbrīnojami plašu redzesloku; viņa klausītāju pulciņš veidoja t.s. Liceju.
Arkādija — novads Peloponēsas vidienē.
Arridajs — Maķedonijas ķēniņa Filipa un kādas zemas kārtas sievietes plānprātis dēls.
Artakserkss ( Mnēmons ) — Persijas ķēniņš ( 404. — 358.g.pmē. ).
Artemīda — medību, vēlāk arī burvestības dieve.
Artemisijs — zemesrags Eibojas ziemeļos, 480.g.pmē. šeit notika jūras kauja pret Kserksa floti; artemisijs — spartiešu un maķedoniešu mēnesis - atbilst aprīļa beigām, maija sākumam.
Atojs — kalns Halkidikē.
Aulīda — ostas pilsēta Boiotijas piekrastē, no tās grieķi Agamemnona vadībā devās Trojas karā.
Āzija — Piutarham tā bieži ir tikai tagad. Mazāzija, dažreiz viss viņa laikā pazīstamais Āzijas kontinents, dažreiz visa Persijas lielvalsts teritorija.

Babilonija — novads Eifratas un Tigras lejastecē.
Bakhiādi — dižciltīga Korintas dzimta, kas kādus divsimt gadus valdī­jusi Korintā; 7.gs.pmē. vidū tos padzinis Kipsels Bakhs — vīna un vīnkopības dievs, arī Dionīss un Iakhs.
Baktrija — Persijas novads tag. Amudarjas vidustecē.
Bisalti — trāķiešu cilts.
Bitīnija — Mazāzijas novads pie Marmora un Melnās jūras.
Bizante — grieķu kolonija pie Bosfora, vēlāk Konstantinopole, tag.Stambula.
Boedromions — Atēnu kalendāra trešais mēnesis, aptuveni atbilst sep­tembra otrai un oktobra pirmajai pusei.
Boiotija — novads Vidusgrieķijā uz austrumiem no Atikas; tās ievēro­jamākā pilsēta — Tēbas.
Brasīds — panākumiem bagāts spartiešu karavadonis Peloponēsas kara sākumā, kritis 422.g.pmē.

Cicerons — ievērojams romiešu orators, rakstnieks un valstsvīrs 1.gs.pmē.
Daisijs — maķedoniešu kalendāra mēnesis, maija beigas, jūnija sākums.
Dārijs — 1) Persijas ķēniņš ( 424. — 404.g.pmē. ); 2) Dārijs III ( 335. — 330.g.pmē. ), ne­veiksmīgi cīnījās pret Maķedonijas Aleksandru; Besa — kāda per­siešu augstmaņa — nogalināts.
Dariks — persiešu zelta monēta.
Deinons — senatnē ļoti pazīstams Persijas vēsturnieks ( 4.gs.pmē. ).
Dējaneira — Hērakla sieva, kas aizsūtījusi viņam, pati to nezinādama, saindētu apmetni un tā sagādājusi varonim mokpilnu nāvi.
Dekarhija — desmit vīru padome ar neierobežotām tiesībām.
Dēla — viena no Kiklādu salām gandrīz pašā Egejas jūras vidū, tajā esot dzimuši Apolons un Artemīda.
Delfi — pilsēta un svētvieta Fokīdā ar Apolona orākulu.
Dēlija — pilsēta Boiotijas ziemeļu piekrastē; pie tās 424.g.pmē. boiotieši sakāva atēniešus.
Demāds — izcils Atēnu orators, maķedoniešu draugs.
Dēmetrijs - Falēras Dēmetrijs ( 345. — 283.g.pmē. ), ievērojams valstsvīrs, orators un zinātnieks, vietvaldis Atēnās ( 318. — 307.g.pmē. ).
Dēmostens — ievērojams Atēnu orators un valstsvīrs ( 384. — 322.g.pmē. ), cīnī­tājs par Grieķijas brīvību dēms — mazākā teritoriālā un administratīvā vienība Atikā Dīfils — IV gs. komēdiju rakstnieks Dionīsijs ( Vecākais ) — no 406.g.pmē. Sirakūzu tirāns Dionīss — vīna un vīnkopības dievs, arī Bakhs.
Dioskūri ( dios — dieva; kūri,— dēli ) — Zeva dēli ( Kastors un Polideiks ).
Dodona — pilsēta Epeirā ar senu Zeva orākulu.
Dorieši — tāpat kā jonieši ir ievērojamākās grieķu ciltis, kas runā radniecīgos dialektos; par doriešiem Plutarhs parasti sauc tos doriešus, kas dzīvo Mazāzijas rietamos.
Dorisks — spartiešiem raksturīgs.
Drahma — 1) svara vienība senajā Grieķijā ( 4,4 g. ); 2) sudraba monēta.
Durīds — no Samas, 3.gs.pmē. vēsturnieks; sarakstījis vispārējo Grieķijas un savas dzimtās salas Samas vēsturi; vēlākajā laikā daudz citēts savu darbu spilgtuma dēļ; šis spilgtums tomēr nelabvēlīgi ietek­mējis viņa darbu kvalitāti, no kuriem saglabājušies tikai fragmenti.

Ēdonieši — trāķiešu cilts.
Efēbi — jaunieši, kas padoti militārajai apmācībai no 18. līdz 20.gadam.
Efesa — pilsēta Mazāzijas dienvidrietumos, iepretim Samai.
Efialts — ievērojams 5.gs.pmē. Atēnu valstsvīrs, Perikla līdzgaitnieks.
Efori — augstākie amatvīri Spartā, apt. tag. ministri.
Efors — ievērojams 4.gs.pmē. vēsturnieks.
Eiagors — Salamīnas pilsētas ķēniņš Kiprā, uzticams Atēnu sabiedro­tais ( 410. — 374.g.pmē. ).
Eiboja — liela Vidusgrieķijas sala Atikas un Boiotijas krastu tuvumā.
Eibūls — Atēnu valstsvīrs, Dēmostena pretinieks ( miris ap 330.g.pmē. ).
Eipolīds — Atēnu komēdiju rakstnieks 5.gs.pmē. otrā pusē Eirimedonta — upe Mazāzijas DA.
Eiripīds — ievērojams Atēnu traģēdiju rakstnieks ( 485. — 406.g.pmē. ), Sokrāta draugs.
Eirota — lielākā Lakonikas upe.
Ekbatana — Mēdijas galvaspilsēta, vēlāk persiešu ķēniņu vasaras re­zidence, tag. Hamadāna.
Elaiūnta — pilsēta Hersonēsas dienvidu smailē.
Elateja — ievērojama pilsēta Vidusgrieķijā ( Fokīdā ).
Eleisīna — pilsēta ziemeļrietumu Atikas piekrastē ar ievērojamu DS-metras templi; Eleisīna pazīstama ar noslēpumaino Dēmetras kultu un šai dievei par godu svinētajiem svētkiem ( Mistērijām ).
Eleāti jeb elejieši — filozofi, kas 5.gs.pmē. izveidoja mācību, ka viss bū­tībā ir vienveidīgs un nemainīgs.
Eleja — grieķu pilsēta Dienviditālijā.
Elīda — 1) novads Peloponēsas rietumos; 2) šī novada galvenā pilsēta.
Epameinonds — ievērojams Tēbu valstsvīrs un karavadonis ( 418. — 362.g.pmē. ).
Epidaura — pilsēta Argolīdas austrumu piekrastē, ārstniecības dieva Asklēpija kulta centrs.
Epipolas — augstienes rietumos un ZR no Sirakūzām.
Eratostens ( 275. — 195.g.pmē. ) — daudzpusīgs zinātnieks: ģeogrāfs, astronoms, matemātiķis, filozofs, literatūras vēsturnieks; daudzus gadus vadīja Aleksandrijas bibliotēku.
Eretrija — ievērojama pilsēta Eibojā.
Erots — Afrodītes dēls, Mīlestības dievs.
Etrūrija — Itālijas novads uz ziemeļiem no Tibras lejasteces.

Falanga — nepārtraukta kaujas ierinda, kurā kareivji stāv vairākās rin­dās plecu pie pleca; maķedoniešu falangā bija 12—16 rindas, frontes garums, protams, bija atkarīgs no kareivju skaita.
Farnabazs — persiešu satraps Mazāzijā Peloponēsas kara laikā, Spartas draugs, miris Sūzās 389.g.pmē.
Farsāla — pilsēta Tesālijas vidienē.
Faselīda — pilsēta Pamfīlijas piekrastē.
Feidijs — ievērojamākais grieķu tēlnieks ( 490. — 431.g.pmē. ).
Feniķija — piekrastes apgabals no Mazāzijas līdz Suecas zemes šau­rumam; ievērojamākās pilsētas Tīra un Sidona.
Fila — visi Atikas iedzīvotāji ( pilsoņi ) bija sadalīti četrās filās.
Fīle — nocietināta vieta uz Atikas un Boiotijas robežas.
Filips — 1) Maķedonijas ķēniņš ( 359. — 336.g.pmē. ), Aleksandra tēvs, Maķedo­nijas varenības nodibinātājs; pret viņu ar savām dedzīgajām runām ( filipikām ) vērsās Atēnu orators Dēmostens; 2) Filips no Teangelas sarakstījis Kārijas vēsturi.
Filists — vēsturnieks no Sirakūzām ( 435. — 354.g.pmē. ).
Fokaja — pilsēta Mazāzijas rietumu piekrastē, iepretī Lezbas salai.
Fokīda — novads Vidusgrieķijā uz rietumiem no Boiotijas ar ievēro­jamo Delfu svētvietu.
Fokīdas karš — arī Svētais karš ( 355. — 346.g.pmē. ) — bija karš starp fokīdiešiem un tēbiešiem; tajā piedalījās arī citas grieķu valstis un Maķe­donija; fokīdieši bija izlaupījuši Delfu templi un par iegūto naudu savervējuši algotņu armiju; viņiem bija jāatņem laupījums un viņi jāsoda.
Formions — Atēnu karavadonis Peloponēsas kara sākumā.
Fratrija — pilsoņu iedalījums; visi pilsoņi bija sadalīti četrās filās, katra fila 3 fratrijās, katra fratrija 30 dzimtās.
Frīģija — 1) novads Mazāzijas rietumu vidienē ( Lielā Frīģija ); 2) no­vads pie Dardaneļiem un Marmora jūras ( Mazā Frīģija ).
Frīnilis — komēdiju rakstnieks Atēnās ap 405.g.pmē.
Ftiotīda — novads Dienvidtesālijā ( arī Ahaja ).

Gaugamēlas — pilsēta Asīrijā, austrumos no Tigras, te notika kauja starp Aleksandru Lielo un Dāriju III.
Gedrosija — DA, tag. Beludžistāna.
Geraista — pilsēta Eibojas dienvidu smailē.
Geronti — geraisijas, Vecajo padomes locekļi Spartā; gimnasijs — vieta fiziskiem vingrinājumiem un sporta nodarbībām, stadions.
Glaukips — Atēnu orators Fokiona laikā Gordijā — pilsēta Lielajā Frīģijā.
Grānika — upe Mazāzijas ZR; ietek Marmora jūrā.

Habrijs — Atēnu karavadonis ( 388. — 357.g.pmē. ); viens no ievērojamākiem 4.gs.pmē. grieķu karavadoņiem.
Haims — Balkānu kalni.
Haironeja — pilsēta Boiotijas rietumos; 338.g.pmē. kaujā pie Haironejas Maķedonijas valdnieks Filips sakāva apvienotos grieķu spēkus.
Haldeji/haldieši — babiloniešu priesteri, plaši pazīstami kā astrologi un burvji.
Halikarnāsa — pilsēta Mazāzijas DR Kārijā, slavena ar savu mauzoleju - vienu no Pasaules brīnumiem.
Halkīda — lielākā Eibojas pilsēta Halkidike — liela pussala Egejas jūras ziemeļos.
Halonēsa — sala Egejas jūras ziemeļos.
Harēts — Aleksandra galminieks, sarakstījis viņa valdīšanas laikā vēs­turi, kas nav saglabājusies Haridēms — algotņu vadonis Atēnu dienestā Dēmostena laikā.
Harmosts — spartiešu vietvaldis kādā atkarīgā pilsētā.
Harpals — Aleksandra mantnīcas pārzinis; kad Aleksandrs bija Indijā, viņš piesavinājās milzīgas summas, savervēja kādus 600 algotņus un aizbēga uz Atēnām ar 5000 talantiem; kad Arhipatrs pieprasīja viņa izdošanu, Harpals aizbēga uz Kipru, kur viņu nogalināja kāds no viņa ļaudīm.
Hēfaistions — Aleksandra tuvākais draugs un karavadonis.
Heirons — kentaurs, Krona dēls, pazīstams kā ārsts, mūziķis, pareģis; Asklēpija un Ahilleja skolotājs.
Hekatombaions — Atēnu kalendāra pirmais mēnesis, atbilst jūlija bei­gām — augusta sākumam.
Hēliaja — zvērināto tiesa Atēnās ar nenoteiktu tiesnešu skaitu ( ne mazāk tomēr par 201 ).
Hellanīks — logogrāfs no Lezbas ( ap 440.g.pmē. ).
Hellesponts — tag. Dardaneļi.
Heloti — valsts vergi Spartā, kas apstrādāja spartiešiem zemi, bet ije-bija viņu īpašums.
Hēra — Zeva sieva, debesu valdniece; viņas ievērojamākās kulta vie­tas bija Argosa un Sparta.
Hēraja — Hēras templis.
Hērakla stabi — Gibraltāra šaurums.
Hērakleidi — Hērakla pēcnācēji; Spartas ķēniņu ģimenes, Agiadi un Eiripontidi esot Hērakleidi Hērakleids — ( Ponta ) Hērakleids, Platona skolnieks, ļoti ražīgs un daudzpusīgs rakstnieks.
Herma — dieva Hermeja krūšutēls.
Hermejs — dievu vēstnesis, tirdzniecības un daiļrunas sargātājs un aizstāvis, liras izgudrotājs.
Hermione — pilsēta Argolīdas piekrastē.
Hermips — no Smirnas, 2.gs.pmē. otrās puses rakstnieks, sarakstījis grieķu rakstnieku biogrāfijas.
Hermokrats — sirakūziešu virspavēlnieks.
Hērojs — 1) varonis, pa lielākajai daļai tāds, kura tēvs vai māte bijis dievs vai dieviete; 2) zemāka dievība, sevišķi kāda apvidus vai pilsētas aizstāvis vai kādas pilsētas dibinātājs.
Hersonēsa — 1) Trāķijas Hersonēsa, tag. Gallipoli pussala pie Dardaneļiem; 2) Skitijas Hersonēsa, tag. Krima ( Taurija ).
Hestiaja — pilsēta Eibojas ziemeļu piekrastē.
Hestija — mājas pavarda dieviete.
Hetairija — oligarhiska rakstura pagrīdes organizācija.
Hidaspe — Indas pieteka, tag. Dželama.
Hija — liela, bagāta sala pie Mazāzijas rietumu krasta starp Lezbu un Samu.
Hiliarhs — augstāks Atēnu bruņoto spēku komandieris, aptuv. pulkve­dis; Aleksandra laikā tā sauca otro ievērojamāko personu pēc ķēniņa.
Himatijs — mētelis**.
Hipereids — ievērojams Atēnu orators, Dēmostena draugs un skolnieks! gāja bojā kopā ar Dēmostenu; Glaukija tēvs.
Hirkanija — Irānas ZA pie Kaspijas jūras.
Hitons — vīriešu un sieviešu apakštērps; romiešu tunika.
Hoplīts — smagi bruņots kājnieks.
Horēgs — 1) kora vadonis sengrieķu teātrī; 2) bagāts pilsonis, kas uz­ņemas segt izdevumus par teātra kora apmācību un apgādāšanu ar visu vajadzīgo.

Iakhs — Dionīsa kulta vārds Eleisīnā.
Idomenejs — filozofs epikūrietis un vēsturnieks ap 300.g.pmē.
lfigenija — Agamemnona meita, kuru tās tēvam vajadzēja Aulīdā upu­rēt, lai izpirktu savu noziegšanos pret Artemīdu, bet dieve par viņu apžēlojās un aiznesa to, ar tumšu mākoni apklātu, uz Tauridu, kur lfigenija tai kalpoja kā priesteriene, līdz to aizveda atpakaļ uz Grieķiju tās brālis Orests un viņa draugs Piiāds.
Ifikrats — atēniešu karavadonis pēc Peloponēsas kara.
Īla — jātnieku vienība, eskadrons.
Ilija — 1) Homēra laika Troja; 2) maza pilsētiņa Maķedonijas Alek­sandra laikā senās Trojas vietā.
Illīrija — novads Adrijas jūras austrumu krastā, atbilst apt. Dienvid­slāvijai.
Imbra — sala Egejas jūras ZA.
Ions — ražīgs un vispusīgs 5.gs.pmē. rakstnieks; no viņa darbiem sagla­bājušies tikai fragmenti īsa — pilsēta Kilikijā pie Sīrijas robežas.
Isajs — izcils orators un daiļrunas skolotājs ( 4.gs.pmē. otrā puse ).
Isokrats — ievērojams orators, daiļrunas teorētiķis un skolotājs ( 436. — 338.g.pmē. ).
Istra — tag. Donava
Istrs — vēsturnieks ( 3.gs.pmē. ).
Iulida — pilsēta Kejas salā.
Jaksarta — arī Oreksarta, tag. Sirdarja.
Jonija — novads Mazāzijas rietumu piekrastē.

Kadmeja — Tēbu pils kaftāns — gari vīriešu svārki.
Kalaurija — maza sala Argolīdas austrumu piekrastē dienvidos no Aigīnas.
Kalhēdona — pilsēta Bosfora Āzijas krastā, pretī Bizantei.
Kallistens — vēsturnieks un filozofs, Aleksandra jaunības draugs ( 360. — 327.g.pmē. ), Aristoteļa radinieks.
Kallistrats — Atēnu valstsvīrs un orators 4.gs.pmē. pirmajā pusē; saglabā­jušās ir viņa runas.
Kapadokija — novads Mazāzijas austrumos.
Kardija — pilsēta Trāķijas Hersonēsa.
Karhedona — Kartāgas grieķu vārds; pilsēta Āfrikā, netālu no tag. Tu­nisas.
Kārija — novads DR Mazāzijā.
Karmānija — Persijas novads Indijas okeāna ziemeļu krastā.
Kasandrija — tā šajā laikā sauca Kasandra atjaunoto Potīdaju ( pilsētu Halkidikē ).
Kasandrs — Antipatra dēls; viens no ievērojamākiem diadohiem; no 311. - 297.g.pmē. Maķedonijas un Tesālijas valdnieks.
Katane — pilsēta Sicīlijas austrumu krastā pie Etnas.
Katons ( Jaunākais ) — republikānietis, cīnījās Pompeja pusē pret Cēzaru. Pēc Cēzara uzvaras nogalinājās Āfrikas pilsētā Utikā ( 46.g. ), tāpēc saukts ari par Utikas Katonu.
Kauna — pilsēta Mazāzijas DR ( Kārijā ).
Kēfisa — 1) upe Fokīdā, kas sākas pie Parnāsa kalna; 2) upe Atikā, rietumos no Atēnām Keja — maza Kiklādu saliņa.
Kekilijs — rētors, vēsturnieks un literatūras kritiķis no Sicīlijas ap 100.g.pmē.
Kerameiks — Atēnu ZR rajons; Kerameikā apbedīja karā kritušos un arī citādi nopelniem bagātos atēniešus.
Kerkīra — tag. Korfu.
Kidna — upe Kilikijā, Mazāzijas DA.
Kilikija — novads Mazāzijas DA pie Taura kalniem un Sicīlijas robežas.
Kimons — Atēnu valstsvīrs un karavadonis ( 504. — 449.g.pmē. ), persiešu uz­varētājs pie Eirimedontas ( 469.g.pmē. ).
Kīrs ( Jaunākais ) — Persijas ķēniņa Dārija II jaunākais dēls, Mazāzijas vietvaldis, pēc tēva nāves sacēlās pret savu brāli ķēniņu Artakserksu un devās pret to ar desmit tūkstošiem grieķu algotņu; krita kaujā pie Kunaksas 40.g.pmē.
Kitairons — kalnu grēda starp Atiku un Boiotiju.
Kitāra — arfa, liela lira.
Kitēras — sala Lakonikas piekrastē.
Kitija — pilsēta Kipras dienvidu piekrastē.
Kizika — pilsēta Marmora jūras dienvidu krastā.
Klazomenas — pilsēta Jonijā.
Kleants — 3.gs.pmē. filozofs.
Kleitarhs — vēsturnieks, Deinona ( sk. ) dēls.
Kleits — Aleksandra draugs un karavadonis.
Kleonas — pilsēta Ziemeļargolīdā.
Knida — pilsēta Mazāzijas DR.
Koja — sala Mazāzijas DR piekrastē.
Kollita — Atikas dēms.
Kolofona — ievērojama pilsēta Mazāzijas rietumu piekrastē ( Jonijā ) ziemeļos no Efesas.
Konons — atēniešu admirālis, uzvarētājs jūras kaujā pie Knidas ( 394.g.pmē. ).
Koroneja — pilsēta Boiotijas rietumos; 394.g.pmē. šeit smagu neveiksmi cieta Agesilāja vadītie spartieši Kosieši — kāda cilts Mēdijas kalnainos dienvidos.
Krannona — pilsēta Tesālijas vidienē, kauja pie Krannonas 822.g.pmē.
Kraters — Maķedonijas Aleksandra karavadonis; Austrumu karagājiena beigās ķēniņš viņu aizsūtīja pārņemt no Antipatra Maķedonijas vietvalža pienākumus.
Kratīns — komēdiju rakstnieks Atēnās ( 520. — 423.g.pmē. ).
Kritijs — dzejnieks, orators, valstsvīrs, kas pārstāvēja radikālo oligarhiju starp trīsdesmit tirāniem.
Krons — Zeva tēvs, rom. Saturns; viņa laiku dēvē par zelta laikmetu.
Krotona — pilsēta Dienviditālijā.
Ksanta — pilsēta Likijā, Mazāzijas DR.
Ksantips — Perikla tēvs; uzvarētājs jūras kaujā pie Mikales raga ( 479.g.pmē. ).
Ksenofonts — atēnietis, Sokrāta skolnieks, vēsturnieks, filozofs, kara­vadonis, desmittūkstošu grieķu vadonis atpakaļceļā no Persijas.
Ksenokrats — ievērojams Platona Akadēmijas pārstāvis ( 396. — 314.g.pmē. ).
Ktēsibijs — grieķu rakstnieks, dzīv. ap 300.g.pmē.

Lakedaimona — novads Peloponēsas DA, arī Sparta Lakonika sk. Lakedaimona.
Lāmahs — Atēnu karavadonis" Peloponēsas karā; kritis pie Sirakūzām ( 414.g.pmē. ).
Lamija — pilsēta Tesālijas dienvidos ( Lamijas karš 323. — 322.g.pmē. ).
Lampsaka — pilsēta Hellesponta ZA krastā.
Larisa — Tesālijas galvenā pilsēta.
Laureja — sudraba raktuvju novads Atikas dienvidu smailē.
Leikāda — sala un pilsēta pie Vidusgrieķijas rietumu krasta.
Leiktras — pilsētiņa Boiotijā DR no Tēbām; šeit 371.g.pmē. tēbieši guva spožu uzvaru pār lakedaimoniešiem.
Lemna — auglīga sala Egejas jūras ziemeļos.
Leonnats — Aleksandra karavadonis, kas pēc viņa nāves pārvaldīja kādu Mazāzijas novadu.
Leonts — filozofs, Platona filozofijas piekritējs, Bizantes pārvaldītājs maķedoniešu aplenkuma laikā Leostens — komandēja grieķu armiju Lamijas karā ( 323. — 322.g.pmē. ).
Leotihīds — Spartas ķēniņš ( 397. — 392.g.pmē. ).
Lezba — liela sala pie Mazāzļjas ZR krasta.
Lībija — 1) visa Āfrika; 2) Āfrikas ziemeļu piekraste no Ēģiptes līdz Sirtiem.
Līdija — novads Mazāzijas rietumu piekrastes vidusdaļā, tā galvenā pilsēta - Sardas.
Lielās Mistērijas — lieli svētki par godu Dēmetrai Atēnās un Eleisīnā; ilga deviņas dienas.
Likija — novads Mazāzijas DR.
Likurgs — 1) ievērojamais Spartas likumdevējs; tās sabiedriskās un politiskās iekārtas nodibinātājs ap 880.g.pmē.; 2) Atēnu orators un valstsvīrs ( 390. — 324.g.pmē. ), Maķedonijas ienaidnieks.
Līsandrs — spartiešu karavadonis, sakāva atēniešus pie Aigospotamas un ieņēma Atēnas 404.g.pmē.
Līsimahs — Maķedonijas Aleksandra karavadonis, 323.g.pmē. Trāķijas, 286.g.pmē. Maķedonijas ķēniņš.
Līsips — ievērojams grieķu tēlnieks Maķedonijas Aleksandra laikā.
Lokrīda — Vidusgrieķijas novads.
Lohs — grieķu karaspēka vienība, apt. 150 vīri.

Magnēsija — pilsēta Mazāzijas DR.
Mags — 1) persiešu priesteris; 2) gudrais, astrologs, sapņu tulks, pa­reģis.
Maidi — kāda cilts Maķedonijas ziemeļos.
Maiotīda — Azovas jūra; arī Maiotidas ezers.
Malējas līcis — līcis Vidusgrieķijas rietumos Mantineja — pilsēta Austrumarkādijā Maratona — ciems Atikas austrumu piekrastē.
Mēdeja — burve, Kolhīdas ķēniņa meita, palīdz argonautam Jāsonam iegūt zeltvilnas aunādu. Jāsona sieva aiz greizsirdības nogalina sa­vus un Jāsona bērnus, lai Jāsonam atriebtos.
Mēdija — Irānas ZR; par mēdiešiem grieķi vispār sauc persiešus.
Mēdijs — pēc Hēfaistiona nāves viens no tuvākajiem Aleksandra draugiem.
Megalopole — pilsēta Arkādijos dienvidos.
Megara — Megaridas ievērojamākā pilsēta.
Megarida — novads rietumos no Atikas un ZA no Istma ( Korintas zemesšauruma ).
Mēla — kāda no Kiklādu salām.
Menandrs — ievērojamākais jaunās komēdijas pārstāvis ( 342. — 290.g.pmē. ).
Mesēne — novads Peloponēsas DR.
Metageitnions — Atēnu kalendāra otrais mēnesis; atbilst augusta ot­rajai un septembra pirmajai pusei.
Meteks — ārzemnieks, kam atļauts dzīvot Atēnās, maksājot par to īpašu nodokli; pilsoņa tiesības, protams, viņam nebija.
Mids — teiksmains Frīģijas ķēniņš.
Mikale — zemesrags Jonijā austrumos no Samas, grieķu uzvara pie tās 479.g.pmē.
Milēta — joniešu tirdzniecības pilsēta Kārijas piekrastē ( Mazāzijas DR ).
Mīna — 1) kā svara vienība — 437 g; 2) kā naudas vienība — Vso taianta, 100 drahmas, 600 oboli.
Mīnoja — saliņa pie Megaras.
Miriāde — desmit tūkstoši.
Mistagogs — kas iesvētī mistērijās.
Mistērijas — kādas dievības noslēpumains kults.
Mitilēne — pilsēta Lezbā.
Mitra — persiešu saules dievs.
Mūnihija — osta Atikā ar pakalnu pie tās.
Munihions — desmitais Atēnu kalendāra mēnesis, aptuv. aprīļa otrā un maija pirmā puse.

Naksa — 1) lielākā no Kiklādu salām; 2) pilsēta Sicīlijas ziemeļu pie­krastē.
Nartakijs — kalns Tesālijā.
Nauarhs — flotes komandieris, admirālis.
Nemeja — alegoriska figūra, kas apzīmē Nemejas ( kāds apvidus Ziemeļargolīdā ) sacensības, kurās Alkibiāds guva uzvaru zirgu skrie­šanās sacīkstēs.
Nīkijs — Atēnu valstsvīrs un karavadonis Peloponēsas kara pirmajā pusē.
Nīsaja — Megaras osta, iepretim Salamīnai.
Nonakrida — pilsēta Arkādijā.

Obols — vara sīknauda, 1/6 drahmas.
Odeons — ēka mūzikas priekšnesumiem, koncertzāle.
Ohs — ķēniņš Artakserkss III Ohs ( 360. — 337.g.pmē. ).
Oiniādas — pilsēta Akarnānijas dienvidos.
Oitaja — novads Tesālijas dienvidos.
Okeāns — pēc grieķu domām, visu cietzemi ietveroša jūra.
Oksa — tag. Amudarja.
Olimpija — svētvieta Elīdā — novadā, kas atrodas Peloponēsas rie­tumos.
Olinta — pilsēta Halkidikē.
Omfale — Līdijas valdniece, kurai Hērakls verdziski kalpojis trīs gadus.
Onēsikrits — Maķedonijas Aleksandra pavadonis, sarakstījis viņa darbu vēsturi; filozofs, klausījies Diogenu.
Oreksarta — arī Jaksarta, tag. Sirdarja.
Oreiti — kāda cilts rietumos no Indas grīvas.
Orfejs — sk. orfiķi.
Orfiķi — mistiska sekta, kas par savu dibinātāju dēvēja mistisko dzie­doni Orfeju.
Orhomena — pilsēta Boiotijā.
Oropa — pilsēta uz Atikas un Boiotijas robežas.

Paflagonija — novads Mazāzijas ziemeļu piekrastē uz austrumiem no Bitīnijas.
Paiānietis — kas cēlies no Atikas dēma Paiānijas; dēma nosaukums uz­vārda nozīmē pārgāja uz visiem tālākiem pēcnācējiem, vienalga, vai tie bija palikuši šajā dēmā vai no tā sen jau aizgājuši.
Paionija — novads Maķedonijas ziemeļos.
Palaistra — sporta laukums, stadions.
Pallāda — Atēnas pavārds.
Pamfīlija — novads Mazāzijas dienvidu krastā starp Likiju un Kilikiju.
Panaitijs — ievērojams 2.gs.pmē. filozofs stoiķis.
Panākta — nocietināta vieta uz Boiotijas un Atikas robežas.
Panatēnaji — ievērojamākie atēniešu svētki par godu dievei Atēnai, aptuv. augusta vidū; tos svinēja katru ceturto gadu.
Pankrātijs — laušanās un dūru cīņas apvienojums.
Panopeja — Fokīdas pilsēta pie robežas ar Boiotiju.
Parmenīds — kāds no redzamākajiem eleātu skolas pārstāvjiem 5.gs.pmē. pirmajā pusē.
Partenons — Jaunavas Atēnas templis.
Partieši — tauta DA no Kaspijas jūras.
Patras — pilsēta Peloponēsas ziemeļu piekrastē.
Patrokls — Ahilleja draugs, kritis cīņā ar Hektoru, ievērojamāko tro­jiešu varoni.
Peiraja — Atēnu osta.
Peisistratidi — Atēnu tirāna Peisistrata dēli Hipijs un Hiparhs; Hipijs nogalināts 514.g.pmē., Hiparhs padzīts 510.g.pmē.
Pēlējs — Ahilleja tēvs.
Pella — Maķedonijas galvaspilsēta rietumos no tag. Vardaras.
Peloponēsa — Dienvidgrieķija, tag. Morejas pussala.
Peltasti — viegli bruņoti kājnieki.
Pepla — tērps ( kleita ), ko valkāja zem apmetņa.
Perdiks — Maķedonijas Aleksandra karavadonis, miris 321.g.pmē.
Perikls — ievērojams Atēnu valstsvīrs, orators un karavadonis, miris 429.g.pmē.
Perinta — trāķiešu pilsēta pie Marmora jūras, 85 km rietumos no Bizantes.
Persīda — Irānas novads austrumos no Persijas jūras līča.
Pianepsions — Atēnu kalendāra ceturtais mēnesis, atbilst oktobra otrai un novembra pirmajai pusei.
Pidna — pilsēta Maķedonijas dienvidos.
Pila — pilsēta Peloponēsas rietumos ( Mesēnes novadā ).
Pilu šaurums — Termopilu šaurums.
Pindars — ievērojamākais grieķu liriķis, dzimis 522.g.pmē. netālu no Tēbām, miris 448.g.pmē.
Pitagors — filozofs ( 6.gs.pmē. ), pitagoriešu filozofijas virziena dibinātājs.
Pitejs — Atēnu orators un politisks darbinieks Maķedonijas Filipa laikā; Dēmostena pretinieks.
Pītija — priesteriene, kas Delfos deva Apolona vārdā atbildi ( orākulu ).
Pītijas — sacensības ( spēles ) Delfos.
Pitons — Bizantes Pitons, Maķedonijas ķēniņa Filipa diplomāts, kas tā uzdevumā bieži brauca uz dažādām Grieķijas pilsētām.
Platajās — pilsēta Boiotijas dienvidos pie Kitairona.
Platons — 1) grieķu filozofs ( 427. — 347.g.pmē. ), Sokrāta skolnieks, pazīstams kā Akadēmijas filozofu skolas dibinātājs; 2) komēdiju rakstnieks, dzī­vojis ap 400.g.pmē.
Plēmirija — pilsēta Sicīlijas austrumu krastā, mazliet uz dienvidiem no Sirakūzām.
Polieikts — Atēnu orators un valstsvīrs, Fokiona politisks pretinieks.
Polikleits — tēlnieks un arhitekts ( ap 430.g.pmē. ).
Polikrats — Samas tirāns 6.gs.pmē. otrā pusē.
Ponts — Melnā jūra.
Poseidons — jūras dievs, rom. Neptūns.
Potamons — rakstnieks un orators ( 1.gs. pmē. beigas ).
Potīdaja — pilsēta Halkidikē.
Priēne — joniešu pilsēta Mazāzijas DR.
Pritanejs — Atēnu reprezentācijas telpas, kur uzņēma ārzemju sūtņus, uzvarētājus sacensībās, uzvarējušos karavadoņus un vispār pilsoņus ar sevišķiem nopelniem; šeit savas sēdes noturēja un pusdienoja arī pritāni.
Pritāni — Piecsimt vīru padome; lēma tikai par svarīgākajām lietām, parasti lietas kārtoja tās desmitā daļa, pritānija, kurā tātad bija piecdesmit locekļu, kas šos savus pienākumus pildīja desmito gada daļu.
Prokonnēsa — sala Marmora jūrā.
Proksens — pilsonis, kas uzņemas gādību par kādas citas valsts pilso­ņiem savā tēvijā.
Propileji — krāšņa uzeja uz Akropoli.
Protagors — pazīstams sofists, Perikla draugs ( 480. — 410.g.pmē. ); ateisma dēļ izraidīts no Atēnām.
Ptolemajs — Aleksandra karavadonis, vēlāk Ēģiptes ķēniņš, sarakstījis Aleksandra karagājiena vēsturi.
Ramnunta — dēms Atikas ZA.
Rapsods — ceļojošs dziesminieks, kas dziedāja episkas dzejas ( visvairāk Homēra ).
Rēgija — pilsēta Dienviditālijā ( Kalabrija ).
Rēnija — maza saliņa pie pašas Dēlas.
Roda — sala pie Mazāzijas DR krasta.

Salamīna — 1) sala pie Atikas krasta; 2) pilsēta Kipras austrumu pie­krastē.
Sama — liela sala Mazāzijas DR piekrastē.
Samotrāke — sala Egejas jūras ziemeļos, netālu no Trāķijas krasta.
Sarapids — mirušo dvēseļu dievs Ēģiptē.
Sardas — ievērojama pilsēta Mazāzijas rietumos.
Satrapija — province Persijas valstī.
Seleiks — Aleksandra karavadonis, pēc viņa nāves Sīrijas ķēniņš, Seleikidu dinastijas dibinātājs.
Sēlibrija — trāķiešu pilsēta Marmora jūras ziemeļu krastā.
Sēsta — pilsēta tag. Dardaneļu Eiropas krastā.
Sfaktērija — maza saliņa pie Pilas; to bija ieņēmuši spartieši, bet no tās viņus padzina atēniešu stratēģi Dēmostens un Kleonts ( 424.g.pmē. ).
Sibilla — pareģe, praviete; savas atbildes tā deva vārsmās; bija vai­rākas Sibillas; tās bija ne tikai Grieķijā, bet arī Itālijā.
Sikiona — pilsēta Peloponēsas ZA.
Sikofants — profesionāls denunciants un sūdzībnieks, naudas izspiedējs, šantāžists.
Simonīds — grieķu liriķis, plaši pazīstamas bija viņa elēģijas, kora dziesmas un epigrammas ( 556. — 468.g.pmē. ).
Sinope — pilsēta Mazāzijas ziemeļu piekrastē.
Sirakūzas — lielākā un bagātākā Sicīlijas pilsēta salas austrumu pie­krastē.
Skitala — spieķis, uz kura uztīta ādas sloksne ar rakstu; nezinot spieķa resnumu, uzrakstīto nav iespējams izlasīt.
Skiti — staiguļu tauta ziemeļos no Donavas lejasteces, Melnās un Kaspijas jūras.
Sofokls — viens no ievērojamākiem grieķu traģēdiju rakstniekiem ( 496. — 406.g.pmē. ).
Sokrāts — ievērojams Atēnu filozofs ( 470. — 399.g.pmē. ), kas izveidoja īpatnēju diskusijas metodi, Delfu orākuls viņu atzina par gudrāko no grie­ķiem; nepatiesi apvainots par jaunatnes samaitāšanu un notiesāts uz nāvi.
Solons — Atēnu likumdevējs ar ārkārtējām pilnvarām ( 394.g.pmē. ).
Sparta - sk. Lakedaimona.
Stadijs — grieķu garuma mērs ( 185 m ).
Stagīra — maķedoniešu pilsēta Halkidikē.
Statērs — 1) zelta monēta; 2) arī sudraba monēta.
Stēla — stāvus novietota akmens plāksne, kas noderēja kā tēla pje­destāls.
Stola — krāšņs svētku tērps.
Stratēgs — karavadonis, aptuv. tag. ģenerālis vai admirālis.
Sūzas — Persijas galvaspilsēta uz austrumiem no Babilonas.

Tainara zemesrags — atrodas Peloponēsas dienvidos.
Talants — svara vienība, aptuv. 25 kg; ievērojama naudas summa.
Tanagra — pilsēta DA Boiotijā.
Tanaīda — Dona.
Tapsa — pilsēta Sicīlijas ziemeļu krastā, ZR no Sirakūzām.
Tapsaka — pilsēta Sīrijā pie Eifratas.
Tasa — sala Trāķijas piekrastē.
Tēbas — ievērojamākā Boiotijas pilsēta.
Tegeja — pilsēta Arkādijas DA.
Teja — pilsēta Mazāzijas rietumu piekrastē.
Tēlekleids — Atēnu komēdiju rakstnieks, Perikla laikabiedrs.
Telmēsa — piejūras pilsēta Likijā.
Temistokls — Atēnu karavadonis un valstsvīrs ( 527. — 460.g.pmē. ), tās jūras varenības nodibinātājs, panācis uzvaru jūras kaujā ar persiešiem pie Salamīnas ( 480.g.pmē. ); vēlāk aizbēga pie persiešu ķēniņa, kas viņam uzdāvināja dažas pilsētas iztikšanai.
Teofrasts — grieķu filozofs, Platona un Aristoteļa skolnieks ( 390. — 305.g.pmē. ).
Teopomps — 1) Hijas Teopomps, izcils 4.gs.pmē. vēsturnieks; sarakstījis «Grieķijas vēsturi» un «Maķedonijas Filipa vēsturi»; no šiem dar­biem saglabājušies nelieli fragmenti; 2) kāds komēdiju rakstnieks.
Tēramens — viens no trīsdesmit tirāniem Atēnās, 409.g.pmē. Kritijs viņu sodīja ar nāvi.
Tesālija — ZA Grieķija.
Tespijas — pilsēta Boiotijas DR no Tēbām.
Tiāra — konusveida galvassega.
Tīmajs — Sicīlijas vēsturnieks ap 300.g.pmē., nekritiski izturas pret saviem avotiem.
Timotejs — Atēnu admirālis, kas daudzus gadus sekmīgi vadīja floti; pēc kādas neveiksmes viņu apvainoja nodevībā un piesprieda 100 talantus naudas soda; Timotejs devās trimdā un tur nomira 350.g.pmē.
Tirāns — persona, kas kādā grieķu valsti sagrābusi vienpersonīgu, ne­ierobežotu varu; aptuv. diktators.
Tireja — pilsēta pie Lakedaimonas un Argolīdas robežas; spartieši tur nometināja aigīniešus, ko atēnieši 431.g.pmē. bija padzinuši no viņu tēvijas.
Tisaferns — persiešu satraps Mazāzijā Peloponēsas kara otrā pusē, Spartas draugs, 395.g.pmē. sodīts ar nāvi.
Tolmīds — Atēnu karavadonis, kritis kaujā pie Koronejas ( 447.g.pmē. ).
Trāķija — Balkānu pussalas DA.
Trasibūls — Atēnu karavadonis Peloponēsas kara beigās; atbrīvoja Atēnas no trīsdesmit tirānu varas.
Traills — Atēnu karavadonis, uzvarētājs kaujā pie Abīdas, sodīts ar nāvi pēc kaujas pie Arginūsām ( 406.g.pmē. ).
Triballi — kāda cilts dienvidos no Donavas lejasteces.
Triēra — grieķu airu ātrgaitas karakuģis.
Trierarhs — triēras komandieris.
Troizēna — pilsēta DA Argolīdā.
Tukidīds — 1) Ievērojamākais grieķu vēsturnieks 5.gs.pmē.; sarakstījis Peloponēsas kara vēsturi; 2) Atēnu valstsvīrs un karavadonis, Perikla politisks pretinieks.
Tūrijas — pilsēta Dienviditālijā, netālu no Tarantas līča.

Zēnons — 1) eleātu filozofijas pārstāvis 5.gs.pmē., Perikla skolotājs; 2) stoicisma nodibinātājs, dzīvojis ap 300.g.pmē.
Zeiksīds — ievērojams grieķu gleznotājs 5.gs.pmē. otrajā pusē.