Nodokļi
Viena no valsts varas funkcijām ir nodokļu iekasēšana no iedzīvotājiem un uzņēmumiem, lai tādejādi nodrošinātu valsts kopējās vajadzības.
Senajā Grieķijā pastāvēja tā saucamais "brīvības nodoklis," kas bija jāsamaksā pilsonim, kurš bija nolēmis piešķirt savam vergam brīvību. Tomēr nereti paši vergi smagā darbā gan sakrāja izpirkuma maksu, lai iegūtu brīvību no saimnieka, gan sapelnīja naudu brīvības nodoklim.
1660.gadā Londonā pilsētniekiem noteica īpašu "skursteņa nodokli." Tad cilvēki sāka krāpties un uz vienu skursteni mūrēja vairākas krāsnis.Tas noveda pie biežiem ugunsgrēkiem un pēc 1684.gada lielā ugunsgrēka nodokli pilnībā atcēla.
1689.gada 17.aprīlī krievu cars Pēteris I valsts modernizācijas reformu rezultātā ieviesa tā saucamo "bārdas nodokli." Pilsētnieki drīkstēja nēsāt bārdu tikai nomaksājot nodokli 50 rubļu gadā. Savukārt zemnieki drīkstēja bārdu nēsāt savā sādžā, taču, ierodoties pilsētā, ik reizi bija jāmaksā kapeika.
XVIII gs. Vācijā ikvienam kārtīgam pavalstniekam bija jānosit 12 zvirbuļi, lai mazinātu lauksaimniecībai nodarīto postu. Uzrādot putnu līķīšus, bija iespējams saņemt nelielu atlīdzību. Savukārt vāciešiem, kas kādu iemeslu dēļ nevarēja nosist pietiekami daudz zvirbuļu, bija jāmaksā īpašs "zvirbuļu nodoklis."
XX gs. sākumā Kanādā darbojās īpašs režīms pret pieaugošo ķīniešu skaitu to imigrācijas dēļ. Lai ķīnieti ielaistu valstī, kādam par viņu bija jānomaksā tā sauktais "ārzemnieku nodoklis." To atcēla 1923.gadā, kas ķīniešiem iebraukt Kanādā aizliedza vispār."
PSRS pastāvēja "bezbērnu nodoklis 6% apmērā no algas. To maksā ja iedzīvotāji reproduktīvajā vecumā: sievietes 20-45 gados, vīrieši 25-50 gadiem. Nodoklis pastāvēja no 1941.gada līdz PSRS sabrukumam 1991.gadā.
1993.gadā Venēcijas varas iestādes noteica tā saucamo "ēnas nodokli," kā lielums bija atkarīgs no laukuma, ko nosedz uz ielām izvietoto kafejnīcu papildvietu saulessargi. Tas tika ieviests kā atbilde uzz manipulēšanu ar ielas kafejnīcu peļņas rādītājiem.
Kopš 2010.gada aprīļa Lielbritānijā ir "televīzijas nodoklis" - noteikta maksa par TV skatīšanos. Par melnbaltiem televizoriem jāmaksā mazāk, bet pilsoņiem, kas juridiski atzīti par neredzīgiem, jāmaksā puse no nodokļa.
